Daiļā Margareta

VI nodaļa SĶIRSANĀS

Svētdienas vakarā d'Agilars ieradās uz vakariņām, kā bija solī­jies, un šoreiz nevis viens pats un kājām, bet gan visā godībā, ar veselu svītu, kā augstmanim pieklājas. Vispirms parādījās divi kalpi, kas skrēja pa priekšu, izbrīvēdami ceļu, tiem sekoja d'Agi­lars uz skaista, balta zirga, tērpies lepnā samta apmetnī un ar līga­nām strausa spalvām rotātā platmalē, bet aiz viņa jāja četri per­soniskie miesassargi livrejās.

— Mēs ielūdzām vienu viesi vai, pareizāk sakot, viņš pats sevi ielūdza, bet nu ir klāt septiņi un vēl ar zirgiem! — Kastels īgni sacīja, pa augšstāva logu vērodams d'Agilara ierašanos. — Neko darīt, mums viņi pieklājīgi jāuzņem. Tu, Pīter, ej parūpējies, lai cilvēki un zirgi tiktu krietni pabaroti un šiem spāniešiem nebūtu iemesla gremzties par mūsu viesmīlību. Pavadoņi var ēst mazajā hallē kopā ar saimes ļaudīm. Tu, Margaret, uzvelc savu krāšņāko tērpu un uzliec rotas, ar kurām biji greznojusies pagājušo vasaru, kad devāmies uz pilsētas svētkiem. Parādīsim šiem smalkajiem svešzemju putniem, ka arī mums, Londonas tirgotājiem, ir košas spalvas.

Pīters vilcinājās, šaubīdamies, vai šobrīd būtu prātīgi tā dižo­ties. Ja noteikšana būtu viņam, viņš šo spānieti pieņemtu necilās drānās un pacienātu ar vienkāršu maltīti, bet tā pavadoņus aizsū­tītu uz tavernu.

Kastels, kas šovakar šķita nervozs un kam reizēm patika pale­poties ar savu bagātību, saskaitās par Pītera kavēšanos un pikti noprasīja, vai tad viņam pašam tas būšot jādara. Galu galā Pīters negribīgi paklausīja, un Margareta, tēva skubinātaj aizgāja sa­posties.

Pēc dažām minūtēm Kastels, ģērbies savās greznākajās svētku drānās, priekšnamā sasveicinājās ar d'Agilaru un, tā kā viņi bija divi vien, pavaicāja, kā senjoram vedoties, kārtojot nepatīkamo jautājumu sakarā ar de Ajalas gvarda nogalināšanu.

— Labi un slikti, — d'Agilars atbildēja. — Doktors de Puevla, uz kura palīdzību es cerēju, ir sadusmots atstājis Londonu, pa­ziņodams, ka Anglijas galmā neesot vietas diviem Spānijas sūt­ņiem. Tādēļ man galu galā bija jāgriežas pie paša de Ajalas. Es divas reizes runāju ar šo augsto garīdznieku par viņa nelietīgā kalpotāja pelnīto nāvi, un ar lielām pūlēm — jo de Ajala šādos kautiņos ir zaudējis jau vairākus vīrus un uzskata to par sava goda aizskaršanu — man izdevās panākt, ka viņš pieņēma piec­desmit zelta angelus, ko, protams, teicās nodot mirušā ģimenei, un izsniedza kvīti. Te tā ir, — d'Agilars pasniedza Kastelam pa­pīru, ko tas vērīgi izlasīja.

Tajā bija teikts, ka Spānijas sūtņa kalpotāja Endrjū Fersona piederīgie saņēmuši piecdesmit angelu no Pītera Brouma, kurš mi­nēto Endrjū nogalinājis kautiņā, un ka sūtnis apsolās minēto Pīteru nenodot tiesai, ne arī kā citādi vajāt sakarā ar slepkavību, ko tas izdarījis.

— Bet nauda taču nav samaksāta, — Kastels sacīja.

— Bez šaubām, ir. Es to samaksāju. De Ajala pret solījumiem vien kvītis nedod.

— Pateicos par jūsu laipnību, senjor! Iekams atstāsiet manu māju, jūs saņemsiet šo zeltu. Ne katrs būtu tā uzticējies svešam cilvēkam.

D'Agilars atmeta ar roku.

