Hamburgas orākuls

lidosta Fūlsbitela

Pārlasiet manus pirms pieciem gadiem iespies­tos rakstus. Tur jūs jau atradīsiet mūsu šodienu: ekonomisku uzplaukumu uz garīgas nabadzības rē­ķina; ieročus Alžīrijas nemierniekiem un cietumus vācu radikāļiem; skaļas runas par pasaules ieka­rošanu bez asins izliešanas, ar eksporta palīdzību, un pusčukstus «pārāk maz žīdu nosists».

MAGNUSS MENKUPS

«Man ir pamats domāt, ka manai dzīvībai draud bries­mas.»

Kas to sacīja — mirstošs cilvēks vai skaļrunis? No ku­rienes nāca šis vaids — no cilpas savilktas rīkles vai no metāla rupora? Reizes desmit pēc kārtas — viens un tas pats teikums, bungādiņas plosošs kliedziens pēc palīdzī­bas.

Mūns pamodās. Pagāja dažas sekundes, kamēr ap­miglotajai apziņai izdevās atšķirt realitāti no sapņiem. Teikums bija no detektīvu aģentūrai «Mūns un Deilijs» adresētās Magnusa Menkupa vēstules, kas bija tos pa­mudinājusi izlidot uz Vāciju. Bet balss patiešām atskanēja no skaļruņa, patīkama sievietes balss ar vieglu vācu ak­centu:

— «Lufthanzas» lidmašīna izmet īpašu loku pāri Hamburgas okeāna priekšpostenim — Kukshāfenai. Līdz pir­majam pasaules karam mūsu osta bija vislielākā pasaulē pēc Londonas un Ņujorkas. Gandrīz pilnīgi sagrauta ot­rajā pasaules karā sabiedroto aviācijas uzlidojumos, tā pašlaik ieņem piekto vietu Eiropā pēc Londonas, Roterdamas, Antverpenes un Marseļas. Hamburgas osta kā pirmā pasaulē tika apgādāta ar radaru sistēmu, kas atļauj izvadāt kuģus ar radio palīdzību visbiezākajā miglā…

Mūns paskatījās pa iluminatoru. Ir jēdzieni, par kuriem var taurēt, cik grib, tomēr tie paliek abstrakcijas bez mie­sas. Tikai tagad, ieraudzījis zem sevis neskaitāmus ele­vatorus, noliktavas, portālceltņus, nepārtrauktu autokāru un pasažieru straumi, ko kāri ierija segtas pārejas no krastmalas uz okeāna laineru daudzstāvu klājiem, vel­koņu, kuteru, naftas pārliešanas baržu drūzmēšanos ap milzīgiem preču tvaikoņiem un tankkuģiem, Mūns īsteni apjēdza izdaudzināto «ekonomisko brīnumu».

Pēckara Vāciju viņš pietiekami pazina no Deilija glez­nainajiem nostāstiem. Deilijs vairākus gadus bija kalpo­jis okupācijas karaspēkā. Izļodzīti namu grausti, krāmu tirgi katrā laukumā, izmisušas atraitnes, kas mainīja vīra svētdienas uzvalku pret kilogramu eksporta bekona vai sevi pret amerikāņu cigarešu paciņu …

— Kas tad īstenībā uzvarējis karā — viņi vai mēs? — šis Deilijam adresētais ironiskais jautājums palika bez atbildes. Pagriezis galvu, Mūns pārliecinājās, ka blakus sēdeklis tukšs. Kamēr viņš gulēja, Deilijs nebija zaudējis laiku un tagad pilnā sparā flirtēja ar kādu melnādainu skaistuli. Nēģeriete, varbūt arī berberiete, — tā varēja būt gan no harēma aizbēgusi musulmaņu valdnieka mīļotā sieva, gan kādam Hamburgas restorānam angažēta vēderdejas izpildītāja.

Skaistule bija iekāpusi lidmašīnā Lisabonā kopā ar Libānas komersantiem, marokāņu valdības delegācijas lo­cekļiem un studentiem no Ekvatoriālās Āfrikas. Šis ekso­tisko viesu daudzums arī bija ekonomiskā brīnuma pa­zīme:

Mūns un Deilijs atstāja lidmašīnu pēdējie. Pie kāpnēm stāvēja viens vienīgs cilvēks. Viņš panācās pretī un teica:

— Magnuss Menkups!

Mūns ziņkārīgi aplūkoja dziļās rievas zem acīm, cietās krunkas ap izsmējīgajām lūpām. Ironiska domātāja seja. Neuzkrītošs pelēks uzvalks, īsi pelnu krāsas mati ar viet­vietām izkaisītu sirmumu — aiz šīm nebūtiskajām ārējām detaļām slēpās tas, ko sauc par personību. Tieši tā jāiz­skatās cilvēkam, ko iedēvējuši par «vācu labklājības dum­pīgo sirdsapziņu».

