Daiļā Margareta

VII nodaļa VĒSTIS NO SPĀNIJAS

Pīters Broums bija ļoti kluss cilvēks, kura balsi mājās dzirdēja visai reti, un tomēr vecais, lielais nams Holbornā bez viņa šķita dīvaini pārvērties un tukšs. Pat skaistā Betija, ar kuru Pīters ne­bija diezcik labās attiecībās, jo nevarēja ciest daudzas viņas īpašī­bas, ļoti izjuta viņa prombūtni un žēlojās par to savai māsīcai, kas atbildēja tikai ar nopūtu. Sirds dziļumos Betija reizē baidījās no Pītera un respektēja viņu. Biedēja meiču viņa vērīgās acis un dzēlīgie vārdi, kas allaž bija patiesi, bet respektu iedvesa Pītera rakstura godīgums un tiešums, it īpaši attiecībā pret sieviešu dzi­mumu.

Kā jau tika pieminēts, toreiz, kad Pīters tikko sāka dzīvot Kas­tela namā, Betija, nospriedusi, ka dižciltīgais jauneklis būtu viņai īsti piemērots vīrs, bija mēģinājusi iekarot viņa labvēlību. Kad Pīters it kā nelikās to manām, Betija savas simpātijas izrādīja arvien atklātāk. Kā tas beidzās, to zināja tikai viņi abi, taču rezul­tāts bija tāds, ka Betija ļoti saskaitās uz Pīteru un saviem drau­giem stāstīja, ka viņš esot nejūtīgs lamzaks, kam prātā vienīgi darbs un peļņa. Sī aizraušanās bija īslaicīga, un Betija, jaunu pie­dzīvojumu vilināta, drīz vien to aizmirsa, taču respekts palika. Pie tam pāris gadījumos, kad viņai tās pašas patikšanas kāres dēļ iznāca sirdsēsti, Pīters izturējās pret viņu kā labs draugs, kura vislabākā īpašība bija prasme klusēt. Tādēļ Betijai gribējās, kaut Pīters atkal būtu tepat tuvumā, it īpaši pašreiz, kad viņu bija pār­ņēmis kaut kas vairāk nekā tikai godkāre un vēlēšanās izklaidēties un viņa jutās zaudējusi pamatu zem kājām un ierauta dziļos, ne­zināmos ūdeņos.

Arī tirgotavas ļaudīm un kalpotājiem Pītera ļoti pietrūka, jo pa­rasti viņš izšķīra visus strīda jautājumus un, kad kādam atgadījās nepatikšanas, ja vien to iemesls nebija paša negodīga rīcība, visiem spēkiem centās palīdzēt. Taču visvairāk Pītera prombūtni izjuta Džons Kastels. Līdz šim viņš nemaz nebija īsti apjautis, cik drošs balsts Pīters viņam kļuvis gan veikala lietās, gan kā draugs. Bet Margaretai dzīve bez Pītera šķita viena vienīga gara, nebeidzama nakts.

Sādā atmosfērā jebkura pārmaiņa mājās bija patīkams noti­kums, un Margareta, par spīti savām antipātijām pret spānieti, jutās pat mazliet iepriecināta, kad kādu rītu Betija pateica, ka lords d'Agilars šodien viņu apciemošot un pasniegšot dāvanu.

— Es netīkoju pēc viņa dāvanām, — Margareta vienaldzīgi at­teica un tūlīt jautāja: — Bet kā tu to zini, Betij?

Jaunā sieviete nosarka un, galvu atmezdama, atbildēja:

— Kad es vakar gāju apciemot savu veco krustmāti, kas dzīvo pie kuģu piestātnes Vestminsterā, viņš jāja man pretī un uzsauca, ka esot sagatavojis dāvanu tev un arī man.

— Piesargies, Betij, ka tikai viņš pārāk bieži negadās tev ceļā, kad tu ej apciemot savu krustmāti. Sie spānieši neizceļas ar godī­gumu, un tas var tev bēdīgi beigties.

