Hamburgas orākuls

Būhenvaldes kundzes cimdi

Te būs mani cimdi… Paņemiet tos! Un pistoli ari! Tie jums vēl noderēs, ja esat par īstenu tiesu.

MAGNUSS MENKUPS

Alsteras paviljons, viens no Vācijas visslavenākajiem restorāniem, pusaplī liecās pār ūdeni. Daudzi apmeklētāji nāca šurp, lai patīksminātos par ainavu. Aiz stikla sienas bija īpatnēja pasaule, Hamburgas sirds — upju tramvaju izvagotā Iekšalstera. Sie modernie satiksmes līdzekļi šķita kā no citas planētas pārnesti šajā senlaicīgas burvības apdvestajā nostūrī, kur vecā Hamburga lika aizmirst jauno. Ap kvadrātveida baseinu stāvēja mūžseni, ziemeļu barokā celti sešstāvu nami ar neskaitāmiem zelmiņiem un smailiem dakstiņu jumtiem. Patriciešu klīrības pārņemti, tie drīzāk šķita kā no leģendas nekā reālas dzīves. Iespaids bija vēl stiprāks, kad skatījās atspoguļojumu pa­stāvīgi ņirbošajā ūdenī. Nomelnējušas putekļos un gad­simtu kvēpos, bet varbūt arī pateicoties prasmīgai restau­rācijai, fasādes līgojās, it kā meistarīgi uzgleznotas uz teātra kulisēm. Dzeltenas un brūnas lapas kā planējošu dekoratīvu putnu silueti slīdēja gar dzelmes mājām.

Galdiņš, pie kura sēdēja Mūns un Deilijs, atradās līdzās ūdenim. Tvaikonītim aizpeldot garām, saules vizmas vēl ilgi lēkāja pa galdautu. Viesmīlis atnesa zušu zupu un divas porcijas litilita.

— Vai atceraties, Deilij, tieši šo ēdienu Ballins ieteica mums kā hamburdziešu virtuves specialitāti, — izteik­dams šos vārdus, Mūns neviļus paskatījās uz kādu impo­zantu celtni pretējā krastā. Uzbūvēta vēlāk par saviem kaimiņiem, tā izcēlās ar solīdo lietišķību. Milzu uzraksts vēstīja, ka šeit atrodas Alberta Ballina nodibinātā kuģ­niecības sabiedrība «Hapag». — Nelietis kaut koy§aprata no kulinārijas!

— Par nelaiķiem nav pieņemts runāt sliktu, — Dei­lijs, izskatīdams jauno «Hamburgas Orākula» speciāliz­laidumu, uzdūrās attiecīgai informācijai.

Tajā bija lakoniski paziņots, ka Magnusa Menkupa slepkava, apšaudes laikā smagi ievainots, nogādāts slim­nīcā, kur, nenākdams pie samaņas, miris. Lamatas ierīko­tas Ballina dzīvoklī, operāciju vadījis kriminālkomisārs Bodenšterns.

Blakus bija ievietota republikas prezidenta Libkes tele­gramma, kurā tas izteica Hamburgas setiātam līdzjūtību sakarā ar pilsētas izcilā pilsoņa Magnusa Menkupa, kas ievērojami veicinājis progresīvās domas attīstību, priekš­laicīgo nāvi. Brīva domu apmaiņa — tika pasvītrots tele­grammā — ir Vācijas Federatīvās Republikas sabiedris­kās dzīves pamatakmens, lai gan jānosoda pārliecīgais asums, ko reizēm atļāvies nelaiķis.

Telegramma bija ievietota bez komentāriem. Tas radīja Deilijā izbrīnu. Bet pēc brīža viņš apjēdza, ka kļūdījies. Ne jau velti Menkups apmācījis savus līdzstrādniekus sar­kastiskās polemikas augstajai mākslai. Zem telegrammas trekna rāmja ielokā varēja lasīt citātu no kāda Menkupa raksta: «Ja uzskata, ka republikas prezidenta visvērtīgākā īpašība ir liekulība, tad Libkes kunga personā mums ir vispiemērotākais šā augstā amata izpildītājs. Publiski uz­stājoties, Libke allaž cīnās par brīvu domu apmaiņu. Jā­secina, ka, hitleriskas iestādes arhitekta amatā parakstī­dams rīkojumu par koncentrācijas nometnes izbūvi, mūsu tagadējais prezidents rūpējies par ērtu vietu brīvai domu apmaiņai starp hitleriskā režīma pretiniekiem un viņu bendēm. Ar ko beidzās šī brīvā domu apmaiņa, visiem labi zināms — ar oponenta fizisku iznīcināšanu. Varbūt Libkes kungs sapņo tieši par šādu diskusiju?»

— Jūsu vira atdziest! — Mūns atgādināja.

— Nevar teikt, ka arī jums būtu sevišķa ēstgriba, — Deilijs pasmaidīja. — Skatieties, kāds augumiņš!

— Uz ko tas zīmējas? — Mūns vaicāja, izklaidīgi ap­maisīdams ar karoti zupu.

— Uz mūsu apteksni, — Deilijs pamāja no šejienes labi saredzamās viesnīcas «četri gadalaiki» virzienā. Viņu istabas logi bija plaši atdarīti, bet uz balkona apko­pēja baltā aubē un koķetīgā priekšautiņā vēdināja gultas veļu.

— Laimīgs cilvēks! — Mūns nopūtās. — Prātā vienīgi sievietes. Man kaut kas cits nedod mieru.

