PILOTS AMETA

Pirmie astronauti, kas pirms vienpadsmit gadsim­tiem devās iekarot Visumu, paredzēja, ka ceļos pa melnu, zvaigznēm nosētu plašumu, ko vidū šķels Piena Ceļa gredzens, bet pazīstamie zvaigznāji kā gaismas mākoņi nekustīgi zaigos bezgalībā. Tas viss piepildī­jās, bet viņi piedzīvoja arī daudz tāda, ko nevar iztēlo­ties neviens, kas pats nav bijis starp zvaigznēm.

Senie jūras braucēji jūsmoja par okeāna plašumiem, lidotāji — par atmosfēras neizmērojamām tālēm, po­lāro apgabalu iekarotāji daudzināja bezgalīgo Balto Klusumu; bet kas gan ir Zemes attālumi salīdzinājumā ar tukšumu, kurā liesmo miljardi pasauļu? Nav tiesa, ka liela telpa un maza telpa ir vienas un tās pašas kategorijas objekti, kā sacījis kāds sens ķīniešu filozofs, ūtas, ieradumi, sapņi, kas dzimuši uz Zemes, sagrūst, tiklīdz cilvēks saskaras ar bezgalību.

Te neko nevar novērtēt pēc acumēra. Tālumā pama­nīta dzirkstelīte var būt tiklab garām traucoša kuģa ugunis, kā arī zvaigzne, kas savus starus raida no tril­joniem kilometru attāluma. Saules apgaismoti, priekš­meti gluži negaidot iznirst no tumsas, bet, nokļūstot kāda debess ķermeņa ēnā, izgaist tik piepeši, it kā ne­kad nebūtu eksistējuši. Te izzūd arī kustības sajūta. Vai nu raķete stāv uz vietas, vai drāžas ar vislielāko āt­rumu — zvaigžņotās debesis arvien paliek nekustīgas. Katru raķetes virziena maiņu, katru pagriezienu cilvēks te uztver kā zvaigžņu sfēras kustību, un visi jutekļi ap­stiprina šo ilūziju. .

Uz Zemes gaisa perspektīvas labvēlīgā iedarbe mīk­stina tālo kontūru asumu, novieto katru priekšmetu savā vietā telpā, bet tukšumā ķermeņi ir vai nu labi redzami, vai ari nemaz nav saskatāmi; te nav nekādu pāreju, nav krēslas, pustoņu, ir tikai absolūta gaisma un absolūta tumsa.

Senie jūras braucēji daudz nedomāja par dzelmēm, kas plētās zem ūdens virsmas, jo neuzskatīja tās par saviem ienaidniekiem. Viņu ienaidnieki bija brāzmainie vēji, negaisi, taifūni, kas uzbruka kuģiem un tos grem­dēja, bet iepriekš tie atsūtīja savus vēstnešus: viļņu vā­lus, ūdens un mākoņu virpuļus. Jūrnieki metās cīņā ar tiem aci pret aci, saņēma to spēcīgos brāzienus, atsita tos un uzvarēja vai arī krita kaujā. Gluži citādi ir zvaigžņu lidojumos. Kamēr nebija atrasts radara aiz­sargs, kuģus apdraudēja garām lidojošo meteoru trie­cieni; bieži vien mierīgu lidojumu no nāvīgas sadursmes šķīra tikai sekundes desmitdaļa. Tad sāka izgudrot un pakāpeniski pilnveidot aizsardzības līdzekļus; bija va­jadzīgi neskaitāmi upuri, lai beidzot varētu rasties zvaigžņu navigācijas principi un likumi, kuri pilnīgi atšķīrās no tiem, kas valdīja uz Zemes.

Tā, piemēram, mēdz runāt par raķešu sastapšanos. Ja raķetes pagājušas viena otrai garām dažu tūkstošu kilometru attālumā, kāds uz Zemes šķir, teiksim, vis­lielākā okeāna pretējos krastus, tad kosmiskā kuģa žur­nālā atzīmē, ka tās bijušas tuvu; pat ja raķetes šķir at­tālums, kas līdzinās Zemes rādiusam, arī to fiksē kā sastapšanos. Tā tam arī jābūt. Ja cilvēks censtos Vi­suma tālēs paturēt Zemes ceļojumu ieražas, viņš no­lemtu sevi pilnīgai vientulībai. No elementāriem aprēķi­niem izriet: ja starpplanētu telpā trauktos ne vien mil­joni, bet pat miljardi kuģu, arī tad aizritētu vairāki gadu tūkstoši, līdz divi no tiem paietu viens otram garām tik tuvu, ka būtu saredzami ar neapbruņotu aci.

