Hamburgas orākuls

baha istaba

Ar varonīgu pozu papildinātais cīnītāja oreols piestāv cilvēkam vairāk par jebkuru citu galvas­segu. Bet varonība beidzas, tikko tevi pamet plē­sīgiem zvēriem kolizejā, ko dēvē par rietumvācu demokrātiju. Mēģini saglabāt cildenu stāju, kad tevi pa pusei aprijis lauva un no biksēm palikuši pāri tikai kankari.

MAGNUSS MENKUPS

— Neko neaiztikti — Mūns atkārtoja, vērsdamies šo­reiz pie Deilija. Arī viņš pats nekur nepieskārās, pat cen­tās ne uz ko neskatīties. Stāvoklis bija divdomīgs. Po­licijas acīs viņi bija nevis Menkupa īpaši ataicināti amerikāņu detektīvi, bet vienkārši ārzemnieki. Jebkura paš­darbība vienīgi sarežģītu attiecības ar oficiālām iestādēm.

Bet bija vēl viens apstāklis, turklāt svarīgāks, kura dēļ Mūns negribēja ne palikt istabā, ne apskatīt to. Katrs jauns iespaids novirzīja no galvenā uzdevuma — atce­rēties katru Menkupa izrunāto vārdu. Mūnam bija mig­laina nojauta — viss, ko Menkups varēja un gribēja teikt, šodien pateikts. Zem visiem viņa šķietami nejaušajiem maršrutiem, reakcijām, vārdiem slēpās zemteksts, mājiens, norādījums.

Ballins nocēla klausuli, pārējos Deilijs izveda ārā.

— Pasēdiet ar viņiem hallē! — Mūns pačukstēja. — Pa­klausieties, ko runā, bet, dieva dēļ, neuzdodiet nekādus jautājumus. Kamēr mums neatļaus piedalīties izmeklē­šanā, esam tādi paši viesi kā visi.

Ballinam runājot ar policiju, Mūns neizkustējās no vie­tas. Pat nepaspēra dažus soļus, lai izslēgtu televizoru, kur pa ekrānu lēkāja, šāva, skrēja pirmītējie varoņi. Mūns stāvēja pie paša sliekšņa, turpat, kur bija sastindzis, kad ieraudzīja mirušo Menkupu.

Kad Ballins beidza runāt pa telefonu, Mūns viņa klāt­būtnē aizslēdza istabu. Tad kopā ar Ballinu devās uz halli. Pēc gandrīz tumšā kabineta, kur bija palicis ieslēg­tais mironis, mēbeļu un sienu plastikāta spilgtums sa­trieca ar savu nejēdzību. Skulptūras šķita kroplas māla, metāla, koka grimases. Panikā bēgošā cilvēka kompozīcija, likās, atgādināja Menkupu. Vienīgi pie griestiem pakārtais pulksteņa disks nebija mainījies. Ar savu mierīgo mēness nokrāsu un nesteidzīgo rādītāju kustību tas it kā pauda, ka nekas īpašs nav noticis, vienīgi uz zemeslodes dzīvo­jošo skaits samazinājies par vienu cilvēku.

Mūns nolika Baha istabas (tā arī palika nenoskaidrots, kāpēc to iesaukuši šajā vārdā) atslēgu uz galda starp Dei­liju un Ballinu. Lovīze kaut ko jautāja, bet Mūns nedzir­dēja. Viņš atgriezās istabā, kur palika līdz galam neizla­sītais līgums, un apsēdies pūlējās atcerēties savu sarunu ar Menkupu lidostā.

Kaut kas traucēja. Televizorsl Mūns izslēdza to un, no jauna nogrimis atmiņās, atgriezās pie dienas notikumiem. Mazā kafetērija šaipus muitas barjeras, tur ir vienīgi lid­mašīnu komandu locekļi un viņi abi. Omulīgi burbuļo ka­fijas mašīna, gaišmate ar zilām porcelāna acīm liek uz šķīvīšiem baltus cukura graudus. Replika seko replikai, un, lūk, atskan Mūna ironiskā frāze:

«Atliek tikai piebilst, ka Prometeju sauc Magnuss Men­kups, bet Olimpa iemītnieku — Strauss.»

Visa turpmākā saruna rādījās Mūnam kā Menkupa mo­nologs, viņa paša iemetinājumi bija nesvarīgi. Toreiz viņš vēl pārāk maz zināja. Nezināja to, ko saprata tagad, — Menkupa monojogs bija viņa atvadas.

«Jūs sacījāt — Prometejs?» Menkups pasmīnēja.

Mūns neskaidri atcerējās, ka šī atbilde uz viņa frāzi sekoja tikai pēc laba laika. Menkupa izteicieni nebija sa­glabājušies atmiņā to kopsakarībā, drīzāk kā antīka ba­reljefa fragmenti, kurus arheologi izrok no zemes nevis loģiskā secībā, bet stihiskas katastrofas izmētātajā kārtībā.

«Jūs man neviļus atgādinājāt kādu manu pirms trim gadiem sacerētu rakstu: «Izturēt mūsu smacīgo atmosfēru spēj tikai četras ļaužu kategorijas: tie, kuriem pieradums elpot ūdeņradi kļuvis par otru dabu; aklie, kas neredz neko, izņemot personīgo nabu; iedzimtie liekuļi un, vis­beidzot, — ierindas prometeji. Ierindas un tomēr neikdie­nišķi. Jo viņus sagaida nevis klasiskā Prometeja lepna spītnieka slava, bet nezināmo kristīgo mocekļu likte­nis …»

