Magelāna mākonis

MAGELĀNA MĀKOŅI

Ceriņi stāvēja uz palodzes laboratorijas stikla traukā. Sēžot pie galda, vēroju, kā automāti urbj klintī caurumus-, desmitiem koncentriskos apļos izkārtotu caurumu. Tad tie ielika mīnas un nozuda. Eksplozija nebija dzirdama. Uguns saspridzinātā klints saslējās, gaisā uzšāvās dūmi un akmeņi. Pamats drebēja, un no ceriņu ziedkopām bira sīki krustveida ziediņi. Bezgaisa

telpā dūmi krita lejup kā dzelzs skaidas. Automāti iz­līda no slēptuvēm, nolaidās piltuvveidīgajā sprādziena bedrē, montēja metala fermas. Parādījās staru raidī­tājs. Tas izbāza galvu ar garu kaklu un grozīja to gluži kā jocīga metala žirafe, kas skatās apkārt, mek­lējot iedomātas lapas.

Ass, tēraudzils uzliesmojums. Radiācijas spiediena izkausētais metāls, izplūdis piltuvveida bedrē, sacie­tēja. Automāti čāpoja pa nelīdzeno virsmu, slīpēja to, gludināja, pulēja, kamēr tā sāka mirdzēt kā dzīvsud­rabs. Citi kaut kur tālāk lika mīnas, raka bedres ante­nas torņa pamatiem. Pamats viegli drebēja. No zari­ņiem bira arvien vairāk balto ziedlapiņu, līdz piektajā dienā Zorins teica:

— Zēl, ka mums nav krāsns… tādas vecas krāsns, kur deg parasta uguns, zini. Mēs varētu sadedzināt za­riņus. Vai tu atceries, kā smaržo ugunskura dūmi?

— Atceros.

Kad Zorins, skafandrā tērpies, pēcpusdienā izgāja ārā — jau otrreiz tai dienā, — lai paraudzītos, kā veicas darbi, viņš paņēma zariņus līdzi. Pēc stundas atgriezās. Zariņi bija aizbāzti aiz siksnas. Ievēroju to, bet neteicu nekā.

Zorins uztvēra manu skatienu.

— Nevarēju tos pamest, — viņš paskaidroja. — Tur ir tik akmeņains. Ja būtu kaut drusku zemes.

— Ir labāk, ka atnesi, — es sacīju. — Ceriņiem ir tik mīksta serde, tos var graizīt ar nazi, es tā spēlē­jos bērnu dienās.

Ceriņzari atgriezās tukšajā traukā un palika tajā. Līdz galam.

Automāti strādāja caurām diennaktīm. Diena vai nakts — tiem bija vienalga. Mums gan ne. Grūti bija izvēlēties miega un nomoda ritmu. Asteroīds griezās tik ātri, ka ik pēc trim stundām pavērsa mūsu klinšaino līdzenumu karstajiem saules stariem. Trīs stundu ilgajā naktī mums allaž spīdēja A saule, kas atradās divdes­mit piecu astronomisko vienību attālumā un bija ne­salīdzināmi gaišāka par pilnu mēnesi uz Zemes. Dienā klintis kvēloja kā sakaitēta metala bloki, naktī fos-

forescēja spēcīgā, ledussaltā vizmā. Planctoīda grieša­nās ātrums bija tik liels, ka, raugoties pa logu, varēja redzēt ēnas izstiepjamies un augam — gluži melnas, visu iznīcinošas tukšuma ēnas. Ja kāds automāts iegāja no gaismas ēnā, likās, ka tas dajēji izzuda, kā uz pu­sēm pāršķelts.

Ik vakaru mēs apsēdāmies pie uztvērējiem, kas at­radās mūsu miniatūrās «mājas» otrajā stāvā, un vērīgi klausījāmies skaļruņa dobjajā troksnī. No tarkšķu un murdoņas haosa, kas likās esam tumša, viļņojoša virsma, pēkšņi iznira Geas aiginājuma signāla jautrās skaņas. Uzstādītie provizoriskie raidstaciju torņi ļāva mums uzturēt televīzijas sakarus ar kuģi, un mēs ik vakarus tikāmies ar biedriem. Apmainījāmies in­formācijām, stāstījām par darbu gaitu, dažkārt Zorins lūdza kolēģiem palīdzību aprēķinos.

