Daiļā Margareta

EPILOGS

Bija pagājuši desmit gadi, kopš kapteinis Smits tik drosmīgi izvadīja krietno kuģi «Margareta» cauri Gvadalkvivīras sēkļiem. Bija maija beigas Eseksā. Visus kokus jau klāja zaļums, dziedāja putni, pļavas rotājās ziediem. Gleznainajā Dedemas ielejā uz ne­liela paugura pret meža fonu pacēlās gara, zema māja ar dau­dzām jumta izbūvēm — brīnišķīga, veca māja no sarkaniem ķieģe­ļiem un gadu gaitā nomelnējuša koka. Gara vecu ozolu aleja stie­pās no tās cauri parkam līdz ceļam, kas veda uz Kolčesteru un Londonu. šai maija pēcpusdienā pa aleju soļoja vecs, sirms vīrs ar vērīgām, melnām acīm. Viņu pavadīja trīs ļoti skaisti bērni — gadi deviņi vecs zēns un divas mazas meitenītes. Tās ķērās sirm­galvim pie rokas un apģērba un apbēra viņu ar jautājumiem.

— Kurp mēs ejam, vectētiņ? — jautāja viena mazā meitene.

— Apciemot kapteini Smitu, manu dārgumiņ! — viņš atbildēja.

— Man nepatīk kapteinis Smits, — sacīja otra meitenīte. — Viņš ir tik resns un nekā nerunā!

— Man gan patīk, — iejaucās zēns. — Viņš uzdāvināja man lie­lisku nazi, kas man noderēs, kad būšu jūrnieks. Arī māte un tēvs, un vectētiņš mīl kapteini Smitu, jo viņš izglāba vectētiņu, kad ļaunie spānieši gribēja viņu sadedzināt. Tiesa, vectētiņ?

— Jā, manu dārgumiņ! — vecais vīrs atbildēja. — Paskatieties! Tur pār mauru skrien vāvere. Pamēģiniet viņu noķert, pirms tā tiek līdz kokam.

Bērni pa galvu pa kaklu metās skriet un, tā kā koks nebija augsts, sāka rāpties tajā pakaļ vāverei. Pa tam Džons Kastels, jo tas bija viņš, izgāja caur parka vārtiem un tuvojās nelielai mājiņai ceļa malā. Tās priekšā uz sola sēdēja drukns vīrs, rāmi vērdamies pasaulē. Acīmredzot viņš bija gaidījis šo ciemiņu, jo norādīja tam vietu sev blakus uz sola un, kad Kastels apsēdās, vaicāja:

— Kāpēc jūs neatnācāt vakardien, saimniek?

— Mani mocīja reimatisms, draugs, — Kastels atbildēja. — Es dabūju šo kaiti tajos nolādētajos inkvizīcijas pagrabos Seviljā, un ar katru gadu tā kļūst ļaunāka. Tie bija ļoti mitri un auksti, šie pagrabi, — viņš domīgi piemetināja.

— Daudziem tie šķita gana karsti, — Smits norūca, — turklāt ieslodzījums tajos parasti beidzās ar pamatīgu sārtu. Dīvaini, ka mūs pēc aizbēgšanas tā ari lika pilnīgi mierā. Man šķiet, tas tāpēc, ka mūsu Margareta bija tik labās attiecībās ar karalieni Isabellu, kura negribēja kašķēties ar Angliju un maisīt duļķainu ūdeni.

— Varbūt, — noteica Kastels. — Bet ūdens bija gan duļķains, vai ne?

—- Kā uz Temzas sērēm bēguma laikā. Gudra sieviete šī Isabella. Nevienam citam nebūtu ienācis prātā padarīt cilvēku smieklīgu, kā viņa izrīkojās ar Morelju, atdāvādama tā dzīvību Betijai un mar­ķīza vārdā apsolīdama, ka viņš to atzīs par savu likumīgu sievu.

