Daiļā Margareta

XIII nodaļa piedzīvojumi mājvietā

Pīters gulēja slikti, jo, par spīti bārddziņa zālēm, viņa ievaino­jumi gauži sāpēja. Miera nedeva arī doma, ka Margareta ir pār­liecināta par viņa un tēva nāvi un viņas sirds lūst žēlabās. Tiklīdz Pīters ieslīga snaudā, acu priekšā nostājās raudošā Margareta un viņš dzirdēja, kā tā šņukst un murmina viņa vārdu. Kad caur aiz­restotajiem logiem iespraucās pirmā gaismiņa, Pīters piecēlās un pamodināja Kastelu, jo viņi viens bez otra palīdzības nespēja ap­ģērbties. Tad abi klusu sēdēja un gaidīja, kamēr izdzirdēja pa­galmā cilvēku balsis un dzīvnieku mīņāšanos. Nopratuši, ka iera- , dies bārddzinis ar mūļiem, viņi atslēdza savas durvis un pierunāja priekšnamā sastapto nomiegojušos kalponi izlaist viņus laukā.

Tas patiešām bija bārddzinis un kopā ar viņu vienacis puisis jāšus uz ponija. Bārddzinis pavēstīja, ka tas būšot viņu pavadonis. Tad viņi atgriezās mājā, un bārddzinis vēlreiz apskatīja Kastela un Pītera ievainojumus. Par Pīteru viņš bažīgi nogrozīja galvu un teica, ka jaunajam cilvēkam gan nevajadzētu tik drīz doties ceļā. Pēc tam vēl notika kaulēšanās par mūļu, zirglietu un seglu somu cenu (tajās viņi sabāza savas nedaudzās liekās drēbes), samaksu pavadonim un tā tālāk, jo, lai cik ļoti Kastels ar Pīteru vēlējās ātrāk tikt projām, viņi baidījās izrādīt, ka nav tukšinieki.

Beidzot viss bija nokārtots, un, tā kā pats saimnieks vēl nerādī­jās, viņi nolēma jāt projām, neatvadījušies no tēva Enrikes, bet atstāt viņam naudu kā pateicību par viesmīlību un dāvanu viņa baznīcai. Kamēr Kastels nodeva šo naudu kalponei, neaizmirsdams apdāvināt arī viņu, garīdznieks tomēr uzradās. Viņš bija neskuvies un, neatņemdams roku no tonzurētās galvas, skaidroja vai, parei­zāk sakot, meloja, ka noturējis baznīcā agro mesu, pēc tam jautāja, kurp viņi pošoties.

Pastāstījuši viņi pasniedza tēvam Enrikem savu dāvanu, ko tas vēlīgi pieņēma, taču šķita, ka ciemiņu devīgums jo vairāk uzkurina viņa vēlēšanos tos aizkavēt. Sākās pierunāšana. Viņi neesot vēl pietiekami atspirguši, lai jātu; ceļi esot ārkārtīgi nedroši; mauri viņus sagūstīšot un iemetīšot pazemes cietumā, kur smokot ieslodzīti kristīgie; neviens nevarot iekļūt Granadā bez pases, un tā tālāk, un tā joprojām, bet uz visiem biedinājumiem Kastels un Pī­ters atbildēja tikai to, ka viņiem katrā ziņā tūlīt jādodas ceļā.

Tēvs Enrike nu šķita ļoti satraucies un galu galā pateica, ka viņu dēļ marķīzs Morelja tam sagādāšot nepatikšanas. Kā un kāpēc, to viņš nepaskaidroja, taču Pīters nojauta tēva Enrikes bažu iemeslu: marķīzs varētu no viņiem uzzināt, ka šis garīdznieks, viņa kape­lāns, ir aplaupījis sava patrona kuģi, ko tas domāja nogrimušu, un pievācis sev dārglietas. Redzēdami, ka šis vīrs perina ļaunprātību un kaut kādā veidā viņus aizturēs, ja viņi vēl vilcināsies, Kastels un Pīters steigšus atvadījās, izmetās ārā, uzkāpa mūļos, kas stāvēja pagalmā, un kopā ar pavadoni devās projām.

