Daiļā Margareta

XVI nodaļa BETIJA RĀDA ZOBIŅUS

— Senjora, — Ineša sacīja, — jūs turat uz mani Jaunu prātu.

— Nē, — Margareta atbildēja, — jūs esat tāda, kāda esat. Kā­pēc lai es vainotu jūs?

— Nu, tad jūs ļaunojaties uz senjoru Broumu?

— Varbūt, bet tā ir tikai mūsu pašu darīšana. Ar jums es ne­vēlos par to runāt.

— Senjora, — Ineša turpināja, gurdi pasmaidīdama, — mēs abi esam bez vainas tajā šķietamajā idilē, ko jūs redzējāt.

— Patiešām? Kurš tad ir vainīgais?

— Marķīzs Morelja.

Margareta nekā neatbildēja, bet viņas acis izteica daudz.

— Senjora, jūs man neticat, un par to nav ko brīnīties. Un tomēr es runāju taisnību. Tas, ko jūs redzējāt no torņa, bija spēle, kurā senjors Broums, kā varbūt pamanījāt, savu lomu tēloja gau­žām nelabprāt un tikai manis pierunāts, jo es teicu, ka no tā at­karīga mana dzīvība. Es viņu kopu visu grūtās slimības laiku, un viņš nav nepateicīgs.

— Tā man likās gan. Taču es jūs nesaprotu.

— Senjora, es esmu verdzene šajā pilī, atstumta verdzene. Var­būt jūs varat uzminēt pārējo, tas šeit ir parasts stāsts. Man ap­solīja brīvību, ja ģs, ko uzskata par skaistuli, savaldzināšu šā vīrieša sirdi un padarīšu viņu par savu mīļāko. Ja es to nespētu, tad droši vien mani pārdotu kā verdzeni vai varbūt sodītu vēl bargāk. Es piekritu — kāpēc gan ne? Man tas bija nieks. No vie­nas puses — dzīve, brīvība un bagātība, dižciltīgs bruņinieks un galants draugs uz īsu laiciņu, no otras — kaunastabs vai nāve, kas neizbēgami man draud tagad, ja tikšu pieķerta. Es viņu nesa- valdzināju, senjora, un, patiesību sakot, arī sevišķi necentos to izdarīt. Senjors Broums manī redzēja tikai savu kopēju, neko vai­rāk, un man viņš bija nopietni slims cilvēks, nekas vairāk. Pama­zām mēs kļuvām labi draugi, un es uzzināju, ko viņš pārdzīvojis un kā šeit nokļuvis, uzzināju arī, ka šīs lamatas uzstādītas, lai jūs apmānītu un ievilinātu vēl dziļāk slazdā. Senjora, es nekā neva­rēju viņam to visu paskaidrot, tajā telpā mūs pastāvīgi izspiegoja un man nebija izdevības atklāti parunāt. Bija vajadzīgs, lai sen­jors Broums izliktos manī iemīlējies, tādēļ es izvedu viņu dārzā un, labi zinādama, ka mūs novēro, liku viņam tēlot šo lomu, tādējādi šķietami piekrāpjot jūs.

— Es tomēr vēl nesaproti, — Margareta jau maigāk sacīja. — Jūs sakāt, ka jūsu dzīvība vai labklājība atkarīga no šīs kaun­pilnās intrigas. Bet kādēļ tad jūs man to atklājat?

— Lai pasargātu no ciešanām jūs, senjora, glābtu savu draugu senjoru Broumu un atriebtos Moreljam.

— Kā jūs to izdarīsiet?

— Jūs abi tagad zināt patiesību, bet ar tālāko būs grūti. Tieši par to es atnācu ar jums parunāt, uzņemdamās lielu risku. Ja mans kungs nebūtu izsaukts uz mauru karaļa galmu, 'es nebūtu varējusi atnākt, un kuru katru mirkli viņš var atgriezties.

— Vai jums ir kāds plāns? — vaicāja Margareta, strauji pa­liekdamās uz Inesas pusi.