— Pateicos, māsīc, par labo padomu, — Betija strupi atteica, — bet es esmu vecāka par tevi un pietiekami pazīstu vīriešus, lai prastu nosargāt savu godu un noturēt viņus pienācīgā attālumā.

— Esmu priecīga to dzirdēt, Betij, taču dažreiz gan man šis at­tālums ir licies pārāk mazs, — sacīja Margareta un izbeidza šo sarunu, jo viņas domas bija aizņemtas ar citu.

Pēcpusdienā, kad Margareta pastaigājās dārzā, pie viņas, savādi pietvīkusi, pieskrēja Betija un pavēstīja, ka lords d'Agilars gaidot hallē.

— Labi, — atbildēja Margareta, — es iešu turp. Ej un pasaki manam tēvam, lai viņš mums piebiedrojas. Bet kāpēc tu esi tik uztraukta un aizelsusies? — viņa brīnījās.

— Ak! — Betija iesaucās. — Viņš ir atnesis man dāvanu, tik brīnišķīgu dāvanu — neredzēti skaistu mežģīņu mantiju un zeltā kaltu raibas gliemežnīcas spraudi, ar ko to pacelt pāri matiem. Man bija jāpagaida, kamēr viņš parādīja, kā to uzlikt, tāpēc es tā skrēju.

Margareta te neredzēja diezkādas loģikas un lēni noteica:

— Šķiet, būtu bijis prātīgāk, ja tu vispirms būtu skrējusi šurp. Es nesaprotu, kāpēc šis smalkais senjors nes tev dāvanas.

— Bet viņam ir dāvana arī tev, māsīc, tikai viņš neparko ne­saka, kāda.

— To nu es pavisam nesaprotu. Ej, pateic manam tēvam, ka senjors d'Agilars viņu gaida.

Iegājusi hallē, Margareta atrada d'Agilaru aplūkojam ar krā­sainiem zīmējumiem ilustrēto lūgšanu grāmatu, ko viņa pirmāk bija lasījusi. Tās vienā lappusē teksts bija rakstīts spāņu valodā, bet pretējā — latīņu valodā. D'Agilars ar parasto iznesību viņu sveicināja — Margaretas klātbūtnē spānieša manieres allaž bija cēlas un nevainojami atturīgas — un tūlīt vaicāja:

— Tātad jūs lasāt spāniski, senjora?

— Mazliet. Ne sevišķi veikli.

— Un arī latīniski?

— Arī mazliet. Esmu mācījusies šo valodu. Līdztekus lasot abus tekstus, es cenšos papildināt savas zināšanas kā vienā, tā otrā valodā.

—- Redzu, jūs esat tikpat izglītota, cik daiļa, — viņš galanti pa­klanījās.

— Pateicos, senjor, taču es nepretendēju ne uz vienu no šīm īpašībām.

— Kādēļ noliegt to, kas ir acīm redzams? — atteica d'Agilars un turpināja: — Jā, gandrīz aizmirsu, es esmu atvedis jums dā­vanu, ja vien jums labpatiktos to pieņemt. Pareizāk sakot, esmu atvedis to, kas īstenībā jau pieder jums vai vismaz jūsu tēvam. Man vēlreiz bija saruna ar viņa ekselenci donu de Ajalu, un es viņu pārliecināju, ka piecdesmit zelta angelu ir pārāk augsta maksa par to beigto nelieli, taču naudu dot man atpakaļ viņš ne­gribēja, jo no zelta nekad nemēdz šķirties. Un tomēr kaut ko es no viņa dabūju — tas stāv jūsu durvju priekšā. Tas ir spāņu jājam- zirgs, tīrasinlgs mauritānietis, kura senči pirms simtiem gadu at­vesti no Austrumiem. De Ajalam tas vairs nav vajadzīgs, jo viņš atgriezīsies Spānijā, un šis zirgs ir apmācīts nest seglos dāmu.

