Ūdens atmiņa

10. nodaļa

Rinda uz priekšu vilkās apnicīgi lēni. Saules gaisma grieza acis, un kailo seju klāja ziemas nogales smalkie smilšu putekļi. Nožēloju, ka no rīta nebiju izņēmusi kukaiņu cepuri no ziemas iepakojuma. Dunduru vēl nebija daudz, taču smilšu mākoņi nebija labāki. Ik pa brīdim uzmetu skatienu ūdens sadales punktam, kas vēl atradās ļoti tālu. Man šai dienai bija citi plāni un nebūtu gribējies stāvēt rindā. Tomēr zināju, ka man laukumā jāparādās vismaz divas reizes nedēļā, lai nevienam nerastos nekādas aizdomas.

No paša rīta biju aizgājusi uz fjellu pārbaudīt avota līmeņa augstumu un iepriekšējo dienu biju aizvadījusi, mazgājot drānas, apgriežot ērkšķogu krūmus vēl aizvien tukšajā dārzā un sējot dārzeņu sēkliņas dedzinātos māla podos. Centos uzturēt māju, tējas namu un dārzu tādus, kādi tie bija laikos, kad tēvs bija dzīvs un māte dzīvoja mājās, taču tas šķita gluži tāpat, it kā es censtos saujās aizturēt vēju. Tīklos, kurus kaktos, man nemanot, saauda zirnekļi, savācās pelēki putekļu pavedieni. Garkājaini kukaiņi, kas uz saviem mīkstajiem spārniem nesa mirušu lapu krāsu, nāca namā meklēt maigu gaismas mirgu un nomaldījās sienu un gaiteņu slēgtajā labirintā. To sakaltušie līķi čirkstēja zem kājām neapgaismotajās telpās, un to vieglās mirstīgās atliekas lēnām uzkrājās slānī tajās vietās, kuras nepaspēju vai nespēju uzkopt bieži, - zariņtievi locekļi, zvīņaini mirdzoši, no doba-jiem ķermeņiem atrāvušies spārni, melnacainas galvas, kuru aplūzušie taustekļi uz mūžiem bija pagriezušies pret klusumu. Pārmaiņas bija stiprākas un ātrākas par mani. Nams bija cits, un mana dzīve bija cita, un bija tai jāpielāgojas, kaut gan manas asinis protestējot kliedza.

Pēc kapa rakšanas tēvam mēness bija audzis tikai vienu reizi. Zālājs uz kapa bija skrandains, un starp zāles stiebriem vīdēja melna zeme. Kaut gan redzēju to katru dienu, tēva nāve man joprojām bija neaptverama un sveša. Es tai nespēju atrast vietu šajās telpās, kurās bija pagājusi viņa dzīve. Viņa pēdas bija tik dziļas, ka šķita - viņš šeit joprojām staigā, nemācēdams aiziet, man aiz muguras, mirkli pirms pagriežos, vai tējas namā, tieši pirms atveru tā durvis. Viņa klātbūtne bija maiga un skumja, un tā mani nebiedēja. Reizēm pateicu viņa vārdu skaļi, zinādama, ka viņš neatbildēs, pat ja dzirdētu, neuzliks roku man uz pleca. Tagad mēs bijām atšķirīgu pasauļu iemītnieki, un tumšo straumi starp mums bija iespējams šķērsot tikai vienā virzienā.

Rinda noraustījās uz priekšu, un Sanja parāva zemos ratiņus, kuros atradās viņas ģimenes tukšās ūdens tvertnes un mani ūdensmaisi. Riteņiem griežoties, nošņirkstēja smiltis. Pirms mums vēl bija vismaz ducis ļaužu.

- Tevi šeit pārāk bieži nevar sastapt, - izdzirdu aiz muguras, un man uz pleca nogūla īspirkstaina roka, kuras nagi bija sašķēlušies. Pagriezos un ieraudzīju Jukaras sievu Niniu, kas bija pievienojusies rindas galā. Viņa pēc aukstākajiem ziemas mēnešiem jau bija izvilkusi ārā kukaiņu cepuri. Apaļā seja aiz cepures plīvurauduma izskatījās vecāka, nekā mums tiekoties iepriekšējo reizi, un sejas āda brīvāk nokarājās pāri kauliem. Lūpas viņa bija uzkrāsojusi košāk sarkanas nekā parasti. Prātoju, kur viņai izdevies sadabūt lūpukrāsu un ko tas viņai maksājis.

