Ūdens atmiņa

8. nodaļa

Atmiņām ir pašām savs veidols, un tas ne vienmēr saskan ar dzīvi. Tagad, domājot par to dienu, es meklēju pareģojumus un zīmes tam, kas tuvojās, un reizēm man šķiet, ka tos redzu. Tas ir savāds un tukšs mierinājums, un tas nekad nav ilgs. Agrākās pasaules reģi nākotni lasīja tējas lapās. Taču tās ir tikai tējas lapas, pagātnes tumšās atliekas, un tās veido tikai pašas savu taku. Toties atmiņa ir svārstīga un šķietama, un izkliedēta, un uz tās takām nevar paļauties.

Atceros, kā stāvēju savā istabā un mati pēc peldes vēl pilēja. Lāses tievās strūkliņās ritēja lejup starp krūtīm un lāpstiņām. Mans gatavības tērps, kuru nēsāšu ceremonijās, līdz tā vīles sairs, gulēja uz gultas tukšs kā vēl nelietota āda - vai varbūt jau nomesta, gaidot piepildīšanos ar kustībām un dvašu, un nozīmēm - vai arī apbedīšanu. Atmiņu asākā šķautne tomēr ir blāzmojums aiz loga: līdz malām pielietas gaismas ugunīgi kvēlošais kodols, dzirksteļojošāks nekā jebkuru citu dienu, itin kā debesis būtu iedegušās pilnās liesmās, pirms nakts tās noglazēja un mana pasaule pārvērtās. Zinu, ka tā nevar būt. Esmu redzējusi apžilbinošas dienas pirms un pēc tam, un spožums, ko atceros, ir neiespējams, pretdabisks, apžilbinošs. Taču tā manas dzīves diena ir ieņēmusi atmiņu veidolu, un tas ir vienīgais veidols, kādā varu to uzlūkot. Tas īstā, nemainīgā būtība man vairs nav sasniedzama.

Atceros, kā uzvilku tējas meistara tērpu. Mugurā tas šķita aiz jaunuma stīvs.

Atceros, kā ar lielu adatu atspraudu matus. Mitrums, bis bija pieķēries garajām šķipsnām, tos padarīja smagus.

Neatceros, kā gāju uz tējas namu, taču man tas bija jādara. Nebija nevienas citas vietas, kurp es būtu varējusi iet.

Tēvu kaut kas satrauca. Zināju to kopš brīža, kad viņš bija ielīdis pa tējas nama viesu ieeju un palūkojies visapkārt. Nospriedu, ka esmu pieļāvusi kādu kļūdu, kuru nespēju atpazīt, taču ceremonija bija jau sākusies, un to vairs nevarēja pārtraukt. No Kūsamo atsauktais meistars Nīramo bija nosēdies savā vietā pie galasienas uz spilvena un noņēmis kukaiņu cepuri. Man nebija citas iespējas kā gaidīt, līdz tēvs apsēžas viņam līdzās, un turpināt ceremoniju.

Nīramo bija uzaicināts protokola dēļ. Gatavības ceremonijā vienmēr piedalījās divi vecāki tējas meistari: mācību beidzēja skolotājs un otrs, svešais. Nīramo vadīja ceremonijas Kūsamo un bija labās attiecībās ar vietējo militāro pārvaldi. Tēvs viņu necik augstu nevērtēja, taču bija grūti pierunāt tējas meistarus aizbraukt no pilsētas mēnessgric-žos, kas bija iecienīts brīdis ceremonijām, un ar Bolina palīdzību visvieglāk pielauzt izdevās tieši Nīramo.

Gaisma, ieslīpi krizdama no jumta loga, kas atradās virs pavarda, meta krasu ēnu šķērsu tēva sejai. Mājā smaržoja tēja un ūdens, un koks. Vietā, kur mani ceļgali skāra grīdu, redzēju dēļu salaidumu: satumsušam, gludi noberztam vecam priedes dēlim līdzās atradās jauns, gaišāks dēlis, kurā laiks vēl nebija atstājis traipus vai skrambas. Jutu tēva un Nīramo skatienus. Viņi šeit nebija mani viesi, viņi bija mani tiesneši. Nīramo, pirmo reizi mani ieraudzījis, bija šķitis pārsteigts un tagad cieši lūkojās uz mani ar tādu skatienu, kuru varēja iztulkot vienīgi kā vieglu netīksmi.

Kad sāku gatavot pirmo tēju, manas kustības šķita akmens smagas.

Raudzījos uz servīzi, kuru biju izvēlējusies šim notikumam: uz vienkāršajām, nolietotajām tējas tasēm un nerotātajiem šķīvjiem, kuru glazūra bija ieplaisājusi. Tic bija vieni no vecākajiem tējas meistara namā un viena no agrākās pasaules paliekām — varbūt tos savās tālajās mājās bija lietojuši mūsu senči, senlaikus, pirms jūra sāka paņemt krastus un salas. To remdenā trūdošo lapu krāsa mani nomierināja, ietina kādā par mani daudz vecākā un varenākā tikla. Stāvēju uz takas, kas tiecās cauri gadsimtiem nemainīga un tomēr arvien noskaņojusies pieņemt pārmaiņas dzīves audumā, vienmērīga kā elpa vai sirds sitieni.