Pēc tam karalienei vairs nebija jābaidās no marķīza sazvērestībām pret troni vai tamlīdzīgiem plāniem. Viņš taču neizbēgami kļuva par apsmieklu visai zemei, un tāds apsmiets cilvēks neko vairs nevar uzsākt. Atcerieties spāņu sakāmvārdu: «Karaļu zobeni nogalma, un garīdznieku sārti sadedzina, bet ielas dziesmiņas nokauj visātrāk!» Man — un jums taču arī, saimniek, vai ne? — tomēr gribētos uzzināt, kas notika tālāk ar viņiem visiem, izņemot, pro­tams, Bernaldesu, kas visus šos gadus ir pavadījis drošībā Parīzē un, kā dzird, dzīvojot labi.

— Jā, — mazliet pasmaidīdams, atteica Kastels, — gribētos gan, bet doties uz Spāniju, lai to uzzinātu, man nav ne mazākās vēlē­šanās.

Sai brīdī pa vārtiņiem iedrāzās visi trīs bērni un lēkšiem metās pie viņiem.

— Izbradājiet tikai manu puķu dobi, mazie rakari! — kliedza kapteinis Smits, draudēdams bērniem ar spieķi, bet tie aizlīda vi­ņam aiz muguras un draiskodamies taisīja grimases.

— Kur ir vāvere, Pīter? — Kastels jautāja.

— Mēs viņu notramdījām no koka, vectētiņ, dzināmies pakaļ pa pļaviņu un strauta malā ielencām, bet tad …

— Kas tad? Vai jūs to noķērāt?

— Nē, vectētiņ, kad vāvere jau gandrīz bija mums rokā, tā ielēca ūdenī un aizpeldēja.

— Ari daži cilvēki izmisuma brīdī ir tā darījuši, — Kastels smie­damies sacīja un atcerējās seno notikumu kādas upes krastmalā.

— Tas nebija godīgi, — sašutis iesaucās puisēns. — Vāverēm nav jāpeld, un, ja es viņu noķeršu, tad ielikšu būri.

— Es domāju, Pīter, ka šī vāvere savu mūžu vairs nerādīsies laukā no meža.

— Vectētiņ! Vectētiņ! — iesaucās mazākā meitene, kas, apnikusi klausīties par vāveri, bija aizgājusi pie vārtiem. — Pa ceļu šurpu jāj vesels pulks ļaužu, tādi varen smalki! Nāc paskaties!

Sī vēsts pamodināja vecā džentlmeņa ziņkārību, jo smalki ļau­dis reti kad iegriezās Dedemā. Viņi abi ar kapteini Smitu mazliet stīvi piecēlās kājās un devās uz vārtiem paskatīties. Jā, bērnam bija taisnība: kādu divsimt jardu attālumā no vārtiem pa ceļu uz šo pusi virzījās impozanta kavalkāde. Pašā priekšā uz skaista zirga sēdēja vēl skaistāka dāma, stalta un krāšņa, tērpusies melnā zīdā, ar melnu mežģīņu plīvuru pār galvu. Viņai līdzās uz ponija jāja mazs, grezni ģērbts puisēns un tam blakus — otra dāma, savīstījusies tā, it kā šejienes klimats tai būtu par aukstu. Sai tri­jotnei sekoja vīriešu un sieviešu kārtas kalpotāji, kādi seši vai astoņi pavisam, un pašās beigās četri spēcīgi flāmu zirgi vilka lielus, ar bagāžu piekrautus ratus.

— Kas gan tie tādi varētu būt? — iesaucās Kastels, blenzdams uz svešajiem.

Ari kapteinis Smits lūkojās jo vērīgi un skaļi ierāva nāsīs gaisu, kā nereti bija darījis uz sava kuģa klāja miglainā rītā.

— Šķiet, es saožu spāniešus, — viņš sacīja. — Un šī smaka man nepatīk. Paraugieties uz viņu zirglietām! Nu, master Kastei, ko šis trīsmastu kuģis ar visām savām burām jums atgādina?

Kastels šaubīdamies pakratīja galvu.

— Man tā kā nāk atmiņā, — Smits turpināja, — liela auguma jaunuve, kas, izgreznojusies kā maija svētku stabs, skrēja pāri baltajām smiltīm tajā vēršu cīņas arēnā Seviljā … Ak, jā, es aiz­mirsu, jūs taču tur klāt nebijāt.

