Ūdens atmiņa

15. nodaļa

Pacēlu kukaiņu cepures malu, ar saņurcītu lupatu noslaucīju pieri un iedzēru lāsīti no maza ūdensmaisa. Kad cepures malu atkal nolaidu, man apkārt šaudījās bars tumšspārnainu dunduru. Lai tos aiz-tramdītu, pavicinājos ar lupatu. Spiedīgais gaiss līmēja drānas klāt pie ādas. Vasara bija sasniegusi savu sviedrējošo kodolu, un duļķaini šķidrā saule izstrāvoja tveici, iegrimusi aiz mākoņu kārtām. Man bija izdevies tikai viens maiņas darījums, kaut gan biju stāvējusi tirgū jau vairākas stundas. Smagais, uz grīdas turamais ventilators bija izrādījies noderīgs maizniekam, kurš pretī bija devis divus ar muguras siksnām apgādātus maisus kaltētas maizes. Zināju, ka ventilators būtu bijis arī vairak vērts, taču šī acīmredzot bija augstākā cena, kādu pašlaik ciemā kāds par to būtu gatavs maksāt. Man bija vajadzīgs viegli pārvadājams, ilgi uzglabājams ēdiens, tāpēc visā visumā šī maiņa nebija slikta.

Manas tirgotavas priekšā apstājās īsa auguma vīrs ar platiem kauliem, kura smilškrāsas mati bija gandrīz nogājuši. Spēju uzminēt viņa domas, kad viņš ar žulgani pelēkajām acīm uzlūkoja priekšmetu kolekciju, ko mājās biju savākusi: pāris ar kokgriezumiem rotātu krēslu, kas viņa dzīvojamā istabā izskatītos pārāk grezni, dažas agrākās pasaules grāmatas, ko viņa mājās nevienam nebūtu laika lasīt, tējas servīze un daži šķīvji, ko viņam būtu grūti piepildīt. Ilgāk viņš skatījās

tikai uz sandalēm - divi pāri bija tēva, vienas - mātes atstātās. Vīrietis salīdzināja zoļu lielumu ar saviem nodilušajiem apaviem, taču tad, šķiet, nolēma, ka nav ieinteresēts šādā darījumā.

- Vai tie rati ir pārdošanā? - viņš vaicāja un norādīja uz helipēda piekabi, kurā biju izlikusi daļu no traukiem.

- Nē, tie ir vienīgie, kas man ir, - es atbildēju.

- Zel. Par to es būtu piedāvājis zilo lotosu vai pīpeslapu, - vīrietis noteica, atvadām pamāja un gāja savu ceļu.

Noskaņa tirgū šodien bija gandrīz mierīga. Biju redzējusi tikai divus kareivjus, un arī tie paši vienaldzīgā paskatā balstījās pret mājas sienu laukuma malā, dzerot no maisiem dzintarkrāsas šķidrumu. Daži bērni uz zemes spēlēja madžongu ar nodilušām plastmasas plāksnītēm, kāds aiz būdiņu nelīdzenā pužļa staipīja akordeonu, un Ninias māsa Tamāra mazu gabaliņu tālāk, ejas pretējā pusē, tirgoja rotaslietas un matu sprādzes. Man šķita savādi, ka sievietes joprojām vēlas rotāt matus. Kad biju par to ieminējusies Sanjai, viņa teica: - Cilvēki turas pie tā, pie kā pieraduši, tik ilgi, cik spēj.Tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.

Redzēju starp nojumēm pazibam zilu uniformu.Та tuvojās, un tad izšķīru pazīstamu seju. Majors Bolins mani ievēroja, kad bija iegriezies ejā, pie kuras biju novietojusi savu galdu, un nāca taisni pie manis. Viņa smagie zābaki laukumu sedzošajās smiltīs atstāja dziļus rakstus precīzām malām.

Bolins apstājās manas tirgotavas priekšā. Paklanījos viņam, un viņš paklanījās pretī.

- Noria, - viņš teica. - Vaicāju ciema iedzīvotājiem, kur tevi var atrast. - Viņš paraudzījās visapkārt un tad pazemināja balsi. - Saņēmu tavu ziņu.

- Vai jūs vēlētos tēju, major Bolin? - es vaicāju.

