Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

17. nodaļa pĒkŠŅĀ APSKAIDRĪBA

Savā kamerā zem guru laboratorijām trīs džinu bērni drebēdami ēda pusdienas. Viņi bija bāli no aukstuma un asins zaudējuma. Džini ir veidoti no uguns, tāpēc nevar dzīvot aukstumā, jo viņiem nepieciešams karstums, lai pietiekami ātri spētu atjaunot asinis. īstenībā bērni lē­nām mira, taču nedz viņi, nedz guru Masamdžasara to vēl nespēja aptvert. Par spīti guru solījumiem, ka bērnus labi kops, viņš pārlieku steidzās, ātrāk gribēdams pats kļūt par džinu, tāpēc nepievērsa uzmanību savu vērtīgo gūstekņu veselībai.

- Atkal bifsteks, Dibaks secināja, kāri locīdams ēdienu iekšā. Vismaz badu mēs necietīsim.

- Jā, Džons piekrita. Tā nu tas ir.

- Jūs, idioti! Filipa apsauca viņus, nepieskardamās savam ēdienam. Aptvērusi sevi ar rokām kā ar plecu lakatu, viņa papurināja galvu. Jums, diviem idiotiem, tas nemaz nepielec, vai ne? Viņi dod mums bifšteku ne jau tāpēc, ka viņiem patīkam, bet tālab, ka sarkanajā gaļā ir daudz dzelzs. Dzelzs ir nepieciešama, lai atjau­notu asinsķermenīšus.

- Bet nav tikai bifsteks vien, Dibaks iebilda. Mums ir ķiploki, sīpoli, brokoļi, sparģeļi, avokado, kokosrieksti…

- Kā tad. Tie ir ēdieni, kas bagāti ar sēru, Filipa paskaidroja. Džinu asinīm nepieciešams augsts sēra saturs. Labi ēdot, jūs tikai palīdzat guru sasniegt savu mērķi.

- Ko? Vai tu gribi teikt, ka mums vajadzētu badoties? Dibaks jautāja. Paklau, viņš ņems mūsu asinis tik un tā, tad kāda tur starpība? Tā jau ir nepatīkami nemitīgi justies nosalušam arī bez izsalkuma. Turklāt nejūtos tik nosalis un noguris pēc tam, kad esmu paēdis.

- Tu jūties noguris tāpēc, ka visu laiku zaudē asi­nis, Filipa teica. Katrs no mums triju dienu laikā ir atdevis vairāk nekā litru. Un nākamreiz viņam jau būs pietiekami daudz džinu asins, lai pilnīgi aizstātu savas asinis ar mūsējām. Un kas zina, kas notiks pēc tam?

Abi zēni brīdi klusēja. Kā tu domā, Fil? Džons iejautājās. Vai viņš tiešām var pārvērst sevi par džinu? Manuprāt, tur noteikti vajag ko vairāk.

- Es nezinu, viņa atbildēja. Bet imunitāte pret kobras indi, kas guru izveidojusies pēc pirmās asins pārliešanas, liek domāt, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.

- Esmu pārsteigts, ka neviens laicīgais to nav iedo­mājies agrāk, Dibaks sacīja. Tas ir tik acīmredzami, ja par to sāk domāt.

- Manuprāt, tev jāpatur prātā, ka asins pārliešana vismaz veiksmīga asins pārliešana tiek praktizēta tikai nepilnus simts gadus, Filipa atgādināja. Tā ir puse no normāla džina mūža.

- Starp citu, Dibaks teica, interesanti, cik ilgi viņš domā mūs šeit turēt?

- Mēs te nebūsim ilgi, Filipa apgalvoja.

- Kā tu to zini?

- Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka divām Citurienēm, kuras eņģelis Afriels izveidoja, lai tās ieņemtu manu un Džona vietu, ir lemts pastāvēt vienu eonu.

- Cik ilgi tas ir? Dibaks jautāja.

- Viens miljons sekunžu, Džons atbildēja. Jeb 11,57407407407407407407407407407 dienas. Filai ir taisnība. Kad tās beigsies, mamma sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā un nāks mūs meklēt.

- Ceru, ka tā būs, Dibaks sacīja. Tiešām ceru. Bet mana māte jau zina, ka esmu pazudis. Un viņai līdz šim nav veicies ar meklēšanu. Viņš paraustīja plecus. Acīmredzot mēs šobrīd neesam viegli atrodami. It īpaši piecdesmit pēdu biezas klints iekšpusē.

