Ūdens atmiņa

14. nodaļa

Kad klusā telpa ap noslēpumu reiz iesprēgājusi, atjaunot to vairs nav iespējams. Plaisas kļūst garākas un platākas, tiecas tālāk un sazarojas kā pazemes sēņotne, līdz pēdīgi nav pasakāms, kur tā sākusies un vai tā kur beidzas.

Es joprojām skaidri nezinu, kā ziņa izplatījās ciemā. Neticu, ka tāds bija Jukaras nodoms. Pieeja avotam bija pārāk liela privilēģija un deva viņam pārāk daudz varas. Brīvprātīgi viņš no tās atteicies nebūtu. Tagad es to saprotu, jo kādā vārdiem nesasniedzamā, neiz-gaismotā vietā, kurā ieskatīties pati nespēju, biju jutusi to pašu: avots ir mana privilēģija, atalgojums par veikumu, kas citādi būtu palicis neatalgots. Toreiz vēl neaptvēru, ka ne par visiem darbiem var prasīt atalgojumu.

Varbūt Jukara izstāstīja Niniai. Droši vien viņam nācās izstāstīt, jo viņš nebūtu spējis līdz bezgalībai izdomāt nedz stāstus par virsniekiem, kas ne no šā, ne no tā piepeši kļuvuši dāsnāki, nedz arī izskaidrojumus tējas meistara nama apmeklējumiem, - ne tādai sievai kā Ninia. Un izstāstīt kaut ko Niniai nozīmēja to pašu, kā sasaukt ciema sapulci un pavēstīt jaunumu tur. Čuksti sāka izplatīties un pieņēmās spēkā, kļūstot par sarunu murdoņu, līdz izdzirdēja arī tie, kas nebija bijuši uz vietas.

Beigu beigās nav nekādas starpības, kā citi uzzināja par avotu. Rezultāts jebkurā gadījumā bija viens. Kad vārtos kādu dienu parādījās sieviete taukainiem matiem, nemazgātās drānās kopā ar trim kaulainiem bērniem un trauslā balsī vaicāja, vai es varētu uz parāda pārdot mazliet ūdens, es nevarēju raidīt viņu prom. Pēc viņas nāca citi: mazs lielacains zēns, kurš teica, ka viņa vecāki ir pārāk slimi, lai strādātu, vecs vīrs, kurš nepārtraukti murmināja par karā pazudušo dēlu, un atkal un atkal sievietes - jaunas sievietes ar zīdaiņiem, vecas sievietes ar sausām dzemdēm, stīvām kājām un nogurušām acīm, pusmūža sievietes, kas lūdza ūdeni priekš saviem vecākiem vai vīriem, vai bērniem.

Tinu ap Maijas Harmajas roku ādas siksnu, kam bija jānotur ūdensmaiss.

- Vai nav par stingru? - es vaicāju.

- Nē, tu vari pievilkt vēl mazliet, - Maija teica. Nospriegoju siksnu vēl ciešāk. - Tagad šķiet drošāk, - viņa nolēma. Ūdensmaiss jau bija nostiprināts arī ap plecu, un man šķita, ka viņas miesa apkārt ādas siksnai kļūst zilsarkana. Maija nolocīja piedurkni un aptina ap pleciem plānu, no saules sargājošu šalli, un nekas neliecināja, ka zem viņas platajām drānām ir piesieti pieci ūdensmaisi: divi pie ciskām, divi pie pleciem un viens pie vidukļa. Kad viņas kājas mina lieveņa čīkstošos dēļus, ūdens klusu klunkšķēja. Maija bija viena no veselības centra brīvprātīgajām, jau trešā ūdens viešņa šodien.

- Kāds brauc! - no pievārtes kliedza Maijas dēls Vēsa. Kad viņš skrēja uz māju, no viņa soļiem lidojumā pacēlās mazi putekļu mākoņi, traipiņi dienas dzidrumā. Viņš bija deviņus gadus vecs un jutās svarīgs, jo bijām viņam uzdevušas novērot ceļu, kas ved no ciema uz tējas meistara namu, un tūlīt paziņot, ja viņš uz ceļa kādu ieraudzītu. - Viņiem ir helirati.

- Ej uz tējas namu, - es teicu Maijai. - Gaidi mani tur. - Viņa pamāja. - Arī tu, Vēsa. - Maija pa pagalma celiņa akmens plāksnēm gāja uz tējas namu, un Vēsa puspalēkdamies, pusskriešus brāzās mātei pakaļ.

