Daiļā Margareta

X nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS

Ap to laiku, kad Margareta un Betija tika vestas laivā uz kuģi «San Antonio», Pīters Broums ar saviem pavadoņiem, kādu stundu vai vairāk novēlojušies dubļaino ceļu dēļ, apstādināja zirgus pie mājas durvīm Holbornā. Ilgāk nekā mēnesi Pīters bija sapņojis par šo atgriešanās brīdi, kā var sapņot cilvēks, kas zina, cik prie­cīgi viņu sagaidīs un ka nākamajā rītā viņš tiks salaulāts ar daiļu un mīlamu līgavu. Viņš bija iztēlojies, kā Margareta raudzīsies pa logu, kā, pamanījusi viņu tuvojamies, steigsies uz durvīm, kā viņš nolēks no zirga un apskaus Margaretu visu acu priekšā, jo kādēļ gan viņiem būtu jākautrējās, ja rīt tiks svinētas abu kāzas?

Bet Margaretas pie loga nebija, vismaz Pīters nevarēja viņu sa­skatīt, jo bija jau tumšs. Nekur nemanīja arī gaismu. Šķita, ka vecā māja veras viņam pretī no tumsas, drūmi saraukusi pieri. Tomēr Pīters rīkojās, kā bija izdomājis: nolēca no zirga, pieskrēja pie dur­vīm un gribēja iet iekšā, bet netika — durvis bija aizbultētas. Labu brīdi viņš klaudzināja pie tām ar zobena rokturi, kamēr beidzot kāds nāca un atšāva bultu. Tas bija nesen pieņemtais' kalps, kam Margareta bija atstājusi vēstuli. Viņš rokā turēja laternu.

Ieraugot svešu cilvēku, Pīters satrūkās, un viņa sirds nodrebēja ļaunā nojautā.

— Kas tu tāds esi? — viņš jautāja un, nenogaidījis atbildes, turpināja: — Kur ir masters Kastels un mistris Margareta?

Kalps atbildēja, ka kungs vēl neesot atgriezies no kuģa, bet lē­dija Margareta pirms kādām trim stundām kaut kur aizjājusi kopā ar savu māsīcu Betiju un kādu jūrnieku.

— Droši vien viņa devās man pretī, un tumsā mēs esam izmai­nījušies, — Pīters skaļi noteica, un kalps nu jautāja, vai viņš ru­nājot ar masteru Broumu. Ja tā būtu, viņam esot tam jānodod vēstule.

— Jā, — Pīters atbildēja un, izrāvis vēstuli kalpam no rokām, lika tam aiztaisīt durvis un parādīt gaismu, lai tūlīt varētu to izla­sīt, jo bija pazinis Margaretas rokrakstu.

— Savādi… — viņš nomurmināja, izlasījis vēstuli. — Man tūlīt jādodas projām! — Un viņš atkal pagriezās uz durvīm.

Pītera roka jau sniedzās pēc verekļa, kad durvis atdarījās un pa tām ienāca Kastels — sveiks un vesels kā bijis.

— Esi sveicināts, Pīter! — viņš priecīgi sacīja. — Es zināju, ka esi pārradies, jo redzēju zirgus. Bet kāpēc Margareta nav kopā ar tevi?

— Tādēļ, ka viņa aizsteigusies pie jums, jo jūs esot-smagi sasi­ties un tuvu nāvei, vismaz tā teikts šai vēstulē.

— Pie manis? … Es tuvu nāvei!… Parādi, nē, izlasi man, es nevaru saredzēt.

Pīters nolasīja vēstuli.

— Es nojaušu sazvērestību, — kad viņš bija beidzis, Kastels sa­cīja saspringtā balsī. — Un man liekas, ka to būs izperinājis tas nelietīgais spānietis vai Betija, vai arī abi divi kopā. Ei tu, puis, izstāsti mums visu, ko zini, bet žigli, ja gribi palikt ar veselu ādu!

— Kā nu negribēšu! — kalps atteica un sīki izstāstīja par jūr­nieka ierašanos.