- Viņa vārdiem ir jēga, Džons atzina. Mammai nebūs viegli sadzīt mums pēdas. Ja vien kaut kā varētu viņai nodot vēsti. Viņš uz brīdi apklusa. Pagaidi! Protams, ir kāda iespēja. Džinu iekšējais pasts. Var­būt mēs varētu piedabūt Nimrodu, lai viņš norij mātei vēsti.

- Jā, tā nudien ir laba doma, Filipa sacīja.

- Esmu dzirdējis, ka vēsti ieliek pudelē, Dibaks iebilda, bet tas taču ir smieklīgi. Vai esat aizmirsuši, ka Nimrods ir sasaldēts?

- Viņš, iespējams, ir sasaldēts, Džons teica. Bet joprojām spēj norīt. Es viņu redzēju.

- Vai tev ir prātā kas labāks? Filipa jautāja.

- Nav gan, Dibaks atzina.

- Labi, tad darīsim tā, Džons sacīja, sākdams raks­tīt vēsti. Pat tad, ja tas prasīs sešus mēnešus, tieši tā mums arī jārīkojas jāieliek mammai domātā vēsts Nimroda mutē.

Tas bija labs plāns. Patiešām, labākais, kas viņiem bija pieejams. Un tas noteikti būtu izdevies. Nelaime tā, ka viņu māte vairs nebija Ņujorkā, bet Babilonā vai, pareizāk sakot, slepenajā valstībā Iravotumā, kur mīt Babilonas Zilā džine, un viņas funkcijas un vara tagad bija Leilas Gontas rokās. Un maz ticams, ka viņa būtu glābusi savus bērnus. Jo Gonta kundzes sirds bija jau diezgan nocietinājusies, kā tas raksturīgi visiem džiniem, kas spiesti uzturēties Iravotumā. Attieksme pret visu, kas pienāktu džinu iekšējā pastā, iespējams, būtu pilnīga vienaldzība. Īstenībā Leila Gonta saviem bērniem jau bija zudusi, jo Babilonas Zilā džine un džinu justīcijas augstākā šķīrējtiesnese vairs nedrīks­tēja ļauties nekādām emocijām, bet rīkoties tikai atbil­stoši loģikai, kas, protams, ir transcendentāla. Loģika ir visstingrākā dāma un vienmēr rūpējas tikai par sevi. Gonta kundzes bērni to vēl nezināja, bet tās brīnišķīgās, valdzinošās, mīlošās sievietes, kas viņus bija izauklējusi un izaudzinājusi, vairs nebija, un vienīgais no vecākiem, Edvards Gonts, nožēlojams un bēdu nomākts bija palicis mājās, nelikdamies ne zinis par savu izskatu un darbu, un, blenzdams tukšumā, tagad apraudāja tās sievietes aiziešanu, kas bija piešķīrusi viņa dzīvei nozīmi un jēgu. Abas Citurienes, Džons-2 un Filipa-2, Gonta kungu mē­ģināja mierināt, taču viņi neko nevarēja līdzēt, jo tēva sāpes bija kā milzīgs melns limuzīns, ko pat īstie dvīņi būtu spējuši tikai ieskrambāt.

Reizēm neziņa ir svētlaime. Tāpēc labi vien bija, ka nekas par to nebija zināms trim bērniem kamerā zem guru Masamdžasaras sārtā cietokšņa, citādi viņi, iespējams, būtu atmetuši visas cerības.

Protams, nekas nav neiespējams. Ne šajā Visumā. It īpaši tad, ja esi džins. Kā dižs dzejnieks reiz teicis: "Nav nekā tāda, ko nevar izdarīt un ko nevarētu izdarīt." Un: "Nav neviena, ko nevar izglābt un ko nevarētu izglābt."

Dienu pēc tam, kad Džons bija iedomājies izmantot Nimroda džinu iekšējo pastu, lai nosūtītu vēsti savai mātei, bērnus trešo reizi aicināja uz laboratoriju, lai katrs varētu "ziedot" puslitru savu vērtīgo asiņu. Šoreiz laboratorijas dežurants bija Džaganata. Viņam mugurā bija tāds pats termiskais tērps kā otram sanitāram, un Filipa atcerējās Džaganatas teikto, ka pirms ierašanās ašramā viņš bijis slimnieku kopējs. Viss tagad nostājās savās vietās.