- Sveika, Ninia, - es teicu.

- Lai gan, zināms, tev jau tagad ūdens vajadzīgs vienīgi pašai, -viņa turpināja, un saules izbalinātās uzacis savilkās žēlabu izteiksmē. Viņa uzplīkšķināja man pa roku. Man aiz acīm sāka svilināt. - Vai ir kādas vēstis no tavas mātes?

- Komunikatorsaziņa ir slikta, - es atbildēju, un pašas balss manām ausīm neizklausījās pavisam līdzena. Katru nedēļu biju nosūtījusi mātei vairākas ziņas, taču no viņas pēc bērēm biju saņēmusi tikai vienu. No Sjiņdziņas pienāca vienīgi sliktas vēstis, ja vispār pienāca, un mātes klusēšana mani biedēja vairāk, nekā gribējās atzīt. - Kā klājas tev pašai?

- Maziņie cieš, - Ninia teica. Zināju, ka viņa domā savus mazbērnus. - Ūdens devu pastiepšana tā, lai pietiek visai ģimenei, ir grūts darbs. Mums jau tomēr veicas, jo Jukaram regulāri ir labošanas darbi nometnē, un virsnieki, kā zināms, bieži maksā ar papildu devām. -Šķita, viņa bija sapratusi, ka pateikusi ko lieku. - Grūti ir, grūti, - viņa turpināja. - Taču tev noteikti klājas sliktāk, nabaga meitēn, nav vecāku, kas palīdzētu, un vienīgais iztikas līdzeklis ir tējas ceremonijas.

Sauja droši vien bija ieraudzījusi manu sejas izteiksmi, jo iejaucās.

- Atvainojiet, taču jums kaut kas ir uz sejas. Zem kreisās acs. Nē, otrā pusē, - viņa piebilda, kad Ninia pacēla cepuri un slaucīja vaigu.

- Vai pazuda? - Ninia vaicāja.

Sanja vērīgi paskatījās uz viņu un savilka pieri grumbās.

- Būšu kļūdījusies. Tā laikam bija krunciņa. Vai varbūt ēna, ko jums uz sejas met tā jaunā kukaiņu cepure, - viņa pateica Niniai, kurai iepletās nāsis.

- Nūja, kārtīgus cepuru audumus jau vairs nekur nevar dabūt, -sieviete teica un saknieba lūpas.

Aizgriezos, it kā lai paskatītos citā virzienā un viņa neredzētu smaidu, kas virmoja man sejā par spīti skumjām, kas čokurojās krūtīs. Zināju, ka Ninias kukaiņu cepure nav jauna. Biju pamanījusi uz tās malas veco lūpukrāsas traipu, ko viņa parasti centās aizsegt ar šalli.

- Kā klājas tavai ģimenei, Sanja? - Ninia no jauna uzsāka sarunu, kaut gan viņas balss tonis bija par vairākiem grādiem atdzisis.

Sanja neatbildēja uzreiz. Minja bija noslimojusi vairākas nedēļas, un Sanja par viņu raizējās. Ūdens, ko dalīja laukumā, pagaidām bija tīrs, taču ciemā klīda baumas par cilvēkiem, kuri pilsētās un citos ciemos sasirguši no savām ūdens devām. Sanja stāstīja, ka viņas vecāki sačukstoties, ka armija tīši aplaižot cilvēkus ar slimību, dalīdama netīru ūdeni. Es tam negribēju ticēt, tomēr drošības pēc savu ūdens devu labāk izmantoju, lai mazgātos vai laistītu dārzu, nevis dzēru.

- Nevar sūdzēties, - Sanja pēc ilgas pauzes atbildēja. - Tēvam darba pietiek, viņu noalgoja atjaunot tos vecos mājokļus ciema nomalē, kas būs jaunajiem ūdens uzraugiem.

- Un kā dzīvo tava māte un māsa? - Ninia prašņāja.

- Viņām klājas tikpat labi kā jums.

Ninia uz bridi aizvēra muti.

- Pasveicini abas, - viņa pēc tam noteica, un viņas balss skaidri parādīja, ka šai reizei saruna ir beigusies.