Viņš pamāja. Rādīju, lai viņš atnāk aiz manas tirgotavas. Uzmetu audumu pāri letei, lai apsegtu preces, un aizmugures sienas aizkaru atstāju šķirbā, lai redzētu, ja kāds nāktu iepirkties. Aiz aizkara pasniedzu

Bolinam soliņu un pati apsēdos uz otra. Ielēju gan viņam, gan sev tveicē uzsilušu tēju no ūdensmaisa. Aizdedzu sīvi smaržojošu vīraku, lai tas atbaidītu kukaiņus, taču dunduri tikpat dzindzinājās mums apkārt, kad pacēlām kukaiņu cepures, lai iedzertu tēju.

- Kā tev klājas, Noria? - Bolins jautāja un iemalkoja tēju. Viņa sejas āda bija papīra sausumā, viņa kustības lēnākas, nekā atcerējos.

-Tieku galā, - es teicu.

Bolins paklusēja, skalināja tēju savā māla tasītē, izskatījās iegrimis domās. Pēdīgi viņš teica: - Varu tev palīdzēt, taču nespēšu to izdarīt bez maksas. I Ielirati tagad ir dārgi, jo sevišķi, ja vēlies, lai neviens nebrīnās, kam tie vajadzīgi. - Viņš pacēla acis, un es aiz viņa vārdiem sadzirdēju skali neizteiktu jautājumu.

- Man tie vajadzīgi, lai varētu braukt pārdod mantas arī ārpus ciema, - es teicu. - Zinu, ka Kūsamo un Kuolojervos vērtīgām mantām būs vairāk pircēju. Prasmīgs pārdevējs var tikt pie labas peļņas.

Bolins vērīgi uz mani paskatījās, un es cerēju, ka viņš domā to, ko ar nolūku biju atstājusi nepateiktu: melnā birža, retās lietas, par kuru atrašanos tējas meistara namā viņš zināja, jo bija palīdzējis maniem vecākiem daļu no tām sagādāt.

- Vai tu esi pārliecināta, ka risks ir cenas vērts? — viņš vaicāja.

-Tējas viesu pašlaik nav pārāk daudz, un arī no tiem pašiem vien

retais maksā tikpat labi kā agrāk.

Bolins apdomājās un tad teica: - Esmu dzirdējis, ka Kuolojervos melnā birža tiek uzraudzīta mazāk nekā Kūsamo. Ar to es, protams, negribu teikt, ka tevi tas varētu interesēt.

- Cik daudz? - es vaicāju, vienlaikus apsveikdama sevi par izdošanos.

Bolins, nepiecēlies no soliņa, paliecās uz priekšu un iezīmēja smiltīs piecciparu skaitli. Tas bija lielāks, nekā biju gaidījusi, tomēr man pa kabatai.

- Skaidrs, - es teicu. - Kad jums vajadzīga samaksa?

- Iepriekš, - Bolins atbildēja. - Varu kādu rit aizsūtīt pēc naudas uz tavām mājām.

- Nē, būs labāk, ja atnesīšu to uz tirgu. Vai esat ar mieru?

Bolins pamāja.

- Es gādāšu, lai neviens nespēj atrast sakarību starp ratiem un mani, - viņš klusu teica. - Gaidu no tevis to pašu.

Viņš izdzēra savu tēju un nolika tasīti smiltis līdzās soliņa kājai. Līnijas viņa sejā bija dziļas, un tās padziļinājās vēl vairāk, kad viņš ierunājās.

- Šī ir pēdējā lieta, ko varu izdarīt tavā labā. Tas tev droši vien zināms.

-Jā, - es atbildēju.

Atvadoties Bolins mazliet pielieca galvu. Es paklanījos pretī. Kad viņš gāja prom, pa tasītes sānu līda skudru lente, iekārojot dibenā palikušās šķidruma lāses. Ar sandales purngalu dzēsu nost Bolina uzzīmētos skaitļus, līdz tai vietā bija tikai gluds smilšu laukums.