Pirms dažiem gadiem Menkupa vārds bieži figurēja laikrakstu slejās. Nedēļas žurnāls «Hajnburgas Orākuls», kura īpašnieks un galvenais redaktors viņš bija, uzdroši-

nājās publicēt slepenu materiālu par atomkara plāniem. Kara ministrs patvaļīgi lika apcietināt Menkupu un viņa tuvākos līdzstrādniekus, apvainodams tos valsts node­vībā. Tam sekoja vētrains skandals. Apcietinātos vajadzēja atbrīvot, ministrs atkāpās no amata.

— Priecājos, ka esat atsaukušies uz manu SOS, — Menkups atturīgi pasmaidīja. Viņa pašsavaldīšanās pārstei­dza. Cilvēks, kuram draud nāves briesmas, parasti iztu­ras pavisam citādi.

— Jūs runājat angliski? — Deilijs vīlies nostiepa. —Ce­rēju, ka noderēs manas vācu valodas zināšanas. Savā laikā dienēju Vācijā, militārajā policijā.

— Un kādi jums palikuši iespaidi? — Menkups vaicāja.

— Akurāta tauta. Reiz man bija jāuzrauga drupu no­vākšana ielā, pa kuru bija jābrauc Aikam… ģenerālim Hizenhaueram, — paskaidroja Deilijs īpaši Menkupam, kas pateicās ar ironisku galvas mājienu. — Tikko noko­mandēju «Sākt!», tūkstoš cilvēku bez kādas speciālas pa­vēles izveidoja dzīvu konveijeru, pa kuru ķieģeļi cits aiz cita pārceļoja no rokas rokā. Ar tādu organizētību var rekorda termiņā iznīcināt visu cilvēci.

— Pavisam nesen noklausījos kādā baznīcā sprediķi, — Menkups pasmīnēja. — Mācītājs dvēseliski runāja par to, ka visās nelaimēs vainīgi nevis hitlerieši, bet karš. Civilizētā pasaule dzīvotu pārticībā, nebūtu ne baiļu no nākotnes, ne noziedzības pieauguma, ne narkomānu. Baz­nīcēni piekrītoši māja, bet kāds invalīds bija tā aizkus­tināts, ka «āmen» vietā nomurmināja — «heil!»… Piedo­diet, es jūs aizkavēju. Jums vēl jāiziet cauri muitas ap­skatam.

— Cik laika aizņems šī procedūra? — Mūns jautāja.

— Diezgan daudz. Pie mums visu dara pamatīgi.

— Cik man zināms, pret amerikāņiem izturas diezgan pieklājīgi.

— Parasti gan, bet, ja kāds uzodis, kas jūs tādi un kā­dēļ atbraukuši… — Menkups paraustīja plecus.

— Vai jūs kādam esat stāstījis par mūsu ierašanos?

— Vienīgi notāram. Viņš sastādījis līgumu, ar kuru jūs šodien iepazīstināšu.

Viņi devās uz stikla kubu, virs kura dega neona burti «Lidosta Fūlsbitela». Moderno ēku iejoza puķu dobes. Pa­brauca garām laistāmā mašīna, vilkdama aiz sevis spilgtu pāva asti. Atspoguļodamās lāsēs, augusta saule izpleta krāsainu varavīksnes vēdekli. Putekļu un aviācijas benzīna sauso, karsto smaku nomainīja valgans vēsums.

Deilijs iestājās rindā, Mūns sekoja Menkupam puspa­graba telpā, kur stāvēja daži galdiņi. Pieticīgais kafetērijs atradās šaipus muitas barjeras, vel neitrālā teritorijā, tādēļ to apmeklēja vienīgi ekipāžu locekļi.

Lidostas dunoņa — balsu, motoru rēkoņas, skaļruņu me­tāliskās klaigašanas īpašā polifonija tūdaļ attālinājās, biezo mūru pa pusei noslāpēta. Te bija gandrīz klusi. Burbuļoja ūdens lielā niķelētā kafijas automātā, monētas šķindēja pret alumīnija leti. Piloti un stjuartes pusbalsī apmainījās īsām frāzēm, laiku pa laikam pašķielēdami uz gaismas tablo, kur mainījās reisu numuri un pilsētu nosaukumi.

— Ko pasūtīsim? Dubulto kafiju vai vienkāršo? Ar kon­jaku, ar ķimeli?

Pasūtījis Menkups pagriezās pret Mūnu, kas vēroja elek­trisko mirkšķināšanu piesienas.

, — Vai nav brīnumaini, ka gandrīz visas pasaules ģeo­grāfija atrod vietu šajos četros kvadrātmetros… Bet es vēl atceros laikus, kad puikas, salasījušies Kārlu Maiju un Gerštekeru, ciipoja uz Kukshāfenu, lai paslēptos tilpnē. Priekšroku deva buriniekiem — Hamburgā ik gadus iebrauca četri tūkstoši buru kuģu no visas pasaules. Pui­kas pa lielākai tiesai noķēra, bet biedri tomēr raudzījās uz tiem ar cieņu — viņi taču bija nokļuvuši līdz Kukshā- fenai, tajos laikos tas skaitījās labs gabals. Bet tagad no Hamburgas lido uz Tokiju. Septiņi tūkstoši divi simti kilometru! Visgarākā non-stop līnija pasaulē!

