Daiļā Margareta

XIV nodaļa INESA UN VIŅAS DĀRZS

Kādas divas stundas vai ilgāk Džons Kastels un Pīters kūlās tumsā pa Granadas ceļu, dažbrīd, kad ceļš bija līdzens, skriedami teciņiem, dažbrīd, kad tas bija nelāgs, iedami -soļiem un laiku pa laikam apstādamies, lai atvilktu elpu un paklausītos. Taču nakts bija pilnīgi klusa, šķita, ka neviens viņiem pakaļ nedzenas. Acīm­redzot pārējie slepkavnieki bija vai nu izvēlējušies citu ceļu, vai arī nosprieduši, ka šī dēka tiem pietiekami dārgi maksājusi, un vairs nevēlējās sastapties ar Pīteru un viņa zobenu.

Beidzot pāri plašajam, miglas klātajam līdzenumam, ko ceļi­nieki tagad šķērsoja, sāka svīst gaisma. Tad uzlēca saule, izkliedēja miglu, un kādas divpadsmit jūdzes sev priekšā viņi ieraudzīja pa­ceļamies Granadas pilsētu. Vīri pavērās arī viens otrā un redzēja, ka izskatās gaužām bēdīgi — aso dzelkšņu saskrāpēti, asinīm no- traipījušies, Pīters turklāt vēl ar kailu galvu, jo savu cepuri bija pazaudējis. Tagad, kad uzbudinājums bija pāri, viņš aiz negulēša­nas, sāpēm un noguruma jutās pavisam slikti. Pie tam, saulei pace­ļoties augstāk, līdzenumā kļuva neganti karsts un tās svelmainie stari, krizdami uz Pītera neapsegto galvu, padarīja viņu galīgi durnu, tādēļ ceļinieki bija spiesti apstāties un no labības stiebriem un zāles novīt kaut ko līdzīgu cepurei. Tajā Pīters izskatījās tik ērmots, ka daži ceļā sastaptie mauri, kas devās uz darbu, noturēja viņu par prātā jukušu un metās bēgt.

Tomēr viņi joprojām vilkās uz priekšu, atspirdzinādamies ar ūdeni, kad vien izdevās to atrast labības lauku apūdeņošanas grāv­jos, un noiedami stundā tikai mazliet vairāk par jūdzi. Pret pus­dienlaiku tveice kļuva tik nepanesama, ka viņi bija spiesti apmes­ties uz atpūtu dažu palmām līdzīgu koku ēnā, un šeit, galīgi pār­guruši, abi ieslīga snaudā.

Viņus pamodināja cilvēku balsis, un, pietrūkušies kājās, viņi iz­rāva zobenus, jo domāja, ka tos ir panākuši laupītāji no mājvietas. Taču nelietīgo bandītu vietā viņi savā priekšā ieraudzīja astoņus maurus, kas cēli sēdēja seglos uz baltiem zirgiem, ar turbāniem galvā un plīvojošos apmetņos, kādus Pīters vēl nekad savā mūžā nebija redzējis. Mauri ar savām rāmajām acīm nopietni un, kā šķita, ne bez žēluma noraudzījās uz abiem ceļiniekiem.

— Noglabājiet savus zobenus, senjori, — teica mauru grupas va­dītājs nevainojamā spāņu valodā (tā vien likās, ka tas ir austrum­nieku drānās ietērpies spānietis), — jo mūsu ir daudz un mēs esam spirgti, bet jūs esat tikai divi un pie tam ievainoti.

Pīteram un Kastelam neatlika nekas cits kā paklausīt.

— Kaut gan nav lielas vajadzības jautāt, tomēr atbildiet.man, — maurs turpināja. — Jūs esat tie vīri no Anglijas, kas uzkāpa uz «San Antonio» un izglābās, kad tas nogrima, vai ne tā?

Kastels pamāja ar galvu un atbildēja:

— Mēs uzkāpām uz tā, lai atrastu …

— Nav svarīgi, ko jūs meklējat, — maurs viņu pārtrauca. — Augsti godājamu dāmu vārdus nedrīkst pieminēt svešinieku klātbūtnē. Bet pēc tam jūs mājvietā atkal iekļuvāt nepatikšanās, un šis garais senjors tur izturējās ļoti drošsirdīgi. Jā, mums tas viss ir zināms, un mēs apliecinām savu cieņu cilvēkam, kas tumsā prot tik labi rīkoties ar zobenu.

