Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

16. nodaļa aukstasinĪgi

- Mums kaut kas jādara, Džons teica. Mēs neva­ram pieļaut, ka Grouninam iekož viena kobra, kur nu vēl deviņas.Viņš noteikti nomirs.

- Neaizmirsti, Dibaks ieminējās, ka mēs esam bez spēka.

- Ne gluži, Džons sacīja.

- Neesmu drošs, ka saprotu, Dibaks teica. Ko īsti tu domā?

- Ka mums jāiet Grounina vietā, protams, Džons atbildēja. Galu galā mēs esam imūni pret kobras indi. Barons tā teica.

- Pareizi, Filipa piekrita, jo bija tādās pašās domās

kā viņas dvīņubrālis.

- Ak tā? Dibaka balsī skanēja šaubas. Paklau, varbūt ir atšķirība starp imunitāti pret vienas un de­viņu čūsku indi. Vai esat par to padomājuši? Turklāt pieņemsim, ka viena no tām kobrām ir džins. Vai esat to apsvēruši? Un iedomājieties, ka baronam nebija tais­nība. Vai varbūt viņš tikai meloja.

- Man likās, kad barons minēja, ka mēs esot imūni, tu jau to zināji, Džons teica.

- Labi, es meloju. Es par to zinu tikpat daudz, cik jūs.

- Bet kāpēc lai melotu barons? Filipa bija neiz­pratnē. Viņš man šķita ļoti jauks.

- Viņš bija ķerts, Dibaks ietiepīgi apgalvoja. Tikai trakais pusi mūža dzīvotu kā sniega cilvēks. Un, ja arī barons nemeloja, viņš nepateica, kā imuflitāte darbo­jas. Piemēram, vai esam imūni vienīgi tad, ja darbojas mūsu spēks. Pieņemsim, ka neesam imūni, ja ir auksts. Un te ir auksts. Tāpēc, iespējams, mūs tur lejā varētu nogalināt.

- Citas iespējas nav, Džons atzina. Grouninam būs gals klāt, ja neko nedarīsim lietas labā.

- Džonam taisnība, Filipa nošņāca.

- Un kas notiks tad? Dibaks noprasīja. Ja mūs sakož un mēs nenomirstam. Kā tas izskatīsies?

Džons nepacietīgi papurināja galvu. Mums nav citu variantu. Tev ir taisnība, Bak, bet nav laika par to strīdēties. Turklāt nevajag iet mums visiem. Se. Viņš no Dibaka paņēma lukturi un pasniedza to un ādas mai­siņu ar Kobru karali Filipai. Paņem Kobru karali un noslēp. Un uzmeklē citu ceļu laukā no šejienes.

Filipa brīdi svārstījās un tad darīja, kā brālis bija licis. Nebija nekādas jēgas, ja noķertu viņus abus. īpaši kopā ar Kobru karali. Esi piesardzīgs, Džon, viņa piekodināja, noslidinājās lejup pa kāpnēm un atgriezās tunelī. Dibaks viņai sekoja.

Džons uzrāpās uz kāpņu augšējā pakāpiena un, sa­ņēmis čūskas šķelto mēli, sāka laisties lejā alas templī.

- Pagaidiet! viņš uzkliedza guru. Stāt! Lieciet viņu mierā!

Tūdaļ stipras rokas sagrāba Džonu, kamēr viņš brīdi šūpojās virs guru galvas, turēdamies pie kobras mēles.

- Esmu dzirdējis, ka čūskas atvemj savu ēdienu, guru teica. Bet tas nu ir smieklīgi.

Viņš sameta atpakaļ tvertnē čūskas un tad pagriezās pret Džonu, kā parasti ķiķinādams. Vai zini ko? viņš jautāja, saņemdams Džonu aiz elkoņa. Man nebija ne jausmas, ka tai statujai ir tukšs vidus. Gandrīz desmit gadu man pieder šī celtne, bet es nezināju. Vai vari iedo­māties? Starp citu, ko tu tur augšā darīji?

- Es jūs izspiegoju, Džons atbildēja. Viņš saskatījās ar Grouninu un pamāja ar galvu.

- Bet kur ir tavi divi mazie draudziņi? guru viņam jautāja.

- Pēdējo reizi viņus redzēju aizmigušus guļamtelpā, Džons apgalvoja.

Guru iecietīgi pasmaidīja. Nav tiesa. Mēs jau tur ielūkojāmies, kad saņēmām ciet jūsu tēvu. Viņš pa­skatījās augšup uz statuju, un viņa acis viltīgi samiedzās. Vai zināt ko? Varu saderēt, ka viņi vēl aizvien ir tur augšā.

Viņš pamāja saviem vīriem, un divi no tiem ātri iz­ģērbās līdz gurnu apsējiem. Tad viens uzkāpa otram uz pleciem un pievilkās līdz statujas atverei. Viņš bija projām vairākas minūtes.

- Saki man, guru Masamdžasara ierunājās. Kāpēc tu un tavs tēvs ieradāties ašramā?

- Es jau teicu, Džons neatlaidās. Lai jūs izspie­gotu.

- Ar nolūku? Vai nejauši? Guru paskatījās vispirms uz Džonu un tad uz Grouninu. Nesaņēmis atbildi, viņš sāpīgi izgrieza Džona roku.

