Daiļā Margareta

XVIII nodala SVĒTĀ ERMANDADA [7]

Pa gariem gaiteņiem, caur plašām, greznām zālēm, pāri vēsiem marmora pagalmiem steidzās Ineša un Margareta. Tas bija kā sapnis. Ejot cauri kādai istabai, kur sievietes auda gobelēnus vai tāpat dīki vadīja laiku un ziņkāri noraudzījās uz viņām, Margareta dzirdēja vienu no tām jautājam kaimiņienei:

— Kāpēc donjas Margaretas māsīca viņu pamet?

Tā atbildēja:

— Tāpēc, ka pati ir iemīlējusies marķīzā un nespēj vairs palikt šeit.

— Muļķīte! — sacīja pirmā sieviete. — Viņa ir skaista meiča, un viņai būtu vajadzējis pagaidīt tikai dažas nedēļas.

Inesa un Margareta gāja garām vaļējām durvīm, kas veda uz paša Moreljas istabām. Viņš stāvēja durvīs un noraudzījās uz abām sievietēm. Kad viņas bija tieši pretī, šķita, it kā marķīzam būtu radušās kādas šaubas vai iešāvies kas prātā, jo viņš cieši tās uzlūkoja un paspēra soli uz priekšu, bet tad, pārlicis vai varbūt at­cerējies Betijas aso mēli, apstājās un novērsās. Sīs briesmas bija garām!

Beidzot, neviena neaizturētas, viņas nonāca pagalmā, kur gai­dīja pavadoņi un zirgi. Turpat zem arkas stāvēja Kastels ar Pīteru. Kastels angliski sveicināja Margaretu un caur plīvuru viņu no­skūpstīja, bet Pīters, kas nebija savu līgavu redzējis tuvumā mē­nešiem ilgi — kopš tā vakara, kad devās uz Dedemu —, vai aprija viņu ar acīm un soli pa solim virzījās tuvāk, gribēdams viņai pie­skarties un pārliecināties, vai tā tiešām ir Margareta vai tomēr tikai Betija. Uzminējusi Pītera nodomu un baidīdamās, ka viņš var visu atklāt, Ineša, kas patlaban ar garu spraudadatu piestiprināja savu atrisušo plīvuru, uzgrūdās'viņam virsū, it kā būtu paklupusi, un spēcīgi iedūra ar adatu tam rokas dilbā, nomurminādama: «Muļķi!» Pīters lādēdamies atlēca sānis, sargs pavīpsnāja, un Ineša lūdza Pīteram piedošanu.

Kastels palīdzēja Margaretai iesēsties seglos, tad uzkāpa savā zirgā, tāpat kā Pīters, kas vēl arvien berzēja sadurto dilbu, bet vairs neuzdrīkstējās pat paskatīties uz Margaretas pusi. Inesa at­vadoties familjāri pasniedza Margaretai roku kā līdzīgai, nočivi­nādama dažus mīļvārdiņus, ar kādiem parasti mēdz apmainīties spāņu sievietes. Pienāca Moreljas pils sardzes virsnieks un saskai­tīja aizjājējus.

— Divi vīrieši un viena sieviete, — viņš sacīja. — Skaits pa­reizs, tikai es nevaru redzēt sievietes seju.

Šķita, ka viņš tūlīt pavēlēs Margaretai pacelt plīvuru, bet Ineša viņam uzsauca, ka mauru klātbūtnē tas būšot nepiedienīgi. Virs­nieks pamāja un atļāva doties ceļā.

Viņi izjāja cauri pils arkai uz ceļa un drīz vien nonāca pie lie­liem vārtiem mūra valnī. Sargs izprašņāja pavadoņus, nopētīja ceļiniekus un, saņēmis dāvanu no Kastela, atdarīja viņu priekšā vārtus, piebilzdams, ka tie esot laimīgi kristieši, kas dzīvi tiekot ārā no Granadas. Tādi viņi patiešām arī bija.