— Pateicamies, — Kastels sacīja. — Bet kāda jums daļa gar mums?

— Senjor, mūs sūtīja mūsu kungs, viņa ekselence marķīzs Mo- relja, lai mēs jūs uzmeklētu un aizvestu uz Granadu, kur būsiet viņa viesi.

— Tātad garīdznieks ir izstāstījis. Es jau tā domāju, — Pīters nomurmināja.

— Mēs lūdzam jūs sekot mums labprātīgi, jo negribam pielietot vardarbību pret tik drošsirdīgiem vīriem, — mauru grupas vadī­tājs turpināja. — Lūdzu, sēstieties divos no šiem zirgiem un jājiet mums līdz.

— Es esmu tirgotājs, un man Granadā ir draugi, — Kastels at­bildēja. — Vai mēs nevaram doties pie viņiem, ja nevēlamies iz­mantot marķīza viesmīlību?

— Senjor, mums ir dota citāda pavēle, un šeit mūsu kunga mar­ķīza vārds ir likums, ko nedrīkst pārkāpt.

— Es domāju, ka Granadas karalis ir Boabdils, — Kastels sacīja.

— Bez šaubām, senjor, karalis ir viņš un ar allaha žēlastību tāds arī paliks, bet marķīzs ir viņa asinsradinieks, pie tam, kopš no­slēgts pamiers, marķīzs Morelja ir viņu augstību Spānijas karaļa un karalienes reprezentants mūsu pilsētā.

Pēc priekšnieka mājiena divi mauri nokāpa no saviem zirgiem, paveda tos uz priekšu un, pieturēdami kāpšļus, piedāvājās palī­dzēt Pīteram un Kastelam uzkāpt seglos.

— Neko nevar darīt, — Pīters noteica, — mums jāpadodas.

Un tā, diezgan neveikli uzrausušies zirgos, jo abi jutās kā sa­lauzti, viņi jāja līdzi saviem sagūstītājiem.

Saule tagad jau slīdēja uz rieta pusi, jo viņi bija ilgi gulējuši, un, kad jātnieku grupiņa sasniedza Granadas vārtus, muedzini mošeju minaretos aicināja ticīgos uz vakara lūgšanu.

Pīteram par mauru lielo pilsētu radās tikai gaužām miglains un juceklīgs priekšstats, kad viņš, balti tērpto pavadoņu ielenkts, jāja pa to nezin uz kurieni. Šauras, līkumotas ieliņas, baltas mā­jas, aizslēģoti logi, pieklājīgu, klusējošu ļaužu bariņi, kuros redzēja tikai vīriešus, kas visi bija ģērbušies svešādajos, plīvojošajos tēr­pos un ziņkāri noraudzījās uz viņiem, smailas, ar ornamentiem rotātas arkas un liela, pasakaina celtne kalnā … Aiz sāpēm un pārguruma Pīters bija kā apdullis, kad jāja caur šo brīnumaino un impozanto pilsētu, pats izskatīdamies visai dīvains ar savām garajām kājām, asinīm notraipīto apģērbu un jocīgo zāles cepuri galvā.

Taču, lai cik ērmots bija viņa izskats, neviens par viņu nesmējās. Varbūt cilvēki zem šīs groteskās ārienes saskatīja kaut ko no Pītera īstās dabas vai arī bija dzirdējuši, kā viņš pratis cilāt zobenu māj­vietā un uz kuģa. Lai nu kā, granadiešu attieksmē izpaudās tikai atturīga nepatika pret kristīgo un tai pašā laikā cieņa pret nelaimes piemeklētu drosminieku.

Beidzot, pēc ilga jājiena pret kalnu, viņi nonāca pie pils, kuras fasāde bija pavērsta pret milzīgu sarkana mūra cietoksni, kas šķita »paceļamies pāri visai pilsētai. Kā Pīters vēlāk uzzināja, tā bija Alambra. No pils to šķīra ieleja. Pils bija grandioza celtne, izvie­tota gar kvadrātveida laukuma trim malām un plašu dārzu ieskauta, kuros pret dzidrajām debesīm tiecās slaidu ciprešu galotnes. Viņi jāja cauri dārziem un daždažādiem vārtiem, līdz nonāca pagalmā, kur tiem pretī ar lāpām rokās izskrēja kalpotāji. Kāds palīdzēja Pīteram nokāpt no zirga, kāda atbalstīts, viņš uzgāja pa marmora pakāpieniem, kam līdzās čaloja strūklaka, un nokļuva lielā, vēsā telpā ar izrotātiem griestiem. Vairāk nekā Pīters neatcerējās.

