Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

14. nodaļa amuleta SKATIENS

Pēc tikšanās ar saviem sekotājiem torīt svētnīcā guru Masamdžasaru nemitīgi urdīja aizdomas, ka viņš vien­roci kaut kur bija saticis iepriekš. Protams, tas bija noticis vismaz pirms desmit gadiem, un tas vīrietis, Nimroda sulainis, bija anglis, un šis vīrietis, kurš sevi dēvēja par Guptas kungu, bija indietis. Tomēr kaut kas jaunpienācējā viņam stipri vien atgādināja Nimroda su­laini. Bet kas? Tolaik guru bija ārsts ar plaukstošu me­diķa praksi Londonā. Viņa pacientu vidū bija arī Liel­britānijas premjerministra sieva. Tāpēc viņu divdesmitā gadsimta pēdējo gadu agrā aprīļa rītā uzaicināja uz Dauningstrītu un lūdza izārstēt pašu premjerministru.

Nebija daudz tādu ārstu, kas pazītu īpatnējos simpto­mus, jo pirmajā mirklī šķita, ka premjerministrs cieš no iedomas, ka viņš ir aptuveni divpadsmit gadus veca mei­tene. Pēc guru domām, vairums ārstu būtu nosprieduši, ka premjerministrs ir vājprātīgs un liktu nosūtīt viņu uz psihiatrisko dziednīcu. Bet doktors Varnakulasurija, kā guru Masamdžasara tolaik sevi dēvēja, bija pareizi sapratis, ka premjerministrā iemājojis kāds ļauns džins. Un, uzdrošinoties izmantot sava nelaiķa tēva pazīšanos ar Nimrodu, doktors Varnakulasurija taisnā ceļā bija devies uz džina māju un lūdzis viņam palīdzību. Un tieši tad viņš bija saticis Nimroda vienroci sulaini. Tā tas bija, noteikti! Šim vīrietim šim Guptas kungam bija tikai viena roka!

Tolaik viņam bija licies savādi, ka Nimrods par su­laini nolīdzis vienroci. Bet tas ātri vien pagaisa no prāta, jo viss, kas sekoja pēc tam, doktoru Varnakulasuriju pārliecināja, ka viņam pilnīgi vajadzētu pamest medi­cīnu un kļūt par svētu vīru kā viņa tēvs. Un drīz vien pēc Dauningstrītā pieredzētā viņš atgriezās Indijā un no ienākumiem par savas Londonas medicīnas prakses pārdošanu nopirka sārto cietoksni Lakavā, nodibināja Džajāršo ašramu un uzdevās par guru.

Ašrams tagad bija bāze pasaules garīgo centru tīk­lam. Tamlīdzīgu centru skaits sniedzās pāri piecdes­mit, un šim guru bija vairāki tūkstoši sekotāju. Tā bija ļoti ienesīga nodarbe, un tagad, kad guru plāni tuvojās piepildījumam, viņš vismazāk vēlējās, lai kādi okšķeri visu samaitātu. īpaši tad, ja tie varētu būt saistīti ar Nimrodu. Tā nu tūlīt pēc pusnakts guru nosūtīja vai­rākus lielos sadhakus no Bahutbarhiya Jan Bachane saviem "brīnišķīgajiem miesassargiem" atvest šo Gup­tas kungu, lai varētu nopratināt, kas viņš tāds ir un ko viņš un vina bērni dara ašramā.

Sadhaki bija ceļā uz guļamkorpusu, kad ieraudzīja Grouninu slaistāmies blakus akai sārtā cietokšņa iekšējā pagalmā.

Pamanījis, ka tuvojas pārspēks, Grounins bija kritis panikā. Vispirms viņš iemeta akā rokas rāciju, cerot, ka tā netrāpīs kādam no bērniem. Tad, nospriedis, ka bērni ir džini un, iespējams, paši varēs parūpēties par sevi, viņš noņēma kāju no bremzes, kas laida lejup spaini, un, iebāzis savu jauno roku platajā indiešu kreklā, mēģināja izskatīties bez vainas.

Butotes kungs, lielākais no sadhakiem, īgni norādīja uz Grouninu.

