Dželsomīno melu zemē

XVI

Policijas priekšnieks nebija muļķis. Gluži otrādi, viņš bija ļoti slīpēts.

«Šis cilvēks ir tik daudz zelta vērts,» viņš prātoja, vezdams Bananito uz karaļa pili, «cik sver viņš pats, varbūt vēl vairāk. Tā kā mans ugunsdrošais naudas skapis ir pietiekami liels, nav nekāda iemesla tur neievietot arī šos kilogramus zelta, tad tie būs drošībā, un peles arī netiks klat. Karalis noteikti man izmaksās krietnu prēmiju.»

Viņa cerības drīz vien izgaisa: karalis Džakomone, izdzirdis par notikumu, pavēlēja aizvest gleznotāju pie viņa, bet policijas priekšnieku atlaida ar nevērīgu galvas mājienu:

— Par šo atklājumu saņemsiet medaļu.

— Ko es darīšu ar medaļu? — policijas priekšnieks sevī rūca. — Man ir jau divdesmit četras medaļas, visas no kartona; ja ļodzītos kāds galds, varētu tās pabāzt zem īsākās kājas.

Lai viņš rūc, lai iet savu ceļu. Labāk paskatīsimies, kā noritēja Bananito un karaļa Džakomones sastapšanās.

Gleznotāju varenā valdnieka klātbūtne nemaz nesatrauca. Viņš mierīgi atbildēja uz visiem jautājumiem un visu laiku aplūkoja skaisto oranždzelteno parūku, kas laistījas uz karaļa galvas kā apelsīni tirgotājas grozā.

— Ko jūs skatāties?

— Jūsu Augstība, es apbrīnoju jūsu matus.

— Vai jūs varētu uzzīmēt tādus pašus?

Karalis Džakomone klusībā cerēja, ka Bananito varēs viņam uzzīmēt īstus matus tieši uz plikā paura un vakaros vairs nevajadzēs nolikt tos uz naktsgaldiņa.

— Tik skaistus gan nevarēšu, — atbildēja Bananito, domādams, ka pateicis karalim ko patīkamu. Sirds dziļumos viņam bija žēl šā cilvēka, kas cieta tādas mokas savas plikās galvas dēļ. Ļaudis bieži vien apcērp matus īsus jo īsus, lai tikai nebūtu jāsukā, un par cilvēku neviens nespriež pēc matu krasas. Ja arī Džakomonem būtu īsi, melni, cirtaini mati, viņš tomēr paliktu tas pats laupītājs un pirāts, kādu to visi pazina.

Džakomone ar smagu nopūtu pagaidām atteicās no domas uzgleznot sev jaunus matus. Toties viņš nolēma izmantot Bananito talantu tā, lai vēsturē pieminētu viņu kā slavenu valdnieku.

— Es tevi iecelšu, — viņš sacīja gleznotājam, — par zooloģiskā dārza ministru. Dārzs ir, bet zvēru nav — tos tev vajadzēs uzzīmēt. Es ļoti lūdzu parūpēties, lai neviena zvēra netrūktu.

«Labāk par ministru nekā cietumā,» sprieda Bananito. Līdz vakaram viņš vairāku tūkstošu skatītāju klātbūtnē bija uzgleznojis un padarījis par dzīviem simtiem dažādu sugu un pasugu dzīvnieku — lauvas, tīģerus, krokodilus, ziloņus, papagaiļus… Un kur tad suņi! Suņus arī: sētas krančus, zaķu dzinējus, Pekinas pūdelīšus un takšus, kas rēja visi reizē, par ko galminieki bija ārkārtīgi sašutuši.

— Ar ko tas beigsies, — viņi dudināja, — ja Viņa Augstība atļauj suņiem riet? Tā ir likumu pārkāpšana. Redzot ļaunus piemērus, tautai var ienākt prātā bīstamas domas.

Bet Džakomone bija devis rīkojumu Bananito netraucēt un ļaut darīt visu, ko viņš grib. Tāpēc galminiekiem vajadzēja savus protestus norīt un sagremot.

Kamēr Bananito zīmēja, zvēri pamazām ieņēma savas vietas; baseinos — baltie lāči, roņi un pingvīni; pa dārza celiņiem staigāja ēzelīši, kas paredzēti bērnu vizināšanai.

Tajā vakarā Bananito vairs nevarēja iet gulēt uz savu jumta istabiņu — karalis viņam ierādīja istabu pilī un nolika pie durvīm desmit sargus, jo baidījās, ka gleznotājs varētu aizbēgt.

Nākamajā dienā zooloģiskajā dārzā vairs nebija ko darīt, tāpēc Bananito iecēla par pārtikas ministru (jeb, kā viņi sacīja, par Valsts Pirmo rakstāmlietu tirgoni). Viņam iekārtoja galdiņu ar visiem vajadzīgajiem piederumiem turpat pie karaļa pils galvenajām durvīm, un ļaudis varēja no viņa lūgt visādu ēdamo, ko vien iegribējās.

Sākumā viens otrs bija vīlies. Kas gleznotājam lūdza tinti, gribēdams maizi (kā Melu zemes valodā vajadzēja sacīt), tam Bananito uzzīmēja skaistu tintes pudeli un nekavējoties sauca:

— Nākamais!