Tikmēr Nimrods un Rakšasasa kungs turpināja gulēt sasaldētajā miegā. Bet tieši šoreiz guru Masamdžasara šķita satrauktāks nekā parasti un drīz vien paskaidroja, kāpēc.

- Šodien jums būs gods apsveikt mani kā līdzvērtīgu džinu, viņš teica. Kad būsim paņēmuši pa puslitram asiņu no katra, esmu nolēmis kopā ar asinīm, ko jau esat "ziedojuši", tās izmantot, lai aizvietotu visas savas asinis.

- Vienīgā vieta, kur es jūs apsveiktu, Dibaks teica, ir zem kravas mašīnas riteņiem.

- Šo brīdi esmu gaidījis vairāk nekā desmit gadu, guru atzinās, un nekas nesabojās manu lielo dienu. Arī ne jūs, mani jaunie draugi.

- Jūs noteikti aptverat, ka tapt par džinu nozīmē daudz vairāk nekā tikai spēku, lai liktu kaut kam no­tikt, Filipa sacīja, kamēr Džaganata viņai rokā dūra adatu. Filipa juta sirdi salecamies, redzot, ka viņš pa­mirkšķina.

- Turpini runāt kādu brīdi ar guru, viņš nomur­mināja. Laipni un mierīgi. Bet vērīgi ieklausies, ko tūlīt tev teikšu.

Filipa dzirdēja balsi, taču viņa lūpas nekustējās. Un tad viņa atcerējās, kā Džaganata reiz bija ieminējies par vēderrunāšanas prasmi.

- Jā, kļūt par džinu nozīmē daudz ko vairāk, nekā varētu domāt, viņa atkal uzrunāja guru. Piemēram, sākumā ir džinu spēka pārbaude.

- Vai jūs tiešām esat džini? Džaganata meitenei jautāja. Visa tā Aladina padarīšana, trīs vēlēšanos pie­pildīšana, burvju lampa un pārējais?

Kad Filipa pamāja ar galvu, Džaganata pasmaidīja. Traka lieta, viņš norūca. Labi, mazā, es jums pa­līdzēšu izbēgt. Arī jūsu tēvam Guptas kungam vai kā nu viņu sauc. Virves trika vīram. Bet ar vienu no­sacījumu.

- Ja tu runā par gudrības zobiem, Filipa, guru sa­cīja, tad savējos jau esmu licis izraut. Kamēr vēl mā­cījos medicīnas skolā.

- Būt džinam ir vairāk nekā tikai tas, Filipa guru teica.

- Noruna ir tāda, Džaganata čukstēja. Ja es jums, mazie, palīdzēšu no šejienes tikt laukā, gribu pats savas trīs vēlēšanās. Pēc tam kad būsiet mazliet apsiluši. Labi? Trīs vēlēšanās gluži kā Arābu naktīs. Norunāts?

Filipa pamāja ar galvu. Norunāts, viņa apsolīja.

- Vai tu ko teici, Džaganata? guru viņam jautāja.

- Es tikai viņai apjautājos, vai adata netraucē, ser, Džaganata atbildēja. Viņš piestiprināja caurulīti pie asiņu maisiņa un devās apkopt Džonu.

- Piedod, Filipa, guru sacīja. Ko tu teici?

- Tikai to, ka džina spēks ir jāvirza un jākontrolē, Filipa atbildēja. Tas ir jākoncentrē, lietojot savu spēka vārdu. Kā palielināmais stikls spēj koncentrēt saules enerģiju ļoti mazā punktā papīra lapas vidū, līdz tā aizdegas. Fokusa vārds darbojas tāpat.

- Tu mani apmācīsi, Filipa, guru Masamdžasara teica. Atgūlies slimnīcas gultā un atrotījis sava koijota ādas kažoka piedurkni, viņš pats piestiprināja savu roku caurulei, gatavojoties asiņu nomaiņai. Jā, tik tiešām, tu būsi mana guru. Tad viņš iesmējās savus kaitinošos smieklus.

- Es? Filipa jautāja. Man gan tā neliekas.

