Daiļā Margareta

XVII nodala SAZVĒRESTĪBA

Nākamajā rītā pēc šīm sarunām, tikko Margareta un Betija bija pabrokastojušas, pie viņām ieradās Inesa un, tāpat kā iepriekšējā reizē, aizslēdza aiz sevis durvis.

— Senjoras, — viņa mierīgi sacīja, — es esmu nokārtojusi to, par ko vakar runājām, un sagatavojusi lugas pirmo cēlienu, tālāk tā jāraksta jums. Tagad mani atsūtīja pateikt, ka augstdzimušais marķīzs Morelja vēlas satikt jūs, donja Margareta, un pēc stundas būs šeit. Tātad mums laika nav daudz.

— Pastāstiet, ko jūs esat izdarījusi, Inesa! — sacīja Marga­reta.

— Es sastapos ar jūsu cienījamo tēvu, donja Margareta. Te ir viņa vēstule jums, ko pēc izlasīšanas gan labāk iznīciniet. — Viņa pasniedza Margaretai papīra sloksni, uz kuras Kastela rokrakstā angliski bija rakstīts:

«Mīļotā meita!

šī sieviete, kurai tu, manuprāt, vari uzticēties, bija pie manis un pastāstīs tev par mūsu vienošanos. Es atbalstu viņas plānu, kaut arī risks ir liels. Tava māsīca ir drosmīga jaunava, taču es nespiežu viņu uz šo bīstamo spēli. Viņai pašai jāizšķiras. Es no savas puses apsolu: ja viņa paliks dzīva un mēs izglābsimies, es nekad neaizmirsīšu, ko viņa mūsu labā darījusi. Atsūti man savu atbildi ar šo pašu vēstnesi. Lai dievs stāv mums visiem klāt un paliec sveika?

Dž. K.»

Margareta izlasīja šo vēstuli vispirms klusu, tad skaļi Betijai priekšā, pēc tam saplēsa to sīkos gabaliņos un izmeta laukā pa torņa logu.

— Runājiet! — viņa sacīja. Un Ineša izstāstīja viņai visu.

— Vai jūs varat paļauties uz šo garīdznieku? — Margareta noklausījusies jautāja.

— Viņš ir pēdīgais nelietis, to es labi zinu, taču domāju, ka varu, — Inesa atbildēja. — Vismaz tikām, kamēr kāposti ēzelim vēl deguna priekšā, tas ir, kamēr viņš nav dabūjis visu naudu. Pie tam viņš jau ir iepinies, paņemdams rokasnaudu. Bet, pirms ru­nājam tālāk, man jāzina: vai šī lēdija piedalās? — Inesa norādīja uz Betiju.

— Jā, es piedalos, — atteica Betija. — Es neatkāpšos no saviem vārdiem. No šīs spēles pārāk daudz kas atkarīgs. Es apzinos, cik bīstama ir mana loma tajā, taču, — viņa lēni piebilda, apņēmīgi sakniebdama lūpas, — man ir daudz nesamaksātu rēķinu, un es neesmu kaut kāda spāņu vaska lellīte, kas ļauj ar sevi visādi izrī­koties … kā daža laba, — Betija uzmeta ašu skatienu pazemīga­jai Inesai. — Pirms marķīzs tiks galā ar mani, viņš vēl dabūs pa­matīgi trūkties!

Kad Inesa bija izlobījusi Betijas vārdu jēgu, viņa sajūsmināta pacēla savas maigās acis un nomurmināja spāņu sakāmvārdu par to, «kas notiksies, ja Belcebuls ar Sātanu reiz šaurā ejā satiksies».

Pēc tam kad bija galīgi izlemts, ka sazvērestība notiks, kaut arī Margareta tai piekrita gaužām nelabprāt, jo baidījās par Be­tijas likteni, Inesa, būdama atjautīga un pieredzējusi sieviete, ņē­mās viņas pamācīt dažādās praktiskās gudrībās, kā abu nenolie­dzamo līdzību vēl pastiprināt, bet atšķirības iespējami notušēt. Sim nolūkam viņa solījās pagādāt īpašu matu mazgāšanas līdzekli un sejas krāšļus, kā arī parūpēties par apģērbu.