— Plāna pagaidām vēl nav, bet padomā man kaut kas ir. — Inesa pagriezās, paskatījās uz Betiju un piebilda: — šī lēdija ir jūsu radiniece, vai ne, kaut arī patāla un zemākas kārtas?

Margareta pamāja.

— Jūs esat diezgan līdzīgas, — Inesa turpināja, — apmēram vienādas augumā un arī pēc figūras, kaut gan senjora Betija ir druknāka, ar zilām acīm un zeltainiem matiem, bet jums acis ir melnas un mati kastaņbrūni. Ar nolaistu plīvuru vai naktī nebūtu viegli jūs atšķirt, ja rokās būtu cimdi un jūs runātu tikai čukstus.

— Jā, — sacīja Margareta. — Bet ko tas dod?

— Te nu senjorai Betijai jānāk talkā, — Inesa atbildēja. — Senjora Betija, vai jūs sapratāt, ko mēs runājām?

— šo to, bet gluži visu ne, — atbildēja Betija.

— Tad lai jūsu kundze jums paskaidro, ko nesapratāt, un ne­dusmojieties uz mani, lūdzama, ja es zinu par jums un jūsu sirds­lietām vairāk, nekā esat man stāstījusi. Donja Margareta, pasakiet viņai, ko es teicu.

Kad tas bija izdarīts, Inesa, mazliet padomājusi, lēni turpināja runāt, un Margareta pārtulkoja no spāņu valodas angliski visu, ko Betija nesaprata.

— Morelja Anglijā atklāja jums mīlestību, vai ne, senjora Be­tija? Un iekaroja jūsu sirdi, kā ir iekarojis jo daudzu sieviešu sirdis, tāpēc jūs noticējāt, ka viņš grib aizvest sev līdz un apprecēt jūs, nevis jūsu māsīcu. Tā bija, vai ne?

— Kāda- jums gar to daļa, svešā sieviete? — Betija jautāja, pie­tvīkdama aiz dusmām.

— Nekādas, bet es varētu pastāstīt dažu labu tādu pašu mīles­tības stāstu, ja jums labpatiktos dzirdēt. Taču noklausieties līdz galam un tad atbildiet man uz vienu jautājumu vai varbūt labāk atbildiet uz jautājumu vispirms. Vai jūs gribētu atriebties šim augstdzimušajam blēdim?

— Atriebties? -— Betija, sažņaugdama rokas dūrēs, izdvesa caur saviem veselīgajiem, baltajiem zobiem. — Es būtu gatava riskēt ar dzīvību, lai to izdarītu.

— Tāpat kā es. Šķiet, šai ziņā mēs esam vienis prātis. Un man liekas, ka es varu jums parādīt ceļu uz to. Jūsu māsīca ir redzējusi kaut ko tādu, ko viņas kārtas sievietēm nepatīk redzēt. Viņa ir greizsirdīga, un sadusmota — vai vismaz bija, pirms es viņai pa­stāstīju patiesību. Jau šovakar vai rīt pie viņas ieradīsies Morelja un jautās: «Vai neesat pārdomājusi? Vai jūs vēl arvien man at­sakāt vīrieša dēļ, kurš atdod savu sirdi pirmajai gaisīklei, kas viņu kārdina? Vai tagad jūs kļūsiet mana sieva?» Un ja nu viņa atbildētu «Jā!»? Pag, pag, neiebilstiet, ļaujiet man pateikt līdz galam! Un ja nu tad notiktu slepenas laulības un senjora Betija ar līgavas plīvuru dotos pie altāra, bet donja Margareta, kas ietērptos Betijas drēbēs, kopā ar senjoru Broumu un savu tēvu tiktu atlaista brīvībā?

Inesa apklusa un, rotaļādamās ar vēdekli, ko turēja rokā, vēroja abas sievietes. Kad viņas vārdi bija pārtulkoti, Margareta un Betija, šā pārdrošā un bīstamā sazvērestības plāna pārsteigtas, brīdi klusē­damas raudzījās Inesā un viena gtrā. Margareta ierunājās pirmā.