Kad skaitīju burbuļus bītla dibenā un lēju ūdeni kannās un tasēs, man cauri virmoja bijušo tējas meistaru atbalsis. Domāju par viņu pēdām pasaules atmiņā: par viņu kustību plūdumu, ko atspoguļoja manējās, par viņu vārdiem, ko atkārtoju runājot, par ūdeni, kas bija plūdis zemē un gaisā toreiz, kad viņi staigāja pa akmeņiem un zāles stiebriem, to pašu ūdeni, kas joprojām stūma jūras smiltis krastā un virmoja pāri debesim. Viņu vilnis lauzās cauri laikam un atmiņām, pletās kā riņķi pa dīķi, mūžam atkārtodami to pašu veidolu. Šī savādā sajūta mani vienlaikus nesa un savažoja.

Ar paplāti nometos ceļos Nlramo priekšā. Kad viņš pastiepa roku, lai paņemtu tējas tasi, no viņa uzvilnīja stipra smaržziedes un sviedru smarža. Viņa āda bija rūpīgi kopta. Viņa tērps bija vienkāršs, taču sapratu, ka audums ir dārgs un pogas - vērtīgs metāldarbs, kādu nebiju redzējusi bieži. Viņam uz kauliem nepārprotami bija par daudz miesas. Noliecu galvu un otru tasi piedāvāju tēvam.

Mans skatiens pārslīdēja tukšajam kaktam, kurā būtu sēdējusi mana māte, ja atrastos šeit. Iepriekš viņa man bija atsūtījusi balssziņu, kurā novēlēja man veiksmi un stāstīja, ka viņas vilciens drīz brauks garām Arāla līcim. Centos iztēloties ainavu, kurai cauri viņa brauca, un mirklīti šķita, ka spēju saost dīvānu putekļaino smaržu kupejās, saklausīt pa šauro eju skrienošo bērnu saucienus un soļus un sajust

grīdas nemitīgo kustību zem manis. Taču, kad vēlējos paskatīties ārā, zemes krasa bija neskaidra un horizonta veidols pie svešajām debesīm aizmiglojās. Ainava palika neiepazīta, un tukšā vieta istabā ieņēma mātes veidolu neatlaidīgi kā ēna.

Gatavības ceremonija bija garāka par parasto ceremoniju. Papildus tējai un saldumiem tā iekļāva arī vieglu maltīti un varēja ilgt vairākas stundas. Sarunas bija skopas. Ļāvos svešam, lēnam ritmam, kādam droši vien ļaujas slīkoņi, kad jūra pieņem viņu locekļu smagumu, lai to nestu.

Iztēlojos, ka telpa ir pilna ar mīkstu ūdens segu, tā palēnināja visas kustības un slāpēja skaņas, nomazgāja mani tīru no ārienes un iekšpuses, padarīja visu gaistošu un irstošu.

Mana tēva seja kā pievildzis koks, Nīramo stāvs - palēnām par smiltīm sadrūpošs akmens. Pašas augums slaids, līgans aļģes kāts turp un atpakaļ viļņojumā. Tas viss man jau nesasniedzams, tāda kustība, kuru es nevarētu apstādināt un aizkavēt, pat ja mēģinātu.

Ļāvu tam visam aizšūpoties prom.

Lēnām, līdzīgi kā mēness savāc un pagriež plūdmaiņu ūdeņus, mani muskuļi atslāba, no sejas atkāpās saspringums, un mana elpa sāka plūst vieglāk. Saspīlējums joprojām palika, taču tagad tas bija no manis tālāk, vairs ne uz ādas kā savažojošas bruņas.

No pavarda verdošais karstums un no katla kāpjošie tvaiki sutināja telpu. Gaiss nekustējās vispār. Mana matu robeža bija mitra, un es jutu, kā meistara tērpa lina audums pielīp pie padusēm un ciskām. Sviedru lāses vizēja uz Nīramo pieres. Tēva seja tvīka. Pirms ceremonijas sākuma biju atstājusi atvērtu mazo lodziņu durvju sienā, taču šķita, ka āra gaiss otrpus tā sablīvējies kā siena un nespēj ieplūst iekšā. Piecēlos no sava spilvena un atvēru otru, mazliet lielāku logu pretējā sienā. Kaut gan laiks bija rāms, iekšā tūlīt iebrāzās caurvējš, un gaiss atkal sāka strāvot.

Nlramo nolika savu tasīti un paskatījās uz mani.

- Kaitio jaunkundz, vai esat pārliecināta, ka atvērtiem jābūt abiem logiem?

Ar acs kaktiņu redzēju, ka tēvs nemierīgi sakustas.

- Telpā ir daudz patīkamāk, ja gaiss mazliet cirkulē, vai tad jūs tam nepiekrītat? - es atbildēju.

