Dželsomīno melu zemē

XIX

Vājprātīgo nama uztraukums par Bananito bēgšanu bija norimis. Kamerās, viennīcās un gaiteņos visi gulēja. Nomodā bija tikai nabaga virtuves puika. Viņš negulēja gandrīz nekad, jo vienmēr bija izsalcis un pavadīja nakti, rakņādamies pa atkritumu kaudzēm, cerībā atrast kaut ko ēdamu. Bananito un tā ķērāji zēnu nemaz neinteresēja. Tāpat viņu neintereseja arī dīvainais, ne visai garais, drīzāk pasīkais jauneklis, kas bija nostājies laukuma vidū, tieši vājprātīgo nama priekšā, un nu dziedāja.

Zēns, grauzdams kartupeļu mizas, skatījās uz jaunekli un grozīja galvu: — Šis gan ir traks. Kur tas redzēts, ka serenādes dzied nevis skaistām meitenēm, bet vājprātīgo nama priekšā? Galu galā tā ir viņa darīšana. Bet kas par spēcīgu balsi! Varu derēt, ka sargi tūlīt viņu grābs ciet.

Bet sargi, veltīgi dzenoties pakaļ Klibiķītim, bija noguruši un gulēja kā sisti.

Dželsomīno sākumā dziedāja pusbalsī, lai ievingrinātu balss saites, bet nu jau viņš dziedāja ar lielāku spēku. Virtuves puikam mute palika vaļā, kartupeļu mizas aizmirsās.

— Viņā klausoties, gandrīz vai ēst vairs negribas.

Tajā brīdī saplīsa rūts, pie kuras virtuves puika bija piespiedies, un daudz netrūka, ka deguns būtu pušu.

— Ei, kas tur svaidās ar akmeņiem?

Drīz vien visā milzīgajā, dūmajā ēkā cita aiz citas sāka šķindēt logu rūtis, tās plīsa visos stāvos, no pirmā līdz pēdējam. Sargi skrēja iekšā kamerās un viennīcās, domādami, ka sākusies cietumnieku sacelšanās, bet tūlīt pārliecinājās par savu domu aplamību: cietumnieki bija gan pamodušies, bet likās pavisam mierīgi, apmierināti un priecājās, klausīdamies dziesmās.

— Kas te plēš stiklus? — bļāva uzraugi.

— Klusāk, — atbildēja no visām pusēm. — Ļaujiet mums klausīties. Kada mums daļa gar stikliem? Tie taču mums nepieder.

Drīz sāka brukt kopā arī logu režģi. Dzelzs stieņi lūza kā sērkociņi un gāzās no mūriem ārā, tad sakrita plunkšķēdami grāvī un nogrima. Kad vājprātīgo nama direktors uzzināja, kas notiek, viņu pārņēma šausmas.

— Tas no aukstuma, — viņš paskaidroja saviem sekretāriem, bet pats klusībā domāja: «Sākusies zemestrīce.»

Direktors steidzīgi izsauca savu automobili, pateica citiem, ka jābrauc ar ziņojumu pie ministra, bet pats aizbēga uz savām lauku mājām, pamezdams vājprātīgo namu likteņa varā.

«Kā tad, pie ministra!» sekretāri pārskaitušies domāja. «Pats izmuka no cilpas, ministrs vairs ne prātā… Un mēs lai te gaidām savu galu kā peles slazdā? Nekas neiznāks!»

Un cits aiz cita — gan automobiļos, gan kājām — viņi devas pāri paceļamam tiltam. Pēc mirkļa sargi vairs nevarēja saredzēt ne sekretāru ēnas.

Tuvojās rītausma. Virs jumtiem iespīdējās blāvs gaismas stars. Dželsomīno tas bija tikpat kā signāls, kas lika dziedāt vēl stiprāk.

To bija vērts dzirdēt: balss no viņa krūtīm lauzās uz āru kā ugunīga lava no vulkāna krātera. Vājprātīgo namā visas koka durvis sašķīda smalkās drumstalās, dzelzs durvis salīka tā, ka vairs nelīdzinājās durvīm; visi, kas aiz tām bija ieslēgti, izskrēja gaiteņos, no prieka lēkādami.

Uzraugi, sanitāri un sargi virzījās uz ārdurvju pusi, no turienes uz paceļamo tiltu, kamēr nokļuva laukumā. Visi atcerejas, ka viņiem ir kādas svarīgas darīšanas ārpus vājprātīgo nama.