— Nav ko runāt par tādiem sīkumiem! Es būtu jūs lūdzis to pieņemt kā manas cieņas apliecinājumu jūsu ģimenei, bet baidos, ka tas varētu apvainot tik bagātu cilvēku kā jūs. Taču man ir vēl kas jums sakāms. Jūsu radiniekam Pīteram joprojām draud nepa­tikšanas. De Ajala viņam piedod, bet ir taču vēl Anglijas karalis, kura likumu viņš pārkāpis. Redziet, es šodien biju pie karaļa, kurš, starp citu, jūs uzskata par cienījamu vīru. Viņš vienmēr domājis, ka vienīgi ebrejs varot būt tik bagāts, bet jūs neesot ebrejs; viņš licis ievākt ziņas, un tās liecinot, ka jūs esot krietns baznīcas dēls, — d'Agilars apklusa un pavērās Kastelā.

— Baidos, ka viņa žēlastība pārspīlē manu bagātību, tā nemaz tik liela nav, — Kastels vēsi atbildēja, neievērodams pārējo spā­nieša runāto. — Bet ko teica viņa žēlastība?

— Es parādīju karalim de Ajalas kvīti, un viņš sacīja: ja viņa ekselence esot apmierināts, tad arī viņš likšoties mierā un no savas puses nekādu izmeklēšanu neierosināšot. Bet karalis vēlēja man pateikt jums un Pīteram Broumam, ka gadījumā, ja jaunais cil­vēks vēlreiz sacelšot nemieru viņa pilsētas ielās, lai kāds tam būtu iemesls, it īpaši, ja notikšot sadursme starp angļiem un spāniešiem, viņš tūlīt likšot Pīteru pakārt — ar tiesas spriedumu vai bez tā. To karalis pateica ļoti dusmīgi, jo viņa augstība patlaban nepa­visam nevēlas kaut jel ar mazāko nieku sabojāt Anglijas un Spā­nijas attiecības.

— Tas ir slikti, — Kastels sacīja, — jo nupat šorīt gandrīz iznāca tāda sadursme. — Un viņš izstāstīja d'Agilaram, ka divi spānieši negaidot uzklupuši Pīteram un vienu no tiem kalps ar akmeni notriecis gar zemi.

To dzirdēdams, d'Agilars bažīgi nogrozīja galvu.

— Tieši no tās puses draud vislielākās briesmas! — viņš iesau­cās. — Es uzzināju no saviem ļaudīm, kas allaž man visu pastāsta, ka de Ajalas gvardi — un viņu ir vairāk nekā divdesmit — zvē­rējuši pie Seviljas svētās jaunavas pirms aizbraukšanas no šīs zemes likt jūsu radiniekam samaksāt ar asinīm par Endrjū Fer- sona nāvi, kurš, kaut arī pēc tautības skots, bija viņu virsnieks un visu iemīļots drosminieks. Ja šie vīri Pīteram uzbruks — un viņi to darīs —, tad katrā ziņā notiks cīniņš, jo Pīters prot labi cilāt zobenu. Un, ja notiks cīniņš, kaut arī Pīters un angļi tajā gūtu virsroku, kas ir visai iespējams, viņu neizbēgami pakārs, jo pats karalis tā ir noteicis.

— Pirms aizbraukšanas no šejienes, jūs sacījāt? Kad tad viņi dosies projām?

— De Ajala ar saviem ļaudīm aizbrauks mēneša laikā, jo otrs sūtnis — doktors de Puevla — ilgāk viņu te necietīs. No lauku mājas, kur de Puevla patlaban uzturas, viņš atrakstījis, ka vienam no viņiem jāpazūd.

— Tad, man šķiet, senjor, vislabāk būtu, ja Pīters uz mēnesi aizceļotu no Londonas.

— Draugs Kastei, jūs esat gudrs vīrs. Arī es domāju tāpat un dodu jums padomu tūlīt pat to nokārtot. Csst! Tur nāk cienītā lē­dija, jūsu meita!

