Hamburgas orākuls

testaments

Attieksme pret fašismu — lakmusa papīrs, pēc kura var nekļūdīgi noteikt, kurš no mums cilvēks, kurš likteņa apiets zemcilvēks, kas sapņo kļūt pār­cilvēks, jo būt par cilvēku viņam nav'lemts.

MAGNUSS MENKUPS

— Rihters aizgāja pēc alus? — Mūns apvaicājās, ienākdams kabinetā.

Kamēr viņš bijis projām, telpa izvēdināta. Tā šķita krasa pāreja no karstuma aukstumā. Tur — pilns paze­mes dunoņas dūmojošs krāteris. Te — gandrīz caurspī­dīgs gaiss, omulīgs klusums. Cilvēks pierod pie visa kā — pat pārāk ātri. Šī istaba vairs nebija saistīta ar Menkupu. Tā bija tikai vājš viņa personības atveids. Tāpat kā krīta līnijas uz grīdas un rakstāmgalda. Viņš pats jau bija paguvis izgaist.

Deilijs sēdēja ļoti klusu, varēja redzēt, ka viņš domās atkārto šīsdienas maršrutus. Tā tas bija. Mūns gluži pro­zaiskā balsī apvaicājās:

— Rihters aizgāja pēc alus?

— Gaidījām vienīgi jūs, — Bodenšterns izklaidīgi pār­skatīja nopratināšanas protokolus. — Lai gan nekādas delikateses tikpat nevaru piedāvāt. Rihteram nāksie§ aiz­skriet uz tuvāko traktieri. Pārējos esmu atlaidis, bef ļia- likt viens ar asinskāro avīžnieku bandu baidos, jensens ir ārpus spēles, viņš pārāk liess un inteliģents pat ga­rīgam kautiņam.

— Tikko iegriezos virtuvē, — Mūns apsēdās. — Milzu ledusskapis! Piebāzts ar pārtiku kā ilgstošam ielenku­mam.

— Tomēr būs jāaizsūta …

— Alus arī ir, — Mūns nomierināja Bodenšternu.

— To es saprotu, — komisārs pasmīnēja. — Tādā ga­dījumā var attaisīt arī otro šampanieša pudeli. Lai viņam vieglas smiltis!

— Bet Magdai pietrūkušas cigaretes.

— Te cigarešu papilnam, — Bodenšterns teica. — At­vilktnē iesākta paciņa, bet sekretārā … — viņš atvēra to. Plauktā zem rokrakstiem gulēja vēl dažas paciņas.

— «Remetsma-60», — Jensens izlasīja šķirnes nosau­kumu. — Šķiet, mana hipotēze tomēr bijusi maldīga. Tū­līt paskatīsimies. — Viņš izņēma no celofāna maisiņa pelnu traukā atrastu cigaretes galu. — Tas ir «Ram- zess»!

— Ņemot vērā jūsu kaislību uz tabakas šķipsnām un uzvalkam pielipušām svešām vilnas šķiedrām, tas ir ne­piedodami, Jensen! — komisārs viņu izrāja.

— Atvainojiet, komisāra kungs, jūs pats aizliedzāt izdarīt kratīšanu.

— Es taču nezināju, ka Menkups nesmēķē «Ram- zesu», — Bodenšterns paraustīja plecus. — Pats uzgāju šīs paciņas gluži nejauši, pirms kādas minūtes. Pameklē­jiet cigaretes galā pirkstu nospiedumus! — viņš pavēlēja ar krietnu nokavēšanos.

— Izdarīsim to vēlāk, — Mūns sacīja. — Visupirms jāpiezvana Menkupa sievai.

Jensens uzgrieza numuru.

— Menkupa kundzes nav mājās! — viņā galā atsaucās piesmakusi vīrieša balss.

— Kur tad viņa ir?

— Tikko aizbraukusi.

— Aizbraukusi! — aizspiedis membrānu ar plaukstu, Jensens satraukti paziņoja. — Kas pie tālruņa? — viņš tikai tagad apķērās pajautāt.

— Sulainis. Un kas esat jūs? — balsī varēja just pie­sardzību.

— Kriminālasistents Jensens! — komisāra pārmetošais skatiens šoreiz nelīdzēja. — No policijas! — Jensens atkārtoja ar uzsvaru.

— Kaut kas atgadījies Menkupa kungam? — sulainis bažīgi izdvesa.

— Vai viņa jums kaut ko sacījusi?

— Nē, Menkupa kundze nekā neteica. Tikai pavēlēja sakravāt ceļasomu.

— Vai viņa izskatījās satraukta?

— Manuprāt, nē. Mani tikai pārsteidza, ka viņa pirms pusstundas pārnāca mājās un tūdaļ atkal aizbrauca.

— Tātad viņa pat nav nakšņojusi mājās?

— Nē, aizgāja ap pulksten desmitiem un teica, lai ne­gaidot viņu.

— Vai jums zināms, uz kuru staciju viņa aizbrau­kusi? — sulaiņa vaļsirdība ļāva cerēt, ka viņš nemelos.

— Uz staciju? — sulainis atkārtoja. — Nedomāju vis. Tādās reizēs man jāiet pēc biļetes. Bet šoreiz tikai lika pasūtīt taksometru.

— Pasūtīt! — Jensens nopriecājās. Izsaukums deva iespēju izdibināt mašīnas numuru. — Kādu numuru pa­sūtījāt?

— 75-23.

— Nepūtiet pīlītes! — pat inteliģento Jensenu bija iespējams nokaitināt. — Hamburgā nav četrskaitļu numuru.

— Tas ir taksometra numurs! — ar cieņu paziņoja sulainis. — Jūs man tā arī neesat pateikuši, kas noticis.

