Daiļā Margareta

III nodaļa PĪTERS LASA VIJOLĪTES

Pīters paklausīja, apsēdās lielā ozola krēslā pie dziestošā kamīna un klusēdams gaidīja.

— Pirms piecpadsmit mēnešiem mums bija kāda saruna, vai at­ceries? — Kastels iesāka.

Pīters pamāja ar galvu.

— Ko tu man toreiz teici?

— Es atzinos, ka mīlu māsīcu Margaretu, un lūdzu jūsu atļauju viņai to pateikt.

— Un ko es atbildēju?

— Jūs aizliedzāt man to darīt, jo neesot vēl mani pietiekami pārbaudījis un viņa neesot sevi pārbaudījusi. Un vēl jūs sacījāt, ka Margareta būšot ļoti bagāta un ar savu skaistumu varot cerēt uz augstām precībām, kaut arī esot tikai tirgotāja meita.

— Nu un tālāk?

— Vairāk nekā. — Pīters lēnām iesūca vīna malku un nolika glāzi uz galda.

— Tu esi ļoti skops vārdos pat tad, kad runa ir par tavu mīles­tību, — sacīja Kastels, ar savu aso skatienu pētījoši lūkodamies viņā.

— Tāpēc, ka man vairāk nav ko teikt. Jūs vēlējāt man klusēt, un es klusēju.

— Ko?! Pat tad, kad redzēji šos jautros lordus aplidojam Marga­retu un kad viņa, sadusmota par to, ka tu nekā neizrādi, bija ga­tava pieņemt viena vai otra šā pielūdzēja bildinājumu?

— Jā, pat tad. Tas bija grūti, bet arī tad es klusēju. Vai es neēdu jūsu maizi? Vai gan es varēju jūs apkrāpt un pārkāpt aizliegumu?

Kastels atkal paraudzījās uz Pīteru, un tagad viņa skatiens pauda cieņu un mīlestību.

— Kluss un nopietns, bet godīgs, — viņš noteica it kā pie sevis un tūlīt piebilda: — Es sapratu, ka tas ir grūts pārbaudījums, un palīdzēju tev, aizsūtīdams šos preciniekus — nekādi vērtīgie jau tie nebija — garu ceļu. Nu,. bet pasaki, vai tu vēl arvien esi tādās pašās domās attiecībā uz Margaretu?

— Es reti mainu savas domas, ser, un šādā jautājumā nekad.

— Labi! Tad es tev atļauju noskaidrot, ko domā viņa.

Pītera seja pietvīka nevaldāmā priekā. Tad, it kā sakaunējies par savu jūtu izrādīšanu pat šādā brīdī, viņš paņēma glāzi, iedzēra mazliet vīna un tikai tad atbildēja:

— Pateicos jums! Tas ir vairāk, nekā es uzdrīkstējos cerēt. Bet man jāsaka jums godīgi, ser, ka es neesmu piemērots līgavainis māsīcai Margaretai. Zemes, ko es būtu mantojis, ir gājušas pazudā, un man nepieder nekas, izņemot to, ko jūs maksājat par manu pie­palīdzēšanu tirdzniecībā, turpretī viņa ir vai kādreiz būs ļoti ba­gāta.

Kastela acis iedzirkstījas. Sī atbilde viņu uzjautrinaja.

— Toties tev ir godīga sirds, '— viņš sacīja. — Kurš cits šādā gadījumā runātu sev par sliktu? Tu esi arī no dižciltīgas dzimtas un diezgan glīts, jaunavām tavs izskats var patikt. Bet bagātība … Kā teica manas tautas gudrais ķēniņš? Ka bagātie bieži vien pie­liek sev spārnus un aizlaižas projām. Tu esi iemantojis manu cieņu un mīlestību, un nevienam Anglijas lordam es savu vienīgo bērnu neatdotu labprātāk kā tev.

— Es nezinu, ko teikt, — Pīters nomurmināja.

