Ūdens atmiņa

7. nodaļa

Astotā mēneša astotajā rītā agri iecēlām mātes ceļojumu lādi un jūraszāļu somas heliratos, par kuru aizdošanu tēvs Jukaram atlīdzībā bija apsolījis dzeramo ūdeni. Mani vecāki apsēdās priekšējā sēdeklī, es novietojos aizmugurē zem jumtiņa, un mēs devāmies ceļā uz Kuo-lojcrviem.

Jukaras heliratu smarža manī atmodināja savādu agrāk piedzīvotā apjaudu. Jutos daudz jaunāka, un diena bija kā viena no tām retajām, brīnišķīgajām dienām, kad tiku vecākiem līdzi uz pilsētu. Lūkojos zili violetā plankumā uz sola nodeldētā, raupjā auduma. Vienpadsmit gadu vecumā, atgriežoties mājās no kāda brauciena, biju to nopilinājusi ar izkusušu melleņu saldējumu. Mani vecāki bija aizkaitināti, un es biju berzusi solu, līdz kļuva skaidrs, ka tas vairs nekad nebūs pilnīgi tīrs.

Mazu brīdi jutos kā Cjaņas daudzdibenu kārbiņa vai agrākās pasaules dobā koka lelle, kurā cita citā bija saliktas vairākas mazākas lelles. Man zem ādas atradās viena vai vairākas manis pašas jaunākas versijas, tās šūpoja kājas, kas nesniedza no sola līdz grīdai, un neiz-tēlojās tādu dienu, kad viņas vecāki nebūtu drošā tuvumā, - vai, ja iztēlojās, ātri izstūma no prāta.

Brauciens līdz Kuolojerviem ilga gandrīz trīs stundas. Tuvojāmies jūrai, un ainava lēnām mainījās. Kad ciems un Alvinvāra bija

palikuši aiz muguras, pabraucām garām apūdeņoto teritoriju mežiem, kuru zobainais, tumšzaļais asmens graizīja debesis tālu pa kreisi no mums. Tā vienmēr bija bijusi mana mīļākā vieta ceļā uz pilsētu. Bērnībā biju sapņojusi, ka ievedu ratus mežā un braucu starp augstajiem kokiem, kur vēsas ēnas visapkārt sniedz patīkamu patvērumu no saules svelmes. Tomēr jau agri iemācījos, ka tā nekad nevarēšu darīt: meži bija rūpīgi apsargāti un civilajiem slēgti, tāpat kā pārtikas plantācijas un vēl atlikušie ezeri.

Vēlāk, kad priekšā sāka vīdēt Kuolojervu vizošais, viļņveidīgais siluets ar arkveida celtnēm un saules paneļiem, pie horizonta jūras malā ieraudzīju atsāļošanas iekārtas. Tās bija skarbas un masīvas kā mūžsenu, aklu akmens milžu ierinda. To drošības sistēmai bija ļoti slikta slava. Apsargāti tika pat uz tam vedošie ceļi, un es biju dzirdējusi stāstus par ceļiniekiem, kas aizturēti tikai tāpēc, ka nejauši piegājuši pārāk tuvu iekārtām.

Kad nonācām pie pilsētas robežas, priekšpusdiena bija pusē. Jau no tāluma redzēju, ka tur ir vairāk militāristu nekā parasti. Lielākoties pilsētas vārtus sargāja tikai skata pēc, un ne visi ceļotāji tika apturēti. Šoreiz gara heliratu rinda lēnām vilkās uz pilsētu, un tai līdzās mazliet ātrāk gāja divas kājāmgājēju rindas. Iestājāmies heliratu rindas galā. Kad tikām līdz vārtiem, mūs apturēja zilā uniformā tērpies sargs.

- Kādās darīšanās dodaties uz pilsētu? - viņš vaicāja.

- Es esmu ceļā uz Sjiņdziņu, - māte teica. - Mana ģimene mani pavadīs līdz dzelzceļa stacijai.

- Uz pašu Sjiņdziņu? Vai tās ir valstiskas darīšanas?

-Jā, esmu pieņēmusi piedāvājumu strādāt Sjiņdziņas universitātē.

- Vai es varētu redzēt jūsu biļetes, pasi un vēstuli, kas apliecina jūsu saistību ar universitāti?