- Vai tu drīzāk gribētu, lai tavam tēvocim miegā atgadītos kas slikts? Vai Grounina kungam būtu lidošanas stunda no cietokšņa jumta? Bez lidmašīnas, tā sacīt. Nē, Filipa, tu būsi mana guru ceļā uz apskaidrību. Uz apskaidrību, kļūstot par džinu. Jo spēks ir patiesa ap­skaidrība, vai ne?

- Nē, Filipa stingri noteica. Apskaidrība nozīmē zināt, kad nedrīkst lietot džina spēku.

- To mēs vēl redzēsim, guru atbildēja.

Viņš klusēja, kamēr Džaganata paņēma pusotru litru asins no bērniem un pievienoja tiem trim, kas jau bija sagatavoti pārliešanai guru tuklajā ķermenī.

Filipa vēroja Džaganatu cerībā, ka amerikānis varētu uztvert viņas skatienu un dot kādu norādi, kā viņš no­domājis palīdzēt.

- Kaut tas jūs noindētu, Džons izgrūda, kad guru asiņu nomaiņas process beidzot sākās.

- Vai tad tu neesi dzirdējis? guru jautāja. Mēs, džini, esam imūni pret indi.

Džons neko neiebilda. Viņš cerēja, ka reiz pienāks laiks, kad guru saskarsies ar rūgto pieredzi, ka džini nav imūni pret zirnekļa vai skorpiona indi. Vēl vairāk viņš gaidīja iespēju piekļūt tuvu Nimrodam un ielikt uzrakstīto vēsti tēvocim mutē.

- Tas bija rupji no manas puses, viņš pazemīgi teica.

- Piedodiet!

- Jā, lūdzu! Aizmirsti to.

- Gribēju pajautāt, Džons ierunājās. Es vēlētos uz kādu brīdi redzēt savu tēvoci.

- Tu viņu vari redzēt no turienes, kur esi, vai ne?

- Es domāju tik tuvu, lai saņemtu viņa roku, Džons paskaidroja. Man tikai jāzina, vai viņš vēl aizvien ir dzīvs.

- Turot viņa roku, tu to neuzzināsi, guru sacīja.

- Nimroda roka ir auksta kā ledus. Vienīgi zīmes uz ekrāna viņam virs galvas rāda, ka viņš vēl ir dzīvs.

- Lūdzu! Džons teica. Tas man nozīmētu ļoti daudz.

- Ko tas nozīmē? Vai kāds džinu triks? Guru sāka kasīt sev dibenu.

- Nē, nekāds triks. Un vispār ko gan es varētu izdarīt? Man taču nav džina spēka.

- Tomēr tev pieklātos iemācīties labas manieres, jau­nais džin. Tu lūdz pakalpojumu tikai pāris mirkļu pēc tam, kad novēlēji, kaut šī pārliešana mani noindētu.

- Jā, jums taisnība, Džons piekrita. Par to jau es atvainojos. Un atvainojos vēlreiz.

Guru beidza kasīt dibenu un pacēla pirkstu pie nā­sīm, lai paostītu to. Labi, es pieņemu tavu atvai­nošanos. Un tu varēsi paturēt viņa roku kādu brīdi. Tiklīdz pārliešana būs pabeigta un es sajutīšu džina spēku izplūstam pa savām vēnām. Guru smiekli ātri pārvērtās par tarkšķēšanu. Īstenībā man šķiet, ka tas jau notiek. Es jūtos fantastiski. Tāda iekšējā spēka un labklājības sajūta, kādu nekad agrāk neesmu piedzīvo­jis. Tāds kā siltums un mundruma sajūta, kas izplatās pa visu manu ķermeni. Vai tāda sajūta ir džinam?

- Droši vien, Džons atbildēja, bet tajā pašā laikā nodomāja, ka tā ir pavisam cita sajūta. Lielākoties vismaz tad, kad viņš nebija sasalis ragā un viņa asinis nezaga traks cilvēks, džina sajūta bija parasta. Nor­māla. Tāda kā jebkuram, kurš jūtas viņš pats. Vismaz man tā liekas.

Kad pēc vairāk nekā stundas procedūra bija pabeigta un pēdējais džinu asins piliens bija pārliets viņa ļenga­najā rokā, guru Masamdžasara piecēlās sēdus, pārlika kājas pāri gultas malai un dziļi ievilka elpu kā cilvēks, kas pamodies pēc ilga un spirdzinoša miega.

