Magelāna mākonis

TRIONI

Katrs mūsdienu cilvēks prot rakstīt, bet samērā reti piekopj šo mākslu. Jāatzīstas, ka es klusībā apbrīnoju seno laiku cilvēkus, kas to prata pilnībā. Ikreiz, kad man gadījās uzrakstīt vairāk nekā pāris desmitu tei­kumu, tik ļoti nogura roka, ka bija jāļauj tai ilgāku laiku atpūsties. Vēsturnieki man paskaidroja, ka senāk, kad cilvēki jau bērnībā apguvuši kaligrafijas mākslu, organisms tam tā pieskaņojies, ka viņi bijuši spējīgi rakstīt pat stundām ilgi. Es ticu tam, bet man tas liekas ļoti dīvaini.

Vēl dīvaināka man šķiet stūrgalvība vai drīzāk kon­servatīvisms, kas gadsimtiem ilgi lika arhaiski uzgla­bāt zināšanas papīra grāmatās. Sis apstāklis apbrīno­jami spilgti parāda, cik iesīkstējuši mēdz būt ieradumi, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi. Likdami lietā no senčiem mantotos līdzekļus, cilvēki bieži vien sarežģī daudzas problēmas, kuras varētu atrisināt daudz vien­kāršāk un ātrāk, ja atbrīvotos no tradīcijām.

Rakstīto dokumentu mūžs, liekas (manas vēstures zināšanas ir visai trūcīgas), sniedzas daudzos gadu tūkstošos; katra civilizācija bija radījusi savu īpašu rakstības veidu. Grāmatu iespiešana stipri racionalizēja rakstību, un tomēr jau XX un XXI gadsimtā šāds in­formācijas uzkrāšanas veids kļuva par anahronismu, kas stipri sarežģīja dzīvi. Kā zināms, tolaik bija izplatī­tas tā saucamās publiskās bibliotēkas, kas uzkrāja visus iznākušos iespieddarbus. Jau XX gadsimta beigās katrā lielākā grāmatu krātuvē bija no vairākiem miljo­niem līdz desmitiem miljonu sējumu. Komunisma ērā, vispārējam izglītības līmenim strauji ceļoties, grāmatu skaits sāka pieaugt vēl ātrāk. 2100. gadā kontinentu centrālajās bibliotēkās bija vidēji ap 90 miljonu grā­matu katrā, un to pamatfonds divkāršojās ik pēc div­padsmit gadiem, bet pēc pusgadsimta lielākajās biblio­tēkās, piemēram, Berlīnē, Londonā, Ļeņingradā, Pekinā, bija nodarbināti ap septiņsimt kataloģizējošo bibliote­kāru. Tolaik aprēķināja, ka pēc simt gadiem katrai no šīm bibliotēkām nāksies nodarbināt ap trīstūkstoš bib­liotekāru, bet vēl pēc divsimt gadiem — ap simt astoņ- desmittūkstoš. Nenovēršami mācās virsū šāda groteska 2600. gada pasaules aina: Zemi sedz biezs grāmatu un katalogu slānis, visa cilvēce pārvērtusies par biblio­tekāriem, kuru pārziņā atrodas nemitīgi augoši grāmatu kalni, jo laikmetā, kad arvien straujāk attīstās zinātnis­kais darbs, jaunu grāmatu rašanās process norit daudz ātrāk nekā grāmatu novecošanās un to izņemšana no bibliotēkām.

Trešā gadu tūkstoša sākumā izdarīja dažus samērā konservatīvus jauninājumus. Organizēja speciālas bib­liotēkas atsevišķām zinātņu nozarēm, masveidā ieviesa mikrofilmas, kā arī radīja kataloģizētājus automātus, tādējādi novēršot ērmīgo nākotnes perspektīvu, kas draudēja pārvērst cilvēci par milzīgu grāmatu glabā­tāju kolektīvu. Tomēr joprojām turpināja iznākt katalogu katalogi un bibliogrāfiju bibliogrāfijas, pie kam stāvoklis arvien vairāk sarežģījās, tā ka ap 2400. gadu zinātnie­kam, kam ievajadzējās kādu senu darbu, nācās gaidīt vai veselu nedēju. Šodien tāds stāvoklis mums liekas pilnīgi bezjēdzīgs, it īpaši, ņemot vērā, ka tolaik cil­vēku rīcībā jau bija tehniskie līdzekļi, ar kuru palīdzību šādas neērtības varēja novērst.

Neraugoties uz to, pretrunas starp zināšanu uzgla­bāšanas atpalikušo formu un to jauno saturu turpināja pieaugt līdz pat gadu tūkstoša vidum; tikai 2531. gadā pasaules lielāko speciālistu konference noteica pilnīgi jaunu cilvēka domu fiksēšanas veidu.

Sim nolūkam nolēma izmantot jau sen atklātos, bet līdz šim tikai tehnikā lietotos kvarca kristālus — trio- nus, kuru molekulu struktūru var paliekoši izmainīt, iedarbojoties ar elektriskajiem impulsiem. Izrādījās, ka kristais smilšu graudiņa lielumā spēj sevī uzkrāt tikpat daudz informācijas, cik vesela senlaiku enciklopēdija. Ar šo reformu izmainījās ne vien pieraksta veids, bet radās arī pilnīgi jauna trionu izmantošanas metode. No­organizēja uz zemeslodes vienīgo trionu krātuvi — trio- noteku, kurā nolēma turpmāk uzglabāt itin visus cilvēka prāta augļus. Daudz darba prasīja seno kultūru manto­juma tulkošana mūsdienu valodā, lai to varētu uzņemt trionotekā. Sajā grandiozajā cilvēka domas radīto darbu krātuvē atrodas radiotelevīzijas iekārtas, ar kuru palī­dzību ikviens Zemes iedzīvotājs var ērti izmantot jeb­kuru informāciju, kas ierakstīta kādā kristālā, kuru skaits sniedzas miljardos. Šodien, izmantojot šīs ērtī­bas, mēs nekad neiedomājamies, cik lieliski iekārtots un spēcīgs ir šis visu zemeslodi aptverošais mehānisms. Cik reižu gan katrs no mums vai nu savā darbnīcā Austrālijā vai Mēness observatorijā, vai arī lidmašīnā nav satvēris kabatas uztvērēju un izsaucis trionoteku, lai pieprasītu vajadzīgo darbu, un jau pēc sekundes to skatījis uz televizora ekrāna. Neviens no mums nekad nedomā par to, ka aparātu lieliskā konstrukcija dod iespēju katru trionu vienā un tai pašā laikā izmantot neierobežotam lasītāju skaitam, ne mazākā mērā citam citu netraucējot.

