Dželsomīno melu zemē

XIV

Par laimi, šajā pilsētas daļā mājas bija saspiestas cita pie citas vēl ciešāk nekā siļķes mucā, un Dželsomīno bez grūtībām varēja pārlēkt no jumta uz jumtu, bez tam viņu arvien iedrošinaja Klibiķītis, kam vairāk gan patiktu lielāki atstatumi starp jumtiem, lai dabūtu palēkāt kādreiz pēc sirds patikas. Te Dželsomīno pēkšņi paslīdēja kāja un viņš nokrita uz maza balkoniņa, kur vecs vīriņš laistīja puķes.

Ļoti atvainojos! — iesaucās Dželsomīno, berzēdams sasisto celi. — Man nebija ne mazākās vēlēšanās iedrāzties pie jums mājās šādā veidā.

Nav par ko atvainoties, — vecītis pieklājīgi atbildēja. — Esmu laimīgs, ja mani kāds apciemo. Varbūt esat stipri sadauzījies? Cerams, nekas nav lūzis.

Klibiķītis, pārliecis galvu pār jumta malu, ņaudēja: — Vai drīkst?

— Lūk, kur otrs ciemiņš, — priecājās vīriņš. — Nāciet, nāciet, ļoti jauki!

Pietūkums Dželsomīno celī kļuva lielāks ar katru minūti.

— Ļoti nepatīkami, — vecītis turpināja, — ka man nav neviena sēdekļa, ko jums piedāvāt.

— Noguldīsim viņu gultā, ja jums nav nekādu iebildumu, — ierosinaja Klibiķītis.

Par nelaimi, man nav arī gultas, — ar nožēlu sacīja vecītis. — Iešu pie kaimiņa un aizņemšos krēslu.

— Nē, nē, — steidzīgi metās starpā Dželsomīno. — Es ļoti labi varu sēdēt uz grīdas.

— Nāciet iekšā, — aicināja večuks, — jums vajadzēs pasēdēt uz grīdas, bet es pa to laiku uzvārīšu garšīgu kafiju.

Istabiņa bija maza, bet tīra, ar ļoti vienkāršām mēbelēm - galdu, bufeti un skapi. Nekur nemanīja ne krēsla, ne gultas.

— Vai jūs vienmēr stāvat kājās? — jautāja Klibiķītis.

— Esmu spiests to darīt, — atbildēja vecītis.

— Un nekad neguļat?

— Guļu, kājās stāvot, bet tikai dažreiz. Diezgan reti. Ne vairāk kā pāris stundas nedēļā.

Dželsomīno ar Klibiķīti saskatījās, it kā gribētu sacīt: «Re, kādus brīnumus šis prot stāstīt!»

— Ja drīkst zināt, — Klibiķītis atkal jautāja, — cik jums gadu?

— Īsti nezinu. Esmu dzimis pirms desmit gadiem, bet tagad man ir apmēram septiņdesmit pieci vai septiņdesmit seši gadi.

Vecītis pēc savu viesu sejām noprata, ka tie negrib lāgā ticēt. Viņš nopūtās un sacīja:

— Es nemeloju. Tas ir neticams, bet patiess stāsts. Ja gribat, varu to izstāstīt, kamēr uzvārīsies kafija.

— Mans vārds ir Benvenuto, — viņš iesāka. — Bet visi mani sauc par «Benvenuto Nesēdi»…

Benvenuto piedzima lupatlaša ģimenē. Tik kustīgs bērns vēl nekur nebija redzēts. Viņam nepaguva lāgā ne vārdu iedot, kad šis jau izlēca arā no autiņiem un skraidīja pa istabu. Vakarā viņu noguldīja gultiņā, bet no rīta kājas karājās pāri gultas galam — tā bija kļuvusi par īsu.

— Kā redzams, — mēdza sacīt viņa tētis, — dēls steidzas augt, lai palīdzētu ģimenei.

Vakarā viņu nolika gulēt, bet no rīta vairs drēbes nederēja, kurpes bija par šaurām, kreklu nevarēja uzvilkt mugurā.

— Esiet mierīgi, — sacīja māmiņa. — Labi, ka lupatlaša mājā lupatu nekad netrūkst: gan es pašūšu jaunas drēbes.

