Daiļā Margareta

V nodaļa KASTELA NOSLĒPUMS

Džona Kastela mājā, tāpat kā daudzās citās tajos laikos, bija tāda paraša, ka visi kalpotāji, klerki un tirgotavas ļaudis rīta un pusdienu maltītes ieturēja reizē ar saimnieku lielajā hallē, sēdē­dami pie diviem kalpotāju galdiem. Vienīgi Betija, Kastela meitas māsīca un biedrene, ēda kopā ar viņa ģimenes locekļiem pie kungu galda. Šorīt Betijas vieta bija tukša. Kad domās nogrimušais Kas­tels pacēla acis, viņš tūlīt to pamanīja un vaicāja, kur ir Betija. Ne Margareta, ne Pīters uz šo jautājumu nevarēja atbildēt.

Bet viens no kalpotājiem pie saimes galda — tas pats puisis, kam Kastels iepriekšējā vakarā bija licis izsekot d'Agilaru, — pateica, ka pirms brīža, nākdams no Holbornas, redzējis Betiju ejam kopā ar spāņu donu. To dzirdot, Kastels sadrūma.

Visi turpināja ēst klusēdami, jo nevienam prāts nenesās uz runā­šanu. Tikko maltīte bija beigusies un kalpotāji atstājuši halli, iera­dās Betija — gluži piesārtusi, it kā būtu skrējusi.

— Kur tu biji aizgājusi, ka nokavēji brokastis? — Kastels jautāja.

— Pēc linaudekla jaunajiem palagiem, bet tas vēl nebija saga­tavots, — viņa aši attrauca.

— Tirgotājs tev ir licis ilgi gaidīt, — Kastels mierīgi piezīmēja. — Vai tu kādu sastapi?

— Tikai pretimnācējus uz ceļa.

— Es vairāk neko nejautāšu, lai neliktu tev melot un uzņemties uz sirdsapziņas grēku, — bargi sacīja Kastels. — Skuķi, cik tālu tu aizgāji ar senjoru d'Agilaru un kas tev ar viņu bija runājams?

Nu Betija saprata, ka ir redzēta kopā ar spānieti un liegties nav nozīmes.

— Tikai mazu gabaliņu, — viņa atbildēja, — un vienīgi tāpēc, ka senjors lūdza, lai es parādot ceļu.

— Klausies, Betij, — Kastels turpināja, neievērodams viņas tais- nošanos, — tu esi pietiekami veca, lai prastu pati sevi pasargāt, un tādēļ es nesaku nekā par tavām pastaigām ar kavalieriem, kam nekas labs nevar būt padomā. Bet iegaumē: neviens, kas dzīvo manā mājā, — viņš cieši uzlūkoja Betiju, — nedrīkst pīties ar spā­niešiem. Ja tevi vēlreiz redzēs divatā ar šo senjoru, tai pašā stundā es tevi padzīšu un tu nekad vairs nepārkāpsi mana nama slieksni. Nē, es nekā negribu dzirdēt! Paņem savas brokastis un ej paēd kaut kur citur!

Betija aizgāja, tikko valdīdama asaras, bet ļoti sadusmota, jo pēc dabas bija skarba un iecirtīga. Margareta, kas ļoti mīlēja savu mā­sīcu, gribēja iebilst kādu vārdu tās labā, bet tēvs viņai neļāva runāt.

— Nieki! — viņš sacīja. — Es Betiju pazīstu. Viņa ir iedomīga kā pāvs un, apzinādamās savu labo izcelšanos un glīto ārieni, par katru cenu grib dabūt augstas kārtas vīru. Sis spānietis izmanto viņas vājību savos nolūkos — varu derēt, ļaunprātīgos, — un, ja ļausim viņai vaļu, mums visiem var klāties ļoti bēdīgi. Bet pietiek par Betiju Dīnu! Man jāķeras pie darba.

— Ser, — tagad pirmoreiz ierunājās Pīters, — mums ir kaut kas svarīgs jums sakāms.