— Ej, pasaki vīriem, lai no jauna apseglo visus zirgus! — Kas­tels sacīja, tik tikko noklausījies līdz galam. — Un tu, Pīter, nerādi stulbu ģīmi, bet nāc un iedzer kādu kausu vīna. Tas mums abiem nāks par labu, jo priekšā stāv grūta nakts. Ko tas nozīmē? Vai mājā vairs nav neviena no maniem ļaudīm? Kur tie visi palikuši? — Tā viņš klaigāja, kamēr kalpi, kas nupat kopā ar saimnieku bija at­griezušies no kuģa, saskrēja no virtuves hallē.

Kastels lika atnest ēdamo un dzeramo un, pats iestiprinādamies tikai ar vīnu, jo ne viņš, ne Pīters nespēja norīt ne kumosa, pa­stāstīja vīriem, ka viņu kundze Margareta ar krāpšanu aizvilināta projām un tagad jādzenas tai pakaļ. Tad, izdzirduši, ka zirgi jau pievesti pie durvīm, Kastels un Pīters izmetās laukā, uzlēca seglos un, kalpu pavadīti — to bija kāds ducis vai vairāk —, aizauļoja tumsā. Viņi devās uz Tilberiju pa to pašu ceļu, pa kuru bija jājusi Margareta, gan ne tāpēc, ka droši to zinātu, bet tāpēc, ka šis ceļš bija īsāks.

Taču zirgi bija noguruši, nakts tumša un lietaina, tāpēc diez- cik ātri pajāt nevarēja, un viņi vēl atradās krietnā gabalā no Til- berijas, kad kādā baznīcā pulkstenis nosita trešo rīta stundu. Bei­dzot viņi sasniedza mazo piestātni, kur Margareta un Betija bija iekāpušas laivā. Kastels un Pīters jāja viens otram blakus vīru bariņa priekšgalā, drūmi klusēdami, kad piepeši viņus apstādināja pazīstamas balss uzsauciens. Tas bija grūms Tomass.

— Es ieraudzīju jūsu zirgu galvas pret debesīm, — viņš paskaid­roja, •— un pazinu tos.

— Kur ir tava kundze? — Kastels un Pīters vienā mutē jautāja.

— Aizbrauca, aizbrauca laivā kopā ar Betiju Dīnu, laikam uz «Margaretu», vismaz es tā domāju. Nolicis zirgus, kā man bija pa­vēlēts, es atnācu atpakaļ te uz piestātni, lai viņas sagaidītu. Bet tas bija pirms vairākām stundām, un visu šo laiku es neesmu re­dzējis nevienas dzīvas dvēseles, ne arī ko dzirdējis, izņemot vēja un ūdens šņākoņu, kamēr tagad saklausīju auļojam jūsu zirgus.

— Jādodas uz Tilberiju un jādabū laivas, — Kastels sacīja. — Mums jānoķer «Margareta», pirms tā rītausmā iziet jūrā. Iespē­jams, ka viņas ir tur.

— Ja tā, tad, man domāt, viņas turp aizveda spānieši. Esmu pār­liecināts, ka tie tajā laivā nebija angļi, — sacīja Tomass, skriedams līdzās Kastela zirgam un turēdamies pie kāpšļa siksnas.

Viņa kungs nekā neatbildēja, bet Pīters skaļi nopūtās, jo arī viņš bija pārliecināts, ka tie bijuši spānieši.

Pēc stundas, kad svīda gaisma, Pīters un Kastels ar saviem vī­riem uzkāpa uz «Margaretas» klāja. Kuģis jau gatavojās pacelt enkuru. Pārmainījuši dažus vārdus ar kapteini Džeikobu Smitu, viņi saprata, ka noticis visļaunākais. Neviena laiva no kuģa nekur nebija sūtīta, Margareta te nebija ieradusies. Bet pirms kādām sešām stundām komandas ļaudis teicās redzējuši spāņu kuģi «San Antonio», kas bija stāvējis uz enkura augstāk Temzā, aizbraucam garām uz jūras pusi. Turklāt divi laivinieki, kas piegādāja «Mar­garetai» svaigu gaļu, bija stāstījuši, ka, īsi pirms «San Antonio» atiešanas nododami tā pavāram trīs aitas un dažus putnus, redzē­juši divas slaida auguma sievietes kāda jūrnieka pavadībā uzkāpjam pa trapu un dzirdējuši vienu no tām angliski sakām: «Vediet mani pie tēva!»