Pēc nedēļas Benvenuto bija izaudzis jau krietni liels, un kaimiņienes nolēma, ka viņam pienācis laiks iet skolā. Lupatlaša sieva aizveda dēlu pie skolotāja, kas apbēra viņu ar pārmetumiem:

— Kāpēc jūs neatvedāt zēnu skolas gada sākumā? Drīz būs jau pavasaris. Kā lai es tagad viņu pieņemu?

Kad māte paskaidroja, ka Benvenuto ir tikai septiņas dienas vecs, skalotājs noskaitās vēl vairāk.

— Septiņas dienas? Cienītā kundze, es neesmu aukle! Atnāciet pēc sešiem gadiem, tad varēsim turpināt sarunu.

Beidzot viņš pacēla degunu no klases žurnāla un ieraudzīja, ka Benvenuto augumā ir pat lielāks par citiem skolēniem. Viņš to tūlīt nosēdināja pēdējā solā un sāka skaidrot, ka divreiz divi ir četri.

Pusdienas laikā atskanēja zvans, visi skolēni metās no soliem ārā un sastajās rindā, lai ietu prom. Tikai Benvenuto nepakustējās.

— Benvenuto, — sauca skolotājs, — nāc stājies rindā!

— Es nevaru, skolotāja kungs.

No astoņiem rītā līdz pusdienas laikam viņš bija izaudzis tik ātri, ka sols bija kļuvis par šauru. Vajadzēja saukt skolas apkalpotāju, lai palīdz izkļūt ārā.

Otrā rītā viņu nosēdinaja lielākā solā, bet pusdienas laikā arī no šā sola Benvenuto nevarēja tikt laukā, jo tas bija kļuvis par šauru — viņš sēdēja kā pele slazdā. Vajadzēja saukt galdnieku, lai saskalda solu.

— Rīt būs jāņem piektās klases sols, — sacīja skolotājs, kasīdams pakausi.

Klasē lika ienest vislielāko solu.

— Nu, vai ir labs?

— Ērts, — Benvenuto priecīgs atbildēja.

Lai pierādītu, ka tiešām sols ir ērts, viņš vairākas reizes apsēdās un iznāca no sola ārā. Bet pēc katras apsēšanās laukā iziešana kļuva arvien grūtāka, un, kad atskanēja pusdienas zvans, arī šis sols bija kļuvis par mazu, tāpēc vajadzēja vēlreiz saukt galdnieku.

Skolas direktors un pilsētas galva sāka protestēt:

— Skolotāja kungs, kas īsti te notiek? Vai jūs vairs nespējat ieturēt disciplīnu? Šogad solus lauž kā riekstu čaumalas. Jums vajag vairāk pieskatīt savus zeņķus: pilsētas valde nevar katru dienu pirkt pa jaunam solam.

Lupatlasis aizveda dēlēnu pie labākā pilsētas ārsta un izstāstīja visu, kā bijis.

— Tūlīt paskatīsimies, — sacīja ārsts, uzlika brilles un izmērīja Benvenuto gan garumā, gan resnumā.

— Tagad apsēdies, — viņš sacīja.

Benvenuto apsēdās uz krēsla, ārsts nogaidīja vienu minūti un pavēlēja:

— Piecelies!

Zēns piecēlās, un ārsts atkal sāka viņu mērīt gan garumā, gan resnumā.

— Hm, — viņš norūca, slaucīdams briļļu stiklus kabatas drāniņā, lai varētu būt drošs, ka redz pareizi, — apsēdies vēlreiz!

Tā viņš atkārtoja vairākas reizes un beidzot sacīja:

— Interesants gadījums. Šim zēnam ir neredzēta slimība, ar kādu līdz šim neviens nav slimojis. Slimība izpaužas šādā veidā: tiklīdz zēns apsēžas, viņš strauji kļūst vecāks. Viena minūte tad līdzinās veselai dienai. Ārstēt var tikai tā: viņam vienmēr jāstāv kājās, citādi pēc dažām nedēļām viņš būs vecītis ar sirmu bārdu.

Pēc šāda ārsta slēdziena Benvenuto dzīve pārmainījās līdz pašiem pamatiem. Skolā pagatavoja speciālu solu bez sēdekļa, jo neviens neuzdrošinājās likt viņam apsēsties. Mājās vajadzēja ēst, kājās stāvot. Tīrās nedienas, ja viņš mēģināja kaut uz mirkli atbalstīties pret kamīnu!

— Klausies — vai tu gribi pirms laika novecot?

— Celies augšā — tu laikam gribi nosirmot!

Un gultā?