Aizjājot viņi dzirdēja garīdznieku, kas nu bija iededzies nik­numā, lamājam bārddzini par to, ka tas viņiem pagādājis mūļus, un saklausīja vārdus «spiegi», «angļu senjoras», «marķīza pavē­les», tādēļ jutās laimīgi, kad beidzot bija tikuši laukā no pilsētiņas, kur šai agrajā stundā vēl redzēja maz cilvēku, un, neviena neaiz­kavēti, jāja Granadas virzienā.

Ceļš bija nelāgs un ļoti kalnains, turklāt izrādījās, ka mūļi bija vēl sliktāki, nekā tie izskatījās. Tas, uz kura jāja Pīters, pastāvīgi klupa. Viņi pajautāja jauneklim, savam pavadonim, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai nokļūtu līdz Granadai, bet atbilde skanēja:

— Quien sabe? (Kas to zina?) Kā dievs vēlēs.

Pēc stundas viņi vaicāja atkal. Puisis atteica, ka «varbūt šova­kar, varbūt rīt, varbūt nekad», jo šai apvidū esot daudz laupītāju un, ja ari laimētos no tiem izbēgt, viņus droši vien sagūstīšot mauri.

— Man šķiet, ka viens laupītājs ir pavisam tuvu mums, — Pī­ters angliski sacīja, paskatīdamies uz šo nepatīkamo vienaci, un savā lauzītajā spāņu valodā piebilda: — Draugs, ja mums iznāks sastapšanās ar laupītājiem vai mauriem, pirmais, kas mirs, būsi tu! — Un viņš uzsita pa sava zobena rokturi.

Puisis spāniski nolamājās un pagrieza poniju, it kā grasltos jāt atpakaļ uz Motrilu, tad pārdomāja un, aizauļojis lielu gabalu uz priekšu, vairākas stundas turējās no viņiem atstatu.

Kaut gan viņi pusdienlaikā bija apstājušies, lai atpūtinātu mū­ļus, vārgie lopiņi tik lēni vilkās pa kalnu ceļu, ka sāka jau krēslot, kad viņi sasniedza virsotni un pēdējā saulrieta atblāzmā pāri pla­šajam līdzenumam jeb vegai tālumā ieraudzīja Granadas minare- tus un pilis. Kastels un Pīters gribēja doties tālāk, bet pavadonis apgalvoja, ka tumsā jāt lejup būtu neprāts, jo mūļi ievelšoties aizā.

Te tuvumā esot venta — mājvieta, kur viņi varēšot pārnakšņot un rītausmā turpināt ceļu.

Kad Kastels iebilda pret apmešanos mājvietā, puisis atbildēja, ka gribot negribot tas jādara, jo visa līdzpaņemtā pārtika apēsta un te uz ceļa nav arī ar ko pabarot lopiņus. Viņi negribīgi piekāpās, saprazdami, ka mūļi, ja tos pienācīgi nepabaros, nespēs viņus aiz­nest līdz Granadai. Tad pavadonis, parādījis māju, kas vientuļi stāvēja ieplakā kādus simt jardus no ceļa, pateica, ka steigšoties turp pirmais, lai brīdinātu saimnieku, un aizlēkšoja.

Kad Kastels un Pīters sasniedza ar masīvu mūra sētu apjozto mājvietu, viņi redzēja vienaci nopietni sarunājamies ar resnu, ne­simpātisku vīru, kam aiz jostas bija aizbāzts liels duncis. Panācis pretī, šis vīrs paklanīdamies stādījās priekšā kā mājvietas saim­nieks un uz viņu jautājumu, vai te varētu dabūt vakariņas un naktsmītni, atbildēja, ka būšot gan viens, gan otrs.

