Hamburgas orākuls

hamburgas orākula četrkājis

Visur, sākot ar politiku un beidzot ar intīmām attieksmēm, meli kļuvuši par mūsu dzīves veida normu. Neiedomājies runāt patiesību! Pretinieki uzskatīs tevi par bīstamu nemiera cēlāju, draugi pa' sawi*hi. nīsi pārējie vienkārši par dullu.

MAGNUSS MENKUPS

Policijas mašīnas šoferis, izrādās, bija pārvietota per­sona no Austrumprūsijas. Hamburga viņam nepatika. Vi­ņam vispār nekas nepatika — ne krievi, ne amerikāņi; ne Ulbrihts, ne Adenauers. Izklāstījis savu pasaules uzskatu, viņš pilnīgai skaidrībai piemetināja nepieklājīgu iztefetenu, kas, par spīti savai rupjībai, pazīstams katram vācu skol­niekam. Ar šiem vārdiem zemnieku sacelšanās vadonis Gecs Berlihingens, Gētes tāda paša nosaukuma lugas per­sonāžs, atbild uz savu politisko pretinieku argumentiem. Atvieglojis sirdi un turklāt nodemonstrējis literārās zinā­šanas, šoferis vairs neiejaucās Jensena un Deilija saruna, jo vairāk tāpēc, ka tie tērzēja angliski.

— No paša sākuma nešaubījos, ka Menkups nogali­nāts, — Jensens teica. — Bet Magda Štrēlica? Tas nāk tik negaidīti. Vajadzēja tūlīt noņemt visiem pirkstu nospie­dumus.

Deilijs nevijus pagrieza galvu. Caur pakaļējo aizsarg- stiklu, pa kuru slīdēja ielas laternu zibenīgā atgaisma, aizvien vēl rēgojās lielā, plakanā ēka. Desmit logi četr­padsmitā stāva labajā stūrī — Menkupa dzīvoklis. Četros, kur mita viņa draugi, spīdēja spilgta gaisma. Malējais, vislielākais, norobežojies no pasaules ar aizvilktām što- rām, likās, mēģināja nosargāt savu noslēpumu. Cauri bie­zajam audumam izkļuva tikai vāja mirguļošana. Deilijs iz­tēlojās Mūnu ārēji mierīgu soļojam pa istabu, kamēr Rih­ters turpina pārmeklēšanu.

— Magda? — Deilijs atsaucās ar nokavēšanos. — Uz­minēju to mazliet agrāk par jums.

— Cigarešu «Ramzess» dēļ? — Jensens izklaidīgi jau­tāja. Viņš vēl nebija aizmirsis Menkupa kundzi un ar to saistīto pazemojošo savas hipotēzes sagrāvi.

— Ne tikai. Slepkava rīkojies ar cimdiem, to arī jūs zinājāt. Bet atšķirībā no manis nezinājāt, ka no Menkupa draugiem vienīgi Magdai bijuši cimdi. Ķiršu krasas, pie­skaņoti portsigāram un teātra somiņai, labi atceros. Kad viņa paziņoja, ka tos kaut kur nozaudējusi, tūdaļ iešāvās prātā atvērtais logs. — Viņš norādīja uz gaišo četrstūri, ko attālums samazināja līdz sērkociņu kārbiņas lielumam. Pat no šejienes varēja saredzēt: vēja plandītie neilona aiz­kari kā zaļš vilnis līgojās atvērtajā logā. Zem tā atradās biezi sakuplojis ceriņu krūms.

— Agrāk par rītu nav nozīmes meklēt, — Jensens teica.

— Rauj velns cimdus! Ja tie uzkrituši uz galvas kādam mīlas pārim vai nakts pastaigā izvestam sunim, tikpat nekā neatradīsim. Manam paziņam bija buldogs, kas gan atnesa medaļas no katras izstādes, toties ik nedēļu bija jāiegādājas jauni cimdi.

Grindelbergas dzīvojamo masīvu iejoza koki, krūmi, mauri. Ļaudis, kas tik dārgi maksāja par saviem dzīvok­ļiem, prasīja zaļu vairogu pret pārējās, mazāk turīgās Hamburgas putekļiem un kvēpiem. Bija jau uzkritusi rasa, automobiļa starmešu gaismā lāšu miriādes uzliesmoja kā sīksīki jāņtārpiņi un atkal nodzisa, tikko pabrauca garām. Valgā zāle, aizmirsusi betona mūrus, smaržoja pirmatnīgi, kā pļavā.

— Pie tam, kad gājām prom, uzmanīgi ielūkojos sava šefa fizionomijā, — Deilijs piemetināja pēc brīža. — Ap­brīnojama grāmata! Lai spētu to izlasīt, jāpasēž gadus desmit uz skolnieka sola, kā to esmu darījis es. Manu­prāt, Mūns neuzskata Magdu par vienīgo variantu.

— Vai tad iespējams cits? — Jensens vaicāja un tūdaļ pats sev atbildēja: — Aktrise? Visa tā jezga ar pistoli man arī ne visai patīk. Galu galā tas ir ierocis, nevis bērnu paija. Ja viņa būtu ieslēgusi to kopā ar cimdiem teātra ģērbtuves atvilktnē, tad noteikti būtu paņēmusi līdzi atslēgu.

Deilijs atcerējās, kā tas bija.

— Parādiet man atslēgu! — Mūns bija lūdzis.

— Tā ir manā somā, — Lovīze apjuka.

— Tad atnesiet somu.

Deilija pavadībā Lovīze devās uz savu istabu. Somas tur nebija. Pēc ilgas meklēšanas to atrada hallē uz palo­dzes. Deilija klātbūtnē aktrise atvēra to un turpat desmit minūtes rakņājās lūpu zīmuļu, piezīmju grāmatiņu un grima kārbu, rēķinu, kabatas formāta dzejas krājumu, iz­svaidītas sīknaudas un citu nieku juceklī. Atslēgas ne­bija. Vienīgo ievērības cienīgo atradumu — paciņu trok­šņu patronu — Deilijs noglabāja kabatā.

— Un vispār diezgan dīvaini, — Jensens turpināja prātot. — Lovīze Knoopa, acīm redzot, negribēja, ka brau­cam uz teātri vēl šonakt. Ja Magda Štrēlica nebūtu atgā­dinājusi, ka viens no aktieriem nakšņo ģērbtuvē … — Jen­sens apklusa. — Kāpēc Lovīze Knoopa neatcerējās to pati?