Gea lidoja tieši uz Balto planētu; no mērķa to vēl šķīra divu nedēļu lidojums. Šajā laikā mēs gribējām paveikt galvenos pamatu rakšanas darbus nākošajam lielajam atomreaktoram, kam bija jānomaina mūsu provizoriskais. Mēs cēlāmies līdz ar vietējo rītausmu, apstaigājām visas darba vietas, kuru palaikam bija gan­drīz desmit — vairāku kilometru platībā, pēc tam, ne- atgriežoties tūlīt spiediena kamerā (mēs to dēvējām par «mājām»), devāmies pastaigā, ik dienas mainīdami maršrutu, un tā iepazināmies ar apkārtni vairāku desmitu kilometru rādiusā. Tā bija diezgan ērmota klints — nevis miniatūra planēta, bet drīzāk tās kari­katūra. Kā jau minēju, iztālēm tā atgādināja starp­zvaigžņu telpā peldošu atlūzušu kalnu grēdu; tādēļ ejot apvārsnis, kas apņēma ceļinieku, te paplašinājās par dažiem kilometriem, te strauji sarāvās. Ziemeļaustru­mos trīsdesmit kilometrus no mūsu mājokļa samērā gludais, klinšainais līdzenums izbeidzās ar stāvu krauju, ko klāja dīvainu formu biezoknis. Līdz pašam apvārsnim plētās sastingušas akmens bangas; te nebija ne vēsts no kalnu nobrukumiem, dabiskās erozijas, ūdens, vēja un gravitācijas darbības pēdām; tas bija kaut kādu grotesku un, likās, neiedomājamu formu pan- optikums: pārakmeņotas, balansējošas vāles, milzīgi, izroboti, nedroši līdzsvaroti klinšu blāķi, apcirkņi ar šķautnainām akmens lauskām, kuras itin kā gaidīja vienu neuzmanīgu kustību, lai sāktu velties lejā — lēni un laiski kā sapņu murgos. Uzkāpjot uz kāda klints raga, kas pacēlās pāri apkārtnei, varēja redzēt asu akmens skeletu mežu, kas plētās zem zvaigžņotajām debesīm, iezīmēdamies pret tām spožā, baltā mirdzumā. Virs šīs nedzīvās ainavas vienmērīgā kustībā vē­lās liesmojošā saules lode. Atkarībā no tā, vai soļojām pa saules apmirdzētām joslām, kur klin­tis sakarsa līdz simt grādiem, vai iegājām ēnā, skafandra automātiskā klimata iekārta bez mitē­šanās pārslēdzās no viena galēja režīma otrā.

Zorins ar savu izturēšanos mazliet atgādināja aste­roīda klimatu: te viņš stundām klusēja kā apburts, te uzsāka garus monologus. Raugoties no malas, mūsu kopdzīve varētu likties ne visai saskanīga, bet tas būtu aplams uzskats. Jo laipns un ikdienišķi runīgs Zorins bija tikai attieksmē ar svešiem cilvēkiem; manā klāt­būtnē viņš izturējās gluži tāpat kā agrāk Ametas sabied­rībā. Viņa gandrīz letarģiskā klusēšana, ilgie pārdomu brīži, strupās atbildes, skopie vārdi mani iepriecināja; kaut gan mēs nekad nerunājām par Ametu, pat neminē­jām viņa vārdu, tomēr kādā dīvainā kārtā viņš bija ar mums, un nereti, kad savās ekskursijās atklājām kādu par citiem fantastiskāku nostūri, man gandrīz gribējās atskatīties, lai pārliecinātos, ka mazais pilots jūsmo mums līdzi.

Kādas desmit dienas pēc ierašanās uz planetoīda mēs sēdējām uz klints smailes, kas pacēlās pāri visai apkārtnei. Saule, protuberanču cirtām liesmojot, karā­jās rietumu pamalē; otra, A saule — mazs, žilbinošs disks — tieši tuvojas pirmajai. Mēs bijām ar nodomu iznākuši laukā, lai novērotu, kā viena saule aptumšo otru. Kad mazais disks gandrīz pieskārās lielajam, abi raidīja viens otram pretim tādus kā ugunīgus taustek­ļus, kas tai pašā mirklī saplūda kopā, izveidodami savādu bumbierveidīgu ķermeni, kas izstaroja spožu, metālisku vizmu; tad šaurākais — izstieptais bumbiera gals, kas īstenībā bija A saule, sāka sarauties, pama­zām aizslēpdamies aiz lielā. Apgaismojuma spilgtums nekļuva vājāks, jo mirdzums samazinājās nemanāmi.

