Daiļā Margareta

IX nodala LAMATAS

Nākamajā rītā, kad Kastels atgriezās mājās, Margareta pastās­tīja viņam par d'Agilara vizīti un visu, kas tās laikā noticis, un pateica arī to, ka spānietis izdibinājis tēva noslēpumu, jo nosau­cis viņu par pusebrejieti.

— Es zinu, es zinu! — ļoti satraukts un dusmīgs, atbildēja tēvs. — Vakar viņš ari man piedraudēja. Bet lai, es esmu gatavs uz visu. Taču tagad es gribu zināt, kas ielaida šo cilvēku manā mājā manas prombūtnes laikā un bez manas atļaujas.

— Baidos, ka tā bija Betija, — teica Margareta. — Viņa zvēr, ka nedomājusi neko sliktu.

— Aizsūti pēc viņas! — Kastels sacīja.

Drīz ieradās Betija un izjautāta ņēmās stāstīt, kā tas bijis.

Viņa vakarā stāvējusi pie mājas sāndurvīm, ieelpodama svaigu gaisu, kad piepeši parādījies senjors d'Agilars, pasveicinājis viņu un tūlīt devies iekšā mājā, teikdams, ka esot norunājis tikšanos ar saimnieku.

— Ar mani? — Kastels viņu pārtrauca. — Manis taču nebija mājās.

— Es nezināju, ka jūsu nav mājās, jo pēcpusdienā, kad jūs aiz­jājāt, biju izgājusi, un neviens man to nepateica. Tāpēc, domādama, ka šis senjors ir jūsu draugs, es ielaidu viņu iekšā un vēlāk atkal izlaidu. Tas ir viss, ko varu teikt.

— Tad es varu teikt, ka tu esi palaidne un mele un ka šādā vai tādā veidā šis spānietis ir tevi piekukuļojis, — Kastels nikni sa­cīja. — Nejaukā skuķe, kaut tu esi manas sievas un līdz ar to arī manas meitas radiniece, es padzīšu tevi, lai mirsti badā uz ielas!

To dzirdot, Betija sākumā aizsvilās dusmās, tad sāka raudāt. Margareta lūdzās tēvu, lai to nedara, jo tas nozīmētu Betiju pazu­dināt un uzņemties uz savas sirdsapziņas grēku. Galu galā, bū­dams labsirdīgs cilvēks un atcerēdamies, ka Betija Dīna ir cēlusies no viņa sievas dzimtas un nelaiķe viņu mīlējusi kā pašas meitu, Kastels ļāvās pierunāties un aprobežojās ar rīkojumu raudzīties, lai Betija vairs viena bez Margaretas neizietu no mājas un dur­vis atvērtu tikai vīriešu kārtas kalpotāji.

Tā beidzās šis starpgadījums.

Tajā pašā dienā Margareta uzrakstīja Pīteram, pavēstīdama visu, kas noticis, arī to, ka spānietis lūdzis viņas roku, taču tā teiktos vārdus neatstāstīja. Vēstules beigās viņa piekodināja ne­baidīties nedz no senjora d'Agilara, nedz arī no kāda cita, jo Pīters taču zinot, kam pieder viņas sirds.

Saņēmis šo vēstuli, Pīters ļoti uztraucās, saprazdams, ka masters Kastels un Margareta nu būs iemantojuši d'Agilara naidu, un bija sašutis par to, ka spānietis apgrūtinājis viņa līgavu ar savu bildi­nājumu, bet par pārējo daudz nedomāja, jo cieši paļāvās uz Mar­garetas uzticību. Tomēr prāts nebija mierīgs un viņam gribējās iespējami drīzāk atgriezties Londonā, kaut arī būtu jāriskē sastap­ties ar spāniešu zobeniem. Taču pēc trim dienām Pīters saņēma no Margaretas un Kastela jaunas vēstules, kas viņa bažas izkliedēja.

Tās pavēstīja, ka d'Agilars aizceļojis uz Spāniju. Kastels rak­stīja, ka pats redzējis viņu stāvam sūtņa de Ajalas kuģa pakaļgalā, kad tas peldējis lejup pa Temzu uz jūras pusi. Pie tam Margareta bija saņēmusi ar viņa roku rakstītu atvadu sveicienu, kas ska­nēja šādi:

«Ardievu, daiļā lēdij, līdz tai likteņa lemtajai stundai, kad mēs atkal tiksimies. Man jāaizbrauc, un es to daru, bet, kā teicu, jūsu tēls mani pavada.