— Tas viss maz ko līdzēs, — sacīja Betija, palūkojusies uz sevi un tad uz daiļo Margaretu. — Lai kā mēs pārvērstu savu ārieni, tik un tā neviens teli nenoturēs par stirnu, kaut arī tās abas ganītos vienā pļavā. Taču atnesiet vien tos savus zieķus, es darīšu, ko varēšu. Bet domāju gan, ka labāk par tiem man palīdzēs biezs plīvurs un slēgtas lūpas, kā arī garš tērps, kas paslēps manas kājas.

— Jums ir brīnišķīgas kājas, — Inesa pieklājīgi sacīja un klu­sībā pie sevis piebilda: — Tās jūs droši aiznesīs turp, kur gribat nokļūt.

Tad Inesa pievērsās Margaretai un atgādināja, ka marķīzs vēlas viņu redzēt un gaida atbildi.

— Es negribu satikties ar viņu viena, — Margareta noteikti sacīja.

— Bet citādi būs neērti, — iebilda Inesa. — Man šķiet, viņš grib jums teikt vārdus, kas nebūtu jādzird citiem, it īpaši šai senjorai, — viņa pamāja uz Betijas pusi.

— Es negribu satikties ar viņu viena! — Margareta atkārtoja.

— Bet, donja Margareta, lai viss norisinātos tā, kā mēs no­runājām, jums jāsatiekas ar marķīzu un jādod viņam tāda atbilde, kādu viņš tīko saņemt. Man šķiet, ka varēs izkārtot pēc jūsu prāta. Pagalms lejā ir diezgan liels. Kamēr jūs ar marķīzu runāsieties vienā malā, mēs ar senjoru Betiju pastaigāsimies otrā, pietiekami tālu, lai nekas nebūtu dzirdams. Viņai vajag papildināties spāņu valodā, un tā būs laba izdevība sākt mūsu nodarbības.

— Kas man viņam jāsaka? — Margareta nervozi jautāja.

— Es domāju, — Inesa sacīja, — ka jums jāseko brīnišķīgā aktiera senjora Pītera paraugam un jānotēlo sava loma tikpat labi, kā redzējāt tēlojam viņu, vai pat labāk, ja iespējams.

— Mana loma gan būs pavisam citāda, — vēsi atteica Marga­reta, un viņas sejai pārslīdēja rūgto atmiņu ēna.

Inesa pasmaidīja un sacīja:

— Jā, protams, jūs varat izlikties greizsirdīga, jo tas mums, sievietēm, ir gluži dabiski, piekāpties tikai pamazām un pieprasīt par savu «jāvārdu» noteiktu cenu.

— Kas tad man jāprasa?

— Manuprāt, jums jāuzstāda noteikums, ka jūs salaulās jūsu konfesijas garīdznieks un ka šā garīdznieka parakstīts paziņojums par notikušajām laulībām tiks nosūtīts Seviljas arhibīskapam un viņu majestātēm karalim Ferdinandam un karalienei Isabellai. Protams, jums katrā ziņā arī jāprasa, lai senjors Broums un jūsu tēvs senjors Kastels līdz ar māsīcu Betiju pirms laulībām drošā pavadonībā atstātu Granadu un jūs pati savām acīm pa torņa logu varētu noraudzīties, kā viņi izjāj pa pils vārtiem. Zvēriet Morel­jam, ka pēc tam tās pašas dienas vakarā jūs būsiet ar mieru sa­laulāties un kļūsiet viņa sieva. Tai laikā ceļinieki Fūs jau gabalā. Pēc ceremonijas es saņemšu no garīdznieka parakstītos dokumen­tus un sekošu viņiem, atstājot viltus līgavu, lai spēlē tālāk savu lomu, kā var.