Margareta nezināja, ko atbildēt, bet, par laimi, šajā brīdī pa­rādījās viņas tēvs. D'Agilars atkārtoja Kastelam tikko stāstīto, pie­bilzdams, ka esot dzirdējis par viņa meitas jājamzirga nelaimīgo klupienu, kas padarījis to nelietojamu.

Kastels negribēja pieņemt šo dāvanu, jo stāstam par de Ajalas piekāpšanos viņš neticēja. Taču d'Agilars sacīja, ka tādā gadījumā viņam šis zirgs būšot jāpārdod un saņemtā nauda jāatdod Kaste­lam, jo viņam tā nepiederot. Tā nu Margaretas tēvam nekas cits neatlika kā pateikties spānietim meitas un savā vārdā, un viņi devās apskatīt zirgu, kas bija jau ievests staļļa aplokā.

No pirmā skatiena Kastels saprata, ka tas ir ļoti vērtīgs radī­jums — ar spodri baltu spalvu, garu, zemu ķermeni, mazu galvu, maigām acīm, apaļiem nagiem, plīvojošām krēpēm un asti, pa­tiešām karalienes cienīgs zirgs. Viņš atkal jutās samulsis, būdams pārliecināts, ka šis dārgais dzīvnieks nav atdots d'Agilaram kā atlaide, jo tirgū par to noteikti varētu dabūt vairāk nekā piecdesmit angelu. Pie tam zirgam mugurā bija sieviešu segli un galvā iemaukti no skaisti izstrādātas sarkanas Kordovas ādas, bet laužņi un seglu kāpšļi kaldināti no tīra sudraba. Taču d'Agilars tikai smaidīja un zvērēja, ka viņš to patiešām dabūjis no de Ajalas, tā ka vairāk neko iebilst nevarēja. Arī Margaretai, kas ilgojās pēc iz­jādes, zirgs tik ļoti patika, ka viņa aizmirsa savas šaubas un mē­ģināja noticēt spānieša vārdiem. Viņa glaudīja skaisto dzīvnieku un nespēja noslēpt savu prieku. D'Agilars, to vērodams, sacīja:

— Kā atmaksu par veikto darījumu es gribētu lūgt tikai vienu — atļauju redzēt jūs pirmoreiz uzkāpjam šā zirga mugurā. Jūs man stāstījāt, ka mēdzot kopā ar tēvu no rītiem doties izjādē. Vai es drīkstētu, ser, — viņš pievērsās Kastelam, — piebiedroties jums rīt pirms brokastīm, teiksim, pulksten septiņos? Tad es pamācītu cienīto lēdiju, jūsu meitu, kā apieties ar šās sugas zirgu, jo tam ir savas īpatnības.

— Ja vēlaties, lūdzu … ja tikai būs labs laiks, — atbildēja Kas­tels, jo lūgums bija izteikts tik pieklājīgā formā," ka grūti nācās atteikt.

D'Agilars paklanījas, un viņi atkal iegaja maja, runadami par citam lietam. Kad viņi bija atgriezušies hallē, spānietis jautaja, vai viņu radinieks Pīters laimīgi nonācis galā, un piebilda:

— Lūdzu, nesakiet man, kur viņš atrodas, lai es varētu droši likt roku uz sirds un zvērēt ikvienam, kas par to interesētos, un īpaši tiem puišiem, kuri joprojām viņu meklē, ka nezinu, kur viņš paslēpies.

Kastels atbildēja, ka viss kārtībā, jo nupat pirms dažām minūtēm viņš saņēmis no Pītera vēstuli, kurā tas ziņojot, ka sveiks un ve­sels sasniedzis savu cejamērķi. Sī vēsts Margaretai bija jaunums, un viņa spēji pacēla skatienu, bet tad, atcerējusies savu solījumu, nomurmināja, ka priecājoties to dzirdēt, jo ceļi neesot diezcik droši, un vienaldzīgi sāka runāt par ko citu. D'Agilars piebilda, ka arī viņu šī vēsts iepriecinot, un piecēlies atvadījās «līdz septiņiem rīt no rīta».