Pēcpusdiena sniedzās uz vakara pusi, un ļaudis pamazām sāka vākt kopā savas tirgotavas un preces. Noņēmu aizkaru audumu no balstiem un salocīju. Sakārtoju savas preces piekabē, ieliku pie tām maizes maisus, un, kad viss bija savās vietās un biju apsējusi siksnas, lai tās saturētu kravu, devos ar helipēdu uz tējas meistara namu. Braucu garām ādas brūniem snaudošiem dārziem, veselības centra logiem, kas tukši blenza, un ļaudīm, kuri atgriezās no tirgus. Iztālēm redzēju zemu sarkanu ķieģeļu namu, uz kura durvīm bija koši zils aplis. Tas bija pagaidām pēdējais ciemā iezīmētais ūdensnozieguma nams. Aplis uz durvīm bija parādījies pirms piecām nedēļām. Nogriezos uz apkārtceļa, lai nevajadzētu braukt tieši garām iezīmētajām durvīm.

lelmalēs man vairāk nekā vienu reizi acis iekrita uz auduma uzzīmēti plakāti, kas solīja atlīdzību ūdensnoziedznieku uzrādītājiem. Pie viena no plakātiem stāvēja par mani gadu jaunākais maiznieka dēls,

kuru atcerējos no ciema skolas. Toreiz viņš bija viens no klases ātrākajiem skrējējiem, vienmēr nevainojami ģērbās un saņēma viduvējas liecības. Tagad viņš bija zilā uniformā un rakstīja uz plakāta jaunu, paaugstinātu atlīdzības summu. Mazu gabaliņu tālāk bija otrs plakāts, kura krāsa vēl blāvi spīdēja no mitruma. Ja viņš ir armijas algu sarakstā, es nodomāju, tas izskaidrotu, kāpēc maiznieka ģimene joprojām var atļauties mainīt maizi pret ventilatoriem.

Mājās izdarīju ko tādu, no kā nedēļām ilgi biju izvairījusies.

Atvēru koka kārbiņu, kuru glabāju savas istabas grāmatplauktā, un izņēmu to komunikatoru, kuru bija atsūtījusi māte. Agrāk nebiju to izmantojusi. Par spīti mātes aizliegumam, biju viņai dažas reizes aizrakstījusi no vecā komunikatora. Ne ar vārdu nebiju minējusi otru, viltoto, komunikatoru, taču man bija gribējies, lai viņa zina, ka, par spīti karam un apstākļiem ciemā, man klājas labi. Atbildi no viņas nebiju saņēmusi, tāpēc nezināju, vai manas ziņas sasniegušas mērķi. Tagad man tomēr bija jāpaziņo savs lēmums.

Uzliku pirkstu uz komunikatora ekrāna un gaidīju, līdz displejs izgaismojās un parādījās Aino Vanamo vārds. No priekšnama atnesu komunikatora zīmuli un ziņas laukā ierakstīju: Esmu nolēmusi uzturēties ciemā līdz mēnessgriežiem. Nākamajā dienā pēc mēnessgriežu svētkiem došos ceļā uz Sjiņdziņu. Kad zināšu ierašanās dienu, paziņošu. Aino.

Nosūtīju ziņu, izslēdzu komunikatoru un iebāzu atpakaļ koka kārbiņā. Zināju, ka meli, kurus nupat biju uzrakstījusi, nav tā atbilde, ko viņa bija gaidījusi.

Nākamajā dienā agrā pievakarē pie manas tirgotavas apstājās jauna sieviete armijas virtuves zilajā tērpā.

- Noria Kaitio? — viņa jautāja.

Pamāju. Sieviete man pasniedza aizzīmogotu vēstuli.

- Šī ir no majora Bolina, - viņa sacīja. - Viņš teica, ka jūs zināt, kas no jums tiek sagaidīts pretī.

Izvilku no somas aizzīmogotu pasta aploksni, kurā bija nauda.

- Viņš atsūtīja arī ziņu, - viņa teica, pieliecās tuvāk un pieklusināja balsi. - Svētdien pirms pusnakts.

- Svētdien pirms pusnakts, - es atkārtoju. Pašlaik bija ceturtdiena. Sieviete pamāja, uz papēžiem apmetās riņķī un devās prom. Kad viņa bija nozudusi, aizgāju aiz tirgotavas un pametu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka neviens man nepievērš uzmanību. Zem blakus esošās tirgotavas nojumes, atbalstījusies pret sienu, snauda veca sieviete, abi iepriekšējā dienā redzētie bērni zīmēja smiltīs. Salauzu zīmogu un izvilku ārā aploksnes saturu. Uz papīra bija uzzīmēta karte, kurā ar krustiņu bija atzīmēta vieta ārpus ciema, Mirušā meža malā.