Margareta vēl arvien šaubījās — viņai šis plāns šķita pārāk sarežģīts un bīstams. Kamēr viņa pārlika, pie durvīm atskanēja klauvējiens.

— Tā ir zīme man, ka Morelja pagalmā gaida jūsu atbildi, — Inesa sarosījās. — Nu, kāda tā būs? Atcerieties, ka ne jums, ne pārējiem nav citas iespējas izkļūt no šās apsargātās pilsētas, vis­maz es tādas neredzu.

— Esmu ar mieru, — Margareta steigšus sacīja. — Lai dievs stāv mums visiem klāt, jo mums būs vajadzīga viņa palīdzība.

— Un jūs, senjora Betija?

— Ak, es jau sen esmu izlēmusi, — vēsi atbildēja Betija. — Ja arī mēs iekritīsim, tas mūsu stāvokli nepadarīs daudz ļaunāku.

— Labi! Tikai jūs abas notēlojiet savas lomas, kā pienākas. Galu galā tas nemaz nebūs tik grūti, jo no garīdznieka nav jā­baidās un marķīzam šāda blēdība nemūžam neienāks prātā. No­lieciet laulības no šīsdienas par nedēļu, jo man vēl daudz kas jā­pārdomā un jāsagatavo. — To pateikusi, Ineša izgāja no istabas.

Pusstundu vēlāk Margareta sēdēja zem marmora pagalma vēsās arkādes līdzās Moreljam, bet otrpus čalojošās strūklakas, pienā­cīgā attālumā no viņiem, ēnā. šurpu turpu pastaigājās Betija un Ineša.

— Jūs likāt mani ataicināt šurp, marķīz,— sacīja Marga­reta, — un, būdama jūsu gūstekne, es biju spiesta paklausīt. Ko jūs vēlaties no manis?

— Donja Margareta, vai jūs nevarat to iedomāties? — marķīzs nopietni jautāja. — Labi, es jums pateikšu, lai jūs neiedomātos aplam. Vispirms es vēlreiz un atkal gribu lūgt jūsu piedošanu par noziegumiem, uz kuriem mani pamudinājusi mīlestība, mana kvēlā mīlestība pret jums. Vēl vakar ap šo laiku es skaidri zināju, ka velti gaidīt pretmīlestību. Bet šodien es uzdrošinos cerēt, ka var būt arī citādi.

— Kāpēc tā, marķīz?

— Vakar vakarā jūs nolūkojāties uz slepeno dārzu un redzē­jāt tur pastaigājamies divus cilvēkus. Lūk, tur ir viens no šiem diviem, — marķīzs pamāja uz Inesas pusi. — Vai man turpināt?

— Nē, — Margareta atbildēja neskanīgā balsī un paslēpa seju rokās. — Tikai pasakiet man, kas ir šī sieviete, — un viņa savukārt paskatījās uz Inesu.

— Vai tas ir nepieciešams? — marķīzs jautāja. — Labi, ja jūs vēlaties zināt: viņa ir augstdzimusi spāniete, ko kopā ar māsu bija sagūstījuši mauri. Kāds garīdznieks, kas ieinteresējās par tās māsu, pievērsa manu uzmanību viņai, un es viņu atpirku no mau­riem. Tā kā vecāki bija miruši un viņai nebija kur iet, tā no brīva prāta palika manā namā. Nenosodiet pārāk bargi šādas lietas, pie mums tas ir diezgan parasts gadījums. Būdama attapīga sie­viete, šī Inesa ir bijusi man ļoti noderīga, ar viņas palīdzību esmu daudz ko uzzinājis. Taču pēdējā laikā viņai dzīve šeit ir apnikusi, viņa vēlas atstāt Granadu, un par dažiem pakalpojumiem es esmu tai apsolījis brīvību.

— Vai mana līgavaiņa kopšana bija viens no šiem pakalpoju­miem, marķīz?

Morelja paraustīja plecus.