Tad atskanēja skaļa, dzidra balss, kas spāniski pavēlēja vienam no kalpotājiem iegriezties ceļmalas mājā un pavaicāt, kur būtu vārti uz veco Dedemas pili. Kastels uzreiz pazina šo balsi.

— Tā ir Betija! — viņš iesaucās. — Pie Ābrama bārdas, tā ir Betija!

— Arī man tā rādās, taču nepieminiet Ābramu, saimniek! Viņš ir bīstams vīrs šajās dikti kristīgajās zemēs. Sakiet labāk «pie Svētā Pētera atslēgām» vai «pie Svētā Pāvila kaitēm».

— Bērniņ, — Kastels sacīja vienai no mazajām meitenēm, — skrien uz mājām un pasaki tēvam ar māti, ka ieradusies Betija un atvedusi sev līdz vai pusi Spānijas. Teci mudīgi un atceries vārdu: Betija!

Meitene izbrīnīta aizskrēja mājup pa taisnāko taciņu, bet Kas­tels ar Smitu devās ceļiniekiem pretī.

— Vai varam jums ko palīdzēt, senjora? — Kastels spāniski jautāja.

— Marķīze Morelja, esiet tik laipni… — dāma iesāka spāniski, bet tad piepeši angliski iesaucās: — Ak tētīt, ko es redzu! Tas taču ir mans vecais kungs Džons Kastels, tikai ar baltu bārdu melnās vietā!

— Tā kļuva balta pēc tam, kad mani noskuva svētais bārddzinis svētajā inkvizīcijā, — Kastels sacīja. — Bet nokāp no sava staltā zirga, dārgo Betij… piedošanu, visugodājamā un augstdzimusī marķīze Morelja, un noskūpsti mani!

— Ar mīļu prātu kaut vai divdesmit reižu, ja vēlaties, — atbil­dēja Betija un no saviem augstajiem segliem ieslīga Kastela ro­kās tik strauji, ka abi būtu novēlušies gar zemi, ja Smits no aiz­mugures nebūtu pasteidzies Kastelu atbalstīt.

— Kā ir šie bērni? — vaicāja Betija, kad bija noskūpstījusi Kastelu un sarokojusies ar Smitu. — Bet ko es vēl jautāju, tiem taču ir manas māsīcas Margaretas acis un Pītera garais deguns. Kā viņiem abiem klājas? — viņa bažīgi piebilda.

— Pēc pāris minūtēm tu viņus redzēsi savām acīm. Saki, lai tavi pavadoņi un bagāža dodas uz pili, kaut gan es nemaz lāgā nezinu, kur tos visus novietot, un pati nāc kopā ar mums.

Betija bridi vilcinājās, jo viņa gan būtu gribējusi lepni iejāt pils pagalmā visā savā godībā. Bet šai brīdī parādījās Margareta un Pīters. Margareta — skaista, jauna māte ar bērnu rokās — teci­ņiem steidzās pa priekšu; Pīters — tāds pats kā allaž, kalsns, ga­rām rokām un kājām, skarbu seju, kurā vienīgi acis bija laipnas, — platiem soļiem slāja iepakaļis. Viņiem sekoja vairāki kalpotāji un mazā Margareta.

Nu te sacēlās īsts jandāliņš, mājinieki un ciemiņi runāja cits caur citu, vārdi mijās ar skāvieniem. Beidzot Betijas kalpotāji un bagāžas pajūgs devās pa braucamo ceļu uz pili. Tiem sekoja bērni un arī mazais spāniskā izskata puisēns, ar kuru viņi jau bija pa­guvuši sadraudzēties; palika vienīgi Betija un viņas satuntuļoju­sies pavadone. Pīters kādu brīdi domīgi vēroja šo sievieti, it kā kaut kas tās izskatā viņam liktos pazīstams.

Acīmredzot viņa pamanīja Pītera interesi, jo it kā nejauši pabī­dīja sānis ap galvu aptīto šalli, atsegdama vienu maigu, starojošu aci un pāris collas olīvkrāsas vaiga. Nu Pīters uzreiz viņu pazina.

— Kā jums klājas, Inesa? — viņš jautāja, smaidot sniegdams roku, jo patiešām priecājās viņu sastapt.