- Šitāda prusaciene, - Sanja klusu nomurmināja.

Pēdīgi pienāca mūsu kārta. Paņēmu komunikatoru un uzliku pirkstu uz ekrāna. Parādījās mans identifikācijas kods un vārds. Pastiepu komunikatoru vienam no ūdeni dalošajiem kareivjiem. Viņš to savienoja ar savu multikomunikatoru un pielēja manus ūdensmaisus. Skatījos, kā viņš ievada informāciju, ka mana nedēļas ūdens deva ir paņemta. Pilsonis: Noria Kaitio. Laiks līdz nākamajai devai: trīs dienas, ekrāns paziņoja. Kareivis atdeva manu komunikatoru. Izslēgusi strāvu, ieliku to kabatā.

Kamēr Sanja gaidīja savu tvertņu piepildīšanu un informācijas ievadīšanu ģimenes komunikatorā, cēlu pilnos ūdensmaisus ratos. Viņas tvertnes man izskatījās briesmīgi mazas. Es tikpat daudz ūdens katru dienu izlietoju viena pati: mazgāšanās un trauku mazgāšana vien paņēma pusi devas.

Kad tvertnes bija pilnas un Sanja dabūjusi atpakaļ savu komunikatoru, viņa uzlika vākus, un mēs kopīgiem spēkiem sākām vilkt ratus prom no laukuma. Pagājām garām vairākām būdiņām, kurās cilvēki bija izlikuši apskatei lietotus traukus, mēbeles un citas mantas. Paveca sieviete centās apmainīt kurpju pāri pret miltu maisu. Diena bija pārsteidzoši auksta šim gadalaikam, un man sala pirksti, kaut gan ratu vilkšana pa nelīdzeno laukumu sildīja. Pie skaidro debesu apvāršņa kā plata, piemirkusi pelēka vilnas auduma strēmele bija redzams biezs tumši piegarojušu mākoņu mūris.

- Cerams, šovakar līs, - Sanja teica. - Es jau izliku ārā mucas un vanniņu.

Arī es ilgojos pēc lietus, atsvaidzinošas un attīrošas gāzmas, kas noskalotu mani un ainavu, vismaz īsu laiku liktu pasaulei smaržot citādi un kā jaunai. Man gan šķita, ka mākoņi sola labi ja smidzināšanu, taču tā arī to nepateicu.

Pa ielām pārvietojās zilā tērpti ūdens uzraugi un ciema iedzīvotāji, kas atgriezās mājās ar savām ūdens devām, taču citādi viss bija klusu. Mēnessgriežiem sekojušajos mēnešos cieminieki bija sākuši sarunāties klusāk, jo ciemā bija pieaudzis militāristu skaits un nomalēs viņiem tika celtas jaunas barakas. Ūdens trūkumam palielinoties, ciemā arī bija ielavījies ļaužu un dzīves sasmakuma smārds, kas izpleta savus lipīgos pirkstus visur, noklāja namus un pagalmus kā ķērpji, kas uzaug uz izsusējušas upes gultnes akmeņiem. Katru reizi, kad ierados ciemā, tas nepatīkami knieba man degunā, līdz oža notrula.

Kad tuvojāmies ciema veselības centram, šķita, ka dvaka palielinās. Vecās ķieģeļu ēkas mazajā uzgaidāmajā telpā nebija vietas vairāk kā ducim ļaužu reizē, un vismaz kādas desmit sievietes kopā ar bērniem gaidīja ārā. Divi zīdaiņi kliedza pilnā balsī, un daži vecāki bērni izskatījās pārāk noguruši, lai kustētos vai pat runātu. Jauna sieviete, kura nevarēja būt daudz vecāka par mani pašu, centās no pudelītes dzirdīt zīdaini, kura lūpas bija sasprēgājušas un plakstiņi piepampuši.

Melnmataina, bāla meitene, kas izskatījās apmēram trīsgadīga, bija apčurājusies, un viņas māte izmisīgi centās viņu nomierināt. Ieraudzījusi mūs, viņa pacēla ar aukliņu pie jostas piesieto plastmasas krūzi un teica:

- Vai jūs varētu iedot krūzīti ūdens? Mans bērns ir izslāpis un slims, un mēs esam gaidījušas stundām.