Ilgi klusējām, beidzot es palūdzu Zorinu:

— Pastāsti kādu pasaku.

Varēja likties, ka viņš mani nedzirdēja. Pēc laba brīža Zorins sacīja:

— Pasaku es tev nestāstīšu, toties pastāstīšu par pa­sakām. Vai tu kādreiz esi dzirdējis par sēra vrakiem?

— Neatceros.

— Droši vien esi. Pirms kādiem divsimt gadiem sāka būvēt pirmos raķetorus, sākumā ļoti lielus — līdz četrdesmit tūkstoš tonnu inertās masas. Aprēķinos bija ieviesusies kāda kjūda, un šīs kastes briesmīgi karsa — līdz vairakiem simtiem grādu. Tādēļ tās pār­stāja ražot, bet dažus desmitus šāviņu, kas jau bija iz­gatavoti, norīkoja uz līnijas Titāns — Zeme. Tiem bija jāpārvadā sērs. Jau pirmajā lidojumā daži no tiem eksplodēja. Presētais sērs izgaroja, un raķetes plīsa kā baloni. Nu bija bēda, ko ar tām iesākt: atsaukt uz Zemes, protams, negribēja, riskanti, cilvēkus sūtīt ne­var, automātu arī žēl — tāds ķēms var kuru katru brīdi uzsprāgt gaisā. Beigu beigās pa radio visu eskadru pagrieza uz pretējo pusi, lai lido pasaulē, pāri sistēmas robežām, visu kosmosu jau nu ar sēru nepiesārņos. Pēc gada raķetes parstaja atbildēt uz radiosignāliem, kosmodromisti atviegloti nopūtās — miers. Un tikai pēc trīsdesmit gadiem — blākš! — pirmā sēra katastrofa. Tad otra. Izrādījās, ka šie nolādētie raķetori nebūt ne­aizlidoja uz mūžīgiem laikiem. Tie nokļuva Jupitera gravitacijas joslā, un šis tos, saprotams, izgrozīja, ka patīk, pārvietoja uz noslēgtām komētu orbītām un pa­laida vaļā. Nu, un kopš tas dienas raķetes virzās šādi: uz pārdesmit gadiem aizbēg no Saules, pasēž afēlijos, tad atkal atgriežas. Kamēr tās lido tālu no Saules, tiek pietiekami atdzesētas un sērs neizgaro. Atgriežoties jau pie Marsa orbītas, tās sāk sasilt, bet Zemes apkaimē sprāgst kā ziepju burbuļi. Vai tu vari iedomāties? Div­desmit tūkstoš tonnu sēra pārvēršas par saspiestu gāzi. Raķete pārsprāgst, rodas gāzes mākonis ar simttūk­stoš kilometru lielu diametru un dažu nedēļu laikā izirst. Bet, ja tuvu garam paiet kāds asteroīds, tas šādu mākoni pievāc, un posts ilgst mēnešiem. Rodas sfēriska sēra miglas vai, pareizāk, putekļu josla, jo gāze tuk­šumā kristalizējas — tāds pūkains! apvalks ar velniš­ķīgi cietu krama kodolu vidū. Migla pāriet tukšumā tik nemanāmi, ka lidojot nemaz nepamanīsi, kā ieskriesi tanī tikpat kā katlā. Gaisma tam netiek cauri, radars iestieg kā mīklā, neko nevar saskatīt — ne zvaigznes, ne signālus, — nevar orientēties, agri vai vēlu esi ga­tavs iedrāzties kodolā. Dzinēji nekavējoties jāizslēdz, ar gravimetru palīdzību jāuzmeklē asteroīds, jāpagrie­žas centrbēdzes spēka virzienā, jādod liels paātrinā­jums un jamūk prom. Protams, to ir viegli izstāstīt, bet, iek|uvis tadā putrā, cilvēks neviļus zaudē galvu. Un visļaunāk ir ar automātiem, jo, padomā pats, uz pla­nētām taču nav un nevar būt «dabisku sēra atmosfēru», tādēļ neviens pilots-robots tādiem brīnumiem nav sagatavots.