-Ja meistars Nīramo vēlas, lai logs tiek aizvērts, tev būtu prātīgāk ievērot viņa vēlēšanos, - sarunā iejaucās tēvs. Ēna, kas krita šķērsu pāri viņa sejai, bija mazliet pavirzījusies. Tagad tā ieslīpi slīga viņam uz kakla.

Nīramo lūkojās uz mani, un es nebiju pārliecināta, vai man vajadzētu iztulkot viņa izteiksmi par smaidu.

- Kaitio jaunkundze var darīt, kā atzīst par labāku, - viņš teica.

Atstāju logu atvērtu, paklanījos Nīramo un nosēdos atpakaļ savā

vietā blakus pavardam. Nīramo vairāk neko neteica, taču tagad es biju pārliecināta, ka izteiksme viņa sejā ir smaids, tāds, kādu smaida bagāts tirgotājs, kad pieķēris savu izsūtāmo zēnu zādzībā. Atlikušās maltītes laikā tēva seju nepameta tumsnēja atēna, un man šķita, ka viņš ik pa brīdim slepus paraugās uz meistaru Nīramo.

Gaidīju, līdz viņi būs pabeiguši ēst, un savācu traukus. Aiznesu tos uz ūdens telpu, noņēmu lina drāniņu no saldumu trauka un ienesu saldumus ceremonijas telpā. Pie tiem pasniedzu vēl vienu tējas porciju.

Ūdens bija beidzies.

Zināju, ka pienācis novērtējuma laiks.

- Noria Kaitio, - Nīramo teica un paklanījās. - Esiet tik laipna un uzgaidiet.

Paklanījos viņam pretī, iegāju ūdens telpā un aizvilku ciet slīd-durvis.

Ūdens telpā nebija logu. To izmantoja ūdens, paplāšu, kausu, katlu un tējkannu glabāšanai. Lai kurā virzienā stieptu roku, es trāpītu pa sienu vai tējas piederumiem. Pavisam smalkas gaismas līnijas

ietvēra slīddurvis un tējas meistara ieeju pretējā sienā. Pie griestiem karājās kvēllukturis, kurā pret sava stikla cietuma sienām gausi sitās kvēlmušas. Ēnas uz sienām līgojās kā tīkli, kas atveras un aizveras, ritinājās tuvāk un atkal atkāpās. Dzirdēju, kā tēvs un Nīramo zemā balsī runā.

Atkal domāju par māti, par viņas ceļojumu, kas būtu varējis būt arī manējais; par citu dzīvi, kurā es tējas meistara tērpu būtu apglabājusi, nevis padarījusi par savu otro ādu. Redzēju sevi kā atspulgu dzidrā spogulī, es gāju pa svešām ielām, kuru smaržu un līkumus starp pilsētas savādajām ēkām apguvu kā nezināmu valodu. Un otrpus šīm ielām nojautu ainavu, kas man pašai būtu jāatrod un jāpadara par mājām.

Sadzirdēju čaukstoņu no tējas telpas puses, pēc tam soļus ārā lievenī, un tad švīkstu, kas radās, aizvelkot ciet viesu ieejas slīddurvis. Nospriedu, ka tēvs vai Nīramo aizgājuši kaut ko paņemt no lieveņa.

Pilsēta un ainava pagaisa. Spoguļa dzīlēs bija tikai tumsa, un nebija citas dzīves, izņemot šo.

No tējas telpas atskanēja viegls zvaniņa tinkšķis. Bija laiks atkal doties iekšā. Aiztraucu matus no sejas un atvēru slīddurvis. Biju dzirdējusi pareizi: vismaz viens no viņiem bija bijis verandā. Nīramo turēja rakstu rulli, un tēvam rokās bija bieza grāmata ādas vākos.

- Noria Kaitio, - Nīramo teica.

Paklanījos.

- Tā kā esmu vērtējošais tējas meistars, man jums jānorāda uz kļūdām, kuras pieļāvāt, veikdama savu ceremoniju. - Viņš apklusa. Es gaidīju. Ūdens mīkstinošā sega no telpas bija pazudusi, bija tikai sauss un akmeņains tuksnesis, kura sasvilušo gaisu tik tikko spēju ieelpot. - Ir skaidrs, ka ceremonijas etiķete jums labi pazīstama, - Nīramo turpināja. - Taču skaidrs ir arī tas, ka jūs to patvaļīgi maināt vietās, kur izmaiņas nav vēlamas. - Viņš paskatījās uz tēvu un pasmaidīja savu bagātā tirgotāja smaidu.

- Pieļauju, ka jums zināms likums, saskaņā ar kuru ceremonijas laikā nekad netiek atvērts vairāk par vienu tējas nama logu?

- Jā, meistar Niramo, es zinu šo likumu.

- Vai jums nebūtu apgrūtinājums mums atgādināt, kāpēc tā noteikts?

Vārds vārdā citēju, kas man bija mācīts.

- Lai viesi varētu baudīt tējas smaržu un ūdens radīto gaisa mitrumu. Caurvējš tējas namā aromātu un mitrumu aizkliedē.