Mani laikabiedri uzskata, ka labi pazīst starppla­nētu ceļojuma ainavu. Mēs esam pieraduši pie tās jau kopš agras jaunības, pazīstam tās bezgalīgo tumsu un ledaino tukšumu, bet, tā kā mūsu kuģi ir labi un droši konstruēti un pa to logiem vienmēr redzamas melnās debesis, tad šis skats ar laiku mūs vairs nesatrauc. Ar­vien lielāku uzmanību sākam pievērst planētām; tuk­šumā tās aizstāj Zemes pakalnus, kokus, upes, jo, kaut arī nedaudz, tomēr atdzīvina ainavu, un tam ir liela nozīme. Dažu debess ķermeņu diski palielinās, citu sa­mazinās, mēneši un planētas maina fāzes, pārvietojas uz mūžam nekustīgo zvaigžņu fona, radot pārliecību, ka raķete virzās uz priekšu, pie tam šeit, ne tā kā uz Zemes, pasažieris visu laiku redz lidojuma sākuma un arī gala punktu.

Kosmonautikas vēsturē aprakstīti gadījumi, kad cil­vēkus pārņēmušas izbailes, kādam debess ķermenim uz laiku aizklājot Zemi. Dažs labs jauneklis to uzskata par vājuma pazīmi, jo ko gan, pēc viņa domām, varot nozī­mēt vairākus miljonus kilometru tāls zilgani vizošs plankumiņš, uz kura pat nevar izšķirt kontinentu un okeānu kontūras? Bet, tāpat kā senie kosmonauti pār­liecinājās, ka starpplanētu telpa pilnīgi atšķiras no Ze­mes telpas, mēs — Geas ļaudis — mācījāmies vien­kāršo, bet rūgto patiesību, proti, ka ir liela atšķirība starp īsu un garu ceļojumu.

Kā zināms, ceļojuma sākumā Gea devās nevis Ga­laktikas dienvidpola virzienā, bet vispirms šķērsoja Saules sistēmu ekliptikas plaknē. Tātad mēs izlidojām cauri mazo planētu joslai, kura atrodas aiz Zemes un kurā riņķo ap 260 miljardu asteroīdu, tad. aiz Marsa šķērsojām daudzu Jupitera saimes komētu ceļus, kuri debess kartēs atzīmēti ar melnām līnijām. Sīs komētas mūsu sistēmas milzis ar savu vareno pievilkšanas spēku izrāvis no izplatījuma un pārvērtis par savām verdze­nēm. Jupiters nemitīgi maina savu komētu ceļus, te kādu izdzīdams ārpus sistēmas robežām, te citu no­stādīdams pastāvīgā orbītā. Divdesmit astoņas dienas, kad Gea ar ātrumu līdz tūkstoš kilometru sekundē šķēr­soja Saules sistēmas iekšējos rajonus, lauzdama sev ceļu caur planetoīdu, meteoru un komētu biezokni, tika pārbaudītas kuģa navigācijas iekārtas. Pa šo laiku mēs vērojām ārpasauli; cilvēku reti apmeklētās planētas aiz Jupitera izauga tik lielas, ka ar neapbruņotu aci varēja redzēt to biezos, dziļu neredzamu straumju sabangotos gāzu apvalkus; šo planētu rādiusi lēnām auga, sasnie­dza maksimumu un sāka samazināties, līdz tās cita pēc citas kopā ar savu auksto, apledojušo pavadoņu saimēm aizslīdēja mums garām un kā sīki, gaiši punktiņi paslē­pās aiz Geas pakaļgala. Par Geas virzīšanos uz priekšu liecināja Saules gaismas vājināšanās, bet, kad šķērso­jām Plūtona orbītu, Saule jau pārvērtās par spožāko zvaigzni citu zvaigžņu pulkā. Zeme vairākas dienas •vairs nebija redzama: tās vājais spīdums izzuda Mātes zvaigznes staros.