Māte somā sameklēja lietotu komunikatoru, ko universitāte bija reģistrējusi uz viņas vārda. Viņa uzlika pirkstu uz ekrāna, lai aktivizētu pases funkciju. Ekrāns iededzās, un parādījās mātes identifikācijas informācija. Tur bija ari ziņa par biļetes rezervāciju. Viņa pasniedza komunikatoru sargam, kurš to aplūkoja. Māte ari izņēma uz papīra rakstītu vēstuli, kas viņai bija atsūtīta no Sjiņdziņas. Izskatījās, ka īsta papīra parādīšana sargu iespaido, tomēr viņš neko neteica. Viņš pamāja tēvam un man.

- Un jūs, vai jums ir personu apliecinātāji?

- Baidos, ka nav, - tēvs teica. - Nekad agrāk uz pilsētu nav vajadzējis braukt ar komunikatorpasi. Vai tam ir kādi sevišķi iemesli?

- Mums ir mūsu rīkojumi, - sargs noteica un sīkāk nepaskaidroja. - Vai varētu jūsu pirkstu nospiedumus, esiet tik laipni?

Viņš pasniedza mums savu multikomunikatoru, un mēs uzspiedām pirkstus uz tā ekrāna. Parādījās mūsu vārdi un vairāki koda numuri, un tēvs atdeva komunikatoru atpakaļ. Redzēju, kā sargs ar ko-munikatora zīmuli uzkrecelē uz ekrāna pāris teikumu.

-Jūs un jūsu ģimene drīkstat iebraukt, meistar Kaitio, - sargs paziņoja, rūpīgi izpētījis mātes komunikatorpases datus un vēstuli. Tas izklausījās drīzāk pēc pavēles, nevis atļaujas. - Jums un meitai, kad brauksiet prom no pilsētas, vārtos jāpiesakās, - viņš norādīja tēvam.

Tēvs, sakniebis lūpas šaurā līnijā, pamāja un iestūrēja heliratus pilsētā.

Dzelzceļa stacijā agrāk biju bijusi tikai dažas reizes. Kuolojervi nebija liela pilsēta, un lielākā daļa transporta, kura mērķis bija Skandināvijas Savienība, ieradās ar kuģiem Lādogas līča ostās vairāk uz dienvidiem, pirms tam izbraucot cauri Karēlijas salām Baltijas jūrā. Sliežu ceļu bija tikai četri. Pie perona stāvēja garš vilciens ar atvērtām durvīm. Uz tā lokomotīves ar dekoratīviem burtiem bija uzgleznots nosaukums “Žilbinošais zutis”. Uz stacijas perona bija pa kādam pasažierim, pāri un ģimenes, kas ienesa vilcienā ceļojumu lādes un atvadījās. Palīdzējām mātei sanest ceļasomas kupejā. Līdz vilciena atiešanai vēl bija laiks, taču māte teica:

- Nepalieciet gaidīt. Kad sasniegsim Jauno Pīteru, aizsūtīšu jums ziņu.

Vilciena ceļojums turpināsies no Jaunā Pītera līdz Urāliem un no turienes šķērsu Jaunajai Cjaņai līdz piekrastes pilsētai Sjiņdziņai. Domāju par visu, kas man paliks neredzēts, tāpēc ka neaizbraucu viņai līdzi, lietas, par kurām biju tikai dzirdējusi runājam: aļģu plantācijās piekrastes jūrās un fabrikas, kur no aļģēm ražo degvielu, gumij-koku stādījumi un kvēlmušu audzētavas, okeāna kuģi un pilsētu lielās, grezni iekārtotās tējas istabas. Un kaut kur zem viļņiem, kas velvējas kā mūžam mākoņaina debess, - agrākās pasaules rēgu pilsētas, asām kontūrām un mēmas kā atmiņas.

Māte man atvadām uzspieda skūpstus uz abiem vaigiem.

- Es tev rakstīšu, - viņa teica. - Un jaunais gads sāksies jau pēc dažiem mēnešiem. Tad es atbraukšu ciemos.

Nezināju, ko teikt, tāpēc turēju viņu ilgā apskāvienā.

Kad viņa pēdīgi palaida mani vaļā, izkāpu, lai ārā pagaidītu, un cauri logam redzēju, kā viņa runā ar tēvu. Viņu lūpas kustējās un sejas izteiksmes mainījās, taču loga biezais stikls vārdus noslāpēja, un tie nebija sadzirdami. Viņi apskāvās, un es nespēju saprast, kāpēc viņi vēlas atraut savas dzīves viens no otra.