— Droši vien jūsu iemīļotais jājamzirdziņš, — Deilijs pajokoja.

— Tik tiešām! Man liekas, neesam kaut ko pamanījuši, kā tas allaž gadās karstumā. Par Ballinu var teikt visu ko, tikai ne to, ka viņš bija muļķis. Viņš zināja labāk par citiem, ka Menkups skaitās izcils Gētes darbu pazi­nējs. Varu pieļaut nevīžīgu citēšanu paša grāmatā, par kuru nāksies «tbildēt tiesas priekšā. Bet, kad cilvēks sagatavojies slepkavībai, diez vai viņš pielaidīs tādu kļūdu.

Deilijs noburkšķēja kaut ko nenoteiktu un atkal iedzi­ļinājās avīzes lasīšanā.

«Hamburgas Orākuls» bija ievietojis tāpat bez komen­tāriem valdības paziņojumu. Magnusa Menkupa slepka­vība ir atsevišķa cilvēka izdarīts noziegums — tā tur bija teikts, — nevis neesošas hitleriešu sazvērestības rezultāts, kāds spokojas bezatbildīgiem elementiem, kas pārvērtuši Hamburgu par nekārtību un nemieru perēkli. Kategoriski jānosoda musinātāji, kuri Menkupa nāvi demagoģiski iz­manto masu demonstrācijām, radīdami ārzemēs greizu priekšstatu par mūsu demokrātisko iekārtu.

Blakus bija citāts: «Ikreiz, kad stihiski izlaužas tautas niknums pret mūsu valdību, kuras mīlīgajā paspārnē at­raduši patvērumu bijušie nacisti, Adenauera kungs klaigā par demagoģiju, bet demonstrāciju dalībniekiem pielīmē sarkano etiķetes. Vai nebūtu laiks ieskatīties patiesībai acīs? Magnuss Menkups.»

— Par ko jūs pasmīnējāt, Deilij? — Mūns jautāja, at­bīdīdams šķīvi. Vira bija galīgi atdzisusi, baudīt to tagad nozīmētu uz mūžīgiem laikiem sabojāt labās domas par Hamburgas virtuvi.

— Par Menkupa citātu. Rodas iespaids, it kā viņš būtu pat paredzējis, kas notiks pēc viņa nāves.

— Tad kāpēc gan tāds cilvēks kā viņš izstāstīja par satikšanos ar spāņu profesoru vienīgi Ballinam? Sprie­žot pēc dzēlīgas frāzes par «Ģenerāļu sazvērestības» pārlabotu variantu, Menkupam attiecībā uz Ballinu bijušas diezgan pamatotas aizdomas. Ja jau gribējās dalīties priekā, viņš drīzāk būtu uzticējies Lovīzei.

— Viss var būt, — Deilijs lakoniski atbildēja, htfpinā- dams pa otram lāgam lasīt iespiesto Fredija Aintelera reportāžu «Pēdējā diena Magnusa Menkupa dzīvē». — Tā jau domāju, ka šis Fredijs noteikti kaut ko saputros.

— Kas tur ir?

— Viņš te apraksta vakaru restorānā, pieminēdams sasisto glāzi, kas, manuprāt, jau ir lieki. Fredijs, lai pa­stiprinātu melodramatisko toni, izgudrojis, it kā Menkups būtu sagriezis pirkstu.

— Sagriezis? — Mūns noraidoši pakratīja galvu, tad sarāvās. — Bet tā taču tiešām bija! Tikai tagad atcerējos. Viesmīl, šurp, ātrāk! — viņš vicināja ar roku. — Velns tāds, negrib nākt! Atstājiet uz galda banknoti!

— Kādēļ pēkšņi šī steiga? — Deilijs nekā nesaprata.

— Jāpiezvana Jensenam! Lai apskata cimdus no iekš­puses. Tur jābūt mikroskopiskām asins pēdām.

— Jūs gribējāt teikt — nav jābūt? — Deilijs pārlaboja.

— Pirkstu taču sagrieza Menkups, ne jau Ballins! — negaidot viņš sastinga, pārdrošas domas pārņemts. — Vai tiešām?

Viesnicu «Četri gadalaiki», visvecāko un varbūt tieši tādēļ visdārgāko, pildīja pēc noziedējušu rožu ziedlapām smaržojoša grīdas vaska elpa. Biezi paklāji klusināja so­ļus, apkalpojošais personāls staigāja uz pirkstgaliem, pie sienām karājās senas gleznas. Mūns, iegrimis ādas krēslā, gaidīja administratora izsaukto direktora vietnieku, kura pārziņā atradās ārzemju viesi. Deilijs palika pie telefona gaidām Jensena zvanu.

— Jūs gribat nodot pases? — laipna balss izrāva Mūnu no pārdomām. Melna fraka, pelēki svītrotas bikses, ne­vainojami baltas getras, gludi noskūta seja, kurā varēja skaidri lasīt vismaz sešu ārzemju valodu zināšanu. — Tas nav nemaz tik steidzami, — direktora vietnieks saprotoši pasmaidīja. — Mēs neesam Amerikā, kur tūlīt ņem ne tikai ārzemju pases, bet arī pirkstu nospiedumus, bez tam istabas jums pasūtījis Magnuss Menkups, jau tas vien kalpo jūsu personu apliecināšanai. Bet, tā kā esat mani izsaucis, varu tās pie viena paņemt.

— Mani interesē profesors Kontisola no Spānijas.