Starp Urāna un Neptūna orbītām mēs ar trīspadsmit dienu starplaiku sastapām divas raķetes bez cilvē­kiem — tās bija kosmodromiskās stacijas, kas patrulē pa šo auksto, stingo telpu, nemitīgi meklēdamas komē­tas un meteorus, kas vēl nav atzīmēti debess kartēs; par saviem atklājumiem tās paziņo citiem kuģiem, brī­dinot tos ar radiosignāliem. Es teicu — mēs sastapām kosmodromiskās stacijas, bet īstenībā tās aiztraucās mums garām ārpus mūsu redzes lauka un nebija saska­tāmas pat ar teleskopiem; mēs tikai uztvērām vienmē­rīgus radiosignālus, pēc kuriem varēja precīzi noteikt staciju atrašanās vietu un lidojuma virzienu. Sie patruļ­kuģi, kuru skaits sniedzas apmēram līdz sešpadsmit tūkstošiem, visilgāk uzturas izplatījumā, tikai retumis atgriezdamies mazo planētu joslā, kurp tos izsauc pa radio, lai kādā iekšējās sistēmas ostā papildinātu to degvielas krājumus nākošajiem desmit gadiem.

Cerbera orbītas tuvumā astrogāti sāka mūsu kuģi pakāpeniski virzīt ārpus Saules sistēmas plaknes. Gata­vodamās ienirt tukšuma okeānā, Gea nemitīgi kāpināja ātrumu. Kā jau minēju, šķērsojot ekliptiku, tās vidējais ātrums bija ap tūkstoš kilometru sekundē. Ar šādu ātrumu mēs lidojām astoņdesmit divas dienas un veicām sešus un trīs ceturtdaļas miljarda kilometru.

Nezinātājam tas varētu likties krietns ceļa gabals, bet nākošajā rītā, pēc tam kad bijām šķērsojuši Saules sis­tēmas robežu, stūrēšanas kamerā pie sienām tika izkār­tas kartes ar miljonreiz lielāku mērogu nekā līdz šim lietotajām. Mūsu paveiktais ceļš tajās vispār nebija saskatāms, jo visa Saules sistēma ar tās visattālākajām planētām jaunajās kartēs bija atzīmēta kā sīks, melns punktiņš.

Daži no mums neviļus bija iztēlojušies, ka aizplanētu telpa izskatīsies citādi nekā jau izpētītā un pazīstamā. Lai gan zinājām, ka tas nav iespējams, tiklīdz paziņoja, ka esam šķērsojuši Cerbera orbītu, no paša rīta visi ar slēptu satraukumu steidzāmies uz klājiem. Bet zvaig­žņotā debess bija tāda pati kā vienmēr.

Es stāvēju uz priekšējā skatu klāja. Polārzvaigzni neredzēja, to aizsedza kuģa pakaļgals. Gea bija uzņē­musi savu kursu, un tagad šķita, ka tā krīt no Galak­tikas ziemeļpola uz tās dienvidpolu, kur lielajā Piena Ceļa pussalā mirdzēja mūsu ceļa mērķis — Centaura saules.

Mūsu priekšā plētās Galaktika. Tās stingo mākoņu milzīgie, bālganie vāli izskatījās ka klinšainu, tumšām aizām izvagotu kalnu grēdas; šīs aizas, kas līčloču ievijās zvaigznāju masīvos, bija aukstās, melnās kos­miskās matērijas mākoņi, kas nomāca zvaigžņu gaismu. Skatiens neviļus slīdēja garām mirgojošajiem kontinen­tiem, uz priekšu — uz Centaura saulēm. Tur, spīdek­ļiem bagātajā tālē, starp zvaigžņu miriādēm (šīs zvaig­znes bija tik vājas, ka, ilgāk raugoties, likās sakūstam kopā) zaigoja lieliskais Dienvidu Krusts, bet Galakti­kas pola otrā pusē, līdzās Tukāna 47 lodveida zvaigžņu kopai, kas mirgoja kā briljanta drumslas, vizēja Mage- lāna mākoņi.

Gaisma no Lielā mākoņa līdz mums nāca 80 000 ga­dus. Sis zvaigžņu spiets, kurā ietilpa turpat piecsimt miljoni sauļu, bļāvēja uz melnā fona kā neregulāras formas miglas vāls. Netālu no tā tikko jaušamā staru vainagā spīdēja Mazais mākonis, kas likās esam Lielā mākoņa atspulgs bezgala tālā, melnā spogulī.

Sie divi mūsu Galaktikas pavadoņi, pakļaudamies pievilkšanas spēkam, jau miljoniem gadu seko tai, tu­rēdamies vienā un tai pašā attālumā,

Mēs ar biedriem spriedām, ka ārpus Saules sistēmas ir daudz labāka redzajniba, jo te vairs nav gaismas ne« caurlaidīgo, virpuļojošo putekļu daļiņu. Pēc kādas stun­das ļaužu pūlis uz klāja sāka pamazām izklīst. Drīz vien visi bija aizgājuši, un es paliku viens. Neizsakāmā sajūsmā vēroju zvaigžņu mākoņus; skatienam urbjoties neizmērojamās tālēs, sajutu gandrīz vai fizisku piepūli. Kaut arī ainava bija mūžam nemainīga, tā nenogurdi­nāja, varbūt tādēļ, ka modināja arvien jaunas domas, kuras es gan nemācēju ietērpt vārdos.

Tā es stāvēju, nogrimis zvaigžņu vērošanā, kuras šeit spīdēja bez tā drebošā, nemierīgā, kaprīzā mir­dzuma, kas redzams Zemes naktīs, bet rāmi, nekustīgi, gaišas kā sastingušas dzirkstis vēsā, melnā apkalumā. Piepeši pavisam tuvu izdzirdu čukstus un pavēros uz to pusi. Pāris soļu no manis stāvēja kāds cilvēks un, tāpat kā es, raudzījās tukšumā. Tumsā ievēroju tikai to, ka viņš galvas tiesu mazāks par mani. Nodomāju, ka tas kāds zēns. Pēkšņi viņš klusi ierunājās:

— Tur ir Galaktikas sirds… — Es drīzāk uzmi­nēju nekā redzēju, ka viņš rāda vietu, kur saplūst Strēl­nieka, Čūskas un Skorpiona zvaigznāji. Tagad abi rau- dzījāmies turp. Gaišāk par visiem virs mums zaigoja Strēlnieka zvaigžņu mākonis, ko vidū pārdalīja trīsstū- raina tumsas ieplaka.

Mans biedrs turpināja kaut ko čukstēt. Ieklausījies viņa balss vienmērīgajā irdzēšanā, es sāku uztvert atse­višķus vārdus: viņš minēja zvaigznāju nosaukumus, taču ne kā astronoms-klasifikators, bet gan kā cilvēks, kas tīksminās ar retu dārgumu kolekciju.

— Buras, — viņš čukstēja, — Skorpions … Dien­vidu Vainags… Hameleons… Lidojošā Zivs… Tīk­liņš… Kāda apbrīnojama fantāzija bijusi šiem sena­jiem, — viņš pēkšņi ierunājās skaļāk, it kā atsākdams tikko pārtraukto sarunu. — Ko tik viņi nav saskatījuši šajā uguntiņu haosā! Es visu laiku pūlos ieraudzīt tur kaut ko līdzīgu šiem tēliem, bet man tas neizdodas.

Tiklab viņa balss gaišais tembrs, kā arī zvaigžņu īpatnējais apzīmējums «uguntiņas» pilnīgi pārliecināja mani, ka runātājs ir jauns zēns. Es neatbildēju, jo domāju, ka viņš sarunājas pats ar sevi. Tad, vēl jopro­jām mani neuzlūkodams, svešais sacīja:

— Tu esi ārsts, vai ne? Saki, — kā klājas mūsu jau­najam biedram? — Bet, tā kā es, viņa jautājumu nesa­pratis, klusēju, viņš turpināja: — Tam zēnam no Gani- meda, ko jūs operējāt.

— Dzīvs, bet nav vēl nācis pie samaņas, — es pa­vēsi atbildēju, jo uzskatīju, ka, uzrunājot gados vecāku cilvēku, viņam pieklājas vismaz nosaukt savu uzvārdu. Gribēdams viņu mazliet pamācīt, es strupi noprasīju:

— Un kas tu esi?

— Es?

Viņa balsī skanēja izbrīna.