— Tad nesaki nekā. Tu esi paradis tikai klausīties, un tas ir labs tikums. Nupat tu pieminēji savas Eseksas zemes skaistajā De- demas ielejā kā zudušas. Redzi, tās ir dabūtas atpakaļ. Pirms mē­neša es nopirku visus jūsu dzimtas vecos īpašumus, gan par aug­stāku cenu, nekā būtu gribējis, bet nekā nevarēja darīt, jo arī citi pēc tiem tīkoja. Nupat šodien es samaksāju zeltā un saņēmu īpa­šuma tiesību dokumentu. Tajā ir ierakstīts tavs vārds, Pīter Broum, un, vai tu apprecēsi manu meitu, vai ne, pēc manas nāves šīs zemes piederēs tev. Es apsolīju savai nelaiķei sievai, ka gādāšu par tevi, un bērna dienās viņa dzīvoja jūsu Dedemas pilī.

Jaunais vīrietis, dziļi aizkustināts, pielēca kājās un pēc tolaiku dievbijīgā paraduma steidzās pateikties savam svētajam patronam, kura dienā bija piedzimis.

— Svētais Pēter, es pateicos tev…

— Es lūdzu tevi klusēt, — Kastels strupi viņu pārtrauca, — jo vairāk tālab, ka pēc dieva tev pienāktos pateikties vienīgi Džonam, nevis svētajam Pēterim, kam ar šīm zemēm nav vairāk sakara kā tēvam Ābramam vai pacietīgajam Ijabam. Bet, pateicies vai nepa­teicies, šīs muižas ir tavas. Es gan biju domājis pagaidām to vēl neteikt, bet tagad man ir tev kāds priekšlikums. Vispirms pasaki, ko domā Margareta par šo tavu kokaino, ģīmi un noslēgtajām lūpām?

— Kā es to varu zināt? Es nekad neesmu viņai jautājis, jo jūs man aizliedzāt runāt.

— Eh, tu! Dzīvojot vienā mājā, es gan tavā vecumā būtu ticis par visu skaidrībā, nepārkāpdams doto vārdu. Bet asinis ir dažā­das, un tu esi mazliet par godīgu mīlētāja lomai. Saki, vai viņa bija nobaidījusies par tevi, kad tas nelietis metās tev virsū ar zobenu?

Pīters padomāja un atbildēja:

— Nezinu. Es neskatījos uz Margaretu. Es skatījos uz skotu un viņa zobenu, jo, ja nebūtu to darījis, tagad beigts būtu es, nevis viņš. Bet, kad tas nekauņa viņu sagrāba, tad gan viņa bija nobijusies un skaļi sauca mani palīgā.

— Tas neko nenozīmē. Kura sieviete Londonā, nokļuvusi bries­mās, nesauktu palīgā tādu puisi kā Pīters Broums? Labi, tev ar Margaretu jāparunājas, un dari to, cik drīz vien vari. Mācies no tā spāņu dona, klanies, lokies, glaimo, kavē laiku ar stāstiem par karu un saceri pantus par viņas acīm un matiem. Ak, Pīter! Vai tu esi muļķis, ka man, vecam vīram, jāmāca tev, kā iegūt sievietes labvēlību.

— Varbūt, ser. Es neko tādu neprotu darīt, un dzejoļus man ir grūti lasīt, kur nu vēl rakstīt! Bet es varu viņai pajautāt un uz­klausīt atbildi.

Kastels nepacietīgi papurināja galvu.

— Nu tad jautā, ja gribi, bet neuzklausi un nepieņem noraidošu atbildi, Labāk pagaidi un pajautā vēlreiz …

— Un, — Pīters pārtrauca Kastelu, pelēkajām acīm spēji iede­goties, — vajadzības gadījumā es varu salauzt šā smalkā spānieša kaulus kā sausus žagarus.