- Ko tu te dari? viņš jautāja, runādams hindi va­lodā. Vai nezini, ka pēc pusnakts ir aizliegts atrasties ārpus guļamtelpām?

- Nupat beidzu darbu, Grounins atbildēja. Datoru atbalsta centrā. Es tur nosēdēju vairākas stundas, un man vajag izlocīt kājas un ieelpot svaigu gaisu.

- Guru grib tevi redzēt, Butotes kungs teica. Tev būs jānāk man līdzi.

- Mani? Kādā sakarā?

- Nav ne jausmas.

- Bet tik vēlā nakts stundā? Grounins izlikās, ka apspiež žāvas. Vai to nevar atlikt līdz rītam? Joga pēc­pusdienā un tad datoru centrs. Mani spēki ir izsīkuši.

- To nevar atlikt, Butotes kungs uzstāja. Mums ir dota pavēle. Ja guru saka, tev ir jānāk tūlīt. Turklāt guru Masamdžasara nekad neguļ. Īstenībā viņš nav gu­lējis divpadsmit gadus.

- Man žēl to dzirdēt, Grounins sacīja. Tas ir bez­miegs, vai ne?

- Nē, atbildēja kāds cits sadhaks. Viņam galvā notiek pārāk daudz, lai viņš tērētu laiku miegam.

- Nabaga cilvēks, Grounins teica un sekoja sadha­kiem uz svētnīcu, kur, kā viņam teica, guru viņu tagad gaidot. Cik tas ir briesmīgi!

- Tas nemaz nav briesmīgi, Butotes kungs apgal­voja. Savas naktis viņš veltī lielu domu domāšanai.

Šajās lielajās domās viņš dalās ar mums, un tāpēc mēs visi esam izglītoti.

- Jā, Grounins bez īpašas pārliecības sacīja. Ne­šaubos, ka mums visiem daudz kā pietrūktu, ja nedzir­dētu guru lielās domas.

Džons satvēra virvi un savas māsas roku un vilka no visa spēka. Tu to vari izdarīt, Fila, viņš mudināja. Dibaks jau bija uzrāpies trīsdesmit pēdu augšup pa virvi un tuvojās sienas iebrukušajai daļai.

Filipa bija gluži sastingusi no aukstuma. Viņas zobi klabēja kā maza zirdziņa pakavi. Fiziskās audzināšanas stundās skolā viņa nekad nebija īpaši centusies, un, ja Ņujorkā viņai liktu uzrāpties trīsdesmit pēdas pa virvi, viņa laikam būtu teikusi, ka to nevar. Vismaz ne bez smalkas džina spēka izmantošanas. Taču reizēm bries­mas un izmisums veicina fiziskā spēka un izturības pie­augumu, un šis noteikti bija tāds gadījums. Tāpēc viņai diez ko nevajadzēja Džona uzmundrinājumu. Satvērusi virvi, viņa pievilkās pietiekami augstu, lai nostātos uz iegrimušā spaiņa malas, un sāka rāpties augšup.

Tikmēr Džons uz brīdi pabāza galvu zem ūdens, lai paskatītos. Atkal izniris, viņš papurināja galvu un noelsās. Manuprāt, līdz dibenam ir vēl vismaz simts pēdu. Tomēr ūdens šķiet diezgan dzidrs.

- Lūdzu, Filipa teica, es neko negribu dzirdēt.

Kaut kas smags atkal iekrita ūdenī. Abi paskatījās

augšup, kur Dibaks, turēdamies pie virves, spēra pa sabrukušo akas sienas daļu. Ūdenī iekrita vēl viens ķie­ģelis. Un tad vēl viens.

- Uzmanīgāk! Džons iekliedzās. Šis gandrīz trā­pīja man.

Piedod, Dibaks atsaucās un iegrūda ūdenī vēl da­žus ķieģeļus, līdz iekārtojās lielajā caurumā, kuru bija izlauzis. Rāpieties augšā, viņš kliedza pār plecu. Man liekas, te ir daudz vietas. Pamēģiniet pa ceļam paņemt līdzi lukturi.

