Dželsomīno melu zemē

II

Kādu rītu Dželsomīno gāja uz savu tīrumu un ieraudzīja, ka bumbieri ir nogatavojušies. Bumbieri tā dara: nesaka ne vārda, briest, briest, tad kādu rītu jūs paraugāties un redzat, ka tie jau gatavi; tad ir pienācis laiks ievākt bumbieru ražu.

«Žēl gan,» Dželsomīno pie sevis noteica, «ka nepaņēmu līdzi kāpnes. Iešu atpakaļ uz māju un atnesīšu arī kārti, ar ko papurināt augšējos zarus.»

Bet te viņam iešāvās prātā cita doma, tāds kā untums. «Kā būtu, ja pamēģinatu ar balsi?» viņš iedomājās.

Un — pa pusei nopietni, pa pusei jokojot — viņš nostājās zem koka un iesaucās:

— Lejā!

— Dim-dum dum! Dim-dum dum! — atsaucās bumbieru simti, noripodami viņam pie kājām.

Dželsomīno piegāja pie otra koka un darīja tāpat. Katru reizi, kad viņš iesaucas: «Lejā!» — bumbieri raisījās vajā no zariem, it kā tie būtu karājušies tikai tāpēc, lai gaidītu šo rīkojumu, un tūlīt krita zemē. Dželsomīno bija ļoti apmierināts.

«Aiztaupītas pūles,» viņš nodomāja. «Žēl, ka es agrāk neiedomājos izmantot kāpņu un kārts vietā balsi.»

Kamēr Dželsomīno apstaigāja savu augļu dārzu, viņu ieraudzīja kaimiņš, kas pašlaik ar kapli apstrādāja savu zemes gabalu, — viņš berzēja acis, knieba sev degunā, vairākas reizes skatījās un, kad bija pārliecinājies, ka nesapņo, skrēja pasaukt sievu. — Nāc paskaties tu arī, — viņš sacīja drebēdams. — Dželsomīno noteikti ir burvis.

Sieva palūkojās lin nokrita ceļos, iesaukdamās:

— Viņš ir svētais!

— Es tev saku, ka viņš ir burvis!

— Bet es saku, ka viņš ir svētais!

Līdz šai dienai vīrs ar sievu bija dzīvojuši diezgan saticīgi, bet tagad vīrs paķēra kapli, sieva — lāpstu, lai ar ieročiem rokās katrs aizstāvētu savu pārliecību; tad pēkšņi virs ierosināja:

— Iesim pasauksim kaimiņus! Lai arī viņi paskatās un izsaka savas domas.

Izdevība aizskriet pasaukt ļaudis un brītiņu patenkot uzvarēja sievas pretestību, un viņa nolika lāpstu. Vēl nebija pienācis vakars, kad viss ciems jau zināja notikumu un ļaudis bija sadalījušies divās grupās: vieni apgalvoja, ka Dželsomīno ir svētais, otri uzskatīja viņu par burvi. Diskusijas viļņi cēlās arvien augstāk — it ka būtu uzpūtis ziemeļvējš. Izraisījās arī strīdi, bija ievainotie, bet, par laimi, vieglā formā: viens, piemēram, apdedzinājās ar pīpistrīda karstumā viņš bija iegrūdis mutē tās otru galu. Policisti nezināja, ko iesākt, un tāpēc nedarīja nekā — staigāja no vienas grupas pie otras, sludinādami mieru un lēnprātību.

Vislielākie fanātiķi devās tieši uz Dželsomīno zemes gabalu: vieni — tāpēc, lai paņemtu līdzi zemes piciņu kā relikviju, jo uzskatīja šo zemi par svētītu, otri — tāpēc, lai tur visu izpostītu, jo uzskatīja šo zemi par apburtu. Dželsomīno, redzēdams ļaudis skrienam, nodomāja, ka izcēlies kaut kur ugungrēks, tāpēc paķēra spaini, lai palīdzētu noslāpēt liesmas. Bet ļaudis palika stāvam viņa durvju priekšā, un Dželsomīno dzirdēja, ko par viņu runā:

— Tur viņš ir, tur viņš ir!