Pirmajos gadsimtos pēc reformas vēl pastāvēja grā­matu krātuves kā dažādu zinātnieku personiskais īpa­šums. Tā bija neapšaubāma konservatīvisma izpausme, jo šie cilvēki domāja, ka papīra grāmata, kas atrodas istabā uz plaukta, ir ātrāk aizsniedzama nekā trions, no kura viņus šķir tūkstošiem kilometru. Bet šis uzskats bija pilnīgi aplams: lai izmantotu grāmatu, ir jāpiece­ļas, jāpieiet pie plaukta, jāsameklē attiecīgais darbs — tas viss aizņem vairākus desmitus sekunžu, bet triono­teku pietiek tikai izsaukt un pateikt vajadzīgo grāmatu, lai tā parāditos televizorā pēc laika sprīža, kas nepie­ciešams kataloģizētājiem automātiem un radioviļņiem tās pārraidīšanai no trionotekas līdz uztvērējam. Un šis laika sprīdis nepārsniedz sekundes daļas. Vienīgi lasī­tājiem, kas atrodas Mēness otrajā puslodē, ir jāgaida pusotras sekundes ilgāk.

Trions var uzkrāt ne vien gaismas attēlus, kas ro­das, pārveidojoties tā molekulu struktūrai, — tātad grā­matu lappušu atveidus, dažādas fotogrāfijās, kartes, gleznas, diagramas vai tabulas, vārdu sakot, visu, kas skatāms ar acīm, bet tikpat labi var saglabāt ari ska­ņas — cilvēka balsi, muziķu, un ir pat iespējams «pie­rakstīt» smaržas. Tātad visu, kas uztverams ar jutek­ļiem, trions var fiksēt, uzglabāt un pēc pieprasījuma pārraidīt. Visbeidzot trionā var būt ierakstītas ražoša­nas tehnoloģijas, kuras tas pārraida automātam, kas izgatavo vajadzīgo priekšmetu patērētājam; tādējādi personas, kas vēlas iegūt mēbeles senlaicīgā stilā vai kādus neparastus tērpus, var apmierināt savas visiz­smalcinātākās iegribas, jo ir grūti visas Zemes malas apgādāt ar visām tām neskaitāmajām materiālajām vērtībām, kādas katram var ienākt prātā pieprasīt.

Mūsu televīzija pretēji viduslaiku televīzijai ir krā­saina un telpiska, rada pilnīgu īstenības ilūziju, un cil­vēks, kas skatās televizorā romānu vai zinātnisku darbu, ne mirkli nedomā par to, ka viņa lasītā grāmata vai aplūkojamais priekšmets «īstenībā» nemaz ne­eksistē tā, kā viņš to redz, tas ir — smaga sējuma, krā­sainas diagramas vai minerāla gabaliņa veidā, bet ir tikai telpiski, elektriska lauka izveidoti attēli, kurus rada kaut kur ļoti tālu novietots un viņa rīkojuma iedar­bināts trions.

Pat ja trioni būtu vienīgi aizstājuši vecu un neērtu zināšanu uzglabāšanas sistēmu ar jaunu, radījuši ik­vienam iespēju baudīt mūsdienu un pagātnes zinātnes un mākslas sasniegumus, noskatīties teātra uzvedumus, noklausīties simfonijas, dzejas darbus, izmantot visu cilvēces kultūras mantojumu un, beidzot, vienkāršojuši materiālo vērtību sadali, arī tad to nozīme būtu ārkār­tīgi lielā, taču tā izrādījās vēl neizmērojami svarīgāka, jo izraisīja pārvērtības cilvēka psihē, par kādām pirmie reformatori nebija pat sapņojuši.

Komunisma ēras sākuma posmā tā teorētiķiem un felicitologiem [2] ne mazumu rūpju sagādāja gan dabā at­rodamie, gan cilvēka radītie unikālie priekšmeti. Sai vienīgajā gadījumā komunisma pamatprincips «katram pēc viņa vajadzības» šķita dzīvē neizpildāms, jo uz zemeslodes daudzi priekšmeti bija sastopami mazā skaitā vai ari vienā vienīgā eksemplārā. Tie bija, piemē­ram, izcilu gleznotāju audekli, skulptūras, dārglietas un daudzi citi tiem līdzīgi. Likās pats par sevi sapro­tams, kā šādas unikālas lietas var piederēt vai nu vie­nam cilvēkam, vai arī tām jākļūst par visiem pieejamu sabiedrisku īpašumu. Praktiski to varēja atrisināt, šādus priekšmetus nacionalizējot, bet daudzi ar to nebija mierā.

Protams, varēja arī izgatavot labas kopijas un pa­vairot, bet tomēr tās būtu bijušas tikai kopijas. No agrākajām sabiedriskajām iekārtām mantotais «īpa­šuma» jēdziens bija devis sākumu daudzām dīvainām kaitēm. Viena no tām bija tā saucamā «kolekcionēša­nas manija». Ar to sasirgušie cilvēki krāja kāda no­teikta veida priekšmetus, sākot ār mākslas darbiem un beidzot ar monētām vai augiem. Tas bija viens no strupceļiem, kuros noveda sarežģītā «īpašuma» prob­lēma. Daudz grūtību radīja arī kāds cits. Pastāvīgi augošā materiālo vērtību ražošana ļāva ikvienam iegūt visu, ko vien viņš vēlējās, neatkarīgi no tā, vai šie priekšmeti bija tiešām vajadzīgi vai apmierināja vienīgi «īpašuma alkas». Tāda parādība kā vēlēšanās kaut ko «iegūt savā īpašumā», kas šodien mums liekas bezjē­dzīga un pat smieklīga, tolaik sagādāja daudz grūti atrisināmu jautājumu. Toreiz, piemēram, uzskatīja, ka nākotnē katram piederēs tik daudz priekšmetu, ka auto­mātus, kuri šo īpašumu apsargās, uzraudzīs citi auto­māti, bet šos pēdējos — atkal citi un tā joprojām. Arī tas bija kāds grotesks, no senčiem mantotās psihiskās ievirzes aspekts.