Sanja paskatījās uz mani. Tas bija kas jauns. Ūdens trūkums ciemā bija pieredzēts arī agrāk, taču nevienam nekad nebija nācies ūdeni ubagot. Meitenītes vaigi bija iekrituši un acis lielas.

- Apstāsimies, - es teicu Sanjai.

Paņēmu savu ūdensmaisu un ielēju ūdeni sievietes krūzē. Ar brīvo plaukstu viņa ieķērās manā rokā un saspieda to.

- Paldies, jaunkundzi Jūs esat labs cilvēks. Paldies, paldies, lai piejums aizplūst tīri ūdeņi! - Viņa turpināja savus pateicības plūdus, un man kļuva neērti. Kad biju aiztaisījusi ūdensmaisu un novietojusi atpakaļ ratos, man tuvojās cita sieviete. Viņai pie rokām turējās divi mazi bērni.

- Vai tev neatlēktu kāds piliens arī mums? - viņa jautāja.

Sanja asi uz mani paskatījās.

- Noria, mums jāiet, - viņa teica.

Viņai bija taisnība. Redzēju, kā visi rindā sēdētāji pie veselības centra cerīgi skatās uz mani, apsvērdami savas iespējas un labāko veidu, kā palūgt ūdeni. Ja es te uzkavētos ilgāk, prom aizietu ar tukšiem ūdensmaisiem.

- Man ļoti žēl, - es sacīju sievietei. - Man patiešām ļoti ļoti žēl, taču es nevaru. Man pašai nav vairāk par šo.

Sieviete skatījās uz mani, un viņas sejā vispirms parādījās neticība un pēc tam kaut kas ļaunāks.

-Tu taču esi tējas meistara meita, vai ne? - viņa teica.

- Noria, nāc, - Sanja teica.

- Man būtu vajadzējis aptvert.Tējas meistari vienmēr uzskatījuši, ka ir pārāk labi priekš šī ciema, - sieviete turpināja.

Asinis sejā sāka mutuļot, un cs aizgriezos, raudama ratus pa ielas saplaisājušo klājumu. Dzirdēju ļaužu baru murdam, un man šķita, ka izšķiru savu vārdu, taču neko vairāk dzirdēt negribēju.

- Neņem viņus vērā, - Sanja teica. - Tā nav tava vaina, ka nevari palīdzēt visiem.

Mana seja tvīka, un rīkle šķita pietūkusi. Es nezināju, ko teikt. Gribēju tikt prom no šejienes. Centos pievērsties tam, kas mani gaidīja, patiesajam iemeslam, kura dēļ šodien biju atnākusi uz ciemu. Pat cauri pazemojumam un apmulsumam jutu mazu satraukuma zibsni.

Krustojumā nogriezāmies uz apkārtceļa. Paspēju ieraudzīt zemu, pelēki apmestu namu, uz kura durvīm pirms četrām nedēļām bija parādījies zilais aplis, un tā logus, kuri mēmi raudzījās un aiz kuriem nedzīvoja ne kustības, ne skaņas. Citu virzienu mūsu kājas jau izvēlējās kā pašas no sevis. Iet pa ciemu vairs nebija vienkārši, jo tagad, kad vietu pie ceļiem iekaroja ūdensnozieguma zīme, agrākos maršrutus pamazām bija aizstājuši jauni, ko radīja neizteiktas vienošanās. Tādu namu, kas nesa zilo apli, tagad bija kāds ducis. Pelēki apmestais bija pēdējais.Tie stāvēja savu ielu malās kā mēmi rēgi - klusuma aplī, kura robežu neviens nepārkāpa, ja vien tas nebija neizbēgami. Kaimiņmāju iemītnieki turpināja savu dzīvi, itin kā nozieguma nama vietā bangotu visu aprijošs tukšums un paskatīšanās uz to aizslaucītu no zemes virsas arī viņus.

Ciemā sačukstējās, ka šo namu iemītnieki reizi vai divas redzēti kaut ko paceļam no sliekšņa vai klusu stāvam ārā, parasti vai nu agri no rīta, vai vēlu naktī, un tic itin nekad neatstāja savu pagalmu. Attieksme pret šiem stāstiem bija tāda pati kā pret citiem spoku stāstiem: ar bailēm sajaukusies ziņkāre, kas dienasgaismā izblāvēja par neticību.