Līdz teātrim bija pavisam tuvu. Alstera šoseja, kas va­karā atgādināja pārblīvētu automobiļu novietni, tagad stiepās pilnīgi tukša līdz pašam parkam — izpūsta cau­rule, kurā nebija palicis nekas, izņemot tīri noslaucītus asfaltus. Parka lapotnes šalkoņa bija vienīgā dzīvā balss visā apkaimē. Tā vien likās, ka te sensenis nav spēris kāju neviens cilvēks. Tikai pienbaltās laternas jopvrpjām gaismoja tukšumā, neatminamos laikos uzgriezti staru me­hānismi, kurus neviens nav apstādinājis.

Kamēr Jensens nesekmīgi spieda zvana pogu, Deilijs ap­lūkoja teātra afišu. Arno Hels — «Būhenvaldes kundzes cimdi». Šie vārdi no bezkaislīgiem, ar melnu tipogrāfijas krāsu iespiestiem burtiem, pateicoties izrādei, bija kļu­vuši par veselu domu un pārdzīvojumu kompleksu. Pāri afišai kāds uz stikla bija uzzīmējis karātavas. Figūriņa ar cilpu kaklā, acīm redzot, nozīmēja lugas autoru.

Aizritēja aptuveni trīs minūtes, kamēr durvis atvēra. Uz sliekšņa stāvēja aktieris, kas izrādē bija tēlojis ese- sieti Šulcu. Izpūruši mati, miegaina, ļengana seja, kād­reiz moderns, spilgti zils peldmētelis ar taukainiem grima traipiem, izraustītiem diegiem un blaugznām uz apkakles.

— Kas ir? — Viņš apstulbis blisināja acis. — Es jau domāju — vai tiešām rīts?

— Mēs no policijas, Šulca kungsl — šis vārds neviļus paspruka Deilijam.

— Privātā dzīvē mani sauc par Miteru, — aktieris pa­smaidīja. — Man gan gribētos būt Šulcam. Tādam nav jāpārnakšņo teātrī! Tātad jūs bijāt pirmizrādē? Kā jums patika mans tēlojums?

— Ļoti! — pārspīlēti pieglaimojās Deilijs — Lielisks ansamblis, interesanta luga.

— Jūs laikam būsiet viens no nedaudzajiem, kuri īsti novērtējuši manu tēlojumu. Neapskaužama loma. Ja man būtu citas iespējas, nemūžam nepiekristu. Vieniem skatī­tājiem Šķitu ļaunuma iemiesojums, citiem — ļaunprātīga karikatūra… Bet tādam Šulcam, ko tur slēpt, noteikti ir pieklājīgs dzīvoklis, ja ne savs nams.

Ceļš uz teātra ģērbtuvi veda caur skatītāju zāli. Vāji apgaismota, piemētāta saņurcītām programmām — tā spilgti kontrastēja ar emociju pārņemtajiem ļaudīm, kas bija saglabājušies Deilija atmiņā. Arī aktieru ģērbtuve izskatījās citāda. Deilijs to atcerējās drūzmas, balsu un kņadas pilnu, daudzu reportieru un aktieru paziņu elpas sakarsētu. Tagad tas bija nožēlojams kambaris ar netīru, vietvietām atlupušu eļļas krāsu, ar četriem spoguļiem, kuru priekšā stāvēja sen pēc remonta noilgojušies krēsli. Līdzās logam zvilnēja nevīžīgi uzklāta saliekamā gulta. Ģērbtuve atgādināja spoguli, no kura noskrāpēta dzīv­sudraba kārta. Tajā redzami nevis prinču un princešu at­spulgi, bet vienīgi kailā siena, pie kuras tas piestiprināts.

— Velnišķīgs caurvējš, — paskaidroja Miters, pama­nījis Deiliju nopētām pāri segai uzklāto drapēriju. — Sa­ņemu grašus," bet mēbelētas istabas Hamburgā maksā tikpat, cik manā dzimtajā Rotenburgā labākais viesnīcas numurs. Pēc pārbraukšanas uz šejieni mitinājos pie mā­sas, bet nesen viņa apprecējās.

— Vai tā ir Knoopas jaunkundzes pastāvīgā vieta? — Deilijs jautāja. Tieši šeit viņa sēdēja, atbildot uz žurnā­listu jautājumiem. Pēc tam telpā sanākušie apmeklētāji atstūma Deiliju sānis. Viņš vienīgi atcerējās, kā, gaidī­dams Menkupu, kopā ar Mūnu bija mīņājies pie durvīm.

— Pagaidu vieta! — Miters pārlaboja, savilkdams cie­šāk peldmēteli. — Viņa taču uzaicināta tikai uz desmit izrādēm.

Lovīzes atvilktne bija aizslēgta. Jensens ierosināja to uzlauzt, bet Miters, uzzinājis, kālab tas vajadzīgs, pa­teica:

— Šķiet, esmu kaut kur redzējis atslēgu, — viņš pamek­lēja aiz spoguļa. — Redziet nu! Karājas uz naglas!

Atvilktne bija pilnīgi tukša. Ne vēsts no pistoles, tāpat no cimdiem, ar kuru palīdzību lugas varone tik asprātīgi bija maldinājusi izmeklētājus. Jensenu šis pārsteigums pilnīgi satrieca. Gandrīz tikpat apjucis izskatījās Deilijs, kaut gan viņš tam jau bija sagatavojies. Bet ir liela at­šķirība starp priekšnojautu un tās reālo piepildījumu.

— Ko jūs meklējat? — Miters interesējās.

— «Valtera» pistoli. Lovīze Knoopa apgalvo, ka ieslē­gusi to atvilktnē, — Jensens paskaidroja.

— Tā bija gan. Redzēju pats savām acīm. Viņa ielika pistoli, tikko ienāca ģērbtuvē. Domāju — tas pats rekvi­zīts, kas tika lietots mēģinājumos … Iznāk, viņa šāvusi uz mani ar īstu pistoli? — viņš pēkšņi izbīlī iekliedzās.

— Vairāk nekā neredzējāt? — Jensens pratināja.

— Ja kāds pēc tam atvēris atvilktni, tad tas noticis, kamēr te drūzmējās ļaužu bars, — Miters stāstīja. Doma, ka tukšas patronas vietā varēja- būt īsta, iedvesa viņā māņticīgas šausmas.