Kad spānietis bija aizgājis, Kastels iedeva Margaretai Pītera noteiktajā, stāvajā rokrakstā viņai adresētu vēstuli. Viņa to kāri izlasīja. Vēstule sākās un beidzās ar mīļiem vārdiem, bet, tāpat kā Pītera valoda, bija īsa un lietišķa. Viņš tikai pavēstīja, ka paveicis savu ceļojumu bez jebkādiem starpgadījumiem un esot laimīgs at­kal atrasties vecajā mājā, kur piedzimis, un redzēt ap sevi pazīs­tamus laukus un sejas. Jau rīt viņš tikšoties ar amatniekiem un vie­nošoties par pārbūves un restaurācijas darbiem, kas patiešām ļoti nepieciešami, jo pat aizsarggrāvis esot piesērējis un aizaudzis ne­zālēm. Vēstule nobeidzās šādi: «Es ļoti neuzticos tam smalkajam spānietim un jūtu greizsirdību, iedomājoties, ka viņš atrodas tavā tuvumā, kamēr es esmu tālu projām. Piesargies no viņa, es brī­dinu — piesargies! Lai dievmāte un visi svētie stāv tev klāt! Tavs uzticīgais, patiesi mīlošais saderinātais.»

Margareta uzrakstīja atbildi uz šo vēstuli pirms gulētiešanas, jo Pītera sūtnim vajadzēja doties atpakaļceļā līdz ar rītausmu. Starp citu, viņa Pīteram pastāstīja arī par d'Agilara dāvanu, ko viņa ar tēvu gribot negribot bijuši spiesti pieņemt, un lūdza nebūt greizsirdīgam. Kaut arī dāvana esot jauka, dāvinātājs viņai nemaz nepatīkot, un viņa skaitīt skaitot stundas, nevarēdama vien sa­gaidīt, kad sirdsmīļotais atgriezīšoties un ņemšot viņu pie sevis.

Nākamajā rītā Margareta piecēlās agri un uzvilka savu jāt­nieces tērpu, jo diena bija ļoti skaista. Ap pulksten septiņiem iera­dās d'Agilars jāšus uz stalta zirga. Tad no staļļa tika izvests bal­tais mauritānietis, un viņš veikli iecēla Margaretu seglos, pamā­cīdams, ka pavadu vajag tikai viegli pievilkt un zirgu paskubināt vai apstādināt vienīgi ar vārdiem, nelietojot pātagu un piešus.

Tas patiešām bija lielisks jājamzirgs, maigs kā jērs un paklau­sīgs, taču ļoti karstasinīgs un ātrs.

D'Agilars savukārt bija patīkams pavadonis, kas prata tērzēt gan nopietni, gan jautri, tā ka beidzot pat Kastels aizmirsa savas drūmās domas un jutās gluži priecīgs, kad viņi, palaiduši zirgus vieglos rikšos, spirgtajā pavasara rītā šķērsoja tīreli, paugurus un birztalas, klausīdamies putnu dziesmās un vērodami zemniekus strādājam tīrumos.

Sis kopīgais izjājiens bija pirmais, bet ne pēdējais. D'Agilars allaž — pat tad, ja izjāde nenotika parastajā laikā, — zināja, kurā stundā Kastels ar meitu sēžas seglos, un, lūgts vai nelūgts, pie­biedrojās viņiem vai kaut kur tos sagaidīja ar tādu atbruņojošu laipnību, ka nebija iespējams noraidīt viņa sabiedrību. Kastels un Margareta bija neizpratnē, kā šim cilvēkam var būt tik labi zināmas viņu gaitas, ieskaitot pat virzienu, kurā nodomāts jāt, un nosprieda, ka laikam viņš to izdibina no grūmiem, kaut gan tie bija nobrī­dināti nekā nestāstīt un vienmēr noliedza, ka būtu runājuši ar spānieti. Ka to varētu pastāstīt Betija un viņai vispār būtu tāda izdevība, tas Kastelam un Margaretai nekad neienāca prātā. No rīta sastopot d'Agilaru, viņiem nebija ne jausmas par Betijas pa­staigām kopā ar spānieti iepriekšējā vakarā, kad visi domāja, ka viņa ir baznīcā vai šuj, vai arī aizgājusi apciemot savu krustmāti pie Vestminsteras piestātnes. Bet muļķa meičai bija savi iemesli par šīm pastaigām nebilst ne vārda.