— Es esmu Ameta … pilots.

Brīdi es pārsteigts klusēju. Uz Geas atradās vairāk nekā četrdesmit raķešu, kuras pilotēja speciāli apmācīti brīvprātīgie, galvenokārt tehniķi, fiziķi, inženieri. No visiem Zemes iedzīvotājiem tikai samērā neliela cilvēku grupa ziedoja sevi vienīgi pilotāžai. Sie cilvēki strādāja Gaismas ātrumu centros, bet pieci vai seši ietilpa mūsu apkalpē. Vispopulārākais no viņiem bija Ameta, cik man zināms, vienīgais cilvēks, kas eksperimentālajos lidojumos pārsniedzis 190 000 kilometru ātrumu sekundē un, neraugoties uz smagām traumām, palicis dzīvs. Mans pārsteigums .bija jo lielāks tādēj, ka biju iedomā­jies viņu kā milzīga, atlētiska auguma vīru, bet īstenībā, spriežot pēc auguma un balss, tas bija vēl gluži zajš jauneklis. Kad Ameta atstāja klāju, devos viņam pakaļ.

Gaiteņa blāvajā apgaismojumā es pirmo reizi uzlū­koju Ametu. Viņš bija neliela, gandrīz vai maza auguma, plecīgs, ar nesamērīgi lielu galvu un nepakļāvīgu, rudu matu cekulu; seja bija kalsna, deguns galā drusku līks, enerģiski izteikts, pilnīgās lūpas stingri sacirstas, it kā tās ar neapzinīgu piepūli glabātu kādu noslēpumu. Vi­ņam bija viegla gaita, kas tomēr liecināja par stingru miesas uzbūvi: šķita, ka zem apģērba viņa ķermeni sa­tur cieši savilktas atsperes, kas kuru katru brīdi var at­sprāgt vaļā. Sākumā nodomāju, ka viņam nav vairāk par divdesmit gadiem, bet, kad attālinājāmies no zvaigžņu klāja un iegājām spilgtāk apgaismotajā gai­teņa daļā, ievēroju dziļas grumbas ap viņa acu kakti­ņiem. Runājot viņš cieši raudzījās man sejā, it kā gri­bēdams izpētīt, ko es esmu vērts.

Gaitenis kļuva arvien platāks. Tā vienā pusē sienā ieraudzījām dziļu nišu ar klubkrēsliem, bet pretējā pusē bija iebūvēts akvārijs, kas izstaroja zaļganu gaismu. Tanī laiski kustējās lielu zivju ēnas. Nišā sēdēja astro­gāts Songrams un gaišmataina meitene, ko es pazinu tikai pēc izskata. Tā bija Lena Berensa — kuģa NPI [1] posteņa asistente. Mēs apsēdāmies viņiem blakus. Ameta brīdi klusēdams raudzījās akvārijā; viņa kastaņ- rudais cekuls zemūdens spuldžu gaismā izskatījās gan­drīz vai melns.

Piepeši viņš sacīja:

— Kādēļ tieši mēs lidojam uz citām zvaigznēm?

— Kādam taču ir jālido pirmajam, — Lena iesāka, bet Ameta viņu pārtrauca, jo meitene, tāpat kā es, bija pārpratuši viņa domu.

— Kādēļ mēs lidojam uz citām zvaigznēm, bet pie mums — Zemes iedzīvotājiem — nekad neviens nav at­lidojis?

Izcēlās diskusija par to, vai ļoti senā pagātnē — pirms vairākiem tūkstošiem vai pat miljoniem gadu — citu sistēmu iedzīvotāji varēja apmeklēt Zemi.

Beidzot Songrams teica:

— Patiesībā mūsu Saules sistēma nav sevišķi inte­resanta. Vispirms tā atrodas tālā Galaktikas nostūrī — ap 30 000 gaismas gadu attālumā no centra, kur zvaig­znes stipri izretinātas starp miglāja spirāles atzaroju­miem; tātad mēs esam aizmirsta, atpalikusi Visuma «province». Bez tam no visām sistēmas planētām tikai uz Zemes ir augsti attīstītas organiskās dzīvības for­mas, bet tā ir viena no vismazākajām planētām un no lielāka attāluma grūti novērojama. Beidzot, dažu pēdējo simt miljonu gadu laikā Zeme, tāpat kā citas planētas, pārdzīvojusi vairākus ledus laikmetus. Tas viss varēja kavēt pat viskvēlākos citu pasauļu pētniekus ierasties pie mums ciemos.

Ameta piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tev taisnība, maz ticams, ka mūs kāds gatavosies apciemot.,. bet, — viņš piebilda, — žēl. Senāk cilvēki vai nu nemaz nedomāja par būtnēm no citām pasaulēm, vai arī vēlējās ar tām iepazīties vienīgi aiz ziņkāres, turpretim tagad mūs pārņēmušas tādas ilgas, kādas mēdz būt naktī, ejot kaut kur tālu, lai kādu sa­staptu …

Es nebūtu domājis, ka pilota lūpas var kļūt tik mai­gas. Runājot viņš, kā parasts, tiecās kādam raudzīties acīs. Tagad viņa skatiens iegrima Lēnas acīs. Meitene sākumā viegli pacēla plakstus, bet tad — kā aizsargā­damās — tos pievēra. Pēc brīža viņa piecēlās un uz­aicināja aiziet uz dārzu. Songrams, kam bija jāpārņem dežūra stūrēšanas kamerā, pamāja mums un aizgāja uz lifta pusi. Mēs trijatā devāmies pretējā virzienā. Pē­dējais atstādams nišu, kuru joprojām pārplūdināja ak­vārija ņirbošā gaisma, es gandrīz uzgrūdos tā stikla sienai un sastapos skatieniem ar lielu zivi, kam bija pakavveidā izliekta mute. Zivs tikko manāmi līgojās uz ūdens, un divi ūsām līdzīgi gļotādas izaugumi abos mutes kaktiņos šūpojās līdzi, piešķirot tai mazliet muļ­ķīgu, mazliet ņirdzīgu izteiksmi. Strauta malā pie klin­tīm ieraudzījām cilvēku grupu, kas paklusi dungoja kādu dziesmiņu. Mēs devāmies uz dārza otru galu. Ceļš gāja pāri mazam, kārkliem apaugušam uzkalniņam, no kura pa mālainu graviņu varēja iekļūt biezos ceriņu un lazdu krūmos paslēptā lapenē. Es gāju nopakaļ un ap­stājos uzkalniņā, lai palūkotos rietošajā saulē. Uz tās žilbinoši spožā diska iezīmējās šauras, melnas mākoņu švīkas. Man šķita, ka uzkavējos šeit dažas minūtes, bet acīm redzot bija pagājis ilgāks laiks, jo, kad tuvojos lapenei, jau metās zila krēsla, bet krūmu biezoknī bija gandrīz tumšs. Izdzirdu Ametas balsi:

— Kosmosā nav ne zilgmes, ne krāsu, ne ēnu, ne vēja, ne ūdens burbuļošanas, ne arī putnu balsu. Te ir tikai karstas gāzes, ledainas planētas, mūžīgā nakts un tukšums. Zeme ir ļoti reta un neparasta parādība … Tu jautā, kādēļ es esmu pilots. Tikpat labi tu varētu jautāt, kādēļ tieši šis akmens balsta tavas kājas; ja tā nebūtu, šai vietā atrastos cits.

— To es saprotu, — atteica Lena un sakustējās. Es ievēroju viņas matu zeltaino vizmu. — Bet tu taču ne­esi akmens. Neviens tevi šai vietā nav nolicis, tu pats to esi izvēlējies.

— Hinm, — Ameta norūca, un piepeši viņš man izli­kās plecīgs milzis. — Vai tiešām viss jāpasaka lidž galam? Kādēļ esmu pilots? Daži domā, ka šis arods atšķiras no visiem pārējiem, ka es rotaļājos ar likteni, likdams uz spēles savu dzīvību. Tā tas nav. Neesmu ne spēlmanis, ne varonis un pat ne muļķis; dzīvoju tāpat kā citi, varbūt tikai…

— Varbūt tikai? — Lena klusi atkārtoja, un no vi­ņas balss intonācijas nopratu, cik uzmanīgi viņa klausās.

— Intensīvāk…

Viņš likās apdomājam, ko tālāk teikt.