— Kontisola? — direktora vietnieks nevērīgi pameta pār plecu administratoram: — Lūdzu, viesu grāmatu!… Pareizi, profesors Kontisola, istaba 227, starp citu, gandrīz blakus jūsējai. Diemžēl jau aizbraucis. — Viņš atdeva grāmatu administratoram. — Bija apstājies tikai uz dažām stundām, caurbraucot uz Parīzi.

— Vai viņš jums uzrādīja savu ārzemju pasi?

— Piedodiet, kādā sakarībā tik dīvains jautājums? … Ak tā, es taču aizmirsu, jūs esat slavens detektīvs! Kā tad, lasīju šodien laikrakstā … Apsveicu! Spīdoša ope­rācija! Kriminālkomisārs Bodenšterns sarunā ar preses pārstāvjiem īpaši izcēla jūsu nopelnus … Kaut gan, go­dīgi runājot, es personiski labprātāk būtu saņēmis kom­plimentu vietā tos divdesmit tūkstošus, kas tikuši komi­sāram … Tā, un tagad par profesora pasi… Viņš ienāca pie manis tieši šajā sakarībā — lai atvainotos. Viņš bijis spiests pasi atstāt franču konsulātā, Madridē viņš nav paguvis izprasīt vīzu, tādēļ vajadzējis iegriezties ceļā no lidostas.

— Kāds viņš izskatījās?

— Melna, kupla bārda, melnas ūsas, tumšas brilles.

— Bet mati?

— Arī tumši, vietām iesirmi, frizūra jaunmodīga, īss cirpums. Jūs taču neiedomājaties, ka viņš būtu viltvār- dis? — direktora vietnieks nespēja atturēties no smiek­liem. — Runāja nevainojamā spāņu valodā, arī istabu viņam pasūtīja spāņu konsulāts.

— Personiski?

— Protams, pa telefonu. Ja konsulāti, kuru skaits Ham­burgā pārsniedz trīsdesmit, ik reizi tāda nieka dēļ sūtītu pie manis savu darbinieku, manu durvju priekšā augu dienu stāvētu garu garā rinda.

Uzzinājis, ka spāņu konsulāts atrodas tai pašā ielā, kur viesnīca, Mūns devās turp. Konsuls diezgan pieklā­jīgi runāja angliski, tomēr lika Mūnam atkārtot savu stāstījumu.

— Jāpiezvana policijai! — beidzot viņš bija uztvē­ris lietas būtību. — Istabu profesoram mēs neesam pa­sūtījuši: Atbraukt uz Hamburgu viņš arī nevarēja, pazīstamais onkologs Kontisola ir miris. Pirms trim gadiem.

Atgriezies viesnīcā, Mūns uzzināja, ka Jensens vēl nav zvanījis no laboratorijas.

— Uzgrieziet «Hamburgas Orākula» redakcijas numuru! — viņš lūdza. — Mani interesē, kas uzdevis Fre- dijam Ainteleram intervēt profesoru Kontisolu.

Redakcijā paskaidroja, ka Fredijs izgājis pusdienot, bet kuru katru bridi atgriezīsies. Mūns lika priekšā aizbraukt uz turieni pašiem, lai nezaudētu laiku.

Hamburgā vēl manīja vakardienas cīņu pēdas. Rāts­laukumā, ko viņi pirms dažām dienām bija apskatījuši kopā ar Menkupu, mētājās no bruģa izrauti akmeņi. Uz pirmajā pasaules karā kritušo monumenta cokola bija re­dzamas asinis, bet rātsnama fasāde bija ieguvusi papildu rotājumu — ar eļļas krāsu uztrieptu uzrakstu, ko policisti nesekmīgi pūlējās nomazgāt. Tas skanēja: «Ballins ir viens no jums! Nāvi fašistiem!»

Slavenajā tirdzniecības ielā Jungfernšteigā gandrīz ne­redzēja apmeklētājus. Vairums īpašnieku, paredzēdami jaunas nekārtības, piesardzīgi nodrošināja vitrīnas ar dzelzs štorām. Starp senlaicīgām kolonādēm pastaigājās policistu patruļa, gatava ik brīdi laist darbā gumijas ste­kus. Mazliet tālāk satiksmes policijas vienība pūlējās iz­kustināt no vietas demonstrantu aizdedzinātu, asfaltā iekusušu autofurgonu. Zem melnajiem kvēpiem varēja vēl saburtot vārdus: «Lasiet «Die Welt»! Vienīgā patiesā in­formācija!»

— Kas attiecas uz šantāžistu, tad tur arī ir viena otra neskaidrība, — Deilijs pēkšņi atcerējās. — Kāpēc Ballins negriezās pēc palīdzības pie tiem, kas savā laikā bija viņam uzdevuši nogalināt Grundegu? Viņiem desmit tūk­stoši ir viens spļāviens.

— Ballins nav muļķis, es jau pirmīt to sacīju. Sevišķi tādās darīšanās. Tas, ka noziegums kļuvis kādam zināms, liktu iedomāties, ka viņš pats izpļāpājies. Bet ar tādiem, kas neprot turēt muti, nemēdz jokot.

— Dabūja gan pa mizu! — viņu sarunā iejaucās tak- sīša šoferis, kas uzmanīgi līkumoja pa stikla drumslām nosēto ielu. Sī frāze attiecas uz Aksela Springera laik­rakstu koncerna filiāli. Apakšējos stāvos visas rūtis bija izdauzītas, augšējos, līdz sestajam ieskaitot, aizsistas ar saplākšņiem. Uz vispārējā grautiņa fona kā sēru sludi­nājums melnēja reklāmas uzraksti, kas aicināja parak­stīties uz «Die Welt» un citiem izdevumiem. Šoferis, lai­mīgi izvadījis automašīnu starp lauskām, atviegloti, gan­drīz līksmi nolamājās: — Springera salašņas! Tā viņiem vajag!

