Ūdens atmiņa

EPILOGS

Viņa ienāk pa durvīm.

- Kādā lietā jaunkundze ieradusies? - jautā zilā tērpts dežurants savā stikla būdiņā. Ap universitātes ieeju tik agrā rītā valda miers.

- Ierados satikt lektori Kaitio, - meitene saka. Viņa izskatās nogurusi un kalsna foajē patumšajā mākslīgajā apgaismojumā, ne vecāka par divdesmit. - Man nav iepriekšējas vienošanās, taču vai jūs varētu viņai paziņot, ka esmu šeit?

- Vai varu redzēt jūsu komunikatorpasi? - dežurants lūdz un at-slidina vaļā mazo lodziņu stikla sienā. Meitene pasniedz viņam komu-nikatoru. Dežurants lasa ekrānā personas informāciju, paceļ iekšējā telefona klausuli un uzspiež īsu numuru. — Lektore Kaitio? — viņš saka klausulē. - Te ir jauna sieviete, kura lūdz ar jums tikšanos. Va-namo jaunkundze. - Vīrietis mērī meiteni ar skatienu, un viņa sejā parādās kas smaidam līdzīgs. - Skaidrs. - Vīrietis noliek klausuli. - Viņa atnāks jums pakaļ. - Viņš pasniedz komunikatoru atpakaļ meitenei.

Meitene pamana, kā Lianas Kaitio seja uz pavisam īsu mirkli sastingst, kad sieviete, ieradusies foajē, ierauga viņu. Dežurants uz Liānu neskatās, jo iegrimis mādžonga spēlē, un neviena cita foajē nav.

- Lūdzu, seko man, - Liana saka, un meitene seko.

Kad abas ienāk Lianas kabinetā, viņa aizver durvis, pagriež atslēgu, satver meiteni aiz pleciem un jautā: - Kur ir Noria? Vai ar viņu viss kārtībā?

Atbildi viņa izlasa Sanjas sejā, apskauj viņu, un visi vārdi abām pazūd.

Sauja viņai visu izstāsta, izstāsta vēlāk.

Viņa stāsta, kā ciems palika kareivju varā un ūdens gāja mazumā, un avots kļuva par ciema kopīgo noslēpumu.

Viņa stāsta, kā Noria gribēja meklēt ūdeni Zaudētajās zemēs un kā viņas plānoja braukt kopā.

Viņa stāsta, kā tajā pašā dienā, kad abām vajadzēja doties ceļā, viņa savu māju pagalmā ieraudzīja ūdens patruļu, kā viņa skrēja uz heliratu slēptuvi, paņēma braucamo un uz nedēļu paslēpās Mirušajā mežā. Viņa sūtīja Noriai ziņu pēc ziņas, taču visas atgriezās atpakaļ. Pēdīgi viņa slepus aizlavījās uz ciemu un uzzināja, ka karavīri aizveduši viņas ģimeni, bet uz tējas meistara nama durvīm ir zilais aplis.

Viņa stāsta, kā nolēma ceļot cauri visam kontinentam uz Sjiņ-dziņu,jo citas vietas, kurp doties, viņai nebija.

Kad viņa ir izstāstījusi visu, telpā iestājas klusums, un Liana rokā žņaudza slapju kabatlakatiņu.

- Es nezinu, ko darīsiet jūs, Kaitio kundze, - Sanja pēdīgi saka. - Taču zinu, kas darāms man. - Viņa mirkli klusē. - Es jums kaut ko atvedu. - Viņa izņem no somas apskranduša auduma vīstokli un uzliek to uz galda. Viņa atloka sainīti.

Uz izbalējušā auduma spīd septiņas sudrabkrāsas ripas.

Šajā rītā pasaule ir pīšļi un pelni, tomēr cerības to nav pametušas.