Bet Jensens jau bija nometis klausuli. īgni noklausījies viņa ziņojumu, Bodenšterns norūca:

— Blēņas! — Bet, atcerējies priekšniecības norādījumu, tūdaļ piezvanīja operatīvās izziņošanas punktam.

— Runā komisārs Bodenšterns. Nāves komisija! Stei­dzami! Aizturēt taksometru 75-23! Šoferi un pasažieri nekavējoties nogādāt pie manis! — viņš nosauca adresi.

Bodenšterns nebija vēl paguvis atiet no tālruņa, kad atskanēja zvans.

— Menkupa kungu! — palūdza nemierīga balss.

— Miris!

— Tā jau zināju! — viņā galā atskanēja dobjš klie­dziens.

— Kas runā? — Bodenšterns uzbrēca.

Klusums. Tad atvienojuma signāli. Abonents tjj arī nebija pateicis savu vārdu.

— Deilij, aiznesiet Magdai cigaretes, — Mūns palūdza, tad pagriezās pret Jensenu: — Tagad īstais laiks sniegt pielikumu jūsu hipotēzei… Saka, idejas karājoties gaisā. Domāju par to pašu, ko jūs. Bet ar nelielu izmēģinājumu palīdzību pārliecinājos: ja Menkups būtu pats ielaidis viesi, mēs ar Deiliju, uzturēdamies savā istabā, būtu dzir­dējuši klusinātas balsis, nemaz nerunājot par durvju zvanu.

— Jums taču bija ieslēgts televizors, — Jensens atgā­dināja.

— Neraugoties uz to, dzirdējām hallē sitam pulksteni. Bet varējām nedzirdēt, kā atvērās durvis. īpaši aizsūtīju Deiliju, lai to pārbaudītu. Tātad atliek vienīgā reālā iespējamība — Menkupa ciemiņam bijusi sava slēdzene.

— Viss sakrīt! — Jensens nopriecājās.

— Tikai, ja pieļaujam vēl četras iespējas: Menkups gaidīja tieši sievu, nevis citu cilvēku; zvanīja viņai no restorāna; paziņoja, ka draugi paliks pa nakti; informēja par. mūsu ierašanos. Ienākusi ar savu slēdzeni, viņa vispirms ieslēdza mūs. Uzminēt, kurā istabā esam apmetu­šies, nebija grūti, jo visas pārējās pastāvīgi apdzīvoja Menkupa draugi.

— Lielisks smadzeņu darbs! — sadrūmušais Boden­šterns nespēja tomēr noklusēt savu profesionālo apbrīnu. Kas attiecas uz Jensenu, tad viņš aiz prieka pat pieminēja velnu.

— Un tomēr es, solidarizēdamies ar komisāra kungu, atsakos no līdzautora tiesībām, — Mūns ieklausījās tikko sadzirdamā durvju zvana trinkšķēšanā.

— Redziet nu! — Bodenšterns vērsās pie sava palīga.

— Bet gluži citu iemeslu dēļ, — Mūns sausi piebilda.

— Kādu tad? Manuprāt, ir tikai divi ceļi. Vai nu uz mīklainu aizdomu pamata apcietināt Menkupa kundzi, senas dižciltīgas ģimenes pārstāvi, vai arī griezties pie Gētes dzejoļa, kas, jūsu ironijas bultu caururbts, tomēr paliek vienīgais svarīgais atradums.

— Un kopā ar to pie pašnāvības? — Mūns pasmaidīja. — Nekas neiznāks, komisāra kungs!» Tikko pavēlēsiet izdarīt rūpīgu kratīšanu un pie viena noņemt visiem klāt­esošajiem pirkstu nospiedumus, par ko jau sen vajadzēja parūpēties…

— Man arī? — Bodenšterns atieza zobus.

— Jūsu kandidatūra diemžēl atkrīt, — Mūns laipni pa­ziņoja. — Kaut vai tādēļ, ka jūs, skolots kriminālists būdams, neatstātu nekādu pēdu un neizrādītu pārāk aizdo­mīgu stūrgalvību. Kas attiecas uz apklusušiem putniem, mierīgiem kalniem un tā tālāk, tad esmu pārliecināts, ka tas ir Menkupa raksta fragments. Vajag tikai… — Mūns nepaguva izrunāt līdz galam.

Durvis atvērās. Istabā, Deilija pavadīts, iesoļoja ne­liela auguma cilvēks sporta uzvalkā ar mazliet sašķiebu­šos kaklasaiti. Padusē viņš turēja'solīdu cūkādas portfeli.

— Labvakar, kungi! Kur tad Menkupa kungs?

Ciemiņš bija manāmi iereibis. Citādi mazliet ātrāk

būtu ievērojis ēnā sēdošā Bodenšterna mundieri.

— Policija? — viesis uzreiz atžilba. — Kas noticis? — Viņš pārlaida acis klātesošajiem. — Nogalināts? — Ap­sēdās uz krēsla malas un nepaklausīgiem pirkstiem ņē­mās savest kārtībā kaklasaiti. Portfelis ar dobju blīkšķi novēlās uz grīdas.

— Jautājumus uzdošu es! — Bodenšterns piecēlās.

— Komisārs Bodenšterns no kriminālpolicijas! Ko jūs te darāt? Kas jums zināms par Menkupa nāvi?

— Nekas, galīgi nekas, — ciemiņš nomurmināja.

— Tas ir, es gribēju teikt… Johens Klains, — par spīti izbīlim, viņš neaizmirsa palocīties. — No notariālās fir­mas «Klains un dēls»!

— Klains? Ebrejs? — Bodenšterns klusi vaicāja. No­tārs bija gaišmatis ar zilām acīm un absolūti taisnu de­gunu. Taču ne šīs ārējās pazīmes, ne āriskais vārds «Jo­hens» nespēja maldināt komisāru.