Trionu tehnikas ieviešanās uz visiem laikiem iznīci­nāja šīs šķietamās problēmas. Kopš tā laika ikvienu priekšmetu, kas eksistē pasaulē, var, kā mēs tagad sa­kām, «iegūt ar trionu», tas nozīmē — uztvert ar triona palīdzību. Ja kādam rodas vēlēšanās, lai viņa dzīvokli greznotu senā meistara da Vinči glezna, kurā attēlota Mona Liza, viņš var to izsaukt ar triona palīdzību, pie­kārt pie sienas televīzijas ekrāna ietvarā un priecāties par tās skaistumu, cik vien ilgi tīk, bet, kad glezna ap­nikusi, to var atkal izdzēst ar vienu pogas piespiedienu. «Oriģināldarba» problēma izzuda tai pašā brīdi, kad par oriģināliem kļuva kvarca kristāli, kuru «iegūšana īpašumā» nevienam nekā nebūtu devusi, bet, tā kā trionu tehnika sniedz pilnīgi precīzus īstenības atvei­dojumus, tos nevar saukt par kopijām. Ar trionu palī­dzību iegūst pilnīgi identiskas struktūras mūzikas dar­bus, gleznas, grāmatas, kuras, gluži kā senlaiku pasa­kās, var jebkurā brīdī uzburt un atkal iznīcināt. Mēs par to vairs nebrīnāmies, gluži otrādi — mums liekas dīvainas aizgājušo laiku tradīcijas, kas lika cilvēkiem saskatīt grūtības tur, kur mani laikabiedri neredz ne­kādu problēmu… bet te es jau pieskaros uzskatu at­tīstības vēsturei, kurā neesmu kompetents.

Zemes Centrālā trionoteka ar savām pārraidēm ap­tver visu Saules sistēmu; pat kuģos, kas ir ceļā uz Ju­pitera orbītu, ceļotāji var izmantot tās pakalpojumus, bet, jo tālāk kuģis atrodas no Zemes, jo ilgāk jāgaida, līdz pieprasītais priekšmets parādās.

Geu tās zvaigžņu ceļojuma sākumā pavadīja no Ze­mes pārraidīta spēcīga trionu izstarojumu straume, bet, jo ilgāk lidojām, jo lielāks kļuva starplaiks no signāla pārraidīšanas brīža līdz atbildes saņemšanai. Kad pie­prasītais darbs bija jāgaida jau gandrīz divpadsmit stundu, Zemes trionu izmantošana kļuva praktiski ne­iespējama un pienāca lielais brīdis, ko visi bija sa­sprindzināti gaidījuši, proti — sāka darboties kuģa trioni.

Gea bija pirmais kuģis ar savu trionu krātuvi, kas, būdama, protams, nesalīdzināmi mazāka par Zemes trionoteku, tomēr aptvēra turpat pusmiljarda eksem­plāru. Ceļojuma simtās dienas vidū bija paredzēts mūsu rokas televizorus pārslēgt no Zemes starojuma avota uz kuģa izstarojumu centru; šajā brīdī pirmais astro­gāts deva centrālajai stūrēšanas kamerai rīkojumu iedarbināt kuģa trionoteku — televīzijas sakari ar Zemi bija pārtraukti.

Radioviļņi gan turpināja plūst no Zemes uz kuģi un otrādi; bija konstruētas speciālas ļoti spēcīgas raidsta­cijas, kas deva mums iespēju sazināties ar Zemi pat no mūsu ceļojuma gala punkta — Centaura zvaigznēm, bet pagāja arvien ilgāks laiks, līdz raidījumi sasniedza mērķi. Sākumā bija jāgaida vairākas dienas, un tad mēs smaididami teicām, ka atgriežas senie pasta laiki, kad cilvēks varēja nosūtīt otram ziņu ne ātrāk kā vienā Ze­mes diennaktī. Vēlāk starp mums un Zemi nostājās ne­dēļas un mēneši: radioviļņiem, kas traucās ar gaismas ātrumu, bija jāpārvar arvien lielāks attālums, kamēr tie sasniedza Zemi. Tā arvien lielāka kļuva mūsu vientulība zvaigžņu vidū.

Dzīve uz kuģa pamazām ievirzījās normālās sliedēs; radās pat dažas tradīcijas un ierašas. AAūsu organismi pierada pie nomoda un miega rituma, kas šeit bija maz­liet straujāks nekā uz Zemes: uz Geas diena, tāpat kā nakts% ilgst desmit stundas. Laboratorijās, darbnīcās, iestāžu zālēs nepārtraukti veica dažādus pētījumus.

Dienas ritēja līdzīgas cita citai. Kolektīvi laborato­rijās parasti strādāja sešas līdz septiņas stundas dienā; darba plānos gan bija paredzēts piecu stundu darbs, bet to gandrīz neviens neievēroja. Es kā ārsts vēl uz Ze­mes biju radis pastāvīgi ieteikt cilvēkiem, lai viņi ma­zāk strādātu, bet tā jau nu reiz ir, ka, no vienas puses, ikkatrs sūdzas par pārmērīgi lielu darba slodzi, bet, no otras, tiklīdz viņam ieteic kādu laiku atpūsties vai at­teikties no kādas darba daļas, viņš gandrīz vai apvai­nojas.

— Neņem to tik ļoti pie sirds, dakter, tu vēl esi jauns un naivs, — man reiz sacīja profesore Gakandžana, ļoti resna, sirnļa sieviete, kas vadīja botāniķu grupas paleobotānikas sekciju. — Cilvēkam vienmēr par kaut ko jāsūdzas, citādi viņš nevar dzīvot.