— Tu jautā, kādēļ esmu kļuvis pilots. Redzi, es,., gribu, lai varētu ceļot pa Galaktiku. Tam nepieciešami vislielākie ātrumi. Daži saka, ka tas esot neiespējami. Ar ticību vien nekas nav līdzēts. Rješs apgalvoja, ka cilvēks nevarot pārsniegt 180 000 kilometru ātrumu se­kundē; es gribēju pierādīt, ka tas nav tiesa. Teorētiski pierādīt es to nepratu, tādēļ man vajadzēja fiziski ap­gāzt šo teoriju …

— Vai tu vari man pateikt, kādēļ… tu toreiz smai­dīji? — meitene klusi vaicāja. — Piedod, es pat nezinu, vai tas taisnība …

Ameta apmulsis ieklepojās.

— A, tu to esi dzirdējusi? Jā. Kad mani izvilka no kabīnes, es smaidīju. Varbūt tas viss bija muļķīgi. Kad ieslēdzu paātrinātājus, sākās tas, ko sauc par apziņas ņirbēšanu, zini? Cīnījos ar to, cik ilgi vien spēju; tad reiboņi kļuva arvien stiprāki, un nezināju, ko darīt, lai tie pārietu; es vairs nekā neredzēju un jutu, ka tūlīt zaudēšu samaņu. Negribēju mirt, bet vēl vairāk negri­bēju, ka tas viss izbeidzas, tādēļ sāku smieties — un tā paģību.

— Nesaprotu … Tu negribēji, ka izbeidzas — kas?

— Lidojumi, — Ameta vienkārši paskaidroja. — Es toreiz, protams, nespēju loģiski domāt, bet laikam iztē­lojos to apmēram tā: ka^d atvērs kabīni un ieraudzīs, ka es līdz pat pēdējam 'mirklim smaidīju, domās, ka tas.., nemaz nav tik grūti. — Viņš bridi domāja. — Zinu, ka … lietišķi pastāstīts, tas skan muļķīgi, un galu galā atkārtoju: toreiz es vairs nespēju domāt. Var­būt to var nosaukt par refleksu.

— Tu varēji aiziet bojā, — meiča tikko dzirdami sacija.

— Jā. To es biju apsvēris. Cilvēkam mirstot, iet bojā viņa atmiņas un nākotne, visas nerealizētās iespē­jas un nejustās jūtas. Viņš nesajūt ne ciešanu, ne žē­luma, jo viņa nav. Kā gan tas, kā vairs nav, spēj skumt par savu likteni? Tas ir ļoti vienkārši, no tā tikai izriet daži slēdzieni, bet varbūt… labāk vairs par to neru­nāsim.

— Tu negribi?

— Kādēļ ne, — viņš mazliet pasausi atbildēja,

— Redzi, es savu likteni nesaistu ne ar vienu, izņemot tādus pašus kā es.

Kad Lena aizgāja un mēs palikām vieni lapenes tumsā, es sacīju:

— Pilot, tu esi izvēlējies sliktu metodi, kā aizbaidīt meitenes… ja ne ar vienu no tām nevēlies saistīties.

— Es tās neaizbaidu no sevis, — Ameta atteica, un pēc balss intonācijas varēja noprast, ka viņš smaida,

— bet gan no tā teiksmainā varoņa, kāds es neesmu. Daudzas pievelk viltus romantisms, ko piedzejo mūsu profesijai. Tādās reizēs ir jāsāpina, tas apskaidro prā­tus. Ko lai dara, man ir veci principi, kas auguši un attīstījušies līdz ar mani,

— Paklau, — es teicu, — cik tev īsti ir gadu?

Pēc visa tā, ko viņš pateica, es savu iepriekšējo no­vērtējumu bija paaugstinājis jau līdz divdesmit asto­ņiem, varbūt pat trīsdesmit gadiem.

— Četrdesmit trīs. Jā, man ir veci principi, bet esmu gatavs tos lauzt, ja tas būs vajadzīgs …

Mēs kopā atstājām dārzu. Pie izejas caur dzīvžogu plūda spilgta gaisma un bija dzirdama klusa korī dzie­dāta dziesma. Tad es vēlreiz šai vakarā uzskatīju Ametu, un trešo reizi mani pārsteidza viņa mazais augums.