Vārdu sakot, no Marsa uz Zemi atgriezās ekskur­sija — kādi trīsdesmit bērni, un viņu raķete iekļuva tieši tādā sēra miglā, kas ielenca kādu asteroīdu, tiesa, ļoti mazu — ar mazāk nekā divdesmit kilometru rādiusu, — tas ir svarīgi. Pilots-automāts sākumā mēģināja manevrēt, beidzot izdarīja vienīgo, ko spēja, — izslēdza dzinējus. Tādējādi viņš novērsa katastrofu; raķete, as­teroīda pievilkta, sāka krist tā virzienā, bet, protams, ārkārtīgi lēni — šāda «krišana» varēja ilgt nedēļām. Bērni bija aizlidojuši no Marsa vieni, skolotājai vaja­dzēja pievienoties tiem pirmajā kosmodromiskajā sta­cijā.

— Kā, bet brīdinājumi? — es vaicāju.

— Nezinu, kā tas gadījās. Brīdinājumi, bez šaubām, bija. Varbūt neprecīzi. Nezinu. Negadījumi notiek. Re­tāk nekā agrāk, bet tomēr notiek. Nu un tā ari biia «viena no simttūkstoš reizēm». Kad radiosakari paslik­tinājās, pilots-robots izslēdza dzinējus. Grūti aprakstīt, kas pa to laiku notika. Trauksme sacēla kājās visu zie­meļu puslodi; ātrā palīdzība nāca viļņiem — no Mēness, no Marsa, no Zemes — kādi sešsimt kuģi. Pateikšu tikai, ka pirmoreiz kopš trīsdesmit gadiem uz vairākām stundām bija apturēts viss preču transports Marsa otrajā joslā. Bet, pirms glābšanas kuģi sasniedza avā­rijas vietu, tur jau ieradās kāds cilvēks. Tas bija Gais­mas ātrumu centra pilots, kas tieši tai laikā veica eks­perimentālu lidojumu ļoti lieliem attālumiem pielāgotā raķetē. Degvielas krājumi gāja uz beigām, un viņš atra­dās atceļā uz bazi, kad izdzirda radiosignālus, tādēļ no­

griezās no sava ceļa; spēdams attīstīt milzīgu ātrumu, viņš jau pēc ceturtdaļstundas ienira miglā. Kadu laiku pilots riņķoja tur, līdz uztvēra bērnu raudāšanu. Pro­tams, pa raķetes radio. Tas darbojās uz visgarākajiem viļņiem, viņš nevarēja precīzi noteikt virzienu, toties varēja ar bērniem sarunāties. Viņš tūdaļ izslēdza dzi­nējus un sāka krist uz asteroīdu.

— Kādēļ viņš nemēģināja uzmeklēt raķeti?

— Hm, vai tu mēģinātu uzmeklēt okeānā nogri­mušu adatu? Migla aizņēma divsimt miljardu kubik- kilometru lielu telpu, viņš būtu varējis meklēt to visu mūžu un tomēr neatrast. Toties kritot viņš beigu beigās tuvotos tai līdz pārdesmit kilometriem, jo, kā jau teicu, asteroīds bija ļoti mazs. Tātad viņš krita ar izslēgtiem dzinējiem un sarunājās ar bērniem. Tiem bija visa kā diezgan — pārtikas, gaisa, ūdens, bet bija bail, tādēļ viņš līdz pašai naktij stāstīja pasakas. Kad bērni aiz­miga, pilots palika nomodā, bet no rīta atkal sāka stāstīt. Eksperimentālais lidojums parasti ilgst divas stundas, viņam līdzi bija tikai dažas spēcinošas table­tes un pāris malku kafijas, ar kuru viņš šad tad ap­slacināja rīkli, lai nekļūtu mēms. Vai tu to vari iedo­māties? Tā nebija parasta raķete, bet GĀC 1 šāviņš, pilots gulēja pneimatiskā apvalkā, viss nobindēts no galvas līdz kājām, tumsā, ar mikrofonu pie mutes — un stāstīja pasakas. Pirmie glābšanas kuģi atlidoja ti­kai nākamajā dienā, bet, iekams tie atrada viņu un bēr­nus, pagāja vēl dažas stundas.

— Vai tu biji tas pilots?

— Kur nu es! Ameta.

— Ameta?

— Jā.

— Un viņš tev to pastastīja? — es ar neuzticību jautāju; tas neizklausījās pēc Ametas.

— Nē.

— Kā tad tu zini visus sīkumus?

— Mums jāiet, saule jau riet. Jāpastaigā vēl pa sesto sekciju. Kā es zinu šo gadījumu? Es pats biju viens no tiem bērniem . ..