Profesore Cakandžana gandrīz ik dienas apmeklēja ambulanci, bet es lāgā nesapratu, kāpēc: he īsti kā paciente, jo viņai nekas nekaitēja, ne arī kā viešņa, lai gan viņa mani pacienāja ar … tenkām. Manas stundu ilgās dežūras laikā šeit ieradās ne viens vien dīvains «slimnieks», un bieži man bija tāda sajūta, ka viņi at­nākuši aiz pieklājības, lai parādītu, cik nepieciešama ir mana klātbūtne uz kuģa. Uzskatīdami, ka viņi izpildī­juši savu pienākumu, un uzklausījuši manus padomus, šie pacienti pazuda uz visiem laikiem. Ar Cakandžanu bija citādi. Piemēram, kādu dienu viņa man pastāstīja par savu kolēģi, jaunu botāniķi, kas iemīlējies Millijā Grotrianā. Kad viņi kopā pastaigājušies (tas vēl bija uz Zemes), viņš nepārtraukti minējis augu nosaukumus un sniedzis paskaidrojumus. Reiz, kad viņi iegriezu­šies kādā joti skaistā dārzā, jaunais cilvēks teicis: «Tas izskaidrojams ar to, ka hlorofils neabsorbē spektra za­ļos toņus un tādēļ…» Septiņu nedēļu laikā Alillija pa­guvusi sīki iepazīt sēņu dzimtu klasifikāciju, bet mīlai atmetusi ar roku.

No Cakandžanas es uzzināju ari dažus sīku­mus par Gobaru. Tāpat kā visi, viņa minēja Go­bara vārdu ar apbrīnu, taču nevarēja atturēties ari no dzēlīgas piezīmes. «Jā,» viņa teica, «tas ir neparasts cilvēks, bet tomēr neciešamāks, nekā to prasa viņa ģe­nialitāte.»

Čakandžana man pastāstīja arī par matemātiķi" Kjeinu — visizklaidīgāko Geas pasažieri. Viņš parasti kādā meldiņā klusi dziedot visu, kas viņam jāatceras, bet vārdi itin ātri izkūpot no viņa atmiņas un paliekot tikai melodija. Velti pūlēdamies atminēties saturu, viņš to dziedot arvien nepareizāk un skaļāk. Kjeinam nopa­kaļ kā sunītis allaž tekājot mazs automāts, kas uzlasot sava saimnieka nozaudētās mantas un iegaumējot, kur tas nobāzis kādu zīmīgi vai priekšmetu. Vēlēdamies atjaunot attiecības, kādām jābūt starp ārstu un slim­nieku, es ieteicu Cakandžanai, tā kā viņai ir pārāk pil­nīgs augums, izdarīt organisma hormonālo pārkārto­jumu. Viņa skatījās man acīs un smējās.

— Pārkārtot tavā vadībā? — profesore jautāja, kad viņas krūtis beidzot bija no smiekliem pārstājušas viļ­ņot. — Mani dziedzeri tik aplami darbojas jau septiņ­desmit gadu, domāju, ka tie izturēs vēl otrtik.

Ar Annu kopš operācijas tikos tikai kopējās vizītēs slimnīcā — pie Ganimeda jaunekļa gultas — vai arī dežurējot ambulancē, kad mēs viens otru nomainījām. Anna bija stipri aizņemta, jo sāka strādāt biologu ko­lektīvā, turklāt mēs abi izvairījāmies viens otram tuvo­ties ārpus darba apstākļiem.

Pēteris no Ganimeda bija nācis pie samaņas, bet pilnīgi zaudējis atmiņu. Zilajām acīm ieurbies griestos, viņš caurām dienām nekustigi gulēja savā istabiņā. Es sāku baiļoties, ka viņš uz visu mūžu paliks idiots, bet nevienam to neteicu.

Tādu cilvēku, kas līdzīgi man gandrīz nekā nedarīja (manas retās un galu galā tik nesvarīgās dežūras am­bulancē pie vislabākās gribas nevarēja nosaukt par darbu), uz Geas nebija daudz, galvenokārt piloti, ka arī daži mākslinieki, kuru bezdarbība gan bija tikai šķietama, jo saistījās ar viņu radošā darba raksturu, kas nepakļaujas nekādiem plāniem. Priekšpusdienās, kad visi bija aizņemti laboratorijās un darbnīcās, tuk­šajā parkā vai uz pastaigu klāja varēja sastapt dažus muziķus vai videoplastiķus, kas likās tur bezmērķīgi klaiņojam. Atpūtas zāles centrālais parks un galerijas sāka atdzīvoties tikai pēcpusdienās. Ap zinātniekiem, kas pārsprieda eksperimentu rezultātus, saradās klau­sītāju pūlīši, citi pārrunāja ziņas no Zemes. Vissvaigā­kās bija mēnesi vecas, bet tas mūs vairs nemulsināja. Ievēroju, ka daudziem par paradumu bija kļuvis nēsāt kabatā akmentiņu no strauta malas; man bieži gadījās redzēt cilvēkus, kas sarunādamies, pastaigājoties vai lasot ar slēptu labpatiku groza pirkstos kādu sīku priekšmetu — Zemes granīta gabaliņu.

Kādu dienu iegriezos pie Nonnas. Sī tiešām ļoti ap­dāvinātā meitene aiz neizprotamas stūrgalvības cenšas izlikties mazliet ekstravaganta. Viņu lieliski norakstu­roja Ameta, sacīdams: «Tu gribi, lai par tevi runā, ka esi lidojusi uz Centauru, lai aizsmēķētu pie zvaigznēm cigareti.» Nonna mūs pieņēma savā jauniekārtotajā is­tabā — tā izskatījās kā briljantā izurbta ala: grīdu vei­doja daudzstūra rozete, bet piramīdveida griesti, kuros iekļāvās arī slīpie sienu trīsstūri, slaidi traucās augšup. Galds un krēsli bija izgatavoti no gluži caurspīdīgiem pludlīniju stikla blokiem un liktos pilnīgi zaudējuši apveidus, ja tajos nebūtu ieslēgti melni koka skeleti, kuru līnijas pauda konstruktora ģeometrisko ieceri. Konstruktors, protams, bija pati Nonna.

— Kā jums patīk istaba? — viņa jautāja, tiklīdz pārkāpām slieksni.

— Žilbinoši! — aizsegdams acis ar roku, Tembhāra Iesaucās, bet Zmurs piebilda:

— Un te tev, nabadzītei, jādzīvo?