Tiklīdz Pīters un Kastels iejāja pagalmā, krodzinieks tūlīt aiz­slēdza vārtus, paskaidrodams, ka darot to tālab, lai laupītāji ne­tiktu iekšā, un piebilda, ka viņi laimīgā kārtā līdz ar tumsas iestā­šanos sasnieguši mājvietu, kur varēšot pilnīgi droši pārgulēt. Tad pienāca maurs un aizveda mūļus uz stalli, un viņi saimnieka pava­dībā iegāja viesu istabā — garā, zemā telpā ar galdiem un soliem, uz kuriem sēdēja vairāki robusta izskata vīri un dzēra vīnu. Te pēkšņi krodzinieks pieprasīja samaksāt uz priekšu, jo viņš neuzti­coties svešiniekiem. Pīters dzīrās iebilst, bet Kastels, atzīdams par labāku piekāpties, pogāja vaļā savu kamzoli, lai sadabūtu naudu, jo kabatā glabātās monētas līdz pēdējai bija izdevis Motrilā.

Tā kā Kastela labā roka vēl arvien bija nevarīga, viņš darbojās tikai ar kreiso un tik neveikli, ka mazais dublons, ko viņš paņēma, izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Aizmirsis, ka josta pa­likusi neaiztaisīta, viņš noliecās to pacelt, un šajā brīdī vesels naujums dažādu zelta gabalu, skaitā ap divdesmit, izbira zemē un aizripoja uz visām pusēm. Pīters, kas vēroja notiekošo, pamanīja, ka saimnieks un pie galdiem sēdošie vīri aši apmainās zīmīgiem ska­tieniem. Taču viņi visi piecēlās un palīdzēja salasīt monētas, ko saimnieks atdeva Kastelam, ar nejauku smaidu piezīmēdams: būtu šis zinājis, ka viņa viesi tik bagāti, tad gan būtu par naktsmājām prasījis vairāk.

— Lūdzams, nedariet to, — Kastels sacīja, — lieku jums pie sirds, tas ir viss, kas mums pieder, — bet tai pašā mirklī vēl viens zelta gabals, šoreiz liels dublons, kas bija aizmeties drēbēs, iz­slīdēja uz grīdas.

— Protams, senjor, — atteica krodzinieks, paceldams arī šo un pieklājīgi pasniegdams Kastelam, — bet papurinieties vien, varbūt jūsu kamzoli ir vēl kas aizķēries.

Kastels strauji izslējās, un jostā palikušie zelta gabali, kas vairs negulēja tik blīvi, skaļi nošķindēja. Klātesošie, to dzirdot, atkal pasmaidīja, bet saimnieks izteica savu prieku par to, ka Kastels atrodoties godīgā mājā un neklaiņojot pa kalniem, kur mitinoties tik daudz ļaunu cilvēku.

Cik spēdams mierīgi sabāzis naudu kabatā un aizsprādzējis jostu zem kamzoļa, Kastels kopā ar Pīteru apsēdās pie kāda nomaļāka galda un vaicāja, vai varētu dabūt vakariņas.

Saimnieks piekrītoši pamāja un uzsauca mauru kalpotājam, lai atnes ēdienu, tad arī pats piesēdās pie viņu galda un sāka uzdot jautājumus, pēc kuriem bija noprotams, ka pavadonis jau paguvis visu par viņiem izstāstīt.

— Kā jūs uzzinājāt par kuģa bojā eju? — Kastels atbildes vietā vaicāja.

— Kā? No marķīza ļaudīm. Pa ceļam uz Granadu viņš kopā ar saviem pavadoņiem un divām senjorām vakar te iegriezās izdzert kausu vīna. Viņš teica, ka «San Antonio» nogrimis, taču nekā ne­stāstīja par jūsu palikšanu uz kuģa.

— Tad atvainojiet mūs, draugs, ja mēs, kuru darīšanas jūs ne­var interesēt, sekosim marķīza paraugam un klusēsim, jo esam no­guruši un vēlamies atpūsties.

— Protams, senjori, protams! — atbildēja saimnieks. — Iešu pasteidzināt jūsu vakariņas un atnesīšu vislabāko Granadas vīnu godājamo viesu pacienāšanai.

Viņš izgāja no istabas un pēc brīža atgriezās ar ēdamo — prāvu bļodu labi sagatavotas gaļas — un vīnu māla krūkā. Piepildīdams Kastela un Pītera raga kausus, saimnieks teica, ka pats vīnu pār- lējis no pudeles, lai tajā neiekļūtu ne mazākā duļķīte.

