Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

18. nodaļa bĒgŠana no ieslodzĪjuma

Vairākas stundas guru Masamdžasaras ķermenis palika nekustīgs krēslā starp Nimrodu un Rakšasasa kungu, lēni degot ar skaidru, zilu liesmu. Nespējot at­raisīt siksnas, kas turēja viņus piesaistītus pie gultas, trim bērniem neatlika nekas cits, kā vien vērot un gai­dīt Džaganatu vai kādu no citiem sanitāriem, kad tie atgriezīsies un viņus atbrīvos. Bet, laikam ejot, kļuva skaidrs, ka, koijotam esot brīvībā, bērni varēja dzirdēt, kā tas tālumā kaut kur gaudo, bija maz izredžu, ka kāds būs tik drosmīgs, lai atkal ienāktu laboratorijā. Sī apjausma būtu novedusi bērnus dziļā depresijā, ja vien viņi nepamanītu, ka karstums no guru spontānās deg­šanas ļāva Nimroda un Rakšasasa kunga sasaldētajiem ķermeņiem atkust.

Zem viņu gultām sāka krāties lielas ūdens peļķes, un drīz vien visa laboratorijas grīda bija slapja. Ap­tverdami, ka atsaldētais Nimrods vai Rakšasasa kungs drīz varētu nākt pie samaņas, bērni sāka kliegt cerībā, ka troksnis viņus pamodinās, it kā nepietiktu ar to, ka abi gulēja blakus degošam līķim. Un pamazām abi džini sāka elpot biežāk, līdz beidzot Nimrods dziļi, dziļi ievilka elpu, skaļi novaidējās, vairākas reizes pakusti­nāja žokļus, nožāvājās un atvēra acis.

- Nimrod! Džons iesaucās, jo atradās vistuvāk sa­vam tēvocim. Jūs esat pamodies. Paldies Dievam!

Nimrods vēlreiz nožāvājās, pamirkšķināja aizmiglo­tās acis un tad lēni pieslējās sēdus, satvēris galvu, it kā viņu mocītu briesmīga migrēna. Iesprostojiet mani pudelē, bet es jūtos šausmīgi, viņš teica. It kā es būtu gulējis simt gadus. Kur gan, Zālamana vārdā, es esmu? Un…

Ieraudzījis blakus degošo vīrieti, Nimrods ātri izvēlās no gultas. Kas ar viņu notiek?

- Par to tagad neraizējieties, Džons mierināja. No­ņemiet šīs siksnas. Mēs esam piesaistīti jau stundām ilgi.

- Jā, jā, protams, Nimrods sacīja, uzmanīgi apie­dams guru degošo ķermeni. Piedod man, Džon, bet es nepazinu tevi un tavu māsu arī ne. Tāpat Dibaku. Vai tas ir Dibaks? Jā, Dibaks. Jūs visi esat mainījuši krāsu, kopš pēdējo reizi jūs redzēju. Es jūs noturēju par Indijas pilsoņiem.

Džons pagrozīja galvu indiešiem ļoti raksturīgā veidā un atbildēja hindi valodā. Ja jūs domājat indiešus, viņš teica, mēs šobrīd tiešām tādi esam. Un, kamēr Nimrods noņēmās ar bērnu atsaitēšanu, tie viņam iz­klāstīja visu līdz pat brīdim, kad guru Masamdžasara bija aizdedzies.

- Dumjais nelga, Nimrods sacīja. Es būtu varējis pateikt, kas notiks. Ja vien viņam būtu ienācis prātā pajautāt. Nimrods aizgāja tuvāk apskatīt Rakšasasa kungu, kurš, būdams daudz vecāks, vēl nebija atguvis samaņu. Tā nav pirmā reize, kad kas tāds notiek, viņš turpināja. Laicīgie jau agrāk ir mēģinājuši injicēt sev džinu asinis. 1654. gadā bija kāds poļu bruņinieks, vārdā Polons Vorstijs. Un 1731. gadā grāfiene Sezīna. Abi divi, protams, aizdegās. Šie gadījumi lika domāt par spontānu sadegšanu. Bet tās ir pilnīgas muļķības. Neviens neaizdegas bez pamatota iemesla. Viņi aizdegās tāpēc, ka eksistēja kombinācija starp džinu asinīm un baktēriju daudzumu, kas atrodas uz cilvēku ķermeņa. Saprotiet, kad baktērijas vairojas, tās rada karstumu. Lielu karstumu. Un fakts ir tāds, ka laicīgiem uz ķer­meņa ir daudz vairāk baktēriju nekā mums. īpaši pirms divsimt gadiem, kad cilvēki mazgājās retāk nekā tagad. Baktērijas padarīja cilvēku ādu ārkārtīgi viegli uzlies­mojošu. Džinu asinis darbojas kā sērkociņš un gluži vienkārši to aizdedzina.

- Baktērijas, ja? Filipa pārjautāja. Tas droši vien bija īpaši vietā attiecībā uz guru. Viņa pēdas un pirkstu nagi bija netīri. Dievs vien zina, cik daudz baktēriju slēpās uz viņa ādas.

- Neaizmirstiet viņa bārdu, Džons piebilda. Viņa bārda izskatījās pēc vecas putna ligzdas.

- Tā nu tas ir, Nimrods nomurmināja. Ieraudzījis kaut ko mirdzošu uz grīdas zem gultas, kurā gulēja Rakšasasa kungs, Nimrods stīvi noliecās, lai to paceltu. Tas bija Kobru karalis, kas tur bija nokritis, kad guru Masamdžasara apgāza ratiņus.

Filipa raižpilni uzlika roku Rakšasasa kungam uz pleca. Vai ar viņu viss būs kārtībā, tēvoci Nimrod? viņa jautāja, uztraukusies, ka draugs ar turbānu galvā tik lēni atgūstas.

- Rakšasasa kungs ir vecs. Ļoti vecs. Tikt sasaldētam viņa vecumā ir ārkārtīgi nepatīkami. Bet es domāju, ka šis varbūt palīdzēs. Nimrods kādu brīdi uzmanīgi tu­rēja Kobru karali, tad pacēla Rakšasasa kunga ļengano roku un apvija kaulainos pirkstus ap vērtīgo talismanu.

- Atkalapvienošanās ar viņa paša gudrības zobiem no­teikti paātrinās viņa atlabšanu.

Kamēr Nimrods vēl runāja, Rakšasasa kungs atvēra acis. Protams, neviens nevar paļauties pats uz savām acīm, ja viņa iztēle nav fokusēta, viņš teica, cieši skatī­damies uz trim bērniem, kas raižpilni bija sapulcējušies ap viņa gultu. Bet man šķiet, ka jūs trīs balbachhe[4] esat ļoti līdzīgi dažiem amerikāņu bērniem, ko es pa­zīstu.

- Tie esam mēs, Rakšasasa kungs, Filipa sacīja.

- Filipa un Džons. Un Dibaks.

- Tu gribi teikt, ka jūs neesat bhikhari[5]? Jo man nav naudas, ko jums iedot.

- Nē. Mēs kļuvām par indiešiem, lai saplūstu ar vie­tējiem.

- Tas bija gudri no jūsu puses, Rakšasasa kungs uzslavēja. Skaidrs, pat tīģeris noiet no savas takas tā, lai netiktu pamanīts. Viņš paskatījās sāņus uz guru Masamdžasaru. Skumji, bet es nevaru iedomāties, kur iederētos šis tips.

- Varbūt vienīgi meža ugunsgrēkā vai uz cepamrestēm, Dibaks teica.

- Ko es turu rokā? Rakšasasa kungs piecēlās sēdus un, ieraudzījis Kobru karali, gari nopūtās un notrausa asaru. Taisnība vien ir tam, ko runā. Dienas pēdējā zivs, ko tu noķer, garšo tikpat svaigi kā pirmā.

- Lai arī ko tas nozīmē, Dibaks nomurmināja.

- Pēc visiem šiem gadiem beidzot esmu to dabūjis. Rakšasasa kungs papurināja galvu un uzsmaidīja Di­bakam. Vairs necerēju, ka tā notiks. Un sajūta ir brī­nišķīga.