Man par laimi, mans tēvs piederēja pie liekuļu katego­rijas. Pats viņš palika Vācijā savu veikalniecisko interešu dēļ, bet mani īstā laikā aizsūtīja uz Angliju ar ieganstu, ka visi angļi esot blēži un viņiem jāskatoties uz pirkstiem, īstenībā tēvs pats bija blēdis, pie tam diezgan tālredzīgs. Apvienošanās ar angļu firmu zivju eksportam notika tūlīt pēc Hitlera nākšanas pie varas. Bet divus mēnešus pirms kara sākumā tēvs nosūtīja savu flotili zvejai uz Šetlendu salu rajonu un atstāja kuģus tur tik ilgi, kamēr tos kon­fiscēja angļu valdība. Praktiski tas nozīmēja, ka tie pār­gāja angļu kompanjona rīcībā. Ienākumi kārtīgi tika pārskaitīti tēvam uz Šveices banku. Kad viņš drīz pēc kara nomira, es, izrādās, biju mantojis diezgan prāvu kapi­tālu…

Sākumā manis dibinātais nedēļas žurnāls saucās «Ham­burgas Arguss». Vērīga acs, kas bez aizspriedumiem ielū­kojas pēckara Vācijā. Par devīzi izvēlējos Gētes vārdus «Jel kavējies!». Tie, kas pazīst «Faustu» tikai no komen­tāriem vai no skolas sola, kad noteikto klasikas porciju cenšas pēc iespējas ātrāk norīt, līdzīgi karotei zivju eļļas, aplami iztulko šo vietu. Fausta patētiskais izsauciens neat­tiecas, kā viņiem šķiet, uz paradīzi zemes virsū, kur cil­vēkiem atliek tikai baudīt pārpilnības augļus. Cienu Gēti, pirmkārt, par to, ka viņš bija domātājs. Dialektiķis, kā tagad mēdz teikt. Laikam jau esat pamanījis, ka parasti citēju vienīgi pats sevi. Gētes dēļ esmu gatavs atkāpties no šī likuma:

Tā gudrība visaugstākā: Ka pelna brīvības un dzīves dvesmu Tas, kas ik dienas gūst to cīniņā. Tā pavada, ar briesmām apradis, Se gadus bērns un vīrs, un sirmgalvis. Šo ņudzekli es labprāt redzētu, Ar brīvu tautu brīvi stāvētu. Es spētu sacīt uz šo brīdi: «Tu esi skaists! Jel kavējies!»

Mans draugs Grundegs piederēja pie tiem, kurn, vēro­dami mūsu dzīvi, bija gatavi saukt: «Tu esi skaists!» Ideā­lists, kuru varētu ieskaitīt otrajā ļaužu kategorijā. Ap­lūkodams mūsu demokrātijas nabu, viņš smēla ticību parlamenta diskusiju un konstitūcijas tiesību teicami pa­šūtajam svētdienas uzvalkam. Es ar savām drūmajām prognozēm rādījos viņam kā mefistofeliskā smīna iemieso­jums. Viņš nenojauta, ka hroniska skeptiķa loma visvai­rāk apgrūtina mani pašu. Savā avīžu darbā vadījos no principa — visprecīzākās ziņas no visdrošākajiem avotiem. Jo vairāk patiesas informācijas sakrājās manās smadze­nēs, jo grūtāk kļuva pareģot rītdienu. Redzēju, ka svēt­dienas uzvalkam ar skubu piešuva klāt kabatas. Federālās Republikas kundze tikpat veikli noglabāja tajās gan čeku grāmatiņas, gan Hitlera «Mana cīņa» pārlabotu izdevumu pievilcīgā apvākā. Mani sāka dēvēt par Hamburgas orā­kulu — draugi ar smaidu, ienaidnieki ar ņirdzīgu smīnu. Pieņēmu šo izaicinājumu un attiecīgi pārkrustīju savu žurnālu. Ir pasaka par cilvēku, kuram velns apmaiņā pret dvēseli devis acenes, kas atļauj ieskatīties ļaužu sirdīs. Tā bija cilvēka sensenā vēlēšanās, bet kļuva par lāstu. Būt tālredzīgam tuvredzīgo barā nebūt nespārno. Tas no­ved pie bezmiega naktīm, vientulības mokām, pat pašnā­vības domām …

Kad sašutušais Grundegs atnesa man NATO manevru «Fēlikss» slepenos plānus, atšķirībā no viņa sapratu, kas man draud par publikāciju un kādi spēki virza šo spēli. Apzinīgi devos lamatās, jo iespēja sacīt cilvēkiem patie­sību bija svarīgāka par jebkuriem citiem apsvērumiem…

Manevri ar bundesvēra piedalīšanos paredzēja atom­ieročus tā saucamajam «preventīvajam triecienam» pret Austrumvāciju un Krieviju. Taktiskie aprēķini balstījās uz pieņēmumu, ka jau kara pirmajās dienās ies bojā puse Rietumvācijas iedzīvotāju. Strausam, «Atomštrausam», kā viņu ar sajūsmu titulēja pirmās kategorijas ļaudis, šāda materiālapublikācija nozīmēja sitienu visvārīgākajā vietā. Šaubos, vai Hitleram rastos tik daudz pielūdzēju, ja tie iepriekš zinātu, cik dārgi izmaksās viņu aplausi…

Uzzinājis, ka Strauss devis rīkojumu apcietināt mani, Grundegs atskrēja galīgi satraukts. Tās bija bažas ne tikai par mani, bet arī par savām optimistiskajām ilūzi­jām. Iespaidīgi draugi, kuri lūdza neatklāt viņu vārdus, izmantodami Grundega starpniecību, pagādāja man ār­zemju pasi ar spāņu vīzu. Kāpēc man ieteica bēgt uz Spā­niju, nevis uz kādu citu zemi? Atšķirībā no Grundega arī

šoreiz apjēdzu, ka tīšām tiek gatavoti slazdL Bet prāvais starptautiskais skandāls, ko izraisīja spāņu valdības rīcība, izdodot mani Rietumvācijai, atbilda arī manis paša interesēm …