— Tu nedrīksti to darīt, Betij, — viņa sacīja. — Kad marķīzs atklās, ka tā esi tu, viņš tevi nogalinās.

Bet Betija nemaz neklausījās Margaretā un domāja savu domu. Beidzot viņa pacēla acis un teica:

— Māsīc, tikai aiz manas muļķības un godkāres tu iekļuvi šajā nelaimē, tādēļ es esmu tava parādniece. Vai nav tiesa? Es nebaidos no šā cilvēka, viņš baidās no manis. Un, ja nonāktu tik tālu, ka viņš grasītos mani nogalināt… lai Inesa aizlienē man savu dunci, varbūt es pirmā likšu to lietā. Bez tam … galu galā es mīlu mar­ķīzu, lai kāds nelietis viņš ir, un varbūt vēlāk mēs salabsim, kas to var zināt? Un ja arī ne… Bet pasakiet man, Inesa, vai pēc šīs zemes likumiem es būšu viņa likumīga sieva?

— Bez šaubām, — atbildēja Inesa, — ja garīdznieks būs jūs salaulājis un marķīzs uzvilcis jums pirkstā gredzenu un nosaucis jūs par savu sievu. Pēc tam kad svētības vārdi ir teikti, tikai pats pāvests var atraisīt šīs saites, taču, lai to panāktu, būs daudz kas jāpaskaidro, un diez vai Morelja, krietns baznīcas kalps, gribēs, ka par šo notikumu uzzina Romā.

— Tā būs krāpšana, — iejaucās Margareta, — ļoti neglīta krāpšana.

— Bet kā viņš piekrāpa tevi un mani, vai tas nebija ne­krietni? — vaicāja Betija. —- Nē, es to darīšu, nebaidīdamās viņa dusmu, ja vien zināšu, ka tu ar Pīteru un tavs tēvs tiksiet brī­vībā.

— Kas notiks ar Inesu? — samulsusi jautāja Margareta.

— Viņa par sevi pati parūpēsies, — Inesa atbildēja. — Var­būt, ja viss izies labi, jūs atļausiet man aizceļot kopā ar jums. Bet tagad es vairs ilgāk te nedrīkstu palikt. Es aiziešu pie jūsu tēva, senjora Kastela, un, ja viņš šim plānam piekritīs, mēs drīz atkal tiksimies. Starp citu, donja Margareta, jūsu līgavainis bei­dzot ir gandrīz pilnīgi vesels un sūta jums savas sirds sveicienus. Un mans padoms: kad Morelja ar jums runās, uzklausiet viņu jo laipni.

Dziļi palocījusies, Inesa aizslīdēja uz durvīm, atslēdza tās un izgāja no istabas.

Stundu vēlāk vecs ebrejs musulmaņu drānās un turbānu galvā veda Inesu pa blīvi apbūvēta Granadas rajona līkumotajām, ļaužu pilnajām ieliņām. Sis ebrejs acīmredzot te bija labi pazīs­tams, jo ceļā sastaptie pravieša sekotāji nelikās izbrīnījušies par viņa parādīšanos aizplīvurotas sievietes pavadībā un daži viņu goddevīgi sveicināja.

— Šķiet, ka šie Muhameda dēli jūs mīl, tēvs Izrael, — Inesa sacīja.

— Jā gan, mana dārgā, — vecais vīrs atbildēja un klusu pa­ķiķināja. — Tāpēc, ka ir parādā man naudu, un es to atprasīšu, iekams sāksies lielais karš ar spāniešiem. Viņi ir gatavi ar savām bārdām noslaucīt ceļu manā priekšā, un tas būtu ļoti noderīgi mūsu drauga plāniem. Ak, tas, kam ir kronas kabatā, var uzlikt sev kroni galvā: šeit Granadā nauda spēj visu. Dodiet man gana naudas, un es nopirkšu paša mauru karaļa sievu.

— Vai šim Kastelam tās ir daudz? — Inesa īsi jautāja.

— Daudz makā un vēl vairāk pie parādniekiem. Viņš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem Anglijā. Bet kāpēc tu jautā? Viņš par tevi neliksies ne zinis, jo viņu pārāk nomāc citas rūpes.

Inesa tikai rūgti iesmējās, taču neapvainojās par šiem vārdiem. Kāpēc gan? Nebija vērts.

— Es zinu, — viņa nomurmināja, — bet tomēr ceru kaut ko nopelnīt un jautāju tāpēc, lai būtu droša, ka pietiks mums visiem.

— Pietiks, es jau tev teicu, ka viņam naudas ir atliku likām,— vecais Izraels atbildēja, viegli pieklauvēdams pie kādām durvīm noplukušā sienā.

Tās kā uz burvja mājienu atvērās, un viņi pāri bruģētam pagalmiņam devās uz mauru stilā celtu, pussagruvušu ēku, kas at­radās tā dziļumā.

— Mūsu draugs Kastels, šobrīd gribēdams dzīvot noslēgti, ir noīrējis pagraba stāvu, — Izraels, klusi iesmiedamies, sacīja Inesai. — Laipni lūdzu, seko man, tikai piesargies no žurkām un vabolēm.

Viņš noveda Inesu lejup pa ļodzīgām kāpnēm velvētās ejās, kas bija pilnas ar vīna mucām, un, aizdedzinājis tievu vaska sveci, devās cauri tām, rūpīgi aizvērdams un noslēgdams aiz sevis visas durvis, līdz beidzot viņi nonāca pie mitras, zirnekļu tīmekļiem klā­tas sienas vīna pagraba tumšā stūrī. Te vecais vīrs apstājās un atkal klusi pieklauvēja, tāpat kā pie ārdurvīm. Tūlīt viens sienas posms izbīdījās uz āru, paverot spraugu, pa kuru viņi varēja ieiet.

— Labi ierīkots, vai ne? — Izraels noķiķināja. — Kurš gan iedomāsies meklēt te ieeju, it īpaši, ja viņš ir vecā ebreja parād­nieks? Nāc iekšā, manu skaistulīt, nāc!

Inesa sekoja viņam krēslainajā alā, un siena aiz viņiem atkal noslēdzās. Paņēmis Inesu pie rokas, Izraels vispirms nogriezās pa labi, tad pa kreisi, atslēdza kādas durvis, un — raugi! — viņi atradās skaisti iekārtotā istabā, ko apgaismoja vairākas lampas, jo logu tai, kā šķita, nebija.

— Pagaidi šeit, — viņš teica Inesai, norādīdams uz dīvānu, kur atsēsties, — kamēr es atvedīšu savu īrnieku. — Un pats nozuda aiz aizkariem telpas viņā galā.

Drīz vien aizkari atkal pavērās un Izraels atgriezās kopā ar Kastelu, kas tagad bija tērpies mauru drānās un no mitināšanās pazemē izskatījās mazliet bāls, taču citādi pilnīgi vesels. Ineša piecēlās un nostājās viņa priekšā, atsviedusi plīvuru atpakaļ, lai viņš varētu redzēt tās seju. Kādu brīdi Kastels pētīja viņu ar savām asajām acīm, kas ievēroja itin visu, un tad sacīja:

— Jūs esat tā dāma, kurai es ar šā mūsu drauga starpniecību nodevu savas vēstis nogādāšanai uz pili, vai ne? Lai to pierādītu, atkārtojiet man tagad visu, ko es liku pateikt.

Inesa paklausīja un izstāstīja viņam iepriekšējo ziņu saturu.

— Pareizi, — Kastels sacīja, — bet kā lai es zinu, vai varu jums uzticēties? Cik saprotu, jūs esat vai esat bijusi šā Moreljas mīļākā, un tādu sievieti viņš var viegli izmantot kā spiedzi, lai mūs visus pazudinātu.

— Vai nav par vēlu to jautāt, senjor? Ja man nevar uzticēties, tad jūs ar savējiem jau atrodaties pilnīgi manās rokās.

— Nepavisam, mana dārgā, nepavisam! — iejaucās Izraels. — Te ir daudz lielu mucu, un, ja mums būs kaut mazākais iemesls šaubīties par tevi, viena no tām notēs reizē var noderēt par tavu zārku, kaut ari būtu žēl sabojāt labu vīnu.

Inesa pasmējās un atbildēja:

— Taupiet savu vīnu un arī savu laiku. Morelja ir mani atstū­mis, un es viņu ienīstu. Es gribu no viņa aizbēgt un nolaupīt viņam visdārgāko. Turklāt man ir vajadzīga nauda, lai vēlāk būtu no kā dzīvot, un jums man tā jādod, citādi es nekustināšu ne pirksta, vai labāk apsoliet man to, jo jūs, ebreji, turat vārdu, un es neprasīšu no jums ne graša, iekams nebūšu savu paveikusi.

— Bet cik jūs prasīsiet tad, jaunkundz?

Inesa nosauca summu, un abi vīrieši, to dzirdot, iepleta acis.

— Ja man būs lemts palikt dzīvai, tad es gribu dzīvot bagā­tībā, — Inesa sacīja.

— Pilnīgi pareizi, — Kastels nomurmināja, — mēs saprotam. Bet tagad pasakiet mums, ko jūs darīsiet mūsu labā par šo naudu.

— Es izkārtošu tā, ka jūs, jūsu meita donja Margareta un viņas līgavainis senjors Broums varēsiet sveiki un veseli atstāt Granadas mūrus, bet marķīzs Morelja apprecēs citu sievieti.

— Kādu citu sievieti? Jūs? — Kastels ieintriģēts jautāja.

— Nē, senjor, es ar viņu neprecētos pat par visu bagātību, kas pieder jums abiem. Tā būs jūsu kalpone un jūsu meitas radiniece skaistā Betija.

— Kā jūs to panāksiet? — Kastels izbrīnījies iesaucās.

— Abas māsīcas ir diezgan līdzīgas, senjor, kaut ari viņu asins­radniecība ir visai tāla. Paklausieties tagad, es jums pastās­tīšu. — Un Inesa īsi paskaidroja, kas viņai padomā.

— Drosmīga iecere, — sacīja Kastels, kad viņa bija beigusi, — bet, ja nu tas izdotos, vai šī laulība būs likumīga?

— Domāju gan, — Ineša atbildēja, — ja garīdznieks iepriekš zinās — un viņu jau var uzpirkt — un līgava zinās. Bet, ja ari ne, kāda tam nozīme, jo vienīgi Roma var izlemt šo jautājumu, un, iekams nonāks tik tālu, mūsu visu liktenis jau būs skaidrs.

— Roma … vai nāve, — Kastels noteica, un Ineša viņa acīs izlasīja, no kā tas baidās.

— Jūsu Betija izmēģina savu laimi, — viņa lēni sacīja, — tā­pat kā daža laba pirms viņas, un ne bez iemesla. Sai sievietei gars ir tikpat stiprs kā miesa. Morelja iekaroja Betijas sirdi un apso­līja viņu precēt. Tad viņš to izmantoja, lai nolaupītu jūsu meitu, un viņa uzzināja, ka tikusi pielabināta kā muļķa zostiņa, kuras aizsegā viņš notvēra savā tīklā balto gulbi. Kā jūs domājat, vai pēc tā visa Betijai nevar būt ar Morelju savi rēķini, Betijai, kuras vainas dēļ viņas mīļotā kundze un māsīca iekļuvusi visās šajās nepatikšanās? Ja Betija uzvarēs, viņa kļūs par Spānijas granda sievu, par marķīzi; ja zaudēs, nu, tad būs spēlējusi uz augstu likmi un vismaz atriebusies šim cilvēkam. Lai nu kā, viņa ir gatava uzņemties šo risku, un pa to laiku jūs visi jau būsiet gabalā.

Kastels šaubīdamies palūkojās uz Izraēlu. Tas nobraucīja savu balto bārdu un sacīja:

— Lai šī sieviete izklāsta savu plānu. Viņa vismaz nav muļķe, un ir vērts to noklausīties, kaut gan es baidos, ka tas prasīs bargu naudu.