- Man būtu interesanti dzirdēt pamatojumu, kāpēc jūs nolēmāt šo noteikumu pārkāpt.

Atkal paklanījos, kaut gan mani kaitināja, ka jāatbild uz tik nejēdzīgu jautājumu.

- Praktisku iemeslu dēļ, meistar. Tējas namā bija smacējošs karstums. Būdama saimniece, domāju par savu viesu ērtībām.

Nīramo vērīgi raudzījās uz mani. Es nenolaidu skatienu.

- Lai kāds arī būtu iemesls, tā tomēr bija atkāpe no formas un kā tāda uzskatāma par kļūdu, - viņš teica.

Piespiedu sevi klusēt. Nīramo turpināja:

- Otra jūsu kļūda, par kuru jūsu tēvs droši vien būs ar mani vienisprātis, ir tējas servīzes izvēle.

Domāju par tējas tasēm un šķīvīšiem, par plaisām, ko laiks un pārmaiņas ievilkuši trauku virsmā, par to stingrajām formām, kas mani savienoja ar agrāko pasauli.

- Kāpēc jūs to uzskatāt par kļūdu? - es vaicāju.

Meistara Nīramo smaids noraustījās un iestiga dziļāk viņa tuklajā, gludajā sejā. Domāju par tievu tārpu, kas lien puvušā auglī.

-Jūs taču saprotat, ka, gatavojoties šādam notikumam, nākamajam tējas meistaram ir jāizvēlas vērtīgākā tējas servīze, kāda viņam pieejama. Tas parāda viņa cieņu pret viesiem un izpratni par tējas meistara privileģēto statusu. Es sagadīšanās pēc zinu, - viņš

paraudzījās uz tēvu, - ka jūsu tēvam labvēlību izrāda majors Bolins, un jūsu nams un dārzs parāda, ka esat turīgi. Esmu pārliecināts, ka jums pieder arī labākas tējas servīzes, un jums noteikti būtu bijusi iespēja pasūtīt šim notikumam pavisam jaunu servīzi. Tas būtu bijis pats gudrākais.

- Bet meistar Nīramo...

Nīramo uzacis nosvīdušajā pierē uzrāvās uz augšu, jo es ierunājos bez atļaujas. Tēvs izskatījās šausmu pārņemts. Apklusu un paklanījos, lai lūgtu atļauju runāt, kā tas piedienas meistara un mācekļa hierarhijai. Nīramo pamāja.

- Meistar Nīramo, ceremonijas būtība ir nevis turīguma izrādīšana, bet gan pārmaiņu pieņemšana un zudīguma atzīšana. Mans mērķis bija parādīt tām godu.

Nīramo smaids nepazuda. Pa viņa vaigu prasmīgi uzšūtās apkakles virzienā ritēja sviedru lāse.

- Vai tu, meitēn, domā stāstīt tnan, kāda ir tējas ceremonijas būtība? - viņš vaicāja.

Rīklē kā dedzinoši putekļi sakrājās spīts.

-Jums to vajadzētu zināt arī bez stāstīšanas, - pateicu, pirms paspēju sevi aizkavēt.

- Noria, - tēvs ierunājās.

Meistars Nīramo sāka smieties lēni spēkā pieaugošus zemus smieklus. Sviedru lāse no drebelīgā vaiga uzpilēja uz viņa tērpa apkakles un iesūcās audumā.

-Jūs mani uzjautrināt, Kaitio jaunkundz, - viņš teica. - Jums vēl ir daudz jāmācās, gan par ceremonijām, gan arī par pasauli. Ļaušu laikam un pieredzei paveikt savu uzdevumu. Pēc trīsdesmit gadiem jūs pati vērtēsiet kāda jauna tējas meistara gatavības ceremoniju, un, kad viņš jums teiks, ka ceremonijās nav runa par turīguma izrādīšanu, smiesieties arī jūs.

It nekad. Ne šajā, ne desmitos tūkstošos citu dzīvju.

Meistara Niramo smiekli pamazām izslka. Viņš skatījās uz mani.

- Vēl, protams, jūsu dzimuma nelaimīgais fakts. Jūsu tēvam būtu vajadzējis man par to ieminēties jau iepriekš. Es vēlētos dzirdēt, kāpēc jums ir pārliecība, ka sieviete var būt veiksmīga tējas meistare.

Tagad sapratu, kāpēc Nīramo, pirmo reizi mani ieraugot, bija izskatījies tik pārsteigts. Vai majors Bolins ar nodomu nebija minējis, ka neesmu vīrietis, kad pierunāja Nīramo piedalīties šajā notikumā? Paskatījos uz tēvu, taču viņš nevarēja man palīdzēt. Ar šo spēkošanos man bija jātiek galā pašai.

- Vai es drīkstu jautāt jūsu pamatojumu tam, kāpēc jums ir pārliecība, ka sieviete nevar būt tējas meistare?

- Та ir ierakstīts senajos tekstos, - Nīramo atbildēja. - Li Suns raksta: lai sieviete neiet tējas meistara ceļu, ja nav gatava atteikties no sievietes dzīves.