Pagāja laiks, ilgs, ilgs laiks — gandrīz vesels mēnesis, iekams Pīters atkal skaidrām acīm ieraudzīja pasauli. Nevarētu teikt, ka viņš visu šo laiku būtu pavadījis pilnīgā nemaņā, jo brīžiem viņš bjja apjautis, ka atrodas tai pašā lielajā, vēsajā telpā, un manījis tuvumā cilvēkus, visbiežāk kādu skaistu, graciozu sievieti ar tum­šām acīm un balta galvas auta ieskautu seju. Tā laikam bija viņa kopēja. Dažreiz Pīteram šķita, ka tā ir Margareta, taču viņš zināja, ka tas nevar būt, jo šī sieviete bija citāda. Viņš arī atcerējās, ka vienu vai divas reizes redzējis augstprātīgo, skaisto Moreljas seju noliecamies pār sevi, it kā tas ieinteresēts vērotu, vai slimnieks iz­

dzīvos vai ne, un tad mēģinājis piecelties, lai cīnītos ar marķīzu, bet šās sievietes maigās, baltās, taču brīnumaini spēcīgās rokas viņu bija noguldījušas atpakaļ gultā.

Tagad, kad Pīters beidzot pilnīgi pamodās, viņš redzēja šo sie­vieti sēžam netālu no sevis. Uz viņas sejas no augšas krita pa kādu logu iespraucies saules stars, viņa sēdējaj atbalstījusi elkoni pret ceļgalu un zodu atspiedusi plaukstā, un raudzījās Pīterā ar liegu, domīgu skatienu. Tā viņa izskatās ļoti daiļa, — Pīters nodomāja un tad ierunājās savā neveiklajā spāņu valodā, jo nez kāpēc zināja, ka šī sieviete angliski nesapratīs.

— Jūs neesat Margareta, — viņš sacīja.

Vienā acumirklī no sievietes maigajām acīm pagaisa sapņainā izteiksme, viņa sarosījās, piecēlās un pienāca pie gultas. Viņai bija ļoti graciozs augums, kas ejot līgani šūpojās.

— Nē, nē, — sieviete teica, noliekdamās pār Pīteru un ar slai­dajiem pirkstiem pieskardamās viņa pierei. — Mani sauc Inesa. Jūs vēl arvien murgojat, senjor.

— Kāda Inesa? — Pīters vaicāja.

— Tikai Inesa, — viņa atbildēja. — Inesa, sieviete, kas dzīvo Granadā, viss pārējais ir aizmirsts. Slimnieku kopēja Ineša, senjor.

— Bet kur ir Margareta, angliete Margareta?

Šķita, ka pār sievietes seju nolaižas noslēpumainības plīvurs, un, kad viņa atbildēja, tās balss skanēja citādi, neīsti, vismaz Pīters ar saviem drudža uguns saasinātajiem jutekļiem to tā uz­tvēra.

— Es nezinu nekādu anglieti Margaretu. Vai jūs mīlat viņu — šo Margaretu?

— Jā, — Pīters atbildēja. — Viņu man nolaupīja. Es esmu seko­jis viņai tāltālu un daudz izcietis. Vai viņa ir dzīva vai mirusi?

— Es jums jau teicu, senjor, ka nekā nezinu, — sievietes balss atkal skanēja neviltoti, — vienīgi no jūsu murgošanas slimības laikā esmu nopratusi, ka jūs kādu mīlat.

Pīters uz brīdi iegrima domās, tad sāka atcerēties un atkal vaicāja:

— Kur ir Kastels?

— Kastels? Tas jūsu ceļabiedrs, vīrietis ar ievainotu roku, kurš izskatījās pēc ebreja? Es nezinu, kur viņš ir. Varbūt citā pilsētas daļā. Domāju, ka viņu aizsūtīja pie viņa draugiem. Nejautājiet man tādas lietas, es taču esmu tikai jūsu kopēja. Jūs bijāt ļoti slims, senjor! Paraugieties! — Viņa pasniedza Pīteram mazu pulēta sud­raba spoguli, tad, redzēdama, ka viņš ir par vārgu, lai to paņemtu, pati paturēja spoguli viņam priekšā.