Jūs dievinādams līdz nāvei Morelja.»

— Lai viņš tīksminās ar viņas tēlu, kamēr pati Margareta pieder man, bet, ja šis dievinātājs atgriezīsies, zvēru, viņu no nāves šķirs tikai pāris soļu! — Pīters bargi noteica pie sevis, nolikdams zī­mīti, un turpināja lasīt vēstules. Kastels rakstīja, ka tagad, kad spānieši aizbraukuši un nekādas briesmas vairs nedraudot, viņi gaidot Pīteru atgriežamies Londonā, un norādīja arī datumu, kad viņam jāierodas, — proti, 31. maijā (tas bija pēc nedēļas), jo, tā kā Margareta negribot laulāties maijā — jaunavas Marijas mēnesī, ko uzskatot par nelaimīgu, viņu laulības visā klusībā notikšot jūnija pirmajā dienā.

Margareta pavēstīja to pašu, bet tik mīļiem vārdiem, ka Pīters noskūpstīja viņas vēstuli un tūlīt steidzās uz to atbildēt. Kā pa­rasti viņš izteicās īsi, jo nebija nekāds lielais rakstītājs, un pāris rindās paziņoja, ka ir vislaimīgākais cilvēks visā Anglijā un, ja

svētie būs labvēlīgi, maija pēdējā dienā līdz ar tumsas iestāšanos ieradīsies Holbornā.

Visu šo nedēju Margareta bija ļoti aizņemta ar savas kāzu rotas un citu tērpu gatavošanu, jo bija nolemts, ka jau otrā dienā jaun­laulātie dosies uz Dedemu, kur drīz viņiem piebiedrosies arī tēvs. Vecā muižas pils gan vēl nebija kārtībā, pārbūve prasīja laiku, taču Pīters bija paguvis sapost dažas istabas, kur varēja dzīvot pa vasaru, un līdz ziemai visiem remontdarbiem vajadzēja būt galā.

Arī Kastels šo laiku bija strādājis vaiga sviedros, sarīkodams ceļam savu kuģi «Margareta». Tagad iekraušanas darbi jau gāja uz beigām, un viņš cerēja, ka

Un Margareta — ak, cik bezgala laimīga viņa jutās šajās jau­kajās pavasara dienās! Viņas sirds bija līksma un skaidra kā debe­sis, no kurām izklīduši visi ziemas vētru mākoņi. Laimes pārpilna un aizņemta ar simt patīkamām rūpēm, viņa pavisam nepievērsa uzmanību savai māsīcai Betijai, kas palīdzēja izšūt kāzu tērpa ro­tājumus un sagatavoties priekšā stāvošajam ceļojumam, citādi droši vien būtu pamanījusi, ka Betija izskatās gaužām noraizēju­sies un nervozē, gluži kā kaut ko gaidītu un nevarētu vien sagaidīt, kļūst arvien bēdīgāka un tik tikko turas pretī izmisumam. Taču Margareta nekā neievēroja, jo bija pārāk aizņemta ar sevi un do­māja tikai par to ilgoto brīdi, kad atkal ieraudzīs savu mīļoto un roku rokā ar viņu dosies pie altāra.

Tā aizritēja laiks, un pienāca Pītera atgriešanās diena. Rīt va­jadzēja notikt viņu kāzām. Tām viss jau bija sagatavots, arī Pītera līgavaiņa tērps, tik grezns kā neviens no viņa apģērbiem, un tu­vējā baznīca izrotāta ar ziediem. Agri no rīta Kastels, paņēmis līdz gandrīz visus kalpus, aizjāja uz Greivsendu, jo bija paredzēts, ka «Margareta» nākamajā rītausmā pacels enkuru, un pirms tam tur vēl daudz kas bija jāpadara. Taču viņš solījās būt atpakaļ līdz ar krēslu, lai sagaidītu Pīteru, kas, šorīt izjājis no Dedemas, varēja ierasties tikai vakarā.