Manuprāt, viņa citētā vieta nekādi neizslēdza sievietes tiesības būt tējas meistarei, tomēr es nesāku strīdēties par formulējumiem, bet teicu:

- Ticu, ka ir iespējams mainīt lietu virsslāni un tomēr saglabāt neskartu to kodolu, gluži tāpat kā ir iespējams saglabāt virsmu nemainīgu, tomēr kodolu izgrebt.

Nīramo klusēja. Prātoju, vai biju atļāvusies par daudz. Vējzvans nošķindēja vienu, otru un trešo reizi. Pēdīgi viņš runāja.

- Es vēlos, lai jūs saprotat. Ja jūs būtu meistara kandidāte pilsētā, es jums liktu eksāmenu atkārtot. Tomēr zinu, ka nomalē nevar uzturēt tādu pašu prasību līmeni kā pilsētās, un no sieviešu kārtas māceklēm, protams, nevar prasīt par daudz. Jūs savas prasmes esat ieguvusi tikai no tēva, un jums nekad nav bijusi iespēja iepazīties ar citu tējas meistaru paražām un mācībām. Neredzu tādus šķēršļus, kuru dēļ nevarētu jums piešķirt tējas meistara pakāpi pēc šīsdienas ceremonijas, kaut gan citos apstākļos vai, vērtējot mazāk labvēlīgam meistaram, tā kritērijiem

neatbilstu. Tomēr es jums dotu padomu turpmāk precīzāk ievērot etiķeti, ja jūsu viesi ir no pilsētas vai armijas ļaudis.

Gribēju kaut ko teikt, taču ieraudzīju tēva izteiksmi, kas bija drīzāk izmisusi nekā aizkaitināta, un cietu klusu.

- Vai esat gatava? - meistars Nīramo vaicāja.

Paklanījos.

- Noria Kaitio, - Nīramo lasīja no rakstu ruļļa. - Jums šodien, Jaunās Cjaņas laika Sazāna gada astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, ir piešķirta pilntiesīga tējas meistara pakāpe, - viņš turpināja. Nīramo pasniedza rulli man. Zem nolasītā teksta bija viņa un tēva paraksti. Meistars Nīramo pakāpās sāņus, un manā priekšā nostājās tēvs. Viņš sniedza man grāmatu ādas vākos. Paņēmu to un norunāju zvērestu, ko biju iemācījusies:

- Es esmu ūdens sargātājs. Es esmu tējas kalps. Es esmu pārmaiņu pieņēmējs. Es neslēdzu važās to, kas aug. Es nepieķeros tam, kam jāsairst. Tējas ceļš ir mans ceļš.

Dziļi paklanījos, un tēvs nolieca galvai. Kad pacēlu skatienu, redzēju, ka viņa acis kļūst valgas. Viņš atvēra muti, lai runātu, taču balss ieķērās rīklē.

- Gandrīz aizmirsu, - Nīramo pārtrauca klusumu. - Savus apsveikumus sūta komandieris Taro. Viņam bija taisnība: jūsu ūdenim ir neparasti laba garša.

- Man būtu vajadzējis brīdināt tevi par tējas servīzi, - tēvs man teica virtuvē, kad tinām abas ceremonijā izmantotās tases audumā, lai uzdāvinātu meistaram Nīramo, kā bija pieņemts. - Es zināju, ka viņš būs kaprīzs. Man nepatīk veids, kā viņš ar tevi runāja, taču mums vairs nekad nevajadzēs viņu satikt.

Man šķita, ka viņš bija grasījies pelt manu izturēšanos, taču tad pārdomājis.

- Vai nāksi uz mēnessgriežiem? - es vaicāju.

Tēvs papurināja galvu.

- Esmu to visu redzējis pietiekami daudz reižu. Šajā brīdi miegs mani kārdina daudz vairāk nekā mēnessgriežu svētki.

Pirms došanās prom aiznesu rakstu rulli un tukšo tējas meistara grāmatu uz savu istabu un novietoju uz gultas. Paskatījos uz sevi spogulī. Seja pēc ceremonijas joprojām tvīka, un meistara tērpa tunikas padusēs bija tumši, mitri plankumi. Pārģērbu tīras drānas un izklāju ceremonijas tērpu uz gultas blakus grāmatai.

Kad pagriezos, lai noliktu grāmatu uz galda, ieraudzīju plānu baltu paciņu, kas uz tumšās koka virsmas vizēja kā blāvs mēness, un uz tās uzrakstītajos burtos pazinu mātes rokrakstu. Tēvs noteikti bija ienesis sūtījumu istabā pirms ceremonijas.

Aploksne bija prāva: ne stīva, no jūraszālēm pīta pasta aploksne, bet īsts papīrs. Iekšā atklājās liela, plāna vilnas šalle. Zināju, ka māte nevarēja būt tādu atradusi ciemā, varbūt pat ne visā Skandināvijas Savienībā. Šeit nevarēja dabūt neko citu kā tikai pašu raupjāko vilnu. Viņai bija vajadzējis to pasūtīt no tālām pilsētām. Meklēju ziņu, un roka aploksnē uztaustīja mazu balta papīra gabalu. Izvilku to ārā un lasīju:

Noriai, jaunajai tējas meistarei, no tavas lepnās mātes. Esi šodien laimīga!