Filipai vajadzēja piecpadsmit minūtes, lai sasniegtu dzegu. Tomēr nogurdinošais kāpiens nepalika bez se­kām. Cīnīdamās, lai stabili nostātos alā, kuru Dibaks bija izveidojis sienā, viņa netīšām paspēra vēl vienu ķie­ģeli, un tas nevis iekrita ūdenī kā visi iepriekšējie, bet gan trāpīja pa lukturi, ko Džons bija nolicis uz dzegas, un iegāza to ūdenī.

Dibaks šausmās iekliedzās, un Džonam, kas pa šo laiku bija ticis pusceļā, nebija citas izvēles, kā vien atkal lēkt ūdenī pakaļ viņu vienīgajam gaismas avotam.

Lukturis bija ūdensizturīgs un palika iedegts pat ledainā kalnu ūdens dziļumos. Džons spēcīgi kūlās ar kājām un locījās uz gaismas pusi te ar vienu, te otru roku, cenzdamies to satvert. Divas reizes pirksti jau pieskārās lukturim, bet to satvert neizdevās, un tikai trešajā reizē, kad plaušas gandrīz vai plīsa, Džons bei­dzot to stingri saņēma.

Tajā pašā brīdī viņš to pamanīja līkumotu formu, kas bija ieskrāpēta uz ķieģeļiem. Trešā kobra! Nebija laika iznirt, lai ieelpotu gaisu. Viņš nebija pārliecināts, ka vēlreiz varētu ienirt un saglabāt spēkus, lai uzrāptos pa virvi. Jautājums bija: tagad vai nekad. Viņš peldēja uz trešās kobras zīmes pusi, tad iegrūda kaltu javā, lai izkustinātu ķieģeli, ko pulkvedis Kilikrenkijs, šķiet, bija ieskrāpējis pamatīgāk nekā abus iepriekšējos. Viņš pat blakus tam tālredzīgi bija ieskrāpējis ciparu 3, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Džons sajuta, ka ķieģelis izkustas, un iestūma kaltu mazliet dziļāk, lai dabūtu akmeni laukā.

Sēdēdama tumsā uz dzegas, Filipa ar lepnumu un reizē ar rūpēm gaidīja atgriežamies savu. brāli, jo bija uztraukusies, ka viņš varētu neizturēt ūdens aukstumu. Viss, ko viņa un Dibaks varēja redzēt, bija ņirbošais luktura stars zem ūdens līmeņa.

- Kāpēc viņš neiznirst? Dibaks nomurmināja.

Filipa neatbildēja. Un tad, kad viņa jau bija sagata­vojusies lēkt viņam pakaļ, gaisma parādījās virspusē un, viņai par lielu atvieglojumu, arī Džons. Viņš kaut ko kliedza un turēja paceltu, kā šķita, mazu ādas mai­siņu.

- Es to dabūju, viņš bez elpas teica, uzvaroši vicinot maisiņu. Talismanu.

- Fantastiski, Džon,Filipa sauca, priecādamās, ka brālim nekas nekaiš.

- Lieliski! Dibaks kliedza. Teicams darbs, Džon.

- Vismaz man liekas, ka es to dabūju. Es ieraudzīju ķieģeli ar trešo kobras zīmi, kad ieniru pakaļ lukturim. To es arī dabūju.

- To es redzu, Dibaks piezīmēja.

- Labi paveikts, Filipa atzina. Bez gaismas mēs būtu pazuduši.

- Tas bija aptuveni desmit pēdu dziļumā. Man nācās iebāzt caurumā roku līdz plecam un tā iesprūda. Vienu brīdi likās, ka noslīkšu.

Lukturis uzmirgoja un pēc mirkļa izdzisa pavisam, ļaujot visiem trim uz brīdi sajust tumsu, kas bija tik bieza, ka to, šķiet, varētu košļāt.

- Cerēsim, ka tas vēl iedegsies, Džons teica, aizbāz­dams lukturi un ādas maisiņu aiz jostas, tad piepeldēja pie virves un sāka rāpties augšup.

- Ko gan pulkvedis domāja? Dibaks žēlojās, iegrūzdams vēl dažus ķieģeļus ūdenī. Nolikdams to zem ūdens.