Uzkalnā Margareta pagriezās un pamāja ar mutautiņu pret augsto torņa logu, ko tik labi pazina. Atbildot tajā noplandījās cits mut­autiņš, un, domādama par vientuļo Betiju, kas tur noraudzījās uz viņiem, gaidot savas pārdrošās dēkas iznākumu, Margareta turpi­nāja ceļu, klusi liedama asaras zem plīvura. Kādu stundu viņi jāja, nepārmīdami gandrīz ne vārda, kamēr nonāca pie ceļu krus­tojuma. Viens no tiem veda uz Malagu, otrs — uz Sevilju.

šeit mauri apturēja zirgus un, pateikuši, ka tiem pavēlēts viņus pavadīt tikai līdz šai vietai, noprasīja, pa kuru ceļu viņi domājot doties tālāk. Kastels atbildēja, ka viņi jās uz Malagu. Mauru virs­nieks to atzina par prātīgu rīcību, jo uz šā ceļa viņi mazāk riskējot sastapties ar klejojošiem laupītājiem, kas sevi dēvējot par kristiešu karotājiem un nokaujot vai aplaupot visus ceļiniekus, kuri nonā­kot to rokās. Tad Kastels pasniedza virsniekam dāvanu, ko viņš pieņēma tik cienīgi, it kā parādītu devējam lielu laipnību, un, cere­moniāli atvadījušies, viņi šķīrās.

Kolīdz mauri attālinājās, trīs ceļinieki sāka jāt uz Malagas pusi, bet jau pēc maza gabaliņa, pārliecinājušies, ka neviens viņus ne­redz, taisni pāri laukiem izjāja uz Seviljas ceļa. Beidzot viņi bija vieni un, apstājušies pie kādas kristiešu uzbrukumā nodedzinātas mājas sienām, pirmoreiz varēja brīvi sarunāties. Ak, kas tas bija par laimīgu brīdi visiem!

Pīters pievirzījās Margaretai līdzās un iesaucās:

— Runā, mīļotā! Vai tā tiešām esi tu?

Bet Margareta, nelikdamās zinis par Pīteru, pasliecās pretī Kas­telam, apķēra ar roku tēva kaklu un caur plīvuru apbēra viņu skūpstiem, slavēdama dievu, ka viņi piedzīvojuši šo sastapšanos.

Pīters savukārt mēģināja noskūpstīt Margaretu, bet viņa strauji pajājās uz priekšu, tā ka Pīters gandrīz izvēlās no segliem.

— Esi piesardzīgs, Pīter, — viņa sacīja, — citādi tava skūpstī­šanās kāre sagādās tev jaunas nepatikšanas.

Sapratis, par ko Margareta runā, Pīters tumši pietvīka un sāka garu skaidrošanu.

— Pietiek, pietiek! — viņa pārtrauca Pīteru. — Es zinu visu, jo pati jūs redzēju. — Tad atmaigusi pateica Pīteram dažus mīļus apsveicināšanās un pateicības vārdus un pasniedza roku, ko viņš noklāja skūpstiem.

— Mums steigšus jādodas tālāk, bērni, — sacīja Kastels. — Līdz krodziņam, kur Izraels pagādājis mums naktsmājas, ir ap divdesmit jūdžu. Runāsimies pa ceļam.

Un viņi arī runājās, cik nu tas bija iespējams, jājot ātrā gaitā pa sliktu ceļu.

Ceļinieki steidzās, cik varēdami, un sasniedza ventu jeb māj­vietu tieši līdz ar tumsas iestāšanos. Ieraugot to, viņi skaļā balsī pateicās dievam, jo šī mājvieta atradās aiz mauru robežām un nu viņiem no Granadas varas vairs nebija jābaidās. Saimnieks, pus- spānietis un kristīgais, viņus jau gaidīja, jo bija saņēmis vēstuli no Izraēla, ar kuru uzturēja veikalnieciskus sakarus. Viņš ierādīja ceļiniekiem divas istabas, visai vienkāršas, bet pietiekami ērtas, pasniedza labas vakariņas un vīnu, kā arī aprūpēja un pabaroja viņu zirgus. Tad novēlēja viņiem labu nakti, teikdams, lai guļot mierīgi, jo viņš ar saviem ļaudīm būšot modri un brīdināšot par jeb­kurām briesmām.