- Par to jūs varat pateikties bērniem, Nimrods pie­bilda. Bet tikai pēc tam, kad mums būs izdevies tikt laukā no šejienes. Viņa acis pievērsās lielai plaisai, kas bija pavērusies griestos apkvēpušā apdeguma plan­kuma vidū tieši virs guru svilstošā ķermeņa. Kam, manuprāt, vajadzētu notikt drīzāk agrāk nekā vēlāk. Man nepatīk, kā izskatās tie griesti.

- Pagaidiet, Džons iebilda. Bez Grounina kunga mēs nevaram doties projām. Tie viņu ir ieslēguši kaut kur te lejā.

- Grounins? Nimrods jautāja. Ko viņš te dara? Viņš nevar ciest Indiju.

- Uzrauga mūs, Dibaks sausi sacīja.

Nimrods pasmaidīja un tad izrunāja savu fokusa vārdu "QWERTYUIOP!" Bet nekas nenotika. Nav nekādas jēgas, viņš atzina. Es vēl joprojām esmu pa pusei sasalis. Mums būs jāmeklē viņš tā, kā to dara laicīgie. Rakšasasa kungs? Vai jūs varat paiet?

- Jā. Rakšasass stīvi piecēlās no gultas. Bet ve­cums ir ļoti augsta cena, kas jāmaksā par gudrību un zi­nāšanām, viņš piebilda, nostādamies uz kājām. Dvīņi palīdzēja viņu balstīt. Kauliem mugurā krakšķot, viņš iztaisnojās un piebilda: Protams, tieši šādās reizēs es vēlos, kaut būtu nomiris jauns. Džon, Filipa. Ļaujiet man kādu laiku uzlikt rokas jums uz pleciem. Pa so­lim vēl aizvien labi tieku uz priekšu, tur nav nekāda misēkļa.

Tiklīdz abi vecākie džini atkal bija pārģērbušies savās drēbēs, viņi piegāja pie laboratorijas bīdāmajām stikla durvīm, pat neatskatīdamies, kad guru līķis beidzot no­vēlās uz grīdas un kopā ar krēslu turpināja degt.

Tikmēr kļuva skaidrs, ka Nimroda raizes par uguni bija vietā: karstums no degošā guru bija ne vien at­kausējis viņa un Rakšasasa kunga ķermeni, bet arī aizdedzinājis tās istabas grīdu, kas atradās tieši virs laboratorijas, un tagad visa pazemes telpa bija pildīta ar smacējošiem dūmiem.

- Kā mēs Grouninu atradīsim? Dibaks jautāja.

- Vienkārši, Nimrods atbildēja un, cik skaļi vien spēja, izkliedza sulaiņa vārdu.

Bērni korī pievienojās un tad, Nimroda apklusināti, sasprindzināja dzirdi, lai saklausītu atbildi. Dibaks, kuram bija visasākā dzirde, norādīja pa gaiteni uz priekšu.

- Uz to pusi, viņš stingri paziņoja. Esmu pārlie­cināts, ka tur lejā kaut ko dzirdēju.

Nimrods no laboratorijas paķēra skābekļa masku un mazu gaisa cilindru un devās pakaļ Dibakam, jo viņam bija skaidrs, ka Grouninam atšķirībā no pieciem dži­niem varētu būt grūti elpot.

- Šeit, Dibaks sacīja, pagriezdams atslēgu durvīs, kas nepārprotami veda uz veļas mazgātavu.

Sulainis izstreipuļoja laukā klepodams un elsdams. Paldies debesīm par to, viņš teica. Klausieties, pal­dies debesīm. Kādu brīdi likās, ka mani izžāvēs. Vismaz iznāktu kaut kas kūpināts. Viņš atkal sāka klepot un nerimās, līdz Nimrods nebija palīdzējis viņam piesaitēt skābekļa masku sejai. Ser, viņš sacīja, pārsteigts ieraugot Nimrodu un tad Rakšasasa kungu. Un Rak­šasasa kungs. Kas jums notika?

- Guru nolaupīja Rakšasasa kungu un mani no mūsu viesnīcas Kalkutā, Nimrods stāstīja. Ja nebūtu jūs un bērnu, mēs šeit paliktu ļoti ilgi.

- Kur viņš ir? Grounins jautāja. Tas trakais guru.