Ap pulksten četriem pēcpusdienā Margareta, pabeigusi pēdējos darbus, devās uz savu istabu pārģērbties, lai izskatītos jo skaista, kad pārradīsies Pīters. Betiju viņa līdz neaicināja, jo tai vēl bija

šis tas padarāms, pie tam Margaretai sirds bija tik pilna, ka gri­bējās brīdi pabūt vienai.

Arī Betijas sirds bija pilna, bet ne ar prieku. Viņa jutās jauni piekrāpta. Smalkais spāņu dons, kurā viņa tik bezprātīgi iemīlēju­sies, bija aizbraucis, nedevis viņai nekādu ziņu. Betija par to ne­šaubījās, jo viņš bija redzēts stāvam uz kuģa, — tātad aizbraucis, pat neatvadījies. Tas bija tik cietsirdīgi, un tagad viņai, kam zudu­šas visas cerības un mīlestība, jāpalīdz citai sievietei posties laimī­gām laulībām. Saīgusi, rūgtuma pilna, Betija darīja savu darāmo, kodīdama lūpas un ar piedurkni slaucīdama asaras, kad piepeši atvērās durvis un kalpotājs, kas nepiederēja pie mājas saimes, bet bija pieņemts tikai uz dažām dienām, lai palīdzētu kāzu svinībās, pavēstīja, ka ar viņu vēloties runāt kāds jūrnieks.

— Tad lai viņš ienāk te, man nav laika iet ārā un viņā klausī­ties! — Betija atcirta.

Kalps ieveda jūrnieku un pats tūlīt izgāja no istabas. Svešais bija tumšmatains puisis ar melnām, blēdīgām acīm. Ja viņš tik labi nerunātu angliski, viņu varētu noturēt par spānieti.

— Kas jūs esat, un ko jums vajag? — Betija asi noprasīja.

— Es esmu kuģa «•Margareta» galdnieks, — atbildēja jūrnieks, — un mani atsūtīja šurp pateikt, ka ar mūsu saimnieku masteru Kastelu ir notikusi nelaime un viņš vēlas, lai mistris Margareta, viņa meita, tūlīt ierastos pie viņa.

— Kāda nelaime? — Betija jautāja.

— Uzraudzīdams preču iekraušanu, masters Kastels paslīdēja un nogāzās lejā kravas telpā. Viņam ir savainota mugura un lauzta labā roka, tāpēc viņš nevarēja uzrakstīt. Viņu moka lielas sāpes, bet ārsts, ko mēs ataicinājām, lika pateikt mistris Margare­tai, ka pagaidām tēva dzīvība neesot apdraudēta. Vai jūs esat mistris Margareta?

— Nē, — atbildēja Betija, — bet es tūlīt iešu un viņai pateikšu. Pagaidiet šeit!

— Vai jūs neesat viņas māsīca mistris Betija Dīna? Tad man jums kaut kas jānodod.

— Jā, esmu. Kas tas ir?

— Sī te, — jūrnieks sacīja un pasniedza Betijai vēstuli.

— Kas jums to iedeva? — Betija aizdomīgi jautāja.

— Es nezinu šā cilvēka vārda, bet viņš bija dižciltīga izskata spāņu dons, pie tam ļoti devīgs. Viņš bija dzirdējis par nelaimes gadījumu uz «Margaretas» un, zinādams manu uzdevumu, lūdza, vai es nevarētu nodot jums šo vēstuli. Viņš samaksāja man vienu zelta dukātu un lika apsolīt, ka nevienam par to nekā neteikšu.

— Tas būs bijis kāds nekaunīgs pielūdzējs, — sacīja Betija, at­mezdama galvu. — Viņi vienmēr man raksta. Pagaidiet šeit, es uziešu pie mistris Margaretas.

Tikusi aiz durvīm, Betija steigšus atlauza vēstules zieģeli, jo bija mācījusies kopā ar Margaretu un labi prata lasīt. Vēstulē bija rakstīts:

«Mīļotā!

