Magelāna mākonis

JAUNĪBA

Pusaudža gados es izdarīju daudz atklājumu. Viens no lielākajiem atklājumiem bija mani tēvoči. Es sen zināju, ka tēva vecākais brālis, tēvocis Merlins, pēta ak­meņus. Mazliet pat apšaubīju viņa saprātu, jo kas gan interesants varēja slēpties akmeņos. Bet ar laiku pārlie­cinājos, ka tēvocis stāsta par lietām, kas ir tūkstošreiz interesantākas nekā pasakas. Sais stāstos magmatisko klinšu plagioklazi, hrizolīti un krīta merģeļi ieguva no­slēpumainu, romantisku nozīmi; ar ābola un servjetes palīdzību tēvocis prata parādīt, kā rodas kalnāji, bet, kad viņš stāstīja par lavas mēteļiem, kuros ietērpjas at­dziestošas pasaules, man rādījās nezvēri, kas spļauj liesmas, melnā tumsā plivinot savus ugunssarkanos ap­metņus.

Otrs tēvocis — Narians, austrālietis, kas toreiz tā nobiedēja mani teievizītē, nodarbojās ar mākslīgā kli­mata konstruēšanu uz lielajām planētām; viņš pavēlēja metāna viesuļiem un valdīja pār ledaino ogļūdeņraža okeānu vētrām. Par kādām pasaulēm tikai viņš nezināja stāstīt! Gan par lidojošo Gondvanas kontinentu; gan par dīvainajām Jupitera debesīm, kas atgādinot uz mu­tes apgāztu bļodu un kur dienu un nakti spīdot gluži nie­cīga saule; gan par Saturna tropiskajiem apgabaliem, uz kuriem gandrīz visu gadu krītot milzīgā, virpuļojošā gredzena ēna; gan par saviem jaunības gadu ceļojumiem uz Saturna atdzisušajiem pavadoņiem, kas nosaukti seno mītu varoņu vārdos: Titāns, Rea, Diāna.

Un tomēr ar smagu sirdi es viņus abus pievīlu, no­lemdams iet trešā tēvoča — Orhilda pēdās, ko ģimenē sauca par «tukšinieku». Padzirdējis, ka tēvocis bom­bardē atomus, es iztēlojos viņu nīkstam savā kosmiskajā laboratorijā, neatlaidīgi mēģinot reiz notvert šo bezga­līgi niecīgo matērijas daļiņu. Bet kas izrādījās? Sis vis-

sīkāko puteklīšu pētnieks cēla ierīces, daudzkārt lielā­kas par visu, kas vien atradās uz Zemes, jā, pat par pašu Zemi.

Vai nav dīvaini, ka ceļš tiklab Visuma, kā atoma dzī­lēs aizved mūs bezgalībā! Tēvocis Orhilds būvēja mašī­nas atomu bombardēšanai. Tās bija tukšas, gredzenā saliektas caurules, kuru magnētiskie lauki kalpoja nukle- onu — no elementu kodoliem izšauto lādiņu kustības pa­ātrināšanai. Lielākais XXX gadsimta paātrinātājs bija gredzenveida caurule ar 3000 kilometru lielu rādiusu; tās izliektais stobrs gaja caur tuneļiem kalnu grēdās un ka tilta loki šķērsoja ielejas. Nākošajam paātrinātā­jam — heliotronam — jau būtu jāapjož visa zemeslode. Vai konstruktori beidzot bija sasnieguši savu iespēju robežu? Nebūt ne: radās gluži jauns projekts — helio- tronu nolēma celt tukšajā izplatījumā. Vai tā būs apļ­veida cauruļu sistēma, kas lidos telpā kaut kur starp Zemi un Mēnesi? Tēvocis Orhilds sacīja, ka es maldo­ties. Konstrukcijas pamatmateriāls — tukšums — jau atradās izplatījumā, un tam, izrādījās, ir lieliskas īpašī­bas. Ar raķetēm no Zemes izplatījumā nogādāja daudzus tūkstošus magnētisko staciju, kuras vēlāk izkārtoja ideālā aplī. Bet kāds bija tēvoča uzdevums? Vai viņš va­dīja darbus? Nē, viņš nodarbojās tieši ar to, kas atra­dās starp stacijām, — ar tukšumu. Tātad ar neko? Nē jau! Pēc viņa vārdiem, nav nekā iespējām bagātāka par tukšumu, ko šķērso elektromagnētiskie lauki — tālo zvaigžņu sūtņi. Tēvocis Orhilds parasti neieradās televi- zītēs, jo tad nevarēja rāpties kokos, kas tam ļoti patika. Kad viņš atbrauca, mēs parasti uzkāpām kādā no liela­jam ābelēm, apsēdāmies tās zaros un, grauzdami cietos ābolus, dedzīgi diskutējām par impulsu, indukcijas un elektromagnētiskajiem laukiem, par antiparalēlajiem fo­toniem un nesveramām matērijas daļiņām. Jā, nebija ne­kādu šaubu, ka es kļūšu tukšumenerģētiķis, bet tad pie­nāca 3103. gada vasaras brīvlaiks un visi šie plāni pēkšņi sabruka. Es kļuvu 14 gadus vecs un drīkstēju do­ties vairāku simtu kilometru tālās ekskursijās. Reiz aiz­lidoju uz Tamperi.

Vai zināt, ar ko ievērojama šī mazā Ziemeļjūras sa­liņa — sena kosmisko raķešu bāze un muzejs? Slaiku priežu pudurā starp sadēdējušu dolomīta klinšu bluķiem

paceļas milzu ēka ar lieliem logiem, kuru stiklus kā sarma klāj okeāna vēju atnestā sāls. Sajā ēkā, kuras jumts plešas pār tērauda siju rindām, atgādinot aizvēs­turiska vaļa skeletu, glabājas neskaitāmi milzīgu raķešu korpusi.

Muzeja pārzinis bija vecs vīrs ar sārtu seju un kuplu, sirmu bardu, kurā it kā aizmirsti vijās atsevišķi zelta pavedieni. Es viņu ieraudzīju kādas raķetes katlu telpā. Vecais vīrs sēdēja pilnīgā tumsā zem kvarca vannām, kurās kādreiz bija vārījies šķidrs metāls; tagad atdzisu­šās sienas oda pēc putekļiem un mitruma. Es satrūkos, kad viņš piepeši iznira manā priekšā, jo biju pārlieci­nāts, ka esmu viens milzīgajā celtnē. Gaismas strēle, kas ieplūda pa atvērto lūku, krita uz viņa baltās bārdas. Vai­cāju, ko viņš te dara.