- Baidos, ka viņš deg, Nimrods atbildēja. Mēs visi drīz degsim, ja vien neatradīsim ceļu laukā no še­jienes.

Grounins pasita skābekļa cilindru savas jaunās rokas padusē un norādīja atpakaļ pa gaiteni. Manuprāt, iz­eja ir tur. Es dzirdēju, kā pirms stundas daudzi cilvēki aizskrēja uz to pusi.

- Grounin, Nimrods ierunājās. Nevar nepamanīt, ka tev ir divas rokas.

- Jā, protams, defendit numerus, Grounins sacīja, pamirkšķinādams bērniem. Drošība skaitā, ja?

Viņi ātri gāja vismaz tik, cik Rakšasasa kungs spēja paiet, atpakaļ pa dūmu pilno gaiteni un vairākām dur­vīm, līdz nonāca pie lifta. Atšķirībā no tā, kuru grieza ēzelis ašrama ārpusē, šis bija elektriskais, bet šķita, ka nedarbojas. Vairākas reizes Dibaks nospieda pogu, lai izsauktu lifta kabīni, bet nekas nenotika, un, atkāpda­mies, lai izpētītu stāvu rādītāju, viņš dūmos pār kaut ko pakrita. Tas bija kas spalvains un gulēja uz grīdas kā izrādījās, koijots, kuru bija apdullinājuši dūmi. Dibaks to pacēla un šūpoja rokās.

- Mēs to nevaram pamest nomirstam, viņš paskaid­roja. Koijots, šķietami pazinis draugu, mazliet atdzīvo­jās, un, tā kā niknums tagad tam bija zudis, dzīvnieks pateicībā nolaizīja džinu zēna seju.

- Ja vien varēsim dabūt vaļā šīs lifta durvis… Nim­rods nomurmināja. Viņš nepabeidza teikumu, bet visiem tāpat bija skaidrs. Pat džini nevarēja bezgalīgi ilgi elpot dūmus. Turklāt pēc kāda brīža skābeklis Grounina ci­lindrā izbeigsies. QWERTYUIOP! Nimrods skaļi un ar lielāku uzstājību teica.

Atkal nekas nenotika. Nimrods jautājoši pameta acis uz Rakšasasa kungu, bet vecais džins papurināja galvu, lai apliecinātu to, ko Nimrods jau instinktīvi juta: arī viņš vēl aizvien bija bez tiem spēkiem, kas viņam pie­mita.

- Džon? Filipa? Dibak? viņš jautāja. Vai kādam no jums vēl ir džina spēks?

Visi trīs bērni papurināja galvu. Lai arī gaitenis bija dūmu pilns, šeit joprojām bija ļoti auksti.

- Liels gan no jums visiem labums, Grounins no­rūca un iedeva Nimrodam skābekļa cilindru, pie kura bija piestiprināta sejas maska. Lūdzu, paturiet to kādu brīdi, kamēr es mēģināšu tikt galā ar šīm durvīm. Kopš bērni uzdāvināja man jaunu roku, man ir tāda pārlie­cība, ka tagad abas manas rokas tiešām ir stipras. Kad guru rokaspuiši mani ieslēdza, es jutos drošs, ka varētu viņus pacelt un sasist kopā galvas.

- Mēs to panācām, Dibaks lepni piebilda. Pada­rījām jūsu rokas stiprākas nekā normāli, kad devām jums jauno roku. Starp citu, man ienāca prātā: kāpēc jūs nesasitāt viņu galvas kopā.

- Tāpēc, ka viens no viņiem tēmēja uz mani ar revol­veri, tu, muļķa mazais kucēn, Grounins paskaidroja. Stipras rokas ir viens. Bet ložu necaurlaidība gluži kas cits.

Grounins iespieda pirkstus spraugā starp abām lifta durvīm un, atgādinādams Samsonu filistiešu templī, lika lietā visu savu spēku, lai atbīdītu tās vaļā.

Dūmu pilnajā gaisā nošņirkstēja skaņa, it kā kuģa sāni berzētos pret enkuru. Kādu mirkli lifta durvis turē­jās pretī Grounina uzbrukumam un tad pēkšņi padevās kā kartona kastes vāki, kad sulainis starp tām iegrūda plecus un muguru.