Vajadzēja rīkoties ātri. Ieskrēju savā istabā un pārģērbos ceremonijas tērpā, kuru vienmēr turēju tīru un izgludinātu. Iedama ārā, pametu skatienu uz lieveni, vai neesmu tur atstājusi kādu pilnu ūdens-maisu, un pagriezos pret vārtiem. Apstājos uz maza pauguriņa līdzās priedes zarā pakārtajam vējzvanam un raudzījos uz ceļu. Redzēju, ka heliratos tuvojas šoferis un divi zilās uniformās tērpušies vīri, kuru vaibstus tomēr neizšķīru. Zināju, ka ar mani sarunāta tējas vizīte ceturtdien, taču tagad bija tikai trešdiena. Vai es būtu kļūdījusies dienā? Centos turēt tējas namu kārtībā, kā bija darījis arī tēvs, tāpēc vajadzības gadījumā es spētu noorganizēt ceremoniju pat viesiem, kas ieradušies nebrīdinot, tomēr es ienīdu vizītes, uz kurām nepaspēju sagatavoties. Un tagad man vēl ari vajadzēja dabūt Maiju un Vēsu ar visiem ūdensmaisiem ārā no tējas nama tā, lai tas neizskatītos aizdomīgi.

No fjella uz namu vedošais rezerves ūdensvads, par laimi, bija ciet. Neuzdrīkstējos turēt to vaļā biežāk kā vienu dienu nedēļā, jo, ja ūdens patruļa ierastos pārbaudē, es nespētu izskaidrot, kāpēc ūdens padeve tējas meistara namam nav pārtraukta kā visur citur ciemā. Tāpēc uzkrāju iespējami daudz ūdens tad, kad turēju ūdensvadu vaļā, un ciema iedzīvotāju ūdensmaisus pildīju lielākoties no šī uzkrātā ūdens.Tagad biju sev pateicīga par tādu piesardzību.

Helirati nozibēja starp koku stumbriem un apstājās pie vārtiem jūraszāļu nojumē. Kad viesi izkāpa un nāca uz vārtiem, ieraudzīju viņu sejas un satrūkos. Viens man bija svešs, taču otrs bija tas pats gaišmatainais kareivis, kuru iepriekšējā vasarā biju redzējusi runājam ar Sanju un tikai pirms dažām nedēļām sastapusi pie Sanjas nama vārtiem.

- Laipni sveikti tējas meistara namā, - es teicu un paklanījos. - Vai drīkstu jautāt, kāds ir jūsu negaidītā apmeklējuma iemesls?

Gaišmatainais kareivis paklanījās pretī.

- Ticu, ka mēs neesam iepazīstināti, - viņš teica. - Esmu virsleitnants Muromcki, komandiera Taro padotais. Šis ir kapteinis Liu-hala. - Viņa kompanjons pamāja galvu manā virzienā. - Esmu šeit pēc majora Bolina ieteikuma. Manuprāt, jūs mūs šodien gaidāt uz tējas ceremoniju.

Manas plaušas sažņaudzās un elpa aizķērās rīklē. Vienošanās par ceremoniju bija notikusi rakstiski, kā jau vienmēr, un, tā kā Muromeki vārds man neko neizteica, nebiju pratusi to savienot ar seju, kuru pašlaik redzēju savā priekšā. Cerēju, ka balss izklausās vienmērīga, kad atbildēju: - Gaidīju jūs rīt, virsleitnant Muromeki. Ziņā, kuru saņēmu, bija minēts rītdienas, nevis šodienas datums, un rītdienas datumu es apstiprināju savā atbildē.

Muromeki pielieca galvu. Viņš izskatījās pēc suņa ar smailu purnu, kurš vējā sajutis medījuma smaku.

- Tas nu gan ir savādi, Kaitio jaunkundz, - viņš teica. - Esmu pārliecināts, ka nodiktēju rakstvedim tieši šo dienu. Rītdien vizīte nav iespējama itin nekādi.

- Man tieši pašlaik ir tējas viesi, - es teicu. - Taču viņi drīz dosies prom. Ja varat pagaidīt pusstundu, tad es paspēšu uzkopt tējas namu priekš jums. Diemžēl saldumi nebūs gluži svaigi, jo biju grasījusies tos gatavot rīt no rīta pirms jūsu ierašanās.

- Ja jums ir viesi, kāpēc tad neesat tējas namā? - Muromeki jautāja.

- Aizmirsu pirms ceremoni jas sākuma aiznest uz tējas namu saldumus.