— Sargājušos… ka neaizlido, — vecais atteica pēc tik ilga laika, ka es jau sāku šaubīties, vai maz sagai­dīšu atbildi. Brīdi viņš kavējās augšā virs manis, es dzirdēju viņu gausi un smagi elpojam, tad klusēdams pa trapu nokāpa lejā.

Sāku apmeklēt muzeju arvien biežāk. Pirmajā laikā mums ar veco vīru runas nekādi nevedās. Es mēģināju viņam tuvoties, bet vecais likās vairāmies manis, tiesa gan, pasīvi, allaž aizklīzdams kaut kur kuģu labirintos, bet, kad viņu atradu, atbildēja uz maniem jautājumiem sākumā aprauti, ar izsmieklu, ko es neizpratu, bet vēlāk, pēc ilgākas pazīšanās kļuva runīgāks. Pamazām es iepa­zinos ar muzejā eksponēto kuģu, kā arī daudzu citu kos- misko raķešu biogrāfijām, jo vecais vīrs — es par to ne­šaubījos — labi zināja katra kuģa likteni, katra kuģa, kuri pēdējo sešu gadsimtu laikā bija šķērsojuši Saules sistēmu.

Es viesojos tēvoča mājās Helgolandē un gandrīz ik dienas braucu uz saliņu. Sai laikā vecais vīrs kavējās savu atmiņu dzelmēs, kas likās neizsmeļamas; tikai viņš pats man bija palicis mīkla, jo par sevi nekad nerunāja. Varbūt viņš bijis zvaigžņu kuģu kapteinis, varbūt lielu ekspedīciju vadītājs, bet es nevienam to nejautāju, jo tieši tāds — noslēpuma plīvurā tīts — viņš man bija vajadzīgs.

Pie ieejas muzejā starp pīlāriem atradās četras raķe­tes, ko kosmisko kuģu rūpnīcas bija uzbūvējušas pirms tūkstoš gadiem, senlaicīgas, slaidas laiviņas ar nosmai- lotiem galiem un spurām, kas atgādināja bultas pamātu. Pirmo divu raķešu karosērijas smagi balstījās uz ieslī­pas betona gridas, bet trešā bija pagāzusies atpakaļ, it kā kritienā sastingusi. Tās labā sliece skāra gridas malu, bet kreisā karājās gaisā — mazliet izbīdīta uz priekšu un saliekta kā nedzīva putna spārns. Sis visvecākais tukšuma kuģis slēja galvu augšup, it kā gaidīdams startu, kas gan stipri kavējas, bet reiz tomēr pienāks. Tālāk bija redzamas XXII un XXIII gadsimta raķetes, kas izskatījās kā trijšķautņu zivis. Sākumā tās visas šķita melnas, bet izrādījās, ka tikai krēsla līdzcietīgi aiz­klājusi rūsas plankumus un nobrāztos sānus.

Ja es teiktu, ka vecais vīrs man izrādīja kuģus, tā nebūtu taisnība. Pa vītņu kāpnēm varēja uziet šaurā dzelzs galerijā, no kuras bija redzamas raķešu tumšo muguru rindas un ieeju atvērtās rīkles. Iekšpusē kuģi bija mākslīgi apgaismoti un skatienam pavērās šķērs­sienu lūkas, apaļas durvis, kajītes, transportšahtas un starpklāju ejas. Pa tām varēja nokāpt lejā visdziļākajos nodalījumos, kur mirdzēja senlaicīgas, ar rubīnsarkanu vielu noziestas šasijas. Pa gaiteņiem, kas pakāpeniski sašaurinājās, pārkāpjot vairākus svina drošibas sliek­šņus, varēja nokļūt atomkamerās. Pieputējušā telpā, ku­ras melnās sienas no svelmainā karstuma, kas šeit kād­reiz valdīja, bija kļuvušas grubuļainas, rēgojās sakum- puši magnētu silueti. Kādreiz starp tiem bija riņķojušas sauļu daļiņas — enerģijas un kustības avots.

Šo klaiņojumu laikā mans pavadonis saglabāja pil­nīgu mieru, varbūt pat garlaikojās, katrā ziņā bija vien­aldzīgs kā pret manas sajūsmas izpausmēm, tā ari pret to, ko runāju, bet es runāju bez mitēšanās.

Lomas mainījās, kad, apskatījuši visus raķetes kak­tus, atgriezāmies tās centrālajās telpās.

Kā vēlāk nopratu, viņš gaidīja, kamēr es apmieri­nāšu savu trokšņaini paviršo ziņkāri un man radīsies interese par svarīgākām lietām nekā senatnes atomteh- nikas dīvainības. Kad biju iepazinies ar visiem kuģiem un izpētījis to slēptākos kaktus, pienāca viņa laiks stāstīt.

Vecais vīrs it kā nejauši satika mani durvīs. Izgājuši cauri plašajai, tukšajai zāles daļai, pagājuši garām nevarīgajiem ķermeņiem, kuru atvērtās lūkas ieelpoja salto tumsu, pa dunošām metala kāpnēm nokļuvām su­drabotā milzenī ar adatsmailu augšgalu — astrotorā. Laika zobs to, šķiet, nemaz nebija skāris. Tuvojoties centrālajai navigācijas kabīnei, kur starp nosūbējušiem televizoru ekrāniem un vadības pultīm uz paaugstinā­juma atradās stūres armatūra, vecais vīrs atkal it kā nejauši apstājās un sāka runāt, vispirms tā kā nelab­prāt, bezgala gausi, tad arvien sakarīgāk un skaidrāk, līdz, beidzot, atrāva vaļā stūrmaņa kabīnes durvis, pie kam automātiski iedegās griestu spuldzes, un sākās viens no visaizraujošākajiem stāstiem, kas manā at­miņā uz visiem laikiem saistās ar jaunības dienām.