Patiesība bija tāda, ka neviens joprojām droši nezināja, kas noticis ar iezīmēto namu iedzīvotājiem. Vieglāk bija nejautāt.

Lietas, kuru savažošanai vajadzīgs klusums, nav patīkamas.

Auksta brāzma plosīja jumtu stūrus un reizēm sitās mums pretī starp mājām. Kāda nama ickšpagalmā kaulains vīrs, kurā pazinu vienu no ciema skolas skolotājiem, ieberzēja galvas ādu ar gaišbrūnu pulveri, mālu un rūgtenu koka mizas miltu maisījumu, ko ciema laukumā pārdeva kā sausās matu mazgāšanas līdzekli. Pati biju ieradusi lietot ziepjsaknes.Tas auga aiz tējas nama biezās skupsnās, un man patika, kā tās puto starp pirkstiem, iemaisoties mazgāšanās ūdenī. Prātā pirmo reizi iešāvās, ka dažam varētu likties dīvaini, ka es nekad nepērku sausās mazgāšanās līdzekļus. Nezināju, kur ir robežas, cik daudz man vajadzētu mainīt savu dzīvi, lai es būtu kā jebkurš ciema iedzīvotājs.

Kad tuvojāmies Sanjas namam, vairs nespēju nociesties.

- Iešu pavandīties pa plastmasas kapu, - es sacīju. - Vai nāksi līdzi?

Sanja nopūtās.

- Nevaru. Mājās pārāk daudz darāmā. - Viņa paskatījās uz maniem ūdensmaisiem. - Varbūt gribi tos atstāt pie mums un paņemt vēlāk? - viņa jautāja. - Tu nemūžam nespēsi tos aizstiept līdz plastmasas kapam un atpakaļ.

- Vari tos ņemt, - es teicu.

Sanja paskatījās uz mani tā, it kā es viņai būtu piedāvājusi lidojumu okeāna pūķa mugurā.

- Nerunā muļķības! - viņa teica. - Tu nedabūsi ūdeni ātrāk kā nākamnedēļ. Zināms, es tos nevaru pieņemt.

- Man tic nav vajadzīgi, - es teicu. - Man mājās ir ūdens visai atlikušajai nedēļai. Esi tik mīļa un ņem tos.

Izskatījās, ka Sanja grasās iebilst, taču tad nopūtās un teica:

- So vienīgo reizi, taču piesargies, ja ko tādu mēģināsi darīt vēlreiz.

Man pretī plūda plastmasas kapa sīvā specifiskā smaka. Pagāju garām vietai, kur ļaudis centās piepildīt ūdensmaisus un spaiņus pie

sekla, duļķaina strautiņa, kas tecēja netālu no plastmasas kapa malas. Vecāki man vienmēr bija aizlieguši no tā dzert, brīdinot, ka plastmasas kapa indes ir piesārņojušas ūdeni un es no tā saslimšu. Agrāk cieminieki strautiņu lielākoties bija apsmādējuši, taču tagad, kad nācu uz plastmasas kapu, vienmēr redzēju kādu no tā smeļam ūdeni. Reiz es kādai vecākai sievietei biju teikusi, ka strauta ūdens dzeršanai neder.

- Ko tad man vajadzētu dzert? - sieviete bija atbildējusi. - Gaisu vai varbūt smiltis?

Tā bija pēdējā reize, kad pie strauta ar kādu uzsāku sarunu.

Teju teju apstājos, kad nelielajā ūdens meklētāju pulciņā ieraudzīju pazīstamu seju un sarkanas lūpas aiz kukaiņu cepures. Ninia bija sakņupuši strauta malā un piepildīja ar dzeltenbrūno ūdeni caurspīdīgu ūdensmaisu. Viņas strupajā augumā, brūnajās drānās un smagajās kustībās patiešām bija kaut kas no prusaka, taču, līdzko to iedomājos, sajutu kauna dzēlienu. Ko citu gan viņa dara, ja ne cenšas izdzīvot, kā prazdama? Ko citu gan dara jebkurš? Acīmredzot Jukaras darba devēji nemaksāja tik labi, kā Ninia bija likusi saprast. Viņa novērsa seju, un es nevarēju būt droša, vai viņa nav mani ieraudzījusi vai tikai nolēmusi izlikties, ka nav.