Taču ceļinieki vēl ilgi neaizmiga, jo bija taču tik daudz kas ru­nājams — it īpaši Pīteram un Margaretai. Viņi jutās bezgala lai­mīgi, ka izglābušies, kaut arī varbūt ne uz ilgu laiku. Tomēr viņu prieku, gluži kā kapu zvans svētku līksmību, aptumšoja doma par Betiju un liktenīgajām laulībām, kurās nule viņai jau vajadzēja būt notēlojušai savu lomu. Margareta noslīga ceļos un lūdzās de­besis, lai svētie stāvētu klāt viņas māsīcai lielajās briesmās, kuras tā nokļuvusi viņu dēļ, un Pīters nekautrējās piebiedroties Marga­retai šai lūgšanā. Pēc tam viņi sirsnīgi apkampās un beidzot devas pie miera — Kastels ar meitu vienā istabā, Pīters otrā.

Pusstundu pirms rītausmas Pīters jau bija kājās un, kamēr Kas­tels ar Margaretu brokastoja un iesaiņoja saimnieka sagatavoto pārtiku, sarīkoja zirgus ceļam. Tad arī viņš mazliet iekoda un iestiprinājās ar vīnu, un līdz ar gaismas svīdu, samaksājuši^ saim­niekam savu tēriņu un paņēmuši līdz viņa vēstules citu mājvietu saimniekiem, trīs bēgļi steigšus devās tālāk pa Seviljas ceļu, ar dziļu atvieglojumu konstatēdami, ka pagaidām neviens tiem pakaļ nedzenas.

Visu to dienujaiku pa laikam uz īsu brīdi apstādamies, lai atpūs­tos paši un atpūtinātu zirgus, viņi bez jebkādiem starpgadījumiem jāja pa auglīgu līdzenumu un braslu vietās vai pa tiltiņiem šķēr­soja vairākas upes. Vakarā ceļinieki sasniedza senu pilsētiņu Ok- sunu, kas atradās uzkalnā un bija redzama jau vairāku stundu jājiena attālumā. Tā kā bija jau tumšs, mauru drānās tērptie sve­šinieki nepiesaistīja ļaužu'uzmanību un laimīgi nokļuva līdz māj­vietai, kur viņiem bija ieteikts apmesties. Tās saimnieks gan aiz­domīgi noskatīja viņu drēbes, taču, nopratis, ka šiem viesiem nau­das ir papilnam, uzņēma viņus laipni un novietoja atsevišķās ista­bās. Kastels bija domājis Oksunā iegādāties spāņu drēbes, bet sa­karā ar kaut kādiem svētkiem tur tovakar visi veikali bija slēgti un nopirkt neko nevarēja. Tā kā viņi katrā ziņā gribēja nokļūt Se­viljā nākamās dienas vakarā, cerēdami tumsā nemanīti tikt uz sava kuģa «Margareta», kas bija noenkurojies upē, Kastela vēst­neša brīdināts būt gatavībā gaidāmajam ceļojumam, tad izjāt no Oksunas vajadzēja jau pirms rītausmas. Tā nu iznāca, ka, par ne­laimi, kā vēlāk izrādījās, viņiem nebija iespējams apmainīt savas mauru drānas pret kristiešu apģērbu.

Viņi bija arī cerējuši, ka šeit, Oksunā, tos panāks Inesa, kas solījās, tiklīdz vien varēs, tiem piebiedroties, un pastāstīs, kas no­ticis Granadā pēc viņu aizjāšanas no turienes. Taču Inesa neiera­dās. Mierinādami sevi ar domu, ka, lai kā Inesa steigtos, tai būtu grūti tik drīz panākt viņus, kas devušies ceļā vairākas stundas iepriekš, Kastels, Pīters un Margareta atstāja Oksunu krietni pirms rītausmas, kad visi vēl gulēja.

Pēc dažām jūdzēm plašais līdzenums beidzās, un cauri olīvu birzīm viņi uzjāja pakalnā, kur auga korķozoli. Te ceļinieki apstā­jās, lai paēstu un pabarotu zirgus. Kad viņi jau grasījās doties tālāk, Pīters, palūkojoties apkārt, ieraudzīja starp kokiem pazibam 'savu duci vai vairāk draudīga izskata jātnieku, kas acīmredzot gribēja nogriezt viņiem ceļu.