Jāatzīstas, ka ceļojums uz Madridi bija daļēji saistīts ar egoistiskiem nolūkiem. Jau sen taisījos konsultēties ar kādu profesoru … Freids būtu nosaucis manu slimību par hipotrofēta žultspūšļa izraisītu neirozi. Veselībai nekas nav kaitīgāks par politiskās virtuves pazīšanu. Lielisks viesmīlis pasniedz jums ēstgribu rosinošu ēdienu, kas ierakstīts kartē ar nosaukumu «gaiša nākotne». Bet pa­vārs tikmēr, apmierināti berzēdams rokas, izņem no sarūsējušas konservu kārbas jaunu porciju …

Mana nelikumīgā apcietināšana Madridē satrauca vai visu pasauli. Vāciešiem tā diezgan sāpīgi atgādināja hit­leriešu laikus un metodes. Gestapo aģenti vairākkārt no­laupīja antifašistus neitrālo zemju teritorijā. Apdraudēts bija visās šuvēs irstošais tiesiskās valsts cimds, no kura nekaunīgi līda ārā dūre ar pazīstamo tetovējumu. Cilvēki, kas pirms neilga laika uzskatījuši komunistiskās partijas aizliegšanu par vislielāko' sasniegumu pēc ekonomiskā brīnuma, vienprātīgi ķērās pie glābējas adatas. Plīsumus ātri salāpīja. Ārpusē rēgojošos resno Strausa pirkstu ap­mainīja ar mazāk uzkrītošu, skandalozos traipus steigā iztīrīja, Federālās Republikas kundze atkal lepojās ar ne­vainojamiem, elastīgiem, ērtiem, elegantiem glazē cim­diem …

Mans draugs Grundegs līksmotu kā mazs bērns — it nekas vairs pēc šā taisnības triumfa netraucēja atgriezties omulīgajā ilūziju pasaulītē. Bet viņš bija miris. Lai cik savādi, no visiem šiem notikumiem mani visvairāk sa­trieca viņa pēkšņā nāve. Grundegs it kā bija upurējis sevi manā vietā, kaut iesākumā viņam bija domāta vienīgi nekā nezinoša bandinieka loma …

Jūs jokodamies nosaucāt mani par Prometeju. Mūsdienu leģendām ir arī aizkulises. Sajā gadījumā tās ir svarī­gākas par pašu leģendu. Uz skatuves es — Prometeja lomā. Ja jūs atrastos nevis skatītāju zālē, bet aiz dekorāci­jām, virvju, bloku, elektrības vadu, magnetofonā ierakstītu trokšņu efektu krēslainajā pasaulē, tad ieraudzītu ram­pas vietā šaha dēli. Un uz tā — Magnusu Menkupu upu­rējamā laidņa lomā …

Sīs partijas režiju vadīja ģenerālis Gēlens. Izlūkošanas

priekšnieks hitleriešu sauszemes karaspēka štābā, ameri­kāņu organizētā neoficiālā izlūkošanas dienesta priekš­nieks, šodien oficiālās izlūkošanas prezidents. Mūsdienās slepena informācija ir tikpat reāla vara kā nauda vai nafta. Tas, kura rokās tā koncentrējas, ir daudz varenāks par dienesta personām, kuru vajadzībām šī informācija it kā domāta …

Kad Strauss sāka izveidot savas kara ministrijās ietva­ros jaunu, paralēlu izlūkošanu, Gēlens atvēzējās prettrie­cienam. Izmantojot dažu cilvēku starpniecību, viņš piespē­lēja Grundegam NATO manevru slepenos plānus. Nāka­mais solis bija ārzemju pase ar spāņu vīzu — «spāņu variants», kurā Grundegam atkal piešķīra vientiesīga vidu­tāja lomu. Viss bija iepriekš sīki aplēsts un izsvērts — Grundega krietnais sašutums, Strausa niknums un pat­vaļa. Franko iztapība Rietumvācijai, sabiedrības reakcija uz šo priekšlaicīgo gastronomiskās receptes atklāšanu un, visbeidzot, šīs spēles galvenais faktors — mana bezbai­līga cīnītāja reputācija …

Vienu gan Gēlens nenojauta — izlikdamies tāds pats vientiesis kā Grundegs, labi sapratu, kas īstenībā notiek. Kad grieķu valodas skolotājs iepazīstināja mūs ar Prome­teja mītu, kuru uzskatīja par viscildenāko, jau toreiz gud­roju par vienu jautājumu: vai Prometejs veiktu savu va-' roņdarbu, iepriekš zinādams, ka patiesībā kļuvis par ob­jektu dievu galma intrigai, par kuru nāksies mūžu mūžos maksāt ar personīgajām aknām? Senie grieķi izrādījās diezgan labi psihologi, kad atstāja savu eposu varoņus neziņā par Trojas zirga pildījumu …

Klints, pie kuras piekalts Prometejs, ir piemineklis. Mo­numentāls, traģisks, dižens. Ja jau esmu pelnījis kādu eti­ķeti, tad drīzāk biju parasts kristīgais moceklis. Nelaimī­gais vergs, kas uzdrošinājās nosaukt oficiālos dievus par pagānu elkiem, labi zināja, kas to sagaida. Ne jau cilvē­ces pateicība, ne jau vieta panteonā, bet arēnā izlaista lauvas rijīgais vēders un publikas piekrišanas smiekli, kad plēsoņa atraugādamies izspļāva nesagremojamo ticī­bas simbolu — krustiņu. Vienīgais, uz ko vergs cerēja, bija diezgan pieticīga vietiņa viņpasaulē …

Bet arī šo leģendu diez vai var pielāgot man. Esmu šā­dai lomai pārāk liels skeptiķis, it sevišķi, kad no sufliera būdas glūn ģenerālis Gēlens. Romiešu vergs diemžēl arī nezināja visu. Nezināja, ka no viņa mocekļa nāves gudri

|audis pratīs divdesmit gadsimtus izsist materiālu un po­litisku labumu, nezināja, ka viņa vārdā Adenauera Kris­tīgi demokrātiskā savienība uzbūvēs grandiozu arēnu. Ēdienu karte palikusi tā pati, vienīgi plēsoņām domātie krātiņi pārdēvēti par preses, radio un televīzijas pārstāvju ložām …

Pļauku ģīmī cilvēks vēl spējīgs paciest, bet pliķis mūsu ilūzijām liek mums sašust. Mana apcietināšana noveda Grundegu līdz tādam stāvoklim, ka viņš piedraudēja va­renajiem ar nepatīkamiem atklājumiem. Būdams parla­menta aizsardzības komitejas loceklis, viņš pārzināja vienu otru izlūkošanas dienesta noslēpumu. Grundega pēkšņā nāve, bez šaubām, ne vienam vien izvilināja at­vieglojuma nopūtu…

Kas tad īsti spieda mani izdarīt šo bīstamo publikāciju, par kuru paradoksālā veidā ar savu dzīvību vajadzēja sa­maksāt Grundegam? Abstrakcija. Ideja. Ticība. Ticība tik ļoti vajadzīgai ķecerībai, bez kuras mēs aiziesim bojā. Šaubīties nozīmē domāt. Kas ir Vācija bez domājošiem cilvēkiem, to mēs vienreiz jau redzējām …

Kas attiecas uz mani pašu, tad man nekas nav vaja­dzīgs. Ne leģendas, ne pieminekļa, ne mocekļa vainaga. Laikabiedru nievas ir reizēm lielāka uzslava nekā pēcnā­cēju pateicība. Savu esmu paveicis. Atliek tikai pateikt:

Es spētu sacīt uz šo brīdi: «Tu esi skaists! Jel kavējies!»

Tas bija viss, ko Mūns spēja atcerēties. Kaut kādas sva­rīgas sarunas nianses droši vien pazaudētas. Bet kopējais, līdz galam neizteikto zemtekstu, zem sarkasmiem apslēpto dziļi personīgo pārdzīvojumu iespaids bija tik stiprs, ka atrisinājums šķita vai rokām sataustāms. Taču tā izrādī­jās tikai iztēles rotaļa. Savus noslēpumus Menkups bija paņēmis līdzi.

Nokratījis stingumu, Mūns ar grūtībām piecēlās. Viņš arī tagad centās ne par ko nedomāt. Ne par to, kas ieslē­dzis viņu un Deiliju istabā, ne arī par to, kur šai laikā atradušies Menkupa draugi. Kad viņš ieskatījās hallē, visi četri sēdēja pirmītējās pozās. Tēlnieks un Magda, cenzda­mies neskatīties viens uz otru, nervozi smēķēja. Ballins, izstiepies zemajā atzveltnes krēslā, gulēja gandrīz kata- lepsijas stāvoklī. Lovīze sēdēja, galvu piespiedusi atzvel­tnei, nemēģinādama atmest pari pierei pārkritušos matus; viņas nekustīgumā jautās ārkārtējs saspringums.

Deilijs šķirstīja ilustrētu žurnālu. Ieraudzījis Mūnu, tas piecēlās, bet Mūns tikai pamāja — sēdiet vieni

Halle tieši pārgāja gaitenī. Tas bija pašaurs, bez lo­giem, izņemot vienu vienīgu pašā galā, ko apspīdēja ma­tētas luminiscējošas lampas. Labajā pusē deviņas vienā­das, aizvērtas, ar sarkanu ādu apsistas durvis likās stāvam mēmā sardzē.

Nama cēlāji, ņemdami vērā pircēju prasības un maka biezumu, bija parūpējušies par skaņu necaurlaidīgām sie­nām, dzīvokļa saimnieks izolāciju vēl pastiprinājis. Un ta­gad garajā gaitenī valdīja tāds klusums kā nogrimušā, komandas pamestā zemūdenē. Biezā žurnālu papīra čauk­sti, pīpes pakšķēšana, pulksteņa tik tikko sadzirdamie tikšķi bija vienīgās, brīnumainā kārtā dzīvas palikušās skaņas.

Mūns nesaklausīja pats savus soļus. Biezs, pūkains sin­tētiskā auduma celiņš, iesākdamies pie parādes durvīm, šķērsoja halli un sniedzās gaiteņa dziļumā. Mūns citu pēc citas atvēra durvis. Virtuve, tualete, vannas istaba, Menkupa sievas agrākā guļamistaba. Aiz tās — vēl čet­ras vienāda izmēra telpas.

Pirmajā istabā dominēja veca zelta krāsa. Spoguļplasti- kāts, atspīdēdams nekrāsotā, ar caurspīdīgu plēvi klātā kokā, slāņoja citu uz cita krēslainas zelta gaismēnas, vei­dodamas vienkrāsainu pagānisku dardedzi. Uz galda gu­lēja mašīnraksta manuskripts ar priekšpēdējā lapas pusē sarkana zīmuļa pasvītrotām dialoga replikām. Mūns ap­jauta, ka tas ir «Būhenvaldes kundzes cimdu» darba ek­semplārs. Melnais, zelta diegiem cauraustais dīvāna spil­vens bija saburzīts, logs aizvērts un aizklāts, gaisā aiz­vien vēl turējās Lovīzes paaso, ne pārāk dārgo smaržu aromāts.

Nākamajā telpā bija mitinājusies Magda. Istabas inten­sīvais zaļums lieliski atbilda viņas raksturam. Pārkāpis slieksni, Mūns apstājās. Vaļējā logā ielauzās naksnīgās pilsētas troksnis. Ne klusināts, bet neparasti skaļš pēc dzīvokļa mēmā klusuma. Tāli soļi, trolejbusu švīksti, mū­zika, kuģu sirēnas ostā — tas viss grāvieniem atsitās pret sienām un auļoja tālāk pa gaiteni. Sava balss bija pat vieglajai vēja pūsmai. Tā sacēla miniatūru viesuli malahīta pelnu traukā, kas bija pilns pusizsmēķētām cigaretēm, un sarkanām lāsmām pārslīdēja vadzī pakārtajai jakai.