Fredijs sagaidīja Munu un Deiliju plašā, gaišā telpā, kur stāvēja ap divi duči rakstāmgaldu.

— Reportieru istaba! — viņš paskaidroja. — Menkupa iecienītā vieta! Pēc aiziešanas no galvenā redaktora pos­teņa viņš bieži vien atkāpa šurp. Toties savā agrākajā kabinetā ne reizi neiegriezās.

— Varbūt negribēja atdzīvināt atmiņas? — Deilijs uz īsu mirkli piemirsa nāciena iemeslu. Šajā juku jukām samudžinātajā labirintā vislielākā mīkla bija pats Men­kups.

— Nedomāju vis, — Fredijs papurināja galvu. — Drī­zāk tā bija smalkjūtība, nevēlēšanās atgādināt jaunajam redaktoram, ka viņš ir tikai Hamburgas orākula pēctecis. Bet šurp viņš labprāt nāca, visbiežāk naktī, kad visi aizgājuši. Vairums pēdējā laika rakstu sacerēti tieši šeit.

— Kas jums uzdeva intervēt profesoru Kontisolu? — Mūnam beidzot izdevās iestarpināt jautājumu, no kura bija atkarīgs ārkārtīgi daudz.

— Patiesību sakot, neviens, — Fredijs nolēca no rak­stāmgalda, uz kura sēdēja. — Te gulēja zīmīte. Pie mums tā parasti pieņemts. Droši vien to bija atstājis vietējās hronikas nodaļas vadītājs.

Sarunāties bija grūti. Klabēja ap desmit rakstāmma­šīnu, divas unisonā, pārējās ar nekārtīgām ritmiskām pauzēm.

— Vai tad jūs nebūtu pazinis viņu pēc rokraksta?

— Katram deguna priekšā ir rakstāmmašīna, bet pild­spalva vispirms jāizvelk no kabatas. Neesmu gluži pār­liecināts, vai tāda katram vispār ir.

— Tātad zīmīte bija mašīnrakstā? — Mūns konstatēja tādā tonī, it kā tieši to būtu paredzējis. — Fredij, uzzi­niet, kas uzticēja jums šo uzdevumu. Ja tas nav vietējās hronikas redaktors, tad apskrejiet itin visus, bet noskaid­rojiet!

— Man patlaban ir steidzams darbs, — Fredijs atvai­nojās. — Jāapzvana slimnīcas, lai uzzinātu tur nogādāto ievainoto vārdus. Policija vakar sarīkoja rātslaukumā īstu slaktiņu.

— Tas ir vēl steidzamāki

Neviens nepievērsa ciemiņiem ne mazākās uzmanības. Gara auguma reportieris, uzgūlies ar vēderu uz gflda, kaut ko pierakstīja, piespiedis ausij telefona klausuli. Iedams garām, Deilijs sadzirdēja tajā policistu svilpienus, neskaidrus kliedzienus, dobju dunu. Troksnis attālinājās, atkal bija saklausāma profesionāli mierīga balss, kas dik­tēja pēdējās ielu cīņas aprakstu.

Mūns domīgi pastaigājās starp galdiem. Pēkšņi viņš ap­stājās pie neliela brīva galdiņa, kur stāvēja milzīga rak­stāmmašīna ar blakus noliktu «Hamburgas Orākula» vēs­tuļu blanku kaudzi. Viņš ar žestu pieaicināja Deiliju

— Mašīna ārzemju korespondencei! — Deilijs tūdaļ sa­prata pēc neparasti lielā burtu daudzuma. Burti ar putni­ņiem virs tā, komatiem apakšā — romāņu valodām, da­žādu valstu valūtas simboli, specifiski angļu mēru un svaru apzīmējumi.

Mūns un Deilijs zīmīgi saskatījās — šrifts bija pa­zīstams. Diez vai to varēja uzskatīt par nejaušu sagadī­šanos, tādas rakstāmmašīnas mēdz būt vienīgi iestādēs ar plašu ārzemju korespondenci.

Žurnālists, kas,, aizvietodams Frediju, apzvanīja slim­nīcas, aizsargādams vienu ausi no trokšņiem, izkliedza uzvārdus, cits tos ātrā tempā pierakstīja uz mašīnas. Ar ielu cīņu placdarmu savienotais reportieris iebļāvās:

— Klusāk, velni tādi, nedzird ne vārda! … Labs ir, pār­eju uz blakus istabu, piezvani tur! — viņš nolika klausuli un, paskriedams garām, uzvaroši pavēcināja bloknotu:

— Puiši sakur uguni policistiem! Bet Magnuss vēl teica, ka pat nebūs, kas viņu izvada uz kapsētu. Hamburga sa­rīkojusi viņam tādas bēres, ka visi nami nodreb!

Ieskrēja satrauktais Fredijs.

— Kaut kas neticams! Neviens par tādu uzdevumu ne­zina. Izprašņāju visus, ieskaitot lifta zēnu un redakcijas runci… Dzirdēju gan, ka senās pilīs spokojoties, bet lai redakcijā notiktu tādi brīnumi? … Nu, klājiet ātrāk vaļā — kas te slēpjas? Pēc jūsu ģīmjiem noprotu, ka jūs kaut ko zināt.