Dzirdot Džonu aiz sāpēm iekliedzoties, Grounins mē­ģināja atbrīvoties no saviem gūstītājiem, bet viņš vēl nebija atklājis visu spēku savā jaunajā rokā. Lieciet zēnu mierā! Grounins uzsauca. ,,

Mēs ieradāmies, lai pierādītu, ka jūs esat krāpnieks, Džons paziņoja, jo viņam iešāvās prātā kāda doma. Veids, kā varētu iedragāt guru reputāciju viņa seko­tāju priekšā. Viņš izrāvās no guru asiņainā tvēriena un pieskrēja pie čūsku tvertnes. Tajā atradās četrdes­mit vai piecdesmit čūskas, un visas bija nāvējošas. Bet Džons ne brīdi nevilcinājās. Viņš iegrūda abas rokas šņācošajā čūsku masā, pacēla lielu, melnu kobru un tu­rēja to paceltu. Skatītāji templī par Džona acīmredzamo pārdrošību sāka skaļi murmināt. Vai redzat? Džons sauca. Nav ko baidīties. Šīs čūskas ir nekaitīgas. Jūs visi tiekat krāpti.

Guru nemēģināja apturēt Džonu. Tāpat kā ikviens pazemes templī, viņš ar neslēptu ziņkāri vēroja, kā­das būs Džona rīcības sekas. Vienu brīdi milzīgā kob­ra Džona rokās šķita it kā hipnotizēta. Tā paklausīgi uzlūkoja Džonu ar savām apaļajām, melnajām acīm, ar mēli izošņāja gaisu zēna galvas priekšā. Nākamajā mirklī čūska iešņācās tik skaļi, it kā vārītos pustukša tējkanna. Sekundes ceturtdaļu vēlāk kobra Džonam me­tās virsū, iekožot vispirms plaukstas locītavā tik dziļi, ka pagrozīja galvu, lai izvilktu indes zobus, un tad tieši krūtīs, mazliet virs sirds. Apkārtējie skaļi noelsās, jo lielas kobras kodums tik tuvu sirdij, īpaši bērnam, vienmēr ir nāvīgs.

Džons nemaz nebija pārsteigts, ka kobra viņam iekoda, vienīgi par to, cik ļoti tas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā dakteris ar smagu roku vienlaikus būtu izdarījis divas sāpīgas injekcijas. Viņš aizskāra krūtis, un uz pirkstiem bija asinis. Čūska viņam vēlreiz iekoda rokā, kas vēl aizvien turēja tās apjomīgo vidukli. Džons iekliedzās un iemeta čūsku atpakaļ tvertnē.

Instinktīvi Džons piespieda roku pie mutes un izsūca kodumu. Tagad viņam nebija nekādu šaubu, ka čūskas ir indīgas. Viņš pat varēja sagaršot indi uz lū­pām, kuras jau kļuva nejūtīgas. Vai viņš bija pieļāvis briesmīgu kļūdu? Vai Dibakam bija taisnība? Vai imuni­tāte no čūsku indes, tāpat kā džina spēks, bija atkarīga no karstuma? Džons nodrebinājās. Pēkšņi viņš juta, ka viņu pārņem stindzinošs aukstums. Aukstums un slikta dūša.

- Tas sāp, vai ne? guru Masamdžasara iesmējās. Pat bez indes tu noteikti būtu jutis, ka esi sakosts, vai ne?

Džons juta, ka viņa āda pārmaiņus kļūst karsta un auksta, un raizējās, vai nesāks vemt.

- Esmu dzirdējis, ka boa žņaudzējčūskai ir sāpīgā­kais kodums no visām čūskām. Bet, kaut arī ārkārtīgi bīstama, boa nav indīga čūska. Atšķirība slēpjas indē. īpaši tādām čūskām kā karaliskā kobra. Pilienu pa pilienam tās inde ir pat mazāk nāvējoša nekā paras­tai kobrai. Tomēr karaliskā kobra ar katru kodumu ievada septiņus mililitrus indes. Milzīgu apjomu. Ar to pietiek, lai nogalinātu ziloni. Vai četrdesmit divpa­dsmit gadus vecus puikas. Viņš viegli pasmaidīja un pakratīja galvu, it kā kaut ko apsvērdams. Es tikai mēģinu noteikt tavu vecumu, puika. Bet fakts ir tāds, ka visai tavai elpošanas sistēmai jau vajadzētu strauji sabrukt. Guru pienāca cieši klāt Džonam un, saņēmis viņa roku, pārbaudīja pulsu. Bet tā bija ziņkāre, nevis rūpes. Protams, klīnikā mums ir pretinde un māks­līgais elpinātājs. Tomēr jau tagad varu pateikt, ka tev neko nevajadzēs.

Viņš paskatījās augšup. Sadhaks, kurš bija ielīdis statujā, parādījās aiz muguras Filipai un Dibakam un piespieda viņus kāpt laukā. Citi guru sekotāji palīdzēja abiem tikt lejā.

- Vai taviem mazajiem draugiem arī ir imunitāte? Un, ja tā, tad kāpēc?

