Ūdens atmiņa

9. nodaļa

Pat smilšu grauds nenonāk citur, nesašūpojis Visuma audus: kad maini ko vienu, tiek pārmainits viss.

Vejs Vuluns “Tējas taka” Senās Cjaņas laiku 7. gadsimts

Mēs esam ūdens bērni, un nāve ir ūdens sabiedrotā. Tos nevar šķirt no mums, jo no ūdens mainības un nāves tuvuma mēs esam taisīti. Tie vienmēr iet roku rokā, pasaulē un mūsos, un pienāk laiks, kad mūsu asinīs plūstošais ūdens izsīkst.

Та tas notiek:

Ūdens vietā stājas zeme, tā ieņem savu vietu uz cilvēka ādas vai zaļas lapas, kas līdusi ārā no smiltīm, un izplatās līdzīgi putekļiem. Lapa, āda, dzīvnieka kažoks mazpamazām iegūst zemes krāsu un formu, līdz ir neiespējami zināt, kur viens beidzas un otrs sākas.

Sausais un mirušais kļūst par zemi.

Zeme kļūst par sauso un mirušo.

Lielākā daļa zemes mums zem kājām reiz auga un elpoja, un reiz tai bija dzīvajo forma, sen sen. Pienāks diena, un kāds, kas mūs neatceras, ies pāri mūsu ādai un miesai, un kauliem, pāri pīšļiem, kas pēc mums paliek.

No pīšļiem mūs šķir tikai ūdens, un ūdeni nevar aizturēt. Tas iztek no pirkstiem, porām un miesas, un, jo vairāk mēs sačokurojamies, jo ātrāk tas vēlas mūs pamest.

Kad ūdens ir aizplūdis, mēs piederam vienīgi zemei.

Izvēlējos vietu akmensdārza malā, zem tējas krūmiem. Debesis aizsedza mākoņi, un plāna, sirma gaisma nospieda ziemas nogurdināto zālienu tāpat kā jūra zemūdens ainavu. Та lieca manus kaulus un sasvēra augsnes virskārtu pret mani. Domāju par zemes klusumu, taču gaiss un ūdens joprojām plūda man zem ādas, un man bija jāizmanto dienas īsās stundas, kamēr vien to pietika.

Novilku virsjaku, noliku līdzās lāpstai un paņēmu kapli.

Sargājos ievainot tējas krūmu saknes. Kaplēju un raku, līdz muskuļi sāpēja un mute kalta. Kad ērkšķogu krūmos sāka blāzmot pirmās kvēlmušas, bedre man pie kājām bija pietiekami liela.

Vannasistabā aukstā ūdenī nomazgājos un klausījos komunika-torziņu, ko bija atstājusi māte. Viņas balss bija pierietējusi ar sērām.

- No vizu biroja nav nekādu ziņu, - viņa teica. - Visi dzelzceļa sakari starp Sjiņdziņu un Urāliem joprojām ir atcelti, un neviens nevar aizbraukt tālāk par tuvīnajiem ciemiem. Noria, vienīgais, ko varu darīt, ir censties sagādāt tev biļeti un vīzu, lai tu varētu braukt šurp, kad sakari atjaunosies. Ceru, ka atradīšu drošu veidu, kā tev tās nosūtīt. Es atdotu jebko, ja varētu būt tur ar tevi kopā. - Viņa ieturēja pauzi, un es dzirdēju viņas elpu. - Esi tik mīļa un atsūti man ziņu, lai es zinu, kā tev klājas, - viņa piebilda aizlūzušā balsī.

Komunikators iepīkstējās un apklusa.

Noklausījos ziņu no jauna un tad vēl divas reizes. Zināju, ka man vajadzētu sarakstā izvēlēties viņas vārdu un runāt viņai, taču mana mute bija tik pilna ar klusumu, ka vārdiem nebija vietas. Pēdīgi piespiedu zaļo podziņu. Notiek ieraksts, ekrāns paziņoja.