— Cik jums gadu? — ar zināmu izbrīnu jautāja Mūns.

— Burinieku dēļ? Nav jau no svara mans vecums, bet tehniskais progress, kura dēļ mūsu gadsimta sākums lie­kas kaut kas ārkārtīgi arhaisks, novietojams muzejos. Mēs raugāmies uz pasauli caur atombumbas prizmu. Dabiski, ka mums gan Napoleona ulānu zobeni, gan tālaika kara tehnikas brīnums — «Lielā Berta» asociējas ar mamutu ilkņiem. Sis Krupa 1915. gadā izgatavotais unikālais liel­gabals apšaudīja Parīzi no četrdesmit kilometru attāluma, nenodarīdams gandrīz nekādus bojājumus… īsts izrak­tenis, vai ne?

— Pēc jūsu domām, ģeogrāfisko atstatumu sarukšana neizmērojami palielinājusi vēsturiskos? ^

— Patiesi: Pagājušā gadsimta cilvēks vēl uzskatīja^ševi par iepriekšējo paaudžu turpinājumu. Tagad esam zau­dējuši vēsturisku tradīciju izjūtu. Daži, īpaši pie mums, uzskata, ka tā ir pat labāk… — Menkups nogrima do­mās, tad strupi teica: — Man sešdesmit četri. Pēc pases. Bet pēc pārdzīvotā divtik…

— Divas dubultās ar konjaku! — atskanēja no letes puses.

Menkups piecēlās, lai saņemtu pasūtījumu. Mūns jau agrāk bija ievērojis viņa saspringto stāju. Saukt viņa gaitu par staltu nebūtu īsti pareizi. Drīzāk tas bija iekšējs spriegums, pastāvīga cīņa pret dzīves spiedienu. Arī seja atspoguļoja sarežģītu norisi — žultainu smīnu nomai­nīja te veca, pāri sadzīves likstām stāvoša filozofa mierī­gais smaids, te negaidīti jaunu acu pēkšņais uzzibsnījums. To pelēkajai krāsai nebija nekā kopēja ar izdzisušiem pel­niem. Tāda nokrāsa ir negaisa bangai, kas, tuvojoties krastam, saslejas, lai dragātu.

— Sešdesmit četri nav maz. Un tomēr mirt nevienam negribas. — Menkups paskatījās uz Mūnu. — Godīgi sa­kot, es pārāk necerēju, ka jūs atsauksieties uz manu diez­gan juceklīgo vēstuli.

— Jums vienkārši palaimējās, — Mūns pagrozīja pirk­stos glāzīti uzpirksteņa lielumā. Izlējis konjaku kafijā, iemeta cukuru un enerģiski apmaisīja. — Man ir draugs — profesors Holmens, kas Hitlera laikā emigrējis uz Ame­riku. Viņam parādīju jūsu vēstuli, jāatzīstas, ar diezgan nievājošu piezīmi, ka nosūtītājam ir ne tikai vajāšanas mānija, bet arī diezgan līdzekļu, lai nodotos tai… Vai jūs neapvainojāties?

— Nē, es jūs pilnīgi saprotu. Mūsu laikos ne tikai at­sevišķi cilvēki, arī veselas nācijas sirgst ar šo māniju. Apbruņojas, lai tiktu vaļā no bailēm, un ar to tikai pa­dziļina tās.

— Profesors ne vien pastāstīja par jums, bet atnesa arī veselu žūksni laikrakstu. Ar interesi izlasīju šo pamācošo stāstu. Prometejs nolaupīja dieviem kaut ko briesmīgāku par uguni — slepenas ziņas. Par to viens no varenajiem dieviem lika to iekalt važās. Bet tad sacēlās tāda sašu­tuma vētra, ka dievam vajadzēja atkāpties no amata. At­liek tikai piebilst, ka Olimpa iemītnieku, kas pārzināja kara resoru, sauca Strauss, bet pārdrošo Prometeju — Magnuss Menkups.

— Jūs atgriežat mani bērnībā, — Menkups pasmaidīja.