Pietuvināju šalli sejai. Cerēju, ka tur būs jūtama viņas matu ziepju vai smaržeļļas dvesma, taču tā smaržoja tikai pēc tīras vilnas un mazliet pēc papīra. No mātes tur nebija ne miņas.

Tomēr ietinos šallē.

Uzkāru ceremonijas tērpu uz aizkarstieņa. Nejauši paraudzījos ārā pa logu un ieraudzīju meistaru Nīramo, kurš stāvēja zālājā, gaidīdams savus heliratus. Viņa seja bija nogurusi, acis aizvērtas, un viņš ar kabatlakatiņu susināja no pieres sviedrus. Viņa pleci bija sagumuši, itin kā viņu būtu pārņēmis ārkārtīgs, agrāk slēpts bezspēks.

Iebāzu somā mazu ūdensmaisu un uzmetu somu plecā. Paņēmu no galda kvčllukturi un kārbu ar mēnessgriežu cepumiem un devos prom.

Kad nonācu pie Sanjas ģimenes mājokļa vārtiem, viņa mani lieveni jau gaidīja atzveltnes krēslā, kas bija pieredzējis ari labākas dienas. Milija snauduļoja viņai klēpī un sūkāja ar sēkliņām pildītu auduma gabalu. Mani ieraudzījusi, Sanja pielēca kājās, un Minja uzmodās.

- Kā gāja? - Sanja prasīja.

-Tev ir pastāvīgais ielūgums uz manām tējas ceremonijām.

- Apsveicu! - viņa iesaucās un tad pasmīnēja. - Tomēr es to nepieņemšu, jo nekad tādā neesmu bijusi un nemācētu uzvesties. - Sanja apskāva mani, un Minja, kas viņai karājās uz vienas rokas, palika starp mums un nemierīgi iestenējās. - Pagaidi, es tūlīt nākšu.

Sanja nozuda namā un, pēc neilga brīža atgriezdamās, nesa ar audumu pārsegtu grozu. Minju viņa bija atstājusi iekšā, droši vien pie mātes.

-Tas ir tev, - viņa teica.

Paņēmu grozu un palūkojos zem auduma. Grozā bija kastīte, kuru Sanja noteikti bija darinājusi pati. Šī nebija pirmā reize, kad apbrīnoju viņas prasmi lietās, ko pati nekad nespētu. Es pratu citēt tekstus un atdarināt kustības, un liekt galvu viesu priekšā, taču viņa prata ar rokām izjaukt priekšmetus sastāvdaļās un salikt atkal citādi, pārveidojot to aprises, līdz rezultāts bija kaut kas jauns un pārsteidzošs. No metāla un plastmasas lūžņu un koka gabaliņiem viņa bija izveidojusi daudzkrāsainu kārbiņu taisnstūra formā. Vizošo un negludo virsmu rotāja kaut kas augu vijām līdzīgs, tās rāpaļāja pa sāniem un vāku, satinās cita ar citu un atkal aizlocījās prom.

- Vai tev tā patīk? - Sanja vaicāja, un viņas seja neizskatījās gluži tik bāla kā parasti. Bija savādi redzēt viņu tik kautrīgu. - Та ir tējai.

- Brīnišķīga, - es teicu. - Paldies! - Apskāvu viņu. Iestūmu kārbiņu savā somā un pasniedzu grozu atpakaļ. - Vai iesim?

Sanja pamāja. Devāmies uz ciema galveno laukumu. Stikla dzidrumā spīdēja dažas zvaigznes, un pilnmēness zalgoja blāvs un asām aprisēm, šķeļot sev ceļu augšup vakara arvien blīvākajā zilgmē.

- Paskaties! - Sanja teica un norādīja uz debesīm.

No sākuma nesapratu, uz ko skatos, taču tad ieraudzīju. Atšķirus no mēness metāliskās gaismas virs fjellu tumšajām kontūrām pirmēja ūdenskāvu vizma. Tā lēnām šūpojās kā auduma skranda gandrīz nekustīgā ūdenī.

- Tas vēl ir tikai sākums, - Sanja teica.

Kad gājām cauri ciemam, ap mums pludoja mēnessgriežu balsis un smaržas. Apkārtējo namu pagalmi bija rotāti ar krāsainiem kvēl-ļukturiem, un šur un tur uguņošana rībot meta dzirkstis pāri jumtiem. Gaisā plīvoja ceptas zivs, augu un mēnessgriežu cepumu smarža. Ļaudis nesa uz galdu ražas svētku ēdienus un dzērienus, un no dažiem pagalmiem atskanēja mūzika un sarunu murdoņa.