Nu Kastels un Pīters zināja briesmīgo patiesību un brīdi vērās viens otrā kā valodu zaudējuši.

Pirmais atguvās Pīters un lēnām sacīja:

— Man jādodas uz Spāniju. Es atradīšu savu līgavu, ja viņa būs vēl dzīva, un nogalināšu šo lapsu. Jūs atgriezieties mājās, master Kastei.

— Manas mājas ir tur, kur mana meita! — Kastels pikti atbil­dēja. — Es arī braukšu.

— Jums draudēs briesmas šai spāniešu zemē, ja mēs vispār līdz tai nokļūsim, — Pīters zīmīgi sacīja.

— Es došos kaut vai pašas elles rīklē! — atteica Kastels. — Vai man no tās bīties, ja dzenos pakaļ velnam?

— Tad darīsim to abi! — sacīja Pīters un satvēra Kastela roku savējā. Tas bija tēva un līgavaiņa svēts solījums līdz pēdējam el­pas vilcienam sekot tai, kas viņiem bija viss.

Brīdi padomājis, Kastels pavēlēja sasaukt visu komandu uz vidusklāja. «Margareta» bija prāvs, no ozolkoka būvēts tirdznie­cības kuģis, kas varēja pārvadāt ap divsimt tonnu kravas, plats un ar dziļu iegrimi, bet ļoti izturīgs un ātrs. Kad visi bija sapulcē­jušies — kā jūrnieki, tā paša Kastela vīri —, viņš kopā ar Pīteru izgāja uz lēcošās saules apspīdētā klāja un uzrunāja viņus, īsiem un nopietniem vārdiem pastāstīdams par nekrietno vardarbību, kas pastrādāta, un savu un Pītera nodomu sekot laupītājiem pāri jūrai uz Spāniju cerībā, ka ar dieva palīgu izdosies izglābt abas nelai­mīgās sievietes — ļaunprātīgi aizvesto Pītera līgavu Margaretu, kas šodien būtu kļuvusi par viņa sievu, un Betiju Dīnu. Tad Kas­tels sacīja: viņš labi apzinoties, cik bīstams šis pasākums, jo varot notikt kauja ar spāniešiem, un nevēloties nevienam likt riskēt ar savu dzīvību vai veselajiem locekļiem pret paša gribu. Viņi taču esot nolīgti strādāt uz tirdzniecības kuģa, nevis cīnīties. Tiem, kuri no brīva prāta dosies līdz un laimīgi atgriezīsies, viņš apsolīja du­bultu algu un ar attiecīgu dokumentu garantētu bagātīgu dāvanu, bet tiem, kuri negrib viņu pavadīt, vēlēja tūlīt atstāt kuģi, iekams tas paceļ enkuru.

