Dželsomīno melu zemē

XII

Bananito izgāja no mājas agri, apbruņojies ar otām, audekliem un sajūsmu, gatavs visiem parādīt, ko viņš spēj. Dželsomīno vēl gulēja, bet Klibiķītis kādu gabaliņu pavadīja gleznotāju un deva viņam labus padomus: Uzglezno puķes un pārdod! Tu noteikti pārnāksi mājās ar krietnu žūksni viltotas naudas, bez kuras šai savādajā zemē nevar iztikt. Uzzīmē tādas puķes, kas pašlaik nezied, jo pārējās var nopirkt dārzniecībās. Paturi prātā vēl vienu padomu: nezīmē peles, citādi pārbiedēsi sievietes. To es saku tavā labā, jo man pašam tas būtu ļoti izdevīgi.

Atvadījies no Bananito, Klibiķītis nopirka avīzi, jo domāja, ka Dželsomīno droši vien gribēs zināt, ko saka prese par viņa koncertu. Avīzes nosaukums bija «Vistīrākie Meli», un, protams, tās saturā bija vai nu tīri meli, vai arī patiesas ziņas, tikai ačgārni izklāstītas.

Bija, piemēram, kāds raksts ar nosaukumu «Skrējēja Persiketi lielā uzvara». Teksts bija šāds: «Slavenais čempions skriešanā maisos Flāvijs Persiketi vakar uzvarēja, skrienot desmito etapu krosā visapkārt Karaļvalstij, un par divdesmit minūtēm pārspēja Romolo Baroni, kas pienāca pie finiša kā otrais, un Pjero Klementini, kas ieguva trešo vietu. Grupā, kas sasniedza mērķi vienu stundu pēc uzvarētāja, uz priekšu izrāvās Paskvalino Balsimelli.»

«Kas tur sevišķs?» sacīs lasītājs. Skriešana maisos ir tāds pats sacīkšu veids kā visi citi, vēl interesantāks nekā auto vai motosacīkstes. Tas tiesa, bet «Vistīrāko Melu» lasītāji zināja, ka nekādas sacīkstes nav notikušas, ka Flāvijs Persiketi, Romolo Baroni, Pjero Klementini, Paskvalino Balsimelli un «grupa» nekad nav bāzuši kājas maisā un nav pat sapņojuši par izraušanos uz priekšu pirms finiša.

Parasti notika tā. Katru gadu laikraksta redakcija organizēja skriešanas sacīkstes maisos, kurās neviens nepiedalījās. Daži godkārīgi pilsoņi, kam gribējās redzēt savu vārdu avīzēs, maksāja par piedalīšanos sacīkstēs un katru dienu ziedoja zināmu summu, lai uzvarētu distancē. Kas visvairāk maksāja, to pasludināja par uzvarētāju un sniedza viņa varoņdarbu aprakstus, kuros neskopojās ar skaļiem vārdiem un dēvēja viņu par «varoni», «augstākās klases skrējēju» un tā tālāk. Sacīkšu uzvarētāju vietu kārtību nosacīja iemaksāto summu lielums. Ja maksātāji iedomājās paskopoties, laikraksta redakcija atriebās, rakstot, ka grupa ceļā snaudusi, ka augstākās klases un ierindas skrējēji slinkojuši, ka bijis skandāls un ka čempioniem, kā Persiketi vai Baroni, vajadzēs nākamajā distancē piespiesties, ja viņi negrib zaudēt publikas labvēlību.

Persiketi bija saldumu fabrikants, un viņa vārda parādīšanās laikrakstos labi noderēja saldo pīrādziņu reklamēšanai; būdams ļoti bagāts, viņš gandrīz vienmēr nokļuva pie mērķa pirmais, «kur viņu skūpstīja un nesa uz rokām», bet naktī sporta entuziasti dziedāja serenādes pie viņa logiem. Vismaz tā rakstīja avīze, lai gan sporta entuziasti, kā jūs paši nojaušat, neprata spēlēt pat ne uz bungām un mierīgi krāca savās gultās.

Tajā pašā lappusē Klibiķītis izlasīja otru virsrakstu: «Kornēlija ielā nelaime nenotika. Piecas personas nav nositušās, pārējām desmit nav ne mazāko ievainojumu.»

Teksts bija šāds: «Vakar Kornēlija ielas desmitajā kilometrā divi automobiļi, kas ar lielu ātrumu brauca pretējos virzienos, nav saskrējušies. Nenotikušajā sadursmē piecas personas nezaudēja dzīvību (seko vārdi). Pārējās desmit personas nav ievainotas, un tāpēc nevajadzēja tās nogādāt slimnīcā (seko viņu vārdi).»

Tā diemžēl nebija nepatiesa, bet gan ačgārna ziņa, kurā pilnīgi pareizi izstāstīts tieši pretējais tam, kas īstenībā noticis.

Arī par Dželsomīno koncertu bija stāstīts tādā veidā. Rakstā, piemēram, sacīts, ka «slavenais tenors klusēja no koncerta pirmās līdz pēdējai minūtei». Laikraksts publicēja arī teātra drupu fotouzņēmumu ar parakstu — «Kā lasītājs redz ar savām ausīm, nav noticis itin nekas».

Dželsomīno un Klibiķītis kādu laiciņu uzjautrinājās, lasīdami «Vistīrākos Melus». Netrūka arī literārās lappuses, kurā bija iespiests šāds dzejolis:

— Nav teikts, ko atbildējusi ķirzaka, — piezīmēja Klibiķītis.

— To es varu iedomāties. Droši vien viņas smiekli bija dzirdami no Apenīniem līdz Andu kalniem.

Pēdējā lappusē pēdējās slejas beigās bija īss ziņojums ar vienkāršu virsrakstu — «Atsaukums». Dželsomīno lasīja:

«Pavisam kategoriski tiek atsaukta ziņa, ka šonakt trijos Akas ielā policija arestējusi kundzi krustmāti Kukurūzvālīti un viņas radinieci Romoletu. Protams, šīs abas personas ap pieciem nav ievietotas vājprātīgo namā, ka daži apgalvo. Paraksts: Policijas priekšnieks.»

— Melu priekšnieks, iesaucās Klibiķītis. — Tas nozīmē, ka viņas, nabadzītes, tiešām atrodas trakonama krātiņā. Es nojaušu, ka tas noticis manas vainas dēļ.

— Skaties, — viņu pārtrauca Dželsomīno, — palasi te! Otrs atsaukums.

Tas attiecās tieši uz Dželsomīno un skanēja tā:

«Ir absolūti nepatiesi, ka policija meklē slaveno tenoru Dželsomīno. Nav nekādas vajadzības to darīt, jo viņam nav jāatbild par zaudējumiem, kurus viņš nav nodarījis Pilsētas teātrim. Tāpēc ikviens, kas zina, kur slēpjas Dželsomīno, lai nenāk to paziņot policijai, jo tiks stingri sodīts.»

Stāvoklis kļūst sarežģītāks, — piezīmēja Klibiķītis. — Tu labāk nekusties no mājas ārā. Es iešu apklausīšos, kas jauns.

Dželsomīno gan lāga negribēja sēdēt, neko nedarīdams, un gaidīt, bet jūs taču paši saprotat, ka Klibiķītim bija taisnība. Tāpēc Dželsomīno ļāva, lai Klibiķītis iet, un pats atlaidās gultā, apņemdamies pacietīgi pavadīt šo dienu bezdarbībā.