Dvīņus pārņēma bijība par sulaiņa jaunatrasto spēku, un kādu brīdi viņi nepamanīja, ka nebija ne miņas no lifta kabīnes. Žēl gan, Grounins teica. Bet lifta šah­tas vienā sānā, stiepdamās līdz pašai augšai, bija apkal­pes kāpnes. Dūmi jau vijās augšup, solot svaigu gaisu, brīvību un pieciem džiniem visnotaļ svarīgo saules siltumu.

- Mēs varam kāpt pa šīm kāpnēm, ser, Grounins sacīja Nimrodam, kas vēl joprojām stāvēja viņam blakus un turēja skābekļa cilindru. Man tas vairs nebūs va­jadzīgs, ser, viņš teica, noraudams skābekļa masku no sejas, un, satvēris kāpnes, devās augšup. Labāk kāpšu augšā pirmais. Ja nu gadījumā tur ir kāds, kam jāiegāž pa degunu. Klusībā Grounins cerēja, ka atradīs kādu no sadhakiem vai sanitāriem, lai varētu tiem pamatīgi sadot, jo viņam nebija šaubu, ka tie gļēvuļi trīs bērnus un viņu pašu bija pametuši drošai nāvei.

- Jā, dari tā, Grounin, Nimrods piekrita. Viņš pa­skatījās uz bērniem un savieba seju. Tas nekad ne­beigsies, viņš žēlojās. Laicīgais atkal izglābj mums dzīvību.

- Jo vispirms mēs izglābām dzīvību viņam, Dibaks ierunājās.

- Jā, tā tas ir, Nimrods atzina.

- Manuprāt, koijotu tev vajadzēs atstāt, Nimrods viņam teica. Tev būs vajadzīgas abas rokas, lai rāptos pa kāpnēm, vai ne?

- Vai tad man tas būtu jānes? Dibaks jautāja un, pacēlis koijotu virs galvas, aplika viņu ap pleciem kā kažoka apkakli. Es viņu valkāšu. Viņam vajadzētu būt pieradušam. Vēl vakar viņš bija kažoks. Vai ne, puis? Koijots atkal nolaizīja viņam seju un ērti saritinājās savam glābējam ap kaklu. Dibaks devās augšup pa kāp­nēm pēc Filipas un Džona.

Nobažījies Nimrods atskatījās uz Rakšasasa kungu. Kā jums šķiet, Rakšasasa kungs? Vai tiksiet galā ar kāpnēm?

Rakšasasa kungs no šahtas malas paskatījās augšup un pamāja ar galvu. Acīmredzot tā ir vienīgā iespēja nodzīvot garu mūžu, viņš atbildēja. Bet kāp tu pa priekšu, Nimrod. Citādi es kavēšu tevi.

Nimrods satvēra kāpnes un uzlika kāju uz pirmā pa­kāpiena. Vai jūs negribētu, ka es paturu Kobru karali? Nimrods viņam jautāja. Tā jums varētu būt vieglāk kāpt.

- Nē, paldies, Rakšasasa kungs atbildēja un pabāza talismanu zem sava turbāna. Šī lietiņa nekad vairs nezudīs no manām rokām.

Lifta kabīne bloķēja šahtas augšdaļu, bet laimīgā kārtā zemāk bija vēl viens stāvs. Grounins nostājās uz šauras dzegas un sāka raut vaļā lifta durvis. Izrādī­jās, ka tas ir grūtāk nekā šahtas apakšā, Grouninam vajadzēja ļoti piesargāties, lai nepakāptos atpakaļ vai nezaudētu līdzsvaru, jo bija skaidrs, ka kritiens lejup būtu nāvējošs. Bet galu galā Grouninam izdevās durvis atspiest, un viņš izkāpa mazā gaitenī tieši zem svētnī­cas, kas veda, kā izskatījās, uz sargu biroju. Uz galda atradās monitors, kas joprojām rādīja pazemes dūmu pilno laboratoriju. Ikvienam būtu bijusi lieliska iespēja vispirms noskatīties, kā aizdegās guru un atdzīvojās abi vecākie džini. Grouninam likās loģiski, ka visi no ašrama aizbēguši, baidoties no tā, ko daži aizkaitināti džini va­rētu nodarīt cilvēkiem, kas viņus bija sagūstījuši.