- Tad mēs pusstundu pagaidīsim, - Muromeki teica. Vēlreiz paklanījos viņam, un viņš ar kompanjonu atgriezās pie heliratiem nojumē.

Iegāju virtuvē un kādā skapī atradu pusi bļodiņas vecu tējas saldumu. Ātri pārbaudīju, vai tie nav appelējuši, un vienu pagaršoju: tas bija apkaltis, taču sabojājies nebija. Vajadzēs iztikt ar tiem. Nesu bļodu uz tējas namu. Gandrīz grasījos izmantot viesu ieeju, taču pēdējā brīdī

atcerējos doties uz meistara ieeju nama otrā pusē. Kad ienācu tējas namā, Maija un Viesa jautājoši uz mani skatījās.

-Jums jābūt ļoti uzmanīgiem, - es teicu. - Pie vārtiem ir divi militāristi. Viņi domā, ka jūs esat mani tējas viesi. Es pavadīšu jūs līdz vārtiem. Kad atvadīsieties, pateicieties man par ceremoniju, uzrunājiet mani par meistari Kaitio un dziļi paklanieties. Vai esi pilnīgi pārliecināta, ka spēsi panest visus ūdensmaisus? - jautāju Maijai. Viņas seja bija nobālusi, un viņa bija sākusi grauzt mazā pirkstiņa nagu.

Maija spēra pāris soļu, itin kā izmēģinādama, vai viņas locekļi izturēs ūdens svaru.

- Esmu, - viņa teica.

- Vai esat gatavi?

Maija paskatījās uz Vēsu. Zēns ar nopietnu seju māja, šūpodams galvu uz augšu un leju. Tad pamāja arī Maija. Norādīju uz viesu ieeju.

- Kad būsiet ārā, pagaidiet mani.

Kad pa celiņu kāpām uz vārtu pusi, man šķita, ka Maijas ūdens-maisi skaļi klunkšķ katrā solī. Ar acs kaktiņu vēroju Vēsas kustības un baidījos, ka viņš sāks lēkāt vai izdarīs ko citu, tējas viesim nepiemērotu.

Kad pēdīgi nonācām līdz vārtiem, paklanījos Maijai. Viņa stīvi paklanījās pretī, tin Vēsa sekoja piemēram.

- Paldies, meistare Kaitio. Bija prieks būt jūsu viešņai.

- Paldies, Harmajas kundze. Lai piejums aizplūst tīri ūdeņi.

Muromeki bija izkāpis no heliratiem un pastaigājās. Kad Maija

un Vēsa nogriezās uz smilšu ceļa, kas veda starp kokiem, viņš uzrunāja Vēsu.

- Vai tu neesi par jaunu, lai piedalītos tējas ceremonijā?

Pamanīju, ka Maiju uz brīdi pārņem satraukums, taču viņa pārsteidzoši ātri savācās. Ūdens patruļu un ciemu uzraugošo militāristu klātbūtne bija mums visiem iemācījusi slēpt pēdas; muskuļi un sejas, un mēles joprojām atcerējās dzīves parasto veidolu un vajadzības

gadījumā to ātri atguva. Maija smagi nolaida roku uz Vēsas pleca un teica: - Es tikai cenšos iemācīt dēlam paražas. Viņš pieaudzis grib būt virsnieks.

Muromeki pasmaidīja, un es atkal iedomājos badainu suni.

- Ak tā? Lai tev izdodas karjera, zēn, - viņš teica un pabužināja Vēsas tumšos matus.

Maija paklanījās Muromeki un vedināja Vēsu sev līdzi.

- Uz redzēšanos, kundze! - Muromeki sauca viņiem nopakaļ. Viņi gāja lēnām, un Maijas soļi nebija viegli. Vēsa lielām acīm meta skatienus pār plecu, taču Maija stingri pavērsa viņa galvu pret ceļu, kas abus gaidīja. Viņas rokas kustība bija stīva.

- Kad viss būs gatavs, pašķindināšu zvaniņu, - sacīju Muromeki. Pagriezos un steidzos uz tējas namu, un katrā solī prātoju, vai viņš pamanījis kaut ko neparastu.