— Tā, kā nu nabaga ceļiniecei svešā un ļoti drēgnā zemē var klā­ties, don Pīter, — Inesa gurdenā balsī atbildēja. — Taču, protams, es jūtos mazliet labāk, redzot vecu draugu, ar kuru pēdējo reizi tikos kādā Seviljas maiznīcā. Vai atceraties?

— Atceros, kā ne! — Pīters iesaucās. — Un nekad to neaizmir­sīšu. Inesa, kas notika ar tēvu Enriki? Esmu dzirdējis dažādas versijas.

— Pilnīgi droši nekas nav zināms, — Inesa atbildēja, atsegdama smaidošās, sārtās lūpas. — Tai vecajā mauru pilī un citās inkvi­zīcijas mītnēs ir tik daudz pazemes cietumu, ka nav iespējams iz­sekot visu tur ieslodzīto likteņiem, lai cik laba būtu informācija. Zinu vienīgi to, ka viņam, nabaga vīram, iznāca gaužas nepatikša­nas Džona Kastela izbēgšanas dēļ. Aizdomas radīja viņa izturē­šanās procesijas laikā, ko kapteinis droši vien atceras, — Ineša norādīja uz Smitu. — Turklāt cilvēkiem, kas ieņem tādus amatus, ir bīstami apmeklēt ebreju mājokļus un rakstīt neapdomīgas vēstuIes — nē, runa nav par to vienu, jums zināmo, es turēju vārdu, bet vēlāk viņš rakstīja citas, kurās lūdza to atdot, un dažas no tām nesasniedza adresātu.

— Vai viņš ir miris? — vaicāja Pīters.

— Vēl ļaunāk, man šķiet, — atbildēja Ineša. — Dzīvs aprakts inkvizīcijas mūros.

— Nabaga velns! — Pīters nodrebēdams sacīja.

— Jā, — Inesa domīgi noteica, — reti kādam dakterim patīk savas paša zāles.

— Es domāju, Inesa, — sacīja Pīters, pamādams ar galvu uz Betijas pusi, — ka marķīzs Morelja vis šeit neieradīsies.

— Varbūt vienīgi viņa gars, don Pīter, pats jau nu ne.

— Tātad viņš patiešām ir miris? Kas viņu nogalināja?

— Smiekli, man šķiet, vai, pareizāk sakot, apsmiekls. Viņš gluži labi atveseļojās no jūsu cirstajām brūcēm un pēc tam, protams, bija spiests turēt karalienes doto solījumu — atzīt šo augstdzimušo dāmu, agrāko Betiju, par savu marķīzi. Viņš nevarēja citādi, pēc tam kad Betija bija viņu jums atkarojusi ar jūsu paša zobenu un izglābusi no nāves. Bet viņam to mūžīgi atgādināja. Ielās par šo notikumu dziedāja dziesmiņas, Moreljam mēdza jautāt, kā klājoties viņa krustmātei Isabellai, kas viņa vārdā devusi solījumu un zvē­restu, vai marķīze vēl kādreiz lauzusi šķēpus, aizstāvēdama savu vīru, un tā joprojām.

— Nabaga cilvēks! — Pīters sacīja ar dziļu līdzjūtību. — Kāds nežēlīgs liktenis! Man labāk vajadzēja viņu nogalināt.

— Noteikti. Tikai nesakiet to godājamajai Betijai, kas domā, ka viņam bijusi ļoti laimīga ģimenes dzīve viņas pavēnī. Morelja pa­tiešām tā cieta, ka pat man, lai kā es viņu ienīdu, sametās viņa žēl. Padomājiet tikai! Viens no lepnākajiem cilvēkiem Spānijā, drošsir­dības iemiesojums, karaļa brāļadēls, baznīcas balsts, viņu majes­tāšu sūtnis pie mauriem un pilnvarotais slepenās lietās pēkšņi kļu­vis par izsmiekla objektu rupjajam pūlim, jā, un augstmaņiem arī!

— Augstmaņiem? Kuriem tad?