— Ak! — iesaucās Kastels. — Varbūt patiešām pienāks tāds brī­dis, kad tev šie vārdi būs jāpārvērš darbos. Bet es gan domāju, ka viņa kauli nav tik viegli salaužami. Labi, tad pajautā Margaretai, kā proti, taču noteikti pajautā un līdz rītvakaram pasaki man viņas atbildi. Ir jau vēls, un es gribu tev vēl ko pateikt. Man draud briesmas. Par manu bagātību zina ārzemēs, un daudzi, to vidū dažas augsti stāvošas personas, tīko pēc tās. Pīter, es esmu nolēmis atmest ar roku tirdzniecībai, nozust ļaužu acīm un pavadīt klusas vecumdienas tavā Dedemas muižā, ja tu man dosi tur patvērumu. Jau kādu gadu vai ilgāk — kopš tās mūsu sarunas par Marga­retu — es savus preču krājumus Spānijā un Anglijā pārvēršu naudā, ieguldu to pa mazām summām drošos darījumos, uzpērku dārglietas vai aizdodu to citiem tirgotājiem, kuriem uzticos un kuri nepiekrāps mani un manus mantiniekus. Pīter, tu esi bijis man labs palīgs, bet nekāds veikalnieks no tevis neiznāks, tas nav tev asinīs. Un, tā kā mums mantas pietiek un vēl pāri paliek, es gribu nodot šo uzņēmumu un tā klientūru citās rokās, lai vada un rīkojas savā vārdā, man izmaksājot daļu peļņas. Ja dievs vēlēs, nākamos ziem­svētkus mēs svinēsim Dedemā.

Sai brīdi atveras halles gala durvis un pa tam ienaca sulainis, kam bija pavēlēts izsekot spānieti.

— Nu, kādas vēstis tu nes? — Kastels jautāja.

Puisis paklanījās un sāka stāstīt:

— Kā jūs likāt, es sekoju donam līdz viņa mājvietai. Viņš mani neredzēja, kaut gan laiku pa laikam apstājās un palūkojās apkārt. Viņš ir apmeties netālu no Vestminsteras pils, tai pašā lielajā mājā, kur dzīvo sūtnis de Ajala, un sargi, kas tur bija ārpusē, viņu pa­zemīgi sveicināja. Tad es redzēju, ka daži no tiem aizgāja uz ta- vernu, to prasto krogu, kas ir vaļā visu nakti. Es viņiem sekoju, pa­sūtīju sev dzeramo un noklausījos, ko tie runā, jo, piecus gadus kalpodams jūsu gaišības mājā Seviljā, esmu tīri labi ielauzījies spāņu mēlē. Viņi runāja par kautiņu pie pils un sacīja: ja varētu dabūt rokā to garkājaino zelli, nu, masteru Broumu, tad uz vietas ietriektu viņam dunci ribās, jo viņš šos apkaunojis, ar nūju no­sizdams skotu, kas bijis viņu priekšnieks un pratis rīkoties ar zo­benu labāk par visiem, un pēc tam uzrīdīdams šiem savus britu buldogus. Es uzsāku ar viņiem sarunu, uzdodamies par angļu jūr­nieku no Spānijas. Viņi bija pārāk pietempušies un mani neko vis neizprašņāja, bet es pavaicāju, kas bija tas slaidais dons, kurš iejaucās ķīviņā pirms karaļa ierašanās. Viņi atbildēja, ka tas esot bagāts senjors, vārdā d'Agilars, bet gavēņa laikā viņa kalpotājiem klājoties grūti, jo viņš dikti stingri ievērojot baznīcas noteikumus, kaut gan citās lietās nemaz neesot tik stingrs. Es tei«u, ka man šis senjors likās varen augstas kārtas, un tad viens no viņiem sa­cīja: man esot taisnība, šā vīra dzīslās tekot Spānijas visdižciltī­gākās asinis, tikai, par nelaimi, tās aizritējušas šķībi un tajās ap­gāzts tintes pods.