Turpināju iet neapstājusies.

Plastmasas kapa vienmēr mainīgajā, acis krāpjošajā ainavā bija grūti pamanīt orientierus, taču es zināju ceļu. Gandrīz pašā kapa vidū no atkritumu kalna rēgojās betona elementi, kuru virszemes daļa bija divtik augsta kā mans garums. Apstājos tiem līdzās un laidu skatienu gar kapa malu, līdz acis atdūrās pret agrākās pasaules transportlīdzekļa mūžveco sarūsējušo vraku. Joprojām bija saredzamas tā riteņu vietas, tāpat arī nedzīvais vadības panelis, taču sēdekļi un izmantojamās metāla daļas bija pazudušas jau kur tas laiks. Neviens nekad nepārvietoja šo pamesto smagumu, jo tam būtu vajadzīgs vismaz piecu

cilvēku spēks, un visumā šķita, ka šajā kapa nostūri nav daudz, ko atrast. Devos pie transportlīdzekļa skeleta.

Ieraduma pēc iebāzu roku paneli esošajā caurumā un meklēju, līdz uztaustīju apmēram apakštasītes lieluma plastmasas kārbiņas gludo virsmu. Man nevajadzēja to izņemt: pietika ar apziņu, ka tā ir savā vietā. Та bija viena no laika kapsulām, ko, jaunākas būdamas, abas ar Sanju bijām slēpušas mūsu iemīļotajās vietās. Tajās bija tādi priekšmeti kā gludi akmeņi, izkaltēti ziedi, pašu sapītas jūraszāļu rokassprādzes un no plastmasas kapa izraktie dārgumi. Katras kapsulas vāka iekšpusē vienmēr bijām uzrakstījušas datumu, tad iemērkušas pirkstus krāsā un uzspiedušas tam līdzās pirkstu nospiedumus. Vāka ārpusē bijām atzīmējušas datumu, kad mums būs atļauts kapsulu atvērt. Lielākoties tas bija vismaz pēc desmit gadiem. Šī bija pēdējā, ko bijām uztaisījušas, un daudzus gadus mums bija bijis paradums ik reizi, kad atnācām uz kapu, pārbaudīt, vai tā ir savā vietā.

Izvilku roku ārā, apslaucīju pret biksēm un no transportlīdzekļa lūžņa gāju uz kapa malu. Pēc divdesmit soļiem nonācu pie seklas bedres, no kuras biju devusies prom pirms dažām dienām. Izskatījās, ka neviens cits te pēc tam nav bijis.

Izņēmu no somas biezus cimdus, uzvilku rokās un ķēros pie priekšmetu pārcilāšanas.

Nebiju par to nevienam stāstījusi, taču šurp mani bija atvedusi sudrabkrāsas ripa. Pēc tēva nāves šķita, ka klusais nams mani ietin smagā miegā, itin kā zemes tumsa vilktu manas asinis pie sevis, solītu netraucētu atpūtu. Klusums nebija tikai to tukšo telpu klusums, kuras bija pametuši mani vecāki, tie nebija tikai viņu elpa un vārdi, un soļi, kuru trūka šajās sienās. Tas bija arī visa tā klusums, ko viņi bija atstājuši neizstāstītu un nepateiktu, visa, kas man tagad bija jāiemācās un jāsaprot bez viņiem. Tikai tagad sāku aptvert, cik maz zinu: par avotu un citiem tējas meistariem, par man svešajiem slepenu savienību un kukuļdošanas likumiem un to apdraudēto līdzsvaru, ko

ievērojot bijām dzīvojuši, par visu tumšo pieaugušu cilvēku pasauli, kas pletās ap mani visos virzienos kā akls tuksnesis un izgaisa pie horizonta. Dusmojos uz viņiem, jo viņi bija atstājuši mani vienu bez zināšanām, kas man bija vajadzīgas. Kāpēc jūs man neizstāstījāt? Taču viņi nebija pie manis, bija tikai zeme un vējš, un tiem nebija vārdu.