- Es neesmu imūns! Džons skaļi uzsauca guru sekotājiem. Sīs čūskas ir nekaitīgas. Un viņš ir krāpnieks. Vai dzirdat? Jūsu guru ir krāpnieks!

Guru iecietīgi pasmaidīja. Ja tas tā būtu, viņš teica, tad tu diez vai būtu steidzies lejā, lai glābtu savu tēvu, vai ne? Tas man liek izdarīt secinājumu, ka viņš ir ļoti atšķirīgs no jums. Bet varbūt jūs trīs esat ļoti atšķirīgi no visiem citiem? Vai tā ir? Viņš palaida vaļā Džona plaukstas locītavu, brīdi rūpīgi apskatīja kodumu viņa krūtīs, it kā lai pārbaudītu, vai Džons tiešām ir sakosts, un, redzēdams divas asiņojošas brūcītes, pamāja ar galvu. Izcili. Tiešām izcili. Tev jau vajadzēja būt beigtam, jaunais cilvēk.

Sadhaks, kurš bija piespiedis Filipu un Dibaku no­kāpt no statujas, pasniedza guru ādas maisiņu ar Kob­ru karali. Džons pameta acis uz Filipu, kura vainīgi pamāja.

Guru Masamdžasara turēja maisiņu tā, it kā neuz­drīkstētos iedomāties, kas tas varētu būt. Nē, viņš sacīja. Tas nevar būt. Tā būtu pārāk liela veiksme pat tādam laimes luteklim kā es. Un tomēr tas izskaidrotu visu.

Viņš atvēra ādas maisiņu, izņēma priekšmetu, no­plēsa ietinamo un tad ar godbijību aplūkoja bezgala vērtīgo talismanu, ko turēja rokā. No guru pavērtās mutes izlauzās skaļa nopūta. Pēc desmit gadu ilgas meklēšanas, viņš noelsās. Beidzot tas man ir. Un šai brīdī pār viņu nāca apskaidrība. Kāda atjauta. Tas te atradās visu laiku, vai ne? Desmit gadus es domāju, ka tas ir pazudis, bet visu šo laiku bija man pašā de­gungalā.

Trīs bērni neko neatbildēja, un guru, satvēris Džonu aiz auss, sāpīgi to sagrieza. Tas bija šeit, vai ne?

- Au! Jā. Laidiet vaļā!

- Kur tas bija? viņš jautāja, vēl vairāk pagriezdams Džona ausi.

- Liec puiku mierā! Grounins uzkliedza. Vai arī es tev gāzīšu.

- Akā. Mēs to atradām akā. Džons neredzēja lielu jēgu šo informāciju slēpt no guru. īpaši tāpēc, ka viņa ausi vēl aizvien kā knaiblēs turēja guru pirksti. Pulk­vedis Kilikrenkijs atstāja slepenu vēstījumu uz Ostin­dijas Kompānijas gleznas, viņš paskaidroja. Glezna atradās feldmaršala Hermaņa Gēringa īpašumā. Mēs atradām gleznu, atšifrējām vēstījumu un ieradāmies šeit to uzmeklēt.

- Es zinu, ka mums vajadzēja to iznīcināt, Filipa teica.

- Iznīcināt? Kāpēc, mana mīļā?

- Tāpēc, ka jūs bijāt gatavs pat nogalināt, lai to iegūtu. Labāku iemeslu nevaru iedomāties.

- Manuprāt, vari gan, guru Masamdžasara apgal­voja. Par ko tu mani uzskati, bērns? Par idiotu? Es gribēju Kobru karali, lai man būtu vara pār džinu. Pār ļoti vecu džinu, vārdā Rakšasass. Viņš greizi pasmai­dīja. Bet tagad, kad man esat jūs, viņš vairs nešķiet tik svarīgs.

- Mums nav ne jausmas, par ko jūs runājat, Dibaks sacīja.

- Ak nav? Guru pagrozīja pirkstu Dibakam pie se­jas, un džinu zēns nevarēja nepamanīt netīrumus zem viņa nagiem. Es varētu kaut tūlīt sarīkot jums kārtīgu zobu pārbaudi. Bet labāk būtu, ja jūs pateiktu paši. Viņš noliecās pār čūsku tvertni un, saņēmis kādu kobru, turēja to tuvu Grounina sejai. Čūska metās uzbrukumā, bet pēdējā brīdī guru parāva to atpakaļ, tā ka čūskas indes zobi tikai dažu collu attālumā neskāra angļu su­laiņa degunu.

Filipa iekliedzās.

- Nākamreiz viņam varētu arī nepaveikties, guru Masamdžasara teica, neņemdams vērā kodumu savā rokā. Jūs esat džini, vai ne? viņš jautāja Džonam.

- Tikai džins būtu varējis pārciest kodumus un izdzīvot, lai visu izstāstītu.

- Labi, mēs esam džini, Dibaks apliecināja.

- Visi trīs?

- Jā, mēs visi trīs. Un tagad lieciet viņu mierā. Viņš ir cilvēks. Ja čūska iekodīs, viņš mirs.

Guru iesmējās un iesvieda čūsku atpakaļ tvertnē.

- Ak džini, ko? Nu tad sāciet darboties! Pārvērtiet mani par žurku.