- Esmu izbadējies, viņš teica, neganti kasīdams galvu un plati uzsmaidīdams Džaganatam. Es gribu ko ēdamu. Nē, pagaidi! Man ir sausa mute. Iedod man ūdeni!

- Kā jūs jūtaties, ser? Džaganata jautāja, pasnieg­dams guru lielu ūdens glāzi.

- Tik labi kā vēl nekad. Kā miljons dolāru.

- Jā, Dibaks nomurmināja. Zaļš un saņurcīts. Mēs to varam iztēloties.

Ignorējot Dibaku, guru piebilda: Bet citādāk. Stipri citādāk. Viņš paberzēja spalvainās krūtis un vēderu. Man iekšā. It kā kaut kas būtu ieslēgts man galvā. Tāds, kas iepriekš bija izslēgts.

Viņš iztukšoja ūdens glāzi un, kad bija beidzis dzert, ļāva Džaganatam ielikt termometru sev zem mēles un tad ar stetoskopu izklaušināja savu sirdi. Guru pasnie­dza tukšo ūdens glāzi otram sanitāram un, joprojām turēdams termometru mutē, palūdza vēl vienu.

- Nezinu, kāpēc jūtos tik izslāpis, bet tā nu tas ir. Guru pagaidīja, līdz Džaganata bija izņēmis termometru viņam no mutes, un tad lieliem malkiem izdzēra otro ūdens glāzi, nemaz neraizēdamies, ka mazliet izlēja ūdeni, kas nopilēja no viņa garās, kuplās bārdas. Vai zināt, pēc tam, kad cilvēki Anglijā nodod asinis, viņiem tiek atlīdzināts ar tasi tējas. Viņš iesmējās. Ar tasi tējas! Cik dīvaini viņi ir! Taču dīvaini ir tas, ka tieši to es pašlaik visvairāk gribētu. Labu, stipru dārdžīlingas tējas tasi. Viņš pamāja ar galvu otrajam sanitāram, kas aizgāja, lai to pagādātu.

- Jūsu temperatūra ir visai augsta, Džaganata pa­ziņoja. 41,1 grāds.

- Vai tiešām? Džaganata paskatījās uz termometru un tad pameta acis uz bērniem. Cilvēkam tā diez vai ir normāla. Bet džinam?

Bērni, kas labi zināja, ka 41,1 grāds ir džina normālā temperatūra, kādu brīdi klusēja, jo viņi pieļāva iespēju, ka guru tagad ir pilntiesīgs džins. Filipa bija pirmā, kas atbildēja. Nē, tas neliekas pareizi.

- Izmēri viņai temperatūru, guru Džaganatam pa­vēlēja. Lai pārliecinātos, ka viņa nemelo.

Džaganata piegāja pie Filipas ar termometru.

- Es to nelikšu mutē, viņa teica, ja vien tu to nenotīrīsi.

- Piedod, Džaganata sacīja un, sadabūjis citu termo­metru, palika to Filipai zem mēles. 36,5 grādi, viņš pēc brīža paziņoja. Normāla.

Gluži normāla laicīgam, bet džinam tā bija pārāk zema. Filipa nejutās īsti vesela. Viņa to zināja, tāpat arī zēni, taču nebilda ne vārda, cerēdami radīt saju­kumu guru plānos.

- Jūsu temperatūrai vajadzētu būt zemākai, Dža­ganata guru Masamdžasaram teica. īpaši, ņemot vērā faktu, ka šeit ir tik auksts.

- Var jau būt, bet es jūtos lieliski. Viņš nometa no pleciem savu kažoku. Vai esat pārliecināts, ka tem­peratūra joprojām šeit ir ledaini auksta? Es negribētu, ka kāds no mūsu viesiem, sajuties pietiekami silti, iz­spēlētu ar mums kādu joku.

Atgriezās otrais sanitārs ar guru tēju. Viņš paņēma tēju un tad pamāja uz smalku temperatūras mērin­strumentu pie laboratorijas sienas. Lūdzu, pārbaudi temperatūru!

Sanitārs ātri apskatīja mērinstrumentu, pat pieklau­dzināja tam un paraustīja plecus. Temperatūra ir nor­mas robežās, Jūsu Svētība.

- Ko tas nozīmē? Guru izklausījās aizkaitināts.

- Temperatūra šeit mākslīgi tiek uzturēta zema. Tur nav nekā normāla.