— Vai Knoopas jaunkundze neienāca šeit pa otram lāgam? — Deilijs prašņāja. Kamēr Menkups iepazīstināja viņus ar Sankt-Pauli ievērojamākām vietām, neviens ne­bija kontrolējis otrās automašīnas pasažierus. Spriežot pēc Lovīzes stāstījuma, kam klusēdami bija ^aļekrituši Ballins un Magda, viņi, apbraukuši apkārt zooloģiskajam dārzam, tiešā ce|ā devušies uz restorānu. Bet kāda bija patiesība?

— Neienāca! Kāda velna pēc viņai ievajadzējās īsta «Valtera»? — Miters vēl arvien nespēja nomierināties. — Vai tik nav kādu nošāvusi? — viņš pēkšņi iesaucās.

— Šonakt nogalināts Magnuss Menkups! — Deilijs zemapziņā saistīja viņa jautājumu a,r paša dompm. — At­cerieties, viņš apciemoja Lovīzi pēc izrādes. Viņu pava­dīja trīs draugi — divi vīrieši un viena sieviete.

— Nogalināts? — Miters šausminādamies atkrita uz saliekamās gultas. — Vai tiešām vainīga viņa? ..'. Pro­tams, es viņus labi pazīstu, — aktieris atbildēja. — Ja nemaldos, jūs arī esat viens no tās kompānijas? — viņš tikai tagad pazina Deiliju.

— Varbūt kāds no viņiem atnāca pēc mūsu aizieša­nas? — Deilijs neatlaidās.

, — Neviens. Tikko visi aizlasījās, tūdaļ likos uz auss. Pēdējo nedēļu mēģinājām līdz vēlam vakaram, ja jūs nebūtu uzkūlušies, man šonakt beidzot izdotos izgulē­ties… Un tad… — viņš, mazliet padomājis, papurināja galvu. — Ja viņa pati nav ņēmusi pistoli, to varēja izda­rīt jebkurš šīs trakās drūzmas laikā.

— Paldies! — apmainījies ar Deiliju skatieniem, Jen­sens paspieda aktierim roku. — Ja vajadzēs, izsauksim jūs par liecinieku, Mitera kungs. Bet tikmēr atliek vie­nīgi atvainoties, ka uzmodinājām, un novēlēt jaukus sapņus.

— Jaukus? Diez vai. — Miters nodrebinājās. — Zināt, Šilleram ir tāda balāde. Jātnieks tumsā šķērso Bodenas ezera trauslo ledu, nokļūst līdz krastam un tur uzzina, kādas briesmas tam draudējušas…

— Un beigts no zirga viņš krita, — no galvas citēja Jensens.

— Citējāt pareizi, bet deklamējat kā jau neprofesionā­lis, nejauki. — Aktieris saviebās. — Labāk nedomāt par pistoli! Man sapņos rādīsies mans līķis …

Viņi izgāja uz tukšās ielas. Miters, glābdamies no nak­snīgā vēsuma, ciešāk ietinās peldmētelī. Viņš vilcinājās atgriezties, it kā baidīdamies palikt viens.

— Ja esat draugos ar Menkupu, — viņš vērsās pie Deilija, — tad jums jāzina …

— Kas tad? — Deilijs atsaucās.

Klusi rūca policijas mašīnas motors, aiz rūts iezīmējās šofera tumšais siluets.

— Vai rakstnieks Dīters Ballins tiešām pieder pie tiem slavenajiem Balliniem?

— Pieder, — Jensens lakoniski atteica.

—r Reiz apvaicājos Teodoram Ballinam, viņš ir mūsu teātra pastāvīgs apmeklētājs. Tas apgalvoja, ka pirmā dzirdēšana.

— Kāda iemesla dēļ jūs pēkšņi sākat interesēties par Ballinu? — Deilijs jau atvēra mašīnas durtiņas.

— Vienkārši tāpat. Nejauši atcerējos viņu. Kad jūs visi bijāt prom, viņš vēlreiz atnāca uz ģērbtuvi.

— Viņš bija pie atvilktnes?

— Nepamanīju. Te bija pārāk daudz žurnālistu, bez tam ar pūlēm turējos kājās — tik šausmīgi nāca miegs.

* * #

Rihteram bija uzdots sameklēt Menkupa nepabeigto rakstu. Sī nodarbība sajūsmināja daudz mazāk nekā žur­nāla skaistuļu aplūkošana, tomēr viņš nepalaida garām nevienu papīru. Raksti atradās lielā vairumā — mašīn­rakstā, slejās, daži pat rokrakstā. Bet visi, kā to liecināja skaidrais, zīmoggredzena nospiedumam līdzīgais paraksts «Magnuss Menkups», bija pabeigti. Neizpētīta palika vie­nīgi nekrāsota koka lādīte, ko Rihters uzgāja pašā sekre­tāra dziļumā. Atverot to, viņš izdarīja divus ārkārtīgi sva­rīgus atklājumus. Tā kā valodas nezināšana traucēja tie­šus sakarus, Rihters klusēdams nolika papīrus Mūnam priekšā.

Mūns uzreiz saprata, ka viens no tiem ir Menkupam izsniegtā ieroča atļauja. Vārdi «Valtera sistēma» nepra- sījās pēc tulkojuma. Numurs bija tas pats, kas uz grīdas atrastajai pistolei — 12 572. Ar pūlēm izdevās noskaidrot arī pārējo triju dokumentu jēgu. Tie bija kādas informāci­jas aģentūras blankas. Pamanījis vienā no tām Magdas Strēlicas vārdu, Mūns, noslēpis pārējās kabatā, lika pa­saukt Ballinu.

Ballins mierīgi paņēma papīru rokā, bet ieskatījies sa­vādi palūkojās Mūnā.

— Vai tiešām tik īsā laikā esat paspējuši* ievākt ziņas? — viņš vaicāja ar neuzticību.

— Rihters to atrada Menkupa plauktos, — Mūns pa­skaidroja.

— Vienīgi to? — Ballina skatiens pārslīdēja no Mūna uz Rihteru, kas sūca alu.

— Tikai, — Mūns meloja. — Lūdzu, pārtulkojiet! Ja tas sagādā jums nepatiku, varu pagaidīt Jensenu, — viņš piebilda, pamanījis Ballina īso svārstīšanos.

— It nemaz, — tas mierīgi atbildēja. — Manuprāt, šis dokuments var kaitēt Magdai, bet, - būdams Menkupa draugs, uzskatu par savu pienākumu veicināt izmeklē­šanu.