- Kaut es to varētu, Dibaks sacīja. Un tad es jūs izbarotu kādai no šīm čūskām. Tikai tās, iespējams, nobeigtos, jo jūs esat tik netīrs.

- Piešķiriet man trīs vēlēšanās, un es jūs palaidīšu brīvībā. Viņš iesmējās. Nē, nedomāju vis. Jums nav sava spēka, vai ne? Ne šeit, kur ir pārāk auksts jūsu karstajām džinu asinīm.

Kad Rakšasasa kungs nonāks šeit, Filipa teica,

- viņš jūs pārvērtīs par smirdošu neģēli, jo esat to pel­nījis.

Guru Masamdžasara sasita rokas. Pieņemšana ir beigusies, viņš saviem sekotājiem paziņoja. Tad, pa­skatījies uz Butotes kungu, viņš piebilda: Nesiet viņus šurp. Ir kas tāds, ko es gribu parādīt mūsu īpašajiem viesiem.

* * *

Viņi pameta apakšzemes templi un caur slīdošām stikla durvīm iegāja tādās kā zinātniskās laboratori­jās. Baltās sienas izskatījās kā griesti, un bija jūtama spēcīga ķimikāliju smaka. Seit bija pat aukstāks nekā alas templī, un iekšpusē pie slīdošajām durvīm atradās drēbju pakaramais ar vairākiem dārgiem kažokiem. Guru savu jau bija uzvilcis, bet pārējie tika slepkavām no guru miesassardzes.

Dibaks arī pasniedzās pēc kažoka, taču guru viņu aizkavēja. Nē, viņš teica. Tu man labāk patīc tāds kā pašlaik. Tā sakot, pa pusei sasalis. Viņš norādīja uz Grouninu un iesmējās. Bet viņš var uzvilkt kažoku. Mums nav jābaidās, ja viņš sasils.

Grounins pateicīgi uzvilka vienu no kažokiem, un guru pamāja ar roku uz modernu gaiteni viņiem priekšā.

- Seit viss tiek uzturēts mazliet zem sasalšanas tempe­ratūras. Šī mākslinieciskā medicīnas iestāde ir ašrama svarīgākā daļa. Un drīz vien jūs sapratīsiet, kāpēc. Viņš izveda tos pa citām slīdošām durvīm, lietojot ci­paru pulti, lai tās atslēgtu. Protams, drošība ir ļoti stingra, viņš paskaidroja. Tā tam arī jābūt, ņemot vērā lielo bagātību, kas šeit tiek glabāta. Viņš joprojām turēja rokā Kobru karali no Katmandu un visu laiku jūsmīgi to vicināja. Tikpat lielu bagātību kā šis te. Iespējams, pat lielāku.

Viņi iegāja telpā, kas izskatījās pēc nelielas palātas dārgā slimnīcā. Tajā bija vairākas tukšas gultas un da­žādas medicīniskas iekārtas. Viens sanitārs termiskā ietērpā sēdēja pie rakstāmgalda, pārraugot vairākus datorus, bet otrs ar stumjamiem ratiņiem pārvietoja šķidra slāpekļa cilindru.

- Labi gan, ka mūsu sekotāji ir tik devīgi ar naudu. Guru iesmējās. Mūsu rēķins par šķidro slāpekli un sauso ledu ir milzīgs. To visu atved ar helikopteru reizi nedēļā. Protams, šī nav īpaši ērti sasniedzama vieta. Tā ir cena, ko mēs maksājam par mūsu noslēgtību, ja tā varētu sacīt. Ir vajadzīgi miljoniem rūpiju, lai liktu šai iestādei darboties. Tāpēc jūs nevarat teikt, ka mēs nerūpējamies par mūsu īpašajiem viesiem.

Guru atbīdīja sāņus baltu aizkaru, atsedzot vēl di­vas gultas, kurās gulēja divi vīrieši. Abiem mugurā bija oranža pidžama, krūtīm un galvai bija pieslēgtas cau­rules un vadi, lai kontrolētu viņu dzīvības pazīmes, un abi vīrieši, šķiet, bija bezsamaņā, aizmiguši vai komā bērniem to bija grūti noteikt.

Filipa noelsās. Džons sažņaudza dūres ūn sakoda zo­bus. Dibaks novaidējās.

- Jūs, protams, viņus pazīstat, guru Masamdžasara teica. Viņš uzsmaidīja Grouninam un norādīja uz vienu no guļošajiem vīriešiem. Manuprāt, jūs, iespējams, esat šā vīrieša kalpotājs. Tad, paskatījies uz bērniem, viņš piebilda: Un divi no jums, kaut gan neesmu gluži pārliecināts, kuri, esat viņa māsasdēls un māsasmeita Džons un Filipa. Man ir aizdomas, ka radniecīgas saites ar pārējiem diviem nav tam bērnam, kurš izvairījās no maniem cilvēkiem Palmspringsā un Benermena salā.

Nimrods un Rakšasasa kungs mierīgi gulēja katrs savā gultā, nemaz nenojaušot, kas ar viņiem notiek. Abi izskatījās mazāki, nekā Grounins un dvīņi pēdējo reizi viņus bija redzējuši. Sarāvušies un tievāki, un it kā vecāki. īpaši Nimrods.