— Ko tas nozīmē? — Pīters jautāja.

— Tas ir spāņu teiciens, — atbildēja Kastels, — kas nozīmē, ka cilvēks dzimis ārlaulībā un viņam ir mauru asiņu piejaukums.

— Tad es prasīju, ko viņš šeit dara, un viens no puišiem man atbildēja, ka to es labāk lai pajautājot pāvestam un Spānijas kara­lienei. Beigu beigās, kad biju izmaksājis tam zaldātam vēl vienu kausu un vaicāju, kur šis dons dzīvo un vai viņam nav vēl kāds cits vārds, tad saņēmu atbildi, ka viņš visvairāk uzturoties Gra- nadā un, ja es apciemotu viņu tur, tad redzētu dažu labu skaistu dāmu un citus jaukumus. Bet viņa otrs vārds esot marķīzs Nihels. Es sacīju, ka tas nozīmē marķīzs Nekas, un zaldāts atcirta: es esot pārāk ziņkārīgs un viņš man gribējis pateikt tieši to — neko. Tad viņš uzsauca saviem biedriem, ka es droši vien esot spiegs, un es steigšus taisījos projām, jo viņi bija stipri sadzērušies un man varēja iziet plāni.

— Labi, — Kastels sacīja. — Tu, Tomas, šonakt esi sargs, vai ne tā? Parūpējies, lai visas durvis ir cieši aizbultētas un mēs varam mierīgi gulēt, nebaidoties no spāniešu zagļiem. Atpūties labi, Pī­ter! Es pats vēl neiešu pie miera. Man jānosūta dažas vēstules uz Spāniju ar kuģi, kas dodas ceļā rītvakar.

Kad Pīters bija aizgājis, Džons Kastels izdzēsa visas lampas, izņemot vienu. To viņš paņēma rokā un, atstājis halli, iegāja kādā telpā, kas senos laikos, kad šeit dzīvoja angļu augstmanis, bija kalpojusi par mājas kapelu. Tajā atradās altāris un virs tā kruci­fikss. Kastels nometās uz ceļiem altāra priekšā un brīdi tur tā pa­lika, jo pat tagad, dziļā naktī, nebija drošs, vai kādas acis viņu nenovēro. Tad viņš piecēlās un ar lampu rokā aizslīdēja aiz altāra, pacēla gobelēnu un nospieda atsperi panelī zem tā. Panelis pa­vērās, atklādams mazu, slepenu kambarīti, kas bija izbūvēts biezajā sienā. Tas bija tikai prāva skapja lielumā un bez logiem. Laikam senāk tur pārģērbās garīdznieks vai tika glabāti svētie trauki.

Sai kambarītī bija vienkāršs ozola dēļu galds, uz tā sveces, koka šķirstiņš un daži pergamenta ruļļi. Nometies ceļos pie šā galda, Džons Kastels sāka dedzīgi lūgt veco Ābrama dievu, jo, kaut gan tēvs viņu vēl kā bērnu bija licis nokristīt, savā sirdī viņš visu mūžu bija palicis ebrejs. Un tieši tādēļ Kastels tagad tik ļoti raizējās. Margareta un Pīters nezināja šo viņa noslēpumu, bet bija ļaudis, kas to zināja, un Kastels saprata: ja tas nāks gaismā, liels posts, varbūt pat nāve piemeklēs viņu un šo namu, jo pielūgt dievu citādi, nekā sludināja svētā baznīca, tajos laikos bija vislielākais noziegums. Un tomēr viņš daudzus gadus bija riskējis un turējies pie savu tēvutēvu ticības.