— Klaina kungs, jums pilnīgas tiesības neatbildēt uz šo jautājumu! — Jensens asi noteica un mazliet maigāk piemetināja: — Būdams komisāra Bodenšterna asistents, lūdzu piedošanu viņa vietā.

— Neatbildēt? Kādēļ? Labprāt atbildēšu! — ar katru vārdu notāram atgriezās pašpaļāvība. — Jā, es esmu ebrejs! — viņš pagriezās pret Bodenšternu. — Vai jūs gadījumā Hitlera laikos neesat dienējis āriskās piederī­bas noteikšanas komisijā?

Bodenšterns norūca kaut ko.

— Paldies! — Klains palocīja galvu. — Uzskatīsim starpgadījumu par izsmeltu.

— Droši vien jums Menkups zvanīja šovakar no res­torāna «Rozārijs»? — Deilijs minēja.

— Tēvam. Es esmu firmas jaunākais kompanjons. Men­kupa kungs teicās braukt tūlīt uz mājām, lūdza iejusties pēc pusstundas. Tēvs nevarēja — pēkšņa sirdslēkme… Bet es ciemojos pie draugiem. Tas ir tālu. Kamēr aiz­braucu mājās pēc testamenta, kamēr …

— Jums bija jāatved Menkupam testaments?

— Ne gluži. Bet Menkupa kungs pieprasīja, lai tēvs tūlīt ierodas… Sākumā tēvs domāja, ka viņš norūpējies par līgumu. — Klains pēc kārtas nopētīja klātesošos. — Kurš no jums ir Mūns? Un kurš Deilijs? Priecājos iepazīties, — viņš paspieda tiem roku. — Tēvs paskaid­roja Menkupam, ka, jums parakstoties, līgums stājas spēkā, notariālais apliecinājums ir tikai formalitāte, ar kuru var nogaidīt līdz rītam … Bet Menkupa kungs ne­atlaidās … Starp citu, vai esat parakstījuši?

— Jā.

— Lieliski. Līguma summa deponeta pie mums. Avansu varu izmaksāt jebkurā laikā, galīgs norēķins saskaņā ar astoto punktu pēc līguma termiņa notecēšanas.

— Sestais punkts paredz… — Deilijs iesāka, bet Klains aši pārtrauca:

— Zinu. Summa tiek izmaksāta neatkarīgi no izmeklē­šanas rezultātiem.

— Bet vienīgi tad, ja Menkups miris varmācīgā nāvē, — Deilijs atgādināja. — Komisāra kungs domā, ka tā ir pašnāvība.

— Tā ir viņa personīgā darīšana! — notārs bez stei­gas izņēma no futrāļa patumšas brilles, rūpīgi notīrīja izliektos biezos stiklus un uzlika uz sava taisnā deguna. Sācis runāt par līgumu, viņš acumirklī pārvērtās no jautra uzdzīvotāja par priekšzīmīgu firmas pārstāvi. Pat intonācija manāmi izmainījās. Tonis bija mēreni sērīgs, mēreni līdzjūtīgs. Vārdu sakot, vispiemērotākais notāram, kam ik dienu darīšana ar mantiniekiem vai laulības prā­vas naidīgajām pusēm.

— Ko jūs te ar savu līgumu! — Bodenšterns viņam uzbruka. — Vispirms paskaidrojiet, kāpēc tik izaicinoši nosaucāt Menkupa nāvi par kriminālu gadījumu?

— Manuprāt, līgums ir pierādījums a pridri. Bez tam Menkupa kungs runāja par to ar manu tēvu. Pirms divām nedēļām sastādītais jaunais testaments neapšaubāmi lie­cina to pašu.

— Tas ir tas testaments, ko atvedāt? — Mūns jautāja.

— Jā gan, jaunais.

— Kam par labu bija sastādīts vecais?

— Par labu Līzelotei Menkupai, dzimušai fon Vincel- bahai.

— Vai viņa zināja, ka eksistē jauns?

— Menkupa kundze interesējās par šo jautājumu, pē­dējo reizi taisni vakar. Viņa bija atnākusi pie mums sa­karā ar šķiršanās prāvu, kurā mūsu firma pārstāv Men­kupa kungu. Tā kā viņš bija kategoriski aizliedzis infor­mēt sievu, mēs nekā neteicām.

Jensens šņācoši izpūta gaisu. Jauna notikumu gaita apliecināja viņa hipotēzes pareizību.

— Neesam vēl noskaidrojuši citu problēmu, manuprāt, diezgan svarīgu, — Mūns sacīja. — Kāpēc Menkups tik neatlaidīgi pieprasīja, lai jūsu tēvs ierodas jau šodien?

— Gribēju par to runāt, bet mani pārtrauca … Tēvam bija radies iespaids, ka Menkupa kungs nodomājis pār­taisīt testamentu … Tieši tādēļ paķēru līdzi veco, tas ir, piedodiet, jauno.

— Kāpēc viņš nerunāja par to skaidri?

— Nezinu. Tas ir tikai minējums … Menkupa kungs zvanīja no restorāna … Iespējams, kāds noklausījās sa­runu, tādēļ viņam bijuši sevišķi iemesli nerunāt konkrēti.

Spalgi iezvanījās tālrunis, Bodenšterns nocēla klau­suli. Sasprindzināti klausījās, iemetinādams tikai īsas replikas. Kad viņš pievērsās pārējiem, seja pauda galīgu neizpratni.

— Zvana no tuvākā policijas iecirkņa, — viņš paskaid­roja. — Tikko runāju ar aizturētā taksīša šoferi. Tas apgalvo, ka izsēdinājis Menkupa kundzi pie mūsu mājas.