Pīters ieraudzīja savu seju un novaidējās, jo, izņemot sārto rētu uz vaiga, tā bija dzeltenbalta kā ziloņkauls un briesmīgi izģindusi.

— Esmu laimīgs, ka Margareta mani tādu neredz, — viņš sacīja, pūlēdamies pasmaidīt. — Ar bārdu arī noaudzis un kādu vēl! Cie­nījamā, kā jūs varējāt kopt šādu riebekli?

— Jūs man nelikāties riebīgs, — viņa maigi atbildēja. — Bez tam tas ir mans darbs. Bet jūs nedrīkstat runāt, jums jāatpūšas. Izdzeriet šo un paguliet, — Ineša pasniedza viņam sudraba pialu ar buljonu. Pīters tīri labprāt to izdzēra un atkal aizmiga.

Pēc dažām dienām, kad Pīters jau jutās krietni vien spirgtāks, skaistā kopēja ienāca un nosēdās līdzās gultai; viņas maigās austrumnieces acis pauda līdzjūtību.

— Kas ir, Inesa? — Pīters vaicāja, ievērojis viņas pārvērtušos seju.

— Senjor Pedro, toreiz, kad jūs pamodāties no savas ilgās ne­maņas, jūs jautājāt man par kādu Margaretu. Redziet, es ievācu ziņas par šo donju Margaretu un nevaru nekā laba jums par viņu pavēstīt.

Pīters sakoda zobus un izdvesa:

— Turpiniet, pasakiet man visļaunāko!

— Šī Margareta ceļoja kopā ar marķīzu Morelju, vai ne?

— Viņš to nolaupīja, — atbildēja Pīters.

— Ak vai, var jau būt, bet šeit Spānijā un jo sevišķi pie mums Granadā tas nepasargā no negoda sievieti, par kuru zināms, ka tā ceļojusi kopā ar marķīzu Morelju.

— Jo ļaunāk marķīzam Moreljam, kad es atkal viņu sastapšu,— Pīters bargi noteica. — Ko jūs varat man pastāstīt, Inesa?

Viņa paraudzījās Pītera drūmajā, kārnajā sejā ar interesi un, kā viņam šķita, bez nepatikas.

— Mana vēsts, kā jau teicu, ir bēdīga. Sī senjora nesen atrasta beigta marķīza pils augstākā torņa pakājē, bet neviens nezina, vai viņa pati nokritusi vai nogrūsta.

Pīteram aizcirtās elpa. Kādu brīdi klusējis, viņš vaicāja:

— Vai jūs redzējāt viņu mirušu?

— Nē, senjor, bet citi redzēja.

— Un lika jums pateikt man? Ineša, es tam neticu. Ja donja Margareta, mana līgava, būtu mirusi, es to zinātu, bet mana sirds saka, ka viņa ir dzīva.

— Jums ir liela ticība, senjor, — atteica Ineša, nespēdama ap­slēpt apbrīna pieskaņu balsī, bet iebilst nekā neiebilda.

— Jā, man ir ticība, — Pīters sacīja. — Nekā cita man vairs nav, un līdz šim tā ir bijusi labs balsts.

Pīters vairāk nerunāja par šo tematu, tikai pēc brītiņa jautāja:

— Pasakiet, kur es atrodos?

— Cietumā, senjor.

— Oho, cietumā ar skaistu sievieti par cietumsargu un citām skaistām sievietēm… — Pīters norādīja uz daiļu meiču, kas bija kaut ko ienesusi istabā, — par kalponēm. Un arī pats cietums ir ļoti smalks, — viņš pameta acis uz marmoru, arkām un krāšņajiem griezumiem, kas bija visapkārt.

— Ārā pie durvīm ir vīrieši, nevis sievietes, — Ineša smaidī­dama atbildēja.

— Domājams gan. Un gūstekņus var saistīt arī ar zīda virvēm, vai ne tā? Bet kam pieder šis cietums?

Viņa papurināja galvu.

— Es nezinu, senjor. Droši vien mauru karalim. Jūs pats sacī­jāt, ka es esmu tikai cietumsargs.

— Kas jums maksā?

— Varbūt man nemaz nemaksā, senjor, varbūt es kalpoju aiz mīlestības, — Inesa uzmeta Pīteram ašu skatienu, — vai naida. — Viņas seja piepeši pārvērtās.