— Domājiet, kā jums tīk, senjora. Es piedodu Inesai viņas ne­piedienīgo uzvešanos, jo beidzot viņa ir atklājusi jums patiesību par cilvēku, kura dēļ esat tik daudz cietusi. Margaret, sakiet man, vai arī tagad, zinādama, kāds viņš īstenībā ir, jūs gribat palikt tam uzticīga?

Margareta piecēlās, pagājās dažus soļus, tad atgriezās un jau­tāja:

— Vai jūs esat labāks par šo zemisko vīrieti?

— Domāju, ka jā, Margaret, jo, kopš pazīstu jūs, jūtos kā ap­skaidrots, esmu atstājis savu veco «es» pagātnē un kļuvis pilnīgi cits cilvēks. Un, ja arī esmu grēkojis, tad vienīgi jūsu dēļ. Lū­dzama, uzklausiet mani! Es nolaupīju jūs, tas tiesa, taču neesmu jums darījis pāri un nekad to nedarīšu. Jūsu dēļ es saudzēju arī jūsu tēvu, kad būtu pieticis ar vienu mājienu, lai novāktu viņu no ceļa. Es ļāvu viņam izbēgt no ieslodzījuma un paslēpties pie Gra­nadas ebrejiem, taču man ir zināms, kur viņš atrodas. Es liku rūpīgi kopt Pīteru Broumu, lai viņš paliktu dzīvs, kaut gan varēju jebkuru brīdi ļaut viņam nomirt. Es izglābu šo cilvēku, lai vēlāk nebūtu sev jāpārmet, ka mana mīlestība pret jums vainojama viņa nāvē. Nu jūs redzējāt, kāds ir šis Pīters Broums. Ko jūs teiksiet tagad? Vai vēl arvien jūs mani atraidāt? Palūkojieties uz mani,— marķīzs izslējās visā savā staltajā augumā, — un pasakiet, vai šādu vīrieti sievietei būtu jākaunas saukt par savu vīru? Turklāt atcerieties, ka šeit, Spānijā, es varu jums daudz ko dot. Jūs būsiet ļoti ievērojama dāma šai zemē un nākamībā, — viņš daudznozī­mīgi piebilda, — varbūt pat vēl kas vairāk. Margaret, karš tuvojas, šī pilsēta un visas bagātās mauru zemes nonāks Spānijas rokās, un tad es būšu šā novada gubernators, gandrīz karalis.

— Bet ja es atsakos? — vaicāja Margareta.

— Tad, — marķīzs bargi sacīja, — jūs paliksiet šeit, un jūsu neuzticīgais līgavainis paliks šeit, un jūsu tēvs paliks šeit, un jūs visus piemeklēs tāds pats liktenis kā tūkstošiem kristīgo gūs­tekņu, kas smok Alambras pazemes cietumos. Mana misija te drīz būs galā, un es došos projām, lai līdz ar citiem Spānijas grandiem piedalītos dižajā kaujā kā viens no pirmajiem starp mūsu katolisko majestāšu karavadoņiem. Taču es negribu jūs iebiedēt, es gaidu jūsu sirds atsaucību, jo alkstu pēc jūsu mīlas un dārgas mūža draudzības un vēlos, ja tas būs manos spēkos, pasargāt jūs un jums tuvos cilvēkus no visa ļauna.

— Jūs vēlaties viņus pasargāt no ļauna? Vai tad, ja es došu savu piekrišanu, jūs atbrīvosiet viņus? Manu tēvu, senjoru Broumu un māsīcu Betiju, kuras «jāvārdu», nevis manējo, jums pienāktos lūgt, ja jūs būtu tik krietns, kā izliekaties.

— To es nevaru, — marķīzs pietvīkdams atbildēja. — Dievs mans liecinieks, es negribēju nodarīt viņai pāri, tikai izmantoju viņas labvēlību, lai varētu būt jūsu tuvumā un iegūt ziņas par jums. Patiesību sakot, es šo Betiju biju iedomājies mazliet citādu.

— Vai tad šeit, Spānijā, mans kungs marķīz, nav godīgu sie­viešu?