Kad noliku paplāti tējas telpā uz grīdas, tasītes šķindēja viena pret otru, taču Muromeki neizrādīja, ka būtu ievērojis manu roku trīsas. Cik spēdama slēpu savu uztraukumu aiz ceremonijas formas: ļāvu, lai pazīstamās kustības plūst pašas no sevis, un vienlaikus centos zagšus viņā nolasīt aizdomu vai uzvaras prieka zīmes. Neatradu tādas. Muromeki etiķeti pazina negaidīti labi un neko lieku nevaicāja. Viņš klusinātā balsī sarunājās ar Liuhalu, un nekas neradīja iespaidu, ka viņiem tas būtu kas cits nekā īsa atraušanās no darba lietām.

Uzkarstošā ūdens klusā šņākoņa katlā mani nomierināja. Atgādināju sev ideju, kas iemūrēta ceremonijas būtībā: tējas priekšā visi ir vienlīdzīgi, pat ja ārpus tējas nama sienām viņu dzīves nekad nesastaptos. Pamazām sāku ticēt, ka Muromeki patiešām ieradies vienkārši tējas vizītē, nevis Taro uzdevumā un ka uzrašanās nepareizā dienā patiešām bijis tikai pārpratums. Muromeki vairs nepieminēja Taro un nerunāja ne par ko citu, izņemot tējas kvalitāti, tējas traukus un neparasti auksto pērno ziemu. Pieķēru sevi domājam: vai kaut kur ir iespējama pasaule, kurā cilvēkiem nav jāizvēlas puses, kurā visi var

sēdēt, dzerot tēju, un nav tā, ka vieniem pieder vara, bet citiem bailes? Tā bija pasaule, par kuru tējas meistari vienmēr bija sapņojuši, kuru bija būvējuši, kuru bija sargājuši, - taču vai tā jelkad bija bijusi reāla, vai tā jelkad varētu tāda būt?

Tajā pasaulē Muromeki paklanījās un paņēma manis pasniegto tēju, un man nevajadzēja viņu prātā apzīmēt par draugu vai ienaidnieku.

Šajā pasaulē es ceremonijas beigās viņam paklanījos un izgāju ārā pa meistara ieeju. Fantāzija par telpu, kurā nepastāv vara, palika izirstam tējas nama tumsā. Pavadīju Muromeki un Liuhalu līdz vārtiem, un nezināju, vai nupat biju apkalpojusi draugu vai ienaidnieku.

Šajās dienās, kas ieskāva vasaras vidu, dienās, kad ūdens slepus plūda no fjella uz tējas meistara namu un cieminieki atrada nebeidzami daudz veidu, kā to nogādāt uz savām mājām - zem krekliem un svārkiem, ratiņos ierīkotos slepenajos nodalījumos, nobēdzinātus starp nederīgiem kokmateriāliem, mēbelēm un drānām, kuras es itin kā pārdevu vai sūtīju labošanai, un tā tālāk -, katru sev atlicināto brīdi aizvadīju aiz savas istabas aizdarītajām durvīm, kur pētīju kartes un pierakstus. Pētīju vietu nosaukumus, pētīju ceļus un minēju to iz-braucamību, mērīju atstatumus, meklēju ziņas par apvidu un rēķināju laiku, kādā heliratos varētu aizbraukt no vienas vietas uz citu. Veselu nedēļu skaitīju stundas un dienas, kas paietu ceļā uz Zaudētajām zemēm un atpakaļ, rēķināju heliratos ietilpināmo ūdens un pārtikas daudzumu un to, kā kravas svars palēninās pārvietošanos. Ieslodzīju lukturi sauju kvēlmušu un sāku tām mest augļu gabaliņus, lai redzētu, cik ilgi tās izdzīvo un ražo gaismu, ja netiek atbrīvotas.

Beidzot, mākoņainā dienā, kad no vasaras vidus jau bija pagājusi puse mēneša, izstāstīju par savu plānu Sanjai.

Sēdējām uz spilveniem viņas darbnīcā uz grīdas. Man klēpī bija atvērta piezīmju grāmata. Pa tīkla sienu no grīdas līdz griestiem un atkal atpakaļ spindzēja slazdā iekritusi liela muša. Sanja lika agrāko

laiku ierīcē sudrabkrāsas ripu, uz kuras bija uzzīmēts skaitlis septiņi. Pārējās sešas bija saliktas kārbā, kur tās glabājām. Šī bija vienīgā, kuru vēl nebijām noklausījušās līdz galam.

- Sanja, - es uzsāku, - vai tu esi domājusi, kā Zaudētajās zemēs izskatās tagad?

- Kāpēc lai būtu? - viņa vaicāja un aizspieda ripas padziļinājuma vāku. Paraustīju plecus, taču neatbildēju. Viņa pacēla skatienu un blenza uz mani. Viņas acis sašaurinājās. - Tu taču to nedomā nopietni, - viņa teica.

- Kāpēc ne? - Varbūt arī pati tikai tobrīd apjautu, cik nopietni to domāju. Izņēmu no somas līdzpaņemto karti.

- Noria, - Sanja teica. - Tev nav nekā cita, izņemot dažas pagātnes druskas. Pat ja ekspedīcija būtu bijusi īsta, mums nav visa viņu ziņojuma. Pat ja Zaudētajās zemēs bija tīrs ūdens Krēslas gadsimtā, nav nekādas garantijas, ka tas tur ir joprojām. Un kā tu tur vispār nokļūtu?

- Pa ceļiem. - Atvēru karti, kurā biju iezīmējusi iespējamo maršrutu. - Rovaniemi atrodas uz Zaudēto zemju robežas. Domājams, spēšu sagādāt heliratus, lai vieglāk līdz turienei nokļūt. Es pētu kartes un vecas grāmatas, un pierakstus. Sekoju ziņām. Esmu visai pārliecināta, ka uz ziemeļiem no Rovaniemiem pāri robežai ved vairāki neapsargāti ceļi. Agrākās pasaules ceļi bija lieli un labi būvēti, tie bija paredzēti ātriem transportlīdzekļiem. Varu galvot, ka daudzi no tiem joprojām ir izmantojami, jo tur dzīvo cilvēki, pavisam netālu no Zaudēto zemju robežas. Jansona ekspedīcija izmantoja agrākos ceļus, mēs varam izmantot to pašu maršrutu, ko vi...

- Mirklīti, - Sanja pārtrauca. - Tas ir kā - mēs?

Aptvēru, ka esmu runājusi nedomājot. Nosarku.

- Iedomājos, ka tu varbūt gribētu braukt līdzi, - apmulsusi murmināju.

Sanja raudzījās uz mani, un es sapratu, ka nevienu brīdi nebiju iztēlojusies, ka es varētu braukt viena. Visās manās iztēles ainās viņa

bija kopā ar mani, lasot karti, meklējot virzienu pēc zvaigznēm, kāpjot pa kalna nogāzi un plecu pie pleca ar mani pētot alas. Nebiju nopietni apsvērusi nedz iespēju, ka varbūt viņa nemaz negribēs braukt, nedz arī to, ko es darīšu, ja mana vienīgā iespēja būs braukt vienai.

- Noria, - Sanja teica, un viņas seja bija maiga, par spīti viņas vārdiem. - Kā gan es varētu braukt? Māte un tēvs, un Minja šeit bez manis neiztiks. Es nevaru viņus atstāt. Turklāt apsargāti tiek visi ceļi. Kā es tiktu kaut vai līdz Rovaniemiem, un kur nu vēl tālāk? Man nav viltotas komunikatorpases kā tev.

-Tu teici, ka varbūt spētu uzlauzt citu komunikatoru, - es atgādināju.

- Varbūt, - Sanja nopūtās. - Tavā plānā ir pārāk daudz “varbūt”. Un pat,/><»/ja mēs kaut kā nokļūtu līdz Zaudētajām zemēm, bet ūdens tur nemaz nebūtu? Tad viss būtu pagalam.

- Es zinu, ka tur ir ūdens, - es teicu. - Tur jābūt.

Sanja nepadevās.

- Un, pat ja būtu, - viņa teica. - Ko tad?

Zināms, viņai bija taisnība. Pat ja mēs atrastu ūdeni - es atrastu, pie sevis izlaboju -, man nebūtu ne mazākās iespējas to atgādāt līdz ciemam. Cik daudzi no ciema būtu gatavi doties uz svešu vietu ūdens dēļ? Un, pat ja daļa no cieminiekiem būtu pietiekami izmisuši, lai meklētu jaunu apmešanās vietu, Zaudētās zemes bija aizliegtā, nepieejamā zona. Vienam vai diviem tas vēl varētu izdoties, taču, jo vairāk būtu braucēju, jo grūtāk tas kļūtu.

Man šķita neizturami atteikties no plāna, kas bija meklējis savu veidolu nedēļām un mēnešiem, taču varbūt es būtu gatava mēģināt, būtu varējusi to apbedīt zem neiespējamības un lēnām aizaugt no tā prom, ja šī diena būtu izvēlējusies citu virzienu, ja toreiz nebūtu noticis tas, kas notika tālāk.