- Esiet mierīgs, Jūsu Svētība, Džaganata teica.

- Temperatūra šeit patiešām ir zem nulles. Viss kār­tībā, ser.

- Tas ir diskutējams jautājums, guru noteica. La­bāk pārbaudi mērinstrumentu. Pārliecinies, vai tas dar­bojas pienācīgi. Viņš uztrausās kājās, izstaipījās un piegāja pie Filipas gultas. Nu tad labi, guru Filipa. Ar ko sāksim?

- Te ir pārāk auksts, Filipa atbildēja. Mums jāiziet laukā saulē. Džini ir mazliet līdzīgi ķirzakām. Lai tiem būtu spēks, vajadzīgs karstums.

Guru iespurdzās. Tu domā, ka esmu stulbs? Tajā brīdī, kad tu sasilsi, es būšu grauzdiņš. Nē, nē, mēs to darīsim tieši šeit. Tu man dosi dažus noderīgus pa­domus par džina spēka lietošanu, un tad es iziešu ārā un pārbaudīšu tos praksē. Kaut gan, godīgi sakot, ne­domāju, ka tas būs nepieciešams. Es nemaz nejūtu vē­sumu. Gluži otrādi. Jūsu jaunās asinis patiesi dzirkstī. Kā šampanieša pudele, ko kāds sakratījis. Esmu spara pilns un jūtos brīnišķīgi.

- Labi, Filipa piekrita. Tad jums būs jāizdomā fokusa vārds. Vārds, kuru jūs lietosiet saistībā ar savu džina spēku.

- Es saprotu. Kā mantra. Vai burvju vārds.

- Nē, tas nav tik vienkārši. Džini ir veidoti no uguns. Jums šis vārds jālieto, lai koncentrētu savu spēku. Kā palielināmais stikls, kas koncentrē saules karstumu uz papīra lapas. Taču jums skaņa ir iekšienē. Visām jūsu domām un gribai jābūt savāktai vienkopus.

- Jā, jā, jā! guru atcirta. To visu es saprotu. Tu runā par ko tādu, ar ko esmu jau iepazinies transcen­dentālajā meditācijā.

- Un tam nudien vajadzētu būt garam vārdam, Fi­lipa neatlaidās. Lai jūs to nevarētu izrunāt nejauši. Piemēram, kad guļat. Vai aizmirst to.

Guru kādu brīdi domāja. Vārds. Tāds kā kods. Es sapratu. Jā. Viņš atkal apklusa. Labi. Man tāds ir. Ko tagad?

Filipa neveikli sagrozījās savā gultā. Siksnas viņai neļāva brīvi kustēties. Man vieglāk būtu redzēt, ko jūs darāt, un palīdzēt, ja siksnas nebūtu tik cieši sa­vilktas.

- Pēc mirkļa, guru atteica. Varbūt.

- Vispirms jums vajadzētu likt kaut kam pazust, Filipa nopūtās. Vai vismaz to samazināt.

- Tējas tasi, guru ierosināja un atstāja savu tasi un apakštasīti uz viņas naktsgaldiņa.

- Jā, ja vēlaties. Tikai, lūdzu, nolieciet to tālāk no manas galvas. Sākumā džina spēks reizēm var būt ne­paredzams. Pat eksplozīvs.

Guru pārlika tasi un apakštasīti uz ratiņiem un vērīgi skatījās uz to.

- Iedomājieties, kā tases un apakštasītes attēls ir piesaistīts realitātei, Filipa sacīja, tikai citējot to, ko Nimrods bija teicis viņai un Džonam, kad viņi pirmoreiz bija sākuši lietot džina spēku. Kad būsiet apjautis, ka loģika pieļauj jebkuru iespēju, izrunājiet savu fokusa vārdu. Uz to jums ir jākoncentrējas.

- Tā, guru teica, ja es gribu, lai tā pazūd, man tikai jāatceras, cik būtu labi, ja tā pazustu. Un tad jā­pasaka mans vārds. Vai tā?

- Tas, kas ir iedomājams, ir arī iespējams,Filipa sacīja.

Guru pasmaidīja. Tu sāc izklausīties pēc manis, viņš teica.

- Jā, Dibaks piekrita. Stulbi.

- Netraucē man koncentrēties, guru iebilda. Vai arī likšu tevi sasaldēt kā tos abus tavus draugus.