- Ar mani viss kārtībā, — es teicu un centos, lai tas izklausās pēc patiesības. - Es tev rīt uzrakstīšu.

Aizsūtīju balssziņu un novietoju komunikatoru atpakaļ sienas statīvā.

Atgūlos gultā un blenzu tukšumā, līdz spēju atšķirt mēbeļu aprises vājajā gaismā, naktij griežoties uz rīta pusi.

Kad beidzot piecēlos un izgāju lievenī, nebiju pārliecināta, vai laiks ir neparasti vēss vai arī es salstu tikai tāpēc, ka neesmu gulējusi. Atgriezos savā istabā un ietērpos visbiezākajā jakā, biksēs un plecu lakatā, kādus atradu, kājās uzvilku divus pārus zeķu, un tikai tad apāvu sandales. Ejot ārā, acīs iekrita tēva kukaiņu cepure, kas, plakani salocīta un aizsargaudumā ietīta, gulēja uz priekšnama plaukta līdzās manējai. Izņēmu to no plaukta, ienesu mātes darbistabā un aiztaisīju durvis.

Viesi sāka ierasties ap desmitiem priekšpusdienā. Paši pirmie parādījās Jukara, viņa sieva Ninia un tās māsa Tamāra, kā arī majors Bolins ar savu heliratu šoferi. Drīz pēc viņiem mani vārtos sveicināja četri tējas meistari, kurus tēvs bija kaut cik pazinis, un tiem sekoja bars viņa pirmās un otrās pakāpes brālēnu un māsīcu no tuvīnajiem ciemiem. Aicināto viesu sarakstu man bija nācies sastādīt, gandrīz vai minot, jo māte bija dzimusi netālu no Jaunā Pītera un viņas brāļi un māsas vai brālēni un māsīcas tik tālu uz ziemeļiem nedzīvoja. Tēvs ar savu dzimtu bija sagājies pavisam reti. Lielāko daļu viņa radu neatcerējos sastapusi vairāk kā reizi vai divas kaut kad bērnībā, kad bijām piedalījušies kāda kāzās vai bērna vārddevības, kur tēvs bija lūgts vadīt tējas ceremoniju. Viņi man bija sveši, mums nebija kopīgu vārdu vai atmiņu. Biju starp viņiem viena.

Starp kokiem tuvojās trīs ciema apraudātājas. Viņas izskatījās uz mata tādas pašas, kādas, manuprāt, bija izskatījušās vienmēr. Bērnībā no viņām biju baidījusies. Viņām bija plati, tumši apģērbi un lakatiem nosegtas galvas, un izteiksmes viņu krunkainajās sejās mainījās kā paisums un bēgums. Veci ļaudis apgalvoja, ka viņas redz ko tādu, ko citi neredz. Viņas nerunāja daudz un sekoja nāvei visur, kurp tā gāja, un, kad viņas vaimanāja, šķita, ka viņu tuvumā satrūkstas pat akmeņi.

Neatcerējos, ka būtu viņas aicinājusi, tomēr doties projām neliku. Kādam šādā dienā jāraud, es nodomāju, un manī nebija nekā cita, izņemot pamirušu klusumu.

Sanja un viņas tēvs Jans ieradās pēdējie. Sanja mani apskāva, un es biju pārliecināta, ka viņa jūt mani trīcam.

- Mātei vajadzēja palikt mājās. Minja nav īsti vesela, - Sanja ātri nočukstēja, pirms atkāpās un kopā ar Janu turpināja ceļu uz dārzu, kur citi viesi jau stāvēja apkārt kapam un šķirstam. Aizvēru vārtus un sekoju viņiem.

Bambusa šķirsts gulēja uz akmens sola, kur apbedītāja izsūtāmie to bija nolikuši iepriekšējā dienā, un sola galā stāvēja ūdens urna. Šķirsts man joprojām izskatījās pārāk mazs. Tas diez vai bija lielāks par tējas nama pavardu, un es domāju — ne jau pirmo reizi —, cik bēgoša ir nāve, cik neiespējami to satvert un redzēt, un izprast.Tēva šeit nebija, ne šķirstā, ne urnā. Tajos atradās tikai viela, ar kuru bija bijusi saistīta viņa dvēsele, un tagad viņš tai piederēja varbūt tik daudz, kā gaisma pieder novītušam augam, kuru pati izaudzējusi.