Blakus istabā bija iekārtojies tēlnieks. Te valdīja sar­kankoka krāsa — dīvaini nereāla plastmasas atveidojumā. Blakus spilgtos rudens toņos kvēlojošai tahtai uz nakts- skapīša gulēja vaļēja kārba ar pīpju tabaku. Skulptūras, visas tādā pašā pusabstraktā stilā, aizņēma vairākus plauktus. Uz platas palodzes stāvēja māla gabals. Sprie­žot pēc sacietējušā materiāla, tēlnieks nebija tam pieskā­ries jau vairākas dienas. Visvairāk šajā istabā valdzināja glezna, bet Mūns to nolēma apskatīt citreiz.

Telpa, kur bija uzturējies Ballins, šķita sterili balta. Balti neilona aizkari, caur kuriem ielūkojās tumša debess, baltas sienas, balta plastmasa. Te valdīja priekšzīmīga kārtība. Par apdzīvotību liecināja vienīgi akurāti saliktu grāmatu kaudze un rakstāmpapīrs uz baltā galda, kas spoguļoja tumsu aiz loga. Mūns, neviļus atšķīris virs­pusē guļošo sējumu, ievēroja ex libris: tvaikonītis ar mastu — pildspalvu, vimpelī burti D. Ballins. Par spīti ni­cīgajai attieksmei pret saviem radiem, rakstnieks, bez šau­bām, mazliet lepojās ar piederību pie slavenās kuģu īpaš­nieku dinastijas.

Sai telpai pieslējās Magnusa Menkupa kabinets. Mūns piegāja pie loga gaiteņa galā. Piespiedis seju vēsajam stiklam, viņš bez kādām domām raudzījās uz blakus māju, kas atgādināja plakanu maketu. Tie paši četrpa­dsmit stāvi, tas pats sadalījums — Menkupa apdzīvotās ēkas burtiska kopija, tilpumu un līdz ar to patstāvību ieguvusi ēna.

Mūns strauji pagriezās, lai dotos uz halli, bet aizslēg­tās durvis magnētiski pievilka. Negribot viņš tuvojās un sastinga mistiskās šausmās. Iekšā atskanēja biezā popē- juma apslāpēti kliedzieni. Riebīgu dzīvniecisku baiļu vil­nis pārskrēja mugurai un noplaka, histērisku smieklu lēk­mes aizdzīts. Nolādētais neizslēgtais televizors!

Un atkal nedzirdami soļi pa biezu paklāju, atkal klu­suma pasaule, ko ar reālo saistīja vienīgi čaukstošā papīra un sprēgājošās pīpes tievā dūmu stīdziņa, atkal neciešamas gaidas.

Spalgs durvju zvans noskanēja kā atpestīšana. Viņi iebruka visi reizē — komisārs, tā palīgs, fotogrāfs, ārsts, kriminālpolicijas līdzstrādnieki. Tērgājoši, uzbudināti, kā jau ikreiz pirms izmeklēšanas. ^

— Kas te noticis? — Bodenšterns vaicāja, ar smagu skatienu nopētīdams kājās pielēkušos Menkupa viesus.

— Tas jums būs jāizdibina, — Deilijs atsaucās.

— Ārzemnieks? — Bodenšterns jautāja neapmierināti. — Kā jūs te gadījāties?

— Tie ir Magnusa Menkupa draugi, amerikāņu žurnā­listi, — tēlnieks pasteidzās paskaidrot.

— Kā sauc? — Bodenšterns vērsās pie viņa.

— Lerhs Cvikavs.

— Nodarbošanās?

— Tēlnieks.

Komisāra pierē iegūlās rieva, viņš pūlējās atcerēties Lerhu. Novērsies viņš asi noprasīja:

— Kurš no jums pirmais ieraudzīja līķi?

— Es! — Ballins paspēra soli uz priekšu.

— Jūs? — Bodenšterna plaksti tikko manāmi iedrebē­jās. Apsēdies ar muguru pret Ballinu, viņš izvilka blok­notu: — Pastāstiet, kā tas īsti bija.

— Es uzturējos… — Ballins iesāka, bet komisārs pār­trauca viņu pusvārdā:

— Būsim pazīstami! Kriminālkomisārs Bodenšterns! Un tas ir mans palīgs kriininālasistents Jensens.

Patievs, gadus trīsdesmit vecs vīrietis, kas līdz šim bija turējies ēnā, ar mehānisku kustību sakārtojis svārkus, paklanījās.

Tipiskās civilista manieres, inteliģentiskā pensneja uz pārāk smalkā deguna, biežie ārzemju termini — itin viss Jensenā kaitināja Bodenšternu. Nemaz nerunājot par poli­tiskiem uzskatiem. Jensens gan nekad nerunāja par tādām tēmām, bet Bodenšternam pilnīgi pietika ar viņa noso­došo klusēšanu. Viņš savukārt piesargājās atklāti izrādīt savU nepatiku, laipni piedāvāja cigaretes, apjautājās par līgavas veselību, aicināja iedzert kausu alus. Dienesta ziņā Jensens bija ideāls palīgs. Kriminālistikas institūta līdzstrādnieks, pārvietots uz Hamburgas kriminālpoliciju par disciplināru pārkāpumu, tas ar kaismi metās virsū pirkstu nospiedumiem, asins analīzēm, pulvera testiem, minerālām zemes pārbaudēm — vārdu sakot, labprāt no­darbojās tieši ar Bodenšternam pretīgām lietām. Toties viņš nekad neiejaucās izmeklēšanas taktikā un nemēģi­nāja piesavināt daļu nopelnu. Pat Blungertāna lietā, kad visu izšķīra noslepkavotajam zem naga atrastās zemes piciņas analīze, Jensens ar neizprotamu pieticību ļava plūkt visus laurus priekšniekam.

— Turpiniet! — pamanījis, ka Bodenšterns iegrimis domās, Jensens uzrunāja Ballinu.