Kad Kastels bija beidzis runāt, jūrnieki, skaitā ap trīsdesmit, apspriedās ar sayu drosmīgo kapteini Džeikobu Smitu, spēcīgu, gadus piecdesmit vecu vīru, un galu galā visi, izņemot vienu — kādu jaunu, nesen apprecējušos puisi, kam pietrūka dūšas —, no­lēma palikt uz kuģa. Viņi zvērēja, ka ies kopā ar Kastelu līdz ga­lam, lai tas būtu labs vai slikts, jo visi bija angļi un neieredzēja spāniešus. Turklāt šis lielais apvainojums iekarsēja viņu asinis. Un arī seši no Kastela divpadsmit kalpiem, kas bija atjājuši kopā ar viņu no Londonas, pieteicās uz līdzbraukšanu, kaut gan nebija jūrnieki. Viņi to darīja aiz mīlestības pret Margaretu, savu saim­nieku un Pīteru. Sos sešus Kastels paturēja uz kuģa, bet pārējos nosūtīja atpakaļ krastā, iedodams līdz vēstules saviem draugiem, pilnvarotajiem un pārvaldniekiem ar norādījumiem par vēl nepa­beigto darījumu kārtošanu un zemju, namu un citu īpašumu pārzi­nāšanu viņa prombūtnes laikā. Viņš lika nodot uzticamās rokās arī savu testamentu, pašrocīgi parakstītu un pienācīgi apstiprinātu, kurā novēlēja visu savu mantu Margaretai un Pīteram vai tam no abiem, kurš pārdzīvos otru, vai viņu pēcnācējiem, vai, ja tādu ne­būtu, nabaga ļaužu slimnīcas uzcelšanai. Tad šie mājās palicēji atvadījās no aizbraucējiem un smagām sirdīm devās projām. «Mar­gareta:» tūlīt pacēla enkuru, un tās buras piepūtās, spirgtajā rīta vējā. r

Ap pulksten desmitiem viņi laimīgi apbrauca apkart Nouras sēk­lim un izprašņāja tur sastaptos zvejniekus. Tie pastāstīja, ka pirms vairāk nekā sešām stundām redzējuši «San Antonio» aizpeldam lejup pa Lamanšu un ievērojuši uz klāja divas sievietes, kas stā­vējušas sadotām rokām un raudzījušās uz krasta pusi. Tagad Kas­tels un Pīters zināja, ka ir uz pareizām pēdām, un, tā kā patlaban nekas vairāk darāms nebija, mazliet ieēda un devās uz savu kajīti atpūsties, jo no bēdām un ceļa grūtībām bija galīgi pārguruši.

Atgūlies Pīters iedomājās, ka tieši šajā stundā viņam būtu va­jadzējis atrasties baznīcā, lai salaulātos ar savu līgavu Marga­retu, kas tagad bija spānieša varā, un, rūgtuma pilns, kaisli zvē­rēja atriebties d'Agilaram par visu šo kaunu un ciešanām. Ja Pī­tera ienaidnieks šobrīd būtu redzējis viņa seju, tas laikam gan būtu nobijies, jo Pīters Broums bija bīstams pretinieks un viņa sirds piedošanas nepazina, turklāt nodarītā pārestība bija viņu dziļi ap­vainojusi.

Četras dienas pieturējās labs ceļavējš, un viņi pilnās burās trau­cās lejup pa Lamanšu, cerēdami ieraudzīt spāniešus, bet «San An­tonio» bija ātra divsimtpiecdesmittonnīga karavela ar četriem mas­tiem un daudzām burām, turpretī «Margaretai», kas gan ari skai­tījās ātrs kuģis, bija tikai divi masti, tādēļ panākt «San Antonio» tā nespēja. Vai arī varbūt viņi jūras plašumos bija to pazaudējuši.

Ceturtjs dienas pievakarē, kad *Margareta» bija pabraukuši garām Lizardam un vieglajā vējā tik tikko slīdēja uz priekšu, no­vērotājs ziņoja, ka tālumā redzams bezvējā iekļuvis kuģis. Pīters, kam bija vanaga acis, uzkāpa mastā palūkoties un drīz vien uz­sauca lejā stāvošajiem, ka, spriežot pēc apveida un takelāžas, ta varētu būt spāniešu karavela, taču droši apgalvot viņš to neņēmās, jo nebija «San Antonio» nekad redzējis. Tad ari kapteinis Smits uzkāpa mastā un, pēc dažām minūtēm atgriezies lejā, pavēstīja, ka tas neapšaubāmi ir «San Antonio».