— Maz, ļoti maz, donja Margareta. Es maldījos, noturēdams Betiju par vienkāršu kalponīti, un, ja vajadzīgs, esmu gatavs dot viņai jebkuru gandarījumu.

— Izņemot to, kāds pienāktos sievietei, kuru esat solījis precēt un kura mūsu zemē varētu pieprasīt, lai jūs turat savu solījumu, vai pienaglot jūs pie kaunastaba. Taču jūs man neatbildējāt. Vai viņi būs brīvi?

— Brīvi kā vējš … jo sevišķi senjora Betija, — marķīzs, maz­liet pasmaidot, piebilda. — Taisnību sakot, šās sievietes acīs ir kaut kas tāds, kas brīžiem mani biedē. Šķiet, viņa nav no tām, kas spēj aizmirst. Stundu pēc mūsu laulībām jūs pa savu logu varēsiet noraudzīties,' kā viņi visi trīs drošā apsardzībā atstāj pili, lai do­tos, kurp paši vēlas.

— Nē, — Margareta iebilda, — tā es neesmu ar mieru. Ja es piekritīšu, tad tikai ar tādu noteikumu, ka vispirms redzēšu viņus aizjājam. Tās pašas dienas vakarā, kad saule būs norietējusi, es samaksāšu jums par viņu brīvību.

— Tātad jūs piekrītat? — Morelja nepacietīgi jautāja.

— Šķiet, man tas jādara, marķīz. Mans līgavainis ir kļuvis man neuzticīgs. Mēnesi vai ilgāk esmu bijusi gūstekne jūsu pilī, kurai, cik saprotu, nav laba slava, un, ja es atsacīšos, mūs visus, jūs teicāt, iemetīs pazemes cietumā, un mēs tiksim pārdoti verdzībā vai mirsim kā mauru gūstekņi. Mans kungs marķīz, es esmu lik­teņa un jūsu varā, un man nav citas izejas. Tieši par nedēļu no šās dienas es kļūšu jūsu sieva, taču nevainojiet mani, ja izrādīsies, ka esmu citāda, nekā jūs domājat, tāpat kā jums iznāca ar manu māsīcu, kuru jūs pievīlāt. Līdz tam laikam es lūdzu netraucēt mani. Ja gribēsiet par kaut ko vienoties vai nodot man rīkojumus, šī sieviete Ineša jums pakalpos, es zinu viņas tikumu.

— Es visnotaļ paklausīšu jums, donja Margareta, — Morelja pazemīgi atbildēja. — Vai jūs nevēlaties satikt savu tēvu vai var­būt … — viņš aprāvās.

— Ne vienu, ne otru, — atteica Margareta. — Es uzrakstīšu viņiem vēstules un nosūtīšu ar šo Inešu. Kādēļ man vēl sastapties ar viņiem, — viņa ar rūgtumu piebilda, — ja esmu atvadījusies no senajām dienām, kad biju brīva un laimīga, un gatavojos kļūt par sievu augstdzimušajam marķīzam Moreljam, šim godājamajam spāņu grandam, kurš apmānīja nabaga meiteni ar melīgiem pre­cību solījumiem un izmantoja viņas lētticību un mīlestības aklumu, lai ievilinātu mani slazdā un aizvestu no mājām? Mans kungs, es atvados no jums līdz jaunnedēļai! — Un, iznākusi no arkādes pie strūklakas, Margareta skaļi uzsauca Betijai, lai tā pavada viņu uz torņa istabām.

Nedēļa, ko Margareta izkaulēja marķīzam, bija pagājusi. Viss bija sagatavots. Ineša bija parādījusi Moreljam viņa līgavas vēs­tules tēvam un Pīteram Broumam, kā arī atbildes, kurās viņi dedzī­giem vārdiem lūdzās Margaretu atteikties no šāda soļa. Taču bija vēl arī citas vēstules un citas atbildes, kuras Inesai ne prātā nenāca rādīt marķīzam.