— Jūs droši vien neesat sapratis, komisāra kungs, — Jensens uztraucās. — Kad izsēdinājis? Pirms divpadsmi­tiem?

Bodenšterns atkal paņēma klausuli.

— Nē, viņš saka — pirms piecām minūtēm.

— Tas nav iespējamsl Nekā nesaprotu! — Jensens mulsi paskatījās Mūnā. — Viss sakrita — un pēkšņi! Vai jūs varat izskaidrot?

— Diemžēl! — Mūns noplātīja rokas.

— Es varu paskaidrot! — zema, pašpārliecināta balss lika viņiem apgriezties. Pavērtajās durvīs stāvēja gadus piecdesmit veca eleganta sieviete rūpīgi koptu seju. Mu­gurā viņai bija ar zelta ķēdīti sasprausts vissmalkākās sidrabainās kažokādas truakārs. V*-;

— Menkupa kundze! — notārs izbrīnā pielēca kājās.

— Un kur tad jūsu čemodāns? — Jensens, jau pārlie­cināts par savas teorijas sagrāvi, bet vēl vienmēr cerē­dams uz kādu pārpratumu vai brīnumu, nomāktā balsī vaicāja.

— Tur, kur tam vieta, manā istabā! Diemžēl būs uz kādu laiku jāpārceļas kabinetā. Tas droši vien esat jūs? — sieviete paskatījās uz Mūnu tādām acīm, ka viņš veicīgi aizslēpa cigāru aiz muguras.

— Kā jūs tikāt iekšā? — Jensens jautāja nez kādēļ čukstus.

— Rihters! — Bodenšterns dusmīgi uzrausās kājās.

— Es taču teicu viņam nevienu neielaist! Rihter! — viņš kliedza tādā balsī, kas neko labu nevēstīja.

— Te es esmu, komisāra kungs. — Detektīvs pagrūda durvis ar kāju, jo abas rokas bija aizņemtas. — Atnesu alu, kā pavēlējāt… Un kas tad šī tāda? — ieraudzījis Menkupa kundzi, viņš tikko neizmeta visas sešas pudeles.

— Līzelote Menkupa, dzimusi fon Vincelbaha, ja gribat zināt! Un vispār, — viņa uzrunāja Bodenšternu, — būšu jums ļoti pateicīga, ja jūsu darbinieki izvāksies no mana dzīvokļa pēc iespējas ātrāk!

Viņa apsēdās krēslā, ko pirms tam bija ieņēmis Men­kups. Roka ar smalku locītavu, pie kuras karājās zelta ķēdīte ar sīciņu dāmu pulksteni, atbalstījās pret rakstām­galdu, nodzēsdama krīta līniju — vienīgo Menkupa ne­senās klātbūtnes atgādinājumu. — Līķis morgā? — viņa apvaicājās, ne pie viena konkrēti nevērsdamās. — Ceru, man nevajadzēs apliecināt vīra personību?

— Nē! — Jensens izstomīja.

— Pateicos! Tā būs pirmā un pēdējā reize, kad vīra bēdīgā popularitāte nesīs man kādu labumu. Kurš tad nepazīst Hamburgas orākulu? — Viņa pievērsās notāram:

— Magnuss kaut ko atstājis?

— Jūs runājat par mantojumu?

— Pagaidām tikai par atvadu vēstuli.

— Tātad jūs pretēji Klaina kungam uzskatāt to par pašnāvību? — Bodenšterns jautāja.

— Mani tas neinteresē.

— Komisāra kungs, atļaujiet uzdot mūsu tik pēkšņi atnākušajai viešņai dažus jautājumus, — Deilijs ar pa­svītrotu laipnību lūdza Bodenšternu.

— Viesis esat jūs! Es esmu dzīvokļa saimniece. Jau- i tajiei!

— Kāds cēlonis jūsu konfliktam ar Menkupa kungu?

— Par konfliktu nevar būt ne runas. Kā pret cilvēku izturējos augstākā mērā korekti, kaut gan… — viņa vilcinājās, tomēr atturēties nespēja. — Viņš bija smaga rakstura cilvēks. Visādā ziņā. To apliecinās pat viņa ne­daudzie draugi… Izcils intelekts? Varbūt tā ir taisnība. Bet kopdzīvei tas drīzāk nāk par ļaunu! — viņa attaisīja truakāru un, izvilkusi no kabatas cigaretes, aizsmēķēja. Tas viņu tūdaļ nomierināja. — Tātad jārunā nevis par konfliktu, bet uzskatu atšķirību. Viņa žurnāla novirze likās man gaužām aplama, ko nekad neesmu slēpusi. Ja izrādīsies, ka Magnusu nogalinājuši, tad vainīgs vienīgi viņš pats! — Menkupa kundze nevīžīgi nokratīja pelnus.

— Cik ilgi bijāt precējušies?

— Gandrīz trīspadsmit gadu.

— Un visu šo laiku jūs pacietāt viņa uzskatus?

— Mana māsa divdesmit gadus bija sieva vienam no Hitlera mīluļiem — gauleiteram Keseldorfam! Kad vīrs aicināja ciemos savus draugus no partijas, viņa nerādījās mājās. Bet tas netraucēja viņai būt uzticīgai sievai. Mēs, fon Vincelbahi, uzskatām, ka mājas pavardam nav jāpār­vēršas politiskā klubā, kur diskusijas iesākas pie televi­zora un turpinās līdz pašam rītam gultā.

— Un tomēr jūs nupat mēģinājāt izskaidrot savu aiz­iešanu no Menkupa ar ideoloģiskām domstarpībām.

— Jā. Varu paciest visu ko, bet kad Magnuss pazi­ņoja, ka grasās pārbraukt uz Austrumu zonu pie komu­nistiem … — viņa dziļi ievilka dūmu. — Tur nav ko runāt, jūs paši mani sapratīsiet.