Nu uz «Margaretas» sākās liela rosība. Priecīgi satraukti, vīri sameklēja savus zobenus un garos vai krusta lokus, kuru uz kuģa bija papilnam. Bombardu jeb lielgabalu gan viņiem nebija, jo uz tirdzniecības kuģiem tie tolaik vēl bija retums. Plāns bija šāds: piebraukt līdzās karavelai, izdarīt abordāžu un ar kauju atbrīvot Margaretu. Tā rīkodamies, viņi gan riskēja izpelnīties karaļa dusmas, jo tam divu angļu sieviešu nolaupīšana droši vien liktos sīkums, taču citas iespējas nebija.

Pusstundas laikā viss bija sagatavots, un Pīters, staigādams pa klāju šurpu turpu, izskatījās tik laimīgs kā vēl nekad kopš aizjāša- nas uz Dedemu. Vieglais vējš joprojām pieturējās, taču «San An­tonio» šķita pilnīgi nekustīgs, un «Margareta» palēnām slīdēja tam tuvāk, līdz atradās vairs tikai pusjūdzes attālumā. Tad vējš pilnīgi norima, un nu stāvēja abi kuģi. Tomēr paisuma spēks vai kāda zemūdens straume tos pamazītiņām nesa vienu pretī otram, un, kad pienāca vakars, tos šķīra ne vairāk kā četrsimt soļu. Angļi ļoti cerēja, ka vēl pirms rīta kuģi atradīsies līdzās un viņi mēness gaismā varēs uzsākt kauju.

Taču tam nebija lemts notikt. Ap pulksten deviņiem debesis pār­klājās ar bieziem mākoņiem un no krasta puses sāka pūst stiprs vējš. Kad beidzot atausa rīts, no «San Antonio» bija redzami vairs tikai topmasti, kas izslējās tālumā pār jūru, karavelai aši trauco­ties uz dienvidiem. Un divas garas nedēļas viņi to vairs ne acīs nemanīja.

Biskaja līcī vēji visu laiku bija ļoti lēni un mainīgi, bet, kad viņi beidzot bija tikuši garām Finistera zemesragam, sāka pūst spēcīgs ziemeļaustrenis, kas «Margareta» strauji nesa uz priekšu. Otrās dienas vakarā, kad rietēja saule, viņi, izbraukuši no miglas un lietus joslas, piepeši nepilnu jūdzi sev priekšā ieraudzīja «San An­tonio» un kļuva varen priecīgi, jo nu zināja, ka tas nav iegriezies kādā Spānijas ziemeļu ostā. Kaut gan d'Agilara kuģim bija jādodas uz Kadisu, angļi baidījās, ka viltīgais spānietis var viņus apmānīt. Drīz atkal sāka līt, un «San Antonio» pagaisa viņu skatieniem.

Braucot gar Portugāles piekrasti, laiks kļuva ar katru dienu slik­tāks, un, kad «Margareta» sasniedza Svētā Vinsenta ragu un uz­ņēma kursu uz Kadisu, trakoja jau īsta vētra. Nu viņi trešoreiz, ieraudzīja «San Antonio», kas, cīnīdamies ar viļņiem, zēģelēja uz priekšu. No šā brīža līdz pat ceļojuma beigām tas palika «Margare­tas» ļaužu redzes lokā. Nākamajā dienā viņi karavelu gandrīz jau panāca, jo tā grasījās iebraukt Kadisas ostā, taču, pazaudējusi vēja brāzmās vienu mastu un baidīdamās, ka «Margareta», kam šī vētra piešķīra lielāku ātrumu, to apsteigs, mainīja kursu un devās uz Gibraltara šaurumu.

Sekojot karavelai nepilnas jūdzes attālumā, «Margareta» pa­brauca garām Tarifas zemesragam, kuram iepretim jau bija re­dzams Āfrikas krasts, garām Alhesirasas līcim, kur spānieši nemaz nemēģināja sasniegt ostu, tad garām Gibraltara vecajām, pelēka­jām klintīm, kur dega signālugunis, un, tumsai iestājoties, iepel­dēja Vidusjūrā.