Pabeidzis lūgšanu, Kastels izgāja no kambarīša, aiztaisīja sle­penās durvis un devās uz kantori. Tur viņš nosēdēja līdz rītausmai, rakstīdams vēstuli savam draugam Seviljā, un ar slepenas atslēgas palīdzību šifrēdams katru vārdu un teikumu. To paveicis, vēstuli aizzīmogojis un uzrakstījis adresi, viņš sadedzināja melnrakstu, nodzēsa lampu un, piegājis pie loga, nolūkojās saullēktā. Lejā dārzā vīteroja strazdi un ziedēja gaišdzeltenas prīmulas.

— Kas zina, — Kastels sacīja pie sevis, — vai citu gadu, kad tās atkal uzziedēs, es vēl būšu starp dzīvajiem un tās skatīšu. Kopš tā brīža, kad redzēju, kā šis nolādētais spānietis pārkrustījās pie mana galda, es jūtu cilpu ap savu kaklu savelkamies arvien ciešāk. Nu, lai tā būtu! Es slēpšu patiesību, kamēr varēšu, bet, ja mani notvers, neko nenoliegšu. Nauda gandrīz visa ir drošībā, manu ba­gātību viņi nedabūs, un tagad es parūpēšos arī par savu meitu, atdodams viņu Pītera drošajās rokās. Man nevajadzēja ar to tik ilgi vilcināties, bet es loloju sapni par augstām precībām, kas viņai kā kristīgajai būtu pilnīgi iespējamas. Es izlabošu šo kļūdu. Jau šodien Margareta kļūs Pītera saderinātā līgava un līdz maija die­nas svētkiem viņa sieva. Manu tēvutēvu dievs, dod mums vēl vienu mēnesi pavadīt mierā un drošībā, un tad, ja tāda ir tava griba, ņem manu dzīvību kā maksu par to, ka esmu no tevis publiski at­teicies!

Kad Džons Kastels beidzot devās pie miera, Pīters jau sen bija nomodā. Patiesību sakot, viņš šonakt gandrīz nemaz nebija gulējis. Kā gan viņš būtu varējis gulēt, ja vienā pašā naktī no saules rieta līdz saules lēktam viņa liktenis bija tik brīnumaini izmainījies. Vēl vakar viņš bija tikai tirgotāja palīgs — kāda nožēlojama nodarbo­šanās cilvēkam, kas radis pie ieročiem un pratis tos godam nēsāt! Šodien viņš bija kļuvis atkal par džentlmeni un atguvis savas dzim­tas plašos īpašumus, kas paaudžu paaudzēm piederējuši viņa sen­čiem. Vakar viņš bija bezcerīgs mīlētājs, jo sirds dziļumos neticēja, ka bagātais Džons Kastels atļaus viņam, nabaga jauneklim, bildi­nāt savu meitu, vienu no daiļākajām un bagātākajām jaunavām Lon­donā. Reiz Pīters bija lūdzis viņa atļauju un, kā jau varēja sagai­dīt, saņēmis atteikumu, un kopš tā laika, būdams ļoti godprātīgs, nebija pateicis Margaretai neviena maiga vārda, ne arī ļāvis no­prast savas jūtas ar rokas spiedienu, acu skatienu vai nopūtu. To­mēr dažbrīd viņam bija licies, ka Margaretai nepavisam nebūtu nepatīkami, ja viņš to darītu, ka viņa brīnās par Pītera atturību un jūtas pat mazliet aizskarta. Un tagad izrādījās, ka arī Marga­retas tēvs brīnās par viņa izturēšanos. Dīvaina alga par kriet­numu!