— Man jāizmazgā sunim galva, — sacīja viens.

— Saņēmu ielūgumu pavadīt dažas dienas jūrmalā, — stāstīja otrs.

— Neesmu pārmainījis zelta zivtiņām ūdeni. Baidos, ka tās var nobeigties.

Neviens neteica, ka viņam gluži vienkārši bail, jo visi bija pārāk pieraduši melot. Īsi sakot, pēc dažiem mirkļiem no vājprātīgo nama personāla bija palicis tikai nelaimīgais virtuves zēns ar vaļēju muti un kāposta kacenu rokā: patiešām, izsalkums viņu vairs nemocīja, un pirmo reizi mūžā viņam ienāca prātā patīkamas domas, kas likās tikpat kā svaigs gaiss.

Romoleta no savas kameras pirmā ievēroja, ka visi uzraugi aizbēguši.

— Ko tad mēs vēl gaidām? Bēgsim arī mēs! Viņa sacīja krustmātei Kukurūzvālītei.

— Tas ir pret reglamentu, — atbildēja krustmāte Kukurūzvālīte. — Bet, no otras puses ņemot, reglamenti vēršas pret mums. Tātad — iesim prom.

Viņas saķērās rokās un devās prom uz kāpnēm, pa kurām jau milzīgs pūlis steidzās lejā. Sajukums bija briesmīgs, bet krustmāte tūliņ pazina savu mincīšu balsis starp tūkstoš citām. Arī viņi — septiņi mazie Klibiķīša sekotāji — tūlīt pazina savas aizstāves augsti pacelto galvu un stingro seju starp tūkstoš citām. Visi kaķēni saskrēja viņai apkart un ņaudēdami metās ap kaklu.

Redzi nu, redzi nu, — krustmāte Kukurūzvālīte runāja ar asarām acīs. — Iesim atpakaļ uz savu māju. Viens, divi, trīs, četri… Vai esat visi septiņi? Septiņi, astoņi! Viens par daudz.

Tas, protams, bija krietnais Fido. Krustmātes Kukurūzvālītes rokās pietika vietas arī viņam.

Dželsomīno vairs nedziedāja. Visiem bijušajiem cietumniekiem viņš apvaicājas par Klibiķīti, bet neviens neko nezināja. Tad viņš zaudēja pacietību.

— Vai iekšā vēl ir kāds palicis? — viņš kliedza.

— Nevienas dzīvas dvēseles, — viņam atbildēja.

— Nu labi, tad skatieties!

Dželsomīno ievilka plaušās gaisu kā nirējs, kas lien ūdenī, sabāza pirkstus mutes kaktiņos, lai balss plūstu vienā virzienā, un laida vaļā pamatīgu kliedzienu. Ja uz Marsa un Venēras ir iedzīvotāji ar ausīm, arī viņi noteikti dzirdēja šo kliedzienu. Pietiks, ja teikšu, ka lielo ēku sašūpoja it kā vētras brāziens, jumtu dakstiņi un dzegas lidoja kā eņģelīši pa gaisu. Tad no augšas sāka plaisāt mūri, sienas salīgojās un ar lielu blīkšķi iegāzās grāvī, šķiežot ūdeni uz visam pusēm.

Sagrāve ilga vienu minūti. Tas labi zināms virtuves zēnam, kas bija palicis iekšā vēl pēc cietumnieku aizbēgšanas. Viņš tikko paspēja izlēkt pa logu, divos vēzienos pārpeldēt grāvi un izķepuroties malā, iekams aiz muguras viss sagruva.

Laukumu pāršalca «lai dzīvo» saucieni un uzlēca saule, kaut gan neviens nebija skrējis viņu aicināt, sacīdams: «Ātrāk, citādi neko vairs neredzēsi!»

Ļaudis nesa Dželsomīno uz rokām, žurnālisti netika viņam klāt un nevarēja dabūt interviju. Vajadzēja apmierināties ar Kalimeru Vekseli, kas, drūmi skatīdamies, stāvēja malā.

Vai jums būtu kas sakāms «Vistīrāko Melu» slejās? — jautāja žurnālisti.

— Ņau, — atbildēja Kalimers un pagrieza viņiem muguru.

Brīnišķīgi, — sacīja žurnālisti. — Jūs esat viens no aculieciniekiem. Vai jūs varētu pastāstīt, kā tas bija, ka nekas nav noticis?

— Ņau, — atkārtoja Kalimers.