Jūs domājāt mani kļuvušu neuzticīgu un aizbraukušu, bet tas tā nav. Es klusēju tikai tāpēc, ka zināju:, jūs tiekat novērota un viena nevarat atnākt. Bet tagad mīlestības dievs ir sagādājis mums izdevību. Jūsu māsīca noteikti ņems jūs līdz, kad dosies pie sava tēva, kurš, smagi sasities, guļ uz kuģa. Kamēr viņa būs pie slimnieka, es parūpēšos, lai jūs tiekat projām, un tad mēs varēsim salaulāties un tūlīt doties ceļā — jā, jau šovakar vai rīt no rīta, jo, zinā­dams, ka jūs to vēlaties, es ar lielām pūlēm esmu visu no­kārtojis un sarunājis garīdznieku, kas mūs salaulās. Klu­sējiet un neizrādiet nekādas šaubas vai bailes, lai kas no­tiktu, jo citādi mēs tiksim šķirti uz mūžu. Katrā ziņā pie­runājiet savu māsīcu doties uz kuģi, lai jūs varētu viņu pa­vadīt. Atcerieties, ka jūsu uzticamais mīļotais jūs gaida.

K. d'A.»

Kad Betija bija aptvērusi šās mīlas vēstules daudzsološo saturu, viņa nobālēja aiz prieka un bezmaz paģība. Tad pēkšņi pamodās šaubas: vai tikai kāds negrib viņu izjokot? Ne, viņa pazina d'Agi­lara rokrakstu. Viņš bija Betijai uzticīgs, apprecēs viņu, kā solījis, un aizvedīs uz Spāniju, lai padarītu par augstu dāmu. Tagad vēl vilcināties nozīmētu pazaudēt viņu uz visiem laikiem — viņu, kam Betija būtu labprāt sekojusi līdz pasaules galam. Vienā acumirklī Betija bija izlēmusi, jo drosmes viņai netrūka. Jā, viņa to darīs, kaut arī būs jāatstāj mīļotā māsīca.

Paslēpusi vēstuli uz krūtīm, Betija skriešus metās uz Margare­tas istabu, iedrāzās tajā un pastāstīja māsīcai par jūrnieku, kas atnesis tik bēdīgu ziņu. Bet par vēstuli viņa nebilda ne vārda. Margareta nobālēja, tad saņēmās un sacīja:

— Es tūlīt iešu un ar viņu parunāšu.

Viņas abas nokāpa lejā.

Jūrnieks atkārtoja Margaretai savu stāstu un pārliecinoši atbil­dēja uz visiem jautājumiem. Viņš sīki pastāstīja, kā nelaime notikusi, jo pats bijis tur klāt, pateica, ko tēvs savainojis, un piebilda: lai gan ārsts apgalvojot, ka patlaban viņa dzīvībai briesmas ne­draudot, pats masters Kastels domājot citādi un neatlaidīgi prasot, lai tūlīt pat pie viņa atvestu meitu.

Taču Margareta vēl arvien šaubījās un vilcinājās, jo juta sirdī neizprotamas bailes.

— Pīteram vēlākais pēc divām stundām vajag būt šeit, — viņa sacīja Betijai. — Vai nebūtu prātīgāk pagaidīt viņu?

— Ak, Margaret, bet ja nu tavs tēvs pa to laiku nomirst? Varbūt viņš zina labāk par šo dakteri, cik nopietnas ir viņa vainas. Ja tā notiktu, tu visu mūžu nespētu sev piedot. Labāk gan tūlīt steidzies pie viņa vai vismaz atļauj man doties turp.

Margareta vēl joprojām svārstījās. Tad jūrnieks sacīja:

— Lēdij, ja jūs nāksiet, es jūs aizvedīšu līdz piestātnei, kur gaida laiva, kas mūs nogādās uz kuģa. Ja ne, man jādodas projām, jo «Margareta» pacels enkuru, kolīdz uzlēks mēness. Kapteinis tikai gaida ierodamies jūs, lai tad jūsu klātbūtnē pārvestu saim­nieku, jūsu tēvu, uz noliktavu krastā. Ja jūs nenāksiet, to izdarīs cik vien varēs saudzīgi, un rīt jūs viņu tur atradīsiet dzīvu vai mirušu. — Un puisis paņēma savu cepuri, it kā grasītos aiziet.