Kad, pārbaudījuši darbu gaitu, atgriezāmies mūsu Gaismas ātrumu centrs bruņu «mājā», virs apvāršņa kā viļņojošu liesmu krē­pes pacēlās vairs tikai šaura saules diska apmalīte. Visu apkārtni sedza necaurredzams melnums, pa kuru mēs bridām, iegrimstot tajā līdz ceļiem, līdz jostas vietai, beidzot līdz kaklam . .. virs tumsas jūras mir­dzēja vēl tikai visaugstākās klinšu smailes, bet arī tās citu pēc citas izdzēsa nakts. Zorins, kas visu ceļu bija klusējis, pie ieejas apstājās un negaidīti ierunājās:

— Atradās tādi, kas teica, ka viņš esot rīkojies pār­steidzīgi, neprātīgi. Viņš tiem atbildēja: «Okeānā, kaļķu apvalkā, dzīvo mazi dzīvnieciņi — radiolārijas, kas nav izmainījušies kopš septiņsimt miljoniem gadu. Tie ir vispiesardzīgākie radījumi virs zemes.»

Celtniecības aprēķinu veikšanai mūsu rīcībā bija portatīvas elektronsmadzenes. Vakaros Zorins apsēdās pie galda un sāka ar tām diskutēt. Elektronsmadzenes bija mazas, šauri specializētas un, protams, nevarēja sa­censties ar varenajiem Geas ģenerālajiem automātiem, tādēļ Zorinam bieži vien bija ilgi jāgaida rezultāti, un viņš tās iesauca par «Muļķīti»; šī palama ar laiku ieguva gandrīz maigu pieskaņu. Vairākus vakarus no vietas Zorins, aizņemts ar būvdarbu pārraudzīšanu, atlika uz vēlāku laiku astroradara datu analizi; šie dati informēja mūs par visu, kas notiek izplatījumā ap klints drumslu, uz kuras mēs ceļojām caur tukšumu. Beidzot pieķēries tiem, Zorins sadrūma. Nodeva virkni skaitļu «Muļķītim». Tas, kā parasti, tūļājās; nesagaidī­juši atbildi, mēs devāmies pie miera. Naktī Zorins pie­cēlās un aizgāja pie automāta. Atgriezās svilpodams; tas nozīmēja vissliktāko garastāvokli.

Es neko nejautāju, zinādams, ka ar katru 'domu viņam jāaprod.

— Zini, — viņš beidzot sacīja, — liekas, ka mums būs putra.

«Putra» pilotu valodā nozīmē meteoru plūsmu. Dzirdētais jaunums mani diez kā neuztrauca.

— Kas par to, — es teicu, — gan mūsu mā: oklis, gan atomreaktors, gan automātu patvertne taču ir ap­rēķināti ar pietiekamu izturības rezervi; augstākais pāris stundu būs jauzmanās. Tomēr savādi, ka astrogati ir kļūdījušies…

Zorins neko neatbildēja, tikai, ejot laukā (bija jau uzausis rīts), ieteicās:

— Redzi, tie nav parastie meteori, bet ārpussistē- rnas …

Paliku viens, Zorins aizgāja uz vistālāk strādājošo grupu, tādēļ man bija gandrīz stunda laika pārdomāt viņa vārdus. Kā zināms, planētas savā ceļā var sastapt divējāda veida meteorus. Sistēmas iekšējie meteori vir­zās pa noslēgtām orbītām, un to ātrums attiecībā pret mūsu mazo planētu nevarēja pārsniegt dažus kilomet­rus sekundē. Turpretim «svešie» meteori, akmens un dzelzs blāķu plūsmas, kas joņo pa parabolām, attiecībā pret sistēmas ķermeņiem var sasniegt milzīgus ātru- mus — līdz simt kilometriem sekundē. Mūsu radars, šķiet, bija uzgājis tieši šādas plūsmas pēdas.

Divas nākošās dienas mēs par to nerunājām, vie­nīgi Zorins naktīs arvien ilgāk urbās radaroskopu fil­mās un arvien biežāk saglauda matus tik strauji, it kā gribētu pats sev noņemt skalpu.

Mēs veicām visus iespējamos piesardzības pasāku­mus: automāti nodrošināja ar papildu bruņām mūsu kameru, kā arī griestus atomreaktorā, kurš atradās puskilometru no «mājam» un atgādināja lielu, līdz trim ceturtdaļām klintī iegremdēiu metala cilindru.