Uz platajām ozolkoka kāpnēm, kas savienoja otrā stāva telpas ar priekšnamu, parādījās Margareta ar lampu rokā. Pār viņu lija spoža gaisma, bet abi vīrieši atradās ēnā. Margaretai mugurā bija dziļi dekoltēts tumši sarkana samta tērps, ņiebura daļā izšūts ar matētu zīdu, kas jo vairāk izcēla viņas daiļi veidotā kakla un krūšu žilbinošo baltumu. Ap kaklu blāvi vizēja lielu pērļu virkne, un galvu sedza ar sīkākām pērlēm nokaisīts zelta tīkls, no kura lejup mir­dzošiem viļņiem krita kuplie, tumši kastaņbrūnie mati, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Margareta bija paklausījusi tēvam un jo krāšņi izgreznojusies, taču nevis viesa dēļ, bet gan vēlēdamās pa­tikt savam saderinātajam līgavainim. Patlaban viņa izskatījās tik daiļa, ka d'Agilaram, kaislīgam skaistuma pielūdzējam, viņu ierau­got, pārskrēja trīsas un aizrāvās elpa.

— Zvēru pie vienpadsmit tūkstoš šķīstām jaunavām, — viņš iesaucās, — jūsu meita ir daiļāka nekā tās visas kopā! Viņai vaja­dzētu tikt kronētai par karalieni un savaldzināt pasauli.

— Nē, nē, senjor! — steigšus iebilda Kastels. — Lai viņa paliek pazemīga un godīga un valdzina savu vīru.

— Arī es tā teiktu, ja būtu šā vīra vietā, — d'Agilars nomur­mināja, tad paspēra pāris soļu uz priekšu un paklanījās, sveicinā­dams Margaretu.

Tagad gaisma no sudraba lampas, ko M.argareta turēja augstu paceltu, krita pār viņiem abiem. D'Agilars un Margareta šķita ļoti saderīgs pāris. Abi bija slaida auguma, skaisti un stalti, abiem pie­mita cēla iznesība, kas raksturīga cilvēkiem ar senām asinīm (vai gan ir vēl vecākas asinis nekā tās, kas rit ebrejos un austrumnie­kos?), abiem bija apvaldītas, graciozas kustības, pievilcīgas balsis un pašcieņas pilna valoda. Kastels to ievēroja un pēkšņi izbijās, pats nezinādams, no kā.

Arī Pīters, kas, nevēlēdamies greznoties spānieša priekšā, bija ģērbies savās pelēkajās ikdienas drānās un šai brīdī ienāca pa sāndurvīm, to ievēroja un ar mīlētāja instinktu tūlīt aptvēra, ka šis majestātiskais ārzemnieks ir sāncensis un ienaidnieks. Taču viņš nenobijās, viņš bija tikai greizsirdīgs un sadusmots. Tik tiešām, Pīteram vislabāk būtu paticis, ja šis spānietis- tagad iesistu viņam pa seju, lai tad piecās minūtēs izšķirtos, kurš no viņiem ir pārāks. Pīters juta, ka tik un tā reiz tam jānotiek, un būtu bijis ļoti lai­mīgs, ja tas notiktu jau pašā sākumā, jo tādējādi vienam no viņiem daudz kas taptu aiztaupīts. Tad viņš atcerējās, ka ir apsolījis ne­atklāt savas attiecības ar Margaretu, un, pienācis klāt, mierīgi, bet vēsi sasveicinājās ar d'Agilaru, pie viena pavēstīdams, ka viņa zirgi novietoti stallī un pavadoņi aprūpēti.

Spānietis ļoti sirsnīgi Pīteram pateicās, un viņi devās uz halli, lai sēstos pie vakariņām. Tā visiem četriem bija dīvaina maltīte, kaut gan ārēji pietiekami omulīga. Aizmirsis savas bažas, Kastels krietni iedzēra un sāka runāt par daudzajām pārmaiņām, ko savā mūžā pieredzējis, par karaļu kāpšanu tronī un krišanu. D'Agilars savukārt stāstīja par Spānijas kariem un politiku, jo pirmajos pats bija ne reizi vien piedalījies un par otro zināja katru tās pavērsienu. Tūlīt kļuva skaidrs, ka viņš pieder pie cilvēkiem, kas apgrozās gal­mos un bauda ministru un karaļu labvēlību. Margareta, būdama attapīga un kārodama uzzināt, kas notiek lielajā pasaulē ārpus Holbornas un Londonas pilsētas, uzdeva viesim jautājumus un, starp citu, centās izdibināt, kādi īstenībā ir Ferdinands, Aragonas karalis, un viņa sieva, slavenā karaliene Isabella.