«Informācijas aģentūra «Siriuss». Ātri, lēti, izdevīgi! Vispilnīgākās ziņas par jebkuru Vācijas Federatīvās Re­publikas iestādi un iedzīvotāju! Vispusīga informācija — labākais aizsarglīdzeklis pret apšaubāmiem veikala darī­jumiem un pazīšanos!» Siem nodrukātajiem teikumiem sekoja teksts mašīnrakstā: «Uz jūsu pieprasījumu pazi­ņojam sekojošo: Magdai Strēlicai pašlaik ir nopietnas finansiālas grūtības. Pēdējā pusgadā viņa dabūjusi vie­nīgi divus pasūtījumus dzīvokļu interjera projektēšanai un tos pašus, pateicoties paziņām. Viņas modernistiskās arhitektes reputācija atbaida ar labu gaumi apveltītus klientus. Šīs neveiksmes pamudinājušas Magdu Štrēlicu kopā ar tēlnieku Lerhu Cvikavu, ar kuru tai kopš vairā­kiem gadiem ir intīmas attiecības, nodibināt firmu kapa pieminekļu izgatavošanai. Tā kā firma ir jauna, viņiem, lai izturētu konkurenci, jāsamierinās ar pasūtījumu apmaksu pēc to izpildīšanas. Tāpēc Magdai Strēlicai allaž nepiecie­šamas diezgan ievērojamas summas dārgās izejvielas — marmora un granīta iegādei.»

— Ataiciniet Magdu Štrēlicu! — Mūns palūdza.

— Tagad jau Magdu Cvikavu, — Ballins pārlaboja. — Jāsaka, viņu kāzu nakts stipri atšķiras no romānistu aprakstītās idilles.

— Kāpēc viņi slēpuši no jums šo faktu?

— Nezinu.

— Varbūt Menkupam bija iebildumi?

— Šaubos.

Pirms piecpadsmit minūtēm Magda bija izgājusi no kabineta nomākta. Kaut gan tas netika viņai atklāti teikts, pēc jautājumiem varēja nojaust, ka viņu tur aiz­domās Menkupa nogalināšanā. Pa šo ceturtdaļstundu Magda bija paguvusi nomierināties. Seja ne mazākā mērā neatainoja viņas dvēseles stāvokli. Roka ar cigareti nedrebēja, krēslu viņa piebīdīja ar parasto graciozo kus­tību, apsēzdamās pat neaizmirsa efektīgi ielocīt jaku, kas šoreiz bija uzģērbta ar tumši sarkano pusi uz augšu. Viņa nekādi neatgādināja parastu noziedznieku, kurš no­dod sevi ja ne ar uztraukumu, tad ar pārāk mākslotu ārišķīgu vienaldzību. Apbrīnojama bija arī Ballina uzve­dība, viņa aukstasinīgā gatavība izpildīt tulka pienāku­mus pratināšanas laikā.

Mūns neviļus atcerējās Menkupa draugu humoristisko iesauku — «Hamburgas orākula četrkājis». Delfu orākuli pareģojuši, izmantojot trejkāji. īpaša koka narkotisko dūmu ieaijāti, viņi murminājuši neizprotamus vārdus. Galvenā priestera pienākums bijis sakārtot šos murgus loģiskā pareģojumu sistēmā, ko viņš arī darījis, bieži vien vadīdamies no personīgām interesēm. Šoreiz sen­grieķu orākula lomā uzstājās Mūns. Ar četrkāja palīdzību vajadzēja noskaidrot, kas īsti noticis dažas minūtes pirms pusnakts. Bet tulkotāja uzdevumu veiks komisārs Bo­denšterns. Par spīti tam, vispirms bija jātiek pie patie­sības. Mūns nojauta, ka tas būs visai grūts darbs.

— Jūs joprojām apgalvojat, ka neizgājāt no savas ista­bas, pirms sadzirdējāt Ballina kliedzienū? — Mūns iesāka.

— Apgalvoju.

— Kas jums šodien bija meklējams lidostā?

— Neesmu tur bijusi.

— Deilijs jūs redzējis. Jūs slēpāties aiz reklāmu stenda.

— Viņš kļūdījies, tā nebiju es.

r— Vai jums paziņoja, ka pēc Menkupa nāves manto­siet desmittūkstoš marku?

— Nē.

— Notārs apliecina pretējo.

— Iespējams, Magnuss patiešām kaut ko teicis, tagad precīzi neatceros. Katrā ziņā nauda man nebija vaja­dzīga.

— Izlasiet šo izziņu!

Ieraudzījusi informācijas aģentūras blanku, Magda no­bālēja. Mūns slepus baidījās, ka Ballins brīdinās savu paziņu. Bet tas, acīm redzot, nebija noticis.

— Ko tagad teiksiet? — Mūns vaicāja.

— Noliegt nav nozīmes. Mūsu firma tiešām izjuta lielu vajadzību pēc pamatkapitāla.

— Vai griezāties pie Menkupa ar attiecīgu lūgumu?

— Ja. Viņš atteica.

— Kādu iemeslu dēļ?

— Magnuss nepaskaidroja.

— Šodien biju liecinieks vairākkārtējām sadursmēm starp jums un Menkupu. Tas uzvedina mani uz domām, ka kaut kāda jūsu rīcība iedragājusi viņa draudzības jūtas.

— Nekas tamlīdzīgs.

— Kā jūs izskaidrojat faktu, ka viņš Lovīzei pats pie­dāvāja izpalīdzēt ar naudu, bet jums kategoriski atteica?

— Manuprāt, tas bija vienkārši untums. Augstsirdība Magnusā sadzīvoja ar tikpat krasu valdonīgumu.

— Tātad jūs uzskatāt, ka Menkupa draudzīgās jūtas pret jums nebija mainījušās?

— Nekādā ziņā.

— Tas, ka viņš licis informācijas aģentūrai ievākt par jums ziņas, pierāda pretējo.

— Tātad tas bijis viņš? — Magda iekliedzās, kā ne­gribēdama tam lāgā ticēt.

— Jā. Patiešām nemaz neizskatās pēc Magnusa, — Ballins uz mirkli aizmirsa savu tulka lomu.

— Bet kādēļ? Vai tiešām Magnuss… — nepabeigusi teikumu, Magda paslēpa seju plaukstās. Kustību nemaz nevarēja saukt par graciozu, metāliskā aproce, ievizoties galda lampas staros, šajā mirklī drīzāk atgādināja važas nekā rotas lietu.

— Menkupa sieva apgalvo, ka viņš nodomājis pārcel­ties uz Vācijas Demokrātisko Republiku, — Mūns negai­dot pārlēca uz citu tēmu.„— Vai jums tas bija zināms?