— Ko lai es ar to iesaku? — neveiksminieks pukojās. — Es to nevaru ne ēst, ne dzert.

Drīz vien ļaudis aptvēra, ka vajadzēja visu saukt īstajā — aizliegtajā vārdā, ja gribēja no Bananito ko dabūt.

Galminieku sašutums sasniedza visaugstāko pakāpi.

— Stāvoklis kļūst arvien ļaunāks, — viņi šņaca, tīri zili aiz niknuma. — Tas labi nebeigsies. Neviens vairs nemelos. Bet kas lēcies karalim Džakomonem?

Karalis Džakomone visu laiku gaidīja, kad viņam radīsies drosme palūgt Bananito īstus matus, kurus varēs valkāt, nebaidoties no vēja, un pa to laiku viņš ļāva gleznotājam darīt visu, ko vien tas grib. Nekādus protestus Džakomone neciestu. Galminiekiem vajadzēja norīt un sagremot daudz rūgtu kumosu. Iekšā viss vārījās.

Arī ģenerāļi staigāja kā aizrijušies.

— Redziet nu, — viņi sacīja. — Beidzot mūsu rokās ticis tāds tips kā šis gleznotājs. Un ko mēs liekam tam gatavot? Olu kulteņus, vistas, ceptus kartupeļus, šokolādi. Lielgabalus vajadzēja taisīt, lielgabalus! Mēs varētu izveidot neuzvaramu karaspēku un paplašināt valsts robežas.

Kāds ģenerālis, kas bija kareivīgāks par citiem, devās tieši pie Džakomones pārrunāt šo jautājumu. Tāda ideja iesildīja vecā pirāta asinis.

— Lielgabalus! — viņš iesaucās. — Protams, lielgabalus! Arī kuģus un lidmašīnas! Velns lai parauj ar visiem ragiem! Tūlīt pasauciet man Bananito!

Jau vairākus gadus Džakomones uzticības ļaudis nebija dzirdējuši viņu piesaucam velna ragus — tas bija vecā pirāta mīļakais lamu vārds tajos laikos, kad viņš, stāvēdams uz kuģa komandtiltiņa, pirms uzbrukuma uzrunāja savu bandu.

Pārtikas produktu izdalīšana tika nekavējoties pārtraukta, un Bananito vajadzēja stāties karaļa un viņa štāba priekšā. Pie sienām karājās lielas ģeogrāfijas kartes, un kalpotāji atnesa veselu kasti karodziņu, ar ko apzīmēt nākamās uzvaru vietas.

Bananito ļoti mierīgi stāvēja un klausījās, neiejaukdamies karstasinīgajās sarunās. Bet, kad viņam iedeva papīru un zīmuli, lai sāktu ražot lielgabalus, viņš papīra lapas vidū uzrakstīja ar lieliem burtiem NĒ un, turēdams lapu rokā, apstaigāja zāli, lai visi varētu izlasīt.

— Mani kungi, — viņš vēlāk teica, — ja vēlaties stipru kafiju, kas atsvaidzina domas, varu to pagatavot vienā minūtē; ja vēlaties katrs pa zirgam, uz kura jāt medībās, es jums uzzīmēšu tīrasiņu sugas zirgus, bet lielgabali jums jāaizmirst. Tos jūs no manis nekad nedabūsiet.

Nu bija pastardiena klāt! Visi reizē rēca un cirta dūres pret galdu. Džakomone turpretim, lai neapdauzītu sev rokas, pasauca kādu kalpotāju un iedeva viņam pamatīgu dunku mugurā.

— Galvu nost, galvu nost! — atskanēja kliedzieni. — Viņam jānocērt galva!

— Darīsim tā, — pēdīgi sacīja Džakomone, — galvu necirtīsim, bet dosim laiku apdomāties. Manuprāt, šis cilvēks drusku sajucis prātā, varbūt tāpēc, ka viņš ir ģēnijs. Ievietosim viņu uz dažām dienām vājprātīgo namā.

Galminieki kurnēja, ka spriedums esot parak mīksts, bet viņi zināja, ka Džakomone negrib atteikties no cerības iegūt matus, tāpēc aprima.

— Pagaidām, — teica Džakomone, — nevajag viņam atļaut ne zīmēt, ne gleznot.

Tā arī Bananito nokļuva vājprātīgo namā, kur viņu ieslēdza atsevišķā istabā bez papīra un zīmuļa, bez krāsām un otām. Tur nebija ne zīmuļa galiņa, ne krīta drumstaliņas. Sienas bija apsistas ar voiloku, un, ja negribēja zīmēt ar asinīm, gleznotājam vajadzēja samierināties ar to, ka pagaidām nevarēs radīt jaunus mākslas darbus.

Palicis rokas zem pakauša, Bananito atgūlās uz nārām un skatījās griestos, kas bija pavisam balti, bet viņa acu priekšā slīdēja dažādas ainavas, cita par citu skaistākas. Ka viņš tiks ārā, par to Bananito nešaubījās ne mirkli. Un viņam bija taisnība, jo kāds jau strādāja viņa labā. Glābēja vārds jums labi zināms: Klibiķītis.