Viņš izgāja cauri sārtajam cietoksnim līdz pat tor­nim, kur atradās virvju lifts, un stallī ieraudzīja ēzeli ēdam auzas. Virve bija pārcirsta. Lifts bija pazudis, un kādu brīdi Grounins lauzīja galvu, kā viņi tiks lejā no klints. Taču viņš ātri vien attapās, ka Nimrods ir varens džins un, sasildījies karstajā Indijas saulē, bez šaubām, uzburs vēl vienu virpuļviesuli, kas viņus žigli nogādās atpakaļ Londonā. Izvingrinādams rokas mus­kuļus, Grounins atgriezās pie svētnīcas un lifta šahtas. Rakšasasa kungs pēdējais iznāca dzīvinošajā, karstajā saules gaismā. Grounins saberzēja rokas, kā nebija to darījis ilgus gadus, un ierunājās: Nu tad tā, ser. Vai atpakaļ uz Londonu?

- Ne gluži, Nimrods atbildēja, ieiedams apsardzes kantorī. Mums jāizmet neliels līkums caur Kalkutu. Baidos, ka mēs viesnīcā atstājām termosu ar diviem visai bīstamiem džiniem.

- Protams, Rakšasasa kungs piebalsoja. Ar dvīņu tīģeriem no Sanderbensas. Es par tiem biju galīgi aiz­mirsis. Jā, tev taisnība, Nimrod. Tas būtu aplam, ja mēs to tā atstātu.

- Tīģeri? Grounins skaļi norija siekalas un nobā­lēja. Vai jūs teicāt "tīģeri"? Viņam bija pamatots iemesls baidīties no tīģeriem, jo tieši tīģeris bija nokodis viņam īsto kreiso roku un to apēdis. Kā jau tīģeri mēdz to darīt.

- Nevajag uztraukties, Grounin, Nimrods viņu mie­rināja. Esmu pārliecināts, ka bailēm nav pamata. Tik un tā man būtu jāpārbauda, vai ar to termosu kaut kas nav noticis. Viņš piegāja pie rakstāmgalda, uz kura atradās telefons, pacēla klausuli un sazvanīja viesnīcu Grand. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka nekāds termoss nav atrasts. Istabas seifs esot bijis tukšs.

- Tā vien šķiet, ka esam nokavējuši, Nimrods se­cināja. Kāds jau ir nozadzis mūsu tīģeru dvīņus. Viņš izstaipījās kā kaķis saulē un juta džina spēku atkal strāvojam savā ķermenī. Spriežot pēc triju bērnu un Rakšasasa kunga smaidiem, bija skaidrs, ka arī viņi jau bija atlabuši. Tikai Grounins nesmaidīja.

Viņš maigi saņēma savu jauno roku. Paklausieties, ser, viņš teica. Ja neiebilstat, es negribētu doties uz Kalkutu kaut kādu tīģeru medībās. Nevēlos atkal zaudēt savu roku. Iegrūst vienu roku tīģera rīklē ir nelaime, bet zaudēt roku otru reizi jau būtu nepiedodama nevērība.

- Šaubos, vai būtu liela jēga atgriezties Kalkutā, lai meklētu termosu, Grounin, Nimrods viņam sacīja. Manuprāt, tas, kurš to paņēma, jau sen ir prom. Viņš iesmējās. Es tikai vēlos, kaut varētu redzēt tā zagļa seju, kad viņš atvērs termosu. Bez pienācīgiem drošības pasākumiem viņu gaida ļoti nepatīkams pārsteigums. Vai jūs tā neteiktu, Rakšasasa kungs?

- Tik tiešām, katram noziegumam ir savs sods, Rakšasasa kungs atbildēja. Bet ir maz tādu nozie­gumu, kas paši jau ietver sodu. Guru Masamdžasaras gadījums bija viens no tiem. Izskatās, ka šis ir vēl viens. Bez šaubām, ir smagi tikt noķertam. Bet divtik smagi ir tikt noķertam un apēstam.