Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

15. nodaļa devĪtĀ kobra

Akas tumsā bērni turpināja savus izrakumus.

- Sie akmeņi pēc sajūtas ir savādi, Filipa teica, iesviedusi vēl vienu akmens gabalu tumsā un saklau­sījusi tā plunkšķi šahtas apakšā. Tie ir vieglāki nekā tie, kurus mēs izrakām sākumā.

- Es domāju tieši tāpat, Dibaks atzina. Varbūt tas ir vulkāniskais iezis. Kā tas, ar ko berž kāju pēdas.

- Pumeks? Jā, tas varētu būt.

Viņi bija rakuši gandrīz stundu, un ala, kurā varēja ērti sēdēt, bija kļuvusi par desmit vai divpadsmit pēdas garu tuneli, kas solīja cerību kaut kādā veidā atrast izeju no akas šahtas. Viņu drēbes vēl aizvien bija mit­ras un ķermeņi pārāk auksti, lai atgūtu džinu spēku, bet pat tumsā bija skaidrs, ka viņu situācija ir mazliet uzlabojusies. Un, jo tālāk akas sienā viņi rakās, jo opti­mistiskāki kļuva. Filipa, klāta ar putekļiem un akmens šķembām, darīja savu neredzamo darbu ar aizrautību un svilpoja, lai uzturētu labu garastāvokli.

- Kā ir ar lukturi? Dibaks jautāja Džonam.

v

- Šķiet, ka daļas ir pietiekami sausas, Džons atbil­dēja. Manuprāt, tagad varētu pamēģināt to salikt. -

Viņš iemeta abas baterijas garajā metāla cilindrā. Tu­ram īkšķus, viņš piebilda un uzskrūvēja ar atsperi aprīkoto pamatni. Viņš dziļi ievilka elpu un nospieda slēdža pogu.

Lukturis iedegās, apgaismojot izrakto mazo tuneli. Bet neviens aiz atvieglojuma nenopūtās. Nepavisam ne. Visi trīs bērni izgrūda šausmu kliedzienu, jo pēkšņi saprata, kur īsti atrodas. Visapkārt rēgojās dučiem cil­vēku skeletu, jo viņi atradās it kā kapenēs vai kapā, un akmens Filipas klēpī bija nevis akmens, bet gan cilvēka galvaskauss. Pretīguma pārņemta, viņa izmeta to akas šahtā. Dibaks atklāja, ka koka gabals, ar kuru viņš bija racies cauri alas sienai, īstenībā bija cilvēka augšstilba kauls. Reizē ar šo nepatīkamo atklājumu radās atskārsme, kas bija noticis ar visiem nabaga in­diešu dumpiniekiem, kuru līķus no akas izcēla briti. Tie bija pārbedīti akas sienā, sakrauti cits uz cita kā cigāri un gulējuši netraucēti vairāk nekā simt piecdes­mit gadus.

Skeletu bija tik daudz, ka no tiem nebija iespējams izvairīties. Aiz pretīguma Filipa novērsās no viena ņir­dzīga galvaskausa, bet atdūrās ar degunu pret cita de­guna atveri. Rāpdamies tālāk uz priekšu, Dibaks pama­nījās uzvelt sev virsū vēl dažus skeletus. Tagad ne tikai viņu acis bija piebirušas ar cilvēku pīšļiem, bet nokļuva arī mutē un plaušās.

Džons pirmais atguva savaldību, uzspīdinādams luk­turi aiz Dibaka, kurš cīnījās, lai nogrūstu no sevis ske­letus, un tad rāpās tālāk pazemes kapeņu velves dziļu­mos. Kapeņu dibensiena bija celta no ķieģeļiem, bet kaļķu java izburbējusi, un Dibakam jau bija izdevies izveidot caurumu, kas bija pietiekami liels, lai pa to izlīstu. Džons aizspraucās garām Dibakam, lai palū­kotos, kas ir aiz sienas. Abi pārējie sekoja viņam, jo Džonam bija lukturis, un ne Filipa, ne Dibaks nekādi nevēlējās palikt tumsā kopā ar skeletiem.