Uz to katrs reaģēja savādāk. Bodenšterns pamāja. Jen­sens tikko manāmi sarāvās. Deilijs pasmīnēja. Kas attie­cās uz Mūnu, tad tas vispār nebija dzirdējis ne vārda. Viņa uzmanību pilnībā saistīja redakcijas pelnu traukam līdzās noliktā paciņa ar faraona attēlu. Menkupa kundze smēķēja cigaretes «Ramzess».

— Menkupa kundze! — viņš vērsās pie tās. — Vai jūs nebūtu tik laipna pastāstīt, kur atradāties desmit mi­nūtes pirms divpadsmitiem? Lūdzu, pārtulkojiet, Deilij!

— Uz kāda pamata? — viņa nicīgi piemiedza acis.

— Uz tā, ka jūsu informētība par vīra nāvi visai mīk­laina, — sajutis Mūna atbalstu, Jensens kļuva fltftšāks.

— Tad uzminiet! Jums policijā par to maksā! Bet ne­kur nav teikts, ka mans pienākums palīdzēt.

— Jūs nenakšņojāt mājās.

— Ja tas jums iiekas aizdomīgi, varu paziņot, ka biju pie mīļākā. Jeb vai jūs uzskatāt, ka mans izskats un ve­cums izslēdz tādu iespēju?

— īsi pirms Menkupā nogalināšanas pie viņa bijis cie­miņš, — Jensens neatlaidās. — Sadzēris ar viņu šampa­nieti un …

— Tādā gadījumā tā neesmu es. Vienīgā reize, kad tiku dzērusi šampanieti, bija manā konfirmācijas dienā.

— Un smēķējis cigaretes «Ramzess»! — Jensens tur­pināja uzbrukumu. — Nemēģiniet noliegt, Menkupa kun­dze! Varu pierādīt, ka uz glāzes ir jūsu pirkstu nospie­dumi.

— Vai tiešām manējie? — viņa pavīpsnāja. — Magnu­sam tas būtu bijis gards kumoss! Viņš allaž apgalvoja, ka detektīvrakstniecībā to gaidītu spoži panākumi. Tātad esmu nokļuvusi apsūdzētās lomā? Ja tā, vajadzēs atbildēt uz jūsu ne pārāk taktiskajiem jautājumiem. Par vīra nāvi uzzināju no sava mīļākā.

— Kas viņš ir? — Deilijam paspruka.

— Ne jau tas, kas liekas jums. Viņam paziņoja pa telefonu. Pēc pusstundas zinās jau visa pilsēta. Jeb vai jūs domājat, ka' tik izcilas personības nāvi var ilgāku laiku turēt slepenībā?

Skaļi zvana treļļi apliecināja viņas pareģojuma patie­sību. Ienākdams Rihters bija aizmirsis aizvērt durvis. Tagad preses trokšņainā ierašanās kā pērkona dārdi ielauzās kabineta klusumā.

— Pie durvīm, Rihter! — Bodenšterns nokomandēja.

— Kungi, sagudrosim kādu pagaidu versiju, vienalga, kādu! — viņš nervozi vērsās pie kolēģiem.

Jensens izteiksmīgi paskatījās uz Menkupa kundzi. Mūns un Deilijs klusēja.

— Tātad nekā? — Bodenšterns kļuva aizvien nervozāks.

— Labi, Rihter, pasakiet viņiem, ka apkopojam lietiskos pierādījumus. Pats par sevi saprotams, vispirms aizlieciet ķēdi durvīm priekšā! Ja mēģinās ielauzties, šaujiet gaisāl Un ņemiet vērā, ja kaut vienam no tā vilku bara izdosies iekļūt šai istabā, nošaušu jūs!

— Viņi man neticēs! — Rihters izvilka pistoli, bet iet pie durvīm vilcinājās. — Varbūt labāk jūs pats, komisāra kungs?

— Jūsu uzdevums panākt, lai viņi liek man mieru! Sa­kiet, ko vien vēlaties! Sakiet, ka te tāds Menkups vispār nav dzīvojis!

Detektīvam izejot, Bodenšterns cieši aizvēra durvis, tad smagi atkrita krēslā. Dažas minūtes visi klausījās, kā, biezā popējuma apslāpēts, tomēr skaidri sadzirdamais ielenkuma troksnis satricināja halli.

— Ļoti nožēloju, — Bodenšterna žests izskatījās kā klaja atvainošanās. — Bet, tā kā maniem kolēģiem radu­šās zināmas aizdomas par jums, esmu spiests pārbaudīt jūsu alibi. Ja varat pateikt, kā sauc draugu, pie kura uztu­rējāties minētajā laikā, tas stipri atvieglotu mūsu stāvokli.

— Fon Vincelbahu ģimenes principi, cik nojaušu, neat­ļauj tādu indiskrēciju? — Deilijs savukārt provocēja.

— Miers man dārgāks par principiem. Manam draugam tas, protams, nebūs diez cik patīkami, viņa sieva pašlaik atrodas Nicā, par mūsu sakariem tai nav ne jausmas, bet neraugoties uz to… — viņa paraustīja plecus. — Manā vietā viņš rīkotos gluži tāpat… Rūdijs Fišaustersl

— Rūdolfs Fišaustera kungs? — Bodenšterns bijīgi pār­vaicāja.

— Viņš pats. Telefonu un adresi atradīsiet abonentu grāmatā, bet, lai neapgrūtinātu jūs, varu pateikt pati.

— Piezvaniet! — Mūns teica.

— Vai jūs esat traks? Nakts laikā ar telefona zvanu izcelt no gultas Hamburgas senāta locekli, pie tam tāda nieka dēļi

— Hitlera laikos uzcēla no gultas ne jau ar telefona zvanu, bet ar šautenes laidi! — Deilijs sacīja. — Un to­mēr tas nevienu nemulsināja.