— Viņš ir svētais.

— Kas par svēto! Viņš ir burvis, viņam ir arī spainis buršanai! Paskatieties!

— Dieva dēļ, nostāsimies tālāk. Ja viņš visu to uzgāž mums virsū, mēs esam pagalam.

— Ko visu?

— Vai tad jūs neredzat? Tas ir elles piķis — ja tas tiek kur virsū, tad izdedzina visu cauri un neviens ārsts to vairs nevar aizlipināt ciet.

— Viņš ir svētais, viņš ir svētais!

— Mēs tevi redzējām, Dželsomīno: tu pavēli augļiem nogatavoties, un tie ir gatavi, tu pavēli krist zemē, un tie krīt.

— Vai jūs visi esat jukuši? — jautāja Dželsomīno. — Tur vainīga tikai mana balss. Tā rada tādu pašu gaisa satricinājumu kā ciklons.

— Tiešām, tiešām! To mēs zinām, — iespiedzās kāda sieviete. — Tu ar savu balsi dari brīnumus.

— Kas par brīnumiem! Tās ir burvības.

Dželsomīno dusmīgi nosvieda zemē spaini un iegāja iekšā, aizšaudams durvju aizbīdni.

«Mans miers pagalam,» viņš prātoja. «Es nevarēšu paspert ne soli, lai ļaudis man neskrietu pakaļ. Katru vakaru par mani vien runās un biedēs ar mani bērnus, stāstīdami, ka esmu burvis. Labāk iešu no šejienes prom. Galu galā ko tad lai es šajā apvidū daru? Mani vecāki miruši, vistuvākie draugi krituši karā. Iešu plašajā pasaulē un meklēšu laimi ar savu balsi. Ir taču ļaudis, kam maksā par dziedāšanu; tas gan ir savādi, nevienam taču nevajadzētu maksāt, ja viņš kaut ko dara sava prieka pēc, piemēram, dzied, bet tā tas nu ir. Varbūt arī man izdosies tapt par dziedoni.»

Tā nolēmis, Dželsomīno sabāza savas mantiņas mugursomā un devās prom. Ļaudis sačukstēdamies atbrīvoja viņam ceļu. Dželsomīno ne uz vienu nepaskatījās. Viņš raudzījās taisni uz priekšu un nesacīja neko. Nogājis krietnu gabalu, viņš tomēr pagriezās atpakaļ, lai pēdējo reizi palūkotos uz savu māju.

Ļaudis stāvēja vēl turpat un rādīja uz viņu ar pirkstiem, it ka viņš būtu spoks.

«Tagad es viņiem parādīšu pienācīgu joku,» nolēma Dželsomīno.

Ievilcis plaušās gaisu, viņš nokliedza, cik skaļi vien jaudāja:

— Palieciet sveiki!

Šī atvadu sveiciena iedarbība bija tūlīt redzama: vīriešiem negaidīta vēja brāzma norāva cepures no galvas, kādai vecai kundzei galvas virsa bija kļuvusi gludāka par olas čaumalu — viņa skrēja pakaļ savai parūkai, ko bija nolaupījis lielais pūtiens.

— Sveiki, sveiki! — Dželsomīno atkārtoja, smiedamies no visas sirds par pirmo nebēdnību savā mūžā.

Spēcīgās balss strāva lika visām cepurēm un parūkam salidot kopā; tās viena barā pacēlās gaisā kā gājputni un pēc pāris mirkļiem pazuda. Vēlāk kļuva zināms, ka cepures nokritušas vairāku kilometru atstatumā, dažas aizlidojušas pat robežai pāri.

Arī Dželsomīno nedaudz dienas vēlāk pārgāja robežu un nokļuva visdīvainākajā pasaules malā.