Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

13. nodaļa akas pĒtnieki

Nakts bija piemērota slepenajam pazemes darbam, kas viņus sagaidīja. Pilns, violeti ietonēts mēness ap­gaismoja nelīdzeni bruģēto pagalmu, kur atradās vecā aka. Sikspārņi laidelējās ap iekšējā nocietinājumu mūra izrobojumiem, un, izņemot lidoņu smalkos pīkstienus, nakts bija klusa. Trim bērniem un Grounina kungam vajadzēs izpētīt akas eju ar lielu piesardzību, jo katra skaņa pagalmā atbalsotos un piesaistītu uzmanību kādam aiz spoži apgaismotajiem logiem iekšējā sienā. Pēc Džaganatas teiktā, aiz šiem augstajiem logiem ļoti greznā dzīvoklī dzīvoja pats guru.

Lai izpētītu aku, viņi tajā iemeta akmeni un aizskaitīja līdz piecpadsmit, iekams saklausīja klusu plunkšķi tumšajos dziļumos.

- Tai jābūt simt pēdu dziļai, Džons ieminējās.

- Drīzāk simt piecdesmit, Grounins nočukstēja. Viņš drūmi papurināja galvu. Sasodīts, varu saderēt, ka šī aka glabā dažu labu noslēpumu.

- Ko jūs ar to gribat teikt? Dibaks satraukti jautāja, jo tieši viņš bija pieteicies nolaisties akā lielā metāla spainī, kas stāvēja uz akmens sienas.

- Es lasīju par šo te sārto cietoksni, Grounins pa­skaidroja. Ašrama bibliotēkā. Acīmredzot pēc dumpja britu bruņotie spēki šai akā iemeta dučiem nabaga in­diešu. Viņš apklusa, lai radītu dramatisku iespaidu. Dzīvus.

Dibaks norija siekalas, un pagalma klusumā tas iz­klausījās tikpat skaļi kā tītara buldurēšana,.

- Liekas, ka daži pat paši metās tur lejā, lai izglābtos no vēl ļaunāka likteņa, Grounins turpināja, neievēro­dams, kādu iespaidu tas atstāj uz Dibaku. Iegaumējiet, manuprāt, tam vajadzēja notikt labu laiku pēc tam, kad pulkvedis Kilikrenkijs paslēpa akā talismanu. Es šau­bos, vai viņam būtu pieticis drosmes nokāpt akā, ja tā būtu piegāzta pilna ar līķiem.

- Kas ar tiem notika? Dibaks jautāja, vērdamies aukstajos, tumšajos dziļumos, mēģinot iztēloties, kā cilvēks iet bojā, iemests akā. Viņš nespēja iedomāties ļaunāku likteni. Ar visiem līķiem? Vai tie vēl aizvien ir tur?

- Tos aizvāca projām, kad briti nolēma no jauna izvie­tot garnizonu šai cietoksnī, Grounins teica, iemezdams vēl vienu akmeni akā. Šoreiz plunkšķis vairāk izklausī­jās, it kā tur novaidētos kāds no nabaga indiešu sipajiem, kas tur bija dabūjis galu. Tie tika aizvākti un pārbedīti, lai briti varētu lietot ūdeni. Vismaz tā bija rakstīts grāmatā.

Grounins iekarināja ūdens spaini pāri akas malai un uzlika kāju uz bremzes, ar kuru to varēja laist lejup ātri vai lēni, vai apturēt pavisam. Nu tad labi, viņš sacīja. Tas ir Dibaks, kas dodas lejup, vai ne?

Pat akas mazās akmens nojumes ēnā, zem kuras viņi stāvēja, Džonam un Filipai bija skaidrs, ka Dibaks ir zaudējis drosmi. Dvīņi nekādi nevarēja viņu vainot. īpaši pēc Grounina stāsta. Aka bija auksta, mitra un šauša­līga kā kapenes vai kaps, un varēja viegli iedomāties, ka kāds briesmīgs skelets vēl varētu būt palicis tās ap­slēptajos dziļumos. Lai vai kurš laistos ar spaini lejā, viņam būtu jāsaglabā neparasta aukstasinība.

Spainis bija tik liels kā atkritumu tvertne un iestiprināts resnā virvē, apsietā ap lielu vārpstu, kurš stiepās pāri akai uz vecas ass. Pārnesuma mehānismam bija piestiprināts smags koka rokturis, ar kuru varēja griezt cilindru uz vārpsta un pacelt spaini. Lai kā viņi centās, ne Filipa, ne Džons, ne Dibaks nespēja izprā­tot, kā varētu lietot džina spēku, lai dabūtu kādu iekšā akas šahtā un darbotos atbilstoši pulkveža Kilikrenkija slepenā vēstījuma pēdējai daļai: "Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās." Putns vai pat sikspārnis varētu vieglāk ielidot akā un izlidot laukā, bet ne viens, ne otrs nespētu izkustināt ķieģeli akas šahtas sienā, ja to vajadzētu, un izcelt ārā zelta talismanu. Apgādājot viņus ar kaltu, pamatīgu āmuru, vairākiem spēcīgiem lukturiem un pārnēsājamo rāciju, džina spēks, šķiet, jau bija izdarījis visu, ko vien varēja.