Tie bija nostāsti par senajiem laikiem, kad lidojums uz vistuvāko planētu bija ceļojums pretim nezināmajam, drama ar sarežģītu sižetu, kuras pavediens, aizklīzdams nemiņā, risinājās Visuma dzīlēs, starp divām pasau­lēm — Zemi, kura varbūt pamesta uz visiem laikiem, un noslēpumaino, neizpētīto debess ķermeni. Tās bija le­ģendas par kuģiem, kas nokļuvuši nezināmu, debess kar­tēs neatzīmētu asteroīdu virpuļos, par izmisīgu cīņu ar milzīgā Jupitera sūcošo pievilkšanas spēku, par cilvēku un raķešu izturību, teiksmas par cīņu, lidojumiem tuk­šumā un atgriešanos.

Man iespiedies atmiņā stāsts j>ar kuģi, kura mašīn- telpās trāpījusi sairušas komētas šķemba; zaudējis ma­nevrēšanas spējas, tas akli traucies uz priekšu, grimis bezgalīgajā tukšumā, raidīdams pa radio izmisīgus sau­cienus pēc palīdzības. Sie signāli nonākuši līdz Zemei izkropļoti, atbalsojušies no Mēness vai cita ķermeņa, un pēc tiem nevarējis noteikt kuģa atrašanās vietu. Vairā­kas nedēļas tie vēl skanējuši ēterā — arvien vājāk un vājāk, līdz pilnīgi apklusuši.

Citā stāstā kārtējā satiksmes raķete starp Marsu un Zemi, atgriežoties savā bazē, iekļuvusi kosmisko putekļu mākonī, no kura iznirusi rotējoša miglāja apvalkā. Ta- lākajā lidojumā cauri tukšumam šis neparastais oreols nenodarījis kuģim nekā ļauna, bet, nonākot mūsu planē­tas atmosfērā, putekļu mākonis uzliesmojis un dažos acumirkļos kuģis sadedzis līdz ar visu, kas tanī atradies.

Stāstot vecais vīrs reizēm piecēlās kājās, tuvojās stū­rēm, izstiepa rokas, it kā gribēdams satvert melnos klo­ķus, bet ar to arī aprobežojās savu vārdu ilustrēšanā. Reizēm, runājot par kādu cilvēku, viņš lēni vērsa ska­tienu tālumā, it kā acīm pavadīdams aizejošo tēlu, rei­zēm, piepeši sadrūmis un apklusis, |āva skatienam mal­dīties pa kajītes sienām, it kā nevarēdams atrast to, kas stāstā pašreiz bija jānosauc. Bet jau nākošajā mirklī viņš pārvarēja tagadnes pretestību, un es līdz ar viņu savā iztēlē skatīju priekšmetus, kas bija vēl silti no as­tronautu pieskārieniem, aplūkoju gravitācijas drošinā­tāja vara plombas, kuras briesmu brīdī bija norāvusi stūrmaņa izveicīgā roka, dzirdēju novērotāja solus uz klāja un izjutu viņa lielo vientulību starp zvaigznēm, kas zaigoja uz melnajiem ekrāniem. Dažubrīd mani pār­ņēma nemiers, jo šķita, ka vecais vīrs attēlo ekspedīcijas gaitu mazliet savādāk, nekā tā bija pazīstama no agrā­kiem stāstiem. Taču tas ātri pārgāja, es paklāvos stāstī­tājam, nepiegriezdams vērību pretrunām, neticamiem, pat neiespējamiem notikumiem: es ticēju viņam, jo gri­bēju ticēt. Toreiz es gan to nebūtu pratis izteikt, bet man visu laiku bija tāda sajūta, ka, jaukdams un sagrozī­dams faktus, vecais varbūt cenšas jo spilgtāk izcelt pa­tiesību par cilvēkiem, kas pirmie devās nebeidzamās nakts plašumos.

Nolēmu kļūt par astronautu. Es pats brīnījos, ka līdz šim nebiju pratis novērtēt šī aizraujošā aroda skaistumu. Laikam gan tādēļ, ka vienu kosmonautikas nozari stu­dēja mans brālis, bet mūsu attiecībās, lietojot viņa — in- ženiera-elektriķa izteicienu, bija slieksme uz īssavieno­jumu.

Kad es vecajam kapteinim pavēstīju savu lēmumu, pirmajā brīdī viņš tam nepievērsa uzmanību — jau viņa klusēšana mani sāpīgi aizskāra, — bet pēc tam sausi paskaidroja, ka par tādu astronautu, kādi bija senlaiku varoņi, es nevarot kļūt. Neesot vairs tādu drošsirdīgu kuģu apkalpju, kas dotos cīņā ar meteoru bariem — šiem kosmiskā okeāna rifiem, ne arī kosmonautu, kas ik nakti atzīmētu paveikto ceļa posmu debess kartēs. Ne­esot vairs kapteiņu, kas nepagurdami apstaigātu tērauda klājus, kamēr pasažieri guļ cietā miegā, neesot sargpos­teņu un stūrmaņu, kas, noliekušies pār astrokompasiem, vērotu zvaigžņu mākoņus. Tagad pa mūsu Saules sistē­mas orbītām riņķo desmitiem tūkstošu automātisko raķešu, kurās nav neviena cilvēka. Sie garie tukšuma vil­cieni pārvadā no planētas uz planētu izejvielas, minerā­lus, rūdas, mašīnas, bet, ja tajos arī atrodas pasažieri, tie pieraduši pie kosmisko ceļojumu brīnumiem un lab­prāt paļaujas uz mašīnām, kas rūpējas par viņu drošību.

Es bikli iemetu starpā, ka mans brālis mācās astro­nautiku.

— E, — viņš nicinoši novilka, — mācās būvēt lido­jošus automātus un vairāk neko. Tas tikpat kā taisīt tau­res un saukties par komponistu.

Steidzos to pavēstīt brālim.

— Pats tu esi taure, — viņš attrauca.

Es paliku viens ar savu dvēseles nemieru.

Tēvam bija draugs profesors Murahs — astronoms. Viņam, kā jau cilvēkam, kas ir intīmā tuvībā ar zvaig­znēm, tad arī uzticēju savas bēdas.

— Es negribu būvēt lidojošus robotus. Gribu kļūt par īstu astronautu, lielu kosmisko kuģu stūrmani vai pat kapteini.

— A, seno laiku romantika! — pacietīgi uzklausījis mani, Murahs iesaucās. Viņš skeptiski pakratīja galvu. — Nu ko, astronautika ir skaista lieta. Kā tad, kā tad! Vai tu esi lasījis Rufusa «Planētu atmosfēras. Lido­jumi»?

Sis darbs man nebija zināms. Tas profesoru ļoti iepriecināja.

— Lieliski! Izlasi to. Brīnišķīgs darbs. Pilns ne­skaidrību, kā miglains vakars. Neaptverami plašumi fantāzijai un vīzijām! Jā, jā, astronautika kādreiz bija ļoti grūta māksla. Cilvēks bieži vien nonāca tuvu savas psihiskās izturības robežai. Cik daudz ir bijis cēlas va­ronības lappušu, cik daudz uzvaru cilvēks izcīnījis pār sevi! Skaisti saka Rufuss: «Kas nekaiš astronautam pa­saulē: uz katrām simt triljondaļām tukšuma — viena daļa cietzemes; mums ir kur izplest spārnusl Un cik daudz zvaigžņu — šo tumsas okeāna milzīgo ostas uguņu!» Bet vai tu zini, draugs, kādēļ tā bija tik grūta māksla — šī astronautika?

Es to nezināju.

— Kā tad tā? — Murahs brīnījās, raudzīdamies manī no augšas. Tur, kur citiem ir uzacis, viņam auga divi karfeivigi saslējušies sirmu matu kušķīši, kas, dzīvi kustēdamies, šķita piedalāmies sarunā un dažreiz smī­dināja mani, vājinot profesora vārdu iespaidu.

— Es tev pierādīšu, ka tu maldies, topošais zvaigžņu apceļotāji Vai tu zini, ka cilvēki kādreiz ceļoja pa jūrām?

— Tā saucamajos tvaikoņos! — es iesaucos.

— Jā, bet pirms tam, sirmā senatnē, ļaudis šķērsoja jūras buru kuģos, par dzinējspēku izmantojot vēju. To­laik, kamēr nebija atklāti hidrostatikas un hidrodinami­kas likumi, viļņu teorija un citas zinātnes, kuģus būvēja pēc acumēra. Saproti, tādēļ katram šādam buriniekam bija sava individualitāte. Nevarēja būt divu līdzīgu kuģu — sīkas atšķirības mastu un ķīļa novietojumā, kor­pusa uzbūvē lika katram kuģim citādi reaģēt uz stūres rata pagriezieniem un tā tālāk. Cilvēki nevarēja šīs at­šķirības paredzēt. Pārciestajās briesmās, piedzīvojumos, pat avārijās jūrnieki krāja pieredzi, no kuras izveidojās lielā kuģošanas māksla. Māksla, saproti, nevis zinātne, jo te svarīga loma bija ne tikai zināšanām, bet arī no­stāstiem, māņiem, ticējumiem, un kuģa vadīšanai bija nepieciešama ari personīgā drosme, prasme un talants. Ar laiku zinātne aizpildīja visus šos robus un mākslai atlika arvien mazāk vietas. Tas pats pirms simt gadiem atkārtojās arī kosmisko lidojumu nozarē.

— Vai tas nozīmē, ka cilvēks vairs nevar vadīt ra­ķeti? — es jautāju. — Bet es gribu to darīt! Vai tad tas kādam kaitētu?

— Kaitētu gan, — profesors atbildēja, un viņa uz­aču kušķīši sakustējās kā neredzamu rūķīšu bārdiņas. — Kaitētu, jo tu to darītu lēnāk un ne tik precīzi kā auto­māts — tātad sliktāk. Un bez tam cilvēkam neklājas strādāt darbu, ko var veikt automāts. Tu taču zini, ka tas nav cilvēka cienīgi.

— Bet ekskursijā, — es iebildu, — vai ari kalnos cilvēki bieži vien cērt zarus, sakur ugunskuru un gatavo ēdienus, kaut gan to var izdarīt sildāmajā automātā ..,

— Ekskursijā mēs darām to, kas uzlabo mūsu ve­selību, atsvaidzina prātu, uzmundrina garu un tā tālāk. Bet, ja tu vadītu raķeti, tās krava būtu apdraudēta, ne­maz nerunājot par tevi pašu …

— Kas gan ir viena raķete! — es iesaucos.

— Redzi nu, tu pats nejauši atzinies: sapņojot par astronautiku, tev nav prātā ne darbs, ne atbildība, tu gribi tos tikai mazliet notēlot, kas ļaus tev vēl pilnīgāk' «pa īstam» izbaudīt lidojuma burvību. Pirms divsimt gadiem tā bija liela un grūta, īstu vīru cienīga māksla, kas prasīja visu dzīvi no tiem, kuri tai pievērsās. Lielo astrogātu vārdi ierakstīti vēsturē. Taču toreiz tā bija nepieciešamība, kamēr šodien labākā gadījumā būtu izprieca vai ari — vēl ļaunāk — bezjēdzība.

Es biju noskaities uz profesoru par to, ka viņš tik loģiski pierādīja sava viedokļa pareizību, uz veco kuģu uzraudzītāju, brāli un visu pasauli. Tomēr savu apņem­šanos negrozīju: kļūšu asironauts — gan jau man arī kas atradīsies. So lēmumu ar gudru ziņu noklusēju, bet no manām kautrīgi nolaistajām acīm profesors gan lai­kam noprata, kas man padomā.

— Saki, — vai tu tiešām gribi kļūt paf zvaigžņu kuģa kapteini? — viņš man stingri noprasīja, un es, aiz­mirsis savu apņemšanos klusēt, pašam negribot iesau­cos:

— Gribu!

Profesors vispirms plati ieplēta acis, tad sāka smie­ties. Smējās ilgi. Beidzot kļuva nopietns.

— Vai tas taisnība, — viņš jautāja, — ka tu nesen esot ar zobiem pārkodis svina kabeli?

— Taisnība, — drūmi apstiprināju. Es vēl mazliet lepojos ar šo varoņdarbu, kaut gan pieaugušo acīs tas neizgelnījās ne mazākās atzinības, nemaz nerunājot par sajūsmu.

— Bet kādēļ tu tā darīji?

— Biju saderējis, — atbildēju vēl drūmāk.