Biju lūgusi Bolinu uzņemties formālās runas. Viņš apsveicinājās ar viesiem un īsi pastāstīja par tēvu. Tad viņš atvēra grāmatu ādas vākos, kuru turēja rokās, un nolasīja no tās citātu. Es apzinājos, ka viņš runā, taču vārdi aizplūda prom kā svešas un tukšas čaulas.

Bolins aizvēra grāmatu, rūpīgi nolika zemē un pamāja Jukaram. Abi kopā viņi pacēla šķirstu no sola, aiznesa līdz kapam un lēnām ielaida bedrē. Tā kā biju tuvākais ģimenes loceklis, pirmais atvadu sveiciens pienācās man. Tik agrā pavasarī ziedu vēl nebija, un lielākā daļa koku bija nometuši lapas pirms daudziem mēnešiem, tāpēc biju izvēlējusies mūžzaļu tējas krūma zaru. Uzmetu to šķirstam, un zara tumši brūnais un zaļais seklajā kapā saplūda ar bambusu. Uz tumšā fona kā zvaigžņu šķembas zaigoja tikai pavisam mazas pirmās lapiņas.

Vairākums viesu atvadījās ar sensenis izžuvušas upes gultnē paņemtu ūdens nopulētu akmeni vai gliemežvāku.Tie klusi grabēja pret bambusa vāku kā lietus. Bolins uz šķirsta uzkaisīja sudrabpelēkas, kopā savītas tējas lapas.

Kad visi bija atstājuši savu atvadu sveicienu, bija ūdens urnas kārta.

Apraudātājas sāka vaimanāt.

Viss sākās kā klusa dziesma, tā pamazām pieņēmās spēkā, vienlaikus skaista un neglīta, kā augošās un dilstošās notīs iekaltas raudas, kuras sevī ietver visu, kas sasniedzams. Viņu valoda bija veca un sveša. Tās vārdi izklausījās pēc buršanās vai lāstiem, taču es zināju, ka tā ir viena no agrākās pasaules valodām, tagad gandrīz pavisam pazudusi, vairs atlikusi tikai dziesmās, ko zināja viņas un retumis vēl kāds.

Vaimanas vērpa ap mani lēnu tīklu, sakārtojās neskaitāmos pavedienos, kuri kā vizoši ceļi aizplederējās tālu prom, cauri prātā paturētajam un pazudušajam, un tam, kas tiks aizmirsts. Pacēlu ūdens urnu no akmens sola un aizgāju līdz kapa galam, kur auga tējas krūmi. Ap-raudātāju dziesma uzbangoja un plaka, tā dzina zarus, lapas un saknes uz un zem manas ādas, un manas robežas pagaisa, jo tas, ko nesu sevī, tajās neietilpa: biju mežs, kas auga un zuda, biju debesis un jūra, un visu dzīvo elpa un nedzīvo miegs. Svešie vārdi mani nesa, pazudusī valoda virzīja manus soļus.

Noliecos, lai izlietu ūdeni no urnas uz tējas krūmu saknēm.

Kad urna bija tukša, aiznesu to atpakaļ uz akmens solu. Dziesma aprima kā vējš.

Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.

Viesi sāka virzīties uz māju. Ilgi stāvēju bālajā zālājā un skatījos uz tējas krūmiem, un tie neauga ne lēnāk, ne ātrāk. Tikai kad Sanja pienāca blakus un aplika savu roku man ap pleciem, atkal sajutu savas aprises un vairs nebiju izkaisīta Visumā.

- Tevi gaida, - Sanja sacīja.

- Domāju, ka viņš vēlētos, lai es uzkavējos mazliet ilgāk.