— Nē!

— Cik saprotu, no oficiālā viedokļa tas līdzinās valsts nodevībai?

— Apmēram, — Magdas vietā atbildēja Ballins.

— Vārdu sakot, Menkups zināmā mērā līdzinājies nē­ģerim, kas mūsu pilsoņu kara laikā lūkoja aizbēgt no vergturu dienvidiem uz brīvajiem ziemeļiemv

— Gandrīz, — Ballins piekrita, — bet nedomāju, ka Magnuss patiešām būtu pārcēlies.

— Viņš kādreiz runāja ar jums par šo problēmu? — Mūna jautājums bija adresēts Magdai.

— Diezgan bieži. Ik reizi, kad pārņēma dusmas. Bet tas nebija nopietni.

— Kāpēc?

— Magnuss jutās pārāk saistīts ar savu žurnālu.

— No jūsu vārdiem izriet, ka sieva teikusi nepatiesību.

— Jūs viņu nepazīstat, — Ballins pasmaidīja. — Līze­lote ir pārāk augstprātīga, lai nokāptu līdz parastām cilvēciskām vājībām.

— Pretrunu kamols! — Mūns norūca, turpinādams vērīgi uzmanīt Magdu. Viņa centās neskatīties Mūnā, bet pa laikam pret savu gribu šķielēja uz informācijas aģen­tūras blanku.

— Iespējams, varēšu ienest zināmu skaidrību, — Bal­lins atsaucās pēc mazas pauzes. — Ciniskums, ko Līze­lote nodemonstrēja šovakar, nav visai īsts. Nezinu, vai to var dēvēt par mīlestību, bet līdz savai aiziešanai viņa pret Magnusu izturējās daudz labāk. Viņš zināmā mērā arī mīlēja sievu. Man liekas, ar draudiem pārcelties uz Demokrātisko Vāciju, kā arī ar testamentu viņš gribēja attālināt Līzeloti no sevis.

— Neesmu jūs lāgā sapratis, — Mūns atzinās.

— Kā lai to labāk paskaidro, — Ballins meklēja piemē­rotus vār-dus. — Paredzēdams tuvo nāvi, viņš gribēja aiztaupīt Līzelotei emocionālo triecienu.

Mūns iegrima domās. Vai tas atbilst Menkupa rakstu­ram, kāds šķita pēc sešu stundu pazīšanas un draugu liecībām? Nav izslēgts! Daudz grūtāk izdibināt, vai Bal­lina izskaidrojums izriet no viņa īstās pārliecības.

— Labi, — Mūns atkal pievērsās Magdai. — Pēc ne­lielas liriskas atkāpes atliek vienīgi apkopot jūsu atbil­des. Tātad jūs noliedzat jebkurus motīvus, materiālas vai citas dabas, kas varēja jūs pamudināt nogalināt Men­kupu.

— Es? — Magda strauji pielēca kājās, bet pēc brīža paklausīgi atļāva Ballinam apsēdināt sevi atpakaļ. — Domājiet, ko gribat! Nevienu neesmu nogalinājusi.

— Kad uzzinājāt, ka Menkups izšķīries grozīt testa­mentu? — Mūns mierīgi vaicāja.

— Meli! — Magda uztraucās. — JPat ja viņam bija tāds nodoms, man viņš par to nav ieminējies.

— Man arī ne, — Ballins apstiprināja. — Kā rādās, Mūna kungs vienkārši grib tevi iebiedēt, Magda!

— Nebūt ne. Klains, vecākais, notariālās firmas galva, noprata to no telefona sarunas ar Menkupu. Un palika pārliecināts, ka tieši tādēļ tiek aicināts tik vēlā.stundā. Viņš …

— Maldās! — Ballins pārtrauca. — Vismaz tāda ir mana izjūta, — viņš mīkstināja sākotnējo formulējumu.

— Pie tam es, tāpat kā Magda, neesmu dzirdējis šo sarunu.

— Toties dzirdēja Lovīze Knoopa. Jūs taču no viņas uzzinājāt? — Mūns pieliecās Magdai.

— Nekā nezināju! — viņa sakoda zobus tik stipri, ka cigaretei nokrita gals.

— «Remetsma-60», no Menkupa krājuma! — Mūns sacīja, paceldams to no grīdas un ielikdams pelnu traukā.

— Kad jūs bez piecām minūtēm divpadsmitos iegājāt viņa kabinetā, tad, protams, smēķējāt savu ierasto «Ram- zesu»! Uz smēķa palikuši jūsu pirkstu nospiedumi, Uz šampanieša glāzes — arīdzan. Jums atliek tikai izstāstīt patiesību.

— Kādu patiesību? — Magda dobji vaicāja.

— To, kas jums zināma labāk par mani.

— Dīter! — viņa čukstēja, it kā aicinādama paligā.

Ballins drūmi klusēja, vienīgi vaigos acumirklī iezīmē­jies sklerotiskais raksts runāja viņa vietā.

Gaitenī atskanēja soļi. Magda paskatījās uz durvīm, kas pēc brīža vērsies vaļā, tad aši ierunājās:

— Biju pie Magnusa dienā, nepateicu jums, jo… Vārdu sakot, Lerham tas nebija jāzina …

— Atkal lūdzāt naudu?

— Nē … Tas ir, jā …

— Un kāds iznākums? — Magda neatbildēja. — Ka­fejnīcā ļoti vēlējāties samaksāt tās dažas markas, ko māksliniece prasīja par jūsu ģīmetni, tomēr nevarējāt. Bet pavisam nesen neatradāt pat sīknaudu trim cigarešu paciņām… Par to, ka rezultāts bija negatīvs, nešaubos. Šaubas izsauc kas cits. Cikos bijāt pie Menkupa?

— Pie Menkupa? Aptuveni… — Magda sastomījās.

— Aptuveni pulksten vienos? — Mūns uz labu laimi vaicāja pēc iespējas nevērīgāk, lai Magda nenojaustu izliktās lamatas.

— Jā! — Magda atviegloti pamāja.

— Menkupa kalpone, izrādās, ir drausmīga nevīža, — Mūns pasmīnēja. — Nav iztīrījusi pelnu trauku, nav izmazgājusi glāzes, nav nolikusi tās vietā.

Deilija un Jensena ierašanās pārtrauca pratināšanu. Deilijs čukstus izstāstīja Mūnam brauciena rezultātus.