Ieraudzījis plašu telpu, kur nebija ne miņas no ske­letiem, Džons izlīda pa caurumu un, parāpojis tālāk, drīz vien atklāja, ka var izslieties stāvus. Izdvesdams atvieglojuma nopūtu, Džons pagriezās pret saviem pa­vadoņiem, kas viņam bija sekojuši, un pasmaidīja.

- Izskatās, ka no šejienes ir izeja, viņš teica, paspīdinādams lukturi uz seniem akmens pakāpieniem, kas rēgojās viņiem priekšā.

- Paldies Dievam, Filipa izdvesa.

- Tā ir labā ziņa.

- Un sliktā? Dibaks jautāja.

- Vai neesat pamanījuši? Te ir ledaini auksts. Paskat! Džons izelpoja virs luktura stara. Var redzēt savu elpu.

- Tomēr sajūta ir labāka nekā ūdenī, Dibaks no­murmināja.

- Jā, Džons piekrita, bet vai jūs nesaprotat? Ka­mēr būs tik auksts, mēs nespēsim lietot savu džina spēku.

Dibaks paraustīja plecus. Pakāpieniem vajadzētu vest uz zemes virspusi. Un tā ir vieta, kur ir karstums. Tāpēc es balsoju par to, lai mēs kāptu augšā. Jo drīzāk es sajutīšu saules starus, jo labāk.

- Pag! Džons iesaucās. Es gandrīz vai biju to pie­mirsis.

Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto ādas maisiņu un, pa­sniedzis lukturi Dibakam, uzmanīgi to atvēra. Iekšā atradās sešas vai septiņas collas garš priekšmets, kas bija ietīts vairākās ūdensdroša papīra kārtās. Džons at­tina papīru, un viņam aizrāvās elpa, kad Dibaks uzspī­dināja gaismas staru priekšmetam, kas tagad atradās viņa plaukstā.

Tā bija karaliskās kobras figūra, pacēlusies uz sa­ritinātas astes. Čūskas ķermenis bija darināts no tīra zelta, bet galva un kapuce bija veidotas tā, lai iekļautu milzīgu smaragdu. Aste, kas, pēc Dibaka domām, vairāk izskatoties pēc klaburčūskas nekā kobras astes, bija vei­dota no četriem gudrības zobiem zelta ietvarā. Tieši šī detaļa, nevis smaragda izmēri, kas rotāja Kobru karali, lika viņiem apklust pārdomās.

- Grūti tam noticēt, vai ne? Džons beidzot teica. Ka šie četri zobi kādreiz piederējuši vecajam Rakša­sasam.

- Tas liecina, cik vecs viņš īstenībā ir, Dibaks sacīja. Tad viņš paraustīja plecus. Tomēr ir viegli saprast, kāpēc Hermanis Gērings to bija iekārojis. Smaragds ir lielāks par vistas olu un noteikti ir vērts veselu bagā­tību.

- Jā, bet naudas izteiksmē tā vērtība nav nekas sa­līdzinājumā ar varu, kādu tas kādam būtu devis pār Rakšasasu, Džons skaidroja. Iedomājieties. Savs džins, kuram var dot pavēles. Nez, vai Gērings zināja? To, cik bagātu un varenu šis talismans būtu varējis viņu padarīt.

- Ja gribi zināt, Filipa teica, tas ir ļauns un, ma­nuprāt, mums vajadzētu to iznīcināt. Salauzt gabalos un daļas samest akā kopā ar galvaskausiem un kauliem, kur neviens tās nevar dabūt. Smaragdu arī.

- Tu joko? Dibaks neticīgi pavaicāja. Pēc visām grūtībām, ko esam pārcietuši, lai šo lietu dabūtu? Viņš papurināja galvu. Nē, nekādā ziņā. Turklāt, ja tu ga­dījumā esi aizmirsusi, es esmu ziedojis mazliet vairāk nekā jūs, lai nokļūtu šeit. Divi mani draugi ir miruši.

- Tas vēl jo vairāk ir iemesls, kāpēc tev vajadzētu man piekrist, Filipa neatlaidās. Vai esi apdomājis risku, ko mēs uzņemamies, kobru paturot? Džon, kā tu domā?

Džons smagi nopūtās. Viņa aukstā elpa izskatījās pēc maza gubmākonīša. Bija grūti ticēt, ka viņi joprojām atrodas tik karstā zemē kā Indija. Viņam nesagādāja prieku piekrist Dibakam, nevis savai dvīņumāsai, bet talismans izskatījās pārāk vērtīgs, lai to gluži vienkārši aizsviestu prom. Es domāju, ka, iekams mēs kaut ko darām ar Kobru karali, mums vajadzētu atrast Rakša­sasa kungu un uzklausīt, ko viņš saka. Tam vajadzētu būt viņa lēmumam, ko ar to darīt. Galu galā tie ir viņa gudrības zobi, un talismans dod tā īpašniekam varu pār viņu.

- Lai ko tas būtu vērts, Dibaks sprieda, es nevaru iedomāties, kāds labums ir iegūt savā īpašumā talis­manu, kas dod varu pār džinu, kurš ir gatavs doties uz lielo lampu debesīs.

- Dibak, nudien, Filipa viņu norāja. Reizēm tu at­ļaujies drausmīgi izrunāties. Rakšasasa kungs ir mūsu draugs.

- Ko es tādu pateicu? Dibaks protestēja. Jūs ne­varat noliegt, ka viņš ir vecs. Viņa spēki ir gandrīz iz­sīkuši. Pašlaik vienīgais, ko viņš var izdarīt, ir iekļūt savā lampā un izkļūt no tās. Viņš papurināja galvu. Es tik un tā nesaprotu, kāpēc šis kobras kults gribētu

turēt vinu savā varā.

- Nav gluži tā, ka viņam nav spēka, Džons teica. Tikai, būdams vecs, viņš izvēlas to taupīt. Viņš ne­lieto savu spēku, ja vien tas nav pilnīgi nepieciešams. Tā vai citādi, nav nekādas garantijas, ka, Kobru karali salaužot un gabalus iemetot akā, varētu izjaukt plānus kādam, kas apņēmies to atrast. Piemēram, varētu nolīgt ūdenslīdēju, lai nolaistos tur lejā. Vai minizemūdeni. Džons norādīja uz caurumu sienā. Turklāt man diez ko nepatīk doma doties atpakaļ cauri visiem šiem ske­letiem. Tie mani nobiedēja gandrīz līdz nāvei, kad biju tur iekšā. Tāpēc piedod, Fila, bet es piekrītu Bakam. Mēs pagaidām to paturam.

Dibaks pamāja ar galvu, it kā jautājums tagad būtu izlemts bez jebkādiem strīdiem.

- Labi, Filipa piekrita. Ja jūs abi domājat, ka tieši to mums vajadzētu darīt, tad lai tā notiek. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju. Viņa neticīgi uzlūkoja Kobru karali. Nekas labs nav gaidāms, ja mēs to pa­turam, ticiet man.

Dibaks pacēla roku, it kā lai apklusinātu Filipu, un viņa jau gribēja protestēt, līdz saprata, ka viņš ieklausās kādā troksnī.

- Kas tas ir? viņa jautāja.

- Vai tad tu nedzirdi? viņš atsaucās. Tāda kā murmināšana.

- Man ausis vēl pilnas ar ūdeni, viņa paskaidroja un uzsita ar plaukstu pa galvas sānu. Sasalušu ūdeni.

- Tā nāk no šo kāpņu augšas, Dibaks teica un, vēl aizvien turēdams lukturi, pirmais devās uz priekšu.

Ietinis Kobru karali ūdensdrošajā papīrā, Džons to atlika atpakaļ ādas maisiņā, aizbāza to aiz jostas un sekoja. Tagad arī viņš dzirdēja šo skaņu.

- Lukturi labāk izslēgt, Filipa ieteica. Vai vismaz samazināt spožumu, līdz uzzināsim, kas tur notiek. Ga­dījumā, ja kāds negribētu, ka mēs šeit atrodamies.