Aizgriezos.

Uz stacijas ēku ar lielu jūraszāļu somu uz pleca gāja pelēksejains vīrietis.

Netālu no ieejas staigāja bars militāristu, zābakiem smagi krītot pret akmeņiem, rokām atpūšoties uz garo zobenu rokturiem.

Zilā vasaras kleitiņā tērpta maza meitenīte lēkāja ar lecamauklu un savā nodabā dungoja kaut ko nenoteiktu. Viņas māte ēda grauzdētas saulpuķu sēkliņas un reizēm ieskatījās pulkstenī.

Pēdīgi tēvs izkāpa no vilciena.

- Vai iesim? - viņš vaicāja.

Paskatījos uz māti, kura sēdēja aiz loga bezkrāsaina, košās dienas vidū blāva kā izbalējis attēls vecā grāmatā. Viņa skatījās uz mani, kad gājām prom, skatījās vēl tad, kad es vairs neskatījos uz viņu, esmu par to pārliecināta. Pat ja viņa vēlējās pārdomāt, kāpt ārā no vilciena un kopā ar mums atgriezties tējas meistara namā, viņa to neizdarīja.

Pirms mājupceļa devāmies iepirkties Cjaņas tirgū. Līdzko tur ieradāmies, es tūlīt zināju, ka mūsu mērķis ir būdiņa, kurā tirgojās gara, mazliet sakumpusi sieviete ar tumšu ādu. Viņas vārds bija Iselda, un es viņu atcerējos jau no savas bērnības. Tēvs lūdza, lai viņa parāda savas labākās tējas šķirnes. Iselda uzlika uz letes trīs mazus auduma sainīšus un atsēja tos. Gaidīju, ka tēvs sāks tos pa kārtai pētīt, taču viņš pamāja man. Nekad agrāk nebiju varējusi izvēlēties tējas šķirnes bez viņa norādēm.

Auduma sainīšus ņēmu rokās citu pēc cita. Pirmās tējas lapas bija melni zaļas un garenas, un to smarža mazliet saldena. Otra tēja bija spilgtāk zaļa, tās lapas bija sasietas lielos pumpuros, kas karstā ūdenī izplauks ziedos.Tās smarža bija svaiga un viegla - spēju iztēloties, cik lielisku aromātu tā raisītu savienojumā ar fjella avota ūdeni. Trešās tējas zaļumā bija sudrabaina nianse, un lapas bija savītas lāses veidolā. Tomēr izvēlē noteicošā bija smarža. Trešās tējas smarža plūda. Nekā citādi es to aprakstīt nemāku. Smarža bija kā svaigi plūktai tējai, taču tā bija arī mitras zemes un krūmus skaroša vēja smarža, un tā svārstījās kā ūdenī svārstās gaisma - vai ēna: vienu brīdi tā manām nāsīm

šķita stipra, nākamajā tā bēga, līdz bija gandrīz nesajūtama, un tad atgriezās atkal.

- Šī, - es teicu un pasniedzu tēju tēvam.

- Cik? - tēvs tirgotājai vaicāja.

Iselda pateica viena liana cenu, kā tas ir pieņemts, pērkot tēju.To izdzirdusi, biju pārliecināta, ka tēvs nepiekritīs. Tomēr viņa seja pat neietrīsējās. Viņš pateica Iscldai zemāku cenu. Jau gatavojos uz ilgu jo ilgu kaulēšanos, taču Iselda tikai mirkli uz viņu skatījās un tad pamāja.

- Ņemsim pusi liana, - tēvs teica. - Ar to gatavības ceremonijai vajadzētu pietikt.

Viņš sameklēja somā tukšu auduma maisiņu, un Iselda iemērīja tajā tēju. Nopirkām arī pāris liānu citas, lētākas, tējas ikdienas izmantošanai, un dažas garšvielas un pārtikas preces, ko nevarēja dabūt ciemā.

Mājupceļā centos neskatīties uz heliratu tukšo priekšējo sēdekli. Skatījos atpakaļ uz pilsētu, putekļaino līdzenumu un šauro jūras lenti pie horizonta, kura vēlīnās pievakares saulē laistījās kā milzu pūķa zvīņas, pamazām nozūdot skatienam.

Tēvs pilnībā nodevās mēnessgriežu sagatavošanai. Viņš bija sarunājis ciemā vairākus vīrus palīdzēt tējas nama un dārza atjaunošanas darbos. Starp tiem bija arī Sanjas tēvs Jans. Biju ievērojusi, kā viņš ilgi aplūko dārgos kokmateriālus un nedaudzās smalkās mēbeles, ko tēvs bija pasūtījis no pilsētām: Jans bija prasmīgs namdaris, taču labi materiāli viņa rīcībā bija reti. Tēvs savu laiku ieguldīja atjaunošanas darbu uzraudzīšanā, tāpēc mājas uzkopšana un ražas vākšana palika uz manu atbildību. Ūdens meklējumu izraisītajās jukās ogu krūmi un ķiršu koki bija zināmā mērā cietuši, un daļu no dārzeņu vagām kareivji bija apvčrsuši ačgārni.Tomēr viss nebija zaudēts, un man bija darba pilnas rokas, ievārot ziemai ērkšķogas un kaltējot ķiršus un plūmes, iekratot maisos saulpuķu un amaranta sēkliņas, lasot mandeles

un velkot no zemes pastinakus un burkānus. Turklāt man vajadzēja pasūtīt maizniekam mēnessgriežu cepumus, pārbaudīt ūdensmaisus, atnest no ciema skrodera savu tējas meistara tērpu, un kopā ar tēvu reizi dienā atkārtot gatavības ceremonijas norisi.

Šķita, ka viņš nolēmis par mātes aizbraukšanu nerunāt. Ceturtajā dienā pēc aizbraukšanas es vaiga sviedros uzkopu māju. Tēvs ieraudzīja mani nesam ūdens spaini, slotu un mitras lupatas uz mātes darbistabu. Kad noliku tās uz grīdas un atstūmu vaļā istabas durvis, viņš teica:

— Beidz.

Paskatījos uz viņu un tad novērsos, jo nevēlējos redzēt viņa izteiksmi.

- Lai paliek, kā ir, - viņš teica.

-Ja tu tā vēlies, - es atbildēju, taču nodomāju: nav iespējams, ka tā saglabātos nemainīga. Nav, kaut arī tu tā gribētu un kaut arī es tā gribētu. Uz plauktu kājām sakrāsies putekļi, kaktos tīklus saaudīs zirnekļi, un grāmatu lapas starp vākiem klusēdamas sadzeltēs. Logu stikls notecēs kā lēns lietus, kaut gan mēs to neredzēsim, un ainava aiz loga katru dienu būs cita: gaisma kritīs no cita leņķa, vējš koka zaru purinās ātrāk vai lēnāk, lapu zaļums aizbēgs, un pa stumbru tecēs par vienu skudru vairāk vai mazāk. Kaut gan uzreiz mēs to neievērosim, tas viss notiks, un, ja gana ilgi lūkosimies citur, tad ne istaba, ne ainava, kad beidzot atkal uz tām paskatīsimies, vairs neliksies pazīstamas. Šis nams pēc viņas aizbraukšanas ir cits, un mēs abi to zinām.

Māte sūtīja ziņas no ceļojuma. Tām bija viegls, lielās pasaules brīnumus tēlojošs tonis.

Nekad agrāk neesmu redzējusi tik lielu ostu, viņa rakstīja no Jaunā Pītera. 15 gados tā ir neaptverami izaugusi. Un, ja tik jūs redzētu, kādi ļaudis ceļo šajos vilcienos! Vakar vakariņās sēdēju pie viena galda ar piecu cilvēku ģimeni, kas ar kuģi ieradusies no Pirenejiem un ceļo uz Urāliem.

Zvēruу ka vienīgais, kas viņu dauzonīgajam bērnu baram kavēja nogāzt vilcienu no sliedēm, bija kareivju klātbūtne. Skauju, domāju par jums. L.

Ne tikpat daudz, cik mēs domājam par tevi, atbildēju viņai domās. lev sasniedzama visa pasaule, kurā nav mūsu pēdu, tās nevar lēnām izdeldēties zem tava skatiena. Mums ir tikai māja, kurā nav tevis, un mēs saudzējam tavas pēdas, lai tās paliktu šeit mazliet ilgāk, lai tu vēl atzītu tās par savām, kad atgriezīsies. Ja atgriezīsies.