Komisārs patiešām bija uz mirkli izslēdzies. Amerikāņu žurnālistu klātbūtne gan iepriecināja, gan mulsināja. Kolēģi bieži citēja parunu: «Veiksmīga izmeklēšana — karjeras pakāpiens, cildinoša atsauksme presē — lifts, kas uzreiz paceļ dažus stāvus augstāk.» Taču, ja Menkups, kā Bodenšterns cerēja, patiešām nogalināts, amerikāņi var sarežģīt viņa uzdevumu. Reiz tie ir Hamburgas orā­kula draugi, diez vai gribēs saprast, ko Menkups nozīmēja vāciešiem. Un vēl viens apstāklis, pareizāk sakot, cilvēks, nedeva Bodenšternam mieru, viesa pretrunīgas izjūtas. Apziņa, ka enerģiski jārīkojas, lai panāktu savu, cīnījās ar vēlēšanos pārlikt šo nastu uz citiem pleciem.

— Atrados blakus istabā, — Ballins atsāka, pūlēda­mies runāt mierīgi. Tas viņam puslīdz izdevās, vienīgi sarkanās dzīsliņas vaigos liecināja pretējo.

— Sadzirdēju šāvienu un izskrēju.

— Precīzs laiks? — nepapūlējies pievērst viņam seju, Bodenšterns ar pildspalvu rokā gaidīja atbildi.

— Bez dažām minūtēm divpadsmit.

— Ko darījāt pirms tam?

— Lasīju grāmatu. Mēs izklīdām pa istabām, gaidī­dami, kad Magnuss, tas ir, Menkupa kungs, ielūgs mūs.

— Ielūgs? Uz ko?

— Mēs šodien atzīmējam Lovīzes Knoopas debiju jaunā lomā.

— Jūs esat Lovīze Knoopa? — Bodenšterns vērsās pie Magdas.

— Nē, mani sauc Magda Strēlica.

— Tā ir viņa! — Jensens pasmaidīja, uzrunādams Lo­vīzi: — Redzēju jūs dažas reizes Sankt-Pauli teātrī.

— Jūsu nodarbošanās? — ignorēdams aktrisi, Boden­šterns apvaicājās Magdai.

— Interjera arhitekte. Sis te dzīvoklis noformēts pēc mana meta.

Bodenšterns veltīja spilgtajai daudzkrāsainībai izsmē­jīgu skatienu.

— Vārdu sakot, pilns daiļo mākslu komplekts. Litera­tūra, skulptūra, arhitektūra, avīžniecība, teātris No tā­diem lieciniekiem diez vai sagaidīsim ticamas izziņās…

— Komisāra kungs! — fotogrāfs paskatījās pulksteni.

— Vai var sākt? Man vēl jātiek uz ostu, «Frederika» uz rīta pusi dodas jūrā.

— Un iepriekšējie fotoattēli?

— Neiznāca pietiekami skaidri. Pie tam Jensens lūdz uzņemt tilpni no augšas.

— Kāda velna pēc? — Bodenšterns neapmierināti pa­skatījās savā palīgā. •

— Nav izslēgts, ka matrozis Varnike nokritis no trapā.

— Bet elektriķis taču atzinies! — Bodenšterns noteica 1 īgnā balsī.

Jensens paraustīja plecus. Apsūdzētā atzīšanās vēl nav vainas pierādījums — šie neizteiktie vārdi bija skaidri lasāmi viņa sejā.

— Uzgaidīsiet! — Bodenšterns atgaiņāja fotogrāfu, tad pateica: — Turpiniet, Ballina kungs!

— Es ieskrēju Menkupa istabā. Ieraudzījis, ka viņš mi­ris, izskrēju gaitenī un iekliedzos. Magda, Lerhs un Lo­vīze izskrēja no savām istabām. ~Arī viņi ieskrēja pie Menkupa …

— Ieskrēja, izskrēja, viņi ieskrēja! — Bodenšterns sa­viebās, — Jūs taču esat rakstnieks, Ballina kungs!

— Kad esmu uztraucies, grūti ievērot stilu, — Ballins atcirta.

— Vai vēl kāds dzirdēja šāvienu? — Jensens apvai­cājās.

— Nē! — pēc neilgas pauzes atsaucās'Magda.

Tēlnieks noraidoši papurināja galvu, Lovīze vispār ne­atbildēja.

— Es arī dzirdēju tā kā šāvienu, — Deilijs nenoturējās. Mūna bezkaislīgā seja rādīja, ka tas nesteidzas pirms laika atklāt viņu inkognito, tāpēc Deilijs centās uzvesties kā parasts liecinieks.

— Kāpēc tad jūs neizskrējāt, kā to darījis Ballina kungs? — Bodenšterns jautāja.

Būtu jāpasaka par aizšauto durvju bultu, bet Deilijs nebija pārliecināts, ka Mūns to grib.

— Mūsu istabā ir televizors, — viņš nomurmināja.

— Rādīja tieši filmu ar šāvieniem, tāpēc šaubījos… Starp citu, Menkupa kabinetā arī televizors nebija izslēgts. Kā tad Ballina kungam izdevies, atšķirt ekrāna šāvienus no īstā?

Ballins nekā neatbildēja. Viņš ierunājās, tikai kad Jen­sens atkārtoja Deilija jautājumu.

— Pirmkārt, mana istaba atrodas blakus, tāpēc dzir­damība ir labāka. Otrkārt, Deilija kungam jāzina, ka filmā šāvienu pastiprina ar papildu troksni. īsts skan citādi.

— Un kur jūs atradāties šajā laikā? — Bodenšterns vāciski uzrunāja Mūnu.

— Mans kolēģis runā tikai angliski, — viņa vietā pa­skaidroja Deilijs.

— Tādā gadījumā būs jāizsauc tulks, — Bodenšterns neapmierināti konstatēja.

— Es varu pārtulkot, — gandrīz reizē pieteicās Ballins un Lovīze.

— Ja uzskatāt, ka instrukcijas izgudro ēzeļi, tad mal­dāties. Tā nav formalitāte, jo man nav nekādas pārliecī­bas, ka jūsu tulkojums būs… — Bodenšterns apstājās, meklēdams vārdu.