Bija pēcpusdiena. Ceļam apsegloti ātri zirgi un grupa pavadoņu jau stāvēja pils pagalmā, bet Kastels ar Pīteru, pārģērbušies par mauriem, sargu uzraudzībā gaidīja kādā no tuvējām istabām. Be­tija, tērpusies mauru sievietes drānās un nosegusi seju ar biezu plīvuru, stāvēja pretī Moreljam, pie kura Ineša bija viņu aizvedusi.

— Es atnācu jums pateikt, — Betija sacīja, — ka šovakar pēc saulrieta, kad būs pagājušas trīs stundas kopš mūsu aizjāšanas gar viņas logu, mana māsīca un kundze gaidīs jūs, lai tiktu sa­laulāta ar jums, bet, ja jūs uzdrošināsieties traucēt viņu ātrāk, tad viņa vispār nekļūs par sievu ne jums, ne kādam citam.

— Es paklausīšu, — Morelja atbildēja. — Jums, senjora Betija, es lūdzu piedošanu un ceru, ka pieņemsiet šo dāvanu kā zīmi, ka esat man piedevusi, — zemu paklanīdamies, viņš pasniedza Beti­jai skaistu pērļu kaklarotu.

— Es to pieņemu, — rūgti iesmiedamās, atteica Betija, — jo tā var man noderēt naudas vietā, lai atgrieztos Anglijā. Taču es ne­piedodu jums, marķīz Morelja, un brīdinu jūs, ka mūsu rēķini pa­liek nenokārtoti. Varbūt es vēl piedzīvošu dienu, kad gūšu ganda­rījumu. Jūs domājat, ka esat uzvarējis, bet dievam debesīs ir zi­nāmi visi cilvēku ļaunie darbi, un viņš tā vai citādi allaž liek par tiem samaksāt. Tagad es iešu atvadīties no savas māsīcas Marga- retas, bet jums es nesaku ardievas, jo domāju, ka mēs vēl satik­simies. — Betija iešņukstēdamās nolaida lejup plīvura malu, ko sarunas laikā bija mazliet pacēlusi, un kopā ar Inešu izgāja no istabas. Aiz sliekšņa viņa iečukstēja tai ausī: — Viņam nebūs ne mazākās patikas vēlreiz atvadīties no Betijas Dīnas.

Abas sievietes iegāja Margaretas istabā un aizslēdza aiz sevis durvis. Margareta, ietinusies vaļīgā rītatērpā, sēdēja uz zema dī­vāna līdzās savai līgavas rotai, kas laistījās sudrabā un dārg­akmeņos.

— Aši, aši! — Ineša uzsauca Betijai. Tā steigšus norāva savas mauru drānas un ap galvu aptīto garo, plandošo plīvuru. Nu kļuva redzams, ka viņas matu krāsa ir pārvērtusies no dzeltenas par kastaņbrūnu, bet zilās acis, ieēnotas ar tumšu krāsvielu un no iepili­nātām zālēm kļuvušas mirdzošas, izskatījās melnas kā Margare- tai. Un pats brīnumainākais — zoda labajā pusē un aizmugurē uz kakla Betijai bija uzradušās dzimumzīmītes jeb skaistuma mu­šiņas, tieši tādas pašas kā Margaretai tajās vietās no dzimšanas! īsi sakot, tā kā abām māsīcām augumi bija ļoti līdzīgi, kaut arī Betija likās mazliet druknāka, ne visai spilgtā gaismā atšķirt viņas pat bez plīvura nenāktos viegli, jo Ineša lieliski pieprata sieviešu izskata pārvēršanas mākslu un šoreiz pūliņu nebija žēlojusi.

Tagad Margareta ietērpās baltajās mauru drānās un biezajā plīvurā, kas pilnīgi paslēpa viņas seju, atstājot brīvu tikai mazu spraudziņu iepretim acīm, bet Betija ar Inesas palīdzību uzvilka krāšņo, dārgakmeņiem izrotāto līgavas tērpu, kas bija Moreljas kāzu dāvana, un paslēpa nokrāsotās cirtas zem pērlēm nokaisītā plīvura. Desmit minūtēs viss bija kārtībā, ieskaitot pat dunci, ko Betija apjoza zem sava tērpa, un abas pārģērbušās sievietes nu stāvēja, vērdamās viena otrā.