— Ja jums pašam neērti piezvanīt, lai to dara Jensena kungs, — Mūns ierosināja.

— Tikai pēc iespējas delikāti! — Bodenšterns īgni pie­krita.

— Tas nemaz nav tik svarīgi, — Menkupa kundze iro­niski iemetināja. — Protams, ja sāksiet tincināt, ko īsti darījām bez desmit minūtēm divpadsmitos, viņš laikam piedēvēs jums takta trūkumu.

Telefona saruna bija pavisam īsa.

— Viņš visu apstiprina, — Jensens pavēstīja nosku­mušā tonī.

— Tad atliek tikai noņemt Menkupa kundzei pirkstu nospiedumus, — Mūns vēsi konstatēja.

— Jūs nepaļaujaties uz Hamburgas senatora liecību? — Bodenšterns sašuta.

— Paļaujoši — Mūns pamāja. — Bet uz pirkstu no­spiedumiem — vairāk!

— Lūdzami! — Menkupa kundze pastiepa savu šauro, aristokrātisko roku Jensenam. — Ar daudz lielāku pa­tiku dotu jums pļauku, bet, tā kā šāda iepazīšanās ar maniem pirkstiem neatnesīs jums profesionālu labumu, da­riet ar tiem, ko vien gribatl

Jensens cītīgi iedziļinājās daktiloskopiskajā analīzē.

— Tā nav bijusi viņa! — tas, piemirsis jebkurus pieklā­jības likumus, pēc brīža strupi paziņoja. — Pelnu traukā atrasto cigareti smēķējis cits! Un nospiedumi uz glāzes arī pieder citam!

— Nu redziet! — Menkupa kundze izmeta. — Vai tad neteicu, ka šampanieti ciest nevaru.

— Lūdzu piedot! — Bodenšterns noskūpstīja viņai roku.

— Tāds jau mūsu arods. Bieži vien visai nepatīkams tam, kas spiests pildīt dienesta pienākumu.

— Vai vēl ilgi taisāties te palikt? — Menkupa kundze nekādi nereaģēja uz viņa atvainošanos.

— Tas atkarīgs no maniem kolēģiem, — Bodenšterns vaicājoši paskatījās uz Mūnu un Deiliju. — Cerams, visi strīdīgie jautājumi tiks izlemti līdz rītam.

— Labi, — viņa enerģiski piecēlās. — Tik ilgi varu pa­gaidīt.

— Jūs gribat aizbraukt? — Bodenšterns uztraucās.

— Neieteicu. Tur tas zvērudārzs saplosīs jūs gabalos. Vai dzirdat?

Ielenkuma troksnis ne mirkli neatslāba. Šobrīd, pēc īs­laicīgas pauzes, tas atjaunojās ar divkāršu spēku.

— Aizbraukt? Ne prātā nenāk! Gribēju vienīgi uzmo­dināt šo kungu, kas, tā vien liekas, ieradies manās mājās, lai izgulētos.

Pratināšanas laikā notārs bija smalkjūtīgi pārsēdies uz dīvāna un tur, tumsas noslēpts, nemanot iemidzis Pie tam tik pamatīgi, ka visi aizmirsa viņa klātbūtni. Visi, izņemot Menkupa kundzi. Uzmodinājusi to bez jebkādām ceremo­nijām, viņa pieprasīja:

— Gribu dzirdēt sava, vīra testamentu!

— Testamentu? — notārs miegaini nomurmināja.

— Jā! Reiz jūs esat atnācis ar portfeli, tad, cerams, tajā atrodas juridiski dokumenti, nevis pidžama.

— Tūlīt!— Klains devās pie galda, kur stāvēja alus. — Jūs atļausiet? Ierāvu šodien mazliet par daudz! Galva plīst pušu! — iztukšojis glāzi, viņš galīgi atmodās, no­stiprināja uz deguna noslīdējušās acenes un oficiālā tonī paziņoja:

— Pirms sāku iepazīstināt ar testamentu, lūdzu paai­cināt pārējās ieinteresētās puses!

— Pārējās? — Menkupa kundze dusmīgi sarauca uzacis.

— Jā! Menkupa kunga draugus. Viņš pateica manam tēvam, ka tie paliks pa nakti.

— Tā jau es gaidīju, ka Magnuss galu galā pārsteigs ar kādu joku! — Menkupa kundze atgāzās krēslā. — Nu, tad jau modiniet viņus!

Taču izrādījās, ka neviens neguļ. Visi četri ieradās bez vilcināšanās. Deilijs ar interesi vēroja viņu sastapšanos ar Menkupa sievu. Lovīze un Magda aprobežojās ar pieklā­jīgu galvas mājienu. Tēlnieks sasveicinoties pat neizņēma pīpi no mutes. Vienīgi Ballins izteica dažus gadījumam atbilstošus līdzjūtības vārdus, nosaukdams Menkupa kun­dzi «mana dārgā Līzelote».

— Ja domājat, Dīter, ka ļoti apraudu Magnusu, tad jūs maldāties, — viņa neapmierināti izrāva savu roku. — Un šaubos, vai viņš pats to gribētu. Citādi nebūtu sagatavojis man patīkamu pārsteigumu, kas tik glīti noformēts jauna testamenta veidā. Sāciet, Klain! Nekavējoties!

Sākt tomēr neizdevās. Klatnu, kas jau bija izklājis do­kumentu uz galda un nokrekšķinājies, gatavodamies lasīt, pārtrauca telefona zvans.

Pēc dažām frāzēm, ko Bodenšterns norūca, varēja sa­prast, ka zvana no redakcijas.

