Dželsomīno melu zemē

XX

Likteņgrāmatas, kā jūs zināt, nav. Nav grāmatas, kurā būtu aprakstīti nākamie notikumi. Lai sarakstītu tādu grāmatu, vajadzētu būt vismaz «Vistīrāko Melu» galvenajam redaktoram. Pagaidām likteņgrāmatas vēl nav un nebija arī Džakomones laikos.

Tomēr žēl. Ja būtu tāda grāmata, nabaga valdnieks varētu tajā ieskatīties un izlasīt: «Džakomone šodien runu neteiks.»

Tiešam, kamēr viņš ar nepacietību gaidīja, kad sulaiņi atvērs stikla durvis, lai varētu iziet uz balkona, Dželsomīno balss sāka iedarboties — ar lielu troksni izbira visi durvju stikli.

— Esiet uzmanīgāki! — Džakomone uzkliedza sulaiņiem.

Atskanēja otrs «tarr-tar-tarr» no viņa guļamistabas.

— Tas ir spogulis! — bļāva Džakomone. — Kas saplēsa manu spoguli?

Viņa Augstība pagriezās atpakaļ, brīnīdamies, ka neviens viņam neatbild. Ak vai! Aiz muguras bija palikusi tikai tukša vieta. Ministri, admirāļi, kambarkungi un galminieki pēc pirmā signāla, tas ir, pēc pirmās Dželsomīno augstās nots, bija aizsteigušies uz savām istabām pārģērbties. Bez liekām runām viņi nometa spožos tērpus, kurus bija valkājuši tik ilgus gadus, izvilka no pagultēm vecos čemodānus ar pirātu apģerbiem un rūca:

— Ja nesiešu melno apsēju ap aci, mani varēs noturēt par sētnieku.

Cits atkal:

— Ja es noārdīšu āķi no piedurknes gala, neviens mani nepazīs.

Pie Džakomones palika tikai abi sulaiņi, kuru pienākums bija atvērt un aizvērt balkona stiklotās durvis. Stikli jau bija izbiruši, bet viņi vēl arvien bijīgi stāvēja pie durvju rokturiem, spodrinādami tos ar piedurkņu mežģīnēm.

— Ejiet arī jūs, — nopūtās Džakomone, — tagad viss brūk kopā.

Tiešām, tajā pašā brīdī saplīsa tūkstoš spuldzes lielajā lustrā. Dželsomīno šodien strādāja dūšīgi.

Sulaiņi nebija divreiz lūdzami. Atmuguriski atkāpdamies un ik pa trim soļiem klanīdamies, viņi sasniedza durvis, kas atradās kāpņu galā, apcirtās uz papēžiem un, lai ātrāk tiktu prom, nošļūca zemē pa margām.

Džakomone atgriezās savā guļamistabā, novilka karaļa tērpu un apģērba vienkāršu pilsētnieka uzvalku, ko viņš bija iegādājies, lai nepazīts varētu iejaukties ļaužu drūzmā (tomēr ne reizi nebija to uz vilcis mugurā, jo labprātāk sūtīja starp ļaudīm savus spiegus). Uzvalks bija brūns, kādu varēja valkāt jebkurš bankas darbinieks vai filozofijas profesors. Cik labi tas izskatījās kopā ar oranždzelteno parūku! Diemžēl vajadzēja pamest arī parūku, jo to pazina vēl labāk, nekā karaļa kroni.

— Mana skaistā parūka, — Džakomone novaidējās. — Pareizāk sakot, manas skaistās parūkas.

Viņš atvēra savu slaveno skapi un redzēja, ka tās visas rindiņā stāv lietošanas gatavībā kā leļļu galviņas pirms izrādes. Šim kārdinājumam Džakomone nespēja pretoties — viņš paķēra duci parūku un iebāza čemodānā.

— Paņemšu līdzi trimdā, tās man atgādinās laimīgo pagātni.