— Mazliet pacietības, Fredij! — Deilijs viņu pārtrauca.

— Vai Menkupa dienasgrāmata ir pie jums?

— Jā. Publicējam izvilkumus nākamajā numurā, — viņš atslēdza atvilktni un ar svinīgu priesterisku žestu, kā brīnumdarītāju svētbildi ticīgajiem demonstrējot, iz­ņēma kladi. — Spāņu profesora vēstuli arī. Jau sagudroju virsrakstu: «Cerība nāca no Spānijas, nāve no Vācijas!»

— Vēstuli diez vai vērts ievietot.

— Kāpēc?

— Tūlīt redzēsiet.

Mūns pieveda viņu pie rakstāmmašīnas ārzemju kores­pondencei. Fredijs, turēdams rokā zilo papīru ar Madrides viesnīcas nosaukumu, neticīgi aplūkoja taustiņus. Viņš sāka kaut ko sajēgt. Bet tas likās tik pārsteidzoši, ka viņš tikai ar grūtībām spēja izdvest:

— Vēstule rakstīta ar šo mašīnu? Tas taču nevar būt!

— Jensens gan apgalvo, ka dzīvē atgadoties visnetica­mākās lietas, — Deilijs rāmi ielika vēstuli atpakaļ dienas­grāmatā. — Bet, lai vienu un to pašu mašīnu būtu lie­tojis gan Hamburgā dzīvojošais šantāžists, gan Spānijā dzīvojošais profesors Kontisola, kas pie tam, kā tikko noskaidrojām konsulātā, sen miris, — tas pat dzīvē nav iespējams. Zīmīti ar uzdevumu intervēt viltus profesoru atstājis uz jūsu galda pats Menkups … Sajā istabā naktī, kad visi bija aizgājuši, viņš sacerējis … Ko? Jaunu de- tektīvstāstu, kas mazliet līdzīgs viltus slepkavībai? Starp abām šīm izdomām ir tiešs sakars.

— Laiks piezvanīt Jensenam! — Mūns viņu pārtrauca.

— Sarunāties pa telefonu no šejienes var tikai cilvēks ar dzelzsbetona nerviem, — Deilijs protestēja.

— Iesim uz Menkupa kabinetu! — Fredijs aicināja. — Tas pašlaik ir brīvs.

Tūlīt varēja redzēt, ka šajā telpā nekas nav pārkārtots. Ja Menkups vairījās atgādināt par sevi jaunajam redak­toram, tad tas atmaksāja ar to pašu, vismaz attiecībā uz kabinetu. Te nekas nesauca atmiņā laikmetīgumu. Uguns- punkts, kur nerūpējas par skaistumu un ērtību. Te tur­pināja dzīvot grūtie pēckara gadi, kad Menkups nodibi­nāja žurnālu. Dīvāns jau tolaik droši vien nebija visai jauns. Ciets, ar biezu ādu apvilkts — tas kalpoja daudzus gadus. Zaļa galda lampa, kuras gaismā parocīgi lasīt ko­rektūras. Un daudz pelnu trauku — lai, notraucot pelnus uz labu laimi, tomēr trāpītu kādā.

Jauns bija tikai telefons — balts, spīdīgs, kas nez kādēļ stāvēja nevis uz rakstāmgalda, bet uz zema pīpē­jamā galdiņa līdzās dīvānam.

Diez vai lielais gaišreģis nojauta, ka tieši šis tālrunis tiks izmantots informācijai, vienīgajai, kas nebija pare­dzēta, sastādot ģeniālo šaha uzdevumu.

— Jensens apstiprina. Laboratorijas analīze patiešām konstatējusi labās rokas cimdā rādītāja pirksta iekšpusē asins plankumiņu. Grupa sakrīt ar Menkupa grupu, — ziņoja Deilijs. Šis jaunums, lai gan puslīdz gaidīts, tomēr iedarbojās kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. — Uz­gaidiet, Jensen! Ar jums grib runāt Mūns.

— Jensen, vai šantāžista vēstules jums tuvumā? — Mūns ar pūlēm apvaldīja pēkšņo vēlēšanos nolikt klausuli atpakaļ. Vai viņam bija tiesības izdibināt noslēpumus, kurus Menkups gribējis paņemt līdzi kapā?

— Jā! Es pašlaik tieši savācu kopā apsūdzības mate­riālus.

— Prokuratūrai?

— Līdz tam vēl tālu. Nododu lietas, Bodenšternam no­zīmēts jauns palīgs… Iznāk, tā tomēr ir pašnāvība? — Jensens jautāja ļoti klusi, droši vien lai nenoklausītos citi. — Bet kā tas saskaņojams ar dienasgrāmatas ierak­stiem? No tiem taču izriet, ka Menkups nemaz nav tai­sījies mirt.

— Tie bija lietiski pierādījumi pret Ballinu. Un… — Mūns nepaguva pabeigt.

— Jā, es jūs dzirdu, Mūna kungs! — Jensens sacīja jau citā, oficiālā balsī. Droši vien kāds stāvēja blakus.

— Apskatieties zīmogu uz aploksnes! — Mūns pieklu­sināja balsi. — Kāda sakaru nodaļa? Četrdesmit piek­tā? … Tad, Jensen, dodiet aģentūrai «Siriuss» vēl vienu izdevību reklamēt savas spējas. Mani interesē, vai šajā rajonā atrodas kāda privāta korespondences aģentūra?

— Labi! — Jensens nolika klausuli.