Atgriezies savās mājās, paraudzījos pulkstenī: bija gandrīz vienpadsmit. Gaiteņos dienas gaismas spuldžu vietā dega zilganās nakts lampiņas. Viss kuģis grima tumsā, uz visiem klājiem valdīja pilnīgs klusums. Aiz-

gāju uz slimnīcu. Atsevišķā istabiņā, kur gulēja jau­neklis no Ganimeda, bija tumšs. Sazinājušies pa radio ar Zemi, mēs noskaidrojām, ka viņš ir beidzis kosmo­nautikas institūtu, pēc trim mēnešiem viņam vajadzēja atgriezties mājās, bet tagad viņš neviļus bija kļuvis par zvaigžņu ekspedīcijas dalībnieku.

Violeta spuldzīte, kas dega patālu no gultas galv­gaļa, vāji apgaismoja istabas kaktu. Klusi iegāju istabā. Slimnieka seja bija nekustīga. Vienīgi elpojot tikko jau­šami trīsēja nāsis, apliecinādamas, ka šai ķermenī vēl pulsē dzīvība. Nesamaņa bija ieilgusi; Srejs reizēm ierunājās, ka vajadzētu pārbaudīt smadzeņu darbību, bet mēs šo procedūru pagaidām atlikām, kamēr jaunek­lis atgūs spēkus pēc smagās operācijas.

Stāvot pie aizmigušā gultas, es uzmanīgi pētīju viņa vaibstus, cerēdams atklāt to noslēpumu, bet tie pauda vienīgi bezgalīgu nogurumu. Te pēkšņi garo skropstu ēnas uz vaigiem iedrebējās, es aizturēju elpu, domā­dams, ka slimnieks mostas, bet viņš tikai smagi nopū­tās un atkal sastinga. Pārbaudīju automātu, kas dežu­rēja galvgalī, un izgāju gaitenī.

Ejot pa priekštelpas spoguļgrīdu, mans skatiens ne­viļus pārslīdēja araukārijai. Iedomājos, ka tās maigās adatas, kas parasti dreb pie vismazākās kustības, tagad līdz ar raķeti neaptveramā ātrumā traucas bezgalībā. Pievēru acis. Gea — milzīgā metala vārpsta, kas nes sevī mašīnas un cilvēku likteņus, šāvās taisni uz priekšu cauri mūžīgajai naktij. Kaut kur šajā visu aptverošajā tumsā lidinājās dzelzs un akmens šķembas, sairušu ko­mētu galvas un sašķēlušos debess ķermeņu gabali.

Komētas skrien lielā ātrumā tikai saules tuvumā, bet savu orbītu attālākajos punktos — afēlijos — pār­vietojas gausi, tumšas un ledusaukstas uzglūnot raķe­tēm. Lidojuma ātrumam pieaugot, kuģa radara aizsarga efektivitāte mazinājās. Gea vairs nevarēja manevrēt, jo ikviena kustība sāņus izraisītu tik kolosālas paātrinā­juma izmaiņas, kas sadragātu visu kuģa konstrukciju un cilvēku miesas pārvērstu putekļos. Saules sistēmas tuvumā klejo meteori, kuru kopējā masa sasniedz mil­jardus tonnu, bet statistiskie aprēķini liecina, ka sa­dursmes iespēja nav lielāka par 1:17 miljoniem. Devos tālāk. Dzīvokļa durvīs apstājos, lai pārliecinātos, vai

neesmu darza atstajis piezīmju blociņu, bet tas atradās krūšu kabatā. Tiklīdz biju to aptaustījis, no visām pu­sēm atskanēja arvien skaļāks svelpjošs signāls.

Kuģis kāpināja ātrumu reizi diennaktī — nakts laika. Instrukcijās ieteica tad pārtraukt darbu un nolik- ties guļus, bet tas nebija obligāti. Pirms dzinēju iedar­bināšanas ikreiz brīdinot iesvilpās signālaparāti, kas bija paslēpti visās kuģa telpās. Arī šai brīdī uz dzī­vokļa sliekšņa mani pārsteidza šis apslāpētais, bet reizē skaidrais signāls. Es sastingu un, galvu noliecis, pie­vērtam acīm ilgi klausījos šajā dobjajā, vienmuļajā skaņā, kas kopš šī brīža pavadīs mani cauri daudziem gadiem,

Загрузка...