- Un kas par to? Dibaks jautāja. Mēs taču esam ašrama locekļi, vai ne? Tāpēc jau mēs pievienojāmies, lai varētu nākt un iet bez jebkādām aizdomām.

- Tu aizmirsti par Grouninu, Filipa atgādināja.

- Nedomāju, ka viņš varētu mūs pamest tajā šausmīgajā akā, ja vien nebūtu atgadījies kas nopietns.

- Filai ir taisnība, Džons teica. Mums jābūt pie­sardzīgiem, līdz uzzināsim, kas ar viņu noticis.

- Labi, Dibaks piekrita un devās uz kāpnēm. Bet mums tomēr vajag mazliet gaismas, citādi mēs visi lau­zīsim kaklu. Es zinu, tas izklausās muļķīgi, taču kāpnes ir klātas ar ledu.

Džons ar pirkstu galiem aptaustīja pakāpienu sev priekšā. Bakam ir taisnība, viņš apliecināja. Kā gan šeit var būt ledus?

- Es nezinu, Dibaks atbildēja. Bet domāju, ka drīz vien to uzzināsim. Viņš ar plaukstu aizklāja lukturi, ļaujot gaismai izspraukties tikai tik daudz, lai varētu redzēt, uz kurieni iet.

Murminošā skaņa kļuva skaļāka, un viņi drīz vien saprata, ka tā ir monotona skandēšana.

- Varbūt tā ir transcendentālās meditācijas nodar­bība, Džons ieminējās.

Dibaks ielūkojās sava pulksteņa luminiscējošajā cipar­nīcā. Trijos naktī? Viņš apstājās un atkal ieklausījās.

- Turklāt viņi nekad tā nav skandējuši meditācijas laikā. Klausieties!

- NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

- Nāga, Dibaks nočukstēja. Tas ir tas, ko viņi skandē. Nāga.

Visi trīs nodrebēja nevis no aukstuma, bet aiz bailēm, jo beidzot atskārta, ka atkal un atkal skandētais vārds sanskritā nozīmēja čūska.

- Man ir nelaba nojauta, Filipa atzinās.

- To tu jau teici, Dibaks sacīja.

- Neteicu vis. Es sacīju, ka nekas labs nav gaidāms, ja mēs paturēsim Kobru karali. Vienīgi ceru, ka tas nav saistīts ar slikto sajūtu, kas mani pašlaik pārņem. Jo šī būtu viena no tām reizēm, kad es ļoti negribētu, ka man ir taisnība.

- Jā, varu saderēt, Dibaks piekrita.

Kāpņu augšpusē bija saskatāma blāva gaisma, un Di­baks izslēdza lukturi. Stāvo akmens pakāpienu augšgalā viņi nonāca šaurā tunelī. Tur atradās metāla kāpnes, kas veda piecpadsmit vai divdesmit pēdas lejup tukša bronzas cilindra iekšpusē. Cilindrs bija aptuveni četras vai piecas pēdas plats un tā augšgalā atradās atvere, no kuras spīdēja spilgta, ņirboša gaisma un nāca monotonā skandēšana.

- NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

Visi trīs bērni klusējot uzkāpa augšā, pirkstiem līpot pie ledusaukstā kāpņu metāla, un uzmanīgi pārliecās pāri atveres malai. Viņu nogurušajām acīm atklājās pār­steidzošs skats.

Tas bija alā izveidots templis ar piecdesmit vai seš­desmit pēdu augstiem griestiem, ko apgaismoja vairā­kas elektrisko spuldžu virtenes. Atgādinot burvju izrādi teātrī, pa grīdu plūda savāda migla, kas aptvēra trīs vai četru simtu vīriešu un sieviešu gumijas zābakos ieautās kājas. Tie visi stāvēja, rokas pacēluši lūgšanā, ar seju pret kādu punktu zem galvenās vietas, kur at­radās bērni. Pāri oranžajiem tērpiem viņi bija uzvilkusi anorakus un aitādas, un viņu sejas bija notrieptas ar dzeltenu krāsu. Kā hipnotizēti viņi turpināja skandēt: NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

Tas ir kobras kults, Filipa nočukstēja. Aasth Naag. Pulkveža Kilikrenkija vēstījuma pēdējā daļa Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās ta­gad viņai bija skaidra. Viņi droši vien izmanto ašramu, lai slēptu savas darbības.