•— Humanitārā ģimnāzija iešķērsām Zirgu tirgum, Sillera jubilejas izdevums par labāko sacerējumu «Vilhelma Telia patriotisms», ideāli tīrais, teicami apkurinātais karceris, kurā sēdināja nelabojamus kaušļus… Toreiz neviens vēl nenojauta, ka koncentrācijas nometņu iemītnieki atcerēsies šo karceri kā īstu paradīzi, ka Zirgu tirgū sadedzinās kopā ar ebreja Heines «Vāczemi» vācieša Hauptmaņa «Audē­jus», ka pēc zināma laika šo pašu Zirgu tirgu pārdēvēs par Gerharda Hauptmaņa laukumu. Vai nav lieliski? Iz­kārtne ar citu vārdu — un pagātne kā nebijusi! Tur tagad atrodas teātris «Talija» — aizkustinoša literatūras un mākslas savienība…

Kafijas automāts omulīgi sīca, ietinot pie letes stāvošos vieglā mākulī. Omulīga blondīne ar zilām porcelāna acīm salika rindā izvietotajās apakštasītēs cukuru. Gaismas tablo iedegās tālu pilsētu nosaukumi, ik brīdi atskanēja saucieni:

— Moka! Dubultmoka!

Mūns pasmīnēja, atceroties kādu no Dcilija nostāstiem par pēckara Vāciju. Kafejnīca, kuras liliputa telpa at­rodas sabumbotas ēkas uz ātru roku saremontētā kaktā, ar saharīnu saldināta erzackafija no dedzinātām bietēm un apmeklētāji, kas stūrgalvīgi dēvē šo suslu ar ierasto vārdu «moka».

— Liriskas atkāpes ir vecuma pazīme, — Menkups at­vainojās. — Es vienkārši atcerējos grieķu valodas pasnie­dzēju mācību padomnieku Sancritu. Viņa izklāstījumā olimpiskā mitoloģija skanēja tikpat naivi kā jūsējā — no­tikums ar Prometeju. Mūsdienu leģendām ir otra — aiz­kulises puse, un tā šai gadījumā svarīgāka par pašu le­ģendu.

Menkupa stāsts zināmā mērā atgādināja ieilgušu mo­nologu. Alūns klausījās ne visai vērīgi, toreiz viņš vēl nenojauta, ka vēlāk to ļoti nožēlos.

— Tā bija ekskursija brūnajā pagātnē, — Menkupa monologs tuvojās nobeigumam. — Tās pašas viennīcas, tās pašas pratināšanas metodes. Vienīgā starpība, ka eks­kursiju vadītāji neskaitījās gestapo štatos, bet saucās at­bilstoši mūsu vispārējai demokrātiskajai tendencei par Konstitūcijas apsardzības dienesta darbiniekiem… Jauna izkārtne — un viss kārtībā!

— Varbūt jūsu bažas ir tikai inerce no pārciest^? — Mūns vaicāja. ^

— Nēl — Menkups kategoriski apgalvoja. — Pārdzī­voto, protams, arī nevar izsvītrot. Kopš tā laika izvairos no cilvēkiem un, atskaitot vistuvākos draugus, ne ar vienu

nesatiekos.

— Vai jūs stāstījāt tiem par savām aizdomām?

— Likt pārdzīvot cilvēkiem, kas šai gadījumā tā kā tā nevarēs man palīdzēt? — Menkups paraustīja plecus. — Tas būtu nejēdzīgi, tāpēc divkārt cietsirdīgi.

— No kuras puses nāk briesmas?

— Te nav vispiemērotākā vieta tādai sarunai, — Men­kups sarauca uzacis. — Jūsu Deilijs aizkavējas.

— Mans kompanjons droši vien turpina lidmašīnā iesākto Āfrikas problēmu pētīšanu, ^a jūs būtu redzējis skaistulīti, ko viņš izmeklējis par mācības līdzekli…

— Deilijs nav precējies? — Menkups vaicāja vienkārši tāpat, lai nevajadzētu domāt par kaut ko citu.

— Un kā vēl! Ar apburošu sievieti. Diemžēl Minerva Zingere ir profesionāla gaišreģe…

— Tādā gadījumā mēs esam zināmā mērā kolēģi…

— Nesaprotu.

— Mani iesaukuši par Hamburgas orākulu.

— Bet jums atšķirībā no Minervas tas nav traucējis valkāt saderināšanās gredzenu…

Menkups paskatījās uz savu pirkstu un pasmīnēja:

— Kad izšķīros no sievas, man likās, ar visu ir cauri. Bet redzat — tikko jaušama sarkana svītriņa uz ādas jau nodevusi mani… Tāpat kā mūsu pagātne — fīrera ģī­metnes aizvāktas, bet tukšie rāmji palikuši.

— Vai vēl satiekaties ar bijušo sievu? — Mūns vaicāja.

— Nē. Bet toties jums būs tas prieks sastapties.

— Man? Kur? — Mūns ar izbrīnu pārvaicāja.

— Manās mājās. Tikko būšu nomiris. Nepaies ne pus­stunda, kad viņa ieradīsies. Pats redzēsiet! — Šo teikumu pavadīja sausi smiekli.