— Es pateikšu jums dažos vārdos, senjora. Ferdinands ir visgod­kārīgākais cilvēks Eiropā un nevairās arī viltus, ja tas kalpo viņa nolūkiem. Viņš dzīvo tikai sev un savam labumam — tas ir, nau­dai un varai. Tie ir viņa dievi, jo īstas ticības viņam nav. Viņš nav gudrs, bet, būdams ļoti izmanīgs, gūs panākumus un padarīs sla­venu savu vārdu.

— Nepievilcīga aina, — sacīja Margareta. — Un viņa karaliene?

— Isabella, — d'Agilars atbildēja, — ir dižena sieviete, kas zina, kā izmantot sava laika noskaņojumu, lai sasniegtu savus mērķus. Pasaulei viņa rāda maigu sirdi, bet aiz tās slēpjas dzelžaina ap­ņēmība.

— Kādi ir šie mērķi? — Mar.gareta atkal jautāja.

— Dabūt visu Spāniju savā valdīšanā; pilnīgi satriekt maurus un paņemt viņu teritorijas; panākt, lai kristīgā baznīca triumfētu visā pasaulē; iznīdēt ķecerību; atgriezt vai iznīcināt ebrejus, — viņš lēnām piebilda, un Pīters redzēja, ka, izrunājot šos vārdus, spānieša acis iepletās un iezibējās kā čūskai, — atdot viņu miesas šķīstītājām liesmām un viņu lielās bagātības savākt savos mantu kambaros, tādējādi izpelnoties ticīgo slavinājumus zemes virsū un troni debesīs.

Uz mirkli iestājās klusums, tad Margareta drosmīgi sacīja:

— Ja debesu troņi tiek būvēti no cilvēku asinīm un asarām, tad es gribētu zināt, no kā gan tos taisa ellē! — Un, nenogaidījusi at­bildi, viņa piecēlās, pateica, ka esot nogurusi, ar reveransiem at­vadījās no d'Agilara, tēva un Pītera .un atstāja halli.

Kad Margareta bija aizgājusi, sarunas apsīka, un drīz vien d'Agilars lūdza pateikt viņa pavadoņiem, lai sagatavo zirgus, un arī devās projām. Atvadoties viņš sacīja:

— Draugs Kastei, pastāstiet manas vēstis savam krietnajam radiniekam. Jūsu visu labā es lūdzu, lai viņš noliec galvu neno­vēršamā priekšā un tādējādi patur to uz pleciem.

— Ko viņš ar to domāja? — jautāja Pīters, kad zirgu pakavu dipoņa bija izgaisusi tālumā.

Kastels izstāstīja Pīteram savu sarunu ar d'Agilaru pirms va­kariņām, parādīja de Ajalas kvīti un sapīkušā balsī piebilda:

— Es aizmirsu viņam atdot to zeltu. Rīt noteikti jāaizsūta.

— Nebaidieties, viņš pats pēc tā atnāks, — Pīters vēsi atteica. — Bet, ja notiktu mana griba, es, par spīti spāniešu zobeniem un karaļa Henrija cilpai, tomēr paliktu šeit.

— Tu nedrīksti tā rīkoties, — Kastels ļoti nopietni sacīja. — Ma­nis un Margaretas dēļ, ja arī ne pats sevis dēļ. Vai tu gribi manu meitu padarīt par atraitni, pirms viņa kļuvusi sieva? Paklausies: es vēlos, lai tu dodies uz Eseksu un pārņem sava tēva īpašumus Dedemas ielejā, kā arī parūpējies par vecās pils restaurēšanu, jo, stāsta, tā esot pagalam nolaista. Kad šie spānieši būs projām, tu varēsi atgriezties un tūlīt pat salaulāties ar Margaretu, teiksim, pēc viena mēneša.

— Vai jūs ar Margaretu mani nepavadīsiet uz Dedemu?

Kastels papurināja galvu.

— Tas nav iespējams. Man jāpabeidz kārtot savus darījumus, un Margareta viena nevar doties tev līdz. Pie tam viņai pagai­dām tur nav kur apmesties. Es viņu paturēšu šeit, kamēr tu at­griezīsies.