— Laupītāji! — Pīters iesaucās. — Uz priekšu!

Palaiduši aulēkšiem savus zirgus, kas gan bija jau mazliet pa­guruši, taču ļoti ātri, Kastels, Pīters un Margareta aizjoņoja šiem jātniekiem garām, iekams tie paguva izjāt uz ceļa. Uzbrucēji klie­dza, lai padodas, un, kad bēgļi neapstājas, izšāva dažas bultas un sāka dzīties viņiem pakaļ. Noauļojuši lejup pa nokalni, Kastels, Pīters un Margareta nonāca ielejā, aiz kuras atkal pacēlās ar korķozoliem apauguši pauguri. Ieleja bija jūdzes trīs plata un vietumis slīkšņaina. Tomēr viņi turējās krietni priekšā vajātājiem, kurus uzskatīja par bandītiem, un cerēja, ka tie atstāsies vai starp ko­kiem pazaudēs viņus no acīm. Taču, kad glābiņš šķita jau tuvu, viņi piepeši ieraudzīja sev priekšā tieši uz ceļa otru tikpat draudīga izskata bandu, kurā bija vīru divpadsmit.

— Lamatas! — Pīters iesaucās. — Mums jāizlaužas cauri, tā ir vienīgā iespēja! — Viņš iecirta savam zirgam piešus sānos un izrāva zobenu.

Noskatījis, kur pretinieku ķēde visvājākā, Pīters samērā viegli izdrāzās tai cauri, taču nākamajā acumirklī izdzirdēja Margare­tas kliedzienu un, apcirties apkārt, redzēja, ka viņas zirgs paklupis un ka viņa un Kastels ir laupītāju rokās. Rupjie tēvaiņi jau bija sagrābuši Margaretu, un viens no tiem lūkoja noraut plīvuru no viņas sejas. Niknumā iebļaudamies, Pīters metās nekaunam virsū un tik spēcīgi blieza ar savu zobenu, ka tā asmens, pāršķēlis ķiveri, sadragāja galvaskausu un vīrs nogāzās zemē nāvīgi ievainots vai miris, vēl joprojām sažņaudzis rokā Margaretas plīvuru.

Tad pieci vai seši bandīti uzbruka Pīteram un, kaut arī viņš ievainoja vēl vienu, izrāva viņu no segliem. Pīters nokrita uz mu­guras, un bandīti saklupa apkārt, lai viņu nobeigtu. Dunči un zobeni jau zvārojās pār Pītera krūtīm un viņš teica ardievas dzī­vei, kad piepeši izdzirdēja balsi, kas pavēlēja uzbrucējiem atstā­ties un sasiet gūsteknim rokas. Tas veicīgi tika izdarīts, un Pīteram lika piecelties kājās. Viņš ieraudzīja savā priekšā nevis Morelju, kā gandrīz bija gaidījis, bet svešinieku, kam zem rupjā apmetņa vīdēja lepnas bruņas. Tas acīmredzot bija kāds augsts virsnieks.

— Kā tu, maurs būdams, uzdrošinies nogalināt Svētās Ermandadas kareivjus pašā karaļa zemes sirdī? — viņš jautāja, norā­dīdams uz beigto vīru.

— Es neesmu maurs, — Pīters atteica savā lauzītajā spāņu va­lodā. — Esmu kristīgais, kas izbēdzis no Granadas, un es pacēlu roku pret šo cilvēku tāpēc, ka viņš apvainoja manu līgavu. Jūs manā vietā būtu rīkojies tāpat, senjor. Es nezināju, ka viņš ir Ermandadas kareivis, es noturēju viņu par parastu lielceļa lau­pītāju.

Šķita, ka Pītera vārdi, ciktāl virsnieks tos saprata, viņam patika, bet, iekams tas paguva ko bilst, iejaucās Kastels:

— Virsnieka kungs, šis senjors ir anglis un neprot labi jūsu valodu …

— Toties viņš prot labi rīkoties ar zobenu, — virsnieks sacīja, uzmezdams skatienu beigtā kareivja pāršķeltajai ķiverei un galvai.