Viņš nokāpa lejā, bet ne līdz pašam pagrabam, kā darīja viņa galminieki, kas bēga pa kanalizācijas caurulēm kā žurkas. Džakomone labāk gāja pa savu skaisto dārzu. Tas ir, ne vairs pa savu, tomēr pa skaistu, zaļu, smaržojošu dārzu. Vēl dažas reizes ieelpojis karalisko gaisu, viņš atvēra mazus vārtiņus, izgāja šķērsieliņā, pārliecinājies, ka neviens viņu neredz, devās uz laukumu pils priekšā, kas atradās pāris desmit metru attālumā, un iejuka pūlī, kas aplaudēja Dželsomīno.

Brūnajā uzvalkā un bez parūkas Džakomoni neviens nepazina. Ar čemodānu rokā viņš izskatījās pēc ceļojoša komersanta.

— Iebraucējs, vai? — tūlīt kāds blakusstāvošais apvaicājās, jautri uzsizdams uz pleca. — Nāciet jūs arī paklausīties tenora Dželsomīno koncertu. Viņš ir tur. Vai redzat? Šis jauneklis izskatās pēc sacīkšu braucēja, pēc tāda, kas nav ne plika graša vērts. Bet vai dzirdat, kas tam par balsi?

— Dzirdu, dzirdu, — čukstēja Džakomone, klusu piemetinādams: — Un redzu…

Viņš redzēja, kā sabrūk iemīļotais balkons, redzēja visu, ko jūs varat paši iedomāties: karaļa pili, kas sagāzās kā kāršu namiņš, saceļot veselu putekļu mākoni. Dželsomīno uzņēma vēl vienu augstu noti, lai aizslaucītu putekļus, un palika tikai drupu kaudze.

— Starp citu, — ieteicās Džakomones kaimiņš, — jums ir brīnišķīgi pliks pauris. Jūs neapvainosieties, ka es tā saku, vai ne? Paskatieties uz manējo!

Džakomone pārlaida roku pār savu galvu un apskatīja, kā bija lūgts, arī kaimiņa galvu, kas bija apaļa, plika un gluda kā galda tenisa bumbiņa.

— Tiešām skaists pliks pauris, — noteica Džakomone.

— Ko nu! Gluži parasts. Jūsējais gan ir spožs. Pašlaik saules staros tas tik brīnišķīgi mirdz, ka skatoties sāk acis sāpēt.

— Nē, nē, jūsējais ir glītāks, — murmināja Dažkomone.

— Nekādā gadījumā! Es nepārspīlēju. Zināt, ko jums teikšu? Ja jūs iestātos mūsu Plikpauru klubā par biedru, jūs tūlīt ievēlētu par kluba priekšsēdētāju.

— Par priekšsēdētāju?

— Ja, vienbalsīgi.

— Vai jums ir Plikpauru klubs?

— Protams. Līdz vakardienai klubs bija slepens, bet tagad tas darbosies atklāti. Klubā par biedriem ir viscienījamākie pilsoņi. Tur, vai zināt, nevar nemaz tik viegli iestāties. Jāpierāda, ka uz galvas nav neviena vienīga matiņa. Ir tādi, kas noskuj galvas, lai tikai varētu iestāties mūsu klubā.

— Un jūs sakāt, ka es…?

— Jūs varētu kļūt par mūsu priekšsēdētāju. Esmu gatavs saderēt.

Džakomone jutās gluži satriekts.

«Tātad esmu kļūdījies,» viņš domāja. «Esmu sabojājis visu savu dzīvi. Tagad ir par vēlu sākt to no jauna…»

Izmantodams pūļa drūzmēšanos, viņš nošķīrās no sava sarunu biedra, atstāja laukumu un gāja prom pa ielām, kas bija pavisam tukšas. Tikai divpadsmit parūkas skumīgi čaukstēja viņa čemodānā.