— Nepaguvu pabeigt savu domu, — Mūns ātri novir­zīja sarunu uz mazāk drūmām sliedēm. — Nezinu, kādēļ, bet kopš antīko vestālieņu laikiem pastāv māņticīga pār­liecība, ka pareģošanas dotības saistītas ar jaunavību…

— Kaut gan šīm vestālienēm bija pilnīgi moderna mo­rāle …

— Runāju par leģendu, nevis par kailo patiesību, kas aiz tās slēpjas. Māņticība — tā ir leģenda. Vārdu sakot, Minerva spiesta izturēties kā neprecējusies mamzele, un

Deilijs to izmanto. Pie tam vēl nekaunīgi apgalvodams, ka flirtē ar citām sievietēm savas sievas profesionālās re­putācijas labad.

Pie kaimiņu galda atskanēja sidrabaini smiekli. Patī­kama sievietes balss ar vieglu vācu akcentu sacīja kaut ko angliski. Mūns pagriezās. Runāja lidmašīnas pavadonē, kas bija iepazīstinājusi pasažierus ar Hamburgas ostas izcilo pagātni. Pilots ar «Air France» emblēmu paskatījās uz gaismas tablo.

— Buenosairesa! Līdz nākamai reizei, Trudel! — viņš aši noskūpstīja viņu un pielēca kājās.

— Cik tu esi laimīgs, Pjēr! Bet man, kā parasts, uz Ņu­jorku… Tā arī nomiršu, nekā neredzējusi, atskaitot Ham- burgu un nolādēto Ņujorku. — Viņa pavicināja atvadām roku un ar nopūtu pasūtīja:

— Vēl vienu dubultmoku!

— Mūsu kārta! — uz kāpieniem parādījās vispirms Dei- lija dzeltenās ziemišķādas kurpes, tad spilgti zilās bikses un beidzot viņš pats.

— Es jau domāju, ka esat apcietināts, — Mūns no­rūca.

— Tas man vēl priekšā, — Deilijs mīklaini pasmaidīja. — Vai nāksiet mums līdzi, Menkupa kungs?

— Kāda velna pēc? — Mūns protestēja.

— Tāpat vien, katram gadījumam, ja pie apskates iz­celsies kaut kādi pārpratumi.

— Jūs pats pietiekami labi varat izskaidroties vācu mēlē, — Mūns atteica.

— Bet ne tajā, kurā sarunājas muitnieki.

Pie letes pienāca plecīgs pilots un parādīja divus pirk­stus. Gaišmate ielēja viņam dubulto kafiju. Lidotājs ar «Panamericati Arways» emblēmu noraidoši pašūpoja galvu. Uztvēris angliski sacīto frāzi, viņš palūdza Deiliju:

— Paskaidrojiet viņai, ka man vajadzīgs dubultkon- jaks.

Deilijs partulkoja, pilots tencinaja ar neverīgu galvas mājienu un atspiedās pret leti. Pēkšņi viņa seja izplūda smaidā:

— Mans dievs! Kāda satikšanās! Jūs taču esat seržants Deilijs! Tas pats, kas iebāza mani tuptūzī par… par ko, vairs neatceros, bet tam arī nav nekādas nozīmes! Iedzer­sim, vecais! Bet pēc tam parādīšu tev Lielo brīvībifi-Vai labāk aizlaižam uz Brīvo ostu! Tur var pietempties par puscenu!

— Nevaru, izpildu dienesta pienākumus, — noburk­šķēja Deilijs, acīm redzot, lai atbrīvotos no krietni ierei­bušā tautieša.

— Uzgaidīšu jūs mašīnā, — Menkups sacīja. — Tā stāv tūlīt pa labi no ieejas, pie reklāmu stenda.

Muitnieks bija izmeklēti laipns. Nevīžīgi ieskatījies pasē, viņš nodeva to savam palīgam, bet pats pievērsās bagā­žai.

— Jūsu ceļasoma? — viņš palūkojās uz Deiliju. — Lū­dzu, atveriet!

Deilijs, jautri svilpodams, pacēla vāku. Mūns notrīsēja: virsū parastajiem vīriešu tualetes piederumiem gulēja ele­gants krokodilādas dāmu nesesers. Pirms pusstundas Mūns bija redzējis, kā Deilija melnmatainā skaistule no­ņēma šo pašu priekšmetu no bagāžas tīkla. Viņš bija vēl pūlējies atminēt tā saturu. Tas vienlīdz varēja būt sultāna dāvināta aproce ar pasakainu vērtību vai arī gurnu apsējs, kas piedod vēderdejai nepieciešamo tiklības niansi.

— Tas taču… — Mūns iesāka, bet Deilijs veltīja vi­ņam tādu skatienu, ka vārdi iesprūda rīklē.

— Jūsējais? — muitnieks mehāniski vaicāja, ielikdams miniatūru atslēgu tikpat miniatūrā slēdzenē.

— Šobrīd mans.

Ātrslēdzējs kā čūska aizvijās līdz galam, atklādams uz tumša atlasa noguldītu kaklarotu, kas sastāvēja no žilbi­nošām neparasti liela izmēra pērlēm. Muitnieks pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz Deiliju.

— Kāpēc šobrīd?