Gultas nemaz nebija: ja viņš negribēja pamosties ar sirmu bārdu, vajadzēja iemācīties gulēt kā zirgam — stāvot kājās. Tāpēc kaimiņu sievas iesauca viņu par Benvenuto Nesēdi. Šī iesauka viņam palika uz visu mūžu.

Kādā nelāgā dienā lupatlasis saslima un tuvojās nāve.

— Benvenuto, — viņš sacīja dēlam, iekams aizvēra acis uz mūžu, — tagad pienākusi tava kārta par visu rūpēties. Palīdzi mātei. Viņa ir veca un nespēj vairs strādāt. Sameklē godīgu darbu. Strādāt tev nebūs grūti: darbs tevi uzturēs vienmēr jaunu, jo tev nebūs laika apsēsties.

Nākamajā dienā pēc bērēm Benvenuto gāja meklēt darbu, bet visi viņu izsmēja:

Darbu? Dēliņ mīļo! Šeit taču nerotaļājas ar bumbiņām, tu esi pārāk mazs, pārāk jauns, lai strādātu fabrikā!

— Darbu? Mums uzliks sodu, ja dosim tev darbu: bērniem aizliegts strādāt…

Benvenuto neprotestēja, bet klusībā prātoja, kā izkulties no nelaimes. Aizgāja mājās, apsēdās spoguļa priekšā un gaidīja.

— Ārsts sacīja, ka sēžot es kļūstu vecāks. Palūkosimies, vai tas tiesa…

Pēc dažam minūtēm viņš nosprieda, ka ir izaudzis, jo apavi sāka žņaugt; kurpes nosviedis, viņš cītīgi raudzījās uz kāju pēdām, kas pamazam stiepās garumā. Tad viņš vēlreiz palūkojās spogulī un pirmajā brīdī pavisam apstulba.

— Kas tas par jaunekli ar melnām ūsiņām, kas uz mani skatās? Liekas, es viņu pazīstu — sejā ir kaut kas tāds, ko esmu kādreiz jau redzējis…

Beidzot viņš attapās un sāka smieties:

— Tas taču esmu es pats, esmu ātri izaudzis. Tagad celšos kājās, jo vecāks vairs negribu kļūt…

Varat iedomāties, ko sacīja māte, ieraugot lielu, plecīgu jaunekli ar pērkondimdošu balsi un tik kuplām ūsām kā sabiedriskās drošības policistam!

— Benvenuto, dēliņ, kā tu esi pārvērties!

— Tā būs labāk, mamiņ. Tagad es dabūšu darbu.

Darbu meklēt viņš vairs negāja, bet izvilka no šķūnīša tēva ratiņus un sāka staigāt pa ielām, saukdams:

— Lu-u-upatas! Lu-u-upatas!

— Cik skaists jauneklis! No kurienes jūs nākdams? — jautāja kaimiņienes, kuras skaistā balss bija izvilinājusi uz māju sliekšņiem.

— Benvenuto Nesēdis! Vai tas esi tu?

— Es gan, kaimiņmātes. Sēdus mazliet iemigu un pamodos jau ar ūsām.

Tā Benvenuto sāka strādāt. Visiem viņš patika. Vienmēr kājās, vienmēr rosīgs, vienmēr gatavs citiem palīdzēt, vienmer darbā, gribot negribot ļaudis viņu iemīļoja. Reiz pat gatavojās ievēlēt par pilsētas galvu.

— Vajadzīgs tieši tāds cilvēks kā tu, kas pārāk dziļi neiesēžas krēslā.

Benvenuto piedāvājumu nepieņēma. Pēc dažiem gadiem nomira māte, un Benvenuto domāja:

— Tagad esmu pavisam viens. Skaidrs, ka nevaru sēdēt un neko nedarīt, jo tad es novecošu. Labāk iešu pasaulē un palūkošos, kas tur jauns.

Domāts — darīts: viņš paņēma savus ratiņus ar visām lupatām, kas tajos atradās, un devās pasaulē. Viņš varēja soļot dienu un nakti bez atpūtas, tāpēc bija iespējams daudz redzēt un parunāties ar cilvēkiem.

— Jūs esat patīkams jauneklis, — viņam mēdza teikt, — apsēdieties, papļāpāsim kādu brītiņu.

— Papļāpāt var, arī kājās stāvot, — ikreiz atbildēja Benvenuto.