Aizritēja minūtes divdesmit. Deilijs šķirstīja dienasgrā­matu. Fredijs domāja. Par to liecināja nedrošie soļi, istabu krustām šķērsām pārstaigājot un ik brīdi kādam priekš­metam uzduroties.

— Kā jums tas vispār iešāvās prātā? — viņš beidzot jautāja Mūnam. — Mums tādu aģentūru anonīmām vēs­tulēm atliku likām. Pats piedalījos kādā reidā, tomēr nemūžam nebūtu uz tādām domām nācis. Varbūt tā­dēļ, ka toreiz patrāpījās gluži cita rakstura korespon­dence.

— Un jums atļāva tajā ieskatīties? — Deilijs jautāja.

— Par krietnu kukuli, ko iesmērējām īpašniecei. Galve­nokārt šo sazināšanās ceļu izmanto īpašas erotikas mīļo­tāji. Avīzē «Die Welt» vai tamlīdzīgā izdevumā parādās sludinājums: «Jauna, glīta sieviete, spējīga apmierināt jeb­kuru gaumi, meklē pazīšanos ar devīgu kungu. Vēstules adresēt tādai un tādai aģentūrai, parole «Marķīze de Sad»…» Un visādi devīgi kungi aizraksta viņai, kādas tiem speciālas vēlēšanās un cik viņi ar mieru maksāt. … Bet tie vēl nav visļaunākie gadījumi… Mātes piedāvā mazgadīgas meitas, vīri izīrē savas sievas … īsta kloākal Ekonomiskā brīnuma otra puse… Pēc manas reportāžas trīs visnetīrākās aģentūras aizliedza, bet pārējās, baidos, pa šo laiku kļuvušas vēl netīrākas …

Varēja redzēt, ka Fredijam it nemaz negribas par to stāstīt, viņa domas, bez šaubām, kavējās citur. Bet vaja­dzēja taču kaut kādā veidā aizpildīt gaidīšanu, un, šo to pļāpājot, laiks aizrit ātrāk.

Mūns aplūkoja grāmatplauktus. Sējumu bija daudz. Spriežot pēc apdilušajām muguriņām, tie atradās nevis redakcijas, bet personīgā īpašumā. Gēte, Sovs, Markss. Gandrīz visi filozofi. Mūns paņēma rokā Gētes dzejoļu krājumu.

— Par ko jūs domājat? — Fredijs vaicāja.

— Vēl arvien par to pašu. Par «Ceļinieka nakts dzies­mu», kas kopā ar Menkupa beidzamo dienasgrāmatas ierakstu sniedza izšķīrēju pierādījumu pret Ballinu.

Deilijs atcerējās tā dzīvokļa saimnieces vārdus par Men­kupa pēdējo negaidīto apciemojumu. Toreiz viņš ilgi gai­dījis Ballinu, strādādams, kā saimniece maldīgi domāja, pie kāda raksta. īstenībā toreiz ticis uzrakstīts Gētes dze­jolis, aizvietojot vienu vārdu ar citu. Tikai tagad noskaid­rojās arī, kāpēc Ballinam detektīvspēlē bija ierādīta sa­mērā nevainīga loma, proti, pirmajam ienākt kabinetā un paziņot pārējiem par Menkupa nāvi. Noslēpuma atklāšana atbrīvoja no aizdomām visus, izņemot Ballinu. Viņš vie­nīgais tiešām varēja nogalināt Menkupu — taisni tādēļ, ka nāca iekšā pirmais. Šobrīd viss likās iespējams — pat tas, ka Menkups paredzējis bezgalīgi smalko psiholoģisko niansi — ieraudzījis līķi, vienīgi Ballins saglabās aukst­asinību, tādēļ atšķirībā no pārējiem Menkupa draugiem pirmais reaģēs uz troksni gaiteņa galā, kur bija ieslēgti Mūns un Deilijs. Dabiski, ka viņš pasteigsies atvērt t^em durvis un līdz ar to atstās uz roktura savu pirkstu no­spiedumus. Spēles noteikumos paredzētais Ballina pienā­kums ienākt pirmajam un novilkt cimdus no mirušā Men­kupa rokām kopā ar aizslēgtajām durvīm un Gētes dze­joli arī bija galvenais būvmateriāls ar ārkārtīgu rūpību noregulēto slazdu mehānismam. Bet izšķirošu lomu izpil­dīja tomēr Gēte.

— Viena vienīga kļūda dažās rindās, bet kāda kolo­sāla slodze tai uzticēta! — Deilijs savilka kopā savas pārdomas. — No visiem Menkupa gājieniem šis liekas vis­ģeniālākais.

— Ģeniāls? — Mūns nopūtās. — Iespējams. Bet arī vis­grūtākais. Iztēlojos, kā viņš sēž pie Ballina rakstāmma­šīnas un vilcinās … Izkropļot Gēti? Roka neceļas. Varbūt tas arī smieklīgi, bet tas raksturīgs tieši tādam Men­kupam, kādu iedomājos. Bet varbūt tā ir vienkārši lantā- zija no manas puses, — Mūns grasījās nolikt dzejoļu krājumu atpakaļ, bet, sadzirdējis telefonu zvanām, no­meta grāmatu uz dīvāna.

— Jūs, Jensen? Kāpēc tik ilgi?