— Taču ne aiz naida pret mani, es ceru, — Pīters sacīja.

— Nē, senjor, ne aiz naida pret jums. Kādēļ lai es ienīstu jūs — cilvēku, kas ir bijis tik bezpalīdzīgs un tik laipns pret mani? — Un viņa mazliet palocīja celi pret Pīteru.

— Patiešām — kādēļ gan? Pie tam es esmu jums pateicīgs par to, ka esat kopusi mani un atgriezusi dzīvē. Bet kāpēc tad jūs slēp­jat patiesību bezpalīdzīgam cilvēkam?

Ineša aši pārlaida acis telpai. Patlaban tajā neviena'cita nebija. Viņa noliecās pār Pīteru un čukstēja:

— Vai jūs nekad neesat bijis spiests slēpt patiesību? Nē, es izlasu to jūsu sejā, un jūs jau neesat sieviete — grēcīga sieviete.

Kādu brīdi viņi raudzījās viens otram acīs, tad Pīters jautāja:

— Vai donja Margareta patiešām ir mirusi?

— Es nezinu, — Inesa atbildēja, — man tā stāstīja. — Un, it kā baidītos sevi nodot, viņa pagriezās un ātri izgāja no istabas.

Ritēja dienas, Pīters mazpamazām atveseļojās un atguva spē­kus. Bet vēl arvien viņam nebija izdevies noskaidrot, kur viņš atrodas un kāpēc ieslodzīts. Viņš zināja vienīgi to, ka tiek turēts kā cietumnieks greznā pilī vai — kas likās ticamāk, kaut gan

pārliecināties par to viņš nevarēja, jo telpas vienā pusē augstie logi bija aizmūrēti, — kādā pils spārnā. Izņemot daiļo Inešu un kādu mauru, kas vai nu bija kurls, vai nesaprata ne vārda spāniski, neviens pie viņa nenāca. Tiesa, šad tad parādījās arī citas sievie­tes, visas ļoti skaistas, bet tās bija kalpones un nedrīkstēja Pīte­ram tuvoties, tā ka viņš tās redzēja tikai pa gabalu.

Tādējādi Inesa bija Pītera vienīgais sarunu biedrs, un viņu at­tiecības kļuva visai draudzīgas, taču tikai līdz zināmai robežai, ne­soli tālāk. Iepriekš aprakstītajā dialogā Ineša bija mazlietiņ pa­cēlusi plīvuru, kas slēpa viņas īstās domas, bet pagāja krietns laiks, kamēr Pīters iemantoja viņas uzticību. Vēl ilgi Inesa tinās noslēpumainībā. Dienu pēc dienas Pīters viņu izjautāja, un dienu pēc dienas, neizrādot ne mazāko īgnumu vai nepatiku, Ineša at­vairīja viņa jautājumus. Viņi abi gluži labi zināja, ka cenšas viens otru pārspēt viltībā, taču līdz šim Inesai piederēja virsroka šai spēlē, kas viņu, kā šķita, pat uzjautrināja. Pīters mēdza ar viņu sarunāties par visu ko — par Spānijas valsti, par mauru galmu, par briesmām, kas, draud Granadai līdz ar lielā aplenkuma tuvo­šanos, un tā joprojām —, un par šiem jautājumiem Ineša sprieda ļoti saprātīgi, tā ka Pīters uzzināja daudz ko par politisko stāvokli Kastīlijā un Granadā, kā arī krietni papildināja savas spāņu va­lodas zināšanas.

Bet, kad viņš piepeši, kā mēdza to darīt atkal un atkal, pajau­tāja kaut ko par Morelju, Margaretu vai Džonu Kastelu, Inesas seja uzreiz pārvērtās un viņas lūpas noslēdzās klusēšanā.

— Senjor, — kādu dienu viņa pasmiedamās teica Pīteram, —jūs iztaujājat mani par noslēpumiem, kurus es varbūt jums atklātu, ja jūs būtu mans vīrs vai mīļākais, bet jūs taču nevarat gaidīt, lai tos jums izpauž slimnieku kopēja, likdama uz spēles savu dzīvību. Tas nenozīmē, ka es vēlētos, lai jūs kļūstat par manu vīru vai mīļāko, — viņa piemetināja, īsi, nervozi iesmiedamās.