- Mirušajiem nav jāizdabā, Noria.

Ja to būtu teicis jebkurš cits vai ja viņa to būtu pateikusi citādi, es toreiz būtu aizgājusi uz fjellu, atstājusi viesus mājās un atgriezusies

tikai pēc viņu nozušanas. Taču Sanjas roka man ap pleciem bija īsta, un es nekad nebiju dzirdējusi viņas balsi tik maigu.

Viņa pagriezās, lai ieskatītos man acīs, un aiztrauca man no sejas matu šķipsnu. Sekoju viņai iekšā namā.

Dzīvojamā istabā bija pārāk tumšs, jo parūpēties par gaismu biju aizmirsusi vispār. Līdz pavasara ekvinokcijai vēl bija puse mēneša, un diena aiz logiem nebija gaiša. Radinieki, kurus nekad agrāk nebiju sastapusi, noturēja īsas runas. Ninia un Tamāra gādāja par ēdiena pasniegšanu. Biju viņām atlīdzībā apsolījusi divu nedēļu ūdens daudzumu, un pēc tam, kad visi ciema ūdensvadi bija slēgti, no šāda piedāvājuma neatteicās neviens. Apraudātājas ēda un dzēra vairāk nekā jebkurš cits, taču es viņām neko nepārmetu. Sanja sēdēja man līdzās.

Skatījos visapkārt un centos atcerēties, kā man katrs zināms. Vienam no viesiem vietu neatradu: kaktā sēdošais gaišmatainais vīrietis ne ar vienu nerunāja un neizrādīja, ka kādu pazītu. Biju gandrīz pārliecināta, ka viņš nav no radiem, un gandrīz tikpat pārliecināta, ka viņš nav no ciema. Tomēr viņā bija kaut kas pazīstams.

- Vai tu viņu pazīsti? - vaicāju Sanjai.

Sanja paskatījās uz vīrieti.

- Nekad pat redzējusi neesmu, - viņa teica.

Vīrietis bija civilajā, taču kaut kas viņa žestos un veidā, kā viņš uzlūkoja cilvēkus telpā, lika man iedomāties, vai viņš nav karavīrs. Ap to pašu laiku, kad iknedēļas ūdens pārbaudes bija kļuvušas obligātas un sodi par ūdensnoziegumiem - bargāki, karavīri vai nu atklāti uniformās, vai nomaskējušies par civilajiem bija sākuši parādīties visur, kur pulcējās daudz ļaužu. Sākumā es šiem stāstiem neticēju, taču reiz par to ieminējos tēvam, kurš bija pārāk slims, lai dotos uz ciemu, un viņš man teica: - Viņi tagad būs vērīgi. Pēc mēnessgriežu notikumiem vairs negrib pieļaut organizētas pretestības risku. Viņi ir mūs

sagrābuši un žņaugs, līdz vairs nevienam nebūs drosmes pretoties. Tas ir sācies un nebeigsies vēl ilgi.

Mani caurstrāvoja negaidīti drebuļi, spīts rīklē šķita kā karsti akmeņi, un tad man pa seju tecēja asaras. Ļāvu, lai tās plūst. Pēc neilga laika asaras apsīka, taču jutu, ka tās joprojām gailē un sūrst man aiz acīm. Tas izsvilinās sev ceļu atkal.

Viesi pamazām atstāja namu. Kad gandrīz visi bija aizgājuši, pie manis pienāca Bolins.

- Vai es varētu ar tevi brīdi aprunāties, Noria? - viņš teica. Ievēroju, ka viņš lieto tikai manu vārdu un nesauc par Kaitio jaunkundzi kā parasti. Viņš ilgi bija pazinis tēvu un palīdzējis bēru rīkošanā vairāk, nekā būtu bijis vajadzīgs. Nospriedu, ka viņš vēlas runāt par savu nākamo tējas vizīti.

- Tiksimies parīt, - teicu Sanjai. - Paldies, ka atnāci. - Viņa paspieda man roku.