Sājos kopīgajos izjājienos d'Agilars, joprojām izturēdamies pret Margaretu ļoti pieklājīgi un ar cieņu, kļuva arvien atklātāks un intīmāks. Viņš stāstīja Margaretai dažādas patiesas vai izdomātas epizodes no savaš dzīves, kas šķita bijusi visai neparasta un pie­dzīvojumiem bagāta, lika arī manīt, ka pēc izcelšanās pieder pie ļoti augstas kārtas, bet nedrīkst savas tiesības pieprasīt, un ka viņam ir tālejoši mērķi. D'Agilars runāja arī par savu vientulību un ilgām atrast radniecīgu sirdi, kura spētu to izkliedēt un ar kuru viņš varētu dalīties savā bagātībā, stāvoklī un cerībās. Un visu laiku spānieša tumšās acis cieši raudzījās Margaretā, it kā teik­damas: «Sirds, ko es meklēju, ir tāda kā jūsējā.»

Galu galā Margaretu nobiedēja kāds nočukstēts vārds vai pie­skāriens, un, tā kā ārpus mājas nebija iespējams no d'Agilara iz­vairīties, viņa nolēma atteikties no tik iemīļotajiem izjājieniem, ka­mēr atgriezīsies Pīters. Viņa paziņoja, ka ir sasitusi celi, tādēļ tai grūti nosēdēt seglos, un skaistā spāniešu ķēve stāvēja stallī dīkā, vai šad tad ar to izjāja tikai grūms.

.Tā dažas dienas viņa bija brīva no d'Agilara sabiedrības un pavadīja laiku, lasīdama, strādādama vai rakstīdama garas vēstules Pīteram, kurš rosīgi rīkojās pa Dedemas muižu un sūtīja viņai na turienes daudz kārtojamu uzdevumu.

Kādu pēcpusdienu Kastels sēdēja savā kantorī, atšifrēdams vēs­tules, ko tikko bija saņēmis. Iepriekšējā naktī viņa labākais kuģis, kas varēja uzņemt vairāk nekā divsimt tonnu kravas un saucās meitas vārdā par «Margaretu», bija laimīgi paveicis reisu no Spā­nijas un iebraucis Temzas grīvā. Šovakar līdz ar paisumu tam vajadzēja ierasties savā enkurvietā Greivsendā, un Kastels bija nodomājis tur to sagaidīt, lai pats būtu klāt pie izkraušanas. Tas bija viņa pēdējais vēl nepārdotais kuģis, un Kastels gribēja to tūlīt atkal piekraut ar precēm, apgādāt ar pārtiku un sūtīt atpakaļ uz Seviljas ostu, kur to pārņemtu savā rīcībā viņa spāņu partneri, uz kuru vārda «Margareta» jau bija pārrakstīta, iepriekš vienojo­ties par cenu. Kad tas būtu nokārtots, viņam atliktu vēl tikai nodot savu Londonas uzņēmumu tā nākamajam īpašniekam, un pēc tam viņš, brīvs un ļoti bagāts vīrs, varētu doties projām un mierīgi pavadīt mūža vakaru Eseksā kopā ar meitu un znotu. Tā tagad bija Kastela lielākā vēlēšanās.

Tiklīdz «Margareta» bija iebraukusi Temzā, tās kapteinis, vārdā Smits, izsēdināja krastā kravas pārzini ar atvesto preču sarakstu un vēstulēm, vēlēdams noīrēt zirgu un nogādāt tās uz mastera Kastela) māju Holbornā. To šis vīrs arī bija izdarījis, un patlaban Kastels lasīja nupat saņemtās vēstules.