— To es jums tūdaļ paskaidrošu, — Deilijs mierīgi tur­pināja. — Ļoti vienkārši! Tikko atdošu šo rotu savai dā­mai, tā pārstās būt manējā.

— Dāvana?- — muitnieks saprotoši pamāja. — Nožē­loju, bet dārgakmeņu ievešana bez īpašām licencēm aiz­liegta.

— Jūs laikam uzskatāt mani par prātā jukušu?! — Dei­lijs sašuta. — Mūsu laikos pat paša sievai lūko iesmēret viltojumu, kur nu vēl pusmežonīgai nēģerietei, kas neat­šķir Dzelzs krustu ar briljantiem un zobeniem no parasta durvju roktura.

Muitnieks saviebās. Dzelzs krusta salīdzinājums ar rokturi neizsauca viņā sajūsmu. Bet viņš bija pārāk labi audzināts.

— Tūlīt pārbaudīsim, — muitnieks kaut ko pačukstēja savam palīgam. — Jums vajā'uzēs uzgaidīt. — Viņš pa­griezās pret Mūnu: — Lūdzami, atveriet pagaidām savu čemodānu! »

Mūns sameklēja atslēgu, bet slēgt vaļā kavējās. Ja nu Deilijs arī viņam slepus ielicis daļu no sultāna sievas dārgumiem? Tagad viņš gandrīz vairs nešaubījās, ka viņa aizlaidusies no harēma, iepriekš atsvabinājusi savu augst- dzimušo vīra kungu no dzīves nastas, bet karalisko vērts­lietu glabātāju — no pārmērīgām dienesta pūlēm.

— Nu, kā ir, vecais, neesi vēl atbrīvojies? — blakus at­skanēja jautrs bass. Mūns pazina amerikāņu lidotāju, kas bija uzbāzies viņiem kafetērijā. Amerikānis uzsita Deili- jam uz pleca un, viegli līgodamies, pagriezās pret muit­nieku:

— Man no tevis pienākas par bezmaksas piegādi, Hainc! Tavu meiču pilnīgā kārtībā aizvedu līdz Parīzei… Bet šo te tipu, — viņš norādīja uz Deiliju, — labāk neaiz­tiec. Viņš vēl tevi pašu iesēdinās tuptūzī! — pilots iečuk­stēja muitniekam kaut ko ausī un skaļi iesmējās.

— No policijas? Kāpēc tūlīt neteicāt? — pazaudējis jebkuru interesi par Deiliju, muitnieks vīlies aizcirta če­modāna vāku. — Vai ieroči ir?

— Nav, — nekaunīgi skatīdamies viņam acīs, meloja Deilijs.

— Diemžēl mans pienākums jūs pārmeklēt. Lūdzu, se­kojiet!

— Atdodiet, Deilij! — Mūns pirmais nolika revolveri uz galda.

Muitnieks rūpīgi apskatīja ieročus, pat saskaitīja pat­ronas, bet izrādījās — tikai tādēļ, lai ierakstītu kvītī nu­muru un munīcijas daudzumu.

— Atstājot Vāciju, saņemsiet atpakaļ… Pateicos, kungi, — viņš laipni palocījās.

— Ja nu mēs aizlidosim nevis no šejienes, bet, teiksim, no Rietumberlīnes? — Deilijs jautāja.

— Atsūtīsiet kvītis, un mēs nogādāsim uz norādīto ad­resi. Piegāde uz mūsu rēķina. Jus atrodaties Vācijā, — muitnieks lakoniski paziņoja ar zināmu lepnumu balsī.

— O jā, — Deilijs piekrita. — Kārtība jums^Priekš­zīmīga. Kāda mana paziņa stāstīja, ka pat kara apstāk­ļos vāciešiem nekas neesot gājis zudumā. Koncentrācijas nometnē, kur viņai gadījies pavadīt kādu laiku, rūpīgi reģistrējuši ne tikai jaunpienākušo zelta plombas, bet pat bērneļiem atņemtās rotaļlietas atzīmējuši īpašā sarakstā.

— Jūsu paziņa strādaja tur par uzraugu? — muitnieks jautāja tādā tonī, it kā runa būtu par parastu profesiju.

— Nē! — Deilijs asi atcirta.

No vācieša tuklās sejas nozuda laipnais smaids. Pagrie­zis Deilijam muguru, viņš pavēlēja nākamajam:

— Atslēdziet savu ceļasomu!

Menkupa automobilim bija tāda pati neuzkrītoša pe­lēka nokrāsa kā viņa uzvalkam. Bet tā bija grezna, bez šaubām, importa mašīna. Mūns noliecās un izlasīja uz radiatora «NSU Sportprinz». Sporta princis! Diezgan pie­mērots vārds šim niķelētajam brīnumam, kas izturētu kon­kurenci ar pasaules vislabākajām markām. Nolikts blakus tūrisma reklāmas stendam ar Reinas bruņinieku piļu krā­sainajām fotogrāfijām, neona ugunīs mirdzošām ielām ar rūpnīcas panorāmu, kuras iestiklotie korpusi pazuda aiz apvāršņa līnijas, šis automobilis šķita nevis transporta līdzeklis, bet ekonomiskā brīnuma uzskatāma ilustrācija.