Viņš norādīja uz Nimrodu un Rakšasasa kungu, kuri joprojām gulēja kā līķi kādā senā mauzolejā. Ap viņiem virpuļoja auksta migla, un gandrīz šķita, ka viņi ir transubstanciējušies no kādas lampas vai pudeles.

Saraucis pieri dziļās grumbās, guru gandrīz mi­nūti cieši koncentrējās uz tasi un apakštasīti, pirms izrunāja savu vārdu. Bērniem tas izklausījās kā

FENIMORVASKPLAMPERTON. (Varbūt ir kāds reāls vārds, kas izklausās kā FENIMORVASKPLAMPER­TON, taču nav atrodams nedz Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, nedz arī Oksfordas indiešu vārdnīcā.) Visiem par pārsteigumu, varbūt izņemot bērnus, tase un apakš­tasīte sašķīda vairākos gabalos.

Guru aiz prieka iesmējās un, šķiet, nemaz neievēroja to, ka, koncentrējot gribu uz tasi un apakštasīti, viņa seja aiz piepūles bija kļuvusi koši sarkana, nemaz ne­runājot par to, ka tēja bija izšļakstījusies pa visu grīdu. Viņš stipri svīda un izskatījās tā, it kā būtu skrējis ma­ratonu.

- Vai tu redzēji? viņš uzsauca Džaganatam, kas vēl aizvien izskatījās pārsteigts. Vai redzēji? Es to sašķai­dīju ar savu spēku.

- Pirmajai reizei tas bija labs sasniegums, Filipa at­zina. Jūs paātrinājāt tases un apakštasītes molekulāro struktūru. Tas bija acīmredzams. Tikai, manuprāt, ja gribat likt kaut kam pazust, jums galvā jāpanāk skaid­rāka doma, ka tas neeksistē.

- Tpū! Tas, šķiet, būs smags darbs. Guru noslaucīja pieri.

- Sākumā noteikti, Filipa piekrita. Gluži tāpat kā fiziskā sagatavotība. Jūs trenējat to savu smadzeņu daļu, kur ir fokusēts džina spēks. Mēs, džini, to saucam par Nešamā. Tas ir džina spēka avots. Smalkā uguns, kas deg kā liesma eļļas lampā. Filipa papurināja galvu. Bet es nezinu, vai jums ir Nešamā vai nav. Jūs neesat tāds kā mēs.

- Tu gribi teikt, ka neesmu tik labs kā jūs pārē­jie, guru iesaucās. Es tev parādīšu smalku uguni, jaunkundze. Viņš pamāja uz savu kažoku, kas tagad mētājās uz laboratorijas grīdas. Tikai nenovērs acis no tā.

Guru nolieca galvu uz kažoka pusi, kas bija gatavots no koijota ādas, un nikni skatījās uz to, plaši iepletis acis un saraucis pieri grumbās kā uzartu lauku. Ma­nāmi drebēdams un skaļi elpodams caur nāsīm, viņš izskatījās kā vērsis, kas tūlīt metīsies virsū matadora apmetnim. Sviedri pilēja viņam no deguna, ausu ļipi­ņām un bārdas, un karstuma dūmaka apņēma viņu kā mirāža, kas virmo virs tuksneša.

Šoreiz kaut kas pazudīs jūsu acu priekšā, viņš nočukstēja. Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet.

Guru izskats bija briesmīgs. Pagāja gandrīz minūte, un Filipai likās, ka viņš bija tik cieši apņēmies likt kaut kam pazust, ka galīgi neievēroja, kas ap viņu notiek. Viņa uzmeta acis Džaganatam un uztvēra viņa skatienu. Abiem bija skaidrs: ja viņš patiešām vēlas palīdzēt, tad tagad ir īstais brīdis.

Varbūt viņš tiem būtu palīdzējis, bet tieši tobrīd guru kažoks pavirzījās dažas collas tuvāk Džaganatas kājām. Tā ir ļoti iespaidīga telekinēzes demonstrācija, viņš vēsi piezīmēja. Vai kā nu to sauc, kad kažoks tiek kustināts tikai ar prāta palīdzību.