— Svarīgs? — Kastels bažīgi pacēla skatienu. — Labi, runājiet! Nē, šeit nav piemērota vieta. Man tā vien šķiet, ka šīm sienām ir ausis. Sekojiet man! — Viņš devās uz veco kapelu un, kad visi bija tur iegājuši, aizbultēja durvis. — Nu, ko jūs gribējāt teikt?

— Ser, — Pīters sacīja, nostājies viņa priekšā, — tā kā jūs bei­dzot man atļāvāt, es šorīt bildināju jūsu meitu.

— Lai nu kā, bet laiku tu nezaudē, dārgais Pīter. Kad tu paspēji to izdarīt? Gandrīz jādomā, ka būsi viņu uzcēlis no miega un bil­dinājis, aiz durvīm stāvēdams. Nu, labi, labi, tu jau allaž esi bijis cilvēks, kas rīkojas, nevis gari runā. Un ko tad saka mana Mar­gareta?

— Pirms stundas viņa teica, ka esot ar mieru, — atbildēja Pīters.

— Arī piesardzīgs tu esi, — Kastels .pasmaidīdams sacīja, — un paturi prātā, ka sievietes ir nepastāvīgas un stundas laikā var mainīt savas domas. Ko tu saki tagad, Margaret, pēc tik ilgām pārdomām?

— To, ka es esmu dusmīga uz Pīteru, — atbildēja Margareta, piecirzdama mazo kājiņu. — Ja viņš neuzticas man vienu stundu, kā tad varēs uzticēties visu mūžu?

— Nē, Margaret, jūs mani nesapratāt pareizi, — Pīters iebilda. — Es tikai negribēju jūs saistīt, ja gadījumā …

— Tagad jūs atkal sakāt to pašu, — Margareta ērcīgi un reizē uzjautrināti viņu pārtrauca. — Ja vēl trešo reizi to dzirdēšu, turēšu jūs pie vārda.

— Šķiet, būs labāk, ja es klusēšu. Runājiet jūs! — Pīters pa­zemīgi sacīja.

— Jā, jo jūs patiešām esat meistars klusēšanā, to es zinu un kā vel! — Margareta atbildēja, atcerēdamās gaidās pavadītos ilgos mēnešus un gadus. — Labi, es runāšu jūsu vietā. Tēvs, Pīters teica taisnību: es esmu ar mieru viņu precēt, kaut arī tad būs jāiestājas Klusētāju brāļu ordenī. Jā, es esmu ar mieru, bet ne jau tādēļ, ka to vēlas viņš, kam ir tik daudz trūkumu, es pati to vēlos, jo tā nu ir gadījies, ka mīlu viņu, — un Margareta mīļi pasmaidīja.

— Nesmejies par tādām lietām, Margaret!

— Kāpēc ne, tēvs? Pīteram pietiek nopietnības par mums abiem. Paskaties uz viņu! Smiesimies, kamēr vēl varam, jo kas zina, kad sāks birt asaras.

— Labi teikts, — Kastels nopūzdamies sacīja. — Tātad jūs abi esat solījušies viens otram. Es, mani bērni, par to ļoti priecājos, jo, kā Margareta sacīja, kas zina, kad sāks birt asaras, bet nu jūs va­rēsiet viens otram tās noslaucīt. Ņem viņas roku savējā, Pīter, un zvēriet pie krucifiksa, šā jūsu ticības "simbola, — Pīters uzmeta Kastelam ašu skatienu, bet viņš likās to nemanām, — zvēriet abi: lai notiktu kas notikdams, būdami kopā vai šķirti, saņemot labas vai sliktas vēstis, nabadzībā vai bagātībā, dzīvojot mierā vai vajā­šanas piemeklēti, kārdinājumu brīžos un bargā nestundā, visos priekos un bēdās, kas nāktu pār jums šai rūgtajā un saldajā pa­saulē, jūs paliksiet uzticīgi savam derību solījumam, kamēr tiksiet salaulāti, un pēc laulībām būsiet uzticīgi viens otram, kamēr nāve jūs šķirs.