Trīs jaunie džini apklusa, drūmi apsverot notiekošā ļauno ironiju: kults, no kura viņi bija cerējuši paslēpt talismanu, atradās visapkārt, un nezin kā viņi bija no­nākuši tieši starp tiem cilvēkiem, no kuriem vēlējās iz­vairīties visvairāk.

Tikmēr tapa skaidrs, kāda nozīme ir bronzas cilind­ram, kura iekšpusē viņi slēpās. Kāpņu priekšā, starp diviem gariem indes zobiem, stiepās sazarota mēle viņi atradās milzīgas saslējušās karaliskās kobras statu­jas iekšpusē. Tomēr tā nebija pielūgsmes vai godbijības objekts. Tas bija cilvēks, kas patlaban stāvēja tieši zem viņiem, guru Masamdžasara, ģērbies atšķirīgāk nekā iepriekš. Balto mantiju vietā viņš bija uzvilcis biezu kažokādas apmetni, lai pasargātos no savādā, neciešamā aukstuma, kas valdīja alas templī, un viņa basās kājas tagad bija ieautas elegantos aitādas zābakos.

Džona modrā acs pēkšņi saskatīja neizskaidrojami zemās temperatūras avotu: tempļa stūrī divi sadhaki ar bieziem ādas cimdiem rokās cilāja lielus sausā ledus klučus un kustināja šķidrā slāpekļa cilindrus. Kāpēc gan tie būtu vajadzīgi? viņš bija neizpratnē.

- Es nezinu, Dibaks teica. Varbūt gaisa kondicio­nēšanai. Virszemē ir ļoti karsts. Sazin cik silts te varētu būt bez visām tām padarīšanām?

- Man tas liekas neticami, Džons iebilda. Tagad, kad esmu pavadījis nakti guļamkorpusā, es nešaubos, ka guru savu sekotāju ērtība ir bijusi nebijusi. Tas ir kas cits. Tam jābūt kam citam. Bet kas?

Guru nokratīja no pleciem ādas apmetni, atsedzot kailas krūtis, ko tāpat kā viņa vaigus un pieri klāja tā pati dzeltenā masa. Tad viņš pacēla rokas augšup kā baptistu sludinātājs, un visi apklusa.

- Es piepildīšu jūsu cerības, guru teica skaļā, šau­šalīgā balsī. Un pierādīšu to. Jebkurš vīrietis vai sie­viete, kas seko man un klausa manām pavēlēm, saņems šo brīnumaino dāvanu un varu pār dzīvību un nāvi. Šonakt, mani draugi, jūs savām acīm redzēsiet, kā tiks parādīts šis spēks. Tāds spēks, kas ir stiprāks par lo­ģiku. Spēks, kas ir stiprāks par argumentiem. Jā, mani bērni, tāds spēks, kam jūs visi būsiet liecinieki.

Guru sasita plaukstas, un divi no viņa sekotājiem iznesa stikla tvertni, kas bija pilna ar dzīvām čūskām. Un bija skaidrs, ka tagad viņš grasījās čūskas ņemt rokās.

- Laikam tāpēc viņi telpu uztur aukstu, Dibaks nočukstēja. Čūskas ir ektotermiskas. To ķermeņa tem­peratūra ir atkarīga no gaisa temperatūras. Kad čūskas ķermenis atdziest, rāpulis kļūst miegains vai letarģisks. Iespējams, tad tos vieglāk ņemt rokās.

- Bet ne šīs čūskas, Džons iebilda. Skatieties!

Tvertnē atrodas infrasarkanais sildītājs. Sīs čūskas ir siltas.

Tikmēr viens no sadhakiem paņēma garu nūju un vairākas reizes iedūra tvertnē, it kā viņam būtu no­lūks čūskas saniknot, un tas tiešām izdevās. Viena no čūskām, milzīga karaliskā kobra, iekoda nūjā, un džinu bērniem, kas slēpās statujā, drīz kļuva skaidrs, ka guru Masamdžasaru nemaz negribēja ņemt rokās aukstas, letarģiskas un nekaitīgas čūskas. Viņam vajadzēja dus­mīgus un agresīvus rāpuļus.