- Zini, es varu saderēt, ka ūdens nebija tik augstu, kad pulkvedis ieskrāpēja zīmi, Filipa sacīja. Pēc tam kad britu armija aku salaboja, ūdenslīmenis droši vien ir cēlies.

Džons bija noguris noguris un ļoti, ļoti nosalis, tāpēc virzījās uz augšu pa virvi mokoši lēni. Reizēm viņš pat paslīdēja uz leju, apsvilinādams plaukstas pret raupjo virvi, bet tas vismaz novērsa viņa uzmanību no sāpēm izmocītajos plecu muskuļos. Beidzot viņam izdevās uz­likt kāju uz alas malas. Tad Dibaks satvēra Džonu aiz krekla un ar milzu pūlēm ievilka viņu telpā virs sevis, nogrūžot lejā vēl dažus ķieģeļus un putekļus.

Uz mirkli lukturis atkal uzmirgoja. Džons novēlās uz sāniem, noklepojās, izņēma aiz jostas aizbāzto lukturi un pielika tuvāk acīm. Šai brīdī tas izdzisa pavisam, atstājot viņus tumsā. Džons viegli uzsita pa gaismekli ar virves apsvilināto plaukstu, cerēdams, ka varēs atgriezt tam dzīvību, bet nekā.

- Lieliski, Dibaks iesaucās. Tas nudien ir lieliski. Ko mēs iesāksim bez luktura?

- Ja es to izjaukšu, Džons sprieda, varbūt varēšu to izžāvēt. Pēc kāda laika tam atkal vajadzētu darbo­ties.

Dibaks strauji elpoja, un bija skaidrs, ka tumsa jau sāk saasināt klaustrofobiju. Aptaustījis kabatas, viņš atrada vēl vienu ogles tableti. Tā piemirkusi sadrupa pirkstos, un viņam nācās to ieziest mutē.

- Galvenais nekrist panikā, Džons teica. Un neiz­darīt straujas kustības, lai neviens no mums nenoslīdētu pāri dzegai un nenokristu. Viņš sāka atskrūvēt luk­tura pamatni. Kas zina? Varbūt mēs izžūsim un sa­silsim ātrāk par lukturi, un tad mūsu problēmas būs atrisinātas.

Dibaks atkal sāka nomierināties. (Ogles tabletes iedarbojas ļoti ātri.) Labi, viņš teica. Esmu ar mieru.

- Pa to laiku, Džons ierunājās, kamēr es noņēmos ar lukturi, kāpēc jūs nevarētu mums izbrīvēt vairāk vietas? Viņš saņēma baterijas rokā un tad pagrieza lukturi otrādi, lai izkratītu mitrumu.

- Vai kaut ko varu darīt lietas labā? Filipa jau­tāja.

- Protams, Dibaks atsaucās. Es sākšu rakt mums aiz muguras, tad pasniegšu tev ķieģeli vai klints gabalu, un tu to iesviedīsi ūdenī, jo esi tuvāk malai. Viņš at­kāpās alā, cik tālu vien varēja, un, abās rokās satvēris ķieģeļus un akmeņus, uzmanīgi pasniedza tos Filipai. Še, ņem, viņš teica. Tā siena ir galīgi sadēdējusi, tāpēc nekādu grūtību nevajadzētu būt. Tagad es zinu, kā jūtas kurmis.

Džons izpūta luktura iekšpusi, uzmanīgi nolika zemē baterijas un uzskrūvējamo pamatni un piespieda pie ķermeņa, lai tie nepazustu. Nav nekādu šaubu, viņš klusībā drūmi nodomāja, bez luktura viss būs daudz ļaunāk. Bet ko gan viņi varēja iesākt, ja arī būtu gaisma? Džons nemaz nebija tik pārliecināts par viņu izredzēm, kā bija centies iedvest Dibakam un Filipai. Akas šahtā bija auksti, pārāk auksti, lai varētu cerēt, ka drīzumā atjaunosies ķermeņa siltums un atgriezīsies džina spēks. Aukstums un tumsa tik dziļa tumsa, ka viņš neva­rēja redzēt pat savu pirkstu, kas bija tikai dažas collas acu priekšā. Viņi patiešām bija nokļuvuši ļoti bīstamā situācijā. Jo vairāk Džons par to prātoja, jo skaidrāk saprata, ka vienīgi Grounins varētu viņus izglābt. At­lika vien cerēt lai arī kas noticis ar Grouninu, tas bija tikai uz laiku.

