Ūdens atmiņa

1. nodaļa

Ūdens ir mainīgākais no visiem elementiem. Та tēvs man stāstīja tajā dienā, kad aizveda mani uz vietu, kuras nav. Kaut gan daudzās lietās viņam taisnības nebija, šajā bija, tam ticu joprojām. Ūdens iet līdzi mēnesim un skauj zemi, un tam nav bail mirt ugunī vai dzīvot gaisā. Kad tajā iekāpj, tas ir tikpat tuvu kā paša āda, taču, ja tajā triecas ar pārliecīgu spēku, tas sašķīst gabalos. Reiz, kad pasaulē vēl bija ziemas, aukstas ziemas, baltas ziemas, tādas ziemas, kurās varēja ietīties, uz kurām varēja paslīdēt un no kurām varēja ienākt iekšā siltumā, ļaudis staigāja pa kristalizējušos ūdeni un sauca to par ledu. Esmu redzējusi ledu, taču tikai sīkus cilvēku taisītus gabaliņus. Visu mūžu esmu izsapņojusies, kā būtu staigāt pa aizsalušu jūru.

Ūdens sabiedrotā ir nāve. Tos nevar šķirt vienu no otra, un ne vienu, ne otru nevar šķirt no mums, jo galu galā no tiem abiem mēs esam taisīti: no ūdens mainīguma un nāves tuvuma. Ūdenim nav nedz sākuma, nedz gala, bet nāvei ir abi divi. Nāve ir abi divi. Reizēm nāve izplatās, paslēpta ūdenī, un reizēm ūdens nāvi padzen, taču tie vienmēr ir kopā, pasaulē un mūsos.

Arī to iemācījos no tēva, taču tagad ticu, ka tikpat labi būtu to iemācījusies bez viņa.

Varu izvēlēties savu sākumu.

Varbūt izvēlēšos savu galu.

Sākums bija tā diena, kad tēvs mani aizveda uz vietu, kuras nekad nav bijis.

Bija pagājušas divas nedēļas, kopš biju nokārtojusi savu imatrikulācijas eksāmenu, kas ir obligāts visiem pilsoņiem tajā gadā, kad viņi kļūst pilngadīgi. Man bija labas sekmes, taču visu laiku bija skaidrs, ka arī turpmāk būšu tēva mācekle, nevis došos uz pilsētu studēt. Та bija izvēle, ko uzskatīju par savu pienākumu, un tāpēc varbūt nemaz nebija izvēle. Taču izskatījās, ka mani vecāki ir apmierināti, un arī es pati nebiju nelaimīga, un tolaik nekam citam nekādas nozīmes nebija.

Stāvējām dārzā aiz tējas nama, kur palīdzēju tēvam izkārt žāvēties tukšos ūdensmaisus. Daži joprojām atradās man uz rokas, taču lielākā daļa ar muti uz leju jau karājās metāla statīva āķos. Saules gaisma plīvuraini sijājās cauri to caurspīdīgajai virsmai. Ūdens lāses lēnām ritēja pa to iekšpusi, līdz pēdīgi nopilēja zālājā.

- Tējas meistaram ir īpaša saikne ar ūdeni un nāvi, - tēvs teica, meklēdams plaisas vienā no maisiem. - Tēja nav tēja bez ūdens, un arī tējas meistars bez tējas nav tējas meistars. Tējas meistars veltī savu dzīvi citu apkalpošanai, taču kā viesis tējas ceremonijā pats piedalās tikai reizi, tad, kad jūt tuvojamies nāvi. Viņš liek savam sekotājam sagatavot pēdējo rituālu un, tēju padzēris, viens pats tējas namā gaida, kad nāve uzspiedīs savu roku viņam uz sirds un apstādinās to.

Tēvs nometa maisu zālītē, kur jau mētājās daži citi. Ūdensmaisus salabot ne vienmēr izdevās, taču tie bija dārgi - kā viss, kas taisīts no kārtīgas plastmasas, tāpēc lielākoties bija vērts vismaz mēģināt.