Viņš ceremoniāli piegāja pie tvertnes un paņēma ka­ralisko kobru, kura tūlīt pat iekoda viņam rokā, liekot izplūst asinīm. Dibaka minējumam, ka čūskām izrauti indes zobi, vairs nebija pamata.

Ievērojis, ka ir sakosts, guru ar prieku pasmaidīja un paņēma citu kobru, kas viņam iekoda nevis vienu, bet vairākas reizes. Trešās kobras indes zobi tik dziļi iekodās guru apakšdelmā, ka nevarēja tos izvilkt, un čūska palika karājamies gaisā, līdz tās brūnā ķermeņa svars izlauza indes zobus, un rāpulis nokrita uz grīdas. Guru to pacēla un aplika ap kaklu kā zīda šalli. Kad guru pacēla septīto čūsku, viņš bija sakosts vairāk nekā divtik reižu, bet šķita, ka neviens kodums viņam nesagādā itin nekādas raizes.

- Es to nesaprotu, Dibaks sacīja. Viņam vajadzētu būt jau mirušam vai vismaz gulēt komā.

Džons paskatījās uz Filipu. Vai tu domā to pašu, ko es? viņš jautāja māsai, atcerēdamies, ko jetijs barons fon Reinerasigs bija teicis Anapurnā: džini ir imūni pret čūsku indi. Ka viņš varētu būt viens no mums?

- Vai džins? Filipa papurināja galvu. Nē. Ja viņš būtu džins, tad šajā templī mākslīgi neuzturētu tik zemu temperatūru. Viņš riskētu zaudēt džina spēku savu sekotāju priekšā. Es nezinu. Varbūt viņš vienkārši sadzēries milzīgu porciju pretindes. Tomēr tas neiz­klausījās diez ko ticami. Šīs čūskas bija lielas, spēcīgas kobras, un katra no tām spēja izšļākt lielu daudzumu indes. Viņam vajadzētu ārkārtīgi daudz pretindes.

- Skatiet zīmes, guru teica, apkarinājies ar tik dau­dzām čūskām, ka izskatījās pēc Ziemassvētku eglītes. Un ticiet manam spēkam, kas ir liels, jo es jums saku, ka nāk tas laiks, kad mēs valdīsim pār pasauli.

Guru pagrāba vēl divas čūskas un pacēla tās, lai visi varētu redzēt. Astoņas bija tas kobru skaits, kam mans priekštecis Āsts Nāga ļāva sev iekost vienā reizē. Bet es esmu varenāks, jo man piemīt spēks turēties pretī deviņu kobru indei. Dodu jums deviņas kobras.

Guru sekotāji atkal sāka skandēt: NĀ-GA, NĀ-GA, NĀ-GA…

- Man tas nudien uzdzen šermuļus, Dibaks nočuk­stēja. Tie cilvēki ir jukuši.

- Maigi izsakoties, Filipa piebilda. Viņi ir slepka­vas, lūk, kas viņi ir.

- Bet pagaidiet, mani draugi, guru iesaucās, vēlreiz apklusinādams savus sekotājus. Reizēm, lai parādītu varu pār nāvi, nāve ir jāredz vaigu vaigā un jāapbrīno tās spēks. Jo manas zīmes nelīdz neticīgajiem. Un vien­kāršam cilvēkam neklājas darīt tā, kā daru es. Jūs re­dzēsiet to, ko tik daudzas reizes esmu piedzīvojis. Jūs redzēsiet nāvi. Ievediet gūstekni!

Skatītāji pašķīrās, un no tempļa dziļuma sadhaki iz­veda priekšā kādu cilvēku, kuram rokas bija sasietas aiz muguras un kurš izskatījās gluži bāls aiz bailēm.

Bērni šausmās noelsās, jo cilvēks, kuru Masamdžasara bija nolēmis nāvei, nebija neviens cits kā Grounina kungs.