— Varat iet! — Mūns vērsās pie Magdas. — Rīt, kad atnāks kalpone, pārbaudīsim jūsu liecību.

Ballins arī bija piecēlies, bet Deilijs aizturēja to.

— Palūgšu jūs mazliet uzkavēties, Ballina kungs! Vai jūs atgriezāties aktieru ģērbtuvē pēc mūsu aiziešanas?

— Neatceros.

— Aktieris Miters jūs redzējis.

— Tagad atminos. Tiešām iegriezos.

— Kādā nolūkā?

— Tas bija tik sen … Kopš tā laika tik daudz noti­cis… Grūti pateikt, — Ballins iegrima domās. — Liekas, biju kaut ko piemirsis, bet, ko tieši, goda vārds, neatceros.

— Jūs stāstījāt komisāram Bodenšternam, ka esat lasījis grāmatu … — Mūns iesāka.

— Kad izdzirdēju šāvienu? — nenogaidījis teikuma beigas, Ballins to pats papildināja. — Tieši tā. Varu pat pateikt, kādu. Ģenerāļa Guderiāna atmiņas. Fakti pilnīgi izkropļoti. Pēc viņa domām, vācieši zaudējuši karu vienīgi tādēļ, ka Hitlers nav klausījis ģenerāļus.

— Vai jūs tūdaļ apjēdzāt, ko nozīmēja šāviens?

— Jā! — Ballins apstiprināja.

— Un tomēr vispirms aizvērāt grāmatu un kārtīgi no­likāt vietā, tikai pēc tam izskrējāt ārā? — Mūns iztēlē pārcēlās uz Ballina istabu, kur uz baltā spoguļgalda līdzās naksnīgo debesu atspīdumam gulēja akurātā kau­dzē salikti sējumi.

— Paraža ir otra daba, — Ballins pajokoja, vairīda­mies skatīties Mūnam acīs.

— Labi, — Deilijs šķietami piekrita šim izskaidroju­mam. — Rihter, aizejiet, lūdzu, kopā ar Ballina kungu uz viņa istabu. Lai parāda, kur sēdējis tajā brīdī. Un uzgai­diet, kamēr pasauksim jūs.

Tikko viņi bija aizgājuši, Deilijs pielādēja Menkupa pistoli ar Lovīzei atņemto trokšņa patronu.

— Jūs šaubāties? — pa pusei uzminēja Jensens, bet Deilijs nepacietīgi pārtrauca viņu:

— Paši redzēsiet, — viņš pieskrēja pie plauktos iemon­tētā radiouztvērēja. — Tagad viss atkarīgs no šīs kas­tes. — Deilijs vienlaicīgi grieza diapazonu pārslēdzēju un staciju meklētāju. — Lūdziet dievu, lai tas atsūta mums kādu kriminālprogrammu!… Par kādu variantu jūs paš­laik prātojat? — nepārtraukdams savu nodarbību, Deilijs jautāja Mūnam.

— Esmu strupceļā, — Mūns īsumā atstāstīja Magdas negaidīto paziņojumu par to, ka viņa apciemojusi Men­kupu priekšpusdienā.

— Kāpēc gan ne? — sacīja Jensens, nervozi ieklausī­damies balsīs visas pasaules valodās, mūzikā, dziedāšanā, fona trokšņos. — Varēja taču gadīties, ka kalpone kaut kur steigusies un tādēļ nav paguvusi uzkopt kabinetu.

— Bet kā ar vienīgo cigaretes galu pelnu traukā? — Mūns iebilda. — Menkups smēķē pats, kāda iemesla dēļ viņš tieši šodien atturējies?

— Atzīstu, tas ir mīklaini, — Jensens pamāja. — Bet manā praksē* gadījušās vēl brīnumainākas nejaušības. Tādas, ka neviens detektīvromānu autors neuzdrošinātos iepīt tās sižetā, lai netiktu apvainots fantastikā.

— Klusāk! — Deilijs viņu apsauca. Viņa lūgšanas beidzot deva gaiditos rezultātus. Uztvērējs vibrēja, lož­metēju kārtām skanot. Tā bija Oklendas raidīta repor­tāža par ANO karaspēka operācijām Kiprā. Tai pašā mirklī Deilijs izšāva.

Mūns neviļus sarāvās. Viņš stāvēja ar muguru pret Deiliju šaurajā spraugā starp aizvilktajām štorām, gan­drīz atkārtodams tēlnieka pozu tajā jau pusaizmirstajā brīdī, kad mirušais Menkups sēdēja pie rakstāmgalda. Šķita, tikko Mūns apgriezīsies — no spoguļgriestiem viņā atkal noraudzīsies stiklainas acis, galva ar īsi apcirptiem, vietām iesirmiem matiem atkal karāsies virs rakstām­galda, mirušā galva, noslīgusi uz krūtīm, lai paslēptu no svešiniekiem joprojām dzīvo smīnu.

Mūns pagriezās tikai pēc minūtes. Ballins nupat bija ienācis kabinetā un tagad skatījās apkārt, it kā kaut ko meklēdams.

— Jūs dzirdējāt šāvienus? — Deilijs vaicāja.

— Tā kā dzirdēju, — Ballins atteica.

— Vienu vai vairākus?

— Kaut ko automāta kārtai līdzīgu, — Ballins beidzot pamanīja radiouztvērēja zaļo aci. — Tur jau ir tas vai­nīgais! — viņš atviegloti iesmējās. — Lielisks aparāts! Uzdāvinājām to Magnusam sešdesmitajā dzimšanas dienā. Sākumā viņš bieži klausījās — Austrumvāciju, -Angliju, Ameriku. Un, protams, visas Latīņamerikas stacijas — viņš taču teicami pārvaldīja spāņu valodu … Bet pēdē­jās nedēļas gandrīz neieslēdza, reiz smīnot sacīja, ka tikpat neredzēšot, ar ko tas viss beigsies… Viņš bija pesimists, taču savdabīgs. Uz citiem iedarbojās kā sinepju muca, bet pats pielādējās ar divkāršu enerģiju … Dzīves mīļotājs pesimists! Ja jebkad uzrakstīšu grāmatu par viņu, tad tieši tā to nosaukšu.

— Jums bija tāds pats iespaids kā Ballina kungam? — Mūns vērsās pie Rihtera. — Proti, ka šauts ar automātu?

— Apmēram. Tiesa, man likās, ka tas apakšējā dzī­voklī. Es vēl nodomāju: «Velni tādi, nododas izpriecām līdz pašam rītam un pat radio neizslēdz, lai citiem būtu skaudība.»