Kastels pateicās un uzaicināja mājastēvu izdzert kausu uz viņu ceļojuma labu izdošanos, taču tas atteicās, aizbildinādamies, ka viņam esot gavēņa diena, kad zvērējis dzert tikai ūdeni. Tad Pīters, kas visu laiku bija klusējis, bet daudz ko ievērojis, mazliet pieskā­rās vīnam ar lūpām, šķietamā labpatikā nošmaukstināja tās un angliski pačukstēja Kastelam:

— Nedzeriet! Vīns ir sazāļots!

— Ko jūsu dēls saka? — saimnieks vaicāja.

— Viņš saka: vīns esot lielisks, bet viņš pēkšņi atcerējies, ka dakteris Motrilā pieteica mums vīnu neņemt ne mutē, jo tas varot kaitēt mūsu vainām, ko dabūjām uz grimstošā kuģa. Arī es biju to piemirsis. Bet nelaidīsim labu mantu postā. Dodiet to saviem drau­giem. Mums jāapmierinās ar necilāku padzērienu. '— Un, paņēmis krūzi, kas stāvēja uz galda, Kastels piepildīja tukšu kausu ar ūdeni, izdzēra to un padeva kausu Pīteram. Saimnieks sapīcis noskatījās uz viņiem.

Tad, it kā attapies, Kastels piecēlās un laipni pasniedza vīna krūku un piepildītos kausus pie blakus galda sēdošajiem vīriem, iz­teikdams nožēlu, ka viņi paši nedrīkst nobaudīt lielisko dzērienu. Starp šiem vīriem atradās arī Pītera un Kastela pavadonis, kas pēc mūļu aprūpēšanas bija ienācis iekšā. Viņi nelikās lūgties, un divi tūlīt kāri iztukšoja kausus. Saimnieks, to redzēdams, izgrūda ap­slāpētu lāstu, paķēra vīna krūku un ar visu izmetās laukā.

Kastels un Pīters mierīgi turpināja vakariņot, jo redzēja, ka kai­miņi ēd to pašu, ko viņi, un maltītē piedalās ari saimnieks, kas bija atgriezies un, kā Pīteram šķita, bažīgi vēroja abus puišus, kuri bija dzēruši vīnu. Drīz viens no tiem piecēlās, aizgāja pie sola istabas otrā malā, nolikās uz tā garšļaukus un kļuva pavisam kluss, bet viņu vienacainais pavadonis izstiepa rokas, saguma uz priekšu, tā ka galva noslīga uz tukša šķīvja, un palika nemaņā guļam. Saim­nieks pietrūkās kājās un brīdi stāvēja, nezinādams, ko darīt. Kas­tels piecēlās no galda un sacīja, ka nabaga jaunekli pēc ilgā jājiena acīmredzot pārmācis miegs un ka arī viņi jūtoties noguruši, tādēļ gribētu doties pie miera. Vai saimnieks nebūtu tik laipns un neaiz­vestu viņus uz naktsguļai paredzēto istabu?

Krodzinieks tūlīt sarosījās — bija skaidrs, ka viņš grib ātrāk tikt vaļā no Kastela un Pītera, jo pārējie vīri, acis iepletuši, blenza uz abiem gulošajiem un sačukstējās savā starpā.

— Lūdzu, šeit, senjori, — viņš sacīja un, paņēmis rokā lampu, devās uz pla-tām stalažu kāpnēm, kas atradās istabas galā. Uzkāpis pa tām, viņš pacēla lūku un aicināja Kastelu un Pīteru sekot. Kas­tels tūlīt rāpās augšā, bet Pīters kāpņu galā vēl pagriezās pret pa­licējiem, kas noraudzījās viņiem pakaļ, pateica tiem arlabunakti un šai brīdī it kā neviļus pa pusei izvilka savu zobenu no maksts. Tad arī viņš devās augšā pa kāpnēm uz bēniņiem.