— Gandrīz visiem, jo pati karaliene rādīja paraugu. Nesaprotu, kāpēc gan viņa Morelju tā ienīda, — Ineša piebilda, vērīgi palū­kodamās Pīterā, tad, atbildes nesagaidījusi, turpināja: — Isabella rīkojās ļoti viltīgi, arvien publiski parādīja Betijai vislielāko godu, aicināja viņu savā tuvumā, tērzēja ar viņu, jūsmoja par marķīzes anglisko skaistumu un tā joprojām. Un, ko darīja viņas majestāte, to darīja visi citi, līdz mana eksaltētā kundze gandrīz pazaudēja galvu aiz lepnības un slavas. Bet marķīzs saslima un pēc Grana- das ieņemšanas devās turp, lai dzīvotu klusībā. Betija viņu pava­dīja, jo bija laba sieva, un iekrāja daudz naudas. Pirms gada viņa Morelju paglabāja — viņš ilgi vārga — un uzcēla tam brīnišķīgu kapa pieminekli, kas vēl nav gluži pabeigts. Tas ir viss. Tagad viņa atvedusi savu puisēnu, jauno marķīzu, uz Angliju, lai pavadītu te gadu vai divus, jo viņas mīlošā sirds ilgojās redzēt jūs visus. Tur­klāt viņa sprieda, ka dēla dēļ būtu labi uz kādu laiku aizceļot no Spānijas. Es pēc Moreljas nāves kļuvu par marķīzes labo roku — esmu viņas sekretāre, galvenā ziņu piegādātāja un visādi noderīga persona, kam maksā labu algu.

— Cik saprotu, jūs neesat apprecējusies? — Pīters jautāja.

— Nē, — atbildēja Inesa. — Man savos jaunības gados nācies tik daudz ciest vīriešu dēļ, ka, šķiet, ar to pilnīgi pietiek. Vai ari varbūt, — viņa turpināja, ar savām maigajām, mirdzošajām acīm paveroties Pīterā, — ir bijis kāds, kas man tā paticis, ka nespēju …

Inesa aprāvās pusvārdā, jo viņi jau bija pārgājuši pāri paceļa­majam tiltam un nonākuši vecās pils priekšā. Grezni tērptā Betija un daiļā Margareta kopā ar pārējiem, mundri sarunājoties, pa pla­tajām durvīm iegāja plašajā vestibilā. Ineša ielūkojās tajā un re­dzēja, ka kāpņu galā gluži kā sargs stāv zobena caururbtais bal­tais bruņinieka tērps ar pāršķeltu vairogu, ko rotā zelta piekūns, — Isabellas dāvana Pīteram —, kurā viņš cīnījās ar marķīzu Morelju un uzvarēja to. Tad Ineša atgriezās pagalmā un vērtējoši apska­tīja māju.

Abos pils galos slējās akmens torņi, uzbūvēti aizsardzības no­lūkiem, un no visām pusēm to apjoza dziļš grāvis. Iekšpus aizsarggrāvja mājas dienvidu pusē, nožogots ar mūra valni, gar kuru auga papeles un vecas īves, atradās kluss dārzs ar zaļu mauru, celiņiem, ziedošām vilkābelēm un citiem krūmiem. Pašā dārza galā, gandrīz paslēpies zem vītolu nokarenajiem zariem, vizuļoja marmora baseins. Aplūkodama šo dārzu, Inesa tūlīt ievēroja, ka Pīters, to ierīkodams, centies, ciktāl šejienes apstākļi un klimats ļāvuši, at­darināt kādu citu dārzu tālajā dienvidu pilsētā Granadā. Pat pa­kāpienu un soliņu izvietojums bija tāds pats. Inesa pagriezās pret Pīteru un šķietami nevainīgi jautāja:

— Ser Pīter, vai jūs nevēlētos pastaigāties ar mani pa dārzu šai jaukajā vakarā? Šķiet, tajā tornī nav neviena loga.

Pīters pietvīka sarkans kā rēta viņa sejā un smiedamies at­bildēja:

— Varbūt tomēr kāds ir. Iesim iekšā, dārgā Ineša, jūs esat mīļš un gaidīts ciemiņš šai mājā, taču es nekad vairs nestaigāšu divatā ar jums pa dārzu.