— Lieliski. Viskategoriskākā veidā atsauksim ziņu, ka vājpratīgo nams sašķīdis gabalos, kas izkaisīti pa visu pilsētu.

— Vai jūs saprotat, — pēkšņi ieteicās Kalimers, — vai jūs saprotat vai ne, ka es esmu kaķis?

— Jus gribējāt sacīt «suns», ja jūs ņaudat?

Nē, kaķis, kaķis. Esmu kaķis un ķeru peles. Jā, jā, tagad es redzu, kas jūs esat! Varat slēpties, cik jums patīk, no manis neizspruksiet. Jus esat peles un nokļūsiet man zobos. Ņau! Ņurrr!

To teicis, Kalimers palēcās. Žurnālisti tikko paguva iebāzt pildspalvas kabatās un ielēkt automobiļos. Nabaga Kalimers metās garšļaukus un, izmisīgi ņaudēdams, nogulēja zemē visu dienu, kamēr kāds līdzcietīgs garāmgājējs viņu piecēla un aizveda uz slimnīcu.

Stundu vēlāk iznāca «Vistīrāko Melu» speciālizdevums. Visu pirmo lappusi aizņēma milzīgs virsraksts, iespiests trekniem burtiem:

Galvenais redaktors apmierināti berzēja rokas:

— Lielisks atsaukums. Šodien pārdošu vismaz simttūkstoš eksemplārus.

Bet drīz vien «Vistīrāko Melu» izsūtāmie zēni nāca atpakaļ ar neizpārdoto avīžu saiņiem padusē. Cilvēki nebija nopirkuši nevienu numuru.

— Kas tad tas? — kliedza redaktors. — Nevienu vienīgu numuru? Ko tad tauta lasa? Kalendāru, vai?

— Nē, redaktora kungs, — atbildēja kāds izsūtāmais zēns, kas bija drošsirdīgāks par citiem. — Kalendārus arī vairs nelasa. Ko lai iesāk ar kalendāru, kurā decembris nosaukts par augustu? Vai tad ļaudis jutīs siltumu tikai tāpēc, ka mēnesim pārmainīts nosaukums? Sākušies lieli notikumi, redaktora kungs. Ļaudis par mums smejas un deva padomu izlietot mūsu avīzi papīra laiviņu taisīšanai.

Kabinetā ieskrēja redaktora suns, kas uz savu roku bija devies izlūkgājienā pa pilsētu.

— Minci, minci! — pa paradumam pasauca viņu saimnieks.

— Vau, vau! — atbildēja suns.

— Ko? Tu rej?

Šunelis atbildēja ar astes luncināšanu un rēja vēl skaļāk.

— Pasaulei pienācis gals, — iesaucās redaktors, slaucīdams no pieres sviedrus, — patiešām, pasaules gals ir klāt!

Gals bija pienācis tikai meliem. Vājprātīgo nama sagrāve bija atbrīvojusi simtiem cilvēku, kas runāja patiesību, suņus, kas rēja, kaķus, kas ņaudēja, un zirgus, kas zviedza, kā to paredz zooloģijas un gramatikas likumi. Patiesība izplatījās kā epidēmija, tā pielipa gandrīz visiem iedzīvotājiem. Tirgotāji jau mainīja veikalu izkārtnes.

Maiznieks norāva izkārtni «Rakstāmpiederumi», apgrieza to uz otru pusi un ar ogles gabaliņu uzrakstīja — «MAIZE». Tūlīt ap veikalu sanāca daudz cilvēku, kas aplaudēja.

Daudz lielākas ļaužu masas sapulcējās karaļa pils priekšā. Tās dziedādams vadīja Dželsomīno, un viņa dziesma aicināja cilvēkus šurp no visiem pilsētas rajoniem, pat no apkārtējiem ciemiem.

Džakomone no savas istabas loga ieraudzīja lielo gājienu un priecīgi sasita plaukstas.

— Ātrāk, ātrāk! — viņš sauca šurp galminiekus. — Ātrāk, mana tauta grib, lai es saku runu! Paskatieties, kā viņi sapulcējušies apsveikt mani svētkos.

— Kas tad šodien par svētkiem? — galminieki cits citam jautāja.

Jums tas liksies savādi, bet viņi vēl nezināja, kas noticis. Spiegi nesteidzās vis uz karaļa pili ar ziņojumu, bet meklēja kādu patvērumu.

Karaļa Džakomones pilī kaķi vēl rēja, tie bija pēdējie nelaimīgie kaķi visā valstī.