Dziļi iegrimis miegā, dvīņu tēvocis džins refleksīvi norija siekalas. Šis skats vien lika Filipai nodrebēt.

- Vai viņiem nekas nekaiš? viņa jautāja un notrausa asaru no acu kaktiņa.

- Jūs, lops tāds, Džons iesaucās. Ko esat viņiem nodarījis?

- Neraizējieties, guru atbildēja. Viņiem nekas ne­kaiš, varu to apliecināt. Viņi ir pārāk vērtīgi, lai pie­ļautu, ka ar viņiem kaut kas var atgadīties. Nimrodam nepieciešama mazāka gādība un novērošana. Viņš ir jaunāks un stiprāks par Rakšasasa kungu, kurš prasa daudz piesardzīgāku apiešanos. Tas arī saprotams, ņe­mot vērā viņa lielo vecumu. Guru paskatījās uz Rak­šasasa kungu un tad atkal uz Kobru karali. Nudien grūti ticēt, ka viņš var būt tik vecs. Ka viņš bija tas, no kura sākās šis mūsu kults.

- Jūs, riebekli, Grounins norūca.

- Ļoti raksturīgi britam, Grounina kungs. Manuprāt, tas ir jūsu vārds. Ak, mani neapmuļķoja jūsu ādas krāsa, ser. Tas bija gudri no jūsu bērnu puses izdomāt kļūt par indiešiem. Viņš papurināja galvu. Bet noslēpt cilvēku ar vienu roku ir grūtāk. Manuprāt, jums bija viena roka, kad šeit ieradāties. Ņemot vērā, ka Nimrods ir mans viesis, vienroča pēkšņa ierašanās pat tāda, kas izskatījās pēc indieša, šķita pārāk liela sakritība.

- Riebeklis, Grounins atkārtoja.

Guru iesmējās. Vai zināt? Es allaž esmu gribējis, lai kāds anglis nosauktu mani par riebekli. Jau kopš biju zēns. Tas liek man justies sevišķi patriotiskam kā īstam indietim. Patiešām, izskatās, ka-visas manas vēlēšanās šodien piepildās. Galu galā man ir Rakšasasa kungs un talismans, kas piešķir man pilnīgu un abso­lūtu varu pār viņu. Beidzot varu riskēt un viņu atsaldēt. Tomēr es neriskēšu. Vismaz patlaban ne. Ne tagad, kad viss tik radikāli mainījies.

- Nesaprotu, Filipa bija neizpratnē. Jūs sakāt, ka esat veltījis desmit gadus, lai atrastu talismanu, esat pat izdarījis slepkavību, lai dabūtu to savās rokās. Un tikai tādēļ, lai jums būtu vara pār Rakšasasa kungu. Un tagad jums tas ir vienaldzīgi?

- Viņš ir vecs. Guru paraustīja plecus. Un vairs ne tik spēcīgs, kāds mēdza būt. Protams, man vajadzētu justies ļoti laimīgam, ka varu izmantot viņu saviem no­lūkiem. Taču tagad man ir daudz kas labāks par viņu jūs visi trīs. Negaidīts bonuss. Ironiski, vai ne? Esmu izšķiedis ilgus gadus, nemaz nerunājot par vairākiem miljoniem dolāru, mēģinot sagūstīt dzīvu džinu. Un pēkšņi es dabūju uzreiz piecus. Tas ir tā, it kā gaidot autobusu.

- Tas bijāt jūs, kas mēģināja nozagt mūsu gudrības zobus, vai ne? Filipa jautāja.

- Jā. Tie bija mani cilvēki. Vairākus gadus spiegiem esmu licis zagt zobārstniecības kartes, lai atrastu bēr­nus, kuriem pāragri attīstījušies gudrības zobi. Cerot, ka varētu šos bērnus nolaupīt. Saprotiet, gandrīz jau biju atteicies no cerības jebkad atrast šo talismanu. Un sācis domāt, ka savu laiku un naudu labāk tērēt, mēģi­not atrast kāda džina zobus, lai pagatavotu jaunu. Starp citu, kas notika ar maniem cilvēkiem?

Bērni neteica neko, tāpēc guru norādīja uz Grouninu un piebilda: Iesaku jums sadarboties ar mani, bērni. Ja vien negribat, ka atrodu kādu mīluli jūsu draugam. Mīluli kobru, protams.

- Mūsu māte pārvērta viņus par divām vīna pudelēm, Džons paskaidroja.

- Vai tiešām? Kaut kas nebijis. Manuprāt, es to at­balstu.

- Mūsu zobi ir mājās Ņujorkā, Filipa sacīja. Tos aizsargā džinu spēks.

- Tā tas ir, Džons piebilda. Neviens tos nevar dabūt. Tad ko jūs gribat no mums?

- Man nav vajadzīgi tavi zobi, džinu zēn, guru teica. Ne tagad, kad jūs esat šeit. Nē, es vēlos ko citu. Es gribu jūsu asinis.