— Ja, ser, viņš ir karavīrs tāpat kā jūs, un rēta tā sejā liecina, ka viņš cīnījies daudzās kaujās. Viņš runā patiesību, ser. Mēs esam kristīgie gūstekņi, kas izbēguši no Granadas, un kopā ar manu meitu, kurai, ceru, jūs nedarīsiet pāri, dodamies uz Sevilju, lai lūgtu viņu žēlīgo majestāšu aizstāvību un rastu iespēju at­griezties Anglijā.

— Jūs neizskatāties pēc angļa, — virsnieks sacīja. — Jūs iz­skatāties pēc marāna.

— Savu ārieni cilvēks neizvēlas, ser. Es esmu tirgotājs Kastels no Londonas. Mans vārds ir labi pazīstams Seviljā un visā Spā­nija, jo es plašos apmēros tirgojos ar šo zemi. Ja es. tiktu pie jūsu karaļa, viņa augstība pats to apstiprinātu. Lai jūs nemulsina mūsu dranas, mes bijām spiesti tā apģērbties, lai varētu aizbēgt no Gra­nadas. Es ļoti lūdzu jūs, ļaujiet mums doties uz Sevilju!

— Senjor Kastei, — virsnieks atbildēja, — es esmu kapteinis

Arrano Puevla, un, tā kā jūs neapstājāties, kad mēs jums uzsau­cām, un nogalinājāt vienu no maniem labākajiem kareivjiem, jums katrā ziņā jādodas uz Sevilju, taču kopā ar mani, nevis uz savu roku. Jūs esat mani gūstekņi, bet nebaidieties — ne pret jums, ne jauno dāmu vardarbība netiks lietota. Jums par saviem noda­rījumiem būs jāstājas karaļa tiesas priekšā un tur jāizstāsta savs patiesais vai melu stāsts.

Pēc tam kad Pīteram un Kastelam bija atņemti zobeni, viņiem atļāva atkal sēsties zirgos, un viņi visi trīs turpināja ceļu uz Se­vilju kā gūstekņi.

— Mums vismaz vairs nav jābaidās no laupītajiem, — Marga­reta sacīja Pīteram, — un mēs esam laimīgi paglābušies no šo vīru zobeniem.

— Jā gan, — Pīters, smagi nopūzdamies, atbildēja, — bet es cerēju, ka šonakt mēs gulēsim uz

upi uz jūru, nevis spāņu cietumā. Taču liktenis ir lēmis citādi — jau otrreiz es tevis dēļ esmu nokāvis cilvēku, un atkal viss sāksies no gala. Laime ir mūs pametusi!

— Varēja būt vēl ļaunāk, un es neko tev nepārmetu, — atteica Margareta, atcerēdamās rupjās rokas, kas bija viņu sagrābušas, un nogalināto kareivi, ko tā biedri apglabāja turpat ceļmalā.

Visu garo dienu viņi jāja saules svelmē pa auglīgu, iekoptu līdzenumu Seviljas virzienā. Jau iztālēm skatienu piesaistīja Hi- ralda — kādreizējās mauru mošejas minarets, kas pacēlās simtiem pēdu augstumā virs lielās pilsētas. Beidzot pret vakaru viņi sa­sniedza Seviljas austrumu nomali, izjāja tai cauri, tad iejāja pa lieliem vārtiem un sāka līkumot pa ielu labirintu.

— Kurp jūs mūs vedat, kapteini Arrano? — Kastels pēc brīža jautāja.

— Uz Svētās Ermandadas cietumu, kur jūs gaidīsiet tiesu par viena tās kareivja nokaušanu, — virsnieks atbildēja.

— Es lūdzu dievu, kaut mēs ātrāk tur nokļūtu, — Pīters sacīja, paraudzīdamies uz Margaretu, kas no pārguruma līgojās savos seglos kā puķe vējā.