— Tu esi ļoti stūrgalvīgs … tiku to dzirdējis un ta­gad redzu pats. Hm, nu ko — varbūt ar laiku tas zudīs, bet pagaidām lasi Rufusu …

Murahs raudzījās manī cietu skatienu, bet viņa kus­tīgās uzacis izteiksmīgi pauda, ka ir manā pusē. Sādā pārliecībā atsveicinājos no profesora, lai pēc dažām dienām dotos uz Gaismas ātrumu centru.

Tie bija dedzīgu diskusiju un intensīvas gatavošanās gadi, kurus vajadzēja vainagot pirmajam ārpussistēmas ceļojumam. Visur uz zemeslodes radīja speciālas iestā­des, kurās ar brīvprātīgajiem izdarīja grūtus un bīsta­mus mēģinājumus, jo nebija zināms, kā cilvēka orga­nismu ietekmēs pāri par 10 000 kilometru ātrums sekundē, bet raķetei, lai sasniegtu vistuvāko zvaigzni, būs neapšaubāmi jālido ar vismaz desmit reižu lielāku ātrumu.

Tātad es devos uz tuvāko Gaismas ātrumu centru, lai pieteiktos kā brīvprātīgais. Manā jaifnībā diezgan bieži varēja sastapt šo iestāžu darbiniekus — viņi val­kāja baltas drānas ar mazu sudraba zibeni uz piedur­knes. Bija pieņemts izrādīt viņiem tādu pašu cieņu kā ievērojamākajiem zinātniekiem un māksliniekiem.

Centrā mani uzņēma ar vislielāko laipnību, kurā to­mēr bija jūtama zināma rutīna: acīm redzot viņiem ik dienas nācās noraidīt desmitiem šādu kandidātu.

Man bija tikai lielā vēlēšanās un nebija, protams, nekādas kvalifikācijas, tādēļ no manis atvadījās, apso­lot, ka pēc pieciem gadiem, ja vien es būšot labi mācī­jies, varēšot atkal pieteikties iestāju pārbaudījumiem.

Tā es aizgāju, neko nepanācis. Smagi vīlies, sāku ap­svērt visfantastiskākos plānus: gribēju viens doties iz­platījumā vienvietīgā raķetē, paļaujoties uz to, ka pirms atomdegvielas krājumu izsīkšanas sastapšu kādu kuģi, kas uzņemsies par mani gādību kā par avarējušu; plā­noju slepus ielavīties raķetē, kas dodas uz vistālāko pla­nētu, un paziņot par savu klātbūtni kaut kur aiz Marsa orbītas. Cerēju, ka, manas kvēlās vēlēšanās aizkustināts, ekspedīcijas vadītājs iecels mani vismaz par savu pa­līgu, un pat sagatavoju jau atbilstošu runu viņa pārlie­cināšanai, piekam vairākos variantos, pieskaņojot tos dažādiem apstākļiem. Visi šie plāni, kaut arī palika sapņu sfērā, atņēma man milzum daudz laika. Aizgūt­nēm lasīju kosmiskos stāstus — sējumu pēc sējuma, bet mācījos vāji un, piepeši ar kādu jautājumu iztraucēts no kosmiskajiem sapņiem, sarunāju aplamības. Man ne­bija ne jausmas, ka mana nabaga vecmāmiņa pilnīgi pārprot šo dīvaino izturēšanos. Aizsapņošanās ar pus­ceļā paceltu karoti rokā, vājās sekmes mācībās, vairīša- nās no cilvēkiem — tas viss viņas acīs nepārprotami liecināja, ka top liels talants. Manā dzimšanas dienā vecmāmiņa ar vislabākajiem nodomiem uzdāvināja man skaistu, baltu genetoforu, ko pati nereti ar vienu pirkstu tika trinkšķinājusi. Es izmēģināju uz tā savus spēkus — sākumā, gribēdams iepriecināt vecmāmiņu, bet vēlāk tā­pēc, ka videoplastika mani patiešām ieinteresēja. Sl māksla dzimusi vēl viduslaikos. Tā radās, saplūstot tā saucamajai kinomākslai, literatūrai, krāsainajai un stereotelevīzijai. Ar genetoforu, kas māksliniekam kalpo tāpat kā klavieres komponistam, viņš var radīt visu, ko vien uzbur fantāzija. Var veidot dramas un komēdijas, stāstus par reāliem cilvēkiem un pasakas, kas risinās iedomātās zemēs, var konstruēt īpatņus, kas sevī ap­vieno augu un dzīvnieku valsts pazīmes. Visu to panāk ar dažādām gaismas lauku kombinācijām, kuras rodas, spēlējot genetoforu.

Pirmie mēģinājumi sagādāja man lielu baudu. Ieslē­dzos istabā un, apsēdies pie platā ekrāna, uzliku rokas uz daudzrindu klaviatūras. Piespiedis vairākus desmitus taustiņu, ieslēdzu kontaktu, un, lūk, uz ekrāna stikla pa­rādījās radītais tēls. Nevis tā parādīšanās sacēla pirmo, savādo satraukumu, bet gan paša tēla, kaut arī ne pārāk liela, patstāvība: viņš kustējās, staigāja, it kā pētīdams telpu, kurā atradās. Jāatzīstas — tēlam bija nopietni trūkumi jeb, kā mākslinieki saka, disonanses, tādēļ, pie­spiežot pedāli, es izdzēsu to un turpināju eksperimentēt.

Protams, katrs iesācējs mēģinoties samaitā ne ma­zumu tēlu, bet es šinī ziņā pārspēju visus rekordus, un jāatzīstas, ka man pat sapņos rādījās veseli leģioni sa­vādu būtņu, kas, pilnas atriebības kāres, draudēja man par to, ka tik nemākulīgi tos radīju un tik rupji pār­traucu viņu acumirklīgo mūžu. Vidcoplastika ne par matu neatšķiras no seno laiku mākslām; aparāts ir tikai pilnveidota palete un spalva, bet cilvžks, kas iepazinies ar tā konstrukciju, pielīdzināms viduslaiku iesācējam, kurš apguvis vienīgi pareizrakstības likumus. Pareizāk būtu viaeoplastiku salīdzināt ar muziķu: komponists kombinē skaņas, bet videoplastiķis — dažādas psihiskas īpašības; pirmais rada melodiju, bet otrs — dramas va­roni. Tomēr vislielākā līdzība, manuprāt, ir tā, ka, tāpat kā komponists, kas, orķestrējot simfonisko temu, dzird sevī visu instrumentu harmonisku skanējumu, vēl pirms uzrakstījis burtnīcā pirmo noti, arī videoplastiķis vis­grūtāko un radošāko darba daļu paveic, pirms nospie­dis genetofora taustiņu, citiem vārdiem — radot savus varoņus iztēlē. Tikai tā var dzimt personāži, kas pakļau­sies viņa gribai un ar saviem likteņiem spēs aizkustināt skatītājus. To nekad nevar iemācīties, bet, protot veikli rīkoties ar aparātu, var radīt vienīgi kustīgas lelles uz neparasta, samākslota fona. Tāds bija arī mans liktenis.