Pīters mīlēja Margaretu ar visu sirdi, dvēseli un miesu. Jau kopš tām dienām, kad, zēns būdams, bija rotaļājies ar savu mazo radi­nieci, viņš mīlēja vienīgi viņu. Neviena cita sieviete Pīteram ne­eksistēja. Margareta bija viņa domu valdniece dienā un sapņu tēls naktī, viņa cerība un mūžīgā zvaigzne. Debesis viņš iztēlojās kā laimes valstību, kur būs mūžam kopā ar Margaretu, un šī pasaule bez Margaretas viņam likās kā elle. Tieši tādēļ Pīters bija palicis Kastela mājā un padevīgi liecis lepno kaklu šā tirgotāja jūgā, pa­klausījis pavēles un uzklausījis tirgoņu un augstmanīgu pircēju rupjās valodas, rakstījis rēķinus un kaulējies par cenām, un darījis to visu bez kurnēšanas, kaut gan nereti jutis krūtīs briestam sma­cējošu riebumu pret šādu dzīvi. Patiešām, tikai Margaretas dēļ viņš vispār bija uz šejieni atnācis. Ja nebūtu šīs mīlestības, viņš būtu aizgājis tāltālumā un ar savu plato zobenu izcirtis ceļu uz slavu un laimi vai arī izracis sev kapu. Atrazdamies šeit, Pīters vismaz varēja būt Margaretas tuvumā, varēja rītos un vakaros pie­skarties viņas rokai, redzēt gaismu zaigojam viņas daiļajās acīs un dažbrīd, kad tā noliecās pār viņu, sajust uz saviem matiem viņas elpu. Bet nu šīs šķīstīšanas mokas bija galā un līksmības vārti pie­peši atvērušies.

Bet ja nu Margareta kā eņģelis ar ugunīgu zobenu nostāsies ceļā un neļaus viņam ieiet paradīzē? Sī doma lika Pīteram nodre­bēt. Nu, ja tā, tad tam tā arī jānotiek. Viņš necentīsies uzspiest Margaretai savu gribu un nesauks palīgos viņas tēvu. Viņš darīs visu, lai viņu iegūtu, bet, ja tas neizdosies, novēlēs viņai laimi un atkāpsies.

Nespēdams ilgāk palikt gultā, Pīters piecēlās un apģērbās, kaut gan gaisma vēl tikko svīda. Pie atvērtā loga viņš noskaitīja lūg­šanu, pateikdamies dievam par žēlsirdību un izlūgdamies viņa svē­tību šai savas dzīves lielajā brīdī. Drīz uzlēca saule, un Pīteru, kas bija dzimis uz laukiem un ienīda pilsētu, piepeši pārņēma karstas ilgas atrasties vienatnē lauku klusumā, kur biedros ir tikai koki, putni un debesis. Bet šeit Londonā, lai kur viņš ietu, visur būtu jāsastop cilvēki, turklāt viņš atcerējās, ka patlaban nedrīkst bez apsardzības klaiņot pa ielām, jo spānieši var viņam uzglūnēt un ne­gaidīti uzbrukt. Tad Pīters iedomājās dārzu un nolēma kādu brīdi pastaigāties tur.

Viņš nokāpa lejā pa platajām ozolkoka kāpnēm un, atbultējis durvis, izgāja dārzā. Tas nebija sevišķi labi kopts, taču Londonas apstākļiem krietni liels, apmēram akru platībā, ar celiņiem un augstu mūra žogu visapkārt. Dārza dziļumā auga vecu gobu pu­duris, un zem tām atradās sols, ko no mājas nevarēja redzēt. Va­sarā tas bija Margaretas iecienīts stūrītis, jo arī viņa mīlēja dabu un zemi ar tās dāsnajām veltēm. Sis dārzs viņai sagādāja patiesu prieku, un puķes, kas tur auga, lielākoties bija viņas pašas stādī­tas — prīmulas, sniegpulkstenītes, vijolītes un koku paēnā lielas briežu papardes.

Kādu brīdi Pīters staigāja šurpu turpu pa galveno celiņu, un sagadījās tā, ka Margareta, kas arī bija piecēlusies agri un gulējusi ne visai labi, ieraudzīja viņu pa savas istabas logu. Viņa nobrī­nījās, ko gan Pīters dara dārzā šai rīta stundā un kāpēc apģērbies svētdienas drānās, bet tad iedomājās, ka varbūt viņa darbdienas drēbes vakardienas cīniņā ir saplēstas vai notraipītas. Meitene at­

cerējās, cik drosmīgi Pīters bija izturējies, un viņas acu priekšā atkal uzausa šī aina: spēcīgās rokas sagrābj plecīgo, sarkanma­taino nekauņu un nosviež gar zemi, tad pazib spožs tērauda asme- nis, Pīters ar nūju to atvaira un zveļ uzbrucējam, tas tenteriski nogāžas zemē un ar vienu sitienu ir pagalam.

Jā, viņas brālēns Pīters. Broums patiešam bija īstens vīrietis, kaut arī dažā ziņā dīvains. Un, iedomājusies to, kas viņai Pīterā nepatika, Margareta paraustīja savus baltos plecus, nosarka un uzmeta lūpu. Tas spānietis vienā stundā tika pateicis viņai vairāk laipnību nekā Pīters divu gadu laikā; turklāt viņš bija glīts un iz­skatījās dižciltīgs. Taču spānietis bija spānietis un citi vīrieši — kā jau vīrieši, turpretī Pīters bija Pīters, pavisam citāds cilvēks, kas par sievietēm interesējās ne vairāk kā par tirdzniecību.

Bet, ja ne sievietes, ne tirdzniecība viņu neinteresēja, kāpēc gan viņš bija palicis šeit? Lai sakrātu bagātību? Tas Margaretai šķita neticami, jo arī šāda tieksme Pīterā nebija manīta. Viņa netika nekādā skaidrībā. Viņai tomēr gribējās ielūkoties Pītera sirds dzi­ļumos, lai redzētu, kas tur slēpjas, jo nevienam cilvēkam nav tie­sību kā neatminētai mīklai dzīvot līdzās mīlošai māsīcai. Jā, kādu dienu viņa to izdarīs, lai tas maksātu ko maksādams.

Tad Margareta atcerējās, ka vakar vakarā netika pateikusies Pī­teram par viņa drosmīgo rīcību un, mājup nākot, vēl aizsteidzās pa priekšu un pameta viņu divatā ar Betiju. Cik varēja noprast pēc tā, ko runāja spridzīgā māsīca, kad palīdzēja Margaretai'izģērbties, šis kopīgais gājiens ne vienam, ne otram nebija sagādājis prieku. Jo Betija, kā te būtu vietā piezīmēt, turēja ļaunu prātu uz Pīteru, tāpēc ka viņš to reiz bija nosaucis par skaistu, aušīgu muļķi, kas pārāk daudz domā par vīriešiem, bet pārāk maz par saviem pienā­kumiem. Iedomājusies, ka vēlāk, kad būs sākušies dienas darbi, diez vai radīsies izdevība sastapt Pīteru, Margareta nolēma noiet tagad lejā, pateikties viņam un pamēģināt viņu piespiest reizi par visām reizēm atklāti izrunāties.

Margareta aplika savu kažokādām rotāto apmetni, uzvilka ka­puci pār galvu, jo aprīļa rīts bija vēss, un devās uz dārzu. Kad viņa tur nonāca, Pīters vairs nekur nebija redzams. Margareta pārmeta sev, ka sadomājusi tik agri nokāpt lejā mitrajā dārzā, un dzīrās jau atgriezties mājā, bet tad iedomājās, cik muļķīgi tas izskatītos, ja gadījumā kāds viņu būtu redzējis, un sāka soļot pa celiņu, izlik­damās meklējam vijolītes, taču nevienu neatrada. Tā viņa nonāca līdz lielajām gobām un, pacēlusi acis, starp to vecajiem stumbriem ieraudzīja Pīteru. Tagad viņa saprata, kāpēc nebija varējusi atrast vijolītes. Pīters tās visas bija noplūcis un tagad neveikli darbojās, pūlēdamies ar zāles stiebru sasiet sīkos ziediņus un dažas lapas mazā pušķi. Kreisajā rokā viņš turēja vijolītes, labajā zāles stiebra vienu galu un, tā kā pietrūka pirkstu, ar ko satvert tā otro galu, mēģināja izpalīdzēties ar zobiem. Patlaban viņš savilka trauslo saiti, bet tā pārtrūka, vijolītes izkaisīiās pa zemi, un Pīters izgrūda dažus tādus vārdus, ko nedrīkstētu laist pār lūpām pat vienatnē.

