Hamburgas orākuls

kafejnīca «vecā mīlestība»

Zultspūšļa stāvoklis tieši atkarīgs no patiesas informācijas daudzuma par pasauli, kurā dzīvo­jam. Jo vairāk uzzinām, jo žultaināki kļūstam.

MAGNUSS MENKUPS

Bija tā īpašā stunda, kad vieglais, tikko jūtamais mij­krēslis kā pasaku tīmeklis apņem namu akmens- rievas. Fasādes ar spraišļotiem logiem pārvēršas it kā ēnu ēkrā- nos, pa kuriem kadrs aiz kadra aizslīd daudzu paaudžu dzīve. Jo vecāka pilsēta, jo lielāka mijkrēšļa burvība, jo gudrākas un nozīmīgākas namu sejas. Dzīvas vēstures izjūta, ko pazīstamās ielās nomāc ikdienišķas domas un rūpes, valdonīgi pārņem mūs svešumā.

Hamburgu kādreiz salīdzināja ar Amsterdamu un Venē­ciju kanālu dēļ, kurus vietējā izloksnē sauc par fletiem. Pēc kara jau sen satiksmei par traucējumu kļuvušos, ar drupu lūžņiem, no degošiem dzīvokļiem izmestām mēbe­lēm, rūsējošām bumbu šķembām piemētātos fletus aizbēra. Graustu vietā pacēlās jaunas arhitektoniskas formas. Šajā krēslas stundā tās likās kā gaiši negatīvi. Pietika pavisam nedaudz iedomu fiksatīva, lai atkal parādītos ūdens at­spoguļotas Hanzas laiku tumšās ēkas: noliktavas ar jum­tiem piekarinātām blokvirvēm preču pacelšan ai, k antori un dzīvojamie nami.

Menkups apmeta īpašu līkumu, lai parādītu viesiem vecpilsētu.

— Lai saka nezin ko, bet vecmodīgā buržuāzija man gandrīz vai simpātiska, — viņš piezīmēja, pabraukdams garām ar biržu savienotajam rātsnamam. — Pilsētas tēvi necentās slēpt, ka Hamburgas Senāta sēdes tikai atbalso biržā slēgtos darījumus. Bet tagad mēs izliekamies, it kā trakais hipodroms, kur noslēdz derības uz neprātīgi auļo­jošiem finansu zirgiem, nav ne mazākā mērā saistīts ar likumiem, preses brīvību un bezdarba pabalstiem.

Skulptūrām bagātīgi izgreznotajam rātsnamam, ko vai­nagoja apaļš tornis, bija visai cienījams izskats. Pilsē­tas labvēļi, bīskapi un grāfi uz gaišā smilšakmens fona ar bronzas klīrību noraudzījās visapkārt. Uz pirmajā pa­saules karā kritušo monumenta cokola stāvēja tūristu ielenkts gids un ar rupora palīdzību cildināja vācu rene­sanses arhitektoniskos skaistumus.

— Meklē pieminekli Eiropas slavenajiem iekarotā­jiem,— Menkups pasmīnēja. — Ērgli ar kāškrustu ķetnās. Pagaidām mēs vēl kautrīgi aizslēpjam to ar vīģes la­piņu …

Vēl dažas šauras ieliņas, kur jaunas celtnes sadzīvoja ar vecajām, un viņi izbrauca pie čuguna režģa nožogotas krastmalas. Kanāls, viens no trim, ko nebija skārusi pēckara rekonstrukcija, saucās Kungu grāvis. Raibu lapu noklātais, zaļas plēves aizvilktais ūdens šķita sastindzis kopš mūžīgiem laikiem.

Kafejnīca saucās «Vecā mīlestība», šis nosaukums, rak­stīts gotu burtiem virs Hanzas kuģa ar vēja piepūstām burām, rotājās spoguļvitrīnās. Pāri zemiem, baltiem aiz­kariem, zilganu dūmu apņemtas, rēgojās apmeklētāju gal­vas. Divi beidzamie logi gandrīz saskārās ar kanāla ču­guna margām, It kā atgriezeniskā projekcijā kafejnīca dzīvoja dzelmē otru — atspoguļotu dzīvi-. Jau iededzināto lustru mirdzumā no ūdens izslējās te atvērta avīze, te roka ar slīpētu alus kausu, te divas viena otrai izteiksmīgā pontomīmā pieliekušās sejas.