Ne vienam vien aizrit gadi neauglīgās studijās, iekams viņš atskārst, cik mānīga ir jaunrades visvare- niba, kas tik ļoti vilina videoplastikā, un cik nepatiesa tā kļūst, kad, atrāvusies no šīs zemes reālās esamības, nododas iedomātu likteņu apcerēm. Par laimi, mans ta­lanta trūkums bija tik neapšaubāms, ka es ne mirkli no­pietni nedomāju par videoplastiku, bet mana mēģināša­nās mākslā beidzās ar to, ka līdz pat pēdējai skrūvītei izjaucu genetoforu, lai iepazītos ar tā konstrukciju. Na­baga vecmāmiņa, redzot vienu otru manu pūliņu augli, piedzīvoja rūgtu vilšanos, kas šoreiz nu bija pēdējā, jo vairs neatlika neviena ģimenes locekļa, ar ko varētu saistīt sen lolotās cerības.

Pēc tradīcijas ikviens vidējo izglītību ieguvis jaunie­tis vairākus mēnešus pavadīja dažādās, paša izvēlētās mācību iestādēs, lai saskarē ar zinātniekiem, inženie­riem, tehniķiem atklātu savas tieksmes un talantus. Bei­dzis septiņpadsmit gadu vecumā skolu, es ilgi nezināju, ko sākt, līdz beidzot iestājos Nākotnes plānošanas insti­tūtā, saīsināti NPI. Te es pirmo reizi satiku cilvēkus, kas plānoja ārpussistēmas ceļojumus.

Tai laikā praktiski vēl nebija sasniegts tāds lidojumu ātrums, kas ļautu atstatumu no Zemes līdz tālajām zvaigznēm veikt vienas cilvēka dzīves laikā. Jūs droši vien atceraties mūsu gadsimta sākuma dedzīgās diskusi­jas par kosmisko kuģu projektēšanu lidojumiem Galak­tikā.

Sakarā ar ceļojumu lielo ilgumu tajos vajadzēja no­tikt «paaudžu mijai»; tas nozīmēja, ka ceļa mērķi sa­sniegtu tikai Zemi atstājušo cilvēku bērnu bērni vai'pat bērnu bērnu bērni. Sāds atrisinājums toreiz likās vie­nīgi iespējamais, jo to diktēja kosmonautikas tehnikas līmenis. Bet tas izraisīja vispārēju spēcīgu opozīciju. Ir kaut kas pazemojošs un cilvēka necienīgs tādā skudras veģetēšanai līdzīgā esamībā, kas velkas gadsimtiem ilgi kaut kur izplatījumā izšautā metala čaulā. Reizē ar emo­cionālas dabas Iebildumiem pret šo plānu vērsa arī no­pietnus prāta slēdzienus.

— Kādi gan būs tie cilvēki, — vieni vaicāja, — kas gadu desmitus pavadīs tukšumā? Un cik lielas ir rakstura pārvērtību iespējas, kuru rezultātā varētu ras­ties morāli un intelektuāli nepilnvērtīgi indivīdi? Kāda pazemojoša, sīkbūtneS loma tad būtu tām «vidējām» pa­audzēm, kurām visa dzīve no dzimšanas līdz pat nāvei paietu raķetē, un kādi gan audzinātāji, skolotāji un ve­cāki tai paaudzei, kas beidzot sasniegs zvaigznes, būs cilvēki, kuri dzīvojuši šādos apstākļos?

— Tā tas ir, — citi atbildēja. — Ceļojuma grūtības, šķēršļi, briesmas nav izmērojami, un tomēr lidojums uz zvaigznēm ir nepieciešams. Tagad, kad esam pakļāvuši sev Saules sistēmu, kad esam apguvuši vispirms tuvās, bet vēlāk, trešā gadu tūkstoša otrajā pusē, arī tālās pla­nētas, līdz pat pašas pēdējās — Cerbera orbītai, mums jāsper vēl solis uz priekšu — jāpārvar Tukšuma okeāns, kas mūs šķir no vistuvākās kaimiņu saules. Ceļojumu var mazliet atlikt, bet tas tomēr notiks — tam jānotiek, jo atteikties no tā nozīmētu apstāties uz vietas, kam pēc dažiem gadsimtiem neizbēgami sekotu Zemes civilizā­cijas bojā~eja.

Kad atklāja jauno atomdegvielu un iemācījās atbrī­vot atomenerģiju no jebkura matērijas veida, radās tehniska iespēja lidojumu ātrumus tuvināt gaismas ātru­mam. Bet tad pacēlās jauna problēma — vai cilvēks vis­pār spēj, pat lietojot visus iespējamos drošības līdzekļus, panest simt vai divsimt tūkstoš kilometru ātrumu se­kundē?

Optimisti domāja, ka to samērā vienkārši varēs atri­sināt telpā, kas, raķetei pamazām uzņemot ātrumu, at­rodas pietiekami tālu no planētu gravitācijas laukiem. Viņi atgādināja seno laiku un viduslaiku teorijas par to, ka cilvēka bioloģiskās izturības robeža nepārsniedzot 30, 100 un 1000 kilometru stundā, bet ar katru gadu sim­teni ši robeža tika nemitīgi pārsniegta.

Piesardzīgākie aizrādīja, ka, tuvojoties gaismas āt­rumam, stāšoties spēkā dažas relativitātes teorijas li­kumības, kuru ietekme uz bioloģiskajiem procesiem nemaz nav izpētīta. Tikai eksperiments varēja izkliedet šaubas.

Tā radās Gaismas ātrumu centri — pa visu zemes­lodi un daudzām planētām izkaisītās Nākotnes plānoša­nas institūta iestādes.