— Paldies, — Mūns pasauca Rihteru un Jensenu sānis, bet Ballinu palūdza: — Pagaidiet mazdrusciņ, mēs tūlīt būsim galā! — tad čukstus teica Jensenam: — Izkratiet visu dzīvokli! Gaiteni nav vērts, celiņš pienaglots pie grī­das, zem tā cimdus steigā nevar paslēpt. Sāciet ar Bal­lina istabu!

Izvadījis viņus,'Mūns laipni uzrunāja Ballinu:

— Kāpēc jūs stāvat, lūdzu, apsēdieties! Varbūt alu? Starp citu, nenāktu par ļaunu sagatavot kādus uzkoža­mos. Citādi manas vainas dēļ te līdz rītam būs vēl četri līķi.

— Visu cieņu! — Ballins apsēdās un, laiski sakrustojis kājas, atzinīgi pasmaidīja. — Jūs esat pilnīgs pretstats Magnusam. Ja tādā situācijā esat vēl spējīgs jokot, tad jums ir apbrīnojami nervi. Kāds draugs man stāstīja — vislielākie optimisti esot kaprači… Alu? Baidos kļūt resns, lasītāji nez kādēļ iedomājas rakstnieku dokumen­tālistu tikpat liesu kā viņa uzskaitītie fakti. Ko jūs sakāt par šampanieti? Iesākto pudeli komisārs diemžēl jau pie­vienojis lietiskajiem pierādījumiem. Bet ir taču vēl otra! Vai tiešām atstāsim to Menkupa kundzei, kura šampanieti neieredz ne acu galā? Ja jau Magnusam nebija lemts iztukšot to kopā ar mums, tad izdzersim viņa piemiņai, lai viņam, mūžīgajam dumpiniekam, vieglas smiltis!

— Lielisks priekšlikums, — Deilijs pamāja. — Bet vis­pirms patiesību. Kur jūs atradāties viņa nāves brīdī?

— Es jau teicu, savā istabā.

— Tad jūs nebūtu dzirdējis šāvienu. Mēs tikko pār­baudījām. Jūs nebijāt savā istabā!

— Dodiet alu! — Ballins pēkšņi palūdza. Kāri 'izdzēris, viņš kādu brīdi smagi elsa, tad ar piepūli ierunājās:

— Nekā darīt, jūs esat mani pieķēris. Neteicu patiesību, lai neradītu aplamas aizdomas. Tāpat kā jūs, dzirdēju uz televīzijas šāvienu fona skaņu, kas drīzāk atgādināja šampanieša korķa paukšķi. Neskaidrs nemiers lika man pārtraukt lasīšanu. Protams, aiztaisīju grāmatu, jo tobrīd vēl nezināju, ko ieraudzīšu pēc sekundes. Iegāju Men­kupa kabinetā, viņa Baha istabā un tur… — Ballins bezspēcīgi nolaida rokas.

Durvis atvērās. Neatskatīdamies Mūns izmeta pāri ple­cam:

— Tas esat jūs, Jensen? Atradāt?

— Nē, tā esmu es, — atbildēja bikla balss. — Magda Štrēlica, piedodiet, Cvikava … Neesmu vēl pieradusi pie jaunā uzvārda.

— Nekas, pieradīsiet, — Mūns grīni noburkšķēja.

— Ne velti jūsu labākais draugs Magnuss Menkups sa­karā ar jums sacīja: «Arī nav briesmīgi, ja prot tikai laikā pārkārtoties.» Ko vēlaties?

— Atcerējos, kur atstāju cimdus, — Magda līdzjūtīgi paskatījās Ballinā. — Restorānā «Rozārijs». Piezvaniet! Varbūt oficiante atradusi.

— Mums tas vairs nav svarīgi.

— Toties man! — Magda klusi sacīja. — Jums ir iespēja pārliecināties, ka esmu stāstījusi patiesību.

— Piezvanīsim, — Mūns lakoniski apsolīja. — Bet tagad lūdzu jūs aiziet. Jūsu ierašanās pārtrauca Ballina kungu visinteresantākajā vietā.

Durvis atkal atvērās. Jensens, pabāzis galvu, ar mā­jienu palūdza Mūnu iznākt gaitenī.

— Kas ir? — Mūns paklausīja.

— Atradām čemodānu. Lovīzes Knoopas istabā sienas skapī. Viņa paskaidroja, ka Menkups lūdzis padzīvot pie viņa.

— Mani interesē nevis paskaidrojums, bet saturs. Jau

pārbaudījāt?

— Neuzdrošinājos bez jūsu piekrišanas. Viņa katego: riski protestē. Personīgas mantas, sieviešu veļa un tā tālāk.

— Bodenšternam tomēr taisnība. Darbam policijā jūs esat pārāk smalkjūtīgs.

— Universitātē sapņoju par gluži citādu nodarboša­nos, — Jensens pasmaidīja. — Esmu teku zinātājs, be! ne asinskars medību suns.

— Labs ir! Pameklējiet pie Ballina, bet čemodānu at­stājiet Rihtera ziņā. Jo vairāk tāpēc, ka rakņāšanās dāmu veļā sagādās viņam tīru baudu.

Mūns atgriezās kabinetā. Deilijs pastaigājās pa istabu, Balļins, it kā pieaudzis pie krēsla, sēdēja ar tukšo glāzi roka.

— Nolieciet glāzi! — Mūns pavēlēja.

Ballins, it kā atjēgdamies, ar nedrošu kustibu uzlika to uz rakstāmgalda.

— Turpiniet, Deilij! — Mūns pamāja.

Deilijs nesteidzoties pienāca klāt, piebīdīja krēslu, apsē­dās iepretim Ballinam:

— Vai jums pēdējā laikā ar Menkupu bijušas domstar­pības?

— Nē. Ja jūsu vārdi attiecas uz politiku, tad mani uz­skati gandrīz sakrita ar viņējiem.

— Bet Menkupa pareģojums, ka drīzumā laidīsiet klajā savas grāmatas «Ģenerāļu sazvērestība» labotu variantu, kur…

— Kur hitleriešu režīma pretinieki tiks dēvēti par no­devējiem? — Ballins, tāpat kā iepriekš, pabeidza teikumu pats. — Tas taču bija joks! — viņš smējās. — Joks, ko atļāvās žultains cilvēks, kurš turklāt nojauta nāves tuvumu un lūkoja atspēlēties uz citu rēķina.