Jau pa gabalu redzēju mēnessgriežu gājienu, kas izvijās pa laukumu. Bungu un dziesmu ritmā, dejotāju nests, peldēja no plastmasas lūžņiem, niedru pinumiem un koksnes atkritumiem darināts okeānu pūķis, kas sudrabbalti zibsnīja. Pūķa kustībai sekoja pulks par zivīm un citiem jūreņiem pārģērbtu bērnu, un viņu bars zibināja savas plastmasas zvīņas iepretī aizvien biezākajai tumsai. Spēlējos ar domu, ka mūsu ieraudzītie ūdenskāvi patiešām būtu viņu veikums, gluži kā stāstos, kur pret debesīm blāzmu met okeāna pūķim pakaļ peldošo zivju atspīdumi. Laukuma vidū uz augsta statīva bija uzsliets un pār visu notiekošo valdīja liels, mirdzoši nokrāsots koka pilnmēness. Kad pienācām tuvāk, ieraudzīju, ka pūķa acis kvēl dzeltenīgā gaismā. Pagāja mirklis, pirms sapratu, ka viņa galvā jābūt kvēllukturim. Mijkrēslī pūķa slaikais, bālais tēls bija kā garāmslīdošs rēgs, kas klusi un pārdabiski plīvo virs skaņām un kustībām.

Pamazām sāku izbaudīt notiekošo. Jutu, kā mēnessgrieži aizrauj mani līdzi. Sanja vilka mani cauri pūlim uz tirgusbūdu, kurā tika

pārdoti dažādi ēdieni. Nopirkām grauzdētas mandeles un kaltētas aļģu plāksnītes. Maksājot par tām, redzēju, kā Sanja nemierīgi dīdās no vienas kājas uz otru un grozās. Uzminēju, kurp viņa grib iet tālāk.

- Pamēģināsim to tur, - viņa man teica un norādīja uz citu būdu, kas atradās pie ielas, kura veda prom no laukuma. Lauzdamās cauri pūlim, pagājām garām bariņam ciema ļaužu, kuri sarunājās satrauktās, nopietnās balsīs. Viens no viņiem klausījās komunikatoru.

- Tās būs vienkārši izdomas, - dzirdēju kādu no viņiem sakām. - Ziņās nekā nebija.

- Kas tad tās par ziņām, - sacīja cits. - Un es nepavisam nebrīnītos, ja savienībnieki beidzot kaut ko tādu darītu. Mans svainis apgalvo, ka dažus saticis, un...

- Mans brālēns stāsta, ka esot to redzējis, - teica vīrietis ar komunikatoru rokās. - Viņš arī tur atradies, un tur esot bijis pilnīgs juceklis.

- Es tomēr neticu, - atteica pirmais runātājs.

Atcerējos šo sarunu vēlāk, taču tobrīd man prātā bija kas cits.

Sanjai bija taisnība: būdiņas sauljumam vienā stūrī bija uzzīmēta maza zila nimfa. Visi zināja, ko tas nozīmē, un, kaut gan runa nebija par gluži prettiesisku rūpalu, vairākums sevi cienošu tirgotāju atteicās tādā ielaisties.

- Mēs gribētu četras zilā lotosa kūkas, - Sanja sacīja. Tirgotāja bija pavecāka sieviete, kurai uz sejas bija lielas brūnas dzimumzīmes.

- Vai jūs tām neesat mazliet par jaunu? - sieviete vaicāja, taču Sanja deva naudu, un sieviete, vairāk neko neteikusi, ieslidināja kūkas Sanjas pasniegtajā auduma maisiņā.

Paskatījos debesīs. Ūdenskāvi bija paplašinājušies un pleta savu smalko plīvuru šķērsu naktij.

- Ejam uz Knābi, - Sanja teica. - No turienes var redzēt vislabāk.

Knābis bija klintsradze, kas izvirzījās no fjella sāna plastmasas

kapu tuvumā. Uz turieni veda šauras trepes ciema nomalē. Та bija

labākā vieta, no kuras lūkoties ūdenskāvos, ja vien mēs negribētu iet atpakaļ uz tējas meistara namu un no turienes uz fjellu.

Kad ieradāmies Knābī, ieraudzījām, ka neesam bijušas vienīgās, kas iedomājušās šo vietu. Tur, mazās grupiņās vai divatā nošķīrušies, sēdēja pāris duči ļaužu. Starp tiem bija arī mūsu paziņas no ciema skolas. Sveicinājām viņus, tomēr Sanja nočukstēja: - Kāpjam augstāk, tur jābūt kādai mierīgākai vietai!

Brīdi meklējušas, atradām gludu klints laukumiņu, no kura netraucēti varēja skatīties debesīs. Sanja noklāja zemē savu apnēsāto plecu šalli. Abas uzlikām uz tās kvēllukturus un ap tiem izkārtojām piknika maltīti: kūkas un grauzdētās mandeles. Udcnskāvi virs mums snaicījās pa visām debesīm, viļņojās, noplaka un atkal cēlās augstās krokās kā jūra.