Pats Menkups kaut kur kavējās. Acīm viņu meklēdams, Mūns ieraudzīja savus Lisabonā iekāpušos ceļabiedrus. Nēģeru studenti, jauniņu vācu meiteņu ielenkti, gaidīja autobusu — ekspresi. Pazīšanās iniciatīva neapšaubāmi piederēja sieviešu dzimumam. Jautri smiedamās, meitenes deva jaunajiem paziņām adreses un telefonus. Viena, uz pirkstgaliem pastiepusies, noskūpstīja milzīgu nēģeri ar neticami violetu ādas krāsu.

Tūlīt pēc tam Mūns kļuva par liecinieku vēl vienam skūpstam. Vispirms viņš ieraudzīja pa taksīša logu iz­kārušos žilbinoši melnu rociņu, kura satvēra Deilija pa­sniegto krokodilādas neseseru. Deilijs noliecās, galanti piespieda lūpas pie rokas, un taksometrs aizbrauca. Mūns pašūpoja galvu. Izdabūt cauri muitai lietiņu, kuras vēr­tība neveiksmes gadījumā tiktu aplēsta ar ieslodzījuma gadiem, un apmierināties ar rokas skūpstu — tas nemaz neizskatījās pēc Deilija. Vai tiešām bruņinieku pilis uz reklāmas stenda atmodinājušas viņā līdz šim svešo augst­sirdīgo vēlēšanos pakalpot daiļām dāmām? Bet tad notika kaut kas vēl neaptveramāks. Deilijam tuvojās amerikāņu pilots — tas pats, kas nezināšanas dēļ joprojām uzskatīja, ka Deilijs ir no policijas dienesta. Tagad viņš vairs nelīgojās, tieši otrādi — veikli pārskaitīja banknotes, ku­ras Deilijs izvilka no kabatas.

Deilijs satvēra ceļasomu, no kuras līdz šim nebija šķī­ries, un, apmierināti svilpodams, nāca pie Mūna.

— Esmu pārsteigts! — Mūns neticīgi paskatījās uz savu kompanjonu.

— Es arī! — Deilijs pamāja. — Kāds nekauņa! Redz mani otro reizi mūža un jau prasa aizdot.

— Bet jūs? Līdz šim «nebiju pamanījis jūsu raksturā filantropa tieksmes. Tikpat labi varējāt iemest savu naudu kanalizācijas lūkā.

— Tiesa gan, — Deilijs nopūtās. — Laimīgā kārtā ap­jēdzu, ka tā osta ar iedzeršanu par pusmaksu, uz kurieni viņš mani par varēm stiepa, izmaksātu daudz dārgāk… Pie tam, vai tad es nevaru kaut reizi atļauties patriotiskas jūtas? Galu galā — tautietis!

— Viens no mums ir pilnīgs idiots, — Mūns norūca.

— Iespējams, — Deilijs labprāt piekrita.

— Atvainojiet mani! — pie mašīnas ātrā solī pienāca Menkups. — Man uzplijās kāda spāniete. Viņa lidojumā uz Berlīni grib divās stundās apskatīt visu pilsētu. Va­jadzēja nolasīt veselu lekciju par Hamburgas vēsturiska­jām vietām.

— Daudz vienkāršāk būtu iestāstīt, ka jūs neesat ne­kāds ceļvedis, — Deilijs teica.

— Nē! Pats esmu trīs reizes izbraukājis Spāniju, un pat ielas regulētājs tur gatavs pamest savu posteni, lai parā­dītu jums viesnīcu.

— īpašu pretimnākšanu izrādīja tie policisti, kas toreiz tiešā ceļā nogādāja jūs uz vācu lidmašīnu, — Mūns pa­smīnēja, atceredamies Menkupa nelikumīgo apcietināšanu Madridē par «ITamburgas Orākula» izdošanu.

Menkups sadrūma. Klusēdams viņš palīdzēja novietot čemodānus bagāžniekā, klusēdams ieslēdza motoru. Kad lidostas ēka pazuda aiz pagrieziena, Menkups ierunājās:

— Ja neesat izsalkuši, man būtu priekšlikums.

Deilijs atbildes vietā uzskaitīja ēdienus, ar kuriem, sā­kot no pašas Ņujorkas, stjuartes bez pārtraukuma cienā­jušas pasažierus. -

— Nu, protams, aizmirsu, ka lidojāt ar vācu lidmašīnu. Mans draugs Grundegs, kuram kā bundestāga aizsardzī­bas komitejas loceklim vajadzēja bieži lidot uz ^Vašing­tonu, sūdzējās, ka no pārāk sātīgās barošanas stipri pie­ņēmies svarā. Cilvēkam ar sirdskaiti aptaukošanās |oti bīstama.