Nebija vairs šaubu, ka Zorinam taisnība. Fotonega- tīvi kādā no debesu kvadrantiem rādīja sīku miglas plankumu, kas izskatījās tā, it kā uz fotogrāfijās būtu uzmests traips; tur joņoja tik sīku ķermeņu mākonis, ka tos varēja saskatīt tikai kopumā; zvaigžņu mir­dzumu joprojām redzēja tam cauri, tātad tā nebija viengabala masa, bet gan mazu kripatu spiets.

— Varbūt tas ir putekļu mākonis, — Zorins sacīja, kad mēs spriedām, vai nepaziņot Geai par mūsu aiz­domām, un nolēmām, ka tas nav jādara, io, nedēdami mums palīdzēt, biedri tikai velti uztrauksies. Visu nā­košo dienu darbs ritēja kā parasti; otrā pamatu bedre nākošajam reaktoram bija gandrīz gatava, automātu patvertne tika apgādāta ar papildu bruņām, nevarējām nodrošināt vienīgi provizorisko raidstacijas 'torni, kas pacēlās 45 metrus virs līdzenuma līmeņa un ko balstīja noenkurotu tērauda trošu sistēma.

Naktī mani uzmodināja tik spēcīga duna, it kā virs pašas galvas būtu pārsprādzis metala zvans. Apdulli­nāts es labu bridi nekustīgi gulēju sanošajā klusumā, bet ausīs vēl atbalsojās drausmīgā skaņa. Gulta sa­kustējās, it kā to kāds būtu pastūmis. Es apsēdos, no­laidu kajas un ar kailām pēdām sajutu, ka grīda dreb. Aptumšotajā prātā pazibēja doma, ka planetoīds ir dzīvs briesmonis, kas patlaban pamodies un kustas, pūlēdamies sadragāt savu akmens čaumalu. Pamats iedrebējās spēcīgāk. Es atģidos.

— Vai tu dzirdi? — izdvesu tumsā.

Atbildes nebija, bet es zināju, ka Zorins īr nomodā.

Pēc ceturtdaļstundas uzausa saule, un ainava aiz logiem iemirdzējās žilbinošā vizmā. Cik tālu vien snie­dzās skatiens, klinšainajā līdzenumā uzšāvās gaisā desmitiem sprādzienu reizē. Ne mazākās skaņas, tikai baltas akmeņu šļakatas te tuvāk, te tālāk, un pamats brīžiem līgojās kā kuģa klājs cīņā ar negaisu. Lido­jumā neredzamie meteori tikai dažbrīd, milzu lēcienā atsprāgstot no klintīm, rādīja savus trakā virpulī mir­gojošos sānus. Mēs klusējām, bet ārā joprojām lija akmens lietus. Klintis kūpēja, smilšu strūklakas uz­šāvās gaisā un atkrita, paretam, atsizdamās pret sie­nām, klusu iesīcās šķembas, un atkal iestājās klusums, kuru pēkšņi pārtrauca metala dārdi, it kā griesti grūtu un gāztos mums uz galvas; tas bija 'kāds atlūznis, kas sašķīda pret kameras virsējām bruņām.

Pēc trim stundām saule norietēja. Meteori joprojām krita, tomēr retāk un vājāk, jo tagad planēta aizsedza mūs no to galvenās straumes, bet tie, kas bira uz nakts puslodes, sasniedza vienīgi brīvas krišanas ātrumu, kas bija niecīgs salīdzinājumā ar plūsmas kosmisko lido­jumu.

Mēs vēl nezinājām, kāds ir tās ceļš izplatījumā un cik tā gara. Vajadzēja gaidīt. Uzausa diena, un zeme atkal iedrebejās. Atkal uz mums bira spēcīgi sitieni; bruņas tos atsita, izdvešot spēju, izmisīgu skaņu; likās, ka tērauda sienas ieliecas un atkal iztaisnojas zem briesmīgo belzienu krusas. Nākošajā naktī akmeņu lie­tus, kaut arī vājāks, tā sabiezēja, ka par kameras alsla šanu nebija pat ko domāt, — bet tas bija tikai sākums.