Platās aizstiklotās durvis atvērās. Menkups ielaida vie­sus, bet pats paskatījās apkārt — atrast kādu šajā dūmai­najā jūklī nebija nekāds joks. Tā bija tipiska vācu kafej­nīca intelektuāļiem. Pie ieejas stāvēja cepuru, mēteļu, portfeļu apkrauti vadži. Blakus citi ar pastāvīgā lietošanā nopulētiem turekļiem, pie kuriem plandījās periodisko izdevumu melnbaltās un krāsainās flagas. Bufetes letei no vienas puses pieslējās stikla šūnas ar pudeļu kakliem, no otras — garīgās barības krātuve: vecmodīgs ozola skapis ar konversācijas vārdnīcu un izziņu grāmatu smagajiem sējumiem.

Pie kafejnīcas marmora galdiņiem ritēja ikdienišķa dzīve. Klabēja domino kauliņi. Pirksti dūmu gredzenos pārvietoja šaha figūras. Puiši un meitenes ar vienādi gariem matiem pār apvalkāto svīteru augstajām apkak­lēm kaut ko zīmēja. Čaukstēja laikraksti un grāmatas. Izstīdzējis briļļainis, joprojām zelēdams sen nodzisušu cigareti, aši aizpildīja lappusi, kas gulēja jau aprakstītu lapu kaudzes virspusē. Viņa kaimiņiene, ik mirkli ielūko­damās modes žurnālā pielikumā, kaut ko sarežģītu tam­borēja.

Dziļumā izzūdošā telpa bija iespīlēta starp divām sie­nām, kuras klāja milzīgas freskas vecholandiešu manierē ar tumšu sēpiju un melno ogli, kam vietumis lauzās cauri spilgta purpura uzliesmojumi. Sienu gleznas attēloja vis­traģiskākās dienas pilsētas vēsturē — 1842. gada lielo ugunsgrēku, kad trešdaļa ' Hamburgas pārvērtās pelnos, un 1943. gada drausmīgo bombardēšanu, kad puse pilsētas gāja bojā. Dūmu vāli ietina sienas, piešķirdami plandoša* jām uguns mēlēm tilpuma realitāti.

— Tur jau viņi ir! — Menkups beidzot atrada galdiņu, pie kura sēdēja viņa draugi. Pagriezies pret Mij nu un Deiliju, viņš čukstus piebilda: — Ņemiet vērā, jus'-esat mani paziņas, amerikāņu avīžnieki. Jusu īsto profesiju viņi nekādā ziņā nedrīkst nojaust.

Mūns pūlējās piešķirt sev to nevīžīgo izskatu, kāds pa­rasti ārzemnieku iedomās raksturīgs amerikāņu žurnā­listiem. Atšķirībā no Deilija tas viņam nekādi neizdevās. Sevišķi pūlēties vispār nebija nozīmes. Viņš bija pārlieci­nāts, ka jau pēc dažām stundām Menkupa naivā pasaciņa izraisīs aizdomas.

— Mūs dēvē par Hamburgas orākula četrkāji! Tā ir paralēle ar trijkāji, kas parasti kalpoja Delfu orākulam! — ar .smaidu paziņoja gaišmatis, kuram bija tāda kā sagum­zīta seja un pareti mati. Menkups iepazīstināja viņu kā žurnālistu un rakstnieku Dīteru Ballinu. Sarunādamies Ballins saglabāja sejā spalvas tecinātājiem raksturīgu domīgumu, īpatnēju koncentrētības un izklaidības izteik­smi.

— Mēs esam vienīgie cilvēces pārstāvji, kurus Mag­nuss ielaiž savā vientuļnieka pasaulē, — pasmaidīja jauna sieviete — ļoti slaida, cieši pieguļošā, melnā tērpā, tum­šām acīm un melniem, samērā īsi apcirptiem matiem. Ak­trise Lovīze Knoopa atgādināja itālieti. Viņa, tāpat kā Ballins, runāja angliski.