— Es ari, — Kastels nomurmināja, pamezdams skatienu uz draudīgajām ļaužu sejām visapkārt. Tie bija uzzinājuši, ka viņi nogalinājuši spāņu karavīru, un, noturēdami viņus par mauriem, bariem sekoja jātnieku pulciņam, nikni vērdamies gūstekņos vai lamādami tos par neticīgajiem. Reiz, kad viņi šķērsoja laukumu, kāds garīdznieks pūlī iekliedzās: «Nokaujiet tos!» un vairāki rupji tēvaiņi metās uz priekšu, lai norautu viņus no zirgiem. Kareivji tikai ar pūlēm atvairīja uzbrucējus.

Tad pūlis sāka gūstekņus apmētāt ar atkritumiem, tā ka drīz vien viņu baltās drānas bija notraipītas un notašķītas. Kāds vīrs svieda akmeni un trāpīja Margaretai pa plaukstas locītavu. Viņa iekliedzās un izlaida pavadu no rokām. Tas karstasinīgajam Pīte­ram lika iesvilties dusmās, un, iekams kareivji paguva iejaukties, viņš jau bija sviedējam līdzās un tā iebelza pa ģīmi, ka vīrs novēlās gar zemi. Kastels domāja, ka nu viņus noteikti nositīs,; taču pūlis tikai smējās un atskanēja kliedzieni: — Varens sitiens, maur! Tam neticīgajam ir smaga roka!

Arī virsnieks nesadusmojās. Kad pakritušais vīrs uzrausās kājās ar dunci rokās, viņš, izrāvis savu zobenu, ar plakanisku sitienu to atkal noguldīja gar zemi un sacīja Pīteram:

— Neaptraipiet savas rokas ar šo prasto lopu, senjor!

Tad viņš pagriezās un pavēlēja kareivjiem, kas jāja pa priekšu, izklīdināt pūli.

Izkjuvuši no Jaužu ielenkuma, viņi vēl ilgi līkumoja pa sānieli- ņām, izvairīdamies no galvenajām ielām, līdz beidzot nonāca pie lielas, drūmas celtnes un pa režģotiem dzelzs vārtiem, kas atda­rījās viņu priekšā un tūlīt atkal aizvērās, iejāja tās pagalmā. Te gūstekņiem pavēlēja nokāpt no zirgiem un tos aizveda projām. Kapteinis Arrano sāka runāties ar cietuma komandantu. Tas bija vīrs ar stingru, bet ne ļaunu seju un visai ieinteresēti viņus no­pētīja. Pēc brīža komandants pienāca pie gūstekņiem un apvaicā­jās, vai viņiem esot nauda, ko samaksāt par istabām; pretējā gadī­jumā viņš būšot spiests tos novietot kopējās kamerās.

Kastels atbildēja apstiprinoši un kā apliecinājumu saviem vār­diem izvilka piecus zelta gabalus, ko pasniedza kapteinim Arrano, lūgdams izdalīt šo naudu kareivjiem kā pateicību par to, ka viņi tos apsargājuši ceļā uz šejieni. Tad Kastels vēl piebilda — pietie­kami skaļi, lai visi dzirdētu —, ka viņš gribētu izsniegt kompensā­ciju ari tā vīra piederīgajiem, kuru Pīters nelaimīgā kārtā nogali­nājis. So paziņojumu kareivji uzņēma ar acīmredzamu atzinību. Viens no viņiem solījās to pavēstīt mirušā biedra atraitnei un visu vārdā pateicās Kastelam. Pēc atvadīšanās no kapteiņa Arrano, kas teica, ka tiesā viņi vēl tikšoties, Kastelu, Pīteru un Margaretu cauri cietuma garu garajiem gaiteņiem aizveda uz divām istabām — viena no tām bija maza, otra krietni lielāka, abas ar aizrestotiem logiem —, iedeva ūdeni, lai viņi varētu nomazgāties, un pateica, ka drīz tiks atnestas vakariņas.

Pēc kāda brīža cietumsargi ienesa gaļu, olas un vīnu, un izsal­kušie ceļinieki, ieraugot šādu azaidu, jutās visai priecīgi. Kamēr viņi ēda, ieradās cietuma komandants ar notāru un, kad maltīte bija pabeigta, sāka viņus iztaujāt.