Tā bija kaila, nemīlīga telpa. Tajā atradās tikai divi krēsli un divas neaptēsta koka gultas bez galvgaļiem, patiesību sakot, vien­kārši lāvas, kas stāvēja pēdas trīs atstatu viena no otras pie dēļu starpsienas, kura laikam atdalīja šo istabu no kāda cita bēniņu skabūža. Ārsienā tieši zem jumta ģēveles bija ar maisu aizklāts caurums, kas kalpoja loga vietā.

— Mēs esam nabaga ļaudis, — teica saimnieks, kad viņi aplū­koja nožēlojamo būceni, — bet ne viens vien liels vīrs ir te mierīgi pārgulējis, un arī jūs varat būt bez bažām.

— Būs jau labi, — Kastels atteica, — bet, draugs, pasakiet sa­viem kalpiem, lai neaizslēdz stalli, jo mēs dosimies ceļā līdz ar gaismiņu, un, lūdzu, atstājiet mums šo lampu.

— Tā man pašam vajadzīga, — krodzinieks īgni norūca, jau no­licis kāju uz pirmā pakāpiena.

Pīters pielēca viņam klāt un, ar vienu roku satvēris viņa plauk­stas locītavu, ar otru sagrāba lampu. Krodzinieks izmeta lāstu un sāka gramstīties ap jostu laikam pēc dunča, bet Pīters no visa spēka sagrieza viņa locītavu tik sāpīgi, ka sakrampētie pirksti at­laidās un lampa palika Pītera rokā. Virs nikni ķēra pēc lampas, pazaudēja līdzsvaru un, noripojis lejā pa kāpnēm, smagi nogāzās uz grīdas.

Kastels un Pīters noskatījās viņam pakaļ un jutās atviegloti, redzot, ka tas atkal pieraušas kājās. Tad krodzinieks sāka viņus lamāt, dūri kratīdams un zvērēdams atriebties. Pīters aiztaisīja lūku. Tā bija sametusies, tā ka viens stūris nepiegula grīdai, un ari aizšaujamā bulta bija noņemta, palikušas tikai skavas, kurās tā turējusies. Pīters paraudzījās apkārt pēc kāda koka, ko iebāzt ska­vās bultas vietā, taču nekā-neatrada. Tad viņš atcerējās kabatā no­glabāto virves galu, ko bija izmantojis, lai piesietu savu seglu somu. Viņš izvilka to cauri abām skavām un nostiprināja, tā ka lūku varēja pacelt virs grīdas tikai pāris collu.

Iedomājies, ka to var izdarīt un pa spraugu ar dunci virvi pār­griezt, Pīters paņēma vienu no krēsliem un novietoja tā, ka divas krēsla kājas atradās uz lūkas malas un otras divas uz grīdas dē­ļiem. Tad viņš sacīja Kastelam:

— Mēs esam lamatās noķerti putni, taču, lai apgrieztu mums kaklus, viņiem vispirms jātiek iekšā būrī. Tas vīns bija saindēts, un viņi, ja vien varēs, noslepkavos mūs naudas dēļ… vai arī tādēļ, ka pavadonis ir licis to darīt. Mums šonakt labāk jāpaliek nomodā.

— Tā šķiet gan, — Kastels bažīgi atteica. — Paklau, viņi tur lejā sarunājas.

Apakšā tiešām bija dzirdamas balsis, it kā viņi par kaut ko ap­spriestos, bet pēc brīža tās noklusa. Kad viss kļuva kluss, Kastels un Pīters pārmeklēja bēniņus, taču nekā aizdomīga neatrada. Pīters apskatīja loga caurumu un, tā kā tas bija pietiekami liels, lai cil­vēks varētu izlīst pa to, mēģināja aizvilkt vienu no gultām zem tā, domādams, ka gadījumā, ja zaglis mēģinātu iekļūt pa logu, viņš nonāktu tieši rokās tam, kurš tur gulētu. Taču gultas bija pieskrū­vētas pie grīdas un neizkustināmas. Tā kā neko vairāk iesākt neva­rēja, viņi apsēdās uz gultām ar kailiem zobeniem rokā un gaidīja — gaidīja ilgi, taču nekas nenotika.