Mēnessgriežu rītā modos agri. Tējas meistara tērps, ko biju novietojusi uz pakaramā, karājās pavērtā loga priekšā uz aizkarstieņa un gaisa strāvā šūpojās. Vēl nebija laiks tajā tērpties. Tēvs iepriekšējā dienā bija man paziņojis, ka pēc brokastīm dosimies uz fjellu. Uzminēju, ka atnesīsim no avota ūdeni gatavības ceremonijai, taču zināju, ka runa ir arī par ko citu. Citādi viņš nebūtu uzrunājis mani nākt līdzi. Uzvilku vienkāršas ikdienas drānas un izturīgus fjella apavus, un virtuvē brokastīs apēdu atlikušo prosas putru, ko tēvs man bija atstājis uz galda. Pielēju mazu ūdensmaisu, uzkāru to plecā un iebāzu kabatā dažus saulpuķu cepumus. Iedama ārā, paķēru no priekšnama vadža kukaiņu cepuri.

Tēvu atradu grābjam akmcnsdārzu. Viņa noalgotie namdari un dārznieki darbu bija paveikuši pārsteidzoši labi. Zālājā vairs bija saskatāmas tikai pavisam nelielas ārdījumu pēdas, un akmensdārzs izskatījās gluži kā agrāk, izņemot nekustīgos smilšu rakstus, kas bija aiztraukti prom.

Vislielākie postījumi bija nodarīti tējas namam. Daļu no tā grīdas bija vajadzējis aizstāt ar citu koku, un atšķirības starp vecajām un jaunajām daļām dūrās acīs.Tomēr ēka tagad bija vesela un izmantojama. Biju atgādinājusi tēvam, ka nepilnības, nolietošanās un pārmaiņas ir daļa no tējas mācības un tām jāpiešķir tikpat liela vērtība kā pabeigtībai un pastāvībai. Viņš bija paraudzījies uz mani, un es biju pamanījusi viņa izbrīnu.

-Tu kļūsi par labāku tējas meistaru nekā vairs spēju būt es, - viņš bija atbildējis.

Viņš izgāja no akmensdārza smiltīm un aizgrāba ciet savas pēdas. Smiltis gulēja starp raupjajiem akmeņiem kā neapdzīvots jūras dibens.

- Iesim, - viņš teica. - Mums priekšā gara diena.

Gājām uz fjellu pa to pašu ceļu kā pirmajā reizē, kad viņš bija mani aizvedis uz avotu. Tomēr fjella nogāzē mazu mirklīti pirms akmenāja robežas mēs pagriezāmies pretējā virzienā. Kad bijām kādu brīdi gājuši, tēvs apstājās un norādīja uz nogāzi zemāk. To šķēla gludi nodeldējusies iegrope, kuras dibenā bija sakrituši akmeņi un smiltis. Tās klinšainās sienas izraibināja ķērpji.

- Vai tu zini, kas tas ir? - tēvs vaicāja.

Protams, zināju. Riju redzējusi pietiekami daudzas jau agrāk.

- Izsusējuša strauta gultne, - es teicu. - Ūdens pa to nav plūdis gadu desmitiem, jo klints biezi noaugusi ar ķērpjiem.

-Tu labi proti lasīt ainavu, - tēvs teica. - Taču tev ir jāiemācās arī citas lietas. Varbūt man jau daudz agrāk būtu vajadzējis tev izstāstīt par tējas meistara darba slepeno kodolu. Taču ir pieņemts, ka šīs zināšanas meistars māceklim nodod tikai tajā dienā, kad māceklis kļūst pārjauno meistaru. Pie avota tu sapratīsi, par ko es runāju.

Griezāmies atpakaļ, un tēvs lūdza man parādīt, vai spēšu atrast ceļu uz kaķa galvai līdzīgo alas muti bez viņa palīdzības. Ceļš man bija pazīstams kopš bērnības, tā nu alu atradu viegli. Jau atkal pēc tēva lūguma sameklēju slepeno sviru dobuma dziļumā, atvēru lūku griestos un pa priekšu ielīdu gaitenī, kas veda uz avotu. Tēvs sekoja un pasniedza man vienu no diviem kvēllukturiem, kuru gaisma tumsā pieņēmās spēkā. Ejot avota šalkoņas virzienā, redzēju uz sienām sarietējušu mitrumu.

Atnācām līdz alai, kur ūdens no tumšās sienas spožās lentēs gāzās diķī un atkal pazuda fjella dzīlēs. Pie dīķa apstājos. Tēvs aizgāja

dīķa otrā malā un nolika savu kvēllukturi netālu no ūdens. Ieraudzīju uz akmens sienas blāvu plankumu, ko neskaidri atcerējos jau no pirmās reizes. Apmēram pusmetru virs trīsuļojošā ūdens līmeņa bija iedzīts stiprs metāla ķīlis, kuru klāja aplupusi krāsas kārta. Pustumsā tas klintī blāvi spīdēja.

- Šī ir tā tējas meistara darba daļa, kas visiem citiem paliek neredzama, - tēvs teica. - Kopš mūžseniem laikiem tējas meistari ir bijuši ūdens sargātāji. Mēdz stāstīt, ka agrākajā pasaulē katra tējas meistara teritorijā bija avots, par kuru viņš gādāja. Avotiem bija dažādas īpašības: viena ūdenim bija dziednieciskas spējas, cita ūdens pagarināja dzīvi, trešais vairoja dvēseles mieru. Atšķirības bija arī ūdens garšā. Gadījās, ka ļaudis mēroja garu ceļu, lai baudītu tēju, kas vārīta no augstu novērtēta avota ūdens. Tējas meistara pienākums bija uzraudzīt, lai avots saglabājas tīrs un tā ūdens netiek izlietots lieki. - Tēva seja izskatījās kā papīrs, kas saulē kļuvis trausls, un uz tās par vietu cīnījās alas ēnas un luktura gaisma. - Kā tev zināms, tagadējā pasaulē izsusējuši gandrīz visi avoti un atlikušos savā rīcībā pārņēmusi armija. Ļoti iespējams, ka kaut kur citur ir slepenie avoti, tādi kā šis, taču es par tiem neko nezinu. Ļoti iespējams, ka šis ir pēdējais.

Starp mums nogūla viņa vārdu un visa tajos apslēptā svars. Viņš nolaida savu lukturi pavisam tuvu avotam un rādīja ūdenī. Tur tuvu dīķa dibenam ieraudzīju otru balti krāsotu ķīli, ko ūdens tā aptumšoja, ka tas gandrīz nebija saskatāms.

- Vai redzi to zīmi? - tēvs vaicāja.

Es pamāju.

- Ja ūdens līmenis nokrītas zem tā, tas nozīmē, ka ūdens tiek izmantots par daudz. Tad avotam jāļauj atpūsties un atjaunot spēkus. Uzraudzīt, lai tā notiek, ir tējas meistara pienākums.

- Cik ilgi? - es vaicāju.

- Vairākus mēnešus, - tēvs teica. - Jo ilgāk, jo labāk. Manā laikā avots nav bijis nostrādināts par daudz, taču mana tēva laikā tā notika

divas reizes. Abas reizes viņš ļāva avotam atpūsties gandrīz gadu, pirms tas pilnībā atguvās.

- Un tā otra zīme? - Norādīju uz ķīli klintī virs ūdens līmeņa.

- da ir vismaz tikpat svarīga un prasa nemitīgu uzraudzīšanu, -tēvs teica.-Ja ūdens uzkāpis līdz tai, tad tas jānovirza uz mūsu mājas ūdensvadu vairāk nekā parasti un steigšus, jo pastāv bīstamība, ka tas no apakšzemes ieplūdīs tajā sausajā gultnē, ko redzējām ārā. Ari tas manā laikā nav noticis, taču, ja mēs katru mēnesi nelietotu avota ūdeni, tā varētu notikt.

- Cik drīz?

- Precīzi nezinu, taču gribētos ticēt, ka divos mēnešos.

Tagad sapratu, kāpēc viņš uz fjellu iet tik bieži.

- Tev ir jāiemācās dozēt ūdens uzkrāšanos un lietot ūdensvadu, Noria. Neuzticēšu šo uzdevumu tev vēl pilnībā, jo kopš šīs dienas mēs abi dalīsim ciema tējas meistara pienākumus.Taču kādu dienu tas būs tikai tavs uzdevums, un tāpēc es tev to ierādīšu tagad.

Tēvs spēra dažus soļus tuvāk alas sienai. Kad viņš pacēla lukturi, ieraudzīju pie sienas sviru, kas bija pagriezta pa kreisi. Tēvs man pamāja, lai nāku tuvāk.