- Atsūti ziņu vai atnāc pie mums, kad tik vēlies, - viņa teica. Jans man atvadām pamāja, un viņi aizgāja.

- Vai tu atnestu kasti no heliratiem? - Bolins sacīja savam šoferim, kurš viegli paklanījās un izgāja ārā, klaudzinādams zābakus pret grīdas dēļiem. Palikām divatā krēslainajā dzīvojamā istabā, kur tikai pāris blāvu lampiņu nošķīra gaismu no ēnas. Bolins tēva tējas ceremonijas bija apmeklējis kopš tā laika, kad man bija seši vai septiņi gadi, viņš vienmēr bija pret mani labi izturējies, attiecies ar cieņu pat tad, kad man vēl nebija nekādu zināšanu par ceremoniju. Bolins bija bijis tēva draugs, cik nu tēvam kāds bija draugs, un es viņam uzticējos tik daudz, lai nebaidītos. Piedāvāju tasīti tējas, taču viņš papurināja galvai.

- Noria, - viņš sāka.

Gaidīju. Izskatījās, ka viņš meklē īstos vārdus. Pret logu klusām dzindzēja vientuļa kvēlmuša, un es prātoju, vai esmu kaut kur atstājusi vaļēju lukturi. Vēlāk nāksies mēzt no kaktiem beigtas kvēlmušas.

Pēdīgi Bolins atkal ierunājās.

- Ir tādi, kas uzskata, ka jūsu teritorijā ir ūdens, - viņš teica. - Es nezinu, vai tā ir taisnība, taču...

-Tā nav taisnība.

- Es šeit neesmu, lai sazvejotu informāciju, - Bolins teica, un viņa seja bija nopietna. - Nezinu, vai tavs tēvs jelkad to pieminēja, taču mēs kopā uzaugām, un bija laiks, kad es viņam būtu uzticējis savu dzīvību. Viņš nesaprata, kāpēc es izvēlējos karavīra ceļu, taču savu draudzību mēs saglabājām, cik nu bija iespējams. Tāpēc zinu, ka viņš būtu gribējis, lai es tevi brīdinu. - Bolins uz mirkli apklusa. - Man vairs nav varas. Formāli varbūt vēl ir, taču tā slīd prom ar katru dienu, ar katru stundu, un drīz es tavā labā vairs nevarēšu izdarīt itin neko. Vara, kas reiz piederēja man, tagad pieder Taro. Tev jābūt tik uzmanīgai, cik vien proti, Noria.

Toreiz prātoju, cik gan daudz Bolins īsti izdarījis manis un manu vecāku labā. Atcerējos, ka tēvs reiz bija teicis, ka esam viņa aizsardzībā. Sāku saprast, ka nezinu, ko tas patiesībā nozīmē. Aizsardzība - no kā? Prātā uzpeldēja gaišmatainā nepazīstamā bēru viesa tēls, atmiņu ainas par karavīriem, kas pēta dārzu.

Mūsu virtuvē vienmēr bija tādi ēdieni, kādi daudziem ciemā bija tikai mēnessgriežu vai ziemvidus svētku laikā, un saldētavas nebija itin nevienam citam. Vai Bolinam bija kaut kāds sakars ar šīm lietām - un vai kādas no mūsu mājas grāmatām bija nākušas caur viņa rokām? Vai viņš bija pasargājis mūs no ūdens uzraugiem, lai tēvs mierīgi varētu nodarboties ar savu amatu? Kāds īsti bija viņa ieguldījums, un galvenais — kā viss mainīsies, ja viņa aizsardzība zudīs?

- Es būšu uzmanīga, - sacīju.

Lieveni šķērsoja smagi soļi, un kāds klauvēja pie durvīm.

- Tas ir mans šoferis, - Bolins teica. - Es tev kaut ko atvedu. Iekšā! — viņš iesaucās.