- Vai kāds kādreiz ir kļūdījies? - es jautāju. - Domājis, ka nāve tuvojas, kaut gan tās laiks vēl nebija pienācis?

- Ne mūsu dzimtā, - viņš atbildēja. - Esmu dzirdējis par meistaru, kas lika dēlam sagatavot pēdējo tējas rituālu, kura beigās atgūlās

tējas namā uz grīdas, bet pēc divām dienām aizgāja atpakaļ uz savu māju. Kalpi viņu noturēja par rēgu, un viens nomira no sirdslēkmes. Tējas meistars aplami bija iztulkojis kalpa nāvi par savējo. Kalpu sadedzināja, un meistars nodzīvoja vēl divdesmit gadu. Taču parasti tā nenotiek.

Zvēlu dunduram, kurš bija nolaidies man uz rokas. Tas aizspindzēja prom īstajā brīdī. Kukaiņu cepures pieres lente žņaudza un kņudināja, taču es zināju, ka cepures novilkšana pievilinās vēl vairāk kukaiņu.

- Bet kā tad var zināt, ka tuvojas nāve? - es vaicāju.

- To vienkārši zina, - tēvs atbildēja. - Tāpat kā cilvēks zina, ka mīl, vai tā, kā sapnī ir zināms, ka otrs cilvēks telpā ir pazīstams, kaut gan seja ir sveša. - Viņš paņēma no manis pēdējos ūdensmaisus. - Atnes no tējas nama lieveņa divus kvēllukturus un sagatavo lietošanai.

Brīnījos, kam viņam lukturi, jo bija vēl agra pievakare un šajā gadalaikā pat naktis nenoslīcināja sauli, kas šūpojās pie horizonta. Apgāju apkārt tējas namam un no solapakšas paņēmu divus lukturus. Vienā kūņojās stīva kvēlmuša. lekratīju to ērkšķogu krūmā. Kvēlmušām vislabāk patīk ērkšķogās, tāpēc purināju krūmu zarus virs atvērtajiem lukturiem, līdz gan vienā, gan otrā bija riekšava miegaini rāpojošu mušu. Aizvēru lukturu vākus un aiznesu lukturus tēvam.

Viņš bija uzcēlis mugurā tukšu ūdensmaisu. Viņa sejas izteiksme aiz kukaiņu cepures bija noslēgta. Sniedzu viņam lukturus, taču viņš paņēma tikai vienu.

- Noria, man ir laiks tev kaut ko parādīt, - viņš teica. - Nāc līdzi.

Cauri izžuvušajam purvam, kas pletās aiz mājas, aizgājām līdz fjella pakājei un kāpām augšup pa nogāzi. Ceļš nebija garš, tomēr biezi sviedri pielīmēja matus pie galvas ādas. Kad nonācām tajā augstumā, kur sākas akmenājs, noņēmu no galvas kukaiņu cepuri. Vējš bija tik stiprs, ka dunduru un knišļu nebija tikpat daudz kā ap māju.

Debesis bija tīras un nekustīgas. Saule svilināja ādu. Tēvs bija apstājies, varbūt izvēlēdamies ceļu. Pagriezos, lai atskatītos. Lejā bija redzams tējas meistara nams ar dārzu, nevienmērīgi zaļš plankums izdegušas zālienes un kailu akmeņu blāvajā ainavā. Ciema nami bija izklaidus pa ieleju, kuras otrā pusē slējās Alvinvāras (jells. Tālu aiz tā nogāzēm, tur, kur atradās apūdeņotās teritorijas, varēja izšķirt tumši zaļa egļu meža strēmeli. Tālāk tajā pašā virzienā bija jūra, taču tā no šejienes nebija saskatāma pat pašā skaidrākajā laikā. Pretējā virzienā bija Mirušā meža mudžekļainais, lēnām kalstošais stumbru biezoknis. Vēl manā bērnībā tur bija auguši daži bērziņi, kas nesniedzās augstāk par manu vidukli, un reiz es tur biju salasījusi veselu riekšavu brūkleņu.