Pētījumu gaitā atklāja visai dīvainu parādību, ko nosauca par «apziņas ņirbēšanu»: raķetei sasniedzot 170 000—180 000 kilometru ātrumu sekundē, cilvēkam tajā uznāca periodiski prāta aptumsuma brīži; palielinot ātrumu, viņš pilnīgi zaudēja samaņu, pēc tam draudēja nāve. Ātrumu 170 000 kilometru sekundē sāka dēvēt par «zemgaismas slieksni», un tieši šāds ātrums bija nepie­ciešams lidojumā uz tuvāko zvaigzni.

Tādu līmeni bija sasniegusi zinātne, kad man pirmo­reiz gadījās saskarties ar Nākotnes plānošanas institūta ļaudīm.

Mani tā sajūsmināja perspektīvas, ko pavēra šo cil­vēku darbs, ka nolēmu par katru cenu iekļūt institūtā. Sim nolūkam bija nepieciešama pabeigta izglītība me- hāneiristikā, kosmodromijā vai medicinā. Padomājis nolēmu uzsākt studijas Vispārējās mehāneiristikas in­stitūtā Meorijā, kas bija slavens ar savām skaistajām tradīcijām. Mācībās man veicās labi, bet jau pirmajā gadā sāku nožēlot, ka izvēlētajam priekšmetam nav nekā kopīga ar iemīļoto astronautiku, un bez lielas vil­cināšanās pieteicos uz papildu apmācībām kosmodro­mijā. Nebūdams apmierināts ar savu nodarbību vērienu, es to vēl paplašināju: tagad automātu būves principus mācījos Meorijā, bet kosmodromijas lekcijas klausījos universitātē, kas atradās Mēness Apenīnu pakājē. Lai gan bez mazākām grūtībām varēju iestāties jebkurā Ze­mes mācību iestādē, taču ikdienas lidojumi uz Mēnesi mani pacilāja un padarīja neikdienišķu paša acīs. Katru dienu divas stundas pavadīju raķetē, un tikai tur man bija laiks paēst. Tas viss, kopā ņemot, protams, bija tīrais neprāts. Ēdu un gulēju pārāk maz, pats sevi no­mocīdams ar pārmērīgi lielu pienākumu slodzi, bet ar visu to bija tik labi, ka, atceroties šo laiku, man allaž jāsmaida. Toreiz sev likos sasniedzis pašu pilnību, vis­pusīgs un — galvenais — noslēpumains, jo cītīgi slēpu no saviem biedriem uz Mēness, ka mācos Grenlandē, un otrādi.

Tā pagāja divi gadi. Pabeidzis pirmo apmācības pa­kāpi mehāneiristikā un diezgan labi nokārtojis pārbau­dījumu raķešu lidojumu teorijā, aizbraucu mājās pavadīt vasaras brīvlaiku. Atlidoju vēlu vakarā. Māte pastāstīja, ka esam ar tēvu ceļā izšķīrušies — viņu nupat izsauca uz operāciju. Ilgi sēdējā verandā, vērojot krītošās zvaigznes pie jūlija debesīm; laiku pa laikam austrumos pie apvaršņa tām pretī izšāvās vertikālas gaismas strēles — Meorijas stacija ar raķešu starta ugunīm likās sveicam šos Visuma sūtņus.

Krietni pēc pusnakts tēvs atsūtīja ziņu, ka atgriezī­šoties vēlu, lai viņu negaidot. Māte man uzklāja gultu manā kādreizējā bērnistabā; tiklīdz apgūlos, tūlīt iegrimu dziļā miegā. Pamodos gaišā dienas laikā. Mājā valdīja klusums. Iegāju ēdamistabā, lai tālāk dotos dārzā, bet gaiteņa durvīs gandrīz saskrējos ar tēvu. Pārsteigts apstājos, jo biju pārliecināts, ka tēvs vēl guļ. Izrādījās, ka viņš bija atgriezies trijos no rīta, bet ta­gad piecēlies, lai piezvanītu uz slimnīcu. Labu brīdi mēs abi, lāgā nezinādami, ko iesākt, stāvējām istabā, kurā caur vīteņaugu aizsegu plūda zaļgana, it kā "zemūdens mirdza. Garajā, pelēkajā rīta svārkā tēvs likās vecāks nekā parasti. Bāls, ar tumšiem riņķiem ap acīm — viņš viss vēl bija nakts varā, tāls šai lielajai, saulainajai die­nai. Un viņš bija kļuvis daudz mazāks — vai arī es būtu tā izaudzis? Man iešāvās prātā, ka tēvs jau ir uz ve­cuma sliekšņa, un sirdi pārņēma maigums un žēlas. Ko viņš dzīvē bija sasniedzis? Nebija radījis nekā jauna — nevienas operācijas, ne paņēmiena, ko citi jau agrāk nebūtu lietojuši, neviena atklājuma, un pat kā ķirurgs viņš nebija slavens: laba roka, laba acs — tā par viņu mēdza runāt, tomēr nekas sevišķs, gluži parasts ārsts. Viņa brāļi pārveidoja planētu klimatus, cēla tukšumā milzīgas konstrukcijas, atstāja taustāmas, paliekošas sava darba pēdas, — bet tēvs?

Klusēdams, zagšus noskūpstīju viņa neskūto vaigu un gribēju doties dārzā, bet viņš mani aizkavēja:

— Dzirdēju, ka tu gribot tagad iestāties Nākotnes plānošanas institūtā.

Es apstiprinoši pamāju.

— Agrāk tu gribēji, lai tev viss piederētu, tagad atkal gribi visu apgūt.