— Es zināju, ka jūs to pārrausiet, taču nedomāju, ka šāda nieka dēļ zaudēsiet savaldīšanos, — Margareta sacīja.

Pīters, kas atradās koku ēnā, pacēla galvu un ieraudzīja viņu — saules apspīdētu, svaigu un burvīgu kā pats pavasaris.

Margareta pavisam nopietna, it kā bargi pārmezdama, šūpoja galvu, no kuras kapuce bija noslīdējusi, bet uz viņas lūpām rotājās smaids un acīs dzirkstīja smiekli. Ak, cik viņa bija skaista! Veroties viņā, Pītera sirds pamira. Tad, atcerējies, ko nupat tika izteicis un ko masters Kastels vakarnakt bija piekodinājis, viņš tik tumši pietvīka, ka Margaretas vaigi nosārta aiz līdzjūtības. Tas bija mu|ķīgi, bet viņa nekā nevarēja izdarīt, jo šorīt Pīteram piemita kaut kas dīvains, tāds, kas lika sarkt gribot negribot.

— Kam jūs plūcat šīs vijolītes rīta agrumā? — Margareta vai­cāja. — Jums gan labāk šobrīd vajadzēja aizlūgt par tā skota dvēseli.

— Kas man daļas gar viņa dvēseli, — Pīters īdzīgi atbildēja. — Ja šim lopam tāda bija, lai viņš pats par to bēdā. Bet vijolītes es salasīju … jums.

Margareta iepleta acis. Tas nebija Pītera paradums — dāvāt viņai ziedus. Laikam tāpēc viņš izskatījās tik savāds.

— Tad es jums palīdzēšu tās sasiet. Vai zināt, kāpēc es esmu augšā tik agri? Jūsu dēļ. Es vakar izturējos nelāgi, jo biju saskai­tusies par to, ka jūs negribējāt ļaut man paskatīties uz karali. Es arī nepateicos jums, drosmīgais Pīter, kaut gan savā sirdī jutu dziļu pateicību. Vai jūs zināt, ka tajā brīdī, kad stāvējāt tur angļu vidū ar zobenu rokā, jūs izskatījāties ļoti cēls? Iznāciet saulītē, es gribu jums pienācīgi pateikties!

Aiz uztraukuma Pīters izlaida no rokām pārējos ziediņus. Tad, pēkšņi kaut ko iedomājies, atbildēja:

— Redziet, es netieku. Ja jūs patiešām esat pateicīga, kaut gan nav par ko, nāciet šurp un palīdziet man salasīt vijolītes. Tīrā so­dība ar to īsajiem kātiņiem!

Margareta mirkli vilcinājās, tad lēnām piegāja tuvāk, noliecās un sāka pa vienai uzlasīt sīkās puķītes. Pīters bija tās izkaisījis , plašā lokā, tāpēc sākumā viņi atradās pa gabaliņu viens no otra, bet ar katru paceltu ziediņu atstatums saruka, un, kad zemē bija palikusi vairs tikai viena vijolīte, viņu rokas, sniedzoties pēc tās, sastapās. Margareta satvēra vijolīti, un Pīters satvēra Margaretas pirkstus. Tā saķērušies, viņi atliecās taisni, un šajā brīdī viņu sejas bija ļoti tuvu kopā. Margaretas brīnišķīgās acis bija tik burvīgas, un Pītera skatienā iekvēlojās uguns. Mirkli abi vērās viens otrā, tad piepeši viņš noskūpstīja viņu uz lūpām.