Viņš gāja un gaja un nekad nekļuva vecāks. Kādreiz, iedams garām nabadzīgai būdiņai, viņš ieraudzīja ainu, no kuras sažņaudzās sirds: gultā gulēja slima sieviete, un visapkārt uz grīdas sēdēja bērnu pulciņš, kas brēca cits par citu skaļāk.

— Labais jaunekli… — lūdza sieviete, tikko viņu ieraudzījusi, — ja jums nav nekas darāms, ienāciet uz mirklīti. Es nespēju piecelties un nomierināt bērnus. Bet katra viņu asara man dur tikpat kā nazis sirdī.

Benvenuto iegāja istabā, paņēma rokās vienu no bērniem un, staigādams šurp un turp, iemidzināja mazo. Tāpat viņš izdarīja ar visiem pārējiem. Bet pēdējais, vismazākais, negribēja rimties.

— Apsēdieties drusku, — sacīja sieviete, — un paturiet viņu rokās. Ja jūs sēdēsiet, bērns aizmigs.

Benvenuto piegāja pie kamīna, kur stāvēja ķeblītis, apsēdās, un mazulis tūlīt beidza raudāt. Bērniņš bija ļoti jauks. Un, kad viņš pasmaidīja, istaba likās daudz mājīgāka. Benvenuto visādi vaibstījās, cenzdamies mazo sasmīdināt, tad nodziedāja dziesmiņu, un beidzot bērns aizmiga.

— Pateicos jums no visas sirds, — teica sieviete. — Es biju tik izmisusi, ka būtu izdarījusi pašnāvību, ja jūs neierastos.

— Tā nevajag runāt, — atbildēja Benvenuto. Promejot viņš nejauši ieskatījās spogulī, kas stāvēja uz kamīna malas, un ieraudzīja sirmu matu.

«Pavisam biju aizmirsis, ka sēžot kļūstu vecāks,» domāja Benvenuto. Tad viņš piecēlās, pameta acis uz guļošajiem bērniem un aizgāja.

Citreiz, naktī iedams cauri ciemam, viņš redzēja kādā logā vēl uguni degam. Tur pie vērpjamās mašīnas sēdēja meitene, kas strādādama gauži vaimanāja un žēlojās.

— Kas jums kaiš? — apvaicājas Benvenuto.

— Es jau trešo nakti neguļu. Man līdz rītam jāpabeidz šis darbs. Ja nepabeigšu, man neko nesamaksās un visai ģimenei būs jācieš bads. Turklāt man var atņemt vērpjamo mašīnu. Cik es būtu laimīga, ja varētu kaut pusstundiņu nosnausties!

— Pusstundiņa ir tikai trīsdesmit minūtes, — apsvēra Benvenuto, — uz trīsdesmit minūtēm varu piesēsties pie šīs mašīnas.

— Klausieties, — viņš skaļi sacīja, — ejiet gulēt, es pastrādāšu jūsu vietā. Es labprāt izmēģinātu šo mašīnu, kas izskatās tik skaista un laba. Pēc pusstundiņas es jūs pamodināšu.

Meitene nogūlās uz soliņa un tūlīt aizmiga ka kaķēns. Benvenuto sāka strādāt viņas vietā, bet neuzdrošinājās meiteni pamodināt, jo katru reizi, kad viņš mēģināja to darīt, likās, ka viņai sapņos rādās kaut kas sevišķi skaists.

Uzausa rīts, uzlēca saule, pamodās meitene.

— Jūs taču esat ļāvis man nogulēt visu nakti.

— Nekas, nekas, es patīkami pavadīju laiku.

— Jums galva pavisam pieputējusi.

«Sazin nu, par cik gadiem esmu novecojis?» prātoja Benvenuto. «Tomēr neesmu nemaz sarūgtināts, jo meitenes darbu pabeidzu, un viņa izskatījās tik laimīga un smaidoša, ka otru tādu nesameklēsi visā pasaulē.»

Kādu citu reizi Benvenuto sastapa večuku, kas gaidīja nāvi.

— Ak, cik žēl, — vecītis sūrojās, cik žēl, ka man jāmirst un nedabūšu vairs paspēlēt kārtis. Visi mani draugi jau nomiruši.

— Tik vien tās nelaimes, — sacīja Benvenuto. — Uz cūkām es arī protu spēlēt.

Sāka abi spēlēt. Benvenuto stāvēja kājās, bet večuks bļāva:

— Tu stāvi kājās un skaties manās kārtīs! Tu katrā ziņā gribi uzvarēt. Tu gribi izmantot gadījumu, ka esmu nevarīgs vecītis!