— Tiesa, — Menkups pamāja. — Ieslodzījums viennīcā man tik ļoti iepatikās, ka pēc atbrīvošanas brīvprātīgi turpinu to pašu dzīves veidu. Atteicos ne tikai no gal­venā redaktora posteņa, bet arī no visiem paziņām. Ļaužu attiecībām jādibinās uz pilnīgu savstarpēju uzticēšanos, citādi vispār nav vērts satikties.

Otra sieviete pateica kaut ko vāciski. Tā bija interjēra -arhitekte Magda Štrēlica. Vērojot ap kaklu apsietā lakata raibo, urbānistisko zīmējumu un pie ceriņkrāsas jakas piesprausto metālisko ziedu, varēja bez pūlēm iztēloties viņas noformētos dzīvokļus.

— Viņa brīnās par Magnusu, — Lovīze paskaidroja.

— Kāpēc? — Mūns vaicāja.

Deilijs neko nejautāja. Viņš bija tā nogrimis aktrises aplūkošanā, ka droši vien nemaz nedzirdēja sarunu.

— Ar jūsu personām mūsu Magnuss ielaidīs savā sa­biedrībā vēl divus cilvēces pārstāvjus, — Ballins paskaid­roja.

— Pie tam amerikāņus. Magnuss, starp citu, viņus ne­ieredz ne acu galā, — Lovīze smējās.

— Jus lieliski runājāt angliski, — Deilijs bija pārlie­cināts, ka kompliments ir vistiešākais ceļš uz sievieti.

— Puslīdz.

— Ar tādu izskatu tas ir vairāk nekā vajadzīgs, — Deilijs turpināja uzbrukumu.

— Dīter, pierakstiet! — Lovīze pagriezās pret Ballinu.

— Dīters Ballins vāc oriģinālus aforismus, — viņa pa­skaidroja visai nopietni.

— Bet piedodiet, tas nemaz nebija aforisms, — Deilijs apjuka.

— Jo ļaunāk jums pašam! — Lovīze paskatījās pulk­stenī. — Mums vēl daudz laika. Iedzersim?

Tēlnieks Lerhs Cvikavs pakalpīgi nolika Mūnam priekšā ēdienu karti. Spilgti sarkani mati, stipri izliekta piere, ko šķērsoja viena vienīga horizontāla rieva, mezglaini pirksti, kas pastāvīgi kustējās, melna velveta jaka — šīs cita citu papildinošās reljefās pazīmes droši vien bija iekārdinājušas jauno mākslinieci pie blakus galdiņa. Pa­griezusies pret viņu kopā ar visu krēslu, tā uzmeta por­tretu ar pasteļu krītiem. Tēlnieks bija ideāls modelis. Visu šo laiku viņš sēdēja gandrīz nekustīgi. Viņa klusēšanu varēja izskaidrot vai nu ar angļu valodas galīgu nepra­šanu, vai ar īso pīpi, ko tas ne reizes nebija izņēmis no mutes.

Ēdienu karte bija vācu valodā. Neizprotamie nosaukumi Mūnam neko neizteica. Bet pēc ēstgribu ierosinošajām smaržām varēja gūt zināmu priekšstatu par pavāru māk­slu. Kas attiecās uz izvēli, tad kafejnīcai, kur neiegriezās, lai apmierinātu izsalkumu, tā bija pārsteidzoši bagāta. It īpaši salīdzinājumā ar tāda paša tipa amerikāņu kafejnī­cām, kur apmeklētājs var dabūt pāris pieticīgai gaumei domātu ēdienu.

— Varbūt zušu zupu? — Ballins piedāvāja viesiem.

— Tāpat kā zivju ūtrupes Altonā, tas ir tieši tas, kā dēļ vērts braukt uz Hamburgu.

— Paldies. Mēs ar Deiliju pēc reportieru parašas pus­dienojam tikai pēc redakcijas slēgšanas, — Mūns pajo­koja, pievienodams savus meslus Menkupa izgudrotajam mītam.