Šur tur no kanalizācijas lūkām izspraucās galvas, kas likās ļoti pazīstamas. Vai tie nebija viņa pirāti? Bet, ieraudzīdamas cienīgu, rāmu pilsoni ar pliku galvu un brūnā uzvalkā, šīs galvas nekavējoties pazuda.

Džakomone devās tieši uz upi, jo bija nolēmis darīt sev galu. Kamēr viņš tika līdz krastam, domas mainījās. Džakomone atvēra čemodānu, izņēma parūkas un sasvieda citu pēc citas upē.

— Ardievu, — čukstēja Džakomone, — ardievu, mazās melotājas!

Parūkas nenoslīka, tajā pašā dienā tās izzvejoja zēni, kas bija apsēduši visu krastmalu kā krokodili. Viņi izžāvēja parūkas saulē, salika galvā un sarīkoja varenu gājienu. Zēni priecājās un dziedāja. Patiesībā viņi taču svinēja Džakomones karaļvalstij bēres.

Kamēr Džakomone gāja prom uz visiem laikiem — un viņš varēja būt ārkārtīgi laimīgs par izdevību aiziet prom, varbūt uz kādu vietu, kur varēs kļūt par cienījamu Plikpauru kluba priekšsēdētāju vai vismaz sekretāru, — tikmēr atgriezīsimies laukumā un paskatīsimies, kas tur notiek.

Dželsomīno, nodziedājis savu postošo dziesmu, slaucīja sviedrus un teica:

— Arī tas ir padarīts.

Tomēr sirdi vēl arvien nospieda kā smags akmens — Klibiķītis nebija atradies.

— Kur viņš ir palicis? — mūsu varonis sev jautāja. — Kaut nu nebūtu pakļuvis zem vājprātīgo nama drupām. Postīt es protu, tas tiesa.

Ļaužu bari neļāva viņam ilgi bēdāties.

— Kolonna, — visi kliedza no visām pusēm, — janogāž kolonna!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka uz tās sarakstīti Džakomones varoņdarbi kaujas laukā. Tie visi ir meli, jo Džakomone nekad nav izkustējies no savas pils.

— Labi, — sacīja Dželsomīno, — nodziedāšu pienācīgu serenādi arī kolonnai. Paejiet tālāk, lai tā jums neuzkrīt virsū.

Visi, kas stāvēja kolonnas tuvumā, steidzīgi atkāpās, pūlis viļņojās kā ūdens vannā. Tad Dželsomīno ieraudzīja uz kolonnas dažu metru augstumā labi pazīstamo kontūru uz trim kājām.

— Klibiķīti! — viņš sauca, un akmens novēlās no sirds.

Zīmējums notrīsēja, līnijas drusku saliecās, bet nekustējās.

— Klibiķīti! — Dželsomīno sauca skaļāk.

Šoreiz balss iecirtās marmorā, pārvarēdama tā pretestību, — Klibiķītis atrāvās no kolonnas un klibodams nolēca zemē.

— Cik jauki, cik jauki, — viņš ņaudēja un noskūpstīja Dželsomīno uz vaiga. — Bez tevis es būtu palicis tepat piesprausts pie kolonnas, un lietus mani būtu noskalojis. Es mīlu tīrību, tas visiem zināms, bet man diez kā nepatiktu mazgāšana, kas beidzas ar nāvi.

— Es arī tepat esmu, — iesaucās Bananito, kas ar elkoņu palīdzību lauzās cauri drūzmai, lai nokļūtu pie saviem un mūsu draugiem. — Ja tev kādreiz kas tamlīdzīgs notiks, es tevi tūlīt uzzīmēšu no jauna, vēl skaistāku un patiesāku kā agrāk.

Trim draugiem pēc sastapšanās bija daudz ko stāstīt. Atstāsim viņus vienus.

Un kolonna?

Vai kolonna kādu traucē? Meli, kas uz tās uzrakstīti, atgadinās cilvēkiem laikus, kad viņu zemē valdīja varens melu karalis, un pietika ar vienu labi nodziedātu dziesmu, lai viņa valsts sabruktu.