Beidzot lampa, kuras liesma jau labu bridi vairs tikai vāri plaik­snījās, nodzisa — bija izbeigusies eļļa, un viņus apņēma tumsa, ko mazlietiņ kliedēja gaišums no loga cauruma, jo virs tā pienagloto maisu viņi bija norāvuši.

Pēc brīža viņi izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Lejā atvērās un aizcirtās durvis, pēc tam atskanēja balsis, starp kurām Pīters tagad saklausīja kādu jaunu, kas šķita pazīstama.

— Skaidrs, — viņš čukstēja Kastelam. — Tas ir tēvs Enrike. Mūsu nesenais mājastēvs ieradies paskatīties, kā klājas viņa viesiem.

Pēc kādas pusstundas uzlēca mēness, iemezdams bēniņos gais­mas staru, un viņi atkal izdzirdēja pakavu dipu. Piegājis pie loga, Pīters palūkojās ārā un ieraudzīja staltu zirgu, ko mājvietas saim­nieks turēja aiz pavadas. Tad pienāca kāds vīrs un uzkāpa seglos. Saimnieks viņam kaut ko sacīja, un viņš pacēla seju pret bēniņu logu. Pīters pazina tēvu Enriki.

Abi vēl brīdi sačukstējās, tad garīdznieks latīņu valodā svētīja krodzinieku un aizjāja. Mājas durvis atkal aizcirtās.

— Viņš steidzas uz Granadu pavēstīt savam kungam Moreljam, ka mēs esam ceļā uz turieni, — sacīja Kastels, kad viņi atkal ap­sēdās uz gultām.

— Varbūt pavēstīt, ka mēs nekad tur neieradīsimies. Taču mēs šim Moreljam vēl parādīsim! — Pīters atteica.

Bija jau dziļa nakts, un Kastels, kas jutās ļoti noguris, atslīga pret pagalvi un sāka snaust. Piepeši krēsls, kas bija nolikts uz lū­kas, ar blīkšķi apgāzās. Kastels uztrūkās un jautāja, kas tas par troksni.

— Tikai žurka, — Pīters atbildēja, negribēdams teikt viņam pa­tiesību — proti, ka zagļi vai slepkavas mēģinājuši atvērt lūku.

Tad Pīters aizlīda līdz lūkai, sataustīja virvi un, pārliecinājies, ka tā nav pārgriezta, nolika krēslu vecajā vietā. Pēc tam viņš at­griezās pie gultas un nolikās tajā it kā uz gulēšanu, taču miegs viņam nebija ne prātā. Kastelu gan atkal bija pārmācis nogurums, viņš otrā gultā saldi krāca.

Ilgu laiku nekas vairāk nenotika, tikai vienreiz mēness staru aiz­sedza melna ēna un Pīteram likās, it kā viņš būtu redzējis logā pavīdam kādu seju. Tā momentā atkal nozuda un vairāk neparādī­jās. Bet tad viņš aiz dēļu starpsienas saklausīja apslāpētus trok­šņus — aizturētu elpošanu, basu kāju dipoņu, pēc tam skrapstoņu un klusu skrubināšanos, it kā peles zobi grauztos kokā, un pēkšņi — tieši tai vietā, kur krita mēness stars, — cauri sienai izspraucas asinskārīgs duncis un kaila roka.

Vienu sekundi duncis zvārojās virs gulošā Kastela krūtīm gluži kā dzīvs radījums, kas meklē vietu, kur dot nāvīgo triecienu. Tikai vienu sekundi, jo nākamajā Pīters jau bija pielēcis kājās un ar savu zobenu, kas, izvilkts no maksts, gulēja tam līdzās kaujas gatavībā, nocirtis šo roku virs elkoņa, tieši līdz ar sienu.

— Kas tas? — Kastels pusmiegā jautāja, sajutis, ka viņam kaut kas uzkrīt virsu.

— Čūska, — atbildēja Pīters, — indīga čūska. Atveriet acis un paskatieties!