— Mūsu stāsts ir garš, — Kastels sacīja, — bet ar jūsu atļauju es to pastāstīšu, tikai, lūdzami, ļaujiet manai meitai, donjai Mar­garetai, doties pie miera, jo viņa ir galīgi pārguruši. Ja gribēsiet, varēsiet viņu izprašņāt rīt.

Komandants laipni to atvēlēja, un Margareta, apskaudama tēvu, atsvieda plīvuru no sejas. Viņas skaistuma pārsteigti, komandants un notārs acis vien noblisināja. Tad, pasniegusi Pīteram roku, ko viņš noskūpstīja, un ar reveransu atvadījusies no komandanta un notāra, viņa devās uz blakus istabu gulēt.

Kad Margareta bija aizgājusi, Kastels pastāstīja, kā marķīzs Morelja nolaupījis viņa meitu — izdzirdot šo vārdu, komandants plati iepleta acis — un atvedis no Londonas uz Granadu, kā viņi, Margaretas tēvs un līgavainis, tai sekojuši un beidzot visi laimīgi izbēguši. Taču par viltus līgavu Betiju un sazvērestību pret Mo- relju viņš nebilda ne vārda. Saprazdams, ka labāk tūlīt runāt skaidru valodu, Kastels pateica savu vārdu un nodarbošanos, kā arī nosauca savus partnerus un kompanjonus Seviljā — proti, Ber- naldesa firmu, kas komandantam bija labi pazīstama, — un lūdza paziņot tās vadītājam senjorām Huanam Bernaldesam par viņu aizturēšanu un atļaut tam nākamajā rītā viņus apmeklēt. Kastels uzsvēra, ka viņi nav nekādi blēži vai dēku meklētāji, bet ir godīgi Anglijas pavalstnieki, kas nokļuvuši nelaimē, un vēlreiz lika sa­prast, ka labprāt samaksās par katru viņiem parādītu laipnību vai izdarītu pakalpojumu. Komandants vērīgi uzklausīja visu, ko Kas­tels sacīja.

Viņš arī apsolīja sazināties ar savu priekšniecību un, ja tai ne­būšot iebildumu, aizsūtīt kādu cilvēku pie senjora Bernaldesa ar lūgumu nākamajā dienā atnākt uz cietumu. Beidzot komandants ar notāru aizgāja, un, kad cietumsargi bija nokopuši galdu un aiz­slēguši durvis, Kastels un Pīters nolikās viņiem uzklātajās gultās, sirdī pateikdamies dievam, ka atrodas Seviljā, kaut arī cietumā.

Tonakt viņi patiešām gulēja labi un nākamajā rītā pamodās visai spirgti. Tūlīt pēc brokastīm atkal atnāca cietuma komandants un līdz ar viņu senjors Huans Bernaldess, Kastela kompanjons Spā­nijā un šifrēto vēstuļu rakstītājs, ar kuru Kastels pēdējo reizi bija redzējies Anglijā pirms dažiem gadiem. Tas bija drukns vīrs ar mierīgu, gudru seju, diezgan mazrunīgs pēc dabas.

Pasveicinājis Kastelu ar uzsvērtu cieņu, kas nepalika komandan­tam nepamanīta, Bernaldess lūdza, vai viņš nevarētu parunāties ar ieslodzītajiem vienatnē. Komandants neiebilda un devās pro­jām, teikdams, ka atgriezīšoties pēc stundas. Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, Bernaldess sacīja:

— Dīvainā vietā mēs sastopamies, Džon Kastei, taču es par to pārāk nebrīnos, jo dažas jūsu vēstules ar mūsu draugu ebreju starpniecību nonāca līdz manīm. Jūsu kuģis «Margareta», sagata­vots ceļojumam, stāv upē, un, lai novērstu aizdomas, es palēnām to sāku piekraut ar precēm Anglijai. Bet, kā jums uz tā nokļūt, tur es nezinu padoma. Taču nezaudēsim dārgo laiku! Pastāstiet man visu pēc kārtas, neko nenoklusējot.