— Es varu maksāt, — sacīja Kastels un pamāja Inesai, lai turpina.

Taču pagaidām viņai nebija daudz vairāk ko teikt. Viņiem tikai vajadzēja parūpēties, lai allaž pie rokas būtu labi zirgi, un no­sūtīt vēstnesi uz Sevilju, kur bija pavēlēts doties «Margaretai», ar rīkojumu kapteinim sagatavoties aizbraukšanai, tā ka kuģis kuru katru brīdi varētu pacelt enkuru, ja viņiem izdotos līdz tam nokļūt.

Kad viņi bija to norunājuši, Inesa un Izraels devās projām, un Inesa aiznesa sev līdz ar zeltu pildītu maisiņu.

To pašu nakti Inesa Moreljas pils hallē, kas tika izmantota kā kapela, uzmeklēja Motrilas garīdznieku Enriki, teikdama, ka vēlo­ties ar viņu parunāties un izsūdzēt grēkus, jo viņi bija veci draugi vai drīzāk gan veci ienaidnieki.

Viņa sastapa svēto tēvu ļoti sliktā omā. Izrādījās, ka Morelja savukārt turēja ļaunu prātu uz Enriki, jo bija uzzinājis, ka tas pievācis sev dārglietas no viņa naudas lādes, kas atradās uz «Sari Antonio». Tagad marķīzs pieprasīja tās atdot, turklāt uzvēla tē­vam Enrikem atbildību par visu, ko ciema ļaudis nozaguši uz kuģa, jo bija neganti noskaities, ka viņš ļāvis Pīteram Broumam izglābties no jūras un nokļūt Granadā.

— Tātad, tēvs, — Inesa sacīja, — jūs, kas domājāt ticis pie bagātības, atkal esat nabags.

— Jā, mana meita. Tā mēdz notikt ar tiem, kas uzticas prinčiem. Es esmu padevīgi kalpojis marķīzam ilgus gadus, uzņemdamies dažu labu grēku uz savas dvēseles, cerībā, ka viņš, kas ir tik ļoti baznīcas ieredzēts, izgādās man kādu augstu amatu. Bet ko viņš, nepateicīgais, dara? Atņem man tos pāris spožos nieciņus, ko būtu aprijusi jūra vai pievācis kāds zaglis, ja es tos nebūtu atradis, un paziņo, ka esmu viņam parādā vēl visu pārējo, par ko es nekā nezinu.

— Kādu amatu jūs gribat, tēvs? Man liekas, ka jums ir padomā kas noteikts.

— Mana meita, viens draugs man atrakstīja no Seviljas: par simt zelta dubloniem viņš varētu izgādāt man sekretāra vietu svē­tajā inkvizīcijā, kur es kalpoju par ķeceru gūstītāju, pirms mar­ķīzs mani padarīja par savu kapelānu un iedeva man Motrilas draudzi, kas nekā nav vērta, tāpat kā viņa daudzie tukšie solī­jumi. Par šiem nieciņiem es dabūtu trīsdesmit dublonu, divdesmit esmu iekrājis, un tagad es atjāju šurp, lai aizņemtos trūkstošos piecdesmit no marķīza, kam esmu izdarījis tik daudz labu pakal­pojumu, kā tu, Inesa, pati labi zini. Un te nu ir šās centības bei­gas! — viņš dusmīgi nostenējās.

— Ļoti žēl, — Inesa domīgi sacīja, — jo tie, kas kalpo inkvizī­cijai, izglābj daudzas dvēseles, ieskaitot savējās, vai ne tā? Pie­mēram, — viņa turpināja, un garīdznieks sarāvās, — es atceros, ka viņi izglāba manas māsas dvēseli un būtu izglābuši arī manējo, ja es nebūtu bijusi — kā to lai pasaka? — brīva no visiem aiz­spriedumiem. Bez tam viņi dabū procentus no ļauno ķeceru man­tas, kļūst bagāti un var tikt dzīvē uz augšu.