— Lieliski! — Menkups pasmaidīja. — Tādā gadrjuiņā: ko dzersiet?

— Es? To pašu, ko jūs! — ignorēdams viņu, Deilijs galanti pagriezās* pret aktrisi.

— Litilitu! — Lovīze sauca pāri visai zālei.

Viesus apkalpoja ar pārsteidzošu ātrumu. Pusaudži iestīvinātos baltos frenčos ar rotaļīgiem uzplecīšiem, šau­dīdamies starp galdiņiem, drīzāk atgādināja cirka māk­sliniekus nekā oficiantus. Nevērīgi žonglēdami izstiepta­jos pirkstos smagi piekrautu paplāti vai balansēdami veselu piramīdu, viņi it kā uz skrituļiem šaudījās pa telpu. Divi zāles pārziņi ar cienīgu profesorisku izskatu apro­bežojās ar satiksmes regulēšanu.

— Septiņus litilitus! — Lovīze pasūtīja oficiantam, kas piesteidzās klāt.

— Oriģināls kokteilis? — Deilijs interesējās.

— Tikpat oriģināls, cik jūsu aforismi. Tūlīt redzēsiet.

Pēc īsa brīža oficiants bija atkal klāt. Uz paplātes atra­dās kausi ar alu un sīkas glāzītes, kurās, izrādās, bija degvīns.

— -Nu, lūk, Deilija kungs, jūs tagad esat saņēmis pirmo lekciju lejasvācu dialektā, — Lovīze apmierināti smējās.

— Litilits nozīmē mazu alu plus mazu šņabīti. Kaut gan lejasvācu dialekts ir tuvs angļu valodai, vāciešiem tas liekas neiedomājami komisks. Mūsu teātrī vienreiz uzdro­šinājās izrādīt Šekspīru. Vairums publikas sastāvēja no kvidjē…

— Kvidjē? — Deilijs pārjautāja katram gadījumam.

— Tā mēs Hamburgā dēvējam citu novadu vāciešus. Hamleta monologs izsauca tādu smieklu vētru, ka aktie­rim tā arī neizdevās to pabeigt. Pēc tam sapratu, kāpēc pie mums izrāda vai vienīgi vodeviļas.

— Sankt-Pauli teātris tieši ar to slavens, ka vienīgais Vācijā sniedz izrādes lejasvācu dialektā, — Menkups pa­skaidroja. — Tāpēc to labprāt apciemo tūristi.

— Es reklamētu to pavisam citādi, — Deilijs paziņoja.

— «Vienīgais teātris pasaulē, kur šausmīgo lejasvācu dialektu izrunā visdaiļākā sieviete.»

— Dīter, neaizmirsti pierakstīt! — Lovīze uzsauca.

— Tas taču arī bija aforisms? — Viņa uzticīgi pieliecās Deilijam. — Jebšu mani atkal maldinājusi valodas nezi­nāšana?

— Protams, aforisms! — Deilijs norūca. — Pie viena ieteicu Ballina kunga kolekcijai šādu izteicienu: «Sieviete,

kas noraida komplimentus, pretendē uz patiesību. Bet, ja pateiksiet viņai šo patiesību, jūs uzskatīs par meli.»*

— Man jūs jāsarūgtina. Ballina kungu interesē tikai vēsturisku personu izteicieni, — Magnusa seja no izdzertā alus lēnām sārtojās. — Viņš raksta dokumentālas grā­matas par Trešā reiha uzvarām un sagrāvi. Sevišķi inte­resanta viņa «Ģenerāļu sazvērestība»… Kas attiecas uz Sankt-Pauli teātri, tad tas diemžēl arī nevarēs izmantot jūsu asprātīgo reklāmu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Lo tur vairs nav ko darīt.

— Vispirms paskaidrojiet — ko nozīmē «Lo»? — Dei­lijs lūdza. — Vai tas atkal lejasvācu dialekts?

— Tā esmu es. Saīsinājums no vārda «Lovīze». Mani izmeta. Pagaidām piedalos cita teātra izrādēs, bet… — viņa skumji apklusa.