Viņš instinktīvi atkāpās, jo kažoks sakustējās atkal, bet tagad tas sāka arī rūkt. Džaganata nervozi pasmai­dīja un virzījās uz laboratorijas durvīm. Tikmēr kažoks pieņēma sunim vai koijotam līdzīgu izskatu. Šoreiz pie­sardzība bija vietā, jo brīdi vēlāk liels un ļoti aizkai­tināts koijots, skaļi riedams un nikni šņakstinādams zobus, metās virsū Džaganatam. Amerikānis ņēma kā­jas pār pleciem, tāpat arī otrs sanitārs, un, par lielu atvieglojumu bērniem, kas palika piesaistīti pie gultas, koijots metās viņus vajāt.

Pa to laiku guru Masamdžasaras seja bija kļuvusi tumši sarkana, pamazām metās violeta, tad pelēka un beidzot melna. Bet ļaunākais vēl tikai sekoja. No viņa ausīm, nāsīm un pat netīro nagu apakšas sāka plūst dūmi. Nākamajā brīdī guru atvēra muti, izgrūda asinis stindzinošu rēcienu, izpūta lielu dūmu mākoni un ar kāju apgāza ratiņus, uz kuriem atradās Kobru karalis un ūdens krūka, kas, iespējams, būtu varējusi viņu at­vēsināt un izglābt. Tad viņš aizstreipuļoja līdz laborato­rijas tālākajam galam un iekrita krēslā starp Nimrodu un Rakšasasa kungu. Tur viņš palika sēžam, ķermenim konvulsīvi raustoties, un dūmi izplūda no viņa lielās pēcpuses.

- Viņš ir sajucis prātā, Dibaks iekliedzās, grozī­damies zem siksnām, lai labāk saskatītu guru, kuram sākās spazmas.

- Es gan tā nedomāju, Džons iebilda. Kamēr viņš vēl runāja, guru ķermeni apņēma blāva, zila liesma, un viņš sāka degt kā ļoti lielas sveces dakts.

- Tas izskatās kā spontānās sadegšanas gadījums. Es par to lasīju žurnālā. Reizēm cilvēki aizdegas bez kāda īpaša iemesla.

Nepatīkama deguma smaka pildīja gaisu, un pagāja labs brīdis, iekams bērni aptvēra, ka neciešamais smārds nāk no guru kuplās, netīrās bārdas, ko bija apņēmušas liesmas. Un, kamēr viņi ar baiļpilnu valdzinājumu to vēroja, liela, mazliet apdegusi mēslu muša skaļi izdīca no degošās bārdas, it kā negribīgi pametot vietu, kur tā daudzus gadus bija dzīvojusi ērtā netīrībā.

- Tur nebija nekā spontāna, Filipa sacīja. Manu­prāt, viņš nupat atklāja, ka džini ir veidoti no uguns. Turklāt gaužām nepatīkamā veidā. Vai nu tas, vai arī viņš pārāk koncentrējās uz Nešamā ideju. Uz uguni, kas deg mums iekšā.

- Lai vai kā, viņš ir izcepies grauzdiņš, Dibaks sa­cīja.

Guru Masamdžasara nekustējās un vairs neizdvesa ne skaņas, izņemot sprakšķošus un sprēgājošus trokš­ņus, līdzīgus tiem, kad karsti tauki deg uz pannas, tāpēc bērni drīz vien pārliecinājās, ka Dibakam ir taisnība guru bija miris.

Džons sasprindzināja elkoņus un plecus, taču ādas siksnas neļāva piecelties. Ko mēs tagad darīsim? viņš jautāja.

- Es ceru, ka Džaganata atgriezīsies un mūs atbrī­vos, Filipa teica.

Vairākas minūtes viņi skaļi sauca pēc palīdzības.

Veltīgi.

Zilā liesma, kas ietvēra guru ķermeni, saplūda dzel­tenā punktā dažas collas virs viņa galvas. Tas likās savādi, bet guru seja, kas joprojām bija skaidri saska­tāma caur liesmām, izskatījās tā, it kā viņš beidzot būtu ieguvis apskaidrību. Un savā ziņā tā tas arī bija.

- Laikam mums nāksies šeit kādu laiku pagulēt un noskatīties. Dibaks ļauni iesmējās, pamanījis, ka Fi­lipa bija novērsusies no nepatīkamā skata, kas rēgojās viņu acu priekšā. Un, nekad nekautrēdamies izteikt ne­taktisku piezīmi, viņš piebilda: Varu teikt tikai vienu viņš deg labi.