Gar akmenāja malu veda taciņa, un tēvs nogriezās uz tās. Šajā pusē fjella nogāze bija pilna ar alām. Bērnībā šeit bieži biju spēlējusies. Joprojām atcerējos, kā māte mani reiz atrada, kad es spēlēju kalnu troļļus kopā ar Sanju un pāris citiem bērniem. Māte uzkliedza tēvam, kurš bija aizmirsis mani pieskatīt, un visu ceļu uz mājām mani rāva, sagrābusi aiz delma. Veselu mēnesi nedrīkstēju rotaļāties ar ciema bērniem. Tomēr arī pēc tam vienmēr, kad māte devās darba braucienos, es kopā ar Sanju biju slepeni lavījusies uz alām, un mēs bijām spēlējušas pasaules pētniekus un piedzīvojumu meklētājus, un Jaunās Cjaņas slepenos aģentus Vidusjūras tuksnesī. Alu bija desmitiem, ja ne simtiem, un, mūsuprāt, bijām tajās izvandījušas visu, kas bija vandīšanas vērts. Meklējām slepenas ejas un paslēptus dārgumus, tādus kā vecās grāmatās vai komunikatorstāstos, taču nekad neatradām neko citu, izņemot raupju, sausu akmeni.

Tēvs apstājās pie kaķa galvai līdzīgas alas mutes un, ne vārda neteicis, ielīda iekšā. Atvere bija zema. Ceļgali cauri bikšu plānajam audumam berzējās pret klinti, un bija grūti dabūt iekšā lukturi un kukaiņu cepuri. Gaiss alā bija vēss un nekustīgs. Lukturi sāka blāvi blāzmot, jo kvēlmušas tumsā iedzeltenīgi iezalgojās.

Ala man bija zināma. Kādu vasaru bijām ar Sanju par to stīvējušās, jo viņa gribēja šo alu izmantot kā Jaunās Cjaņas Totāli Svarīgās Pasaules Apceļotāju Centrālās biedrības štābu. Man šķita, ka te ir par daudz neizmantojamas telpas, jo lcjpusē ala krasi pazeminājās, un, manuprāt, tā bija ari pārāk tālu no mājām, lai veiksmīgi izdotos slepus atnest ēdienu. Galu galā bijām izvēlējušās mazāku alu, kas atradās tuvāk manas ģimenes namam.

Tēvs līda uz alas dibengalu. Redzēju, kā viņš apstājas un iegrūž roku tieši sienā - tā man izskatījās -, un redzēju viņa rokas kustību. Klints virs viņa klusītēm iešņirkstējās, un tajā atvērās melns caurums. Ala tajā vietā bija tik zema, ka, viņam pieslējoties sēdus, galva atradās atveres augstumā, un viņš ielīda iekšā, paņemdams līdzi lukturi. Pēc tam ieraudzīju viņu skatāmies uz mani no atveres otras puses.

- Vai nāksi? - viņš jautāja.

Aizrāpoju līdz alas galam un aptaustīju sienu tajā vietā, kur biju redzējusi viņu nez kā atveram lūku. Kvčlluktura šūpīgajā gaismā saskatīju tikai raupju akmeni, taču tad mani pirksti atrada šauru, plauktam līdzīgu veidojumu, aiz kura bija plata plaisa, kurā atradās maza slepena svira. Klints veidola dēļ plaisu bija gandrīz neiespējami ieraudzīt.

- Vēlāk izskaidrošu, kā tas viss darbojas, - tēvs teica. - Tagad nāc šurp.

Sekoju viņam cauri lūkai.

Virs alas bija otra ala, vai, pareizāk sakot, tunelis, kas, šķiet, ienira tieši fjella dzīlēs. Tuneļa griestos virs ieejas bija metāla caurule un tai līdzās - prāvs āķis, un par to abu izmantojumu man nebija ne jausmas. Sienā bija divas sviras, un vienu no tām tēvs pagrieza. Akmens vāks aizvērās. Lukturu blāzma tuneļa pilnīgajā tumsā pieņēmās spožumā. Tēvs noņēma savu kukaiņu cepuri un uz muguras nesto ūdensmaisu un nolaida abus uz grīdas.

- Cepuri vari atstāt šeit, - viņš teica. - Tagad tev to nevajadzēs.

Eja veda lejup fjclla dzīlēs. Ievēroju, ka metāla caurule turpinās gar ejas malu. Taisni iet man nebija iespējams, un arī tēva galva reizēm aizskāra griestus. Klints zem kājām bija negaidīti gluda. Mana luktura gaisma aizķērās krunkās uz tēva jakas muguras, un tumsa aizķērās sienu iedobumos. Ieklausījos zemes klusumā mums visapkārt, citādā nekā virszemes klusums. Tas bija blīvāks, nekustīgāks. Pamazām tā centrā sāku izšķirt stieptu, pieaugošu skaņu, kas bija pazīstama un tomēr sveša. Nekad agrāk nebiju to dzirdējusi brīvu, plūstam tikai no sava svara un gribas. Tā bija tāda pati kā lietus, kas sitas logos, vai no tovera uz priedes saknēm izliets peldes ūdens, taču šī skaņa nebija piejaucēta vai šaura, nebija savažota cilvēka izkaltās robežās. Tā mani ietina un vilka dziļāk, līdz bija tikpat tuvu kā sienas, tikpat tuvu kā tumsa.

Tēvs apstājās, un lukturu gaismā ieraudzīju, ka esam pienākuši pie atveres, kas savieno tuneli un citu alu. Šalkoņa bija varena. Tēvs pagriezās, lai paskatītos uz mani. Kvēlmušu gaisma ņirbēja viņa sejā kā ūdenī, un viņam aiz muguras dziedāja tumsa. Gaidīju, ka viņš ko teiks, taču viņš tikai atkal uzgrieza muguru un iegāja alā. Sekoju viņam.

Centos priekšā kaut ko saskatīt, taču lukturu gaisma tālu nesniedza. Tumsa mūs sagaidīja dunēdama.Та bija kā sakarstoša tējas ūdens šņākoņa dzelzs katla dibenā, tikai stiprāka, kā tūkstošiem vai desmit tūkstošiem katlos tad, kad ūdens nupat sācis vārīties un tējas meistars zina, ka ir laiks to noņemt no uguns, citādi tas kā tvaiki pazudīs nebūtībā. Sajutu uz sejas kaut ko vēsu un mitru. Tad nokāpām pa dažiem pakāpieniem, kvēlmušu gaisma beidzot sasniedza skaņu, un es pirmo reizi ieraudzīju slepeno avotu.

Ūdens plūda no klints zaigojošās strūklās un šaltīs, un vizošās lentēs, milzīgās plāksnēs, kas, trāpīdamas dīķī alas dibenā, sašķaidīja tā virsmu. Tas šļācās un riņķoja ap akmeņiem, savijās un ietinās pats sevī, mutuļoja un dejoja, un atkal atšķetinājās. Ūdens virsma trīsēja no kustības spēka. Šaurs strautiņš čalinājās no dīķa uz klintsradzes pusi,

pie kuras bijām ienākuši pa durvīm, un pazuda zem tās. Klints sienā virs ūdens līmeņa ieraudzīju kaut ko, kas izskatījās pēc balta traipa, un tālāk pie sienas - sviru. Tēvs mudināja mani iet uz priekšu, pie dīķa malas.

- Pagaršo, - viņš teica.

Iebāzu pirkstus ūdenī un sajutu tā spēku. Tas kustējās pret manu roku kā elpa, kā dzīvnieks, kā otra cilvēka āda. Ūdens bija auksts, daudz aukstāks nekā jebkas, pie kā biju pieradusi. Pirkstus nolaizīju piesardzīgi, tā, kā man kopš maziem gadiem bija mācīts: nekad nedzer ūdeni, ko vispirms neesi pagaršojusi.

- Tas ir salds, - es teicu.