Izrādījās, ka Jensens, dabūjis no aģentūras «Siriuss» vajadzīgo izziņu, bija pats aizbraucis uz korespondences punktu. Aģentūras īpašnieks atrada sarakstu, saskaņā ar kuru viņam vajadzēja nosūtīt pa pastu precīzi apzīmētos datumos astoņas vēstules. Sešas — Ballinam. Divas — Menkupam, pēdējo ar tādu aprēķinu, lai tā pienāktu pēc viņa nāves. īpašnieks laimīgā kārtā atcerējās arī klienta izskatu. Tas bija pats Menkups.

Mūns nolika klausuli ar noguruša, ilggadīgu darbu pa­veikuša cilvēka žestu.

— Vai atceraties atslēdziņu, kas izkrita no Menkupa kabatas, kad viņu pārnesa uz dīvāna? — viņš teica pēc ilgas klusēšanas.

— Es vēl mēģināju ar to uzvilkt pulksteni hallē, kad tas apstājās, — Deilijs atsaucās. — Un visu laiku jokoju, ka ar to attaisāma burvju lādīte, kur paslēpts vēl ducis pārsteigumu.

— Tā ir pastkastes 1567 abonentam izsniegta atslēga, vajadzīga Menkupam, lai saņemtu Ballina atbildi un līdz ar to savu aizdomu galīgu apstiprinājumu! — Mūns līdz­jūtīgi palūkojās Fredijā. — Vēl aizvien neesat apradis ar šo domu? Es, jāatzīstas, tāpat.-Man ir priekšlikums — pa­lasīsim vēlreiz Menkupa dienasgrāmatu, šoreiz nevis 110 gala, bet no iesākuma.

Gadu veci ieraksti ārkārtīgi lakoniski atspoguļoja perso­nisko dzīvi un domas, domas… Reizēm bija dažu dienu, pat veselu nedēļu atstarpes.

«Otrreiz pārlasīju DItera grāmatu «Ģenerāļu sazvēres­tība», šoreiz daudz uzmanīgāk. Pa šo laiku izpētīju itin visu literatūru par mēģinājumu nogalināt Hitleru un tai sekojošo asiņaino izrēķināšanos. Dītera grāmatā ir de­taļas, kuras nepiemin neviens cits autors. Bieži vien rodas iespaids, it kā rakstītu aculiecinieks.»

«Runāju par to ar Dīteru. Viņš paskaidroja, ka uzzi­nājis šīs detaļas no cietumā nodarbinātā amerikāņu ārsta. Šā cietuma ieslodzītie bija Nirnbergas prāvā apsūdzētie kara noziedznieki. Ārsts savukārt dabūjis tās zināt no ieslodzīta gestapovieša, kas īsi pirms prāvas noindējies un tādēļ nav figurējis apsūdzības oficiālajos materiālos. Dī­ters nosauca man ārsta uzvārdu. Gestapovieša uzvārds viņam pašam nav zināms.»

«Aizbraucu uz Minheni apciemot profesoru Litki. Ne­kādu cerību. Pie viena satikos ar Gēlena vietnieku V., kas kādreiz draudzējās ar Grundegu. Viņš apsolījās ievākt ziņas.»

«Otrreizēja sastapšanās ar V. Amerikāņu ārsts, kura uzvārdu minēja Dīters, nekad nav strādājis Nirnbergas prāvas dalībniekiem ierādītajā cietumā.»

«Atkal Minhenē. Profesors Litke šoreiz noskaņots vēl pesimistiskāk. Visam pienāk gals, arī dzīvībai. Divas stundas sarunājos ar V. par Grundega nāvi. Viņš nācis pie tāda paša slēdziena kā es, bet kaut ko pasākt nevar vai negrib. Iejauktas pārāk iespaidīgas personas.»

«Šodien sapratu — mūsu apstākļos ir tikai viens ceļš panākt taisnu tiesu. Tā ir iecerētās lugas «Būhenvaldes kundzes cimdi» galvenā ideja. Lai gan uzrakstītas tikai pirmās lappuses, jau cītīgi gatavojos pirmizrādei.»

— Tālāk var nelasīt, — Mūns gurdi teica. Fredijs aiz­cirta kladi. Tikko sadzirdams paukšķis, bet šajā no redak­cijas drūzmas izolētajā kabinetā, kur tik bieži sēdējis

Magnuss Menkups,- tas noskanēja kā šāviens. Kā tas, pēc kura Hamburgas orākuls pārstāja eksistēt.

— Būtu mēs zinājuši, kas ir lugas autors, viss daudz ātrāk nostātos savā vietā, — Deilijs sacīja. — Viena un tā pati dramaturģija uz skatuves un dzīvē. Kāda lieliska režisūra! Tāda cilvēka priekšā jānoņem cepure!

— Ar atpakaļ ejošu datumu viegli izlikties par vis­zini, — Mūns papurināja galvu. — Ne velna jūs nebūtu sapratis, Deilij, par spīti lugai. Atcerieties, kādu samudži­nātu kamolu nācās atšķetināt, līdz mēs, pateicoties brī­numam, nokļuvām pie patiesības. Ja Fredijs ar savu repor­tāžu nebūtu atgādinājis mums par nieka griezumu pirkstā, viss, ļoti iespējams, tā arī paliktu hipotēzes kūniņā. Tā bija mana vienīgā reālā cerība, kad sāku iet pa pēdām. Bet bez cerības gūt sekmes neviens zinātnieks un jo vairāk neviens detektīvs nemetīsies tādu neiespējamību atvarā, ka tu sāc pat šaubīties, vai esi pie pilna prāta. Menkups to lieliski apzinājās. Viņš visu paredzēja, visu aplēsa, at­skaitot vienu vienīgu nejēdzīgu nejaušību — to pašu grie­zumu pirkstā …

— Vai es tiešām būtu intervējis pašu Menkupu? — Fredijs grasījās apsēsties uz rakstāmgalda, bet tūdaļ izbīlī nolēca zemē. — Ja tā ir patiesība … Ja tā tiešām ir pa­tiesība, — viņš atkārtoja, vēl aizvien neuzdrošinādamies tam noticēt, — tad neviens nepazina īsto Menkupu! Ne­viens!