— Deputāts Grundegs? — Mūns atsaucās. Šis vārds arī tika pieminēts sakarā ar žurnāla «Hamburgas Orā­kuls» prāvu. Pēc Menkupa apcietināšanas Grundegs, pie­draudējis ar dažu noslēpumu atklāšanu, pieprasīja tā tū­lītēju atbrīvošanu. Nākamajā dienā viņš pēkšņi nomira.

Menkups strauji pagrieza stūri. Milzīga autofurgona šo­feris, izliecies pa kabīnes logu, piedraudēja ar dūri. Uz­raksts «Mēbeles uz nomaksu» izgaisa tālumā, bet Men­kupa tievie pirksti uz stūres vēl sīki drebēja.

Mūns uzmanīgi pavērās Menkupā. It kā atminējis tā domas, Menkups iesmējās:

— Jums droši vien rēgojas amerikāņu gangsteru iemī­ļotais paņēmiens — satiksmes avārijas inscenējums. O nē, man tāda nāve nedraud… Kaut gan šajā vietā allaž zau­dēju nervus.

Mūns aplūkoja ielu. Aiz vienmuļā iežogojuma pacēlās stiklā mirdzoši rūpnīcas korpusi, kas mazliet atgādināja paraugrūpnīcu reklāmas stendā.

— Uzņēmums, kuram nupat pabraucām garām, saucas Rentgenmillers, — Menkups -jau bija paguvis nomierinā­ties. — īpašnieka uzvārds «Millers» atstāj mani vienal­dzīgu, toties vārds «Rentgens» izsauc asociāciju, kas jums laikam liksies smieklīga. Iedomājos ķermeņa vietā ģin­deni, normālu cilvēka iekšu vietā šaušalīgus augoņus… Starp citu, vācu caurstarošanas aparātiem ir izcila slava visā pasaulē. Bet, jo vairāk to saražojam, jo sliktāk re­dzam, kas notiek cilvēka iekšienē.

— Jums bija kāds priekšlikums, — Deilijs atgādināja.

— Kopā ar mani aiziet uz lugas pirmizrādi! Tajā pie­dalās Lovīze Knoopa, aktrise, kuru ļoti cienul Nosvinē­sim šo notikumu restorānā «Rozārijs»!

— Bet ja panākumu vietā būs izgāšanās?

— Esmu pārliecināts, ka šī pirmizrāde izvērtīsies par sensāciju, — Menkups pasmaidīja.

— Kā ar viesnīcu? — Deilijs apvaicājās.

— Numuri pasūtīti. Hotelī «Četri gadalaiki». Bet ļoti ceru, ka izmantosiet manu viesmīlību.

— Jūsu drošības interesēs?

— Daļēji.

— Varu jus iepriecināt — muitā mums atņēma ieročus.

— Tie jums nebūs vajadzīgi.

— Kāpēc?

— Jums pilnīgi aplami priekšstati par mūsu civilizēto valsti, kuru tās radītāji ar lepnumu sauc par «tiesisku». Kāpēc šaut, ja pastāv beztrokšņu metodes? Nāve no da­žām indēm tik ļoti atgādina dabisku, ka nevienam neie­nāks prātā iedomāties slepkavību.

— Kāda Austrumberlīnes avīze apgalvoja, ka jūsu draugs Grundegs arī nav miris dabiskā nāvē, — Mūns atcerējās.

— Nieki, — Menkups saviebās. Varēja just, ka viņam nepatīk runāt par šo tēmu. — Izmeklēšana bija ļoti rū­pīga— Es tikko runāju par trim nesenām slepkavībām, kuras tā arī paliktu neizdibinātas, ja vien kāds spējīgs mana žurnāla kriminālreportieris …

— Politiskas slepkavības?

— Katrā ziņā ne parastas. Visi trīs nogalinātie nodar­bojās ar ieroču tirdzniecību …

— Sāku nojaust, kādam nolūkam esat mūs izsaucis, — Deilijs iesmējās. — Senlaiku tirānu štatos bija īpašas amatpersonas, kuru pienākumos ietilpa nogaršot ēdienus, lai konstatētu, vai tie nav saindēti.

— Vai tad es atgādinu austrumu despotu? Pie tam kā cilvēks, kura pareģojumi gandrīz vienmēr piepildās, ap­solu, ka jums nenāksies dalīties manā liktenī.

— Beidzot saprotu, par ko esat izpelnījies savu iesauku, — Mūns saskaitās. — Slaveno Delfu orākulu skaidroja tikpat miglaini. Bet mēs esam detektīvi, nevis priesteri. Mums nepieciešama precīza informācija, citādi esam bezspēcīgi.

— Šodien pēc pusnakts izstāstīšu jums visu.

— Un kādēļ ne tagad?

Jautājums palika bez atbildes.