Kā parasti atrisinājumu izdomāja Džons. Kā jums šķiet, vai spētu noturēt spaini ar mums visiem trim? viņš jautāja Grouninam. Nevis ar Dibaku vienu pašu.

Nē, puis. Pat divus ne, mīļie bērni, Grounins skumji atbildēja. Turklāt ar vienu roku. Nolaist lejā nav problēma. To dara ar šo kājas bremzi, redzat? Bet pacelt būs grūti. Tas prasa divas rokas, varat nešaubī­ties. Un man ir tikai viena.

- Bet ja jums būtu divas? Džons jautāja. Un jaunā roka būtu ļoti stipra?

Grounins sarauca pieri, to apsvērdams. Man jā­apdomā, viņš teica, apsēzdamies uz akmens sienas, kas ieskāva aku. Tu man piedosi, ja kādu bridi to ap­svēršu, Džon, jo esmu tik ļoti pieradis pie vienas rokas. Tik ļoti, ka dažkārt netieku skaidrībā, ko es iesāktu ar divām. Protams, izņemot reizes, kad nodarbojos ar jogu. Varu iedomāties, kā vēl viena roka noderētu šim nolūkam. Viņš nopūtās. Kā jūs zināt, Nimrods nereti ir piedāvājies piešķirt man otru roku, un vienmēr esmu atbildējis "nē". Nevis tāpēc, ka man patiktu tikai viena roka, bet tāpēc, ka man nāktos atkal pierast pie divām. Bet tagad, ja tā padomā, nevaru atrast nevienu iemeslu, lai teiktu "nē". Varbūt vienīgi neesmu pārliecināts, vai tas jums ir pa spēkam. Es nejustos laimīgs, ja galu galā izskatītos kā Frankenšteina briesmonis, kam piestipri­nāts kaut kas neiederīgs un šausmīgs. Tad Grounins pamāja ar galvu. Labi, viņš piekrita, aizvērdams acis. Bet dariet to ātri, iekams neesmu pārdomājis.

Instinktīvi Džons saņēma Filipas roku, un meitene saņēma Dibaka roku, lai vini varētu koncentrēt savu spēku, jo radīt cilvēka rokas trīsdesmit divus kaulus divus plecā, trīs rokā, astoņus plaukstas locītavā un deviņpadsmit plaukstā un pirkstos, nemaz nerunājot par visiem asinsvadiem un muskuļu šķiedrām, radīt jeb­kuru ķermeņa daļu no nekā būtu grūti jebkura džina spēkam pat tāda, kas ir pilnīgi pieaudzis.

- FABULONGOŠŪ…

- ABECEDARIANS!

- GAUŽIBRĪNUM…

- ZIGOBRANČIEITS!

- PIPIKALS!

Tumsa ap Grouninu iemirgojās kā karstuma vilnis, un gaisu piepildīja stipra sēra smaka, jo tik koncentrēta džinu spēka lietošana bieži vien atstāj šo īpatnējo, spē­cīgo smārdu.

Sulainis lēni atvēra acis. Vai tas ir izdarīts? viņš piesardzīgi jautāja.

- Jā, Džons atbildēja. Tas ir izdarīts.

Viņi piegāja tuvāk, lai labāk aplūkotu savu veido­jumu, kad pirmo reizi pēc daudziem gadiem Grounins izstiepa sev priekšā abas rokas, bet iekoda lūpā, mēģi­nādams savaldīt dusmas un aizkaitinājumu. Jūs taču esat man piešķīruši divas labās rokas, jūs, jaunie idioti! Skatieties! īkšķis manai rokai ir nepareizajā pusē.

- Sasodīts, Džons iesaucās.

- Vai nevarat iztikt ar tādu, kāda tā ir? Dibaks apjautājās. Es gribu teikt, neviens taču nepamanīs, vai ne?

- Protams, ne! Grounins draudēja iepļaukāt Di­baku ar savas normālās rokas plaukstas virspusi. Es neesmu nekāds izmēģinājuma trusītis leļļu slimnīcā, tu, jaunais kucēn.