Vēstnese man bija izstāstījusi - kad, taču tagad zināju arī - kur.

Svētdien uz Mirušo mežu devos laikus pirms pusnakts, jo ceļš bija garš. Ūdenīgi zilajās debesīs šūpojās saules naksnīgais blāzmojums, taču no zemes ēnām manī iestrāvoja aukstums, tas ielīda kaulos un ieskaloja manī trīsas. Es nezināju, ko gaidīt. Man nebija citas iespējas kā paļauties uz Bolinu.

Ciems bija kluss. Gāju pa apkārtceļu gar fjellu, jo baidījos uzskriet virsū kareivjiem. Gaisā kā pamestas ēnas līgojās dūmakaini tumši kukaiņu mākoņi. Tie uz brīdi pajuka, pačibēja uz visām pusēm, kad gāju tiem cauri, un tad atkal sablīvējās čumošās kolonnās, kas aizmigloja ainavu, - kā no akmeņu apakšas izkāpuši mūžseni gari vai apraktas atmiņas, kas kļuvušas saredzamas. Akmeņi zem maniem fjella apaviem zvāļājās un klusu šņirkstēja cits pret citu.

Mirušajam mežam reiz bija nosaukums Leknais mežs. Nosaukums lika iedomāties tumšas, vēja kustinātas lapas un zaļumu, kas ir tik sulīgs un mīksts, ka to var sajust ar ādu. Toties vēl senāk, kad šādam leknumam vārdi nebija vajadzīgi, jo tas šajā apvidū bija pašsaprotams, mežam nosaukuma nebija vispār, tā tēvs bi ja stāstījis. Tagad tā kailie

stumbri un zari pret debesīm izlocījās smilšaini sausi un bezkrāsaini kā pāri ainavai noausts zirnekļa tīkls vai tajā par gūstekņiem kļuvušo kukaiņu dobās čaulas. Dzīvība tajos vairs necirkulēja, to dzīslas bija kļuvušas trauslas un salūzušas, to miesa sastingusi kā aizmirstas valodas burti, nu jau gandrīz neizprotamas zīmes tam, kas reiz bija bijis. Daļa stumbru bija nokritusi zemē, kur tie gulēja apklusināti, apstādināti.

Gāju pa kartē iezīmēto taku, līdz nonācu vietā, kas bija atzīmēta ar krustiņu. Tuvojos tai piesardzīgi, nedroša par to, kas mani gaida. Ieklausījos.

Nedzirdēju neko citu, izņemot meža kluso grimšanu, vēju, kas ķērās bezlapu zaros, un stumbru kluso čīkstoņu, vērstu pret zemi.

Pagāja mirklis, pirms atradu, ko meklēju. Helirati bija paslēpti prasmīgi. Ja es nezinātu, ka jāskatās, nebūtu tos ieraudzījusi. Tie bija iedzīti zemā alā un paslēpti zem skrandaina jūraszāļu pārklāja zemes krāsā un zem sausiem zariem. Jutos apmierināta, pamanot, ka ceļš, pa kuru tie acīmredzot bija atvesti, sākas labu gabaliņu tālāk. Tas nozīmēja, ka rati ir pietiekami labi arī sarežģītākam apvidum. Pacēlu jūraszāļu pārklāju un aplūkoju ratus. Neko daudz par heliratiem nezināju, taču izskatījās, ka šie ir jaunāki un labākā stāvoklī nekā Jukaras rati. Uz sāniem bija skrambas, un riepas rādījās mazliet padilušas, taču saules paneļi un soli bija veseli. Strāvas atslēga bija atstāta slēdzenē. Uzklāju pārklāju atpakaļ. Gāju pa šauru taciņu, līdz tā pievienojās mazliet platākam smilšu ceļam, kas veda uz ciemu. Ceļš bija slēgts ar pussatrūdējušu bomi un lieliem akmens bluķiem. Raugoties no pretējā virziena, izskatījās, ka tas nav izmantots gadiem. Riepu nospiedumi nebija manāmi: Bolins bija turējis solījumu, ka sadzīt ratiem pēdas nebūs viegli. Tomēr kāds zināja, ka rati atrodas šeit, un, jo ātrāk es tos aizvedīšu prom, jo labāk.

Biju ilgi domājusi, kur heliratus glabāt. Pats vienkāršākais būtu tos paslēpt tējas meistara namā, taču negribēju riskēt ar to, ka ūdens

patruļa tos atrastu, pielādētus pilnus ar ēdienu un ūdeni, nepārprotami sagatavotus garākam ceļojumam. Tāpēc biju nolēmusi tos paslēpt netālu no plastmasas kapa zem vecā tilta. Plastmasas kaps plūda pāri malām, jo ļaudis bija atstājuši savus vecos krāmus arī ap to, un tiltapakšas atvere bija gandrīz aizdambēta ar zemi un atkritumiem. Pa gabalu skatoties, nebija iespējams saredzēt, ka tur ir tukšs dobums. Vietu bijām atradušas kopā ar Sanju pirms dažiem gadiem. Ja kāds arī patrāpītos pie tilta un ieraudzītu heliratus, atradums būtu anonīms, tos nebūtu iespējams ar kādu sasaistīt. Ļaunākais, kas varētu notikt, būtu ratu zaudēšana. Nogādāt uz ratiem ēdienu un ūdeni būs sarežģītāk, taču, piegādājot pa mazumiņam vienā reizē, man tas būtu pa spēkam.

Atradusi vietu, kur rati bija ievesti mežā - bomi bija iespējams pārvietot, un ar sausa zara palīdzību man izdevās pastumt pie malas vienu no bluķiem -, es gāju pie tiem atpakaļ. Man bija jāgaida līdz rītam, kad spēku zaudēs komandantstunda, un jāizmanto iespējami nomaļi ceļi. Ceļš uz izgāztuvi bija grūti izbraucams, taču tas nozīmēja, ka nav liela riska tapt pamanītai.

Apsēdos uz šņirkstoši sausās zemes un ieklausījos, kā ap mani sabiezē pats nekustīgais nakts kodols.

To, ka pazudis uzlauztais komunikators, pamanīju no rīta, atgriezusies mājās. Atvēru koka kārbu, lai pārbaudītu, vai māte man atbildējusi, un tūlīt pamanīju, ka komunikators neatrodas tur, kur biju to atstājusi - uz plastmasas kapos paņemtajiem priekšmetiem. Sirds smagi noslīdēja vēderā. Centos atcerēties, kad pēdējo reizi komuni-katoru biju turējusi rokā un ieslēgusi. Iepriekšējā rītā? Vienu dienu pirms tam? Nebiju pārliecināta. Dažu pēdējo dienu laikā pie manis pēc ūdens bija bijuši daudzi cieminieki. Pieaugušie lielākoties negāja tālāk par virtuvi, taču sievietēm līdzi bija bērni, kuri kā jau bērni savā nodabā klīda pa istabām. Mana pirmā doma bija, ka kāds no viņiem

iegājis manā istabā, atradis koka kārbiņu un bez atļaujas paņēmis ko-munikatoru. Principā tas bija iespējams. Centos atcerēties, vai varētu būt tā, ka esmu atstājusi komunikatoru kaut kur citur. Meklēju virtuvē. Meklēju dzīvojamā istabā. Meklēju aiz grāmatplaukta un zem gultas, un starp grāmatu kaudzēm, un apģērbu kabatās, velti.

Negribēju domāt par briesmīgāko iespēju: komunikatoru nav aiznesis kāds no bērniem, un tas nav noticis netīšām.

Pēcpusdienā atnāca Sauja. Slaucīju tējas nama verandu, un nebiju runīgā noskaņojumā.

- Man ar tevi jārunā, - viņa teica un paskatījās visapkārt.

- Šeit neviena cita nav, - es sacīju un atbalstīju slotu pret tējas nama sienu. Bija tādas lietas, par kurām runājām tikai savā starpā, un tādas, par kurām nerunājām vispār. Piemēram, tas, ko pēdējā ripā bija stāstījusi sievietes balss. Prātoju, vai viņa tagad vēlas runāt par to.

Sanja paraudzījās man acīs.

- Gribu doties tev līdzi, - viņa teica.

- Uz avotu es tagad neiešu vairākas dienas, - sacīju un gāju uz māju.

- Es nedomāju avotu. - Viņas vārdi izklausījās neparasti smagi. Apstājos un pagriezos, lai uz viņu paskatītos. Sanjas seja bija saspringta, itin kā viņa aizturētu skumjas vai aizrautību. - Es ilgi domāju, - viņa teica. - Gribu kopā ar tevi doties uz Zaudētajām zemēm. Māte un tēvs, un Minja tagad jau tiks galā, jo Minja ir veselāka un māte atkal spēj strādāt. Vai es drīkstu braukt?