Viena starp tām bija no viņa drauga Bernaldesa Seviljā. Tā ne­bija atbilde uz Kastela vēstuli, ko viņš rakstīja naktī pēc spānieša pirmā apciemojuma, — tik ātri vēstules neceļoja —, tomēr tajā bija runa par to pašu tematu. Bernaldess rakstīja:

«Atcerieties, es jums ziņoju par kādu personu, kas nosūtīta uz Londonas galmu ar īpašu uzdevumu. Sī persona saucas d'Agi­lars — mūsu šifra ir tik slepena un ir tik svarīgi jūs brīdināt, ka es riskēju un uzrakstu viņa vārdu. Kopš nosūtīju jums to vēstuli, esmu uzzinājis kaut ko vairāk par šo cilvēku, kas, izrādās, ir augsts spāņu grands. Kaut gan viņš sevi dēvē vienkārši par donu d'Agilaru, patiesībā viņš ir marķīzs Morelja, un, kā stāsta, viņa dzīslās ritot karaliskas asinis — vismaz no tēva puses, jo viņš esot karaļa pusbrāļa Vianas prinča Karlosa [6] ārlaulības dēls. Iz­glītotais un maigais princis Karloss iemīlējies augstdzimušā un ļoti bagātā Agilaras mauru dāmā, kam piederējušas lielas muižas Granadā un citur. Tā kā ticības un kārtu atšķirības dēļ viņš ap­

precēt to nav varējis, tad dzīvojis ar viņu tāpat bez laulāšanās, un no šās kopdzīves piedzimis viens dēls. Būdams ieslodzīts Mo- reljā, princis Karloss pirms miršanas vai noindēšanas panācis, ka šim zēnam piešķirts marķīza tituls, un tēvs dīvainas iedomas dēļ izvēlējies dēlam tās vietas vārdu, kur pats tik daudz izcietis. Viņš tam novēlējis arī dažus savus personiskos īpašumus. Pēc prinča nāves mauru dāma, viņa mīļākā, kas slepus pārgājusi kristīgajā ticībā, aizvedusi zēnu uz savu Granadas pili. Pirms gadiem desmit viņa nomirusi, atstādama visu savu lielo bagātību dēlam, jo līdz mūža galam palikusi neprecējusies. Tajā laikā, stāsta, jaunekļa dzīvībai draudējušas briesmas, jo, kaut gan viņš bija pa pusei maurs, viņa dzīslās ritēja pārāk daudz karalisku asiņu. Bet mar­ķīzs bija gudrs un pārliecināja karali un karalieni, ka viņš ne uz ko nepretendē un grib tikai baudīt dzīvi. Arī baznīca iestājās par viņu, jo, vajādams ķecerus, it īpaši ebrejus un pat maurus, kaut arī tie ir viņa asinsbrāļi, viņš prata pierādīt, ka ir uzticīgs tās dēls. Galu galā marķīza tiesības uz visiem viņa īpašumiem tika liku­mīgi apstiprinātas un viņu lika mierā, kaut gan viņš atteicās kļūt par garīdznieku.

Kopš tā laika marķīzs Morelja ir galma pilnvarotais Granadā un tiek izmantots dažādiem uzdevumiem Londonā, Romā un citur jautājumos, kas saistīti ar ticības lietām un svētās inkvizīcijas darbību. Tieši tādēļ viņš pašlaik atkal ir Anglijā — viņam uzdots dabūt visu tur dzīvojošo marānu vārdus, kā arī tuvākas ziņas, it īpaši par tiem, kas tirgojas ar Spāniju. Es redzēju to cilvēku sa­rakstu, par kuriem viņam jāievāc sevišķi sīkas ziņas, un rakstu jums tik gari tāpēc, ka jūsu vārds tajā ir pirmais. Manuprāt, jūs rīkojaties gudri, izbeigdami tirgoties ar šo zemi un pārdodams mums savus kuģus bez vilcināšanās, jo citādi tie varētu tikt sa­grābti — tāpat kā jūs pats, ja parādītos šeit. Mans padoms jums: paslēpiet savu bagātību, kas būs krietni prāva, kad mēs samaksā­sim visu, kas jumg pienākas, un uz kādu laiku kaut kur aizbrau­ciet, lai būtu prom no acīm, jo šis spiegs d'Agilars, kā viņš sevi dēvē pēc savas mātes dzimšanas vietas, ne velti ir sadzinis jūsu pēdas līdz Londonai. Līdz šim, paldies dievam, ne uz vienu no mums vēl nav kritušas aizdomas, varbūt tādēļ, ka mēs neskopoja­mies ar naudu.»