Kastels to pateica svinīgā, dziļi saviļņotā balsī, ar savām asajām acīm cieši vērdamies Pītera un Margaretas sejās, it kā lasītu viņu sirdīs. Tēva noskaņojums pārņēma arī viņus. Viņi atkal juta uz­vēdījam bailes, kas tos bija sagrābušas pirmīt dārzā, kad ceļu šķēr­soja spānieša ēna. Ļoti nopietni, nemaz neizskatīdamies pēc laimī­giem mīlētājiem, viņi sadevās rokās un zvērēja pie Kristus krusta, ka, lai notiktu kas notikdams, lai kādus pārbaudījumus liktenis tiem lemtu, būs uzticīgi viens otram līdz nāvei.

— Un arī pēc tam, — Pīters piebilda, un Margareta klusā pie­krišanā nolieca savu cēlo galvu.

— Bērni, — Kastels sacīja, — jūs būsiet bagāti, tik bagāti kā reti kāds šai zemē. Bet dodu jums prātīgu padomu: neizrādiet uz­reiz visu savu bagātību un nedzīvojiet pārlieku grezni, lai skau­dība nenāktu pār jūsu galvām un nesatriektu jūs. Esiet pacietīgi un gaidiet: reiz pienāks laiks, kad varēsiet pacelties pienācīgos augstumos — ja ne jūs, tad jūsu bērni. Pīter, katram gadījumam, lai vēlāk neaizmirstu to izdarīt, es tev tagad pasaku: visas manas naudas un citu īpašumu — kustamas un nekustamas mantas, kuģu un preču krājumu saraksti ir aprakti kantorī zem grīdas tieši tajā vietā, kur stāv mans krēsls. Izcel dēļus, noroc kādu pēdu gružu, un tu atradīsi akmens plāksni un zem tās dzelzs kasti ar doku­mentiem, inventāra grāmatām un dažām ļoti vērtīgām dārglietām. Ja nelaimīgā kārtā šī kaste ietu zudumā, gandrīz visu dokumentu kopijas atrodas pie mana laba drauga un mūsu iekšzemes tirdz­niecības darījumu kompanjona Simona Leveta. Tu viņu pazīsti. Iegaumējiet abi, ko es saku.

— Tēvs, — Margareta bažīgi ieteicās, — kāpēc jūs runājat par nākotni tā, it kā … it kā jums pašam tajā nebūtu nekādas daļas? Vai jūs no kaut kā baidāties?

— Jā, meitiņ, ļoti baidos vai, pareizāk sakot, kaut ko gaidu un baiļu vairs nejūtu, jo esmu sagatavojies uz visļaunāko. Jūs nupat devāt uzticības zvērestu. Un jūs to svēti turēsiet, vai ne?

-- Jā! — Pīters un Margareta abi vienā balsī atbildēja.

— Tad sagatavojieties pirmajam smagajam pārbaudījumam, ko solījāties izturēt. Es vairs ilgāk neslēpšu jums patiesību. Bērni, visus šos gadus jūs esat uzskatījuši mani par savas ticības piede­rīgo, bet es esmu ebrejs, kādi ir bijuši mani tēvutēvi kopš Ābrama laikiem.

Sie vārdi atstāja uz jaunajiem ļaudīm satriecošu iespaidu. Pīte­ram pārsteigumā iepletās mute, un jau otrreiz šodien viņa seja kļuva balta kā audekls. Margareta noslīga krēslā turpat līdzās un plaši ieplestām acīm bezpalīdzīgi vērās tēvā. Tajos laikos būt ebre­jam bija briesmīgi. Kastels paskatījās uz vienu un otru un, ap­vainots par viņu klusēšanu, saskaitās.