Pīters pavērās Inesā ar savām nopietnajām acīm.

— Es zinu, ka jūs to nevēlaties, — viņš sacīja, — jo kā gan es varētu patikt tik pievilcīgai un daiļai sievietei kā jūs?

— Bet anglietei Margaretai, šķiet, jūs patīkat, — Ineša .aši at­bildēja dzēlīgā balsī.

— Jūs gribējāt teikt — esmu paticis, ja jau viņa, kā jūs stāstī­jāt, ir mirusi, — Pīters atteica, un Ineša, aptverdama savu kļūdu, iekoda lūpā. — Bet, — viņš turpināja, — es gribu piebilst, kaut gan jums tas varbūt neko nenozīmē, ka jūs esat mani padarījusi par savu patiesu draugu.

— Draugu! — viņa iesaucās, plaši ieplezdama savas lielās acis. — Ko jūs runājat? Vai tāda sieviete kā Ineša var atrast draugu vīrietī, kas jaunāks par sešdesmit gadiem?

— Kā redzat, var, — atbildēja Pīters.

Un atkal, graciozi palocījusi celi, Ineša aizgāja, atstādama viņu neziņā.

Pēc divām dienām viņa ienāca Pītera istabā ļoti satraukta.

Es jau domāju, ka esat mani pilnīgi pametusi, un ļoti prie­cājos atkal jūs redzēt, jo tas kurlais maurs un šī greznā telpa man ir pagalam apnikuši. Es gribu ieelpot svaigu gaisu.

— Es to zinu, — atbildēja Inesa, 7— un esmu atnākusi, lai pa­vadītu jūs pastaigā pa dārzu.

To dzirdot, Pīters aiz prieka palēcās un, paķēris savu zobenu,, kas viņam nebija atņemts, apjoza to.

— Jums tas nebūs vajadzīgs, — Ineša sacīja.

— Es domāju, ka arī tajā mājvietā man zobens nebūs vajadzīgs, bet iznāca citādi, — Pīters atteica.

Ineša pasmējās, tad pagriezās, uzlika roku viņam uz pleca un ierunājās nopietnā tonī."

— Paklausieties, mans draugs, — viņa čukstēja, — jūs taču vēlaties pastaigāties svaigā gaisā un uzzināt to, kas jūs interesē, vai ne? Es gribu jums to pastāstīt, bet neuzdrīkstos runāt šeit, kur jebkuru brīdi mūs var pārsteigt spiegi, jo šīm sienām tik tie­šām ir ausis. Kad mēs pastaigāsimies dārzā, jūs varbūt neuzska­tīsiet to par briesmīgu mocību — aplikt roku man ap vidukli. Jums taču vēl ir vajadzīgs atbalsts.

— Tā vispār nebūs mocība, ticiet man! — Pīters atbildēja, maz­liet pasmaidīdams. Galu galā viņš taču bija vīrietis, pie tam jauns, un Inesas viduklis bija tikpat jauks kā visa viņas āriene. — Bet,— Viņš piebilda, — to var pārprast.

— Tieši to jau es gribu. Nebaidieties, es pati nepārpratīšu, jo zinu, ka esmu jums pilnīgi vienaldzīga un jūs tikpat labprāt ap­skautu šo marmora kolonnu.

Pīters pavēra lūpas, lai iebilstu, bet Ineša neļāva viņam runāt.

— Ak, necentieties liekuļot, to jūs patiešām neprotat! — viņa ērcīgi sacīja. — Ja jums būtu nauda, jūs droši vien piedāvātu man samaksu par kopšanu, un — kas zina — varbūt es to pieņemtu! Saprotiet, jums tas jādara, jānotēlo, ka esat manī iemīlējies, citādi mēs nevaram iet dārzā pastaigāties.

Pīters vēl vilcinājās, nojauzdams kādu sazvērestību, bet Ineša noliecās uz priekšu un, lūpām gandrīz skarot viņa ausi, vēl klusāk sacīja:

— Es nevaru jums pateikt, kā, bet varbūt — es saku: varbūt — jūs dabūsiet redzēt donjas Margaretas mirstīgās atliekas un vēl kaut ko. Tātad, — pēc mirkļa viņa piebilda, rūgti iesmieda­mās, — mēs staigāsim dārzā un visu laiku jūs skūpstīsiet mani, vai ne? Muļķa cilvēk! Nešaubieties vairāk, izmantojiet izdevību, tā varbūt ir pēdējā.