Seit vētra trakoja ar mežonīgu spēku, tā ka viņi bija spiesti nolaist gandrīz visas buras un pret rītu pazaudēja vienu no top- mastiem. Tā bija briesmīga nakts, jo viņi nezināja, vai paliks dzīvi, turklāt Kastels un Pīters baiļojās, ka tikai spāniešu kuģis neno­grimst un neaizrauj Margaretu sev līdz dzelmē. Taču, kad beidzot pār nikni bangojošo jūru atausa rīts, viņi priekšā pa labi atkal ieraudzīja vētrā stipri cietušo «San Antonio», kas izmisīgi cīnījās ar viļņiem. Ap pusdienlaiku «Margaretu» no tā šķīra vairs tikai astotdaļjūdze, un viņi varēja saskatīt jūrniekus lodājam pa tā augsto pūpi un pakaļgalu. Jā, viņi redzēja vēl kaut ko — no kādas kajītes izskrēja divas sievietes un māja viņiem ar baltu drānas gabalu; tūlīt gan tās tika aizvestas projām, taču nu viņi bija droši, ka Margareta ar Betiju ir vēl dzīvas, kā arī zina par pakaļdzīša­nos, un pateicās dievam. Tad pazibēja uguns uzliesmojums, un, iekams viņi sadzirdēja rībienu, liela dzelzs bumba nokrita uz «Mar­garetas» klāja, atsitienā trāpīja pa krūtīm matrozim, kas stāvēja līdzās Pīteram, un pārsvieda viņu pāri bortam jūrā. «San Antonio» bija izšāvis no savas bombardas, bet, tā kā vairāk šāvienu nese­koja, viņi nosprieda, ka lielgabalam satrūkušas troses vai pār­sprādzis stobrs.

Pēc brīža «San Antonio», kam bija palikuši vairs tikai divi masti, mēģināja mainīt kursu, lai dotos uz Malagu, kas bija redzama tā­lumā Sjerras sniegoto kalnu pakājē. Bet spāniešu kuģim neizdevās aizbēgt, jo, kamēr tas cīnījās ar spīvo vēju, «Margareta» pienāca pavisam tuvu un angļi Pītera vadībā izšāva uz tā matrožiem, kas rosījās ap burām, veselu lēveni bultu. Kaut arī «Margaretas» zvalstīgais klājs traucēja labi nomērķēt un vējš novirzīja bultas sānis, viņi nogalināja vai ievainoja kādus astoņus vai desmit spā­niešus un pārējos piespieda pamest virves, tā ka «San Antonio» atkal nokļuva vētras varā. Uz karavelas augstā tiltiņa, aptvēris ar roku pakaļējo mastu, stāvēja d'Agilars, izkliegdams pavēles savai komandai. Pīters iestiprināja lokā bultu un, nogaidījis, kad «Margareta» uz mirkli pacēlās liela viļņa virsotnē, notēmēja, ap­svērdams iespējamo novirzi, un izšāva.

Viņa bulta aizlidoja precīzi mērķa virzienā, taču — ak vai! — sprīža tiesu par augstu. Kad nākamajā acumirklī d'Agilars nolēca no tiltiņa, bulta tvirti drebēja, ieurbusies masta kokā un pienaglo­jusi pie tā viņa samta cepuri. Pīters grieza zobus aiz niknuma un sarūgtinājuma; viņš bija gatavs vai raudāt, jo kuģi atkal attāli­nājās viens no otra un izdevība bija garām.

— Piecas reizes no septiņām, — viņš īgni sacīja, — es varu izšaut bultu cauri vērša riņķim no piecdesmit soļu attāluma, lai iegūtu ciemata labākā strēlnieka nozīmi, bet tagad nevaru trāpīt cilvēkam, lai glābtu savu līgavu no kauna! Patiešām dievs ir mani pametis!

Visu to pēcpusdienu viņi zēģelēja pa vētraino jūru, raidīdami bultas uz spāniešu kuģi, kad vien tas parādījās tuvumā, un savu­kārt tika apšaudīti, taču ne viena, ne otra puse necieta lielus zau­dējumus. Bet viņi ievēroja, ka «San Antonio» ir vētrā dabūjis sūci, jo tā iegrime tagad bija dziļāka. Arī spānieši to zināja un, sapraz­dami, ka vai nu jātiek krastā, vai jānoiet dibenā, otrreiz mēģināja mainīt kursu. Zem angļu bultu krusas viņi aizlīgoja tieši gar «Mar­garetas» priekšgalu, acīmredzot nolēmuši iebraukt mazajā Kala- hondas līcī un sasniegt Motrilas ostu, jo šeit krasts nebija tālāk par vienu jūras jūdzi.