— Jā, ser, bet vai jūs spēsiet viņu nosargāt? Spāniešu viltīgie vārdi dažreiz ir bīstamāki par viņu zobeniem.

— Es domāju, ka Margaretai ir labas zāles pret visām viltī­bām, — viņas tēvs, mazliet pasmaidīdams, noteica un atstāja Pī­teru vienu.

Nākamajā rītā, kad Kastels pavēstīja Margaretai, ka viņas saderinātajam jau tās pašas dienas vakarā jāatstāj Londona, — Pīters pats neņēmās to pateikt —, viņa ar asarām acīs centās pie­runāt tēvu nesūtīt Pīteru tik tālu vai arī doties projām visiem kopā. Pacietīgi un maigi viņš skaidroja meitai, ka patlaban visiem aiz­ceļot nav iespējams un ka Pīteram, ja viņš tūlīt to nedarīs, draud nāves briesmas, taču šī šķiršanās nebūs ilga — jāpagaida tikai vienu mēnesi, kamēr spānieši aizbrauks; pēc tam viņi varēs ap­precēties un dzīvot mierā un drošībā.

Galu galā Margareta saprata, ka tā tiešām būs visprātīgāk, un piekrita, bet neizsakāmi skumja bija šī diena un grūtsirdīga viņu šķiršanās. Eseksa nebija tālu, un pārņemt savā ziņā zemes, ko Pīters vēl pirms divām dienām uzskatīja par zaudētām uz visiem laikiem, bija gluži patīkams uzdevums, pie tam Kastela solījums, ka jau pēc mēneša viņš varēs atgriezties un stāties ar Margaretu likumīgā laulībā, mirdzēja priekšā kā cerību zvaigzne. Tomēr viņi abi bija gaužām nobēdājušies, un šī zvaigzne tiem šķita ļoti tālu.

Margareta baiļojās, ka Pīteram ceļā var uzglūnēt, bet viņš par to tikai pasmējās: tēvs sūtot viņam līdz sešus spēcīgus vīrus un ar tādiem pavadoņiem no spāniešiem neesot ko baidīties. Pīters savukārt bija nobažījies, ka viņa prombūtnes laikā d'Agilars mēģi­nās iekarot Margaretas simpātijas. Nu pasmējās viņa un sacīja, ka viņas sirds piederot vienīgi Pīteram un tajā neesot vietas ne d'Agilaram, ne kādam citam. Un vēl piebilda, ka Anglija esot brīva zeme, kurā sievietes, kas neatrodoties tiešā karaļa aizbildniecībā, bez viņu pašu piekrišanas neviens nekur nevarot aizvest. Tā nu šķita, ka viņiem ne no kā nebūtu jābaidās, izņemot nejaušu likteņa rotaļu ar dzīvību un nāvi. Un tomēr viņus māca bailes.

— Mans dārgais, — Margareta, brīdi padomājusi, sacīja Pīte- ram, — mūsu ceļš izskatās taisns un viegls, bet tajā var būt bīsta­mas bedres, ko mēs nespējam paredzēt. Tādēļ zvēri man: lai notiktu kas notikdams, lai ko tev stāstītu, tu nekad nešaubīsies par mani, tāpat kā es nekad nešaubīšos par tevi. Ja, piemēram, tev teiktu, ka esmu tevi pametusi un apprecējusies ar citu, netici tam! Pat ja tas būtu uzrakstīts ar manu roku vai arī tev liktos, ka dzirdi mani pašu to sakām, tomēr netici!

— Kā tad tādi brīnumi var notikt? — Pīters bažīgi vaicāja.

— Es nedomāju, ka tā būs, es tikai iztēlojos visļaunāko pārbau­dījumu, kas var mūs piemeklēt. Līdz šim mana dzīve ir bijusi mie­rīga un saulaina kā vasaras diena, bet kas zina, kad var sacelties ziemas vētras. Es bieži esmu domājusi, ka man droši vien būs lemts piedzīvot arī vējus, lietus un zibeņus. Atceries, mans tēvs ir ebrejs, bet ebrejus un viņu bērnus dažkārt piemeklē briesmīgs lik­tenis. Vienas stundas laikā visa mūsu bagātība var zust, un var notikt tā, ka tu mani atradīsi cietumā vai skrandās tērpušos lūdzam maizes kumosu. Vai tu dosi šo zvērestu? — Un Margareta pacēla zelta krucifiksu, kas ķēdītē karājās uz viņas krūtīm.