Vēl īsti nesapratu, kāpēc sudrabainās ripas stāsts man tik svarīgs, jo nepratu savienot pavedienus, kuri to padarīja svarīgu. Viens no tiem bija bailes, ka pienāks diena, kad ieraudzīšu, ka avota ūdens līmenis noslīdējis pārāk zemu, vai sastapšu alā baru zilā tērptu kareivju kailiem zobeniem. Otrs bija dīgstoša nojauta vai varbūt gandrīz neiespējama cerība, ka dzīvē ir jābūt arī kaut kam citam, ka ārpus ciema robežām, kaut kur zem debesīm jābūt iemeslam ticēt, ka pasaule nav sausa, sagruzdējusi un mirstoša, vismaz ne pavisam. Manā prātā pavedieni bija sākuši vīties kopā, un, vēl neprazdama pārvērst domu vārdos, biju jutusi, ka man jāizdara viss, lai atrastu trūkstošās sastāvdaļas stāstā par ripu. Meklēju tās mātes darbistabas grāmatās un meklēju tās starp pagātnes atlūzām plastmasas Lapā. Sapratu sava uzdevuma bezcerīgumu, taču tas aizvirzīja manas domas prom no tukšās mājas nenovēršamā klusuma, tur bija kaut kas mierinošs: pārmaiņu apsolījums, apglabāta iespēja, kas vēl varētu ieraudzīt dienasgaismu.

Platajā, seklajā bedrē, ko biju rakusi nedēļās, kas sekoja tēva nāvei, bija daudz saplīsušas agrāko laiku tehnikas. Bija pagājušas vairākas dienas, līdz trāpīju īstajā vietā, toties tagad biju diezgan pārliecināta, ka sudrabkrāsas ripu pirms vairākiem gadiem biju atradusi tieši šajā plastmasas kapa daļā. Pazinu dažas no ierīcēm, kas mētājās šai teritorijā, un atcerējos, ka Sanja vairākumu bija izbrāķējusi, jo tās bija tik izārdītas, ka salabot tās vairs nekad nebūtu iespējams. Trūka visu svarīgāko detaļu, tāpēc tās nederēja pat viņas eksperimentiem. Atcerējos, ka ripa bija atradusies netālu no virskārtas, taču plastmasas kaps bija vairākkārt mainījies, un, ja šādu ripu bija vēl, tās varēja atrasties daudz

dziļāk vai tālu no vietas, kur bija gulējusi pirmā. Tomēr es nezināju, kur vēl citur sākt meklēšanu.

Betona elementu ēna pārvietojās un pagarinājās. Pavasara pirmie neveiklie dunduri trenca gaisā savus jauni smagos ķermeņus un tad nolaidās atpūsties uz kunkuļainajām atkritumu grēdām. Drīz man atkal vajadzēs kukaiņu cepuri. Locekļi smeldza, un drānas lipa pie ādas. Neatradu neko citu kā parastos krāmus: sasistus traukus un driskainas kurpes ar pārlūzušiem papēžiem, neatpazīstamas šķembas, bezgalīgus plastmasas maisiņus. Pabīdīju pie malas sadragātu agrāko laiku ierīci, zem kuras pāršķeltā vāka rēgojās vadi - tas bija viens no priekšmetiem, ko Sanja bija uzskatījusi par nederīgu, un tāpēc man nebija ne jausmas, kam tas sākotnēji paredzēts -, un tagad lūkojos plastmasas maisiņu mudžeklī man priekšā. Nolēmu doties mājup tad, kad būšu to izrāvusi no kapa skavām, kaut gan neticēju, ka zem tā atradīšu kaut ko interesantu. Plastmasas maisiņi bija sasieti garā ķēdē, ko bija ļoti grūti izvilkt.To trauslā plastmasa plīsa manās rokās, kad centos čaukstošo desu saņemt ciešāk. Pēdīgi tomēr jutu, kā kaut kas padodas, un plastmasas maisi gludi izslīdēja no kapa. Samīcīju tos lielā bumbā, ko aizsviedu sāņus.

Padziļinājumā, ko biju izveidojusi, redzēju tikai citus plastmasas maisiņus.

Aizvēru acis. Spranda muskuļi bija savilkti, un pa galvaskausu līda sāpes. Šķita, ka tās savelk galvas ādu pretīgos mezglos, tāpat kā pārāk cieši sasieta zirgaste vai bize.

Pēc kārtējiem veltīgajiem meklējumiem atkal bija laiks doties mājās.