— Ja tas bija humors, kāpēc jūs tādā gadījumā reaģē­jāt tik asi?

— Apvainojums allaž paliek apvainojums pat tad, ja tas domāts kā asprātība.

— Varbūt Menkupam bija radusies pārliecība, ka jūs esat atteicies no agrākajiem uzskatiem?

— Nē, — Ballins paraustīja plecus. — Mazāk aizdomu, vairāk loģikas jums nenāktu par ļaunu. Jūs taču zināt, ka testaments sastādīts pavisam nesen. Vai tad Menkups tādā gadījumā būtu man atstājis tik lielu summu?

— Kura jums, Ballina kungs, nebija nemaz vajadzīga?

— Protams! Tiesa, vasarnīcas, jahtas un briljantiem apkārtas mīļākās var sev atļauties vienīgi erotisku ro­mānu autori, bet maizei ar sviestu man pietiek. Sinļs die­nās man bija jāsaņem diezgan ievērojams avanss pas tās pašas «Ģenerāļu sazvērestības» atkārtotu izdevumu. Gribu pasvītrot, ka tas pretēji jūsu bažām nav pārstrādāts, — viņš ironiski piemetināja.

— Ak tā? — Mūns izvilka no kabatas vienu no trim Rihtera atrastajiem papīriem. — Deilij, palasiet, lūdzu, priekšā Ballina kungam! Saturs droši vien ieinteresēs viņu.

— Informācijas aģentūra «Siriuss». Atri, lēti, izdevīgi! Vissīkākās ziņas par jebkuru Vācijas Federatīvās Republi­kas firmu vai iedzīvotāju. Vispusīga informācija — labā­kais aizsarglīdzeklis pret apšaubāmiem veikalnieciskiem darījumiem vai pazīšanos, — Deilijs iesāka lasīt.

Ballins, pielēcis kājās, strauji sniedzās pēc papīra, kā gribēdams to izraut. Atģidies nolaida roku un ar smīnu izgrūda:

— Lasiet, lasiet vien! Nelietis!

— Kurš? Vai Menkups?

— Jā. Cilvēks, kas spējīgs ievākt ziņas par saviem labākajiem draugiem, ir nelietis!

— Spriežot pēc šā dokumenta satura, viņš rīkojies pie­sardzīgi un gudri. — Deilijs turpināja lasīt: — Uz jūsu

' pieprasījumu atbildam sekojošo. Rakstnieks Dīters Bal­lins pēdējā laikā atrodas kritiskā finansiālā stāvoklī. Viņa mēģinājums izdot no jauna «Ģenerāļu sazvērestību» bei­dzās nesekmīgi. Izdevniecība atsaucās uz pēdējos gados stipri izmainījušos politisko atmosfēru un lasītāju piepra­sījuma samazināšanos, kura dēļ nav izdevies pārdot pirmo izdevumu. Dīters Ballins izmisīgi un tikpat neveik­smīgi pūlējās aizņemties no augļotājiem. Mums kļuvis zināms, ka viņš pat mēģinājis pārdot savu uz nomaksu pirkto automašīnu fordtaunu, par kuru iemaksājis tikai divdesmit piecus procentus. No sarunām ar viņa dzīvokļa saimnieci un rajonu apkalpojošo pastnieku, kura klātbūtnē Dīters Ballins atplēsis vēstuli, zināms, ka viņam vaja­dzīga lielāka summa, lai atpirktos no šantāžista. Pēdējai ziņai nepieciešama papildu pārbaude, ko nekavējoties izdarīsim, saņēmuši jūsu attiecīgu norādījumu.

— Sēdiet vien, — Mūns ar sarkastisku žestu nomieri­nāja kājās pielēkušo Ballinu. — Jūs taču runājāt taisnību. Maizei ar sviestu pietiek, bet, lai aizbāztu muti šantā­žistam, — nē. Kādus nepatīkamus noslēpumus viņš draud atklāt, ja nesamaksāsiet?

— Tāpat vien, — Ballins kļuva rāmāks. — Parasts stāsts. Intīmi sakari ar sievieti, vīrs, skandāls … Nebūtu jau tik briesmīgi, ja es neskaitītos Menkupa draugs.

— Vai tas jāsaprot tādējādi, ka sakari bijuši ar viņa sievu?

— Muļķības! Bet viņš uzskatīja, ka mums visiem jābūt īstiem bruņiniekiem bez vainas. Tā sakot, traips uz krekla — traips uz politiskā karoga.

— Vai mēģinājāt aizņemties no vina naudu?.

— Nē.

— Kapec?

— Tieši tāpēc.

— Pasakiet, lūdzu, — vai viņš nekad neizteica aizdo­mas sakarā ar deputāta Grundega nāvi?

— Attiecībā uz mani? Kādas blēņas! Jūs taču pats dzir­dējāt, kā viņš apklusināja Vakeru, balstīdamies tieši uz manu liecību… Negribu noliegt, Grundega nejēdzīgajā nāvē arī es esmu daļēji vainīgs. Bet nespēju taču ar varu piespiest viņu braukt nevis uz partijas frakcijas mītni, bet pie ārsta … Taisni jāsmejas! Atbraucāt šurp no Ame­rikas un bāžat degunu tīri vāciskās padarīšanās, no ku­rām jums nav ne jēgas… Es vēl saprotu — iedomāties, ka esmu nošāvis Menkupu materiālu apsvērumu dēļ. Tas ir absurds, bet tam vismaz piemīt abstrakta loģika. Bet uzskatīt mani par Magnusa politisko pretinieku?! Tikpat labi varētu nosaukt šonakt redzēto lugu par muzikālu komēdiju!

Plaši atsprāga durvis vaļā.

— Atradām! — Jensens priecīgi sauca no sliekšņa.

— Čemodānā?

Jensens tikai noraidoši papurināja galvu. Izsauciens «atradām!» bija maksājis viņam tik daudz emocionāla spēka, ka vārdiem nekas neatlika pāri.

— Viņa istabā? — Deilijs norādīja uz Ballinu.

— Interesanti, ko jūs varētu pie manis meklēt? — Bal­lins pasmīnēja. — Šantāžista vēstuli? To sen esmu sade­dzinājis!

— Būhenvaldes kundzes cimdus! Priekšmetu no tikko pieminētās lugas, kuru .tādam pašam nolūkam izmantojis Menkupa slepkava! Bet citur, — Jensens beidzot p.ateica. — Lerha Cvikava istabā!