— Jā, es zvēru pie šā svētā simbola un tavām lūpām! — Pīters sacīja un, noskūpstījis vispirms krustu, tad Margaretu, vaicāja: — Vai lai es prasu tādu pašu zvērestu no tevis?

Viņa pasmējās.

— Ja vēlies, taču tas nav vajadzīgs. Es pārāk labi tevi pazīstu, Pīter, un domāju, ka tava sirds mūžam piederēs man, pat ja es nomirtu un tu apprecētu citu. Taču vīrieši paliek vīrieši, un sievietes ir viltīgas, tāpēc zvēru tev: ja arī tev gadītos paklupt un tas nāktu man zināms, es centīšos tevi pārlieku bargi nenosodīt. — Un Mar­gareta atkal pasmējās, būdama droši pārliecināta, ka ir vienīgā valdniece pār šā vīra dvēseli un miesu.

— Pateicos tev! — Pīters sacīja. — Es savukārt centīšos turē­ties stingri uz kājām, un, ja tev tiktu stāstīts par mani kas slikts, lūdzama, nesteidzies tam noticēt!

Tad, aizmirsuši savas šaubas un bažas, viņi sāka runāt par kā­zām, kas bija noliktas tieši pēc mēneša no šīs dienas, un par to, kā laimīgi dzīvos Dedemas ielejā. Margareta, kas bērnībā bija cie­mojusies Pītera tēva muižā un labi atcerējās veco pili — viņu nā­kamo mājvietu —, deva Pīteram visādus norādījumus par tās at­jaunošanu, istabu apdari un mēbelēm. Tā kā naudas bija atliku likām, viņi varēja savu mājokli iekārtot, cik grezni vien vēlējās, un Margareta solījās nosūtīt uz turieni visu vajadzīgo, tiklīdz Pī­ters būs ticis galā ar priekšdarbiem.

Tā aizritēja stunda pēc stundas, līdz beidzot pienāca vakars.

Viņi visi trīs vēl pēdējo reizi kopīgi ieturēja maltīti, jo bija nolemts, ka Pīters dosies ceļā tikai tad, kad uzlēks mēness, lai nakts klu­sumā varētu aizjāt neviena nepamanīts. Tās bija skumjas vakari­ņas, un, kaut gan viņi visi izlikās dūšīgi mielojamies, ēsts tika maz. Drīz vien zirgi jau bija apsegloti. Margareta piesprādzēja Pīteram zobenu, uzlika viņam uz pleciem apmetni, un viņš, pa­spiedis roku Kastelam un piekodinājis modri sargāt abu kopējo dārgumu, neteikdams vairāk ne vārda, ar skūpstu atvadījās no Margaretas un devās prom.

Paņēmusi rokā sudraba lampu, viņa sekoja Pīteram priekšnamā. Pie ārdurvīm viņš atskatījās un redzēja mīļoto noraugāmies viņam pakaļ ar plaši ieplestām acīm un saspringtu, nobālušu seju. Sīs klu­sās sāpes gandrīz iedragāja Pītera apņemšanos, viņš gandrīz jau bija gatavs palikt. Tad viņš atģidās un izgāja laukā.

Kādu brīdi Margareta vēl palika tā stāvam, kamēr zirgu pakavu klaboņa noklusa tālumā. Tad viņa pagriezās un sacīja:

— Tēvs, es nezinu, kā to izskaidrot, bet man ir tāda sajūta, ka mana un Pītera atkalredzēšanās notiks kaut kur tālu, jā, kaut kur tālu vētrainā jūrā … bet, kas tā par jūru, es nezinu. — Un, nenogaidījusi atbildi, viņa devās augšup pa kāpnēm uz savu istabu, kur deva vaļu asarām, līdz beidzot aizmiga.

Kastels pavadīja meitu ar skatienu un pie sevis nomurmināja:

— Ak dievs, kaut viņai nepiemistu paredzēšanas spējas kā tik daudziem no mūsu tautas! Bet kāpēc arī mana paša sirds ir tik smaga? Nu, lai kā, es esmu darījis viņas un Pītera labā visu, kas bija manos spēkos, un par savu likteni es neraizējos.