- Tie abi ir spēcīgāki, pilnīgi pieauguši džini, tāpēc jātur sasaldēti, citādi viņi varētu lietot savu spēku, guru Masamdžasara paskaidroja. Un kas tad būtu? Amulets aizsargā tikai mani un neaizkavētu džina mēģi­nājumu izkļūt no šejienes. Tāpēc man radās problēmas. Saprotiet, nav iespējams ņemt asinis no sasaldēta džina ķermeņa. To gluži vienkārši nevar izdarīt. Asinis cir­kulē pārāk lēni, gluži kā sabiezējis medus. Un tāpēc man bija vajadzīgs Kobru karalis.

Turpretī jaunie džini, tādi kā jūs, bērni, zaudē savu spēku daudz augstākā temperatūrā nekā pieaugušie, pie­mēram, Nimrods un Rakšasasa kungs. Un tas nozīmē, ka jūsu asinis var ņemt, kamēr esat pie pilnas apziņas. Viņš pasmīnēja. Jūsu uztraukumam nav iemesla. Es negribu tās visas. Tikai dažas pintes šad un tad.

- Ko jūs ar tām iesāksiet? Filipa pieklājīgi pajau­tāja.

- Ļoti labs jautājums, guru atbildēja. Varbūt jums labāk pastāstīt, kā tas viss sākās. Viņš pieveda tos pie trim tukšām gultām. Lūdzu, vispirms ērti iekārtojieties.

Kad bērni nelikās dzirdam, guru piebilda: Tā ir mana prasība, un viņa druknie rokaspuiši sagrāba bērnus un piesprādzēja katru savā gultā. Grouninam tik rupja apiešanās ar bērniem šķita nepiedodama, un viņš mēģināja iejaukties vismaz līdz brīdim, kad viens no sadhakiem pielika revolveri viņam pie vēdera.

- Ieslēdziet viņu! guru pavēlēja, un Grouninu aiz­rāva projām.

Guru brīdi vēroja, kā bērni izmisīgi centās atbrīvo­ties, un tad apsēdās starp Džonu un Filipu, savilcis seju augstprātīgā smaidā. Nav nekādas jēgas mēģināt iz­glābties, viņš teica, izklaidīgi tīrīdams ausi ar mazā pirkstiņa nagu un tad iesmērēdams dzeltenīgi brūno vasku krūšu spalvās. Jūs jutīsieties daudz labāk, ja mierīgi gulēsiet. Un tā, kur es paliku?

- Ka esat aplam pašapmierināts, Dibaks sacīja. Pašapmierināts un briesmīgs. Vai zināt, tas ir neticami, ja kāds labprātīgi vēlētos piederēt pie jūsu kulta.

- Klusē, Dibak, Filipa viņu pārtrauca. Es gribu dzirdēt, ko viņš teiks, jo grasījās mums izstāstīt, kā visa šī padarīšana sākās.

- Baks, Dibaks caur sakostiem zobiem nomurmi­nāja. Vienkārši Baks, labi?

Tad tā ir taisnība, guru teica. Sieviešu kārtas džines ir gudrākas par saviem vīrišķajiem līdziniekiem. Mani vienmēr interesēja, vai tā patiešām ir.

Nu tad klausieties. Pirms divpadsmit gadiem es biju jauns ārsts Londonā ar plaukstošu praksi Hārlīstrītā. Līdztekus tradicionālajai medicīnai es piedāvāju dažā­das papildu un alternatīvas dziedniecības metodes. Pie­mēram, homeopātiju, dārgakmeņu elektroniku, magnē­tiskā lauka un virpuļa terapiju. Es biju ļoti veiksmīgs un pelnīju daudz naudas. Viena no šīm alternatīvajām metodēm bija piesaistījusi premjerministra sievas uz­manību. Šī kundze kļuva par manu pacienti, un es par viņas uzticības personu.

Kādā aprīļa rītā viņa man piezvanīja, panikas pār­ņemta, un lūdza steidzami ierasties Dauningstrītā 10 un izārstēt viņas vīru. Kad ieraudzīju premjerminis­tru, viņš izturējās ārkārtīgi dīvaini un runāja jaunas meitenes balsī. Viņa ārsti stingri turējās pie viedokļa, ka premjerministrs cieš no nervu sabrukuma, jo pārāk cītīgi nodarbojies ar savu pārvēlēšanas kampaņu. Viņi uzstāja, ka premjeru vajag vest uz vietējo trako namu, lai varētu panākt atveseļošanos. Taču, izmeklējis viņu, es nonācu pie secinājuma, ka nabaga cilvēks ir apsēsts. Turklāt viņu apsēdis nevis kāds dēmons vai ļaunais gars, bet džins. Jauns, nerātns džins, varbūt tāds kā jūs. Viņš paraustīja plecus. Līdz šai dienai man nav ne jausmas, kas viņa bija. Vienīgi zinu, ka viņa bija amerikāniete, aptuveni divpadsmit vai trīspadsmit ga­dus veca. Uzdrošinos piebilst, ka jūsu tēvocis Nimrods, iespējams, bija vērīgāks, jo tieši viņu es paaicināju pa­līgā. Mēs ar Nimrodu nekad nebijām tikušies. Bet viņš reiz bija mana tēva, faķīra Murugana draugs.

Guru stāstā bija kas tāds, kas Dibakam šķita savādi valdzinošs. Pat neatvairāms. Daudz vairāk nekā Džo­nam.