Guru Masamdžasara hindi valodā ma samjha sara nozīmē "es saprotu jūs visus" nokāpa no zobārsta krēsla un lēni piegāja pie Grounina, cieši nopētīdams viņu ar savu hipnotizējošo skatienu.

Grounins, iespiests starp diviem lielākajiem sadhakiem, svētā vīra rūpīgo apskati pacieta, neteicis ne vārda, pat nežēlodamies, kad guru uzlika savas smirdošās ro­kas viņam uz galvas un aizvēra acis, it kā mēģinot no­lasīt vina domas. >

- Vai mēs esam tikušies iepriekš? guru jautāja, pa­likdams pilnīgi nekustīgs.

- Pirms šodienas ne, Grounins atbildēja. Es gri­bēju teikt, pirms vakardienas. Esmu pārliecināts, ka at­minētos tik ievērojamu personu kā jūs, Jūsu Svētība.

Guru acis aiz plakstiņiem lēni rotēja, it kā viņš vērotu pasaules riņķojumu. Tad viņš atkārtoja jautājumu, it kā nebūtu klausījies nevienā Grounina vārdā vai gluži vienkārši neticētu viņam.

- Nē, Grounins sacīja. Un tomēr. Un tomēr, atro­doties pavisam tuvu, Grounins apzinājās, ka guru iz­skatā bija kāda ļoti attāla līdzība, it kā viņi būtu tiku­šies pirms daudziem gadiem. Tieši guru dvakojošā elpa Grouninam šķita atpazīstamāka. Tā oda pēc zivs, kas ļoti karstā dienā nosprāgusi plastmasas maisiņā bla­kus tukšam jogurta trauciņam. Tāpat aiz kuplās Kārļa Marksa bārdas slēpās seja, kuru Grounins, šķiet, būtu varējis redzēt iepriekš. Bet viņu mulsināja bārda. Vai, pareizāk sakot, tas, kas bārdā atradās. Tagad, kad viņš stāvēja tik tuvu guru Masamdžasaram, Grounins bārdā varēja saskatīt aizķērušos ēdiena gabaliņus, kas bija izslīdējuši no mutes vai nokrituši no dakšiņas pēdējo nedēļu maltīšu laikā. Saldās kukurūzas gabaliņu. Pā­ris rīsa graudiņu. Makaronu paliekas. Apelsīna sēkliņu. Spageti atgriezumu. Nemaz nerunājot par vecas košļā­jamās gumijas pikuci un puņķiem.

- Redziet, man ir agrīnās brīdināšanas sistēma par cilvēkiem, guru paziņoja savā griezīgajā balstiņā ar angļu akcentu un izpleta savus taukainos pirkstus uz Grounina galvas kā astoņkāja taustekļus. Un tu, mī­ļais draugs, man sagādā raizes.

- Nevaru iedomāties, kāpēc, Grounins teica. Es neesmu nekas.

- Nu nē, guru iesmējās. Ikvienam, kas ierodas ašramā, es saku: "Tu esi unikāls." Ikvienam. Un tādi viņi ir. Ikviens ir kaut kas. Viņš runāja tā, it kā viņa galva nupat būtu nolaidusies no mākoņiem. Un īpaši tie cilvēki, kas apgalvo, ka viņi tādi neesot. Viņš lē­nām atvēra acis.

- Varbūt jūs jaucat mani ar kādu citu, ser. Ar kādu, ko es varbūt atgādinu.

- Nedomāju vis, guru sacīja. Tu esi izcils cilvēks, Guptas kungs. Savā mūžā esmu saticis ļoti maz cilvēku ar vienu roku. Tik tiešām, man godīgi jāatzīst, ka varu iedomāties tikai vēl vienu vienroci, ko es jebkad esmu saticis.