Ik dienu un nakti sakaitētu klinšu spokainajā mir­dzumā un ledainajā, zvaigžņotajā tumsā krita nedzīvais lietus. Pamats drebēja no triecieniem kā dzīva būtne, sienas vibrēja, drudžainas"trīsas parņēma priekšmetus, caurstrāvoja mūsu ķermeņus; dziļā ķlusumā, ko laiku pa laikam pāršķēla ifgi dārdošs pērkons, pagāja stun­das. Mēs bijām ieslodzīti. 'Debesis no savām melnajam dzīlēm izvirda veselas akmens šķembu straumes, kas sašķīda pret asteroīda garozu. Pagaidām sakari ar atomreaktoru un automātu patvertni nebija partraukti. Kad otrā naktī bombardēšana atslāba, mēs pavēlējam automātiem atsākt darbus. Tie izgāja, taču pēc kādas stundas viens no viņiem, tieša trāpījuma ķerts, pakrita, bet tā bruņas sašķīda kā stikls. Citi apjuka, pārtrauca darbu un atgriezās patvertnē; tajos sāka darboties paš­aizsardzības spoles. No rīta ieraudzījām sadragāto automatu: tas gulēja kādus trīssimt metrus no kame­ras, kur melnganas akmens šķembas to bija iedzinušas smiltīs. '

Mēs arvien vēl cerējām, ka asteroīds kuru katru brīdi izies no meteoru straumes un ellišķīgā apšaudī­šana rimsies; tādēļ arī neko neziņojām biedriem.

Radiostacija atradās kameras otrajā stāvā, un pa tās augšējo lēcveida logu agrāk varēja redzēt melnās debesis, bet tagad automātiskā iekārta bija to aizse­gusi ar tērauda slēģi. Te augšā mēs sarunājāmies ar biedriem. Tā kā sakarus uzņēmām naktīs, kad lidoja mazāk meteoru un tieši trāpījumi kamerā bija reti, mums izdevās noslēpt Geai visus notikumus. Klusējām galvenokārt tādēļ, ka vairs tikai piecas ceļojuma die­nas šķīra kuģi no Baltās planētas un visu biedru uz­manību saistīja jautājums par sazināšanos ar tās iemīt­niekiem.

Tā mēs sarunājāmies, apjautādamies par viņu plā- niertf un, tā kā tas notika zem pašiem griestiem, dzir­dēju vieglu, ne uz brīdi neapklustošu čirkstēšanu — tās bija kosmiskās smiltis, kas bezspēcīgi bira lejup pa apaļo virsmu un arvien biezākiem slāņiem gūlās ap sie­nām, līdz beidzot šo no zvaigznēm krītošo pīšļu kāpas bija līdz pusei ieputinājušas mūsu bruņu «māju».

Nākošajā vakarā radio dzirdamība kļuva manāmi sliktāka. Beiguši sarunu ar Geu, konstatējām, ka an­tenas galvenais reflektors vairakas vietās ieliekts un caursists.

— Darbs stāv jau trīs dienas. — es ieteicos, — bet tagad mēs varam zaudēt arī radiosakarus.

— Automāti izlabos antenu.

— Tu esi pārliecināts, ka viņi ies?

— Jā.

Zorins piegaja pie vadības pults un izsauca pa ra­dio automātus. Bija nakts, meteori krita retāk. Paklau­sījās un izslēdza mikrofonu.

— Iet? — es jautāju.

Zorins stāvēja kabīnes vidū, iepletis kājas kā cīk­stonis, kas piemiegtām acīm vēro pretinieku. Viņš klu­sēja.

— Ko iesāksim? — es beidzot jautāju.

— Jāpadomā. Pagaidām uzdziedāsim.

Mēs dziedājām kādu stundu. Gan viņš, gan es atce­rējāmies arvien jaunas dziesmas. Pēc kādas dziesmas Zorins it kā starp citu ieteicās:

— Pašaizsardzības drošinātāju var izslēgt, zini?

— Jā, bet ne no tālienes, — es atteicu.

Mēs atkal dziedājām. Brīžiem Zorins klausījās. Bei­dzot viņš piecēlās un paraudzījās apkart, mekledams skafandru.

— Tu gribi iet turp?

Zorins klusuciešot pamāja, bāzdams abas kājas reizē skafandra galvas caurumā. Viņš parāva aiz ap­kakles sudraba audumu un, vilkdams 'to uz augšu, no­rūca:

— Laimīgā kārtā mums nav drošinātāju.

— Pagaidīsim vēl, — iesāku, juzdamies bezspēcīgs viņa apņēmības priekšā.

— Nē. Darbs varētu stāvēt, bet antena ir jāsalabo.

Zorins runāja klusu, taču zem viņa miera slēpās

dusmas. Viņš pārbaudīja slēdžus uz pleciem, pacēla no grīdas sejsegu, pasita to paduse un devās uz izeju.