Nopietnu seju tēvs gaidīja atbildi. Es klusēju, un šai klusumā pavīdēja sarūgtinājuma ēna. Viņš dziļi nopū­tās, bet nebilda ne vārda. Pacēlis roku, ar pirkstu galiem pieskārās manam kreklam un pēc šīs nepabeigtās kus­tības nozuda kabineta durvis. Paliku viens — izsists, no

sliedēm, drusku saviļņots, drusku saīdzis. Izgāju dārzā, bet vēlēšanās klaiņot pa kādreizējo rotaļu vietām piepeši bija zudusi. Atlaidos sasilušajā zālē un pēc brīža tēvu jau biju aizmirsis. Ļāvos abu Grenlandes sauļu glās­tiem — mākslīgās atornsaules, kas, atrazdamās zenītā, mirdzēja platīnbaltā spožumā, un īstās, kuras disks blā­vo j a turpat pie apvāršņa. Atmiņā uzausa notikums pē­dējā Mēness kalnu pārgājiena laikā: virve bija aizķē­rušies starp divām klints šķautnēm, un, ja cilvēks tur nesvērtu sešreiz mazāk nekā uz Zemes, tad …

Te pār maniem pievērtajiem plakstiem pārslīdēja kāda ēna, tad vēl un vēl viena. Pie mums bija ieradu­šies viesi — helikopteri cits pēc cita nolaidās dārza vidū zālienā. Atbalstījies uz elkoņiem, ieraudzīju, ka no ma­šīnām izkāpj cilvēki, bet augstu virs mājas, propeleriem zibot, kāsī laidās citi lidaparāti. Pēc brīža no rietumiem atlidoja vēl vairākas mašīnas un, gandrīz skardamas koku galotnes, sāka nolaisties. Ieradušos skaits arvien pieauga, un viņi māja ar rokām tiem, kas gatavojās no­laisties. Daži kaut ko slēpa sev aiz muguras. Nesapra­šanā es beidzot piecēlos; zālienā cits pēc cita turpināja sēsties helikopteri. Cilvēki vēl brīdi juceklīgi un it kā nedroši staigāja pa dārzu, līdz visi sāka virzīties uz mājas pusi.

Tas viss mani tā samulsināja, ka, viesiem tuvojoties, neatņēmu viņu sveicienus, bet tikai izdvesu:

— Kas … kas te notiks?

— Mēs ieradāmies apsveikt jubilejā, — atsaucās vai­rākas balsis reizē.

— Ko tad?

— Nu, ārstu — piecdesmit gadu darba svētkos .,.

— Vai tu esi viņa dēls? — man jautāja neliela auguma, sirma sieviete. Viņas mati laistījās saulē kā dzīvsudrabs. Mani pārņēma neprātīga vēlēšanās mesties krūmos, bet kājas šķita zemē ieaugušas. Kā tas iespē­jams — šodien bija tēva piecdesmit gadu darba jubileja, bet es to nezināju? Un viņš pats? … Droši vien zi­nāja …

Viesi jau pulcējās mājas priekšā, bet pār dārzu ar­vien vēl slīdēja jaunas helikopteru ēnas. Sis salidojums negribēja beigties, un jaunpienākušie lidaparāti nolaidās jau ārpus dārza, jo zālieni un celiņi bija mašīnu pieblī­vēti. Gaisā skanēja klusas sarunas. Te piepeši mājas durvis atsprāga vaļā, un uz sliekšņa parādījās tēvs. Viņš mašināli savilka ciet plandošo rltsvārku un neap­segtu galvu; izspūrušiem matiem sastinga; uz vaiga bija nospieaies auduma raksts — acīm redzot viņš bija aiz­snaudies, atspiedis galvu pret krēsla atzveltni. Viņš stāvēja, raudzīdamies ļaužu jūrā, un iestājās tāds klu­sums, ka varēja dzirdēt mašīnu vieglo dūkoņu, tām tur- inot nolaisties zemē. Piepeši tēvs sakustējās un sāka āpt lejā, it kā gribēdams iet viesiem pretim, bet pus­ceļā apstājās, pacēla un atkal nolaida rokas, pavēra lūpas, tomēr nekā neteica. Pūlis atdzīvojās, daži tuvojās kāpnēm, sniedza tēvam ziedus — lielākoties nelielus pušķus, taču drīz vien viņš tos vairs nevarēja aptvert rokām, un pārējie savas ziedu veltes nolika uz kāpnēm. Tur bija magones un rudzupuķes no Austrālijas labības rezervātiem, baltās magnolijas, Āfrikas dzeguzenes, or­hidejas un mārpuķīšu pušķi, ziedošu ābeļu zari no Ant- arktīdas, kur patlaban sākās pavasaris, un lielās, krāšņās, blāvās rozes, kas plaukst tikai Mēness siltum­nīcās. Ikviens, kas bija nolicis savu velti, klusi kāpās atpakaļ, bet viņu pavadīja tēva skatiens, kurā brīžiem iemirdzējās atmiņas. Tēva lūpas tad ikreiz sakustējās, bet, pirms viņš paguva ierunāties, tuvojās cits un pār koku galotnēm kā smags putns aizlaidās kāda apsvei­cēja helikopters. Jo retāks kļuva ļaužu pulks, jo auga augumā ziedu kalns uz kāpnēm. Piepeši dārzā parādījās deviņi veci vīri mirdzoši baltos skafandros; viņi nāca kailām galvām, ar lielām grūtībām nesdami savas sma­gās kosmiskās bruņas, no kurām jau sen bija atraduši. Sirdij strauji pukstot, es ieraudzīju viņiem pie krūtīm Neptūna pilotu nozīmītes. Tiesa, tēvs kādreiz, pirms iepazīšanās ar māti, strādāja par ārstu uz kosmiskajām raķetēm, bet viņš nekad par to nemēdza runāt. Sirmie piloti tukšām rokām pienāca pie lieveņa kāpnēm, no­ņēma savas sudraba nozīmītes un cits pēc cita ar delnu iedzina tās apakšējā pakāpienā; satrunējušais un tūk­stošiem soļu noberztais dēlis pēkšņi iemirdzējās, kā sudraba naglām izrotāts. Pēc tam mēs palikām vieni ar tēvu tukšajā, saules pielijušajā dārzā. Tēvs vēl brīdi stāvēja nekustīgs, tad sarāvās un pakāpās augstāk;

ziediem birstot no rokām, viņš kā taustīdamies atrada durvis un nozuda aiz tām.

Es paliku savā vietā, klausoties aizlidojošo he­likopteru dūkoņā. Pēc brīža parādījās vēl viens, kas, klusi sanot, pārlidoja pār koku galotnēm un nolaidās dārzā. No tā izlēca cilvēks kombinezonā, aši pavērās visapkārt, pieskrēja pie lieveņa, kaut ko uzmeta ui ziedu kaudzes un tikpat ātri atgriezās savā mašīnā.

Man bija laba redze, un jau iztālēm pamanīju šīs no­vēlojušās veltes neparasto izskatu. Tas bija Marsa vie­nīgo ziedaugu — sauso, aso un sārto aerozu pušķītis,