Grounins pasmaidīja. Nu labi, ja tik vien, tad varu saprast, kāpēc es jums varētu likties pazīstams, viņš aukstasinīgi teica. Jā, domāju, ka jums ir taisnība.

Viena roka nav bieži sastopama parādība. Es arī ne­esmu saticis daudz vienroču. Tikmēr Grounins jau bija nolēmis, ka viņam noteikti nāktu par labu, ja pār­liecinātu guru, ka tas ir kļūdījies. Tāpēc viņš izvēlējās tieši šo brīdi, lai izvilktu savu jauno roku no vaļīgi no­kārušās kurtas krokām. Bet, kā redzat, ser, man ir divas rokas.

- Tas ir ļoti dīvaini. Guru sadrūma. Tas tiešām ir ļoti dīvaini. Es būtu varējis zvērēt, ka tev ir tikai viena roka, viņš teica. Bet kāpēc tu vienu savu roku turi paslēptu? Viņš saņēma Grounina abas rokas un saspieda, it kā pārbaudīdams, ka neviena no tām nav neīsta. Jūsu jogas skolotāja Krebas jaunkundze do­māja tāpat.

- Ser, man jāatzīstas, ka cerēju izvairīties no jogas nodarbībām, ja man būtu tikai viena roka. Tāpēc es to slēpu. Tas nebija pareizi, un es atvainojos.

- Tomēr tu to paslēpi ļoti labi.

- Īstenībā, ser, es reizēm mēdzu tēlot burvju māksli­nieku, Grounins paskaidroja, domādams, ka viņa stāsts labāk saskanēs ar to, ko bērni jau bija teikuši Džaganatam. Un nereti es uzstājos kā vienrocis, lai parādītu dažus no saviem trikiem, ser. Viņš savukārt paspieda guru rokas. Atvainojos par savu taisnošanos, ser. Bet, kā tagad redzat, jūs esat noturējis mani par kādu citu. Pilnīgi noteikti. Grounins pasmaidīja un atļāvās mazu jociņu. Galu galā es diez vai būtu varējis izaudzēt jaunu roku kopš vakardienas, vai ne?

Guru Masamdžasara palaida vaļā Grounina rokas un, saņēmis savu bārdu, paraustīja to, it kā mēģinā­dams izpurināt kādu domu vai ideju. Taču izkustināja no vietas tikai kukurūzas graudu, kas iekrita sirmajās spalvās uz viņa krūtīm. Nē, to nu gan tu nevarēji, Guptas kungs, ja tas tiešām ir tavs vārds. Es piekrītu. Tu nevarēji izaudzēt jaunu locekli. Bet kāds tev to roku varēja pievienot. Kāds džins.

- Kāds džins ? Grounins izlikās, ka apvalda smaidu. Jā gan, ser. Ja jūs ticat, ka kas tāds tiešām eksistē, tad jā. Domāju, ka džins to būtu varējis izdarīt.

- Jā, tie tiešām eksistē, guru Masamdžasara ap­galvoja. Es zinu. Vienu esmu pat sastapis. Iespējams, tāpat kā tu.

- Es, ser? Grounins pasmaidīja. Ak nē! Esmu vien­kāršs cilvēks, ser, un par to neko nezinu. Māte man mācīja, ka tikai augstie bramini un svētie varot redzēt džinus.

- Ja vien… guru, šķiet, neklausījās Grouninā. Pro­tams, ja vien tu pats neesi džins. Tas varētu izskaidrot tavu mazo triku ar virvju liftu šopēcpusdien. Viņš iesmējās. Ak jā. Es par to dzirdēju. Mani sekotāji man visu izstāsta.

- Tās bija blēņas, ser, Grounins teica. Indiešu virves triku man tīk parādīt, kad vien ir iespēja. Pielikt savu roku, tā sakot. Klausieties, ser, es neesmu džins, bet vienkāršs cilvēks.

- Tad tev nekas nebūs pretī apsēsties manā zobārsta krēslā, lai varu pārbaudīt tavu muti, guru teica un pamāja diviem sadhakiem pievest Grouninu pie krēsla svētnīcas vidū.