«It kā manis nemaz nebūtu,» man pazibēja doma. Pārsteiguma un nevarības sajūta izgaisa. Mani pār­ņēma salts niknums. «Tomēr esmu viņam drusku līdzīgs,» nodomāju, steidzīgi apyilkdams otru ska­fandru. Kad, pogājot siksnas, iegāju izejas slūžās, Zo­rins stāvēja pie vaka aizgriežņiem. Izdzirdis manus solus, viņš pagriežas un, rokas uz kloķiem turēdams, sastinga. Izlikdamies, ka to neredzu, es rūpīgi aizvēru iekšējas durvis, noslēdzu aizbidņus un nostājos viņam blakus. Tā mēs stāvējām griestu lampas vājajā gaismā — divi sudraba stāvi starp tumšām metala sienām.

— Ko tas nozīmē? — viņš beidzot vaicāja.

— Es eju tev līdzi.

— Muļķības.

— Nedomāju vis.

— Nu ko tu dari, cilvēk?

— Bet ko tu dari?

Zorins brīdi stāvēja nekustīgi, tad iesmējās, kā pa­rasti, gandrīz bez skaņas. Paņēma mani pie rokas; es pretojos, nojauzdams, ka viņš gribēs mani pārliecināt.

— Paklau, — viņš klusākā balsi sacīja, — vai tu atceries, kādēļ mēs šeit esam izsēdināti?

— Atceros.

— Gea var neatgriezties.

— To es zinu.

— Kādam te ir jāpaliek, lai būvētu staciju.

— Labi, bet kāpēc jāiet tev, nevis man?

— Tāpēc, ka es esmu labāks mehāneirists nekā tu.

Man nebija ko teikt. Viņš satvēra kloķi, tad vēlreiz

pagriezās prel mani.

— Tu iesi, — viņš sacīja, — ja man neizdosies. Jā?

— Jā, — es atteicu, šīs sarunas vienkāršības pār­steigts. — Uzturēšu ar tevi sakarus pa radio, — pie­bildu.

Ne vārda neteicis, Zorins pagrieza rokturus. Iesīcās gaiss, kas tika iesūkts kamerā. Tas izplūda no slūžām, manometra bultiņa laiski tuvojās sarkanai nullei, pāris reižu salīgojās virs tās un atdūrās pret skalas malu. Zorins pastūma lielo izejas lūkas vāku. Tas neatvērās. Viņš kaut ko noņurdēja un pagrūda stiprāk. Vāks sa­kustējās, bet vēl nepadevās. Es piespiedu plecu. Vāks lēnām pavērās. Pa radušos spraugu uz mūsu kājām ieplūda arvien platāka sausu smilšu strūkla.

Beidzot vaku izdevās atvērt. Pie izejas Izveidojās dziļa bedre, kameru ielenca kāpas ar stāvām nogāzēm.

Apkārtne, ko apmirdzēja auksta, tāla Centaura A gaisma, bija nedzīva un klusa, to klaja šķautnaini kā ogļu, kā sudraba gabali. Zorins viegli pamaja ar roku, pateica «uz redzēšanos» un nozuda manam skatienam tik ātri, ka neredzēju pat, uz kuru pusi viņš aizgaja. Izbāzu galvu pa atvērto lūku un tikai tad ieraudzīju: viņš gaja jau vairāku desmitu soļu attaluma, iestigdams līdz ceļiem, un sausas smiltis viļņoja viņam ap kājām. Es palūkojos apkārt, meklēdams tālumā atomreaktoru, jo tur atradās ari automātu patvertne. Sarāvos. Tumsā pazibēja īss uzliesmojums, tam sekoja trīs četri vājāki. Meteori. Sadursmē radusies enerģija pārvērtā tos lies­mās. Es stāvēju tā, bet apvārsnis zibsnīja. Zorina augums jau bija kļuvis tik mazs, ka ar izstieptu pirkstu varēju to aizsegt.

— Kā tev veicas ar iešanu? — es runāju mikrofonā, lai tikai ko pateiktu.

— Kā pa sīrupu, — viņš tūdaļ atbildēja.

Es apklusu. Zibšņi iemirdzējās driz tuvāk, drīz tā­lāk, varēja likties,* ka neredzamas būtnes tur raida gaismas signālus. Pēkšņi atcerējos, ka stāvu ārā. Tam nebija jēgas; ja jau riskēt, tad vajadzēja iet viņam līdzi. Es iegāju atpakaļ slūžās un pazaudēju viņu no acīm. Pacēlis roku, atