Hamburgas orākuls

pēc pusnakts

Optimisti uzskata Strausu par mūsu uzveikto vakardienu. Viņi maldās. Mēs būsim vēl svinīgas saderināšanās liecinieki. Līgavainis — resnais Strausa kungs ministra frakā. Līgava — tiesā de­mokrātija konstitucionālo brīvību līdz beidzamai iespējai apcirptos minibrunčos.

MAGNUSS MENKUPS

Menkupu aizveda. Ārsts, fotogrāfs un daļa detektīvu aizgāja. Mūns un Deilijs, sēdēdami istabā, ko jau bija nosaukuši par savējo, pusbalsī sarunājās. Mūnu sevišķi mulsināja savādais dzejolis,%kas pauda dzīves apnikuša cilvēka ilgas pēc mūžīgā miera.

— Iespējams, citāts attiecas uz rakstu, pie kura Men­kups strādājis, — viņš nomurmināja. — Derētu to at­rast. — Sadzirdējis klauvējienus, Mūns sauca: — Iekšā!

Nācēja bija Lovīze. Sausas acis", svaigi pūderēti "vaigi, gludi sasukāti mati. Vienīgi melnā kleita šai situācijā izskatījās kā sēras pēc mirušā.

— Vai drīkstu apsēsties? Izrādās, jūs esat detektīvi? Kāpēc Magnuss nekā nav teicis?

— It kā jūs nebūtu to zinājusi, — Mūns strupi sacīja.

— Ā, toreiz kafejnīcā? Tas bija pārpratums. Vienkārši nesapratu Lerhu, viņš patiešām domāja, ka strādājat kri­minālhronikas nodaļā, — Lovīze ne visai pārliecinoši pa­skaidroja.

— Vai esat atnākusi, lai komentētu šo pārpratumu? — Deilijs pasmīnēja.

— Tā neesot pašnāvība? — nereaģēdama uz Deilija pie­zīmi, viņa klusi vaicāja.

— Kas to saka?

— Neviens. Bet komisārs tikko pratināja mani. Viņš uzdeva dīvainus jautājumus.

— Diemžēl slepkavība. To apstiprinājušas sīkākas ana­līzes.

— Uz pistoles nav Menkupa pirkstu nospiedumu.

— Vai atrastas kādas citas pēdas? — viņas balss viesa nemieru.

— Nekādas! Tīrs darbs! Starp citu, šauts ar «Valtera» markas pistoli, — Mūns ieskatījās Lovīzei acīs. — Tieši tādu patapinājāt no Menkupa. Kur tā atrodas?

— Gribēju pēc izrādes atdot viņam", bet… — viņa ap­klusa.

— Bet? — draudīgi atkārtoja Mūns.

— Kāda drūma nojauta neļāva. Atstāju teātrī…

Mūns domās atvainojās komisāram Bodenšternam.

Acīm redzot, izmeklēšana beidzot ievadīta pareizās slie­dēs. Bet viss izrādījās mazliet savādāk.

— Jūs patiesi kāds ieslēdža istabā? — Lovīze vaicāja ar šaubām balsī.

— Vai tad nedzirdējāt, ka dauzīju ar krēslu pa sienu? — Deilijs ironiski atjautāja.

— Komisārs man prasīja to pašu. Magdai un Lerham arīdzan. Neviens no mums nav dzirdējis. Psiholoģiski tas pilnīgi izskaidrojams. Dīters bija pirmais, viņš paguva atjēgties, tādēļ vienīgais no mums pievērsa uzmanību.

Atgadījums ar durvju bultu bija ārkārtīgi mīklains. Mūns bija paguvis pārbaudīt — svaigi ieeļļota, tā slīdēja pilnīgi bez trokšņa. Paklausot viņam, Jensens noņēma no aizbīdņa pirkstu nospiedumus. Atrastie piederēja Ballinam. Citu pēdu iztrūkums liecināja, ka slepkava valkājis cimdus.

— Komisārs mēģināja izdibināt, vai neviens nav pie­skāries ierocim un līķim* — Lovīze turpināja. — Tas gal­venokārt attiecas uz jums.

— Ko jūs atbildējāt?

— Patiesību. Atrados šoka stāvoklī. Lerhs stāvēja tieši manā priekšā, tāpēc viņu neviļus ievēroju. Bet jūs ne.

Mūns un Deilijs saskatījās.

— Piezvaniet uz viesnīcu! — Mūns nomurmināja. — Ja tikai mūsu istabas nav atdotas citiem. Iespējams, Men­kups zvanījis no restorāna tieši šajā sakarībā.

— Nē! — Lovīze krampjaini norija kamolu, it kā pūlē­damās apturēt nejauši izsprukušo vārdu.

— Tā jau domāju, ka toreiz noklausījāties sarunu, — Deilija mierīgā balss šķita pasvītrojam, ka runa ir par acīm redzamu faktu. — Kam viņš zvanīja?

— Nav ne mazākās jēgas, — Lovīze piecēlās. — Un vispār — jums nav tiesību! … Nejauši dzirdēju dažus tei­kumus. Nejauši! — viņa uzsvēra. — Magnuss pieminēja jūsu vārdus, bet ne sakarā ar viesnīcu …

— Sakarā ar ko?

— Viņš palūdza kādu atnākt vēl šodien, — Lovīze gāja uz durvju pusi. — Vairāk nekā nezinu.

— Cerams, jūsu nezināšana neattiecas uz viesnīcas telefona numuru? — Mūns vaicājoši paskatījās Deilijā. Aizmirsu nosaukumu. Kaut kas kalendārisks.

— Hotelis «Četri gadalaiki», — Lovīze pateica priekšā. — Tālrunis 341014. Tikai nemēģiniet piešķirt manai in­formētībai kriminālu nokrāsu. Tā biju es, kas pasūtīja jums istabas. Magnusam bija jāpaliek mājās, viņš gai­dīja zvanu no Minhenes.

Durvis aizcirtās. Viņi atkal palika divatā.

— Aina sāk skaidroties! — Mūns teica pēc ilgas pauzes, ko aizņēma nervozi mēģinājumi aizdedzināt ci­gāru.

— Ar Lovīzi? — Deilijs pamāja. — Viņa zina, kam Menkups zvanījis no restorāna.

— Neesmu drošs, — Mūns papurināja galvu. — Būtu bijis vienkāršāk vispār noliegt, ka viņa kaut ko dzirdē­jusi. Mani vārdi zīmējās uz komisāru Bodenšternu. Sa­pratāt, kāpēc viņu tā interesē, vai pieskārāmies pistolei un līķim?

— Ne visai.

— Viņam nez kādēļ gribas to pataisīt par pašnāvību. Nav pirkstu nospiedumu.

— Sapratu! — Deilijs iesita sev pa pieri. — Mēs esam tīšām nodzēsuši Menkupa pirkstu līnijas no ieroča, lai nopelnītu līgumā paredzēto summu! Bet tas taču trakāk par traku!

— Cita izskaidrojuma man nav.

— Bet paliek- neapgāžams fakts, ka mūs ieslēguši. Tā ka, atskaitot slepkavu, neviens nebija ieinteresēts izolēt mūs… — mēģināja iebilst Deilijs, bet Mūns dusmīgi pārtrauca viņu:

— Esmu drošs, ka komisārs nosviedīs mūs pa trepēm. Nakšņot viņa dēļ uz ielas neesmu ar mieru! Pirmkārt jā­rūpējas par viesnīcu. Zvaniet no tālruņa, kas atrodas hallē!

— Kāda starpība? — Deilijs paraustīja plecus.

— Nav nekādas vajadzības brīdināt ienaidnieku par savu gaidāmo kapitulāciju. Tad paliek vēl niecīga izre* dze, ka padosies viņš, — Mūns pūlējās pasmaidīt. — Bez tarn gribu ar jūsu palīdzību kaut ko pārbaudīt. Hallē de­žurē detektīvs. Izliecieties, it kā gribētu iet ārā.

— Vai domājat, ka komisārs jau devis rīkojumu apcie­tināt mūs?

— Šis tests uz mums neattiecas.

— Uz ko tad?

— Uz Menkupu, pareizāk sakot, uz viņa ciemiņu.

Mūna noslēgtā sejas izteiksme uzskatāmi rādīja, ka

tagad pats nepiemērotākais laiks prasīt no viņa paskaid­rojumus.

Kad Deilijs iesoļoja hallē, pulkstenis ar vienu vienīgu sitienu atzīmēja pirmo nakts stundu. Dežurējošais detek­tīvs sēdēja pie ugunīgi sarkana, zema galdiņa un žāvā­damies aplūkoja žurnālā sieviešu attēlus. Tā priekšā stā­vēja atvērta kārba ar tonizējošām konfektēm «Kolafriš». Iemetis karameli mutē, viņš skatieniem atvadījās no iepriekšējās skaistules apaļīgajām formām un ņēmās pētīt nākamo. Pirms pusstundas šo pašu žurnālu bija lasījis Deilijs. Vai tiešām aiztecējušas tikai trīsdesmit minūtes? Vai tiešām viena vienīga stunda ietilpinājusi sevī visu — sākot ar divpadsmit sitieniem, kuriem piebalsoja šampa­nieša korķa paukšķim līdzīgs šāviens, līdz tukšajai hallei ar miegaino slepenpolicistu?

Deilijs, kaut gan joprojām neziņā, ko domāja Mūns, devas pie parādes durvīm. Tās atvērās gandrīz bez trokšņa. Sajutis caurvēju, detektīvs pacēla galvu.

— Samainījāt durvis, kolēģi! Tualete ir tur! — saldenā balss neatbilda prozaiskajiem vārdiem. Vainīgas bija žur­nāla skaistules, kuras detektīvs savās iedomās nupat pa­vedināja.

— Dzirdēju kādu aizdomīgu troksni, — Deilijs nomur­mināja.

Detektīvs ar žurnālu rokā palūkojās trepju telpā.

— Nervi, kolēģi! Jau nodomāju, ka tur paslēpies re­portieris. Kad viņi uzodīs, tad gan sacelsies troksnis.

Deilijs, atkārtodams viesnīcas numuru, piegāja pie tele- •fona. Izrādījās, varēja pilnīgi iztikt bez Lovīzes izziņas — uz sarkanā galdiņa gulēja abonentu grāmata. Deilijs bija gatavs apzvērēt, ka pirmīt, sēdēdams pie šī paša galda, netika to ievērojis. Tāda ir ārkārtēja notikuma psiholo­ģiskā vara, kad uzmanību piesaista vienas detaļas, bet citas paliek neredzamas.

— Stāsta, Menkups esot bijis komunists, — iespēja ar sarunas biedra palīdzību aizdzīt uzmācīgo miegu laikam iepriecināja detektīvu. — Bet dzīvoja kā kungs! Un kādi žurnālīši! — Viņš pamirkšķināja. — Tādai propagandai arī es labprāt ļaujos! — Nesagaidījis atbildi, viņš atkal pievērsās ilustrācijām.

Nocēlis klausuli, Deilijs izdarīja ievērojamu atklā­jumu — telefons bija paralēls. Menkupa kabinetā komi­sārs Bodenšterns sarunājās ar kādu pa tālruni. Spriežot pēc intonācijas, ar tiešo priekšnieku.

— Pats par sevi saprotams, oberkomisāra kungs! Vi­ņiem te nav ko meklēt! Tā kā viņus uzaicinājis pats Men­kups, diez vai var sagaidīt objektīvu viedokli… Nemaz nerunājot par solīdo summu, kas paredzēta notariālajā līgumā! — Bodenšterns apklusa.

— Tūlīt visu noskaidrosim! Palieciet pie telefona! — viņa sarunas biedrs priekšnieciskā balsī noteica.

Bodenšterns ar klausuli rokā vērsās pie Jensena:

— Esiet piesardzīgs, Jensen! Nav ko ļaunoties par ma­niem padomiem, esmu daudz vecāks. Taisnībai, protams, jāuzvar, bet ir gadījumi, kad kaitīga lieka cītība. Dīters Ballins ir viens no Ballinu iespaidīgās dinastijas. Ja aiz­tiksim viņu, var izcelties skandāls… — Bodenšterns ne­paguva nobeigt.

Viņu pārtrauca slepenpolicists, kas bija atvedis uz no­pratināšanu Ballinu.

— Sēdiet, Ballina kungs! — Bodenšterns sausi uzai­cināja.

— Protokolēt? — Jensens apvaicājās.

— Iztiksim bez tā. Ballina kungs, vai varat apzvērēt, ka amerikāņi nav nekā aiztikuši šajā istabā?

— Varu. Kopš brīža, kad atvedu viņus, līdz tam, ka­mēr Mūna kungs manā klātbūtnē aizslēdza kabinetu, viņi…

— Ir jau labi! — Bodenšterns atgaiņājās. — Kas tie par noslēpumiem ar durvju bultu? Varbūt viņiem tikai izlicies, ka tos ieslēguši?

— Nē! — tikpat noteikti apgalvoja Ballins. — Labi atceros, ka atgrūdu to.

— Padomājiet, Ballina kungs! Nervi, šoks, halucināci­jas. Ja atradāties afekta stāvoklī…

— Nerūpējieties, Bodenšterna kungs. Varu jums kā vecam paziņam apliecināt…

— Redzu jūs pirmo reizi mūžā! — Bodenšterns at­cirta.

— Ja neskaitāt preses konferenci pēc Menkupa apcie­tināšanas. — Ballina balsī jautās ironija. — Saprotu, ka izredze arestēt viņa slepkavu jūs neiedvesmo. Neuztrau­cieties! Tā ir pašnāvība!

— Bet lietiskie pierādījumi? — Jensens iebilda.

— Vienalga! Esmu pārliecināts!

— Ak tā. — Varēja saklausīt, kā Bodenšterna pirksti bungo pa pistoles maksti. — Kamēr gājāt pakaļ amerikā­ņiem, aizritēja apmēram minūte?

— Jā.

— Ta kā neviens no Menkupa draugiem, atrazdamies mirušā sabiedrībā, nemanīja, ko darīja cits … — Boden­šterns prātoja pie sevis.

— Hallo! — atskanēja vada otrā galā.

— Komisārs Bodenšterns klausās!

— Ieteicu pēc iespējas delikāti! Detektīvi ar starptau­tisku vārdu, labas attiecības ar presi. Deilija sieva — pa­zīstama gaišreģe, ar viņu konsultējas pat kongresa lo­cekļi.

— Bet… — Bodenšterns piesardzīgi noklepojās.

— Jūtu jums līdzi! — priekšnieka balss viļņoja laip­nībā. — Bet tā ir lieliska izdevība nodemonstrēt mūsu tiesas iestāžu objektivitāti. Tas ir daudz svarīgāk! Pie velna ar Menkupu! No rīta gaidu ar ziņojumu!

— Klausos, oberkomisāra kungs! — Bodenšterns no­lika klausuli.

Deilijs darīja to pašu. Noklausīšanās jau tā pārāk ieilga. Taču izrādījās, detektīvs nebija pat manījis, ka Deilijs nav uzgriezis numuru.

— Aizņemts? — viņš ar simpātijām apvaicājās, pār­šķirdams lappusi. — Gribat konfekti? Atspirdzina, — viņš pastiepa kārbu. — Un to sauc par progresu! — viņš iemeta mutē karameli. — Tālruņu, cik uziet, bet sazva­nīties arvien grūtāk. Ar satiksmi tas pats. Drīz atgriezī­simies pie vecajiem labajiem laikiem. Ja gribi sarunāt randiņu, nospļaujies uz telefonu un cilpo kājām. Bet, ja gaidīsi savienojumu, viņa pagūs pa šo laiku gan satik­ties ar citu … gan visu pārējo.

Sazvanīties ar viesnīcu Deilijs tā arī nepaspēja. Komi­sārs Bodenšterns aicināja viņus kabinetā.

— Tikko runāju ar priekšniecību, — viņš paziņoja, ar īgnu laipnību piebīdot Mūnam pelnu trauku, — pie viena, Jensen, nodzēsiet augšgaismu! Intīmā puskrēslā gan ru­nāt patīkamāk, gan domas labāk rosās.

Kabinets atguva agrāko izskatu. Pustumša istaba ar biezām ēnām kaktos un galda lampas gaišo apli. Tā jo­projām apgaismoja rakstāmmašīnu, bet tajā ieliktā loksne ar dīvaino dzejoli jau atdusējās lietisko pierādījumu aktu vākos; apgaismoja kabineta krēslu, bet tajā pirms stun­das sēdošais cilvēks jau gulēja morgā. Vienīgi krīta līnija uz rakstāmgalda melnā spoguļa, kas apzīmēja roku un galvas novietojumu nāves brīdī, un pistoles krīta apveids uz grīdas vēl atgādināja Magnusu Menkupu. Mūnam līda galvā visādas mistiskas blēņas. Kabalistiskas trian- gulas un septagrammas, ko viduslaiku burvji iezīmēja tajā vietā, kur bija jāparādās viņu buramvārdu izsauk­tajam garam.

— Varu iepriecināt jūs ar jaunumu! Labāk lai pastāsta Jensens, tas ir viņa atradums. Uz līdzautora tiesībām nepretendēju, — devis vārdu savam palīgam, Bodenšterns ar visu krēslu atvirzījās tumsā.

— Piekrītu komisāra kungam, ka visi klātesošie ir ār­pus aizdomām, — Jensens piesardzīgi iesāka.

— Tātad — tomēr slepkavība?! — asi noprasīja Mūns.

— Lovīze Knoopa pratināšanas laikā pieminēja, ka Menkupa kungs gaidījis šonakt vēl -kādu viesi.

— Vai atceraties? — Deilijs strauji pagriezās pret Mūnu. — Saruna ar mums tika atlikta tieši šā cilvēka dēļ.

— Turpiniet, Jensena kungs, — Mūns pamāja. — Ja nemaldos, jūsu hipotēze pamatojas uz šampanieša pudeli, kuru, acīm redzot, kopā ar abām glāzēm jau esat pievie­nojuši lietiskajiem pierādījumiem? ~ *

— Teicami! — no tumsas atskanēja Bodenšterna balss.

— Jāsaka gan, ka tādu nedabisku gaišredzību drīzāk būtu sagaidījis no Deilija kunga.

— No manis? — Deilijs nesaprata.

— Jūsu sieva esot populāra pareģe.

— Ja uzskatāt, ka viena laulātā drauga talanti pielīp otram, komisāra kungs, kāpēc gan neuzdodat izmeklēšanu savai sievai? — Deilijs atcirta. — Katrā ziņā skatīties uz viņu būtu daudz patīkamāk.

Bodenšterns grasījās ko teikt, bet Jensens ar vieglu žestu viņu apstādināja.

— Mūna kungam pilnīga taisnība. Uz vienas glāzes atradu Menkupa pirkstu nospiedumus, uz otras — citus. Ņemot vērā skaņu izolāciju un paklāju gaitenī, kas pilnīgi apslāpē so|us, viesis varēja ienākt pie Menkupa neviena nemanīts un tāpat aiziet.

— Vai piekrītat tam? — Mūns vērsās pie Bodenšterna.

-— Teorētiski — jā.

— Tādā gadījumā vajadzēs izņemt no vākiem citu lie­tisku pierādījumu! — Mūns aplūkoja no redakcijas at­nesto pelnu trauku. Patumšajam stiklam cauri spīdēja žurnāla nosaukums «Hamburgas Orākuls» un devīze kur­sīvā «Jel kavējies!». — Gētes «Ceļinieka nakts dziesmu», kurā jūs ar pieredzējuša kriminālista aci tūdaļ saskatījāt pašnāvnieka atvadu vēstuli!

Bodenšterns nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

— Gadās, ka slepkava, noslaucījis pirkstu nospiedumus no ieroča, aizmirst steigā pārējos pierādījumus. Bet tas nekādi neatbilst cilvēkam, kas pat iepriekš nodrošinājis sevi ar pasaules lirikas šedevru. Bet, lai desmit minūtēs pagūtu atnākt, aprunāties ar Menkupu, iedzert šampa­nieti, nošaut viņu, iznīcināt galveno pierādījumu un pēc tam vēl uzsist šīs rindiņas, stingri ievērojot poēzijai pare­dzētās malas un atstarpes, jābūt rekordistam — gan āt­rumā, gan aukstasinībā. — Mūns pievērsās Jensenam.

— Vai nezināt, kas to gleznojis?

Brīnumainais audekls gandrīz pilnīgi saplūda ar tumsu. Tumsa bija norijusi visu — bahiskās krāsas, dīvānu, kur nesen gulēja mirušais Menkups, pat spoguļgriestus. Ne ar ko nesaistīts, kā brīvs gaisa balons pāri tumsai karā­jās gaišs aplis ar rakstāmgaldu un četriem stāviem ap to. No pasaules atrauts, dzīvokļa klusumā izolēts, laikā un telpā pazudis pētniecisks punkts, kur cilvēka nāve pārvēršas hipotēžu bezkaislīgajā abstrakcijā. Bet pietika Mūnam paskatīties pa pusei neredzamajā gleznā, un istaba tūlīt atdzīvojās ar milzu kaujas mēmo atbalsi.

— Es jau ievēroju šo lielisko darbu. Taisni rauj iekšas ārā! — Jensens šķita izkāpjam no bruņām. Pavisam cita balss, cita mīmika. Viņš nosauca Mūnam nezināmu Grie­ķijā dzīvojoša vācu gleznotāja vārdu. — Ideja, izteikta ar krāsas palīdzību! Kāds māksliniecisks spēks vajadzīgs tādam risinājumam!… Bet mūsu muzejos nav nevienas viņa gleznas.

— Par ko jūs runājat? — Bodenšterns pavirzījās tuvāk.

Jensens klusēdams norādīja uz sienu.

— Ak šī te, — Bodenšterns atvieglots nopūtās. — Jūs sakāt, vācu mākslinieks? Bet es domāju — pats Menkups, tā sakot, dvēseles pašportrets. No vienas vietas melns zābaku smērs! Kurpniekiem domāts abstrakcionisms!

— Abstrakcionisms? — Jensens nobrīnījās. — Jūs droši vien neieskatījāties, kā nākas, komisāra kungs?

— Nešaubos, Jensen, ka jūs ko saprotat no mākslas, katrā ziņā vairāk nekā no kriminālistikas. Bet, ja esat šai gleznā saredzējis kaut ko vairāk, tad tikai ar īpašām brillēm. Vai gadījumā neesat «Hamburgas Orākula» lasī­tājs? — apmierināts ar zemtekstu, Bodenšterns vērsās pie Mūna.

Tas nekā nedzirdēja. Neko neredzošas acis lūkojās gai­šajā aplī virs galvas. Miegainā seja un pelni cigāra galā liecināja par pilnīgu izslēgšanos.

— Cienu domājošus cilvēkus, — Bodenšterns sacīja. — Spriežot pēc visa, notupēsim te līdz rītam. Ierosinu sūtīt pakaļ alum un uzkožamiem, kamēr vilku bars nāv vēl nobloķējis izeju. Starp citu, nenāktu par ļaunu pa­sviest viņiem kādu pagaidu versiju.

— Vispirms jāpaziņo Menkupa sievai! — Mūns negai­dot piecēlās.

Vienmērīgās luminiscējošās gaismas pielietais gaitenis tinās mīkstā klusumā. No halles atskanēja biezā žurnāla čaukstoņa. Durvis bija nostājušās ierindā, necaurredza­mas, mēmas. Tikai aiz vienām sadzirdēja balsu dūkoņu. Tā bija tēlnieka istaba.

Atmetis ar roku pieklājībai, Mūns nospieda rokturi.

— Pacieties! Tikai vienu nedēļu! — Šī nez kam adre­sētā Ballina frāze sasniedza Mūnu, pārkāpjot slieksni. Ballins apklusa. Neviens viņam neatbildēja, kaut fteva- rēja šaubīties, ka Mūna ierašanās pārtraukusi sarunu pusvārdā.

— Vai Menkupa sieva ir Hamburgā? — Mūns jautāja, izklaidīgi atgaiņādams dūmu mutuļus. — īsta kupeja smēķētājiem! Un turklāt vēl es ar savu cigāru! Kā redzu, pīpēt iesākusi pat nākamā teātra zvaigzne… Kā tas īsti saucās? — Mūns paskatījās uz Lovīzi.

— Talijas teātris! — viņas vietā atbildēja Ballins. — Labākais pilsētā. Tā ir izcila veiksme.

— Pēc nedēļas mana pirmā izrāde, — Lovīze čukstēja, neskatīdamās uz pārējiem.

— Jo vairāk tāpēc nav vērts sabojāt balsi! Būtu vis-' maz atvēruši logu.

Neviens nepiecēlās. Arī Mūns neuzskatīja par vaja­dzīgu to izdarīt. Ja viņiem tīk tāda atmosfēra, lai jau izbauda!

— Ir vai nav Hamburgā? — viņš pārvaicāja.

— Kurš? — Ballins neizpratnē jautāja.

— Interesējos par Menkupa sievu.

Ballins pasteidzās pārtulkot jautājumu vāciski.

— Līzelote? — pirmā atsaucās Magda. — Liekas gam Nesen satiku viņu «Planten and Blotnen» paviljonā modes skatē.

— Vai Menkups oficiāli izšķīries?

— Nepaguva. Atsvešināšanās notika pavisam nesen.

— Vai tad viņa nav aizbraukusi pie vecākiem uz Min- heni? — apvaicājās tēlnieks. Konstatējis, ka tabakas maks tukšs, viņš drumstaloja pīpē cigareti.

— Nē. Līzelote noīrējusi atsevišķu dzīvokli, — Ballins teica.

— Kur? — vienaldzīgi painteresējās Magda.

— Ulenhorstā, Aralstera krastā. Atceraties, viņa. vēl mēģināja Menkupu pierunāt, lai nopērk tur māju? Vis­piemērotākais rajons dzimušai fon Vincelbalrai.

— Vai tad tu uzturi ar viņu sakarus? — Lovīze pa­brīnījās.

— Nē jau! Patiesību sakot, visu to uzzināju no Mag­nusa, — Ballins piemiedza acis, kurās bija iekļuvuši dūmi. — Ja vajag,( varu dot adresi un telefonu.

Pierakstījis tos uz cigāru kārbas, Mūns pagriezās uz durvīm. Tad it kā nejauši noprasīja:

— Vai palikāt nakšņot, kamēr Menkupa kundze vēl dzīvoja te?

— Jūs man jautājat? — atsaucās Ballins.

— Magnuss iekārtoja šo dzīvokli, rēķinoties ar mūsu ilgstošajiem apciemojumiem, — dziļi ievilkusi dūmus, Lovīze ieklepojās. — Mēs gan nepalikām tik bieži kā pēdējā laikā.

— Un aizņēmāt tās pašas istabas, ko šodien?

— Jā, — Ballins apstiprināja. — Taisnību sakot, manā istabā dzīvoja Kjaterboms, bet tādās reizēs viņš pārgulēja hallē.

Noslēpumainais Kjaterboms izrādījās Menkupa sulai­nis. Kopš Menkupa sievas aizbraukšanas viņš dzīvoja pie kādiem radiem. Vai viņš ticis atlaists vai aizlaists atva­ļinājumā, to neviens īsti nezināja. Par savu personīgo dzīvi Menkups bija reti mazrunīgs. Pēdējās divas nedēļas uzkopa un gatavoja ēst kāda sieviņa, kas ieradās sešos no rīta un pēc pusdienām aizgāja. Kad Mūns uzzināja, ka Menkupa un sulaiņa attieksmes palikušas draudzīgas līdz pašam galam, viņam pārgāja jebkāda interese par to.

— Man beidzas cigaretes, — Magda ielūkojās portsi- gārā. — Vai var aizskriet līdz automātam?

— Kā vēlaties, — Mūns paraustīja plecus. — Jūs ne­esat apcietināta. Tomēr neieteicu.

— Kā to saprast? — Magda asi vaicāja.

— Jūsu prombūtnē var rasties jautājums, uz kuru at­bildēt varēsiet vienīgi jūs, Cvikava kundzei

— Jūs kļūdāties, — Ballins pārlaboja. — Magda Strē- lica! — Un viņš smiedamies komentēja vāciski Mūna pē­dējos vārdus. Magda un tēlnieks saskatījās.

— Tā ir patiesība! — tēlnieks pirmais neizturēja. —- Varat mūs apsveikt.

— Pa kuru laiku? — Ballins iepleta acis. — Kāpēc mums nekā nesacījāt?

— Vai tad vienīgi Lovīzei monopols uz noslēpu­miem? — Magda smaidīdama graciozi apskāva tēlnieku.

— Angažements un kāzas ir dažādas lietas! — Bal­lins vēl nebija atguvies no pārsteiguma.

— Nepaspējām, Dīter! Tas notika tikai šodien, — tēl­nieks taisnojās.

— Tad tāpēc Magnuss pasludināja šodienu par svēt­kiem, — sklerotiskais sārtums Ballina vaigos sabiezēja. — Iznāk, vienīgi viņš ir šī goda cienīgs, bet mēs §r Lo vairs neesam jums draugi. *** •

— Nē, tas nevar būt! — Lovīze pielēca kājās. — Tieši šodien!

— Par ko jūs runājat? — Mūns jautāja. Ballins pār­tulkoja. — Atvainojiet, bet Magnuss Menkups nekā nezi­nāja. Par spīti savai iesaukai Hamburgas orākuls. — Mūns izvilka no kabatas vizītkarti. — Te rakstīts — «L. un M. Cvikavi. Kapu pieminekļi», tādēļ nav nekāds brīnums, ka es pirmais uzzināju šo priecīgo vēsti… Brīnos par ko citu, — Mūns iestarpināja pauzi.

— Par ko? — Ballins nedroši vaicāja.

— Cvikava kungs, izvilkdams tabakas maku no kaba­tas, visu klātbūtnē nule pazaudēja šo kartīti. Kādēļ es vienīgais to pamanīju?

— Jūs taču esat detektīvs, — Ballins piespiesti iesmē­jās. —- Pie tam ar starptautisku vārdu. Atšķirībā no ma­nis, kuru pazīst vienīgi vācieši, turklāt nedaudzi.

— Laikam tas būs viss. — Mūns ielingoja cigāra galu . pelnu traukā. — Par cigaretēm neraizējieties! Komisārs taisās aizsūtīt kādu pēc alus, pie viena nopirks arī jums … Kādu šķirni?

— «Ramzesu»! Trīs paciņas, lūdzu! Nē, pietiks ar vienu, — parakņājusies somiņā, ātri pārlaboja Magda un pastiepa Mūnam monētu.

Iebāzis to kabatā, viņš pie durvīm aizkavējās.

— Starp citu, Ballina kungs, kāpēc jūs personīgi uz­skatāt, ka Menkups izdarījis pašnāvību?

— Neesmu to teicis, — Ballins norūca.

— Jūs tik pārliecinoši noliedzat, ka būtu gatavs no­ticēt, ja vien dzīvoklī nebūtu paralēla telefona. Deilijs noklausījās jūsu sarunu ar Bodenšternu.

Ballins sarāvās, bet gandrīz acumirklī pasmaidīja.

— Par ko tik nenākas domāt mūsdienās, ja nevēlies darīt savus noslēpumus zināmus plašai publikai, — viņš ar pārsteidzošu vieglumu apvaldīja dusmas un pārgāja uz labsirdīgu humoru, tāpat kā pirmīt sadursmē ar Men­kupu.

Tēlnieks un Magda čukstus sarunājās. Lovīze neklausī­jās. Beidzot atvērusi logu, viņa ar visu galvu ienira nak­snīgajā vēsumā. Dūmi uzvirpuļoja un, sagriezdamies spi­rālēs, plūda uz vaļējo logu. Ballina seja pazuda aiz iezil­gana plīvura.

— Patiesību sakot, tiešām atzīstu šo varbūtību, — cauri dūmiem izlauzās viņa klusā balss. — Apzināties,

ka tevi ik bridi var nogalināt! Būdams Magnusa vietā, es neizturētu tādu spiedienu. Jo vairāk vienatnē. Pat mums, saviem tuvākajiem draugiem, viņš nav stāstījis par draudošajām briesmām.

— Tās radās tikai pirms divām nedējām, — Mūns iebilda.

— O nē! Stipri agrāk, tūlīt pēc cietuma. īsti apjēdzu to tikai šodien. Lūk, kādēļ viņš šos divus gadus nekur nav bijis, atskaitot reizi nedēļā redakcijā. Baidījās par savu dzīvību.

— Pēc jūsu domām iznāk, ka Menkups tikai gaidījis mūsu ierašanos, lai kapitulētu? — Mūns pasmīkņāja.

— To es arī nevaru saprast.

Gandrīz visi dūmi bija izgājuši. Aizvērdams aiz sevis durvis, Mūns ieraudzīja Ballina nopietno, skaidro, rāmo seju.