Viņi ķērās pie darba vēlreiz, un šoreiz tas izdevās labāk vai, pareizāk sakot, kreisāk. Kā kompensāciju viņi pat pamanījās pievienot glītu rokaspulksteni uz Grounina kreisās plaukstas locītavas, un viņš par to šķita tik sajūsmināts, ka bija grūti pateikt, par ko viņš priecājas vairāk par pulksteni vai par jauno roku.

- Aiziet, Džons mudināja, iekāpdams ūdens spainī. Sāksim kustēties, kamēr vēl ir tumšs.

Spainis ar trim jaunajiem džiniem slīdēja lejup pa akas šahtu šausminošajā klints dziļumā zem cietokšņa, un gaiss kļuva mitrs un vēss. Lielākoties šahta bija iz­cirsta viengabala smilšakmenī, bet šur un tur bija re­dzamas arī ķieģeļu mūrējuma vietas, it kā klints būtu nostiprināta vai, iespējams, kaut kas paslēpts.

Kamēr Grounina kāja maigi laida viņus lejup šahtas milzīgajā dziļumā, Džons skatījās uz vienu pusi, Filipa uz otru un Dibaks uz trešo, tāpēc viņi varēja izpētīt visu sienu. Pamazām mēnesgaisma kļuva blāvāka un tad pazuda. Viņiem līdzi bija lukturi, ar ko apgaismot vertikālo eju, kas svārstījās acu priekšā. Pāris reižu viņi paskatījās augšup, bet pēc aptuveni piecdesmit pēdām akas mute bija gandrīz pazudusi un ar virszemes gaismu un pasauli viņus saistīja vienīgi čīkstošā virve.

Laiku pa laikam katrs no džiniem pieskārās sienai cerībā atklāt kādu apslēptu zīmi vai vaļīgu ķieģeli, kas varētu atsegt Kobru karali no Katmandu. Par spīti mit­rajam gaisam, sienas bija sausas un tīras, un tas likās pārsteidzoši, līdz viņi atjauta Indijas karstumu un at­tālumu līdz ūdenim apakšā. Lejā viņi nemaz negribēja skatīties, baidoties, ka varētu ieraudzīt ko šausmīgu rāpjamies augšup pa sienu.

Pagaidiet mirkli, Dibaks teica, balsij nodunot akas iekšpusē. Man liekas, esmu kaut ko atradis.

Džons pacēla rāciju pie mutes. Grounina kungs, uz brīdi apturiet nolaišanu, viņš teica.

Spainis apstājās, tomēr turpināja griezties riņķī kā kareklis svārsta galā. Džons un Filipa sekoja Dibaka pirkstam līdz sienā iegrieztai zīmei. Pietuvinot lukturi cieši klāt zīmei, viņi redzēja, ka tas ir kobras attēls, kas glīti ieskrāpēts ķieģelī.

- Tā kā mēs meklējam trešo kobru, Dibaks atgādi­nāja, manuprāt, šī ir pirmā, vai ne?

Dvīņi piekrita, un Džons palūdza Grouninam turpi­nāt, tikai lēnāk, lai viņi nepalaistu garām otro kobru. Protams, nolaišanās ar spaini akā viņiem šķita biedē­jošāka nekā pacelšanās ar virvju liftu uz klints, un ne­pagāja ilgs laiks, kad viņi juta nepieciešamību norīt pa ogles tabletei, jo tas ir veids, kā džini nomierina gre­mošanu un pārvar nemiera lēkmes.

Aptuveni sešdesmit pēdas zemāk Filipa atrada otro kobru, kas rupji bija ieskrāpēta citā ķieģelī. Taču viņi neapstājās, lai to izpētītu, jo, tuvojoties ūdenim akas apakšā, viņus pārņēma aukstums. Filipa drebēja, un viņai nebija skaidrs, vai tas bija aiz aukstuma vai tā­pēc, ka viņiem nācās apstāties, lai aplūkotu sienas daļu, kas bija iebrukuši, it kā aiz ķieģeļiem kaut kas būtu iemūrēts. Bet nevienā no ķieģeļiem nebija ieskrāpēta Kilikrenkija kobras zīme, tāpēc viņi turpināja laisties lejā, un pēc neilga laika spainis skāra ūdens virsmu.

Džons aši nospieda rācijas pogu. Apturiet nolai­šanu, viņš teica Grouninam. Tūlīt!

Spainis paslīdēja lejup vēl pāris pēdu, līdz viņi apstā­jās, ūdenim sniedzoties tikai dažas collas zem spaiņa malas. Bažīgi viņi spīdināja lukturus visapkārt pa akas šahtu, meklējot trešo kobras zīmi, taču tā nekur nebija redzama.

- Mēs droši vien esam paslīdējuši tai garām, Filipa teica. Zīmei vajadzēja būt vietā, kur siena pati bija ieliekusies. Iespējams, ķieģelis ar trešo kobru iekritis ūdenī.