— Redziet, — sacīja Džeikobs Smits, «Margaretas» kapteinis, kas kopā ar Kastelu un Pīteru stāvēja falšborta aizsegā, — šā līča krastā ir spāņu pilsēta. Es to zinu, jo esmu tur bijis. Ja «San Antonio» aizkļūs līdz turienei, tad jāsaka ardievas mūsu lēdijai, jo spānieši viņu aizvedīs uz Granadu, kas atrodas nepilnas trīs­desmit jūdzes pāri kalniem. Granadā šis marķīzs Morelja ir varens vīrs, tur atrodas viņa pils. Sakiet, saimniek, ko mēs darīsim? Pēc piecām minūtēm karavela atkal šķērsos mūsu ceļu. Vai mēs to tara­nēsim — izdarāms tas būtu viegli — un mēģināsim izglābt sievie­tes, vai ļausim, lai viņas aizved gūstā uz Granadu, un izbeigsim pakaļdzīšanos?

— Nekad! — Pīters iesaucās. — Ir vēl viena iespēja — sekot viņiem līcī un uzbrukt uz sauszemes.

— Kur spānieši bariem saskries apkārt un vienā rāvienā pār­griezīs mums rīkles, — kapteinis Smits dzedri atteica.

— Ja mēs viņus taranēsim, — jautāja Kastels, kas visu laiku bija sasprindzināti domājis, — vai mēs paši arī nenogrimsim?

— Var gadīties, — Smits atbildēja, — taču nedomāju vis, jo «Margareta» ir būvēta no angļu ozola un tās priekšgals ļoti iz­

turīgs. Bet «San Antonio», kas jau sācis grimt, tūlīt noies dibenā, nelaime vienīgi tā, ka sievietes droši vien ir ieslēgtas kajītē vai starp klājiem, kur tās neapdraud bultas, un aizies bojā kopā ar kuģi.

— Man ir cits plāns, — apņēmīgi sacīja Pīters. — Abordet viņu kuģi un mesties tuvcīņā, un tieši to es darīšu!

Kapteinis, plecīgs vīrs ar platu seju, kas allaž palika nemainīga, uzrāva uzacis, vienīgi tā izpauzdams savu izbrīnu.

— Ko?! — viņš iesaucās. — Sādā vētrā? Es esmu karojis ne vienā karā vien, bet kaut ko tādu vēl neesmu piedzīvojis.

— Tad, draugs, tagad jūs to piedzīvosiet, ja tikai es varēšu dabūt duci vīru, kas man sekos, — atbildēja Pīters, mežonīgi iesmie­damies. — Kā gan jūs domājat? Vai lai es noskatos, kā manu līgavu aizved projām tepat acu priekšā, un nepakustinu ne^pirksta, lai viņu izglābtu? Es paļaušos uz dievu un cīnīšos, un, ja man būs lemts mirt, tad miršu, kā vīram pieklājas. Cita ceļa nav.

Tad viņš pagriezās un skaļā balsī uzsauca ļaudīm, kas stāvēja apkārt vai raidīja bultas uz spāniešiem:

— Kas nāks man līdz uz to kuģi? Apsolu: tie, kuri paliks dzīvi, pēc tam varēs bezrūpīgi vadīt savas dienas, bet tie, kuri kritīs, iemantos dižu slavu un debesu godību.

Komandas vīri šaubu pilni raudzījās uz augstajiem viļņu kal­niem un puspiesmēlušos karavelu, kas, mezdama plašu loku, lēni mainīja virzienu, un nekā neatbildēja. Tad Pīters runāja atkal.