Mēs visi sākām smieties. Gaismas straumes plūda no dimantvizošajām sienām un mēbelēm, un, pat tikai viegli pakustinot galvu, sāka likties, ka tās ņirb visās varavīksnes krāsās. Ilgāku laiku uzturoties istabā, tas tiešām neatstāja patīkamu iespaidu. Nonna parādīja mums savus arhitektūras projektus. Dzīvas pārrunas izraisīja kādas raķešu stacijas celtne: šķelts hiperbo- Ioīds ar divsimt metru augstām sudraba kolonām, ku­rām ir vertikāli saslietu spārnu forma. Man tas patika.

— Pārāk skaista, — Ters Hārs noteica. — Kam vajadzīgas šīs velves četrdesmitā stāva augstumā? Ce­ļotāji taču nesteigsies uz raķetēm ar atpakaļ atmestām galvām?

— Bet, raugoties no lielāka attāluma, šīs velves lieliski vainagos celtni, — Nonna aizstāvēja savu pro­jektu. Tad viņa pievērsās Ametam, kas visu laiku bija klusējis: — Ko tu teiksi, pilot?

— Man zīmējums patīk. Es to labprāt piekārtu pie sienas. Bet kā stacija tā neder.

— Kādēļ?

— Jo starta brīdī šīs vertikālās sudraba svītras ap­žilbinātu cilvēkus, kas atrastos raķetēs. Vai tas tev ne­bija ienācis prātā?

Nonna ilgi raudzījās skicē, tad satvēra to abām rokām un pārplēsa uz pusēm.

— Viņam taisnība, — arhitekte sacīja, kad mēs sā­kām protestēt. — Nav vērts par to runāt.

Tad atvērās durvis, un tanīs parādījās pilots Jerijoga, kurš dziedāja tik lieliskā basā, kādu man vēl ne­kad nebija gadījies dzirdēt. Tādēļ visi viņu ielūdz, bet viņš iet tikai turp, kur — kā viņš mēdz teikt — viņu pašu ciena vairāk nekā viņa balsi. Mēs bijām iepazinu­šies diezgan neparastā veidā. Kādu rītu ambulancē ienāca plecīgs vīrs blondiem matiem, kuri bija gaišāki par viņa iedegušo ādu. Viņš apstājās kabineta vidū un pētoši raudzījās manī, it kā es būtu slimnieks, bet viņš — ārsts.

— Kas tev kaiš? — es jautāju, lai izbeigtu šo vērošanu.

— Nekas, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — gribēju redzēt cilvēku, kas uzvarējis Mehillu!-

Todien viņš ieradās pie Nonnas satraukts un jau uz sliekšņa sauca:

— Klausieties! Iedarbināts heliotrons! Tikko saņem­tas ziņas no Zemes. Tas palaists pirms stundas!

— Nevis pirms stundas, bet pirms mēneša, — Temb­hāra izlaboja, — jo ziņas taču novēlojas.,.

— Ak tā, pareizi gan!

Jerijoga brīdi pārdomāja.

— Tas ir nedzirdēti. Tik vēlu pie mums nonāk in­formācija.., kas tik tur uz Zemes nenotiek, bet mēs nekā nezinām …

— Kaut kas līdzīgs bija simt divdesmitajā gadā, kad Ters Sofars pabeidza pētījumu par fotoniem, — es sacīju. — Atceraties? Cilvēki toreiz pārtrauca savas ikdienas gaitas un vaicāja cits citam, kad pārraidīšot nākošo ziņojumu. Mūsu institūtā — es toreiz vēl mā­cījos — tieši vajadzēja sākties regātu sacensībām, kad piepeši skaļruņi pavēstīja, ka Ters Sofars turpināšot referātu par savu teorēmu, un jau pēc minūtes krast­mala bija kā izslaucīta. Divas stundas laivas tukšas mirka ūdenī, jo visi drūzmējās ap skaļruni, lai dzirdētu Teru Sofaru.

Pusdienas ēdām dārzā pie galdiņiem, kas bija glez­naini izvietoti starp puķu dobēm. So jaunievedumu mēs uzņēmām ar sajūsmu. Tembhāra, kurš likās esam vēstu­risku anekdotu krātuve, stāstīja par XXII gadsimta arhitektiem, kā tie projektējuši «lidojošas pilsētas» — no metala veidotu piļu kaskādes, kuras ar milzu pro­pelleru palīdzību lidinājušās gaisā. Nonna savukārt pastāstīja par XXIV gadsimta mehāneiristu — savād­nieku Klausiju, kurš konstruējis mehāniskus zirnekļus, kas ķēruši mehāniskas mušas.

Pēc pusdienām mēs ar Sreju un Teru Hāru devāmies uz klintīm strautiņa malā, lai «tuvotos dabai». Zālājā ro­taļājās divi bērni — gadus septiņus vecs puisēns un par viņu mazāka meitenīte, — acīm redzot brālis un māsa. Abiem bija tumši mati, un viņu ādai bija zeltains spī­dums, kas parasti rodas, ja ilgi uzturas saulē. Meite­nīte virināja plaukstiņu zēna acu priekšā.

— Tu jau nemaz nezini, kas tas ir, — izdzirdu zēnu sakām.

— Zinu gan! Nauda!

— Bet kas tas ir — nauda?

Cenšoties par varu atcerēties, meitenīte pat sarauca savu mazo deguntiņu.

— Es zināju, bet man piemirsās.

— Nu jā, tā tev vienmēr iziet, — zēns nicīgi noteica. — Tu nekad arī nezināji. Nauda ir tāda lieta … E! — viņš atmeta ar roku. — Tikpat jau nesapratīsi.

— Nu pasaki! Pasaki!

— Ļoti ļoti sen atpakaļ par to varēja visu ko dabūt. Bija tādas vietas, kur par naudu deva visu, un tas arī

ir viss.

— Kas?

— Tu nekā nesaprati? Protams. Es jau tā zināju.

— Sapratu gan! Nu ka sapratu! Par tādiem bleķī- šiem varēja dabūt, ko vien gribēja. Lielie arī toreiz ro­taļājās? Tad gan bija labi! Zini ko, palūgsim, lai tētis mums uztaisa tādu naudu!