— Autentisks! — Jensens pateica priekšā un kautri pie­bilda: •— Es protu angliski.

— Tāpēc jūs zināt tik daudz svešvārdu, — Boden­šterns pajokoja. — Pārtulkojiet viņam manu jautājumu!

— Abi ar Deiliju atradāmies mums ierādītajā istabā līdz tam laikam, kad Ballina kungs mūs pasauca, — Mūns paskaidroja, tāpat noklusēdams par aizslēgtajām durvīm.

— Jā, neesmu jums vēl pastāstījis… — Ballins iesāka, bet Bodenšterns atgaiņājās:

— Vēlāk! Kā redzat, ne vien mūsu fotogrāfs, bet arī dakteris Krauze steidzas tikt ātrāk projām.

— Kabinets aizslēgts. Slēdzene uz galda, — Deilijis brī­dināja.

— Piesardzība, lai nenozagtu līķi? — Bodenšterns smē­jās. — Ejam! Uz jums tas neattiecas, — Bodenšterns aiz­stājās ceļā Menkupa draugiem.

— Un mēs? — Deilijs jautāja.

— Žurnālisti ir allaž gaidīti ciemiņi, sevišķi pie miroņa.

Kabineta durvis atvērās. Filma bija divās sērijās. No

pustumšās istabas ar galda lampas rāmo apli priekšplānā un mirgojošo ieslīpo ekrānu dziļumā pāri ienācējiem gā­zās ložmetēju kārta. Bodenšterns sataustīja slēdžu pogas un nospieda visas reizē. Telpu applūdināja spilgta gaisma. Tikai tagad Mūns saprata, kāpēc to pa jokam sauca par Baha istabu. Viena siena bija tumši sarkana, otra violeta, trešā oranža, kvadrāta ceturto pusi veidoja zilas štoras visas telpas platumā. Tās pašas krāsas, kas dominēja ūdens koncertā izpildītajā Baha skaņdarbā. Galds, pie. kura sēdēja Menkups, melni spoguļojās. Baltais koks un nedaudzo mēbeļu melnās, spīdīgās virsmas radīja liela plašuma un gaiša svinīguma noskaņu. Istabai nebija ne sākuma, ne gala, sienu krāsainā palete it kā difuzēja, sa- plūzdama neparastas krāsainības kopstraumē. Šī brīnuma veicējs bija spoguļgriesti.

Apjēdzis to, Mūns paskatījās uz augšu un tūdaļ no­vērsās. Pāri viņam karājās galva ar īsi apcirptiem iesir­miem matiem. Stiklainās acis vērstas tieši uz viņu. Bet līdzās peldēja kvadrātā iespīlēta' debess, riņķoja fokusa izkropļots helikopters, svilpa lodes, un tam, kas stāvēja lejā, šķita, ka borta ložmetējs notēmēts nevis uz ekrāna ienaidniekiem, bet Magnusa Menkupa galvu.

Kādam ienāca prātā izslēgt televizoru, cits apzīmēja ar krītu pistoles atrašanās vietu, sākās profesionāla kņada ar īsiem izsaucieniem.

Menkups bija nogalināts ar šāvienu pakausī. Ap cau­rumu melnēja pavisam nedaudz jau sarecējušu asiņu. Precīzs trāpījums īstajā vietā. Tā šāva gestapovieši. Bet tāpat šķīrās no dzīves arī daži ģenerāļi — pret Hitleru vērstās sazvērestības dalībnieki. Raudzīties stobrā ir briesmīgāk nekā slēpt to aiz muguras. Un vēl — pat mirstot viņiem negribējās aptašķīties. Šāviens pakausī, ja zini, kādā punktā tēmē, nodrošina pieklājīgu iz­skatu.

Muļķīgās asociācijas, acīm redzot, saistītas gan ar šīs­dienas sarunu pastāvīgo tēmu, gan ar vairākkārt piemi­nētās Dītera Ballina grāmatas nosaukumu. Ar pūlēm at­brīvojies no tām, Mūns sekoja Jensenam. Atliecis vaļā Menkupa sastingušos pirkstus, tas noņēma nospiedumus, tad pievērsās pistolei.

— Marka «Valters», numurs 12572, — viņš nodiktēja, tad palūkojās apkārt: — Vai te neko neaiztikāt?

— Pēc mūsu ierašanās neko, — Deilijs atteica. — Bet Menkupa draugi uzturējās istabā jau aptuveni minūti. Vai manījāt ko neparastu?

Jensens nepaguva atbildēt. Viņu pasauca Bodenšterns. Kopā ar ārstu visi trīs pagāja sānis un, atskatīdamies uz Menkupu, ņēmās kaut ko spriest.

— Viss skaidrs! — Bodenšterns beidzot noteica. — Iek­šējs asins izplūdums, acumirklīga nāve! Apguldiet viņu uz dīvāna!

Divi detektīvi ne bez grūtībām atrāva Menkupu no rak­stāmgalda, no rakstāmmašīnas, pie kuras viņš sēdēja nā­kamo rindu apceroša cilvēka pozā. Ķermenis šūpodamies aizpeldēja pa spoguļgriestiem. Pusceļā priekšā ejošais pa­klupa un tik tikko neizlaida nastu. Kaut kas nošķindēja. No Menkupa kabatas izkrita divas slēdzenes. Maziņā — droši vien no pulksteņa, kas karājās halfe. Otrā bija šne- peris. Mūns atcerējās, ka Menkups, aizslēdzis durvis, bija to noglabājis svārkos.

Viņu nolika uz dīvāna, uz tā paša dīvāna, kur veselu mūžību pirms tam Lovīze ar seju uz atzveltnes bija slē- pusies tumsā. No kā? No gaismas? No bēdām? Menkups gulēja ar nāves krampjos sastingušu seju — nekustīgs ķermenis neuzkrītošā pelēkā uzvalkā. Personība? Bezpalī­dzīgs mironis, nespējīgs aizsargāties pat no tieši acīs krī­tošās nepielūdzami spilgtās gaismās.

Virs dīvāna pie tumši sarkanās sienas karājās glezna. Acīm redzot, glezna, jo kādēļ gan citādi ierāmēt blīvu melnumu šaurā koka ielokā? So gleznu nevarēja neievērot kaut vai lieluma dēļ — trīs reiz seši metri. Līdz šim Mūns nebija tai pievērsis uzmanību vienīgi tāpēc, ka ne­kādi nespēja saprast, ko tā attēloja. Tagad, kad zem tās gulēja mirušais Menkups, tā it kā atdzīvojās.

Vērīgi ieskatījies,, Mūns tuvplānā pamanīja pie klints piekaltu cilvēku. Prometejs? Nē. Klints bija krustveida, tumšajai sejai Kristus vaibsti. Mūns instinktīvi pakāpās mazliet atpakaļ. Līnijas kļuva reljefākas. Ar vienu, neie­domājamā piepūlē saliektu roku cilvēks centās atraut ķēdi no klints, ar otru, kuras galā karājās smaga važa, aizsar­gāja acis. No kā? Vēl solis atpakaļ — un no šķietami ne­caurredzamās tumsas iznāca ērglis, kas ar sakļautiem spārniem piķēja uz cilvēku. Ērglis? Nē, tā taču bija lid­mašīna! Meseršmita iznīcinātājs! Stukass! Uz rumpja melnais vācu krusts, borta ložmetējs tēmē tieši cilvēkam acīs.

īsu brīdi gleznu aizēnoja atmiņa — spoguļgriesti, galva, helikopters, lodēm cauršūta debess. Sakritība, ne­kas vairāk. Dzīve ir miljardu likumsakarīgu nejaušību kombinācija, rulete, kur nav nekā mistiska, vienīgi* rņate- mātiskas varbūtības iespēja. Un tomēr, kad līdzīgos ap­stākļos parādās optiski dubultnieki, reti kāds spēj nesa­skatīt māņticīgu simboliku.

Pēc sekundes Mūns jau atkal atradās apbrīnojamās gleznas varā. Kāds ģeniāls apmāns — tumsas mirāža, kas pakāpeniski atdzīvojas, lai pārvērstos nežēlīgā reali­tātē. Kaut kas sirdi plosošs jautās pie akmens krusta piekaltās cilvēces neaizsargātībā no iznīcības. Bet arī šis iespaids izrādījās nepareizs. Tikko uzmanību pievērsa proporcijām, kļuva skaidra galvenā doma: salīdzinot, ar lidmašīnu, cilvēks bija milzis! Tik varens, ka vajadzēja krusta un važu dubultā jūga, lai tiktu ar viņu galā.

Kāds izsauciens piespieda Mūnu atiet no gleznas. Aiz­gājis līdz rakstāmgaldam, viņš vēlreiz apgriezās un tikai tagad īsti izprata redzēto. Māksliniekam piemita kosmiska redze — jo lielāks attālums, jo noteiktāk iezīmējās deta­ļas. Tagad dibenplāna melnais haoss, kas tuvumā šķita pa pusei mākoņu aizsegts akmens bluķu juceklīgs blā­ķis, pašķīrās. No tā atdalījās piķējošas lidmašīnas, klin­šaini krusti, piekalti cilvēki. To bija daudz, bet katrs ci­tāds. Viens ar nespēkā pieliektu galvu, kliedzošu tukšo acu dobumiem ļengani karājās ķēdēs. Cits ar briesmīgi uztūkušiem muskuļiem nule bija izrāvis savu krustu no akmens pamata. Trešais, no važām jau atbrīvojies, milzī­gām rokām salauza lidmašīnas bortus. Titānu kauja ar mehanizētiem putniem, kuras gala iznākums vēl nebūt ne­bija izšķirts.

— Paskatieties! — Bodenšterns stāvēja pie rakstām­galda. — Jums kā žurnālistiem nav veicies. Un man arī ne. Desmitcollīgiem burtiem nodrukāts nosaukums «Ko­misārs Bodenšterns apcietina Hamburgas orākula slep­kavu», un tas ir viss.

Jensens pārtulkoja. Mūns neviļus izberzēja acis, tik stiprs šķita iespaids, ka viņš ilgi, ļoti ilgi gulējis un re­dzējis garu sapni. Tomēr rokaspulksteņa rādītāji liecināja, pa pagājusi nepilna minūte, kopš Menkupu noguldīja uz dīvāna. Mūns aplūkoja gandrīz tukšo galdu. Šampanieša pudele, līdzās korķis, divas šauras glāzes zeltītām malām ar mazliet šķidruma, kas vairs neputoja. Un rakstāmma­šīna. Tieši uz to zīmējās Bodenšterna vārdi, kurus viņš izrunāja ar teicami notēlotu profesionālu nožēlu:

—- Rau, kur pierādījumi! Pašnāvnieka atvadu vēstule!

Uz tīrās papīra loksnes bija vairākas rindas. Skaidras, ļoti reljefas. Tā bija Gētes pazīstamā «Ceļinieka nakts dziesma».

Miers pakalniem pāri līst. Galotnēs vāri vējš tikko trīs, Pamazām aizmieg zari, Mežā klus putnu bari. Gaidi, tu arī Dusēsi drīz.

Jensens pārtulkoja, nocitēdams no galvas angļu atdze­jojumu … Poēzija? Nevis raksta nobeigums, par kuru runāja Menkups? Dīvaini, neizprotami. Mūns pagriezās pret Menkupu, kā gaidīdams no tā paskaidrojumu. Tas nekustīgi gulēja uz dīvāna — stingstošas miesas, kuras pakāpeniski atstāja pēdējais siltums. Viņa stiklainās acis bija pievērstas gleznai pie sienas. Un, kad Mūns ieska­tījās sejā, tā likās zināmā mērā tai līdzīga — ģeniāls apmāns. Hamburgas orākuls smīnēja.