Kastels, uzslējies pussēdus, klusēdams blenza uz šausmīgo roku, kura vēl arvien bija sažņaugts duncis, bet aiz sienas atskanēja apspiests vaids, un tad kāds smagiem soļiem aizsteberēja projām.

— Mums jātaisās, ka tiekam laukā no šejienes, — Pīters sacīja, — ja negribam te palikt uz visiem laikiem. Sis zellis drīz atgriezī­sies, lai sameklētu savu roku.

— Kā mēs varam tikt laukā? — Kastels vaicaja.

— Šķiet, ir tikai viens ceļš un ne no vieglajiem — caur logu un pāri sētai, — Pīters atbildēja. — Ahā! Tur viņi nāk. Es jau tā do­māju. — Bija dzirdams, ka pa kāpnēm rāpjas augšup cilvēki.

Pīters ar Kastelu pieskrēja pie loga un palūkojas ara. Šķita, ka tur lejā neviena nav, un attālums līdz zemei nepārsniedza divpa­dsmit pēdu. Pīters palīdzēja Kastelam izlīst, cieši satvēra viņa ve­selo roku ar savām abām, nolaida viņu lejup gar sienu, cik talu varēja, un tad ļāva krist. Kastels novēlās zeme, bet nesasitas un

tūlīt pierausās kājās. Pīters jau dzīrās viņam sekot, kad izdzir­dēja atkal apgāžamies krēslu un atskatījies ieraudzīja, ka lūka pa­ceļas un ar blīkšķi atvāžas. Viņi bija pārgriezuši virvi!

Blāvajā gaismā iznira vīrieša stāvs ar dunci rokā, aiz viņa pa­rādījās otra vīrieša galva. Bija par vēlu glābties caur logu. Ja Pīters mēģinātu to darīt, viņš dabūtu dūrienu mugurā. Sagrābis zo­benu ar abām rokām, viņš metās pretī vīrietim un atvēzējies spēcīgi blieza pa tumšo stāvu. Cirtiens trāpīja, jo vīrs bez skaņas nogāzās zemē un palika nekustīgi guļam. Nu arī otrais jau bija uzsvempies ar ceļgalu uz grīdas malas. Nākamajā acumirklī viņš, Pītera zo­bena caururbts, atmuguriski novēlās uz galvām pārējiem, kas tam sekoja, ar savu svaru nogāzdams kāpnes, tā ka viņi visi nokūleņoja lejā cits citam virsū, izņemot vienu, kurš palika karājamies, ar ro­kām ieķēries lūkas malā. Pīters sparīgi aizcirta lūku, un tas iebļau­damies palaida rokas vaļā. Tad, neatrazdams cita piemērota sma­guma, Pīters uzvilka nogalinātā vīrieša līķi uz lūkas un atstāja to tur.

Nu viņš metās pie loga, pa ceļam noglabādams zobenu makstī, izlīda laukā, iekārās ar rokām palodā un laimīgi nolēca zemē, jo bija ļoti veikls puisis un aiz uzbudinājuma nemaz vairs nejuta ievainojumu galvā un plecā.

— Kurp tagad? — jautāja Kastels, kad Pīters aizelsies nostājās viņam blakus.

— Uz stalli pēc mūļiem! Nē, tas neder! Mums nepietiks laika tos apseglot, un vārti ir aizslēgti. Pāri sētai, mums mudīgi jātiek pāri sētai! Pēc brīža tie nelieši būs klāt!

Viņi pieskrēja pie sētas. Tā gan bija pēdu desmit augsta, bet, par laimi, mūrēta no neaptēstiem akmeņiem, tā ka viegli varēja atrast, kur pieķerties un atbalstīties. Pīters pirmais uzrāpās augšā, tad, nometies uz vēdera, pasniedza roku Kastelam un ar pūlēm — jo vecais vīrs bija smags un ievainots — uzvilka viņu sev līdzās. Tieši šajā brīdī viņi izdzirdēja bēniņos kādu balsi kliedzam:

— Tie velna angļi ir aizbēguši! Joziet uz vārtiem un nogrieziet viņiem ceļu!