- Vai viņš ir tas cilvēks gleznā? Džons jautāja. Tas, kurš sēž uz kārts ar mugurā sadurtajiem nažiem?

- Jā. Indiešiem tā ir stipras ticības zīme un pierāda, ka joga spēj pārvarēt ķermeni.

-Jūs ar to gribat teikt, ka viņš tos nažus sadūra pats? Džons pajautāja. Guru pamāja ar galvu. Un es biju iedomājies, ka to izdarīja viņa draugi un ģimene.

Guru tikko jaušami pasmaidīja un ignorēja Džona apvainojumu.

- Lai kā arī būtu, Nimrods apstiprināja manu dia­gnozi un piekrita veikt džina izdzīšanu. Godīgi sakot, man bija šaubas, ka jūsu tēvocis var ko līdzēt. Bet viņš tiešām spēja. Nimrods bija meistarīgs, visvarens un iedvesa bijību. Ņemiet vērā, ka tolaik man nebija īsta priekšstata par džinu spēku. Es zināju vienīgi to, ko man bija stāstījis tēvs. Nekad nebiju redzējis neko tādu, ko bija redzējis mans tēvs faķīrs. Kaut ko tik tiešām izcilu un neiedomājamu. No tukša gaisa Nimrods uz­būra matēriju. Gulta pacēlās vairākas pēdas no grīdas. Premjerministra galva pagriezās par trīssimt sešdesmit grādiem. Un beidzot džins no premjerministra tika iz­dzīts. Kopš tā laika jūsu tēvocis un visa džinu dzimta man iedveš bezgalīgu bijību.

- Ā, Džons novilka. Tas ir jauki.

- Turi muti, Džon, Dibaks nomurmināja. Viņš no­rija emociju kamolu, kas bija sakrājies viņam kaklā, un mēģināja apvaldīt asaras.

- Pēc tam es izlasīju visas bēdīgi slavenā angļu maga Vergilija Makrībija par džiniem sarakstītās grāmatas.

Vispirms aiz intereses. Bet tad ar nolūku noskaidrot, vai varētu gūt kādu labumu no tā, kas tagad atradās manā īpašumā. Redziet, pirms Nimroda ierašanās Dauningstrītā, es biju veicis premjerministra izmeklēšanu un ievilcis šļircē viņa asiņu paraugu. Kad eksorcisms bija galā un džins no premjerministra ķermeņa izdzīts, mani sāka interesēt, cik daudz premjerministra asiņu paraugā palika no jaunā džina, kas viņu bija apsēdis. Asins grupa bija tā pati, kas man, tāpēc iedomājos izpē­tīt, kādas būtu sekas, ja es ievadītu savā ķermenī asiņu paraugu, ko paņēmu, kad premjerministru bija apsēdis džins. Guru paraustīja plecus. Tā es arī izdarīju. Un vai varat iedomāties, kas notika? Gluži nekas. Vismaz man tā likās.

Dažas dienas vēlāk man nācās atgriezties Indijā, lai apciemotu māti, kas bija saslimusi. Pēc nedēļas viņa nomira, un man bija jāpalīdz sarūpēt malku viņas bēru sārtam, kas šai pasaules daļā ir stingra paraža. Vācot malku, man vairākas reizes iekoda kobra. Liela kobra. Mēs bijām ļoti tālu no tuvākās slimnīcas, un neviens nedomāja, ka es dzīvošu. Tomēr dīvaini bija tas, ka, par spīti kodumam, es nejutu gluži nekādas sliktas sekas. Vairāki cilvēki no ciemata bija klāt, kad kobra mani sakoda, un, redzot, ka kodums mani neietekmē, viņi no manis sāka baidīties. Iztaujājot vienu no ciema vecā­kajiem, kāpēc tas tā varētu būt, viņš pateica, ka ļaudis baidoties, vai es neesot džins, jo, kā jūs zināt, džini ir imūni pret visiem čūsku kodumiem. Vismaz man tas nebija noslēpums.

Neuzņēmība pret čūskas indi, kā jūs varat iedomāties, man bija liels atvieglojums. Un stipra valdzinājuma avots. Un, iegādājies pretindes krājumu, ja mana teorija izrādītos nepareiza, devos ceļā, lai atkal tiktu sakosts. Šoreiz mani sakoda klinšu čūska kraita cita Indijas čūska, kuras inde ir sešpadsmit reizes spēcīgāka nekā kobrai. Atkal man nekas nenotika, un es nonācu pie secinājuma, ka manas acīmredzamās imunitātes cēlonis bija džina skarto asiņu pārliešana. Tas izraisīja nākamo jautājumu: kas notiktu, ja es visas savas asinis nomai­nītu ar džina asinīm? Vai es pats nekļūtu par džinu? Ar iespēju piepildīt vēlēšanās un dzīvot divsimt gadu?