— Izdevību? Skūpstīt jūs? Par kādu izdevību jūs runājat?

— Gan jūs to uzzināsiet, — sacīja Ineša, paraustīdama ple­cus. — Nāciet!

Vēl šaubīdamies, Pīters sekoja viņai pāri lielajai telpai uz dur­vīm, kas atradās stūrī un bija izveidotas austrumnieciskas arkas veidā. To augšdaļā bija ierīkots novērošanas lodziņš.

Ineša atvēra šīs durvis. Aiz tām stāvēja sardzē garš maurs ar līku zobenu rokā. Ineša viņam kaut ko pateica, sargs salutēja ar zobenu un atļāva viņiem iziet uz vītņu kāpnēm, kas veda lejup. Viņi nokāpa pa tām. Apakšā bija citas durvis, pie kurām Ineša pieklauvēja četras reizes. Atšāvās bultas, pagriezās atslēgas, un melns vārtnieks atvēra durvis. Viņam aiz muguras stāvēja otrs maurs, ari ar kailu zobenu rokā. Viņi pagāja tam garām tāpat kā pirmajam sargam, nogriezās pa labi šaurā ejā, kuras galā bija daži pakāpieni, un nonāca pie trešajām durvīm. Te Inesa apstājās.

— Nu, — viņa sacīja, — sagatavojieties pārbaudījumam!

— Kādam pārbaudījumam? — jautāja Pīters, atbalstīdamies pret sienu, jo vēl arvien nejutās drošs uz kājām.

— šim, — Inesa atbildēja, norādīdama uz savu vidukli, — un šim, — ar slaiko pirkstu galiem viņa pieskārās savām sulīgajām, sārtajām lūpām.— Vai nevēlaties mazliet iepraktizēties, mans ne­vainīgais angļu bruņiniek, iekams mēs izejam laukā? Jūsu izskats rada bažas, ka nespēsiet pietiekami veikli un pārliecinoši notēlot savu lomu.

— Es domāju, — Pīters vēsi atteica, jo smieklīgā situācija viņu kaitināja, — ka man šāda praktizēšanās ir mazliet bīstama. Varu jums apnikt pirms laika. Es savu laimi izbaudīšu, kad būsim dārzā.

— Tā jau es domāju, — Inesa sacīja, — bet pielūkojiet, jums sava loma jānotēlo labi, citādi būs jācieš man, kas jūsu dēļ tik daudz darījusi.

— Droši vien tad ciest nāksies ari man, — viņš nomurmināja, taču pietiekami skaļi, lai Inesa dzirdētu.

— Nē, draugs Pedro, — viņa sacīja, pagriezdamās pret Pīteru. — šāda veida spēlē allaž cieš sieviete. Viņa par to maksā, bet vīrietis aizlaižas projām un sāk jaunu spēli. — Un, vairāk nebildusi ne vārda, Inesa atvēra durvis, kas nebija ne aizslēgtas, ne apsargātas.

Aiz durvīm bija daži pakāpieni, un lejā pletās brīnišķīgs dārzs. Tajā auga augstas, torņveidīgas cipreses, apelsīnu koki un ziedoši krūmi, kas piepildīja maigo dienvidu gaisu ar smaržām. Lēzenos strūklaku baseinos no marmora lauvu mutēm šļācās ūdens. Sur tur bija ierīkotas lapenes ar akmens soliem un uz tiem nolikti mīksti, daudzkrāsaini spilveni. Tas bija īsti austrumniecisks stū­rītis baudām un sapņiem, kādu Pīters nekad agrāk, pirms šai tvei­cīgajā novakarē te ienāca, nebija redzējis. Tik daudzas nedējas, kamēr gulēja slims, viņš nebija redzējis arī debesis un puķes. Dārzs bija pilnīgi noslēgts no ārpasaules, to apjoza augsts mūris, tikai vienā vietā tam pāri starp divu staltu ciprešu galotnēm slējās no sarkaniem akmeņiem būvēts tornis bez logiem.

— Tas ir harēma dārzs, — čukstēja Inesa, — kur ne viena vien _ izkrāsota favorīte ir lidinājusies īsas vasaras laimes stundas, līdz pienāca ziema un taurenītis bija pagalam. — To teikdama, viņa nolaida plīvuru pār seju un devās lejup pa pakāpieniem.