Kastels ar Pīteru steigšus izstāstīja, kā risinājušies notikumi, un Bernaldess klusēdams klausījās. Kad viņu stāsts bija galā, Ber­naldess sacīja Pīteram:

— Gaužām žēl, jaunais kungs, ka jūs pacēlāt zobenu pret šo kareivi, jo tagad nepatikšanas, kas jau gandrīz bija beigušās, sāk­sies no jauna un būs vēl lielākas. Marķīzs Morelja šai zemē ir ļoti varens vīrs. To liecina kaut vai tas fakts, ka viņu majestātes sūtīja šo cilvēku uz Londonu noslēgt ar jūsu karali vienošanos at­tiecībā uz ebrejiem, kas pēc izraidīšanas no Spānijas meklētu pa­tvērumu Anglijā. Nekas labs nav sagaidāms, un man jūs jābrī­dina, ka viņu majestātes ienīst ebrejus, it īpaši marānus, kas šeit, Seviljā, jau tiek sadedzināti dučiem. — Un Bernaldess zīmīgi pa­skatījās uz Kastelu.

— Jūtos visnotaļ vainīgs, — Pīters sacīja, — bet šis nekauņa rupji aizskāra Margaretu, un es, to redzēdams, kļuvu traks aiz dusmām un nespēju novaldīties. Sī ir jau otrā reize, kad, aizstā­vēdams viņu, iekļūstu nepatikšanās. Turklāt es šo kareivi noturēju par bandītu.

— Mīlestība ir slikts diplomāts, — atbildēja Bernaldess, atturīgi pasmaidīdams, — un izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Kas izdarīts, tas izdarīts. Es mēģināšu panākt, lai jūs visus trīs izsauc tieši pie viņu majestātēm, kad tie parīt noklausīsies iztiesājamās lietas. Jums labāk stāties pašas karalienes priekšā nekā nonākt kāda al- kalda rokās. Viņai ir laba sirds, ja tikai izdodas to aizkustināt, vienīgi pret ebrejiem un marāniem viņa žēlastības nepazīst, — Bernaldess atkal pameta skatienu uz Kastelu. — Turklāt naudas jums netrūkst, un šeit, Spānijā, mēs ar zeltu bruģējam ceļu uz de­besīm, — viņš piebilda, likdams saprast, ka ar naudu var uzpirkt visaugstākās amatpersonas.

Neko vairāk parunāt viņi nepaspēja, jo atgriezās komandants, kas pavēstīja, ka senjora Bernaldesa apciemojuma laiks beidzies, un apvaicājās, vai viņi paguvuši visu izrunāt.

— Ne gluži, — Margareta sacīja. — Godājamais komandant, vai jūs neatļautu senjorām Bernaldesam atsūtīt man kristīgo drā­nas? Es negribu stāties jūsu tiesnešu priekšā šajā netīrajā pagānu apģērbā. Domāju, ka arī mans tēvs un senjors Broums to nevēlas.

Komandants pasmējās, apsolījās to nokārtot un pat atļāva Ber­naldesam vēl piecas minūtes uzkavēties, lai viņi varētu norunāt, kādas drēbes šurp sūtāmas. Pēc tam komandants kopā ar Bernal- desu aizgāja, atstājot viņus vienus.

Tikai tad, kad Bernaldess bija jau projām, viņi atģidās, ka aiz­mirsuši pavaicāt, vai nav kas dzirdēts par Inesu, kurai bija iedota Bernaldesa adrese. Tā kā viņš pats par to nekā nebija bildis, viņi nosprieda, ka Ineša Seviljā vēl nav ieradusies, un atkal, baiļoda­mies neziņā, minēja, kas varētu būt noticis Granadā pēc viņu aizjāšanas.

Tonakt viņus piemeklēja jaunas rūgtas bēdas. Tūlīt pēc vaka­riņām ieradās cietuma komandants un pavēstīja, ka saņēmis tiesas pavēli senjoru Broumu, kas apsūdzēts slepkavībā, nošķirt no pā­rējiem. Lai kā viņi lūdzās, Pīters, Margaretai mirkstot asarās, tika aizvests uz atsevišķu kameru.