Atskanēja klaudziens, jo uz grīdas tika nolikts kaut kas smags. Dzirdēju, kā tiek vērtas durvis, pēc tam pret koku paberzējās koks, un

mirkli vēlāk šoferis ienāca iekšā. Viņa seja bija pamatīgi pienākusi, un viņš nesa lielu šķirstu, kuru nolika sev priekšā.

- Atver to, - Bolins teica.

Pacēlu vāku. Šķirstā gulēja dučiem vecu grāmatu ādas vākos.

- Taro tajās neapšaubāmi neatrada neko interesantu, citādi man nebūtu izdevies tās atgūt, - viņš turpināja. - Tās būtu iznīcinātas, ja es nebūtu pavilcis tās dažas aukliņas, kas joprojām ir manā rīcībā. Uzskati, ka šis ir mans pēdējais pakalpojums tavam tēvam. Zinu, cik svarīgas viņam bija šīs grāmatas.

Kad vilku pirkstu pa tējas meistaru grāmatu muguriņām, manas acis atkal aizmigloja asaras. Vienā pazinu tēva grāmatu. Viņš nebija sagādājis jaunu pēc tam, kad karavīri to bija aizveduši prom. Tagad šī grāmata bija vienīgais, kas no viņa palicis.

- Paldies, - es teicu. - Paldies.

Bolinam sejā bija gurda izteiksme, kuru es pratu iztulkot tikai kā sēras. Lampas blāvi spīdēja, un nekas neizskatījās mainījies, taču viss bija citādi.

-Joprojām turpināšu braukt uz tējas ceremonijām, un zinu, ka tu spēsi saglabāt sava tēva darba kvalitāti, - Bolins sacīja. Brīdi svārstījies, viņš neveikli uzplīkšķināja man pa plecu.

- Man gribētos zināt vienu lietu, - es teicu. - Kāpēc jūs pagājušā vasarā atvedāt uz šejieni Taro?

Zināju, ka aiz maniem vārdiem ir nepārprotama apsūdzība. Viņa atbilde mani pārsteidza.

- Es to nevarēju ietekmēt. Nav tādas varas, kas nepāriet, Noria. Pat kalni beigu beigās nodilst vējā un lietū.

Viņš izskatījās vecs un ievainojams, un es nezināju, ko vēl viņam teikt. Redzēju, ka viņš svārstās, līdzīgi kā mirkli pirms tam.

- Arī es tev gribētu kaut ko pajautāt, pirms aizbraucu, - viņš teica. - Sapratīšu, ja tu negribēsi par to runāt, tomēr man gribētos zināt. Kā Mikoa nomira?

Es klusēju. Diena satumsa, gads lēnām pagriezās pret pavasari, fjella ūdens plūda savā akmens čaulā, un man bija auksti, itin kā kauli būtu pārvērtušies par ledu.

- Es negribu par to runāt, - pēdīgi sacīju.

Bolins dziļi paklanījās un aizgāja.

Tā tas notiek.

Mēnessgriežu vakarā tēvs sabrūk uz grīdas un guļ klusi un nekustīgi, līdz ūdens un tumsa iezogas viņa drānās un matos, un miesā.

Tajā pašā laikā trīs savienībnieki Kūsamo aplej drānas, miesu un matus ar eļļu. Pēc tam viņi uzkāpj pa vietējās militārās pārvaldes kāpnēm un iededz uguni.

Nākamajā dienā vīri zilās uniformās aizved prom veco pāri no mūsu ciema, un, kad pienācis vakars, visiem ir zināms, ka viņu dēls un vēl divi citi aizdedzinājušies, demonstrējot pret Cjaņas okupantiem.

Apraudātāju vaimanu dziesma traucas pāri ciemam trīs dienas.

Vispirms tiek palielināts ūdens uzraugu skaits. Tad, tieši pirms ziemvidus svētkiem, ūdensvadi tiek slēgti pavisam, un vienīgais veids, kā tikt pie ūdens, ir stāvēt rindā pēc savas devas centrālajā laukumā.