Gribēju apkrist viņai ap kaklu, tik ļoti priecājos, ka viņa tomēr piedalīsies manos sapņos, ka beidzot mēs būsim pavisam īstas pasaules apceļotājas, par kādām bi jām sevi iztēlojušās bērnības rotaļās. Tomēr plānos bija parādījies negaidīts sarežģījums.

- Protams, es gribu, ka tu brauc man līdzi, - es teicu. - Taču ir pazudis mātes sūtītais komunikators. Nezinu, kur es to esmu nolikusi. Baidos, ka to kāds nozadzis. Man nav viltotās komunikatorpases...

Sanjas bālajā sejā ielija pietvīkums, un viņa nemierīgi sagrozījās.

- Noria, - viņa teica, - man tev jāatzīstas. - Viņa iebāza roku somā un izvilka manu komunikatoru. - Piedod, ka es neko neteicu. Gribēju tevi pārsteigt. - Viņa sniedza uzlauzto komunikatoru man, un es klusēdama to paņēmu. Jutos atvieglota, jo komunikatoru nebija aiznesis neviens no cieminiekiem, un dusmīga, jo viņa bija to aiznesusi, neprasot atļauju, tāpat jutos mazliet noraizējusies, jo viņai bija izdevies to paņemt, man nemanot. Ieslēdzu komunikatoru.

- Neraizējies, tam nekas nav noticis, - Sanja teica. Viņa atkal iebāza roku somā un izvilka ārā otru komunikatoru, mazliet vecāku un cictušāku. - Paskaties. - Viņa nostājās man blakus un uzlika savu pirkstu uz ekrāna. Displejā iedegās papīrbalta gaisma, un pēc brīža parādījā vārds: Ļumi Vanamo. Kā dzimšanas vieta bija norādīti Ro-vaniemi un kā dzimšanas laiks - vairāk nekā gads pēc Aino Vanamo dzimšanas dienas.

-Tu piedzimi Sjiņdziņā, - Sanja teica.-Taču mūsu vecāki, Outi un Kajs Vanamo, tolaik jau bija nolēmuši braukt no turienes atpakaļ uz savu dzimto pusi Rovaniemiem. Viņi pārcēlās uz turieni pāri visam kontinentam, kad tu biji pavisam maza, un es piedzimu tikai gadu vēlāk. Pēc tam, kad mūsu vecāki bija gājuši bojā nelaimes gadījumā, kas notika aļģu plantācijā, mēs pēdējos trīs skolas gadus nodzīvojām Kūsamo pie radiem, un tagad no turienes atgriežamies savu mirušo vecāku mājās, kas atrodas ciemā netālu no Rovaniemiem. - Viņa atrāva skatienu no komunikatora un uzsmaidīja man.

- Nemaz nav slikti, — es atzinīgi teicu. Sanja paraustīja plecus.

- Es jau biju izskaitļojusi divas iespējas, kā varētu notikt uzlaušana. Tavs komunikators man bija vajadzīgs, lai pārbaudītu, kura no tām ir pareizā. Daudz laika tas galu galā neprasīja. - Viņa izslēdza savu komunikatoru. - Pats sarežģītākais bija tikt pie lietota komunikatora.

- Tu esi ģeniāla, - es teicu.

- Nē. Vienkārši ziņkārīga, un strādāju tā, ka pirksti asiņo, - viņa teica. - Nu, kad mēs brauksim?

Kad viņa vēlāk pārbaudīja komunikatora iestatījumus, raudzījos uz viņas pirkstu kustībām un viņas sejas koncentrēto izteiksmi, aiz kuras man neizdevās ieskatīties. Komunikatoru viņa no manas istabas bija iznesusi slepus, taču es vēlējos aizpildīt vietu, kas manī bija radusies šaubām. Izstāstīju visu par plānu, par heliratiem un vietām, uz kurām gribēju braukt. Kā sapnī spēju sajust uz ādas plūstošo ūdeni, kas dzidrs un neapstādamies mūs gaidīja, nu jau gandrīz sasniedzams. Nekam citam nebija nozīmes.

Nejautāju, kas viņai bija licis pārdomāt, un viņa nestāstīja.