Grounins nevarēja ciest zobārstus: viņu tīros pirk­stus, muļķīgo pļāpāšanu, liekulīgi veselīgos smaidus un viņu pretīgos mazos moku rīkus. Bet sevišķi viņam nepatika smaka pēc zoba urbšanas. Grounina jutīgajām nāsīm tā raisīja visādas nepatīkamas atmiņas no viņa bērnības Mančestrā.

- Ko jūs darīsiet? viņš iekliedzās, juzdams, ka viņu iecel krēslā.

Guru kādu brīdi izklaidīgi urbināja degunu, apēda gļotaino, zaļo vielu un tad no instrumentu paplātes pa­ņēma kādu rīku. Nomierinies, viņš teica. Es tikai gribu pārliecināties, vai tev ir visi zobi.

- Zobi? Grounins pārjautāja. Kāds maniem zo­biem ar to būtu sakars? Protams, viņš ļoti labi zināja, ko guru Masamdžasara cerēja noteikt, bet, pēc viņa domām, labāk bija izrādīt neziņu par džinu raksturu un paradumiem, īpaši tāpēc, ka nevienam no tiem nebija gudrības zobu. Tomēr viņš nekādā ziņā nejutās iepriecināts, kad guru savus netīros pirkstus iebāza vi­ņam mutē īpaši to pirkstu, kuru tas nupat zaļu un glumu bija izvilcis no sava deguna.

- Lielākoties cilvēki iedomājas, ka šis krēsls ir tikai ērtībai, guru murmināja, ieskatīdamies Grouninam mutē. Bet tas, protams, noder arī citiem nolūkiem, kā tu drīz vien atklāsi.

Un, tā kā viņš nedomāja, ka guru tiešām būtu nodo­mājis spīdzināt viņu, tad Grounins negribīgi ļāva pār­baudīt savu muti.

- Ak Kungs, guru teica, saraukdams degunu aiz pretīguma. Ko tu ēdi vakariņās?

Grounins mēģināja atbildēt. Viņš pūlējās pateikt: "Smaka nāk no jums, Sliktās elpas kungs, jo smird pēc skunksa pakaļas," bet tas nebija iespējams, jo guru netīrie pirksti un zobu rīks atradās viņam mutē.

Kad zobu pārbaude bija pabeigta, guru atkāpās, no­slaucīja rokas bārdā un izdvesa skaļu vilšanās nopūtu.

Nē, viņš secināja. Tu neesi džins. Protams, nav iespējams pateikt, ko tu mēģinātu man nodarīt, ja būtu. Es saku "mēģinātu", jo, dabiski, es esmu sagatavojies visām iespējām. Viņš parādīja Grouninam medaljonu, kas bija ļoti līdzīgs tam, ko Nimrods bija saņēmis pa džinu iekšējo pastu. Tas ir mans amulets. To pagata­voja mans tēvs faķīrs, lai aizsargātos no -džinu spēka. Viņš bija ļoti varens cilvēks. Un lielisks faķīrs. Guru iesmējās. Es, protams, nebūtu mēģinājis pārbaudīt tavus zobus bez šā mana mazā amuleta. Ja tu būtu bijis džins, tu varētu…

Guru Masamdžasaras acis samiedzās un atkal kļuva amuletam līdzīgas.

- Bet pagaidiet, guru ierunājās, skatīdamies uz sadhakiem. Vai viņš te neieradās kopā ar trim bēr­niem?

- Jā, Svētība, viens no sadhakiem atbildēja.

- Interesanti, guru teica. Nē. Viņi tie nevarētu būt. Tā būtu pārāk liela veiksme.

- Lieciet tos bērnus mierā, Grounins sacīja balsī, kas, kā viņš pats cerēja, padarīja viņu īsteni tēvišķu.

- Tie bērni. Interesanti… Guru nobraucīja savu garo bārdu, noraušot plova rīsa graudus uz grīdas, un pielieca galvu it kā ieklausītos klusā balsī. Viens un viens un viens ir trīs, viņš klusi teica. Un tad skaļāk sadhakiem: Atrodiet viņus. Atrodiet tos bērnus!