— Laižamies! — Pīters sacīja. Viņi abi reizē nolēca vai, pareizāk sakot, novēlās no sētas uz kupla dzeloņbumbieres krūma, kas gan mazināja triecienu, bet tik briesmīgi saskrāpēja viņus, ka bija vai jākliedz aiz sāpēm. Kaut kā izķepurojušies no šā sasodītā krūma, viņi, asinīm šķīstot, izrausās no grāvja, kurā tas auga, aizdieba līdz ceļam un skrēja pa to Granadas virzienā.

Viņi vēl nebija noskrējuši ne simt jardu, kad izdzirdēja kliedzie­nus un saprata, ka tiem dzenas pakaļ. Tieši šeit ceļš šķērsoja klin­šainu, ar mežonīgu biežņu pieaugušu gravu, bet tālāk bija klajš un labi pārredzams. Pīters saķēra Kastelu aiz rokas un vilka sev līdz gravā, kamēr viņi nonāca pie liela klinšu bluķa, aiz kura bija tāda kā ala, pilna ar krūmiem un garu, sakaltušu zāli. Viņi ieklupa zālē un paslēpās.

— Izvelciet savu zobenu, — Pīters sacīja Kastelam. — Ja viņi mūs atradīs, mirsim, kā vīriem pienākas.

Kastels paklausīja un paņēma zobenu kreisajā rokā.

Viņi dzirdēja, ka laupītāji aizskrien garām pa ceļu. Tad, atģidu- šies, ka ir pazaudējuši savus upurus, tie, skaitā pieci vai seši, grie­zās atpakaļ un ņēmās pārmeklēt gravu. Taču bija pārāk tumšs, jo mēness stari te neiespiedās, un viņi nekā nevarēja atrast. Divi no tiem apstājās piecu soļu attālumā no bēgļiem un sāka runāties. Viens sacīja, ka tie vepri droši vien esot paslēpušies turpat pagalmā vai varbūt aizmukuši atpakaļ uz Motrilu.

— Es nezinu, kur viņi paslēpušies, — atteica otrs, — bet šitā ir viena draņķīga padarīšana. Resnā Pedro roka ir pagalam, un, man rādās, viņš noasiņos līdz nāvei, divi puiši ir beigti vai tuvu pie mir­šanas, jo tas garkājainais anglis cērt kā nelabais, un kur tad vēl tie abi, kas iedzēra sazāļoto vīnu un laikam vairs nepamodīsies. Jā, pavisam draņķīgi, un tas viss tāpēc, lai tiktu pie dažiem dubloniem un izdabātu mācītājam. Bet, ja es šitos velnus dabūtu rokā, es … — viņš caur zobiem izgrūda šausmīgu draudu. — Zini ko, ielīdīsim krūmos ceļmalā un pagaidīsim, varbūt vini tomēr ir paslēpušies šeit.

Pīters dzirdēja, ko viņš teica, un brīdi vērīgi paklausījās. Visi pārējie vajātāji bija aizskrējuši atpakaļ pa ceļu. Pītera asinis vārī­jās, un dzelkšņu skrāpējumi nežēlīgi sāpēja. Neteikdams ne vārda, viņš iznāca no paslēptuves ar savu briesmīgo zobenu paceltā rokā.

Vīri ieraudzīja viņu un nostenējās aiz bailēm. Vienam no tiem tā bija pēdējā skaņa viņa mūžā. Otrs — tas, kurš nupat bija tik nikni draudējis, — apsviedās un cilpoja projām kā zaķis.

— Apstājies! — Pīters griezīgi čukstēja, kad bija to panācis.

— Apstājies un izpildi, ko solījies!

Neģēlis pagriezās un lūdzās žēlastību, taču veltīgi.

— Tas bija nepieciešams, — Pīters pēc brīža sacīja Kastelam.

— Jūs dzirdējāt: viņi taisījās mums uzglūnēt.

— Man liekas, ka šai mājvietā nekad vairs nemēģinās ķerties klāt angļiem, — Kastels izdvesa, aizelsies skriedams Pīteram blakus.