— Vai jūs beidzot sāksiet, Klain? — Menkupa kundze nervozi rotaļājās ar zelta pulksteņķēdi.

Bet viņam atkal neļāva. Telefons zvanīja vienā laidā. Reportieri, zaudējuši cerības ieņemt cietoksni tiešā uzbru­kumā, bija pārgājuši pie citas taktikas.

— Izraujiet kontaktu, kurš stāv tam tuvāk! — tikko īsa pauze to atļāva, ērcīgi pavēlēja Menkupa kundze. Viņa pamāja Mūnam: — Aiz štorārn! Jūs stāvat tieši ķlakus! Jā, jūs, kā jūs tur sauc, tas ar cigāru! Un lūdzu nesfftēķēt

manā klātbūtnē. Šķiet, esmu jau paskaidrojusi, ka lētu ci­gāru sinaka man krīt uz nerviem!

Mūns droši vien būtu juties aizvainots, bet, par laimi, nesaprata ne vārda. Jensens viņa vietā atvienoja telefonu. Istabā iestājās saspringts klusums. Klains kāri paskatījās uz alus pudelēm, bet, uztvēris Menkupa sievas skatienu, aprobežojās ar skumju nopūtu.

— Tātad … iesāku! —viņš atbīdīja rakstāmmašīnu, kas mazliet traucēja, pielieca galda lampu un ar svinīgi sē­rīgu sejas izteiksmi sāka lasīt tekstu: — Būdams pie pilnas veselības un saprāta, es …

Menkupa kundze atkal paskatījās viņā.

— Labi! — Klains sacīja ar parastu cilvēcisku intonā­ciju: — Tā kā Menkupa kundze pieprasa, izlaižu ievada teikumus … Pirmais punkts. Mans kapitāls ieguldīts ne­dēļas žurnālā «Hamburgas Orākuls». Tam pievienoju visu summu, kas paliek pāri pēc testamenta novēlējumu izmak­sāšanas atsevišķām personām. Ja žurnālam vajadzēs pār­traukt darbību valdības aizlieguma vai citu iemeslu dēļ, viss pirmajā punktā minētais kapitāls pāriet speciāla fonda īpašumā. Šī fonda uzdevums izmaksāt žurnāla līdz­strādniekiem pensiju līdz viņu nāves dienai. Nevēlos, lai viņi būtu spiesti pārdot savu pārliecību maizes gabala dēļ … Otrais punkts. 10 000 marku novēlu savam sulainim Adalbertam Klaterbomam, dzimušam 1904. gadā — bez kādiem noteikumiem … Trešais punkts. Pa 10 000 markām katram novēlu saviem draugiem Dīteram Ballinam, dzi­mušam 1912. gadā, Lerham Cvikavam, dzimušam 1914. gadā, Magdai Štrēlicai, dzimušai 1920. gadā, un Lovīzei Knoopai, dzimušai 1931. gadā. Sis punkts saistīts ar no­teikumu, apzīmētu testamenta papildinājumā, kas nekādā ziņā nedrīkst kļūt zināms atklātībai ātrāk kā nedēļu pēc manas nāves …

— Kas tas par noteikumu? — Menkupa kundze valdo­nīgi vaicāja.

— Notariāls noslēpums, — Klains noplātīja rokas.

— Baidos, ka šoreiz vajadzēs taisīt izņēmumu, — Dei­lijs piezīmēja. — Menkups miris tādos apstākļos, ka jeb­kura neskaidrība apgrūtinās izmeklēšanu.

— Mūsu svētākais likums izpildīt novēlētāja gribu! — Klains iebilda. — Personīgi es neesmu lasījis šo papildi­nājumu. Varu aprunāties ar tēvu. Ja viņš uzskatīs, ka šis apakšpunkts labvēlīgi ietekmēs izmeklēšanas gaitu, tad

droši vien necels iebildumus. Protams, — viņš pievērsās Bodenšternam, — komisāra kungam tādā gadījumā nāk­sies rakstīt oficiālu pieprasījumu.

— Visu izlasījāt? — Menkupa kundze jautāja ledainā balsī.

— Vēl ne. Palikuši divi punkti… Ceturtais punkts. Savu dzīvokli un visu, kas tajā atrodas, izņemot rokrak­stus, kuri jānodod uzticamās rokās, novēlu Līzelotei Men- kupai neatkarīgi no tā, vai viņa manas nāves brīdī vēl būs mana oficiālā sieva.

— Neko teikt, no Magnusa puses tas ir visai plašs žests, — Menkupa kundze pasmīkņāja. — Katrā ziņā būtu bijis ļaunāk, ja viņš atstātu rokrakstus man, bet dzīvokli citam. Kaut gan diez vai justos pārsteigta, pat ja viņš būtu atvēlējis man vienīgi pudeli šampanieša, ko ciest nevaru.

— Neesmu vēl beidzis. — Klains ne bez patikas izla­sīja: — Ceturtais punkts saistīts ar sekojošu noteikumu: Līzelotei Menkupai jāpieņem meitas uzvārds fon Vincel- baha, jo nevēlos, ka man pretēju uzskatu cilvēkam būtu mans vārds. Dzīvam esot, tas diemžēl nebija novēr­šams … Piektais punkts. Vācijas Federatīvās Republikas valdībai, kurai jūtos pateicīgs par daudz ko, tai skaitā par savu cietumniecību, novēlu atsevišķus savus rakstus. Paredzēdams, ka valdība atteiksies no šī dāvinājuma, lū­dzu man uzticamus draugus izdot tos ar nosaukumu «Hamburgas orākuls brīdina». Izņemot šo, lūdzu, necelt man nekādus pieminekļus.