— Tā ir, Inesa. Tā bija vienreizēja izdevība tādam cilvēkam kā man, kas tik ļoti nīst ķecerus. Bet kāpēc par to vēl runāt tagad, kad šis nolādētais, izvirtušais marķīzs … — garīdznieks aprāvās.

Inesa pavērās viņā un jautāja:

— Tēvs, ja es sagādātu jums tos simt zelta dublonus, vai jūs kaut ko darītu manā labā?

Garīdznieka viltīgā seja atdzīvojās.

— Es būtu gatavs darīt it visu, mana meita!

— Pat ja tas sanaidotu jūs ar marķīzu?

— Ja es tiktu par Seviljas inkvizīcijas sekretāru, marķīzam būtu vairāk jābaidās no manis nekā man no viņa. Tik tiešām jābaidās, jo nekādu draudzību es pret viņu nejūtu, — tēvs Enrike smīnē­dams atbildēja.

— Tad klausieties, tēvs! Es vēl neesmu izsūdzējusi grēkus, ne­esmu, piemēram, jums pastāstījusi, ka arī es ienīstu marķīzu un ne bez iemesla, kaut gan varbūt jums tas ir jau zināms. Bet at­cerieties: ja jūs mani nodosiet, tos simt zelta dublonus jūs acīs neredzēsiet un par sekretāru Seviljā tiks iecelts kāds cits svēts vīrs. Bez tam jūs var piemeklēt vēl kas ļaunāks.

— Turpini, mana meita, — garīdznieks glaimīgi sacīja, — es glabāšu to kā grēksūdzes noslēpumu.

Un Inesa izstāstīja viņam visu sazvērestības plānu, paļauda­mās uz šā cilvēka mantkārību un sava spīvā naida varu pār viņu, jo pazina tēvu Enriki no skūtās galvas līdz grēcīgo kāju pirkst­galiem. Viņa noklusēja vienīgi to, kur dabūs šo naudu.

— Tas nebūtu diezcik grūti, — tēvs Enrike sacīja, kad Inesa bija beigusi. — Ja pie manis atnāk neprecējies vīrietis un nepre­cēta sieviete, kam likums neaizliedz stāties laulībā, es viņus sa­laulāju, un, ja reiz gredzeni apmainīti un svētība dota, viņi ir sa­vienoti līdz nāvei un tikai pāvests var tos šķirt.

— Bet ja nu līgavainis domā, ka tiek salaulāts ar citu sievieti?

Garīdznieks paraustīja plecus.

— Viņam gan vajadzētu zināt, ko viņš prec. Tā ir viņa darī­šana, nevis baznīcas vai manējā. Vārdi jau nav jānosauc pārlieku skaļi, mana meita.

— Bet vai jūs man iedosiet laulības dokumentu, kur šie vārdi būs skaidri ierakstīti?

— Protams. Tev vai jebkuram citam. Kāpēc gan ne? Ja vien es būšu drošs, ka saņemšu norunāto samaksu …

Ineša pacēla plaukstu un parādīja desmit dublonus, kas gulēja kaudzītē zem tās.

— Ņemiet, tēvs, — viņa teica, — tie netiks ieskaitīti nolīgtajā maksā. Tur, no kurienes tie nāk, ir vēl citi. Divdesmit jūs saņem­siet pirms laulībām, bet astoņdesmit tad, kad man Seviljā būs rokā tas dokuments.

Tēvs Enrike savāca monētas, iebāza tās kabatā un sacīja:

— Es uzticos tev, Inesa.

— Jā, — viņa aiziedama atbildēja, — tagad, kad jūs esat pa­ņēmis naudu un mūsu abu kakli ir vienā cilpā, mums nekas cits neatliek kā paļauties vienam uz otru. Esiet šeit, tēvs, rīt šai pašā laikā, varbūt man atkal vajadzēs izsūdzēt grēkus, jo — ak vai! — šī, kā jūs pats labi zināt, ir grēcīga pasaule.