— Ko! — viņš ar rūgtumu balsī iesaucās. — Vai jūs esat tādi paši kā visi citi? Vai arī jūs nicināt mani tāpēc, ka es piederu pie senākas un godājamākas tautas nekā šie jūsu kā sēnes izaugušie lordi un karaļi? Jūs zināt manu dzīvi. Sakiet: ko ļaunu es esmu da­rījis? Vai esmu krāpis savus kaimiņus vai aplaupījis nabagos? Vai esmu apsmējis jūsu dievu? Vai esmu sazvērējies pret šīs zemes vald­niekiem? Vai esmu bijis slikts draugs un cietsirdīgs tēvs? Jūs pu­rināt galvas. Tad kāpēc gan jūs blenžat manī, it kā es būtu no­lādēts un nešķīsts radījums? Vai man nav tiesību turēties pie savu tēvu ticības? Vai es nedrīkstu pielūgt dievu tā, kā pats gribu? — Un Kastels izaicinoši palūkojās Pīte/ā.

— Ser, bez šaubām, jūs to drīkstat, — Pīters sacīja, — vismaz man tā šķiet. Bet kāpēc jūs visus šos gadus izlikāties, ka pielūdzat viņu tāpat kā mēs?

No šā atklātā jautājuma, kas tik ļoti atbilda runātāja raksturam, Kastels uzreiz saguma kā piepeši nāvīgu zobena cirtienu saņēmis drosmīgs karotājs. Viņa lielā dūša saplaka, degošās acis kļuva rā­mas, stāvs acīm redzami it kā saruka un sejā parādījās pazemīga izteiksme. Kad viņš atkal ierunājās, tas bija cilvēks, kas izlūdzas žēlsirdīgu spriedumu no savas paša meitas un tās izredzētā.

— Netiesājiet mani bargi! — viņš sacīja. — Padomājiet, ko no­zīmē būt ebrejam — izstumtajam, kuru katrs plukatnieks drīkst mīdīt kājām un apspļaudīt, jo viņš ir pasludināts ārpus likuma; kuru var vajāt no zemes uz zemi kā traku vilku un, ja noķer, spī­dzināt līdz nāvei par prieku cildenajiem kristiešiem, kas pirms tam atņēmuši visu viņa mantu līdz pēdējam kreklam. Un tad padomā­jiet, ko nozīmē izbēgt no visām šīm šausmām un ciešanām un, ar atsegtu galvu nomurminot publiski attiecīgu lūgšanu, mātes baz­nīcas klēpī rast patvērumu, mieru, aizstāvību, vēl vairāk — tās pa­vēnī kļūt bagātam un godājamam.

Kastels apklusa, it kā gaidītu atbildi, un, to nesaņēmis, turpi­nāja:

— Kā bērnu mani nokristīja jūsu ticībā, bet sirds man, tāpat kā tēvam, palika kopā ar ebrejiem, un, kur tiecas sirds, tur iet kājas.

— Tas ir jo ļaunāk, — Pīters it kā pie sevis noteica.

— Mans tēvs mani tā mācīja, — Kastels sacīja, gluži kā taisno­damies tiesas priekšā.

— Katram pašam jāatbild par saviem grēkiem, — Pīters atkal nomurmināja. Nu beidzot Kastels aizsvilās.

— Jūs, jaunie ļaudis, vēl tik maz zinādami par pasaules šaus­mām, pārmetat man ar saltiem skatieniem un jo saltākiem vār­diem, — viņš sacīja. — Ja jūs kādreiz nonāktu tādā stāvoklī kā

es, diezin vai jums pietiktu drosmes tik aukstasinīgi skatīties ne­laimei acīs? Kā jūs domājat, kāpēc gan es jums izstāstīju šo no­slēpumu, ko būtu varējis jums neatklāt, kā netiku to atklājis Mar­garetas mātei? Tāpēc, ka ir pienācis laiks sākt izpirkt savu grēku. Jā, es labi zinu, ka mans dievs ir greizsirdīgs dievs un šis grēks nāks pār manu galvu. Man būs par to jāsamaksā pilna cena līdz pēdējai artavai, bet, kad un kā šī rīkste mani trāpīs, to es nezinu. Ej tu, Pīter, vai tu, Margaret, un nosūdzi mani, ja gribi. Jūsu priesteri uzslavēs jūs par šo labo darbu un pavērs jums taisnāku ceļu uz debesīm. Es jūs nevainošu un arī nesamazināšu jūsu bagā­tību ne par vienu vienīgu zelta gabalu.

— Nerunājiet tādas aplamības, ser! — Pīters sacīja. — Tā ir tikai jūsu un dieva darīšana. Kāda mums gar to daļa, un kas mūs iecēlis par jūsu tiesnesi? Mēs tikai lūgsim dievu, lai izrādītos, ka jūsu bailes bijušas nepamatotas, un lai jūs varētu nodzīvot mierā un godā līdz sava mūža galam.

— Es pateicos tev par šiem augstsirdīgajiem vārdiem, tie pie­deras tavai dabai, — Kastels lēnīgi sacīja. — Bet ko teiks Mar­gareta?

— Es, tēvs? — Margareta izmisusi iesaucās. — Ak, man nav nekā ko teikt. Pīteram taisnība. Tā ir jūsu un dieva darīšana. Bet ir sāpīgi, ka man tik drīz jāzaudē savs mīļotais.

Pīters izbrīnījies pavērās viņā.

— Jāzaudē? — Kastels jautāja. — Kā tā? Ko tad viņš nupat zvērēja?

— Nav svarīgi, ko viņš zvērēja. Kā es varu lūgt viņu, dižciltīgā un kristīgā ģimenē dzimušu jaunekli, lai prec mani, ja mans tēvs ir ebrejs, kas visu mūžu izlicies pielūdzam Jēzu Kristu, īstenībā to noliegdams.

Nu Pīters pacēla roku.

— Pietiek šādu runu! — viņš sacīja. — Ja jūsu tēvs būtu kaut vai pats Jūdass, kāda mums abiem par to daļa? Jūs esat mana un es esmu jūsu, kamēr nāve mūs šķirs, un cita cilvēka ticība ne­var ne uz mirkli nostāties starp mums. Ser, mēs pateicamies jums par uzticību, un esiet drošs, ka mēs, zinādami visu patiesību, kaut arī esam apbēdināti, mīlēsim un cienīsim jūs ne mazāk kā līdz šim.

Margareta piecēlās no krēsla, mirkli pavērās tēvā un tad iešņuk­stēdamās pieplaka viņam pie krūtīm.

— Piedodiet manus rūgtos vārdus, — viņa sacīja. — Es taču nezināju, ka pati esmu pa pusei ebrejiete, un manī ir iepotēts naids

pret šo tautu. Vienalga, kāda ir jūsu ticība, jūs esat un paliekat mans visudārgais tēvs.

— Kāpēc tad jāraud? — jautāja Kastels, maigi glāstīdams viņas matus.

— Tāpēc, ka jums draud briesmas, vismaz jūs tā sakāt, un, ja ar jums kas notiktu … ak, ko es tad lai daru?

— Uzņem to kā dieva gribu un esi drosmīga, tāpat kā es ceru drosmīgi panest šo triecienu, ja tas nāks, — Kastels atbildēja un, noskūpstījis meitu, izgāja no kapelas.

*— Šķiet, ka laime un nelaime iet roku rokā, — sacīja Marga­reta, paceldama acis.

— Jā, dārgā, tās ir dvīņumāsas. Bet, saņēmuši savu daļu lai­mes, nekurnēsim par nelaimi. Lai sasodīti tie garīdznieki ar visu savu ianātismu, es saku! Kristus gribēja atgriezt ebrejus, nevis iznīcināt. Ēs varu cienīt cilvēku, kas turas pie savas ticības, un arī piedot viņam, jo viņu piespieda liekuļot piederību pie mūsējās. Lū­dziet dievu, lai neviens no mums savā dzīvē nenodara lielāku grēku un lai mēs drīz tiktu salaulāti, varētu dzīvot mierā prom no Lon­donas un dot pajumti jūsu tēvam.

— Jā … jā, — Margareta atbildēja, tuvodamās Pīteram, un drīz vien viņi viens otra apkampienos aizmirsa savas bailes un šaubas.

Nākamajā — svētdienas — rītā Pīters, Margareta un Betija kopīgi devās uz mesu Svētā Pāvila katedrālē, bet Kastels teicās esam ne* vesels un līdzi negāja. Tagad, kad viņu bija sākusi mocīt sirds­apziņa par tik ilgus gadus dzīvoto divkosīgo dzīvi, viņš nolēma, ja vien būs iespējams izvairīties, vairs neiet kristiešu baznīcā. Tā­dēļ viņš aizbildinājās ar slimību. Pīters un Margareta, zinādami, ka šī slimība mājo sirdī, nekā neteica, taču klusībā bija nobažīju­šies, ko gan tēvs domā darīt, jo vienmēr par slimu izlikties viņš nevarēs, bet neiet baznīcā un nepiedalīties tās ceremonijās nozīmēja tikt izsludinātam par ķeceri.

Pats palikdams mājās, Kastels bez jauno ļaužu ziņas norīkoja viņiem līdz divus spēcīgus kalpus, kam tika pieteikts turēties viņu tuvumā un būt modriem.

Izejot no baznīcas, Pīters ievēroja, ka uz viņiem noskatās divi spānieši, kuru sejas likās it kā redzētas, bet, tā kā tie drīz vien nozuda ļaužu drūzmā, nekā neteica. īsākais ceļš uz mājām veda cauri laukiem un dārziem, un tā apkārtnē māju bija maz. Pīters ar Margaretu soļoja pa kluso ceļu, nopietni sarunādamies un nekā neievērodami, līdz Betija aizmugurē brīdinoši iekliedzās. Tad Pī-

ters pacēla galvu un ieraudzīja nepilnus sešus soļus priekšā pa žoga spraugu izlienam abus spāniešus. Tie nostājās ceļmalā, sa­tvēruši plaukstās zobenu rokturus.

— Iesim droši garām, — Pīters klusi sacīja Margaretai. — Es jau nu nebēgšu no pāris spāniešiem. — Bet arī viņš uzlika roku uz zobena, kas bija paslēpts zem apmetņa, un lūdza Margaretu turē­ties viņam aiz muguras.

Tā nu Pīters nonāca aci pret aci ar spāniešiem. Tie, pēc izskata tīrie ļaundari, gluži pieklājīgi paklanījās un jautāja, vai viņš ne­esot masters Pīters Broums. Viņi runāja spāniski, bet Pīters, tāpat kā Margareta, puslīdz labi prata šo valodu, jo bija to mācījies bēr­nībā un krietni tajā ievingrinājies, kopš kalpoja pie Džona Kastela, kas savos tirdznieciskajos sakaros spāņu valodu lietoja jo plaši.

— Jā, — Pīters atbildēja. — Kas jums no manis vajadzīgs?

— Mums jānodod jums, senjor, sveicieni no viena mūsu biedra — skota Endrjū, ar kuru jūs tikāties pirms pāris dienām, — sacīja viens no spāniešiem. — Viņš ir miris, bet tomēr atsūtījis ziņu, lai mēs jūs uzaicinām tūlīt viņam piebiedroties. Visi viņa ieroču brāļi ir zvērējuši nodot jums šo uzaicinājumu un parūpēties, lai jūs tam paklausītu. Ja gadījumā mums tas neizdotos, tad uz šo satikšanos jūs nogādās citi.

— Tas nozīmē, ka jūs gribat mani nogalināt, — Pīters sacīja, saknieba lūpas un izvilka savu zobenu. — Labi, stājieties man pretī, gļēvuļi, un tad redzēsim, kurš šodien kļūs par Endrjū kompanjonu ellē. Bēdziet, Margaret un Betij, skrieniet atpakaļ! — Un, norāvis apmetni, viņš to uzsvieda uz kreisās rokas.

Mirkli spānieši stāvēja kā sastinguši, jo Pīters izskatījās pār­lieku spīvs un bīstams pretinieks. Tad, tikko viņi sāka izdarīt ar zobeniem pirmās māņu kustības, atskanēja soļu dima un abās pu­sēs Pīteram nostājās pa braši noaugušam vīram, arī ar zobeniem rokā.