— Man viss ir skaidrs! — iemetusi cigaretes galu re­dakcijas pelnu traukā, Menkupa kundze teica Mūnam: — Varat smēķēt! Es aizbraucu!

— Bet jūs taču gribējāt palikt? — Bodenšterns brīnījās.

— Pārdomāju. Dzīvoklis ir pilnīgi jūsu rīcībā uz laiku, kāds nepieciešams rūpīgai izmeklēšanai! — Viņa pēc kārtas palūkojās Menkupa draugos, iebāza cigarešu pa­ciņu kabatā, sasprādzēja truakāra zelta ķēdi un devās uz durvīm. — Lai gan Magnuss nevēlējās, ka aptraipu viņa vārdu un dieva noliedzēja pēcnāves slavu ar saviem kon­servatīvajiem uzskatiem par pasaules kārtību, tomēr viņš bija mans vīrs. Slepkava jāatrod!

— Atvainojiet, bet mums trūkst pierādījumu slepkavī­bai, — lieliski sapratis zemtekstu, spurojās pretī Boden­šterns.

— Ak tā! — Viņa veltīja tam zibošu skatienu. — Tādā gadījumā Rūdijam vajadzēs pateikt policijas prefektam, ka komisārs Bodenšterns, kādreiz pastāvīgs viesis gaulei- tera Keseldorfa mājās, nav vispiemērotākā figūra šī nozie­guma izmeklēšanai…

— Jūs velti metat man sejā pagātnes grēkus, — Bo­denšterns izslējās. — Bez tam izmeklēšanu īstenībā vada klātesošie Mūna kungs un Deilija kungs, es, tā sakot, esmu tikai tehniska piedeva. Jūsu nelaiķis virs īpaši šim nolūkam ataicinājis viņus no Amerikas, tātad nav iemesla apšaubīt viņu objektivitāti. Starp citu, tas' attiecas arī uz manējo…

— Labi, pagaidām nekā neteikšu. Bet ņemiet vērāl…— Menkupa kundze aizstāja teikuma beigas ar draudīgu pauzi. — Redzēju lejā jūsu dienesta mašīnu, — viņa sa­cīja jau gluži citā balsī. — Vai jūsu šoferis varētu aizvest mani mājās?

— Ar prieku izdarīšu to patsl — Bodenšterns pievērsās Deilijam: — Jūs te lieliski tiksiet galā bez manis, negribu jūs traucēt. Avīžniekus atstājiet manā ziņā. Ja kaut ko atradīsiet, piezvaniet uz prefektūru. Būšu savā kabinetā. Seit vairs neatgriezīšos … Vai esat apmierināta, Menkupa kundze?

— Fon Vincelbahal — viņa smīnēdama pārlaboja. — Mana vīra pēdējais novēlējums svēti izpildāms. Jūs taču dzirdējāt testamentu, komisār?

Atbrīvojies no reportieriem, Bodenšterns atvēra logu un ieslēdza elektrisko kamīnu. Naksnīgais vēsums pamazām nomainīja cigarešu, pīpju un magnēzija dūmus, uz ātru roku salīmētu magnetofona lentu pretīgo etiķa smaku. Kopš četrdesmit pirmā gada Bodenšterns bija- ārkārtīgi jūtīgs pret aukstumu. «Sasildīsimies Maskavāl» — toreiz jokoja kareivji, bet Maskavas vietā bija ilga atkāpšanās, kuras laikā viņš apsaldēja abas kājas un rokas. Sasil­dīties iznāca ar nokavēšanos, dienesta kabinetā.

Bodenšterns uzgrieza sava dzīvokļa numuru. Viņš ne­kad nezvanīja uz mājām, kamēr atradās darbā, tādēļ Traute sākumā uztraucās. Ar pūlēm nomierinājis sievu, viņš vaicāja:

— Kā sauca to tipu, kas atnāca pie tevis aizvakar?

— Sakarā ar tēvu?

— Jā.

— Lerhs Cvikavs.

— Tā jau domāju, tikai nevarēju atcerēties uzvārdu.

— Menkupu noslepkavojuši? — Traute jautāja.

— Bez šaubām! Negarlaikojies, Trau! — domās paplik­šķinājis viņu pa vaigiem, Bodenšterns nolika klausuli.

Viņam joprojām bija vēsi. Aiztaisīt logu nevarēja, dūšu šķebinošā avīžnieku smaka sīksti turējās. Viņi paši, sada­lījušies grupās, tagad skrēja pa svaigām pēdām. Cits uz redakciju, lai pagūtu sagatavot rakstu rīta izlaidumam, cits uz morgu iegūt uzņēmumu tam pašam izlaidumam. Citi devās pēc intervijas pie Menkupa kundzes, ar kuras adresi viņus pakalpīgi bija apgādājis Bodenšterns. Diez­gan veikla atriebība, ko tur teikt! Bet vēl vairāk viņu iepriecināja versija, ko izdevies tīri nemanot piespēlēt re­portieriem. Runādams par neizprotamo pretrunu starp paš­nāvību apliecinošo Gētes dzejoli un to, ka nav pirkstu no­spiedumu uz ieroča, Bodenšterns piesardzīgi ieminējās, ka, iespējams, kāds pielicis savu roku. Menkups bija izcila po­litiska figūra. Politiska slepkavība dotu viņam mocekļa oreolu, bet viņa līdzgaitniekiem — pamatu klaigāt par nacistisku metožu atdzimšanu.

Bodenšterns tīksmi pasmīnēja, iztēlodamies sevi avīžu pirmajās lappusēs. Sevi — dzīvu blakus beigtajam Men­kupam. Likteņa ironija, kas piešķīra popularizācijai presē īpašu garšu. Vienīgais, kas mazliet traucēja — rūgtais at­bildības kauss, ko vajadzēja iztukšot pēc saldā slavas malka.