— Vēl taustīdamies tumsā, sacīju, ka te diez vai pielie­tojama parasta aritmētika. Bet kurš no mums kaut ko sajēdz no integrālās matemātikas? — Mūns pārlaida ska­tienu Menkupa kabinetam. — Esam pieraduši iet uz mērķi pa netīrajām pēdām, ko noziedznieks atstāj uz tīras grī­das. Lai kādus tas pielieto trikus, vajadzīgas vienīgi sma­dzenes un talants, lai tos atšifrētu. Bet šoreiz mīklas at­minējums slēpās paša raksturā. Tik neparastā, ka tas liekas gandrīz izdomāts. Kāda titāniska vīrišķība vaja­dzīga, lai veselu mēnesi sagatavotu šo pēdējo aktu, ne­sakot nevienam ne pušplēsta vārda, sakožot zobus aiz sāpēm — gan fiziskām, gan garīgām! Iedomājieties, kā tas ir — zināt, ka nomirsi pēc dažām dienām, nomirsi, turklāt labprātīgi tuvinot savu galu. Un tajā pašā laikā ierakstīt dienasgrāmatā optimistiskas rindas par otrreizēju piedzimšanu, reportieru istabas naksnīgajā klusumā kla­bināt uz mašīnas rožainas prognozes vēl desmit dzīves gadiem. Tēlot tā, ka pat vecais Klaterboms, kas pazinis Menkupu četrdesmit gadus, noticēja viņa vieglprātīgajam dzīves priekam!

— Vai Ballins maz bija to vērts? — Deilijs domīgi jau­tāja.

— Bija! — Mūns pārliecināti atbildēja. — Menkups at­riebās ne tikai par Grundegu, ne tikai par izspiegošanu un nodevību, kas attiecās uz viņu pašu, iespējams, ne tikai gestapo bendem par visiem tā upuriem. Ballina per­sonā, kuru, sauksim lietas īstajā vārdā, Menkups nogali­nāja, viņš nāvēja pašu nodevības un bendēšanas ideju. Un, manuprāt, kaut kas no Menkupa sarkastiskā smīna jaušams arī tajā apstāklī, ka Ballinu vajadzēja nošaut tieši Bodenšternam. "

— Bet ko lai iesāk ar šiem ierakstiem? — Fredijs ap­jucis pāršķirstīja dienasgrāmatu. — Mēs taču bijām pār­liecināti, ka nevis viņš pats padarījis sev galu, bet viņu nogalinājuši! Ko teiksim tiem desmitiem tūkstošu, kas iz­gājuši ielās prasīt karātavas hitleriešiem?

— Lūk, to! — Mūns paņēma kladi un ātri citu aiz citas izplēsa lappuses, kurās Menkups vēl varēja atļau­ties būt vaļsirdīgs. — Lai viss paliek tā, kā viņš to vē­lējies.

Un, kamēr papīra driskas sadega redakcijas pelnu traukā, kur cauri tumšajam stiklam vizēja lieli burti «Hamburgas Orākuls» un devīze petitā «Jel kavējies!», Mūns atcerējās Menkupa kabinetu.

Ne šo, kur tas aizvadījis pusi mūža, bet Baha istabu. Tur tagad droši vien jau rīkojas krāsotāji. Zilās štoras noņemtas, diez vai tās atbilst Līzelotes fon Vincelbahas gaumei. Spoguļgriestus aizklāj maisi, lai neaptašķītu ar jauno krāsu. Bet vecā jau nomazgāta. Tumši sarkanā, vi­oletā, oranžā — laikmetīguma un Baha mūžīgās harmo­nijas sintēze, ko Menkups bija izvēlējies savam īslaicī­gajam miteklim. Jo, ievākdamies dzīvoklī, viņš jau zināja, ka ilgi nedzīvos.

Mūns iztēlojās tukšās sienas, uz kurām caur kailo logu krīt šai stundā jau pelēcīgās debess atspīdums. .Kaktā stāv saritināts audekls — no rāmja izgriezta glezna, kuru tā arī aizmirsuši iznest ārā … Visu to Mūns redzēja ārkār­tīgi skaidri, it kā pats atrastos istabā. Bet patiesībā tas viss bija nenozīmīgi, jo ar šo telpu tās saimniekam nemaz nebija tik daudz kopēja. V*,

Menkups varēja dzīvot, vienalga, kur, — pilī, koncentrā­cijas nometnes barakā, savā redakcijas kabinetā, kur izgu­lētais dīvāns devis viņam patvērumu tik daudzas naktis. Visur viņš būtu palicis tas pats Magnuss Menkups, ne par sprīdi neatkāpdamies no savas būtības — tās, kas, izkaisīta pa dienasgrāmatu pamīšus ar promete- jiskās ieceres atsevišķām epizodēm, sadega tagad kopā ar tām.

«Kad aiziešu, lai nekas neatgādina mani, izņemot ma­nas domas. Domājoši cilvēki būs man labākais piemi­neklis!»