Luktura gaisma tēva sejā sakrokojās, kad viņš pasmaidīja, un tad lēnām smaids izsusēja.

- Tev ir septiņpadsmit gadu, un tu esi pilngadīga un pietiekami veca, lai saprastu to, ko grasos tev stāstīt, - viņš teica. - Šīs vietas nav. Šis avots izsīka jau sen. Та vēstīts nostāstos, un tam tic arī tie, kam zināmi citādi nostāsti, tādi, kuri vēstī, ka šis avots fjella sirdī reiz deva ūdeni visam ciemam. Atceries to. Šī avota nav.

- Atcerēšos, - es viņam teicu, taču tikai vēlāk sapratu, kādu solījumu esmu devusi. Klusums nav nedz tukšs, nedz bezvielisks, un tas nav vajadzīgs, lai savažotu piejaucētas lietas. Bieži tas slēpj spēkus, kam ir vara sadragāt visu.

Atgriezāmies pa tuneli. Kad nonācām pie ieejas lūkas, tēvs paņēma ūdensmaisu, kuru bija tur atstājis, un uzkāra uz griestu āķa. Pārliecinājies, ka maisa atvere ir vaļā, viņš pagrieza sviru tuneļa sienā. Izdzirdēju elektrisku skaņu, līdzīgu tai, kas nāk no virtuves aukstum-ierīcēm, un citādu šņākoņu, kā metālā sagūstītu. Pēc mirkļa no griestiem tieši ūdcnsmaisā ar varenu šalti sāka līt ūdens.

- Vai tu to visu izveidoji? - es vaicāju tēvam. - Varbūt māte? Vai viņa to izplānoja? Un jūs būvējāt kopā?

- Neviens īsti nezina, kas šo būvējis, - viņš teica. - Taču tējas meistari vienmēr ticējuši, ka tas bijis kāds no viņiem, varbūt pirmais, kurš tc apmetās, pirms pazuda ziemas un pirms sākās kari. Tagad atceras tikai ūdens.

Viņš pagrieza abas sviras. Ūdens strūkla palēninājās un aprāvās, un lūka atkal atvērās.

- Ej pa priekšu, - tēvs teica.

Izslīdēju pa atveri. Tēvs cieši aiztaisīja ūdensmaisu un piesardzīgi nolaida alā, kur es to paņēmu pretī. Kad lūka bija aizvērta, ala atkal izskatījās tikai pēc alas bez noslēpumiem.

Dienasgaismā kvēlmušu blāzma strauji izblāvēja. Kad ienācām savā pagalmā, māte zem auduma nojumes pacēla skatienu no smagas grāmatas, no kuras viņa izrakstīja piezīmes. Tēvs pasniedza savu lukturi man. Kad viņš ar ūdensmaisu uz muguras gāja uz tējas namu, uz akmens plāksnēm ņirbēja lapu ēnas. Grasījos viņam sekot, taču viņš teica: - Tagad ne.

Stāvēju uz vietas, katrā rokā pa lukturim, un klausījos, kā kvēl-mušas sitas pret to saulē uzkarsušajām stikla sienām. Lukturu vākus atjēdzos attaisīt tikai tad, kad māte ierunājās.

-Tu atkal esi apsvilusi saulē, - viņa teica. - Kur jūs ar tēvu bijāt?

Kvēlmušas uzspurdza gaisā, un es redzēju, kā tās pazūd krūmos.

- Vietā, kuras nav, - es teicu un tajā brīdī skatījos uz viņu, un zināju, ka viņa zina, kur esam bijuši, un ka arī viņa ir tur bijusi.

Māte neko neteica, tobrīd ne, taču miers no viņas sejas pagaisa.

Vēlu vakarā, kad gulēju savā istabā zem kukaiņu tīkla un skatījos uz nakts saules oranžo gaismu priedēs, dzirdēju, kā viņa virtuvē ilgi runā ar tēvu. Viņu vārdus nespēju izšķirt, un tomēr saklausīju tajos tumšu, asu šķautni, kas ietiecās pat manos sapņos.