- Šī svira regulē ūdens ieplūšanu vadā, no kura ņemam ūdeni mūsu mājās. Pašlaik vads ir aizvērts, jo mums vēl atlikusi mēneša ūdens norma, un avota ūdens nav augstāks kā parasti.Tomēr tagad ir īstais brīdis vadu atvērt, jo mums vajadzīgs dabisks ūdens tavai gatavības ceremonijai un mēnesis ir jau pusē. Izdari to tu.

Satvēru sviru un pagriezu pa labi. Dīķa ūdens sakustējās kā nemierīgs dzīvnieks un, kaut gan neredzēju lielu starpību tā virpuļos, man šķita, ka līdzās šalkoņai parādās cita, mazliet atšķirīga skaņa.

- Tagad pa mājas krānu plūdīs fjella ūdens, līdz avota ūdensvads atkal tiks aizvērts. Parasti es to aizveru apmēram ik pa divām nedēļām, nogaidu divas trīs nedēļas un tad atveru atkal. Pats svarīgākais ir atnākt šurp katru nedēļu, lai pārbaudītu ūdens līmeņa

augstumu un tam atbilstoši regulētu ūdens patēriņu. Nākamnedēļ būs tava kārta.

Tēvs piepildīja divus līdzi atnestos ūdensmaisus tieši no avota, un mēs abi uzlikām mugurā pa maisam.

- Kas notiktu, ja avots izžūtu un vairs nekad neatjaunotos? Ja ūdens pārtrauktu plūst vispār? - es jautāju, kad bijām tikuši ārā no alas un gājām atpakaļ uz mājām.

- Mēs dzīvotu ar ūdens normu, tāpat kā citi, - tēvs atbildēja. - Mums ar to pietiktu. Dārzs mazliet ciestu, taču mums nekas nekaitētu.

Viņš mirkli klusēja. Saule bija uzlīdusi debesīs, jau gurda no rudens, taču joprojām karsta. Norotīju piedurknes, lai kukaiņiem būtu mazāk, kur dzelt. Tēvs raudzījās uz horizontu, un es redzēju, ka viņš grib man ko pateikt.

- Agrākās pasaules tējas meistari zināja stāstus, no kuriem liela daļa nogrimusi aizmirstībā, - viņš klusu teica. - Taču viens no tiem ierakstīts katrā tējas meistara grāmatā, kas saglabājusies šai namā. Stāstā pausts, ka ūdenim piemīt sapratne, ka tas savā atmiņā nes visu, kas pasaulē noticis, kopš laika pirms cilvēkiem līdz šim brīdim, kas iezīmē sevi tā atmiņā jau notikšanas brīdī. Ūdens pazīst pasaules kustības un zina, kad tiks meklēts un kur būs vajadzīgs. Reizēm notiek tā, ka avots vai aka izžūst bez iemesla vai izskaidrojuma. It kā ūdens aizbēgtu pats pēc savas gribas, atkāptos zemes paslēptuvēs, lai meklētu jaunu gultni. Tējas meistari tic, ka ir laiki, kad ūdens negrib, ka to atrod, jo tas zina, ka tiks savažots, kas ir pretēji tā dabai. Tāpēc avota izžūšanai var būt savs nolūks, pret kuru nav jācīnās. Ne viss pasaulē ir cilvēka ziņā. Nevis tēja un ūdens pieder tējas meistariem, bet gan tējas meistari pieder tējai un ūdenim. Mēs esam ūdens sargātāji, taču pirmām kārtām esam tā kalpi.

Ceļu turpinājām klusēdami. Zem kājām klaudzēja akmeņi. No ciema puses plūda iedegta ugunskura smarža.

- Tu izskaties laimīga, - tēvs ieteicās, kad nonācām mājās. - Tas ir labi. Šodien ir tavs bridis būt laimīgai. - Viņš man uzsmaidīja. - Izskatās, ka mūsu prombūtnē maiznieka izsūtāmais pie vārtiem atstājis mēnessgriežu cepumus. Vai tu tos ienestu virtuvē?

Pamāju un devos uz vārtiem, kur cita uz citas bija sakrautas trīs kārbas cepumu. Kad atskatījos, ieraudzīju, ka tēvs apstājies un sagumis. Viņa stājā bija kaut kas stīvs un sāpīgs, taču diena bija saulaina, mans prāts kavējās citur, un es sajutu, kā vējš nes svaigo cepumu smaržu. Otrreiz uz viņu vairs neatskatījos.