Sanja ieslēdza agrāko laiku ierīci. Ripa savā nodalījumā sāka griezties, un vīrieša balss minēja datumu, kuru biju pierakstījusi jau agrāk.

Tā runāja par pētījumu rezultātiem un laikapstākļiem. Skatījos savās piezīmēs, un, kad ierakstā nonācām līdz vietai, kuru agrāk nebijām klausījušās, sāku pierakstīt viņa vārdus. Kad ar jauno tekstu bija piepildīta puse lapas, balss piepeši pusvārdā pārtrūka. Atskanēja knakšķis, pēc tam dūkoņa, un tad no skaļruņiem atskanēja sievietes balss. Tā teica: - Vēl viens mēģinājums. Nils, ja tu šo dzirdi, pieņem manu atvainošanos, ka rakstu pa virsu tavam žurnālam, taču šis ir kas svarīgāks. - Sieviete ieturēja pauzi.

Paskatījos uz Sanju un redzēju, ka arī viņa šo balsi pazinusi. Pēdējā laikā visu savu uzmanību tik ļoti biju veltījusi Jansona ekspedīcijas maršrutam, ka man teju bija aizmirsusies sieviete, kuras stāsts aprāvās pirmās ripas beigās. Citās ripās tās nebija. Taču šī neapšaubāmi bija tā pati balss, un satraukums manī svaidījās kā zivs tīklā. Aiza starp Krēslas gadsimtu un šo brīdi negaidot bija aizvilkusies, un es aizturēju elpu, kad telpā ieplūda nākamie sievietes vārdi.

- Grūti saprast, ar ko sākt, - sieviete ripā teica. - Vēsturei nav ne sākuma, ne gala, ir tikai notikumi, kam ļaudis piešķir stāstu veidolu, lai saprastu tos labāk... Un, lai stāstu varētu izstāstīt, ir jāizvēlas, ko atstāt nestāstītu.

Sieviete turpināja runāt, un mēs klausījāmies, un visi tic vārdi, kas nebija viņas, mūs pameta. Arā debesis aizsedza mākoņi, tomēr debesis aiz tiem bija dziļas vasaras krāsā, kaut arī mēs tās neredzējām. Zāle auga, ļaudis elpoja, pasaule griezās. Taču iekšā, šajā darbnīcā, šajos vārdos viss mainījās: mainījās tas, ko mēs zinājām, mainījās tas, ko jutām, mainījās kā jūra, kas uzbango un aprij ielas un namus, un neatkāpjas, neatdod atpakaļ, ko ņēmusi.

Kad ripa pēdīgi šķetināja telpā tukšu klusumu, elpa man krūtīs nevaldāmi kārpījās. Kaut kas bija izkustējies no vietas manī un mūsos, un, paskatoties ārā, jutos tā, itin kā pirmo reizi būtu atvērusi acis un ieraudzījusi visu asāk: robaino akmeni pagalma vidū, nokaltušā krūma dzeloņainos locekļus, satrūkušo zirnekļa tīklu uz durvju eņģes.

Kad klusā telpa ap noslēpumu reiz iesprēgājusi, atjaunot to vairs nav iespējams.

- Vai tu domā, ka tā ir patiesība? - Sanja pēdīgi vaicāja. Viņas balss bija trausla un lūstoša, un saplaisājušais Visums neatkāpās no mums, tas gulēja dziļš un neaizraidāms kā okeāns. - Viss, ko viņa teica?

- Domāju gan, - es teicu. - Domāju, ka tā ir patiesība.

- Es arī, - Sanja teica.

Viņa izslēdza agrāko laiku ierīci. Ripa griezās lēnāk un pēdīgi apstājās. No visiem man zināmajiem klusumiem šis bija smagākais un neizbēgamākais: nevis noslēpumu, bet zināšanas klusums.

Tovakar, kad māja bija tukša un dārzs kluss, un uz ceļa neviena nebija, devos uz avotu viena pati. Saule skārās pie horizonta, taču nenogrima aiz tā, un vasaras nakts bija gaišāka nekā ziemas vidus dienas.

Kvēllukturis atblāzmojās uz fjella tumšajām akmens sienām. Kad pietuvināju gaismu ūdens līmenim, ieraudzīju to, ko biju nojautusi jau ilgāku laiku.

Ūdens līmenis bija krities. Vēl ne bīstami tālu, taču tas nepārprotami bija zemāks.

Klints sienas baltā zīme zem ūdens līmeņa gailēja kā liela, akla acs, spožāka nekā jelkad agrāk.