— Ir laiks iet, — vedināja Inesa.

Pēkšņi Margareta sāka protestēt:

— Man nepatīk šī blēdība un nekad nav patikusi! Kad Morelja to atklās, viņš būs drausmīgi nikns un nogalinās Betiju. Es nožē­loju, ka piekritu šai sazvērestībai.

— Tagad ir par vēlu nožēlot, senjora, — Inesa sacīja.

— Vai nav iespējams izdarīt tā, ka arī Betija tiktu projām? — Margareta izmisusi jautāja.

— Varbūt ir, — atbildēja Inesa. — Pēc senas paražas pirms laulībām es pasniegšu vīna kausu līgavainim un līgavai. Marķīza kausā vīnam būs piejauktas zāles, jo viņš nedrīkst šovakar pārāk

skaidri redzēt. Nu, es varētu sagatavot stiprāku brūvējumu, tā ka pēc pusstundas viņš vairs neapjēgtu, vai ir salaulāts vai ne, un tad varbūt Betijai izdotos aizbēgt kopā ar mani un vēlāk piebied­roties jums. Taču tas ir ļoti riskanti, un, ja mūs atklās, tad, pro­tams, vīnamaiss ies pušu un pagraba grīda pludos sarkana!

Nu iejaucās Betija:

— Esi mierīga, māsīc! Ja kāda asinīm lemts līt, tad tur neka nevar līdzēt, un vismaz tev nebūs tās jāuzslauka. Es netaisos bēgt projām no šā cilvēka, drīzāk viņš muks no manis. Es izskatos labi šai tavā smalkajā tērpā un gribu to ilgi valkāt. Nu, ejiet, ejiet, iekams kāds nāk mani meklēt. Tu nebēdājies par mani! Es gulšos tādā gultā, kādu pati esmu saklājusi, un, ja notiks visļaunākais, man kabatā ir nauda … vai kaut kas tai līdzvērtīgs, un mēs atkal tiksimies Anglijā. Nodod no manis sirsnīgus sveicienus masteram Pīteram un savam tēvam un, ja es viņus vairs neredzēšu, saki, lai piemin ar labu vārdu Betiju Dīnu, kas viņiem sagādāja tik daudz raižu.

Tad, apskāvusi Margaretu ar savām spēcīgajām rokām, viņa to vairākkārt noskūpstīja un izstūma pa durvīm.

Bet, kad Margareta ar Inešu bija aizgājušas, Betija apsēdās un mazliet paraudāja; tad, apķērusies, ka karstās asaras var izšķī­dināt krāsu uz sejas, nosusināja tās, piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā.

Pēc brīža viņa no savas augstās nišas redzēja sešus mauru jāt­niekus aizjājam pa balto ceļu uz nocietināto vārtu pusi. Tiern se­koja divi vīrieši un viena sieviete, visi trīs staltos zirgos, arī ģēr­bušies kā mauri, un vēl seši jātnieki. Vārti tika atdarīti, cilvēku grupa izjāja cauri tiem un devās augšup pa nokalni. Kalngalā sie­viete apturēja zirgu, pagriezās un pavēcināja ar kabatas lakatiņu. Betija atbildēja uz šo sveicienu, un pēc mirkļa jātnieku stāvi no­zuda viņas skatienam. Viņa bija palikusi viena.

Savu mūžu Betijai laiks nebija šķitis velkamies tik lēni kā šajā pēcpusdienā. Pēc divām stundām, vēl arvien stāvēdama turpat pie loga, viņa redzēja atgriežamies mauru jātniekus un saprata, ka viss kārtībā un Margareta, tās līgavainis un tēvs laimīgi uzsā­kuši savu ceļojumu. Tātad viņa nebija veltīgi riskējusi ar savu dzīvību.