— Citas izejas nav, — viņš sacīja. — Ja mēs trieksimies viņu kuģim virsū ar savējo, mēs to nogremdēsim, bet kā tad lai izglābj sievietes? Ja mēs neko nedarīsim, varbūt tas noies dibenā tāpat, bet kā tad lai izglābj sievietes? Un, ja nu šie spānieši tomēr tiek līdz krastam un aizved viņas uz Granadu, kā tad mēs varēsim vi­ņas izraut no mauru rokām vai Spānijas varas? Bet, ja mums iz­dosies abordēt un ieņemt kuģi, mēs viņas izglābsim, iekams tas nogrims vai sasniegs krastu. Vai neviens mani neatbalstīs šajā kritiskajā brīdī?

— Jā, dēls, — vecais Kastels sacīja. — Es to darīšu.

Pīters pārsteigts paraudzījās viņā.

— Jūs . . . jūsu gados! — viņš iesaucās.

— Jā, manos gados. Kāpēc gan ne? Man ir jo mazāk ko zaudēt.

Tad, it kā nokaunējies par savu šaubīšanos, viens muskuļots

matrozis paspēra soli uz priekšu un sacīja, ka esot gatavs kauties ar šiem spāniešu zagļiem kā sliktā laikā, tā labā. Kā nākamie visi seši uzreiz pieteicās Kastela mājas kalpi, tā apliecinot savu mī­lestību pret viņu, Pīteru un jauno kundzi, un pēc tam brīvprātīgo

pulciņš auga augumā, līdz gandrīz puse no kuģa ļaudīm — vairāk nekā divdesmit vīri — bija paziņojuši, ka ir gatavi riskēt, un Pīters uzsauca: — Pietiek! — Arī Smits gribēja piebiedroties drosmi­niekiem, taču Kastels pateica kategorisku «nē!» un pavēlēja kap­teinim palikt uz kuģa.

Kamēr «Margaretas» priekšgals pavērsās tā, lai nogrieztu ceļu «San Antonio», kas lēnām riņķoja viņiem apkārt kā ievainots gul­bis, un abordieri sameklēja zobenus un dunčus, jo ar lokiem un bultām šādā kaujā nekas nebija iesākams, Kastels nodeva kaptei­nim savus rīkojumus. Gadījumā, ja spānieši viņus nogalinātu vai sagūstītu, Smitam bija tūlīt jāmaina kurss un jāaizved «Marga­reta» uz Sevilju, jānodod kuģis līdz ar kravu Kastela kompanjo­niem un viņa vārdā jālūdz, lai tie, izmantojot zeltu, kam par ķīlu būtu kuģa un preču vērtība, vai citus līdzekļus, panāktu, ka Marga­reta un Betija, ja viņas būtu vēl dzīvas, tiktu atbrīvotas un d'Agi­lars, marķīzs Morelja, saukts pie atbildības par savu noziegumu. To nokārtojis, Kastels pasauca vienu no saviem kalpiem, lai tas viņam piesprādzētu ap krūtīm vieglu tērauda bruņuplati no kuģa krājumiem. Bet Pīters no tādas atteicās, jo negribēja sev uzkraut lieku smagumu. Tāpat kā pārējie abordieri, viņš uzvilka tikai no biezas vēršādas darinātu stopšāvēja kamzoli, kas spēja diezgan labi pasargāt no zobena cirtieniem, un uzlika tērauda galvsegu. Sādu mantu viņiem kajītē bija papilnam.

Tagad «San Antonio» bija pagriezies un zēģelēja taisnā līnijā uz līča pusi, tā ka pēc dažām minūtēm tam vajadzēja atrasties iepretim viņiem kādu piecdesmit jardu attālumā. Kapteinis Smits, uzvilcis nelielu buru, lai piedotu kuģim gaitu, satvēra stūresratu un stūrēja «Margaretu» tieši virsū karavelai ar nolūku nogriezt tai ceļu, bet abordieri Pītera un Kastela vadībā sapulcējās pie bugsprita, nogūlās borta aizsegā un gaidīja.