— Es došos jums līdz, — Margareta sacīja. — Tev ir taisnība, Betij. Liec apseglot divus zirgus, manējo un grūma, un lai tam otram uzliek seglu spilvenu, uz kura tu varēsi sēdēt, jo es negribu sūtīt turp tevi vienu vai pati jāt viena. Cik saprotu, šim cilvēkam ir pašam savs zirgs.

Jūrnieks apstiprinoši pamāja un devās Betijai līdz uz stalli. Margareta paņēma spalvu un ātri uzrakstīja Pīteram vēstuli, kurā pastāstīja par nelaimi, kas viņus piemeklējusi, un lūdza tūlīt steig­ties uz kuģi vai, ja tas būtu jau aizgājis, sameklēt viņus noliktavā. «Man ļoti negribas jāt prom no mājas vienai, tikai Betijas un sveša vīrieša pavadībā,» viņa rakstīja, «taču man tas ir jādara, jo manu sirdi plosa bailes mīļotā tēva dēļ. Dārgais, steidzies man pakaļ!»

Viņa iedeva šo vēstuli kalpam, kas bija ievedis iekšā jūrnieku, un piekodināja noteikti nodot to masteram Pīteram Broumam, tik­līdz viņš ieradīsies. Kalps apsolījās to izdarīt.

Tad Margareta sameklēja sev un Betijai vienkāršus melnus ap­metņus ar kapucēm, lai viņu sejas nebūtu redzamas, un drīz vien visi jau sēdēja zirgos.

— Pagaidiet! — Margareta sacīja jūrniekam, kad tas dzīrās iz­jāt no pagalma. — Kāpēc mans tēvs nesūtīja šurp kādu no saviem kalpiem, bet jūs, un kāpēc viņš neuzrakstīja man zīmīti?

Jūrnieks izskatījās pārsteigts. Sis puisis bija labs aktieris.

— Mastera Kastela ļaudis bija aizņemti ar rūpēm par viņu, un viņš pavēlēja jāt man, tāpēc ka es zināju ceļu un man krastā bija noīrēts labs zirgs, ar kuru es mēdzu jāt uz Londonu, kad vajadzēja gādāt jaunus kokmateriālus vai ko citu. Ārsts jau sāka rakstīt vēs­tuli, bet tas viņam gāja tik gausi un gari, ka masters Kastels lika man jāt projām bez vēstules. Šķiet, — jūrnieks, mazliet apvaino­jies, pievērsās Betijai, •— ka mistris Margareta man neuzticas. Ja tā, lai viņa sameklē sev citu pavadoni vai paliek mājās. Man vienalga. To, kas man pavēlēts, es esmu izdarījis.

Tā šis slīpētais zellis pārliecināja Margaretu, ka nav ko baiļo­ties, taču Betija, atcerējusies d'Agilara vēstuli, jutās mazliet ne­omulīgi. Tiešām dīvaini tas viss bija, bet viņa, nabaga iedomīgā muļķe, tūlīt pie sevis nosprieda, ka d'Agilars, ja arī ir ķēries pie viltības, tad tikai tāpēc, lai šādā veidā dabūtu viņu laukā no mā­jas. Patiesībā Betija bija akla un dulna un rīkojās bez apdoma, taču, jāsaka, viņai ne prātā neienāca, ka tiek perināts kaut kas ļauns pret māsīcu Margaretu un vēsts par mastera Kastela nelaimi ir meli.

Drīz vien viņi jau bija ārpus Londonas un ātri jāja pa ceļu, kas veda gar Temzas ziemeļu krastu; pavadonis viņas neveda pāri til­tam, paskaidrodams, ka kuģis atrodoties upes vidū un laiva gai­dīšot Tilberijas pusē. Bija jānojāj vairāk nekā divdesmit jūdžu, un, lai kā viņi steidzās, jau pusceļā uznāca tumsa. Beidzot pēc ilga, nogurdinoša jājiena pa izdangātu ceļu jūrnieks apstādināja savu zirgu kādā vietā pašā ūdens malā — tur bija neliela laivu piestātne, bet nevienas mājas tuvumā neredzēja — un sacīja, ka nu viņi esot klāt. Nokāpis no zirga un atdevis pavadu grūmam, viņš piegāja pie steķiem un skaļi uzsauca, vai tur esot laiva no «Margaretas». Kāda balss atbildēja: «Jā.» Tad viņš pārmija dažus vārdus ar vīriem laivā, taču sievietes nevarēja sadzirdēt, kas tiek runāts, pēc tam atskrēja atpakaļ pie viņām un aicināja kāpt nost no zirgiem, piebilzdams, ka viņas esot labi darījušas, steigdamās šurp, jo masters Kastels jūtoties daudz sliktāk un nemitīgi saucot pēc savas meitas.

Grūmam jūrnieks lika vest zirgus kādu gabaliņu uz priekšu gar krastu, kamēr nonākšot pie krodziņa, kur tad lai gaidot viņu atgrie­šanos vai tālākas pavēles, un ieteica arī Betijai doties uz turieni, jo laivā esot maz vietas. Betija tūlīt bija ar mieru, domādama, ka tas paredzēts viņas aizvešanas plānā, bet Margareta negribēja par to ne dzirdēt un paziņoja, ka nespers ne soli tālāk, ja māsīca nenāks līdz. Kaut ko īgni norūcis, jūrnieks piekāpās un steigšus aizveda viņas uz piestātni un lejup pa dažiem koka pakāpieniem laivā, ku­ras kontūras bija tikko saskatāmas.

Tiklīdz sievietes bija apsēdinātas viena otrai blakus laivas pakaļ­galā, tā tika atgrūsta no steķiem un aši ienira tumsā. Viens no vī­riem aizdedzināja laternu, ko piestiprināja laivas priekšgalā, un tālumā uz upes, it kā atbildot uz šo signālu, tūlīt parādījās otra gaismas zvaigzne. Viņi devās tās virzienā. Margareta tumsā jau­tāja airētājiem, kāds ir viņas tēva stāvoklis, bet jūrnieks, viņu pava­donis, lūdza netraucēt vīrus, jo straume esot ļoti spēcīga un tiem visa uzmanība jāpievērš saviem pienākumiem, lai laiva neapgāztos. Tā nu viņa sēdēja klusu un, šaubu un baiļu mākta, vēroja gaismas zvaigzni, kas nāca arvien tuvāk, līdz beidzot pacēlās tieši virs viņiem.

— Vai tas ir kuģis «Margareta?» — kliedza pavadonis. Un at­kal kāda balss atbildēja: —Jā!

— Tad pasakiet masteram Kastelam, ka beidzot viņa meita ir ieradusies, — viņš atkal uzsauca. No kuģa tūlīt nosvieda tauvu, un pēc mirkļa laiva pieslīdēja cieši līdzās nolaistajam trapam. Betija, kas sēdēja tajā pusē, pirmā tika uzstumta uz trapa, pa kuru jau veikli bija uzskrējis viņu pavadonis.

Stiprā un dūšīgā Betija sekoja viņam; nākamā kāpa Margareta. Sperot kāju uz klāja, Betijai likās, it kā būtu dzirdējusi kādu balsi spāniski sakām (viņa mazliet saprata spāniski): «Muļķi! Kāpēc tu atvedi abas?», bet atbildi viņa nesaklausīja. Betija pagriezās un pasniedza roku Margaretai, un abas kopā viņas devās līdzi pava­donim uz masta pusi.

— Vediet mani pie tēva! — Margareta sacīja.

Pavadonis atbildēja:

— Jā, kundze, sekojiet man, bet viena pati, jo jūsu abu pēkšņā ierašanās var viņu pārāk satraukt.

— Nē, — atteica Margareta, — māsīca nāks man līdz. — Un viņa cieši pieķērās Betijai pie rokas.

Noraustījis plecus, jūrnieks veda viņas tālāk. Ejot Margareta ievēroja, ka daži matroži patlaban uzvelk vienu no burām, bet citi, dziedādami svešādu, mežonīgu dziesmu, darbojas ap vinču. Nu viņi bija nonākuši pie kajītes un iegāja iekšā. Durvis aiz viņiem cieši aizvērās. Kajītē pie galda, virs kura karājās lampa, sēdēja kads vīrietis. Viņš piecēlās, pagriezās pret ienācējiem un paklanījas. Margareta apslāpēti iekliedzās: tas bija … d'Agilars!

Betija stāvēja mēma. Viņa bija gaidījusi, ka sastaps viņu — taču ne šeit un šādos apstākļos. Meičas dumjā sirds_, ieraugot d'Agilaru, sāka tā dauzīties, ka aptrūka elpas, un viņa spēja tikai stulbi brīnī­ties, kā gan noticis šis pārpratums un ko viņš tagad teiks Marga­retai, kā varēs māsīcu dabūt projām, bet viņu paturēt pie sevis, lai apprecētu. Betija aši pavērās apkārt, cerēdama tepat kajītē ierau­dzīt garīdznieku, kas viņus salaulās, tad pamanīja dibensienā dur­vis un nosprieda, ka viņš, protams, ir paslēpts aiz tām.

Margareta, attapusies no baismā pārsteiguma un būdama dros­mīga sieviete ar stipru raksturu, kas jo spilgti izpaužas kritiskos brīžos, izslējās visā augumā un zemā, dusmu pilnā balsī jautāja:

— Ko jūs šeit darāt? Kur ir mans tēvs?

— Senjora, — d'Agilars pazemīgi atbildēja, — es atrodos uz sava kuģa «San Antonio», bet jūsu tēvs ir vai nu uz sava kuģa «Margareta», vai tagad droši vien jau atgriezies savā mājā Hol- bornā.

To dzirdot, Margareta sagrīļojās un šausmās kāpās atpakaļ, līdz atdūrās pret kajītes sienu un palika tur stāvam.

— Nepārmetiet man! — d'Agilars steigšus turpināja. — Es jums izstāstīšu visu patiesību. Vispirms, neraizējieties par savu tēvu. Nekas ar viņu nav noticis, viņš ir sveiks un vesels. Piedodiet, ja sa­gādāju jums bažas un ciešanas, bet cita ceļa man nebija. 5ī pasa­ciņa bija tikai viena no mīlestības viltībām un slazdiem … — viņš apklusa, kā noburts vērdamies Margaretas sejā, kas piepeši bija kļuvusi baismīga. Tā bija atriebības dieves, tā bija Medūzas seja, kas lika viņa asinīm sastingt.

— Lamatas! Viltība! — Margareta aizsmakusi murmināja, un vi­ņas acis kā liesmojošas zvaigznes dedzināja d'Agilaru. — Tad sa­ņemiet manu maksu par savām viltībām! — Un pēkšņi viņš re­dzēja, ka Margareta ir izrāvusi uz krūtīm paslēpto dunci un metas viņam virsū.

Viņš nespēja pakustēties: šīs briesmīgās acis turēja viņu savā gūstā. Nākamajā acumirklī tērauda asmens būtu ietriecies d'Agi­lara sirdī. Bet -arī Betija redzēja, kas notiek, un, ar savām spēcīga­jām rokām apķērusies Margaretai, atturēja viņu, kliegdama:

— Paklausies, tu nekā nesaproti! Es esmu viņam vajadzīga, ne­vis tu, jo viņš mīl mani un es viņu, un mēs precēsimies. Tevi viņš sūtīs atpakaļ uz mājām.

— Laid mani. vaļā! — sacīja Margareta tādā balsī, ka Betijas rokas pašas no sevis noslīga lejup. Vēl arvien turēdama rokā dunci, Margareta teica d'Agilaram: — Es vēlos zināt patiesību. Tūlīt pa­skaidrojiet man! Ko nozīmē šās sievietes vārdi?

— Viņa to zina vislabāk, — izvairīgi atbildēja d'Agilars. — Vi­ņai ir labpaticies sapīties maldu tīklā.

— Kuru laikam gan būs labpaticies noaust jums. Runā, Betij!

— Viņš teica, ka mīlot mani, — Betija izdvesa. — Un es mīlu viņu. Viņš solījās mani apprecēt. Un vēl šodien atsūtīja man vēs­tuli … te tā ir, — Betija izvilka vēstuli.

— Lasi! — pavēlēja Margareta. Betija izlasīja.

— Tātad tu esi mani nodevusi, — sacīja Margareta, — tu, mana māsīca, kuru es esmu pieņēmusi savā pajumtē un mīlējusi kā māsu.

— Nē! — Betija iesaucās. — Es to neesmu gribējusi, drīzāk es mirtu, nekā nodotu tevi. Es ticēju, ka tavs tēvs ir smagi sasities un ka šis cilvēks aizvedīs mani, kamēr tu būsi pie viņa.

— Ko jūs tagad teiksiet? — Margareta jautāja d'Agilaram tādā pašā draudīgā balsī. — Jūs piedāvājāt savu pretīgo mīlestību man … un viņai un esat ievilinājis lamatās mūs abas. Ko jūs man teiksiet?

— Tikai to, — d'Agilars atbildēja, pūlēdamies neizrādīt bailes, — ka šī sieviete ir muļķe un es izmantoju viņas godkārību, lai rastu iespēju būt jūsu tuvumā.

— Vai tu dzirdi, Betij, vai dzirdi? — iesaucās Margareta, grie­zīgi iesmiedamās, bet Betija tikai novaidējās, it kā būtu pie mir­šanas.

— Es mīlu jūs, vienīgi jūs, — turpināja d'Agilars. — Jūsu mā­sīcu es aizsūtīšu atpakaļ krastā. Es esmu izdarījis šo grēku tādēļ, ka nespēju citādi. Doma, ka rīt jūs tiksiet salaulāta ar citu, padarīja mani traku, un es biju gatavs uz visu, lai tikai izrautu jūs no viņa rokām, kaut arī nekad neiegūtu sev. Vai tad es jums nezvērēju, — viņš piebilda, cenzdamies atgūt savu parasto galantumu, — ka jūsu tēls mani pavadīs uz Spāniju, kurp mēs tagad dodamies?

Tieši šajā brīdī kuģis mazliet salīgojās vējā. Margareta nekā neatbildēja, tikai rotaļājās ar dunča asmeni un raudzījās viņā ar acīm, kas vizēja saltāk par tā tēraudu.

— Nogaliniet mani, ja vēlaties, — sacīja d'Agilars aiz mīlestības un kauna izmisušā balsī. — Tā es tikšu atbrīvots no šīm mokām.

Nu Margareta it kā pamodās. Viņas balss skanēja pavisam ci­tādi — nosvērti un dzedri, kad viņa atbildēja:

— Nē, es negribu aptraipīt savas rokas ar jūsu asinīm, jo kāpēc man jāatņem dievam viņa atriebība? Ja jūs mēģināsiet man pie­skarties vai atšķirsiet mani no šīs nabaga sievietes, ko esat piemuļ­ķojis, tad es nogalināšu … nē, nevis jūs, bet pati sevi, un zvēru, ka mans gars jūs pavadīs uz Spāniju un no turienes tālāk uz elli, kas gaida jūs. Paklausieties, Kārlos d'Agilar, marķīz Morelja, es zinu, ka jūs ticat dievam un baidāties viņa dusmu. Tad dzirdiet: es piesaucu visuvarenā dieva atriebību pār jums! Es redzu to virs jūsu galvas. Tā neatstāsies no jums ne nomodā, ne miegā, ne mī­lestībā, ne naidā, tā pavadīs jūs dzīvē un nāvē, un mūžībā. Jūs varat ļaut vaļu savam ļaunumam, tas būs veltīgi. Vai es miršu, vai dzīvošu, par visām sāpēm, ko jūs liekat man ciest, par visām bēdām, ko esat sagādājis un sagādāsiet manam līgavainim, ma­nam tēvam un šai sievietei, jums tiks miljonkārt atmaksāts šai pa­saulē un viņā saulē. Nu, vai jūs vēl arvien vēlaties, lai es pavadu jūs uz Spāniju, vai arī ļausiet man iet?

— Es to nevaru, — d'Agilars neskanīgi atbildēja, — ir jau par vēlu.

— Lai notiek tā, es pavadīšu jūs uz Spāniju, es un Betija Dīna, un visuvarenā dieva atriebība, kuras zobens karājas pār jūsu galvu. Taču ziniet: es ienīstu jūs, nicinu jūs, bet it nemaz nebaidos no jums. Ejiet!

D'Agilars steigšus izklunkuroja no kajītes, un abas sievietes dzir­dēja durvīm priekšā aizšaujamies bultu.