Ar pūlēm valdīdams smieklus, Srejs pačukstēja Teram Hāram:

— Tu dzirdi? Beidzot atradies kāds, kam žēl «veco labo laiku»!

Zēns pašķielēja uz mūsu pusi. Ķirurgs ar smaidu un galvas mājienu pasauca viņu. Puisēns droši tuvojās mums.

— Kā tevi sauc?

— Andrea.

— Bet mani sauc Srejs. Es esmu ārsts, bet tas ir profesors Ters Hārs. Viņš pašreiz tieši nodarbojas ar tiem senajiem laikiem, par kuriem tu runāji, un var pa­stāstīt tev daudz interesanta.

Srejs palūkojās pulkstenī, piecēlās un, paņēmis mani zem rokas, piebilda:

— Bet mēs nu atsveicināsimies, jo mums jāiet uz slimnīcu. Novēlu jums jautri pavadīt laiku!

Aizejot pamanīju Tera Hāra izmisušo skatienu. Lab­sirdīgajam Srejam nevarēja ienākt ne prātā, kādu lāča pakalpojumu viņš izdarījis vēsturniekam, atstādams to bērnu varā.

Kad pēc divām stundām izgāju dārzā paelpot svaigu gaisu, biju neizsakāmi pārsteigts, ieraugot Teru Hāru tajā pašā vietā strauta malā. Apsēdies viņam līdzās, klausījos, kā viņš stāstīja bērniem par notikumiem, kas

risinājušies pirms daudziem tūkstošiem gadu. Viņš ru­nāja par laikiem, kad cilvēki visu mūžu lējuši sūrus sviedrus uz maza zemes gabaliņa, par briesmīgiem ka­riem, kuri dažās stundās nopostījuši to, kas celts gadu simteņiem, par tirāniem, kas dzīvojuši pārpilnībā, kamēr viņu pavalstnieki miruši badā. Zēns klausījās lielā aizgrābtībā, viņš pat aizmirsa atmest atpakaļ matu šķipsnu, kas bija nokritusi uz pieres, un satumsušām, it kā gudrākām acīm kāri tvēra katru vārdu, kas nāca pār vēsturnieka lūpām. Piespiedis pie krūtīm iedegušās roķeles, zēns vēl ilgi tā sēdēja pēc tam, kad vēsturnieks bija beidzis savu stāstu. Pēdīgi viņš, kājām šļūcot, pie­cēlās un aizsoļoja prom, dziļās pārdomās nogrimis.

Tera Hāra seja laistījās priekā par to, ka bija at­radis tik pateicīgu klausītāju. Pēc tam mēs abi devā­mies pastaigā pa parku, klausoties koru dziedāšanā. Bija jau iestājusies krēsla, un kokos rotaļājās kaut ari neīsta, tomēr skaista, sudrabaina Zemes Mēness gaisma. Piepeši no sānu alejas iznira izpūrusi puisēna galva, Mūsu mazais paziņa tuvojās vēsturniekam, tad palocī­jās un, norijis siekalas, sacīja:

— Piedod, bet klausies, — tas viss, ko tu stāstīji, bija tikai pasaka, vai ne?

Ters Hārs brīdi vilcinājās. Viņš raudzījās zēnā, un pēkšņi šajā gaistošā smaida apgaismotajā sejā es sa­skatīju kautrīgu sapņotāju, biklu vīru ar sirmiem deni­ņiem un sapņu pilnu dvēseli. Es uzminēju, kas tie par sapņiem, un to apstiprināja vēsturnieka vārdi, ar ku­riem viņš vienā pašā mirklī atteicās no visām savām zināšanām.

— Jā, — viņš atbildēja, — tā ir tikai pasaka .,.

Apmēram nedēļu pēc kuģa trionotekas iedarbināša­nas daži ekspedīcijas dalībnieki pārstāja rādīties sa­biedrībā. Vispirms, pusdienu laikā neredzēja gandrīz ne­viena astrogāta, pēc tam daži fiziķi vairs neapmeklēja dārzu, bet konstruktori Uteneits un Irjēla vispār nekur nebija sastopami, it kā viņu nemaz nebūtu uz kuģa. Visi to ievēroja, bet nepievērsa sevišķu uzmanību, laikam-, tāpat kā es, sacīdami sev: «Droši vien tam ir kāds iemesls.īsto cēloni uzzināju gluži nejauši. Kādu rītu viens jauns matemātiķis man žēlojās, ka gribējis sarežģītam aprēķinam izmantot Geas galvenās elektronsmadzenes, bet Ters Akonjans esot viņu kategoriski noraidījis, sa­cīdams, ka aparatūra pašreiz pārslogota.

— Tad nu gan ir darba apstākļi! — jauneklis sūro­jās. — Primitīva veģetēšana! Akmens laikmetā vismaz katram bija savs kalts, ar ko tas varēja iecirst akmenī zīmes, cik tik patīk, jo akmeņu — tālaika skaitāmo mašīnu — bija papilnam. Bet šodien? Un tad vēl saka, ka mums te esot viss, kas nepieciešams darbam …

Pēcpusdienā es apmeklēju Teru Hāru. Tur bija diez­gan liela sabiedrība un, starp citu, arī divi Gobara līdzstrādnieki — biofiziķis Diokless un matemātiķis 2murs. Diokless bija maza auguma, melniem matiem un acīm, vienmēr kustīgs un, es teiktu, norūpējies. Radās iespaids, ka viņš ko pazaudējis un nupat kā pamanījis šo nepatīkamo apstākli. Turpretim Zmurs, varbūt kā pretstats, man likās ārkārtīgi mierīgs, it kā viņš pilnīgi pārvaldītu situāciju, kuras labirintos apmaldījies viņa mazais kolēģis. Zmurs stāstīja mums par Gobaru. Es klausījos ar lielu interesi, jo viņš prot labi stāstīt — ar smalku, kaut arī mazliet pasausu humoru. Viņš pa­skaidroja, kādēļ daži studenti jūsmo par Gobara lekci­jām, kamēr citi tās pilnīgi noniecina. Tādās reizēs, kad Gobars apzinoties, ka runā par klausītājiem svešām un grūti izprotamām lietām, viņa lekcijas neesot interesan­tas — viņš ļoti lēni risinot domu, bieži atkārtojoties, stomoties. Tādas lekcijas esot grūti klausīties, un daudz svētīgāk būtu izlasīt kādu mācību grāmatu. Turpretī, kad Gobars sajūsminoties un aizraujoties, tad vairs ne­paliekot ne vēsts no šīs mīņāšanās uz vietas un rāpojošā domas risinājuma, kas tik sveši viņa dabai, un to vietā stājoties slavenajam zinātniekam tik raksturīgais lido­jums no vienas domu smailes uz citu. Ceļu uz izklāstā­mās teorijas kalngaliem tad veidojot tālu domu lēcienu virkne, un tiem jāprotot tikt līdzi, ja negribot atpalikt.