Mēs nerunājām daudz, taču klusums, kas plauka starp mums, bija nevis nošķirošs, tukšs, bet gan apvienojošs klusums, kurā jutos mierīga. Sanja knibināja dekoratīvo lenti, kas apmaloja viņas piedurkņu galus un svārku apakšmalu. Biju to redzējusi jau agrāk. Acu priekšā parādījās aina ar viņas māti, kas šuj lenti ap galdauta malu pirms San-jas imatrikulācijas svētkiem. Galdauts bija izskatījies mazliet apdilis jau toreiz. Pie piedurknēm un svārku apakšmalas lente droši vien bija piešūta, lai slēptu, ka tie apdriskājušies.

Skrubināju savu zilā lotosa kūku un gaidīju līgano gurduma sajūtu, ko tai vajadzēja atnest.

-Ja apkārt klīst okeānu pūķi, tas nozīmē, ka pasaule mainīsies, -es teicu.

Sanja grauza mandeles un padzērās no sava ūdensmaisa.

-Tas ir tikai nostāsts, Noria, - viņa teica. - Ūdenskāvi ir molekulas, kas pola tuvumā mijiedarbojas cita ar citu. Elektromagnētiska reakcija, nekas īpašāks par elektrisko spuldzi vai kvēlmušu. Nav nekādu okeānos dzīvojošu pūķu, nav tiem sekojošu zivju baru, nav arī zvīņu

uzplaiksnījumu tumšajās debesis. — Viņa paņēma zilā lotosa kūku un pagaršoja. - Pagājušā gadā tās bija labākas, - viņa konstatēja.

- Es zinu, kas ir ūdenskāvi, - sacīju. - Un tik un tā redzu pūķus. Vai tu neredzi?

Sanja ilgi raudzījās debesīs, un es raudzījos uz viņu. Odenskāvu blāvi zaļganajā vizmā viņas seja izskatījās savādāk nekā jebkādā citā gaismā, aļģu plīvurā ietīts gliemežvāks, gluds kā kauls. Viņas rokas bija divas jūraszvaigznes vakara ieplakā. Spēju iztēloties, kā tās aizslīd prom, tiek aiznestas līdz akmeņu labirintiem, kuros dienasgaisma ne-ietiecas, kur caurspīdīgas, aklas būtnes neizdveš ne skaņās un nesapņo par citu pasauli.

- Redzu, - viņa ierunājās, ilgi klusējusi. - Es tos redzu.

Sanja uzlika savu roku uz manējās. Jutu tās siltumu cauri savas tunikas plānajam audumam, pirkstu aprises visas kā vienu, itin kā tās ar saules gaismu būtu iezīmētas manā ādā. Lukturos klusu blāzmoja kvēlmušas, okeānu pūķi klejoja, un pasaule griezās lēnām, nemanāmi, neapstājoties.

Rīta nekustīgumā gāju mājās, cieši ietinusies plecu šallē. Nedz ceļš no ciema līdz tējas meistara namam šķita garš, nedz koku ēnas augstas. Iegājusi pa vārtiem, ar nagiem viegli piešķindināju vējzva-nam. Mutē joprojām bija jūtama iepriekšējās dienas maltīte un nakts, un sagribējās pakošļāt mētras lapu. Tāpēc negāju taisni uz mājām, bet pagriezos uz dārzu. Atceros, ka zāļu stiebri aizskāra potītes un pie ādas ķērās rīta vēsais mitrums.

Atmiņa ir svārstīga un šķietama, un uz to nevar paļauties, tomēr es atceros.

To ieraudzījusi, uz vietas apstājos.

Akmensdārza malā, līdzās tējas krūmiem, stāvēja tumša un kalsna būtne un gaidīja.

Miesa un kauli kļuva smagi un spieda uz sirdi, un es nespēju paspert ne soli.

Būtne pagriezās un gāja prom, un tad nozuda aiz tējas krūmiem. Krūmu zari, ko tā ejot bija aizskārusi, bridi šūpojās un pēc tam kļuva nekustīgi un klusi.

Smaguma pielijušiem locekļiem skrēju iekšā mājā.

Kvēllukturī, kas karājās pie priekšnama griestiem, nebija redzama ne gaisma, ne kustība, un pagāja kāds brīdis, pirms manas acis aprada ar pustumsu.

Tēvs gulēja uz grīdas ar sāpēs pārgrieztu seju un mokpilni elpoja. Viņam līdzās bija saplīsis ūdensmaiss. Ūdens bija izplūdis peļķē pa grīdu un samitrinājis tēva drānas.

- Kas notika? - es vaicāju un centos palīdzēt viņam piecelties. Viņš ar pūlēm pieslējās kājās, taču nespēja taisni nostāvēt.

- Nekas, - viņš atbildēja. — Esmu tikai mazliet noguris.

- Pasaukšu ārstu, - es teicu.

Aizvedu tēvu uz vecāku guļamistabu un sasedzu. Pēc neilga laiciņa viņš kļuva nemierīgs.

- Man vajadzīgs ūdens no virtuves, - viņš teica. - Mute kalst.

- Es tev atnesīšu, - sacīju, taču viņš noteikti gribēja celties, iet uz virtuvi un ieliet sev krūzīti ūdens.

Tā bija pēdējā reize, kad redzēju tēvu pieceļamies no gultas paša spēkiem.