Benvenuto steidzīgi apsēdās un palika sēžam līdz partijas beigām. Viņš bija tik nokaunējies, ka spēlēdams kļūdījās, bet večuks, laimējis partiju, berzēja rokas kā puika, kas gājis bumbierus čiept un ticis sveikā cauri.

— Vēl vienu partiju, — večuks priecīgi skubinaja.

Benvenuto labprāt būtu piecēlies no šī krēsla, kas laupīja viņam dienas, mēnešus un varbūt pat gadus. Bet viņš negribēja apbēdināt večuku. Palika sēžot, izspēlēja otru partiju, pēc tam vēl trešo; likās, ka vecais no prieka kļuvis jaunaks.

— Par cik viņš kļūst jaunāks, par tik es kļūstu vecāks, — Benvenuto čukstēja, raudzīdamies spogulī pie sienas: mati viņam izskatījās kā krusas piebiruši. — Jāpaciešas, nevar zināt, cik sen jau večuks ilgojies saspēlet uz cūkām.

Tā katru reizi, kad Benvenuto nācās apsēsties, lai varētu kādam palīdzēt, viņam sirmoja mati, tad sāka līkt mugura, kā līkst koki, vējam pūšot. Beidzot arī acis vairs nebija tik gaišas kā agrāk. Benvenuto Nesēdis kļuva vecs. Pēdīgi viņam vairs nebija neviena tumša mata uz galvas, un tie, kas zināja viņa dzīves gājumu, pārmeta:

— Ko tad tu esi ieguvis ar savu labsirdību! Būtu labāk domājis pats par sevi, tad vēl tagad staigātu žirgts un jauns kā zvirbulēns.

Benvenuto Nesēdis nepiegrieza vērību tādām valodām. Katrs nosirmojušais mats atgādināja kādu labu darbu — kāpēc to nožēlot?

— Varēji paturēt visu mūžu pats sev, nevis sadalīt to visiem pa drusciņai… — sacīja kaimiņsievas.

Benvenuto smaidīdams pagrieza muguru un nodomāja, ka par katru sirmo matu viņš ir ieguvis draugu — simtiem tūkstošiem draugu, kas izkaisīti pa visu zemi. Vai jums arī ir tik daudz draugu? Vai jums gribētos, lai būtu tikpat daudz?

Ceļodams viņš nekad nenogura, kaut arī tagad vajadzēja atspiesties uz spieķa un atņemt elpu. Tā staigādams, viņš bija nonācis Melu zemē, kur pelnīja sev iztiku, strādādams par lupatlasi, tāpat, kā to bija darījis viņa tēvs.

— Ja esat apceļojis tik daudz zemju, — Klibiķītis te iejaucās stāstā, — vai tad jūs nevarējāt izvēlēties kādu labāku vietu, kur apmesties uz dzīvi?

Benvenuto Nesēdis pasmaidīja:

— Ļaudīm taču visur ir vajadzīga palīdzība. Šī noteikti ir visnelaimīgākā zeme visā pasaulē, tāpēc man tā ir vispiemērotākā vieta.

— Lūk, kur īstais ceļš! — iesaucās Dželsomīno, kas bija klausījies vecīša vārdos ar asaram acis. — Tagad es saprotu, ko man vajadzēja darīt ar savu balsi. Nevis klīst pa pasauli un postīt visu, kas gadās ceļā, bet izmantot balsi tā, lai palīdzētu savam tuvākajam.

— Tas nebūtu tik viegli izdarāms, — piezimeja Klibiķītis. — Ja tu, piemēram, sāktu dziedāt bērniem šupuļdziesmiņu, neviens nevarētu aizmigt.

— Kādreiz var darīt labu arī, ja pamodina gulošos, — lēnīgi piebilda Benvenuto.

— Šo jautajumu es atrisināšu, — nolēma Dželsomīno, cirzdams duri pret grīdu.

— Pagaidām tev vajadzētu sadziedēt celi, — sacīja Klibiķītis.

Celis tiešām bija pietūcis vēl vairāk, un Dželsomīno vairs nevarēja ne paiet, ne kājās nostāties. Nolēma, ka viņš paliks pie Benvenuto, kamēr izveseļosies. Benvenuto, kas tikpat kā negulēja, varēs Dželsomīno miegā uzmanīt un neļaut dziedāt, lai atkal neatskrietu policisti.