— Tas ir dabiski, — Zmurs teica. — Nevar taču prasīt, lai gazele kāptu kalnā soli solī ar kājnieku. Un, ja tā tomēr piespiestos un rāptos tikpat lēni, tā nemitīgi izdarītu desmitiem lieku kustību, brīžiem aizskrietu uz priekšu, tad apstātos vai arī citreiz atpaliktu, un šādai mākslīgi palēninātai gaitai pietrūktu tās grācijas un spēka, kas izpaužas viņai tik raksturīgajā zibeņātrajā skrējienā.

Kāds atcerējās anekdoti par to, ka jaunu teoriju, ko Gobars izklāsta pirmo reizi, nesaprotot neviens, arī viņš pats ne, otrreiz atkārtojot, viņš pats to saprotot, bet vienkāršie mirstīgie, protams, speciālisti, sākot kaut ko apjaust, tikai noklausoties astoto vai devīto reizi. Visi smējās. Sarunas novirzījās citā gultnē, bet drīz vien kāds atkal minēja Gobara vārdu. Es teicu, ka ģēniju pa­rasti iedomājas kā sirmgalvi un tam, kas Gobaru nav redzējis, pirmā sastapšanās var sagādāt pārsteigumu, jo viņš nebūt nav vecs. To pateicis, novērsos no gaismas un mēģināju atcerēties Gobara seju, bet nevarēju: at­miņā bija iespiedušās tikai it kā vienā cirtienā izcirstās nepareizās lūpu līnijas un zem nokarenās pieres paslēp­tās acis. Es nebiju vienīgais, kas kavējās šādās pārdo­mās, jo pēkšņi kāds iejautājās:

— Kādā krāsā viņam acis?

Un neviens no Gobara līdzstrādniekiem nevarēja uz to atbildēt.

— Redziet nu! — jautātājs iesaucās ar tādu ganda­rījumu, it kā būtu izdarījis eksperimentu savas neizteik­tās hipotēzēs pierādīšanai.

Kad izgāju no Tera Hāra dzīvokļa, lai dotos uz mā­jām, bija jau vēls vakars. Ejot gar atomaizsprostu, tā nišā piepeši ieraudzīju Irjēlu, jauno Rudeliku un kādu nepazīstamu sievieti. Gribēju jau paiet viņiem garām, kad atskanēja brīdinājuma signāls: Gea taisījās uz­ņemt savu ikdienas paātrinājuma devu. Es vairs nepa- gūtu nokļūt līdz liftam, tādēļ paliku pie viņiem. Visi trīs, kā man likās, apmulsuši saskatījās, bet, pirms kāds kaut ko paguva izteikt, automāti iedarbināja dzinējus. Nekas neizmainījās. Gaiteņa zilās nakts spuldzes tāpat rāmi spīdēja, tikai mūsu ķermeņi bija kļuvuši mazliet smagāki. Ja es nezinātu, ka darbojas dzinējj (ne visma­zākā skaņa to neizpauda), es domātu, ka mani pārņē­mis piepešs nogurums.

Pa to laiku mani trīs biedri iegāja nišas attālākajā kaktā un noliecās pār mazliet ieslīpi novietotu masīvu plāksni, kas izspiedās no atomaizsprosta, — tas bija viens no kuģa iekšējā rāmja pagarinājumiem. Es biju pārsteigts, redzot, ka Irjēla smēķē cigareti. Tā vispār ir joti reta parādība, bet Irjēlu es vēl nekad nebiju re­dzējis smēķējam. Viņš noliecās vēl zemāk pār plāksni un nokratīja uz tās cigaretes pelnus, kas to pārklāja ar plānu kārtiņu. Tā tas turpinājās diezgan ilgi un atgādi­nāja īpatnēju rotāju, taču visi trīs biedri ar saspringtu uzmanību vēroja metala plāksnes virsmu. Arī es nevi­ļus noliecos, lai paraudzītos. Pelnu puteklīši negulēja vis nekustīgi, bet sāka lēnām veidot rakstu. Pirmajā brīdī es nesapratu, ko tas nozīmē, bet tad piepeši man viss kļuva sRaidrs. Pelni veidoja koncentriskus lokus, kuru centrs atradās aiz aizsprosta sienas, kaut kur atomtelpā. Acīm redzot dzinēji izraisīja ļoti vājas svār­stības, ko nevarēja pat just, bet atomaizsprosts šo ne­tveramo kustību tagad piešķīra pelnu kārtiņai, un pelni sakrājās nekustīgajās vietās — stāvviļņu mezglos.

Mani kaimiņi sazinājās skatieniem. Irjēla kaut ko pierakstīja, sieviete aizvēra kāda uz trijkāja uzstādīta aparāta vāku, un pēc mirkļa īsa, dobja nopūta vados pavēstīja, ka dzinēji izslēgti.

— Ko jūs te darāt? — es jautāju.

Irjēla palūkojās manī un piemiedza acis.

— Vispirms klusēt, dakter, norunāts?

— Kā, nevienam nekā neteikt? — es brīnījos. — Labi, apsolu. Bet vai jūs varat man pateikt, kas tas te ir?

— Svārstības, — Irjēla noslēpumaini pačukstēja.

Rudeliks mums nepievērsa uzmanības. Domās no­grimis vai arī norūpējies, viņš glaudīja savu slikti no­skūto zodu. Tikai svešā sieviete stāvēja mierīgi un rau­dzījās tukšajā gaitenī.

— To es sapratu, — es atbildēju, — bet vai tas ir kas ļauns?