Ķēros pie darba, lai šo ieceri īstenotu, un drīz at­klāju veidu, kā savu imunitāti pret čūsku indi apvienot ar to, kas tagad bija kļuvis par manas dzīves mērķi. Biju dzirdējis par vecajiem kobru kultiem un īpaši par Aasth Naag un pazaudēto talismanu, Kobru karali no Katmandu. Sapratu, ka tad, ja es varētu atrast Kobru karali, tas man dotu varu pār Rakšasasa kungu, kurš sakritības pēc bija Nimroda draugs. Pietiekami daudz spēka, lai paņemtu viņa asinis un izmantotu savu asiņu aizstāšanai. Un tā es atdzīvināju šo kultu. Ar vienu at­šķirību: tagad mēs esam deviņas, nevis astoņas kobras. Deviņi man vienmēr ir bijis ārkārtīgi labvēlīgs skait­lis. Es piedzimu devītā mēneša devītās dienas devītajā stundā 1959. gadā, Devītajā Gobu ceļā deviņi, Kalkutā. Un svēru precīzi deviņas mārciņas.

Katrs, kas pievienojas kultam, saņem solījumu iegūt mazliet džina asiņu, un, ja varēs iegūt pietiekami daudz asiņu, iespējams, pat izdevību pašam kļūt par džinu.

- Jūs esat traks, Džons teica.

- Vienīgi patīkami uzbudināts, mazo džin, guru smiedamies sacīja. Jo tagad mani plāni pavirzījušies uz priekšu daudz straujāk, nekā jebkad būtu varējis cerēt. Man ir ne vien Kobru karalis, Rakšasasa kungs un Nimrods, bet man ir arī trīs veselīgi, jauni džini, no kuriem es iegūšu vismaz sešus litrus džina asiņu nedēļā. īsā laikā tas mani padarītu par džinu. Un, kad kļūšu par džinu, tad būs diezgan vienkārši sagūstīt vēl vairāk džinu un paņemt arī viņu asinis.

Dibaks sāka cīnīties ar siksnām, kas turēja viņu pie slimnīcas gultas, bet tas bija veltīgi. Mēs jums neļau­sim, viņš sakostiem zobiem nošņācās.

- Bet jums nav citas izvēles, guru teica. Jūs esat mani gūstekņi. Jūs paliksiet šeit un, kad vien man vaja­dzēs, ļausiet noslaukt jums asinis kā mazām gotiņām.

- Vampīrs! Filipa uzsauca. Lūk, kas jūs esat, pre­tīgais cilvēk!

- Jā, zināmā mērā tev, protams, ir taisnība, guru atzinās. Bet pārlieku nesatraucieties. Jūs labi baros un aprūpēs. Un džinu ķermeņi ir diezgan izturīgi. Ie­spējams, pat izturīgāki, nekā jums pašiem šķiet. At­šķirībā no cilvēkiem jūs spējat aizstāt zaudētās asinis dažu dienu laikā. Daudz ātrāk, nekā to jebkad varētu cilvēki.

Guru Masamdžasara piecēlās kājās, uzvilka gumijas cimdus tā bija pirmā reize, kad bērni redzēja, ka viņš pievērš uzmanību personiskai higiēnai, un sāka gata­vot asins pārliešanas iekārtu. Nespēdami viņu aizkavēt, Džons un Filipa vēroja, kā viņš atrotīja Dibaka krekla piedurkni, ar tamponu sterilizēja viņa apakšdelma ādu un tad iedūra adatu vēnā. Pēc pāris sekundēm Dibaka asinis viegli pilēja maisiņā blakus viņa gultai.

- Nu tā, guru sacīja. Tas nemaz nebija tik bries­mīgi, vai ne? Tiešām, tas nav nekas liels. Nodot asinis ir tikpat viegli kā nokrist no baļķa.

- Kaut jūs nokristu no baļķa, Dibaks norūca. Vai, vēl labāk, baļķis uzkristu jums virsū. Liels baļķis ar asu galu.

Nelikdamies zinis, guru pienāca pie Džona gultas un ātri pievienoja tukšu asiņu maisiņu viņa rokai.

- Jūs esat slims cilvēks, Džons teica. Vai jūs to zināt? Ja es jebkad izkļūšu no šejienes, pārvērtīšu jūs par tualetes podu.

- Bet tu nekad no šejienes neizkļūsi, guru iebilda. Vismaz daudzus gadus ne. Sienas apkārt šai pazemes iestādei ir piecdesmit pēdu biezas. Te ir pārāk auksts, lai darbotos džinu spēks. Un šeit nav neviena, kas jums palīdzēs, jo tas nozīmē zaudēt iespēju dzīvot divsimt gadu ar džinu spēku. Jūs, džini, tiešām bijāt pirmie dzīves loterijā, vai ne?

- Ne tā, kā jūs minējāt, Filipa sacīja. Lai vai kā, bet ne šobrīd.

- Tam ir savs asums, guru teica, ievadīdams adatu viņas rokā. Aizkaitinoši smiedamies, viņš piebilda: Tā nu sagadījies, ka burtiskā nozīmē.

Viņš atkāpās, apbrīnodams savu roku darbu: trīs plastmasas maisiņi lēni pildījās ar dārgajām džinu asi­nīm. Tad viņš novilka gumijas cimdus, salika kopā plaukstas un paklanījās pret saviem trim jaunajiem gūstekņiem. Esiet laimīgi savās jaunajās mājās, viņš teica. Šī ir miera un atpūtas vieta. Vieta, kur var dzīvot bez piepūles. Un neko nedarīt. Nudien, jūs esat īstenojuši savu sūtību.