— Bet spīdošais angažements, ko tev piedāvā «Ta- lija»? — atgādināja Menkups.

— Tu mums nekā neesi teikusi par piedāvājumu! — Magdas gaišas acis satumsa izbrīnā.

— Man arī! — tēlnieks parstāja sūkt pīpi.

— Vēlējos jūs pārsteigt, — Lovīze nedabiski skaļi iesmējās.

— Tā ir vienkārši cūciba! Mēs visi tā pārdzīvojām tevis dēļ, — Magda nervozi iemeta neizsmēķēto cigareti pelnu traukā un tūdaļ izkratīja jaunu no ķiršu krāsas portsigāra. Tēlnieks ar ierastu pusautomātisku kustību pasniedza savu pīpi, viņa noliecās, lai piesmēķētu.

— Vai nav pārāk izšķērdīgi cilvēkam; kas taisās dibināt savu uzņēmumu? — Menkups smīnot piebīdīja viņai pelnu trauku ar aizsākto cigareti.

— Tencinu! — Magda izklaidīgi izvilka trešo cigareti un šoreiz beidzot piesmeķēja. — Tavas rūpes par manām finansēm tik aizkustinošas, ka pateicībai mūsu firma izga­tavos tev kapa pieminekli pilnīgi par velti.

— Magda! — tēlnieks asi pārmeta.

— Man brīnums par tevi, Lo, — Ballins domīgi noteica.

— Par mani? — Lovīze apmulsa.

— Ja izlikšanās ir artistiska talanta pazīme, tad esmu gatavs atzīt tevi par izcilu aktrisi! — Viņš novilka ar roku pār seju. Vaigos spilgti iezīmējās sīks sklerotisks raksts.

— Viesmīl, šampanieti! Trīs pudeles! — kāds sa-tica.

Mūns ar šausmām pārliecinājās, ka pasūtītājs ir Dei- lijs. Vai Deilijs tiešām aizmirsis, ka viņam nav valūtas? Pasūtīt šampanieti uz Menkupa rēķina liktos netaktiski pat visnekaunīgākajam amerikāņu žurnālistam.

— Ir tikai «Mums», — aiz Deilija muguras izauga kāds no zāles pārziņiem.

— Lieliski!

— Tā ir visdārgākā marka, kungs, — pēc akcenta pa­zinis ārzemnieku, zāles pārzinis uzskatīja par savu pie­nākumu brīdināt.

— Jo labāk!

— «Mumu»! Trīs pudeles! — zāles pārzinis pērkondim- došā balsī apstādināja kādu oficiantu.

Domino kauliņu klaboņa un avīžu čaukstēšana uz brīdi apklusa. Mūns ieraudzīja daudzas galvas, kas pagrieztas pret viņu galdiņu. Droši vien šajā kafejnīcā šampanieti dzēra tikai izņēmuma gadījumos. v.

Zāles pārzinis nekustējās no vietas. Viņš bijīgi gaidīja spainīti ar pudelēm, kas svinīgi tuvojās, peldēdams uz izstieptas rokas.

— Atļaujiet! — Pārzinis nosusināja pudeli ar salveti un, nostājies ar muguru pret galdu, gatavojās to attaisīt.

— Dodiet šurp! — izrāvis viņam pudeli, Deilijs pagrie­zās pret aktrisi. — Uz jūsu angažementu! ,

Viņš izšāva korķi un pamira, ieraudzījis sekas: pār Lo- vīzes seju skrēja ar tušu nokrāsotas putu strūkliņas.

— Visu mūžu esmu sapņojusi izpeldēties šampanietī! — viņa papurināja slapjos matus un, paķērusi savu somu, aizskrēja.

— Tas man gadās pirmo reizi mūžā! — apjukušais Deilijs pat nepamanīja, ka zāles pārzinis delikāti atņēma viņam pudeli.

— Viņa to pelnījusi, — Magda ļauni nomurmināja. — Mēs lauzām galvu, kā palīdzēt, bet viņa …

— Jāatzīstas, jau taisījos runāt ar tevi šai sakarībā, Magnus, — Ballins saspringti pasmaidīja.

— Jo tev taču vienīgajam no mums pašlaik ir nauda,— neskatīdamies uz Menkupu, noburkšķēja tēlnieks. Vai tas tiešām tika teikts ērcīgā tonī, vai tā tikai izlikās dikcijas dēļ? Pīpe arī šoreiz palika zobos.

Zāles pārzinis, aizspiedis pudeles kaklu ar plaukstu, rūpīgi- noslaucīja putas. Tikai tad viņš pagriezās pret Deiliju.

— Atļaujiet!

— Pats piedāvāju viņai naudu, — Menkups pasniedza pretī savu kausu. — Un iznākumā uzzināju par angaže­mentu mazliet agrāk par jums. Uz mūsu Lo veselību! Var runāt, ko grib, bet viņa ir vairāk vērta nekā mēs visi kopā!

— Tev taisnība! — Magda ar graciozu kustību pacēla kausu. No jakas piedurknes izslīdēja metāliska aproce, kas harmoniski papildināja ziedu pie atloka.

— Par Lo! Vēlu viņai laimes! — Dīters Ballins lēnām dzēra šampanieti, it kā garšodams katru malku. Viņa sejā atkal parādījās agrākā izklaidīgi koncentrētā izteiksme.

Tēlnieks nekā neteica. Klusu ciešot iztukšoja savu kausu un tikai,tad pamanīja šļakatas, kas, korķim sprāgstot, bija iekritušas bārdā. Viņš noliecās, lai noslaucītu tās ar jaku, bet gleznotāja, turpinādama portretu, ar žestu apstādināja viņu. Pārāk gleznaini izskatījās ugunīgi sarkanajos matos šīs sidrabainās lodītes.

Iestājās klusums. Deilijs vēroja arhitekti. Tagad, kad Lovīze bija projām, Magda it kā iznāca no aptumšojuma. Deilijs pamanīja, ka viņas efektīgā apģērba katrs sīkums izvēlēts ar rūpību, kas liecināja gan par gaumi, gan par prātu.

Bet Mūns tikmēr domāja par Menkupu un viņa četriem draugiem. Parastas sarunas, kādas risina kafejnīcā, pa­rasti rūpesti un prieki. Un šā ar šņabja glāzīti sasālītu joku un tostu banālā virpuļa centrā — labsirdīgais Mag­nuss Menkups ar ironiska domātāja seju, kas šai vietā likās nejauša maska. Ja nebūtu viņa vēstules, ko Mūns visu laiku sajuta zem žaketes oderes, Menkups ne ar ko neatšķirtos no pārējiem kafejnīcas apmeklētājiem. Turīgs cilvēks ar pazīstamu vārdu, kurš prot atrast sev piemē­rotus draugus. Mūns varēja pārliecināties, ka Menkupa draugi diezgan populāri H'amburgā. Arī no tīri gleznie- ciska viedokļa Ballina rakstnieciskā kontemplācija, Mag­das krāsainā gamma, tēlnieka rudais oreols un it īpaši tumšacainā, viscaur melni ģērbtā Lovīze bija spožs ietvars.

Mūns pieķēra sevi domās nosaucam aktrisi un arhitekti vārdā, rakstnieku uzvārdā, tēlnieku pēc profesijas — psiholoģiski pilnīgi izskaidrojama parādība. Sieviete — tas ir pirmkārt sievietes vārds. Rakstnieka jēdziens sais­tīts ar viņa uzvārdu, kas it kā redzēts uz grāmatas vāka. Kas attiecas uz Lerhu Cvikavu, tad visa viņa būtībai, bet sevišķi kādā neredzamā darbā pastāvīgi aizņemtie pmšsti lika domāt par slapjiem māliem un ar palagiem pārseg­tām marmora skulptūrām.

Laiski sūkdams alu un pa ausu galam ieklausīdamies neizprotamajā valodā (sarunas biedri bija pārgājuši uz vācu valodu un diskutēja par politiku), Mūns ar viņam piemītošo īpašību apšaubīt visu un visus pūlējās saskatīt vienā no četriem draugiem nākamo slepkavu. Šos ļaudis saistīja droši vien ne tikai savstarpējās simpātijas un uz­skatu kopība, bet arīdzan kas dziļāks. Un tomēr varēja neskaidri noģist, ka zem ideālas virspuses paslēpušies iespējami konflikti. Neraugoties uz to, iedoma, ka viņš sēž pie viena galdiņa ar potenciālu slepkavu, likās tik jocīga, ka Mūns skaļi iesmējās.

— Vai tad jūs saprotat vāciski? — Ballins spēji pagrie­zās pret viņu. Vaigu sklerotiskais raksts iedegās spilgtā sarkanumā.

— Nē. Vai tas tik svarīgi?

— Piedodiet. Mēs tieši jokojām sakarā ar kādu Men­kupa publikāciju, kas bija izsaukusi Adenauera dusmas… Tā kā jūs smējāties, domāju, ka sapratāt.

— Izstāsti savam ciemiņam, Magnus, — Magda mudi­nāja. — Tā ir vienreizēja anekdote.

— Lai iet, — Menkups pievirzījās Mūnam. — Reiz «ITamburgas Orākuls» nosauca Adenaueru par politisku ģikts slimnieku. Kopš tā laika viņam ir paraša izšķirstīt manu nedēļas laikrakstu. Pagājušajā nedēļā viņam dūrās acīs trekniem burtiem saliktas rindas: «Neviena kustība nespēj būtiski iespaidot valsts politiku, ja tajā piedalās vienīgi filozofi un godīgi cilvēki; to ir pārāk maz. Līdz tam laikam, kamēr kustība negūs popularitāti bandītu vidū, tai nav ko cerēt uz vairākumu.»

— Diezgan indīgi, — Mūns piezīmēja.

— Uzgaidiet, pati sāls vēl tikai būs. Adenauers, pro­tams, bija pārliecināts, ka tas tēmēts uz valdības koalīciju. Preses konferencē viņš paziņoja, ka es esot komunists, bet mans žurnāls — spainis ar sarkanām samazgām. Varat iztēloties viņa vecīgo fizionomiju, kad izrādījās, ka tas ir citāts no Bernarda Šova lugas «Cilvēks un pārcilvēks», bet šķietami graujošais raksts veltīts tā daiļ­rades iztirzāšanai.

Visi četri iesāka smieties tīri vāciskā vienprātībā. Men­kups darīja to tikpat aizrautīgi kā pārējie. Tikko Mūns vairs neklausījās, draugi no jauna pārgāja uz vācu valodu. Bet Mūns vēroja te mākslinieci, kura ar dzēšamo gumiju pieslīpēja ģīmetni, te tīrīgi ģērbušos sirmgalvi, kas apstaigāja galdiņus ar pastieptu platmali. Mūnam gribējās abstrahēties, lai pēc tam it kā no jauna radītu īsto Menkupa tēlu. Viņš aizgriezās un tai brīdī ieraudzīja Lovīzi. Ar pieglaustiem, vēl mitriem un tādiem kā nolako­tiem matiem viņa virzījās starp marmora galdiņiem, atbil­dēdama uz daudzo paziņu sveicieniem.

Lovīze bija jau pavisam tuvu, kad garām skrejošais oficiants tikko nenogāza viņu no kājām. Lielā lakotā soma izkrita viņai no rokam un atvērās. Pirms aktrise paguva aizvērt somu, Mūns ieraudzīja pistoli. Atstatums bija pā­rāk liels, lai apzvērētu to. Taču, atcerējies, ar kādu skubu viņa aizcirta somu, Mūns neviļus iebāza roku kabatā. Ka­bata, protams, bija tukša. Sasodītais muitnieks! Sasodītā Hamburga! Sasodītais Hamburgas orākuls!

Lovīze pienāca pie galdiņa un, uzsmaidījusi Menkupam, apsēdās. Pārtraucis sarunu pusvārdā, Menkups pagriezās pret viņu, paskatījās uz somu, pasignalizēja kaut ko ar acīm un arī pasmaidīja.

Un tieši tad Mūnam iešāvās prātā mežonīga doma — ja nu Magnuss Menkups pats vēlas, lai viņu nogalina?