Komunikatorziņas vēstī par terorisma veiksmīgu apspiešanu Skandināvijas Savienībā, par nedaudziem nemieriem tālos ciemos, par ātri uzliesmojušu un tikpat ātri pierimušu vardarbību pilsētās, itin kā karš būtu izgaisināts, nejaušs, nenozīmīgs. Tomēr tajā pašā laikā tirgus laukumos samazinās pārtika, aizvien grūtāk dabūt pases un vīzas, un aizvien vairāk parādās sludinājumu par cīņās kritušiem brīvprātīgajiem.

Mēness sadilst un kļūst par jaunu, lai pasludinātu gada sākumu, un māte nevar atbraukt uz mājām, jo dzelzceļa sakari tiek pārtraukti.

Noskatos tajā visā caur tēva slimību, un, kaut gan notiekošo redzu, tas ir kā blāva, bezveidīga dūmaka manas dzīves nomalē. Pašā vidū visam ir tēvs: sāpes, kuras viņu piekaļ pie vietas un kuru remdēšanai man nav nekādu līdzekļu; viņa izgaistošā dzīvība, kas sarūk

manu acu priekšā un ko es nespēju aizturēt pasaules robežās. Ļauju visam citam paiet garām, kaut gan zinu, ka man nāksies ar to sastapties vēlāk.

Tēvs guļ manu vecāku gultā, kas viņam vienam ir pārāk plata, un viņa āda ir saules izbalināts papīrs, diendienā plānāks. Zem tās vīd viņa kaulu gali un izliekumi.

Bolins cenšas sagādāt tēvam zāles, taču pat militāristiem vairs nav viegli tās dabūt. Ārsts, kurš nāk pie tēva, šūpo galvu, dur adatas viņa locekļos, aiziet un nāk atkal, un nezina, kas viņam kaiš.

Man šķiet, ka viņu saēd mātes prombūtne, viņu saēd visas pārmaiņas, un viņam vairs vienkārši nav spēka dzīvot.

Pēdīgi viņš pārtrauc ēst.

Pēdīgi viņš pārtrauc dzert.

Viņš zina, līdzīgi kā sapnī ir zināms, ka otrs cilvēks telpā ir pazīstams, kaut gan seja ir sveša.

Viņš liek man sagatavot pēdējo rituālu.

Viņš ir mans viesis vienīgo reizi mūžā, un tējas meistars viesim savas jūtas neizrāda.

Tēju padzēris, viņš tējas namā gaida, kad nāve uzspiedīs savu roku viņam uz sirds un viņa asinis plūstošais ūdens izsīks.

Kad par notikušo uzzina Bolins, viņš liek atbraukt militārās slimnīcas ārstam un paņemt iekšējos orgānus, jo slimnīcai to trūkst. Kad tas ir izdarīts, viņš atsūta heliratus pakaļ līķim.

Apglabātāja namā izvēlos bambusa šķirstu, kas izskatās pārāk mazs, un sudrabkrāsas urnu, kurā tiks savākts ūdens. Apglabātājs stāsta, ka viss būs gatavs pēc divām dienām. Es kāpju atpakaļ heliratos un dodos pie maiznieka pasūtīt bēru cepumus.

Mātes šeit nav, tomēr viņai vajadzētu būt. Nav tāda vilciena, kurā viņa varētu iekāpt, nedz arī tādas vēstules, par kuras pienākšanu viņa varētu būt droša, un es katru ritu mostos ar cerību, ka viņa joprojām elpo, kaut gan to nejūtu.

Tēva šeit nav, tomēr viņam vajadzētu būt. Viņš guļ akmens un metāla kambari, kurā ūdens, kas plūda viņā, pārvēršas par ledu un atstāj viņu. Pēc divām dienām viņš nebūs nekas vairāk kā pīšļi bambusa šķirstā un ūdens sudrabkrāsas urnā.

Es šeit esmu, tomēr visi vārdi ir mēmi pelni manā mutē, un nekāds ūdens nespēj remdēt manas slāpes.