- Vai arī kāds šeit bijis pirms mums, Dibaks ieminējās.

- Nekas nav labāks kā būt optimistam, Filipa teica.

Džons nolika savu lukturi uz nelielas dzegas mūrī un iemērca roku akas ūdenī. Tas ir ledains, viņš paziņoja. Auksts kā ledus.

Filipa un Dibaks arī iemērca roku ūdenī. Džonam bija taisnība. Ūdens akā bija ledusauksts.

- Tam jābūt avota ūdenim, Filipa sacīja, kas tek no kalna.

- Mums labāk celties augšup, Dibaks ierosināja. Mēs droši vien neesam to pamanījuši.

Bet, iekams kāds paguva atbildēt, atskanēja skaļš plunkšķis, jo kaut kas iekrita ūdenī viņiem blakus.

- Kas tas bija? Džons iesaucās un, paskatījies pāri spaiņa malai, uz mirkli pamanīja rāciju pazūdam dziļajā ūdenī. Kādu mirkli viņš iedomājās, ka nometis savu rā­ciju. Tad viņš ieraudzīja, ka vēl aizvien tur to rokā. Bet, līdzko viņš nosprieda, ka tā ir Grounina rācija, kas bija iekritusi ūdenī, spainis sāka grimt un, iekams kāds no viņiem paguva savākties, lai koncentrētu džina spēku, viņi iekrita ledainajā ūdenī.

- Kas notika? Dibaks iekliedzās, kad viņam beidzot izdevās atkal uzpeldēt.

- Es nezinu, Džons atkliedza. Viņš-tik tikko bija paguvis paķert kaltu no spaiņa. Tagad zēns paskatījās uz savu nekam nederīgo rāciju, aizmeta to projām un aizbāza kaltu aiz jostas, lai varētu izmantot abas rokas, turoties peldus. Labi, ka viņš bija iedomājies nolikt savu lukturi uz sienas dzegas, jo gan Filipa, gan Dibaks sa­vējos bija pazaudējuši ūdenī.

Drebēdami aukstajā ūdenī, viņi centās sakoncentrēt pietiekami daudz džina spēka, kas uznestu viņus augšā pa akas šahtu, bet bija par vēlu izsaluši līdz kaulam, viņi jutās pilnīgi bezspēcīgi.

- Tas idiots, Dibaks iesaucās, ko viņš dara? Un viņš sāka kliegt pēc palīdzības.

- Turi muti, Džons viņu apsauca. Vienkārši uz brīdi apklusti un ļauj man padomāt. Grounins to ne­būtu darījis ar nolūku. Viņam droši vien kaut kas no­ticis. Un viņš izstāstīja abiem pārējiem, kā redzējis Grounina rāciju iekrītam ūdenī pāris sekunžu pirms tam, kad spainis bija nogrimis. Tādā gadījumā nebūtu prātīgi saukt palīgā. Vismaz ne uzreiz.

- Ko mēs iesāksim? Dibaks jautāja. Nevienam no mums nav džina spēka. Un nav iespējams uzrāpties līdz augšai pa šo virvi. Bet, ja paliksim te, mēs noslīksim.

- Nekas nav labāks kā būt optimistam, Filipa sa­cīja.

- Varbūt kaut ko esmu palaidis garām, Dibaks teica, neapmierināti kuldams ūdeni, bet es nudien nesa­protu, kāpēc vajadzētu būt lielam optimismam.

- Tas nelīdzēs, ja tu zaudēsi savaldīšanos, Filipa paskaidroja.

- Jūs abi, beidziet strīdēties! Džons iejaucās.

- Kas te strīdas? Filipa protestēja.

- Klausieties, varēja būt ļaunāk, Džons sacīja, ja mēs būtu pilnīgā tumsā. Bet ar gaismu mums joprojām ir pāris izvēles iespēju.

- Piemēram? Izklausījās, ka Dibaku nepārliecina Džona vārdi.

- Mums vajadzēs uzrāpties līdz tai vietai šahtā, kur ķieģeļi iebrukuši, viņš teica. Tad varbūt varam iegrūst iekšā vēl dažus un izveidot dzegu, uz kuras ap­sēsties, līdz būsim izžuvuši sausi. Sausi un pietiekami silti, lai atkal lietotu džina spēku.

Filipa paskatījās augšup. Iebrukuši sienas daļa atra­dās trīsdesmit pēdas viņiem virs galvas. Viņa īsti nebija pārliecināta, vai spēs izdarīt to, ko Džons bija ieteicis un ko Dibaks jau mēģināja darīt.

Laba doma, viņa piekrita, cerēdama uz labāko.