Atvēru acis. Man līdzās mētājās saplīsusī agrāko laiku ierīce, ko pirms tam biju pabīdījusi sāņus. Tā nebija liela. Tās cietā plastmasas čaula vairākās vietās bija sadriskāta, itin kā sasista tīši, un vienā sānā bija apaļa stikla lēca, kas atgādināja maza kvēlluktura dibenu. Stikls bija pamatīgi saplaisājis. Daļa no tā trūka.

Šo priekšmetu savos meklējumos noteikti biju redzējusi desmitiem reižu. Desmitiem reižu noteikti biju to turējusi rokās un pārvietojusi. Tomēr, pat ja būtu to rūpīgi aplūkojusi pirms daudzajiem gadiem, kad Sanja nolēma atstāt to kapā un es paņēmu līdzi uz mājām ripu, es tajā nebūtu ievērojusi neko iegaumēšanas vērtu.

Tagad saules gaisma trāpīja pa ierīces sānā iestrādātu blāvu metāla plāksnīti, kura nebija garāka par pusi no mana mazā pirkstiņa un kurā bija iegravēts teksts.

Lūkojos uz gravējumu, un šķita, ka pasaule man apkārt apstājas.

Lasīju tekstu atkal un atkal.

M. Jansons.

Ierīce gandrīz sašķīda, kad tinu to lupatā, bāzu somā un līdu ārā no bedres. Plastmasa man zem kājām krakšķēja, grozījās un murmināja, kad gāju pa kapu tik straujos soļos, cik vien spēju.

Pat ja sudrabkrāsas ripā ierakstītais agrākās pasaules stāsts visā tā pilnībā gulētu plastmasas kapā, manas iespējas to atrast bija izskatījušās bezcerīgas. Tagad pirmo reizi uzdrīkstējos domāt, ka varbūt pastāv reāla iespēja, lai arī cik maza, ka ripas stāstam varētu atrast turpinājumu. Šī doma manā prātā auga kā maigs, zaļš zars, kas tiecas uz saules gaismu.

Nonākusi mājās, taisnā ceļā gāju uz mātes darbistabu, izņēmu ierīci no somas, uzliku uz rakstāmgalda vienīgā stūra, ko neklāja grāmatas un ar roku rakstītas piezīmes, un attinu lupatu. Nolaidu žalūzijas, jo manā prombūtnē saule bija pagriezusi savu gaismu pret šo mājas pusi. Telpā nolaidās zilpelēka ēna.

Apsēdos uz krēsla un lūkojos uz grāmatu kaudzēm. Lūkojos uz papīru, uz kura iespējami detalizēti biju pierakstījusi visu, ko atcerējos no sudrabkrāsas ripas ieraksta. Lūkojos uz agrākās pasaules ierīci. Та klusēja ka miris kukainis. Starp žalūziju līstītēm asi un striktām kontūrām kvēloja vēlās pēcpusdienas pavedieni.

Jansona ekspedīcija. Krēslas gadsimts. Zaudētās zemes. M. Jan-sons.

Zināju, ka manā rīcībā nav visu gabaliņu un, iespējams, man to nebūs nekad. Zināju arī, ka ir vieta, kur vēl neesmu meklējusi.

Māja bija klusa un nekustīga, tējas nams tukšs un rimts, un ārā neviens nestaigāja. Pat ja tēva gars klīda telpās vai pa zālāju, tas bija mierīgs un sargāja ainavu, kurā bija dzīvojis. Displeja gaisma nezib-snīja. Skudras zīmēja savas diega tievuma tekas uz dārza akmens plāksnēm un mājas stūriem, sienu dēļi mazpamazām nogura, uz logiem un plauktiem nemanot sakrājās putekli, un neviens man neko nepavēlēja un nejautāja.

Dzīvojamā istabā valdīja krēsla. Šķirsta vāks cēlās viegli, atbalstīju to pret sienu, un gaisā izplūda veca papīra un vecējošas tintes maigā smarža.

Uz grāmatu mugurām nebija ne datumu, ne gadskaitļu, ne tējas meistaru vārdu, tāpēc, īsto grāmatu meklējot, nācās kādu laiku šķirstīt ādā iesieto opusu sākuma lapas. Beidzot atradu sējumu, uz kura nodzeltējušās pirmās lapas ar svešu rokrakstu bija uzrakstīti manis meklētie gadi.

Pāršķīru lapu un sāku lasīt.