— Priecājos par jūsu sabiedrību, — Pīters sacīja, ar acu kakti­ņiem pašķielēdams uz Kastela kalpiem. — Nu, senjori rīkļurāvēji, vai jūs vēl arvien vēlaties man nodot to aicinājumu?

Atbildes vietā spānieši, redzēdami, ka spēku samērs tik negaidīti mainījies viņiem par sliktu, apgriezās un metās bēgt. Viens no kal­piem paķēra lielu akmeni, kas gulēja uz ceļa, un no visa spēka svieda viņiem pakaļ. Tas trāpīja tuvākajam spānietim tieši pa mu­guru, un trieciens bija tik spēcīgs, ka vīrs nogāzās uz mutes dub­ļos. Pierausies kājās, viņš aizkliboja projām, spāniski lādēdams viņus un zvērēdams atriebties.

— Tagad, — Pīters sacīja, — es domāju, mēs varam droši doties mājup, jo vairāk sūtņu no Endrjū šodien nebūs.

— Nē, — izdvesa Margareta, — šodien nebūs, bet rīt vai parīt tie atkal tev uzglūnēs. Ak, kā gan tas beigsies?

— Dievs vien to zina, — Pīters drūmi atbildēja, iebāzdams zo­benu makstī.

Kad Kastelam tika pastāstīts par uzbrukuma mēģinājumu, viņš ļoti satraucās.

— Skaidrs, ka viņiem ir asinsnaids pret tevi šā skota dēļ, kuru tu aizsargādamies nogalināji, — viņš noraizējies sacīja. — Pie tam spānieši ir ļoti atriebīgi un nav tev piedevuši, ka tu sauci angļus sev palīgos pret viņiem. Pīter, es baidos, ka viņi tevi no­slepkavos, ja tu rādīsies ārpus mājas.

— Bet es taču nevaru vienmēr kvernēt četrās sienās kā žurka alā, — Pīters īgni sacīja. — Ko lai dara? Meklēt likuma aizstāvību?

— Nekādā ziņā, jo tu pats esi pārkāpis likumu, nogalinādams cilvēku. Es domāju, ka vislabākais būtu tev uz kādu laiku nozust no šejienes, kamēr šī vētra norimst.

— Nozust no šejienes! Pīters lai dotos projām? — izbiedēta iejaucās Margareta.

— Jā, — viņas tēvs atbildēja. — Paklausies, meitiņ! Jūs nevarat tūliņ apprecēties. Tā neklājas, pie tam laulības iepriekš jāpiesaka un jāsarīkojas kāzām. Noliksim tās tieši pēc mēneša. Tik ilgi jau nu jūs varat pagaidīt, jo tikai kopš vakardienas esat saderināti. Bet, iekams neesat salaulāti, nevienam ne vārda par jūsu saderinā­šanos, citādi šie spānieši var vērst savu naidu arī pret tevi, Marga­ret, un nodarīt tev ko ļaunu. Tāpēc es lieku jums pie sirds: neiz­paudiet to un cilvēkos turieties viens no otra tālāk, it kā starp jums nekā nebūtu.

— Kā jūs vēlaties, ser, — Pīters sacīja, — bet man gan nepatīk izlikšanās un patiesības slēpšana, jo tā allaž vēlāk sagādā nepa­tikšanas. Lūdzu, atļaujiet man palikt šeit, kaut arī tas būtu ris­kanti, un dariet visu, lai mēs pēc iespējas ātrāk tiktu salaulāta

— Vai tu gribi, lai tava sieva kļūst atraitne, pirms vēl būs pa­gājusi nedēļa, vai arī lai šī neliešu banda nodedzina mūsu māju līdz pamatiem? Nē, nē, Pīter, sargies pats, tad dievs tevi sargās. Noklausīsimies, ko pavēstīs spānietis d'Agilars, un pēc tam vēl apspriedīsimies.