— Ja to, ko nebijām paredzējuši, uzskata par ļau­numu, tad tas ir Jaunums, — Irjēla sacīja. No šķelmīgās izteiksmes viņa sejā vairs nebija ne vēsts. Zem acīm bija tumši loki, kas liecināja par negulētām naktīm.

— Bet kas tas īsti ir?

— Dzinēju slodze nav mainījusies. Pie mazākiem ātrumiem svārstību nebija, tās radās, kad …

— Kad sasniedzām sešdesmit tūkstoš kilometru sekundē, — Rudeliks ātri izmeta un, atģidies no pārdo­mām, uzlūkoja mūs.

— Tātad, kas tas varētu būt? — es atkārtoju jautā­jumu mazliet nedroši, it kā nojauzdams, kāda būs at­bilde. Situācija bija visai neparasta. Mēs stāvējām liela, caur tumsu traucoša kuģa visattālākajā nostūri, no trim pusēm masīva metala aizsprosta sienas ieskauti; valdīja pilnīgs klusums, un vienmuļi apgaismotais gaitenis stie­pās tik tālu, ka spuldzīšu virkne viņā galā saplūda zil­ganā svītrā …

— Nezinu, — Rudeliks vienkārši atteka. — Mēs šo parādību nebijām paredzējuši, jo tā nesaskan ar teo­riju. Tātad …

— Teorija ir nepareiza, — sieviete nobeidza. Viņa stāvēja nekustīgi, bet balsī izskanēja liels nogurums.

— Jā-ā, — Irjēla nopūtās un apsēdas uz metala plāksnes.

— Varbūt ķēdes reakcijas rada neitronu absorbcijas maksimumus un minimumus, — es nomurmināju, pūlē­damies atsaukt atmiņā kādreiz mācītās teorijas, bet tū­daļ apklusu, apjautis, cik smieklīgas ir manu zināšanu noputējušās drumslas salīdzinājumā ar šo triju cil­vēku pieredzi.

— Mmm, — Irjēla noņurdēja, kam vajadzēja nozī­mēt — nē. — Esam jau iesūtījuši viņā pusē automā­tus, — viņš piebilda, ar galvu norādīdams uz aiz­sprostu, — un ne vienu reizi vien …

— Nu, bet, ja šīs svārstības ir tik niecīgas, — es iesāku, — vai tām ir kāda nozīme …

Irjēla pacēla acis, īsu brīdi uzlūkoja mani no apak­šas un tad novērsās; viņš nekā neteica, bet tikai tagad es sapratu.

— Ak debess! — iesaucos. — Tās taču pieaug, svār­stības pieaug ar katru paātrinājumu, vai ne?

— Klusāk!

Rudeliks saspieda manu plecu.

— Piedodiet… — es apmulsis stomījos.

Irjēla palika vienaldzīgs.

— Vai tās pieaug? — neskanīgā balsī viņš jautāja pats sev. — Pieaug, — beidzot apstiprināja, — bet.,,

— Bet ne lineāri, — Rudeliks nobeidza.

Viņš mazliet sakumpa, viņa acis dega, un es no­pratu, ka runātājs aizmirsis par manu klātbūtni. Viņš griezās vienīgi pie inženiera un tūlīt automātiski tvēra pēc kabatas analizatora. Irjēla viņu pārtrauca, ar rokas mājienu it kā pārvilkdams svītru Rudelika vārdiem.

— Nu jā, — Irjēla sacīja, — maksimumu tās lai­kam sasniegs ap simt trīsdesmit tūkstošu kilometru sekundē… pēc tam varbūt samazināsies, bet tikai ne­daudz. Gobars gan saka, ka tas esot labi, bet…

— Vai tad ari Gobaru jūs esat iejaukuši šajā lietā?

Irjēla neatbildēja, tikai mazliet pasmaidīja, kā gribē­dams teikt: «Arvien vēl tu neko nesaproti..

— Viņš saka, ka tas esot labi, — inženieris turpi­nāja, — bet, taisnību sakot, tas mums neko nedod, jo Gobaru «tas» iņteresē vienīgi tiktāl, ciktāl tam sakars ar viņa darbu …

— Tam tiešām ir sakars ar viņa darbu, — sieviete piemetināja.

— Jā, Gobaru iepriecina šī parādība, un viņš ap­galvo, ka tā esot palīdzējusi…

— Nu ko tad tas īsti nozīmē? — es vaicāju. Nekā vairs nesapratu, tikai jutu, ka mūs apņem kaut kas, ko nevar izteikt vārdos. — Vai draud briesmas? — beidzot pateicu un nezin kādēļ nokaunējos.

— Briesmas? — inženieris pārsteigts jautāja. — Do­māju, ka ne, jo Geas konstrukcija aprēķināta ar septiņ- desmitkārtīgu izturības rezervi…

— Tātad?…

Irjēla piecēlās. Viņi visi trīs taisījas aiziet. Sieviete paņēma pret sienu atslieto vibrometru, bet Rudeliks pa­raustīja automātu, kurš gluži kā mazs sunītis aizčāpoja viņam pakaļ.

Es paliku stāvot uz vietas; viņi neatvadījušies pa­gāja man garām, it kā es būtu izgaisis. Irjēla, kas gāja pēdējais, piepeši apstājās un, satvēris manu elkoni, to spēji paspieda.

— Tas ir kaut kas tāds, no kā dzīve mūs atradinā­jusi, — viņš sacīja, ieskatīdamies man acīs. — Tam nav vietas šajā milzu celtnē, ko esam cēluši gadu tūksto­šus. — Irjēla apvilka gaisā apli, un es sapratu, ka viņš runā par zinātnes celtni. — Un tas ir ļaunāks par bries­mām, — piebilda klusāk,

— Ļaunāks? — es jautāju. Biju galīgi apjucis.

— Jā gan, — Irjēla teica. — Tas ir nezināmais.

Viņš atlaida manu roku un sekoja pārējiem. Ilgi, loti ilgi es lūkojos neskaidrajās vibrācijas pēdās uz plāksnes virsmas, kas līdzīgi nosūbējušam spogulim neatstaroja gaismu, līdz beidzot klusi, kā zagšus aizlavījos prom.