Kad Kastels bija atšifrējis visu tekstu, viņš uzmanīgi to vēlreiz izlasīja, tad iegāja hallē, kur kurējās kamīns, jo diena bija vēsa, un iesvieda vēstules tulkojumu ugunī. Nolūkojies, kā tas sadeg, viņš atgriezās kantorī un pašu vēstuli noglabāja slepenā skapī aiz-sienas paneļa. Pēc tam viņš apsēdās savā krēslā, lai padomātu.

«Manam labajam draugam Huanam Bernaldesam ir taisnība,> viņš teica pats sev. «D'Agilars jeb marķīzs Morelja neizseko mani un citus tikai tāpat vien. Es Spānijā vairāk nerādīšos, un lielākā da]a manas naudas, izņemot to, kas vēl jāsaņem no Spānijas, ir ieguldīta tik droši, ka viņš to nekad nedabūs rokā, pie tam tā ne­sīs labus procentus. Šķiet, nebūtu ko baidīties, un tomēr es lūdzu dievu, kaut drīzāk pienāktu tā diena, kad Pīters ar Margaretu būs salaulāti un mēs visi trīs, nozuduši nelabvēļu acīm un aizmirsti, klusi dzīvosim vecajā Dedemas pilī. Pārāk ilgi es esmu turpinājis šo spēli. Man vajadzēja pielikt punktu jau pirms gada. Bet tirgo­šanās vedās tik labi, ka es nespēju. Es biju gudrinieks un šai laimīgajā gadā gandrīz dubultoju savu bagātību. Un tomēr drošāk būtu bijis noiet malā tad, kad viņi vēl nezināja, cik bagāts es esmu. Mantkārība, tikai mantkārība mani vadīja, jo man nebija vajadzīga šī nauda, kas tagad var iegrūst postā mūs visus!»

Kastelam tā prātojot, pie kantora durvīm atskanēja klauvējiens. Paķēris spalvu, viņš iemērcēja to raga tintnīcā un, īsi uzaicinājis klauvētāju ienākt, sāka rakstīt tālāk skaitļu rindu uz papīra sev priekšā.

Durvis atvērās, bet Kastels izlikās to neievērojam, tik cītīgi viņš skaitļoja savus ciparus. Taču, kaut arī viņa acis bija pievērstas pa­pīram, pašam neizprotamā kārtā viņš skaidri zināja, ka uz istabas sliekšņa stāv d'Agilars. Patiesībā viņš neapzināti bija saklausījis un pazinis spānieša soļus. Uz mirkli Kastelam asinis sastinga dzīslās, jo viņš tikko bija lasījis par šā cilvēka misiju un baidījās no tā nolūkiem. Tomēr viņš nenodeva sevi.

— Kāpēc tu traucē mani, meit? — viņš neatskatīdamies īgni sa­cīja. — Man jau tā pietiek nepatikšanu ar šo jūras ūdens sabojāto kravu un visu pārējo, bet tu vēl nāc un traucē mani, kad es ap­rēķinu savus zaudējumus. — Un, nomezdams spalvu, Kastels ne­iecietīgi pagriezās apkārt ar visu krēslu.

Jā, tik tiešām tur stāvēja d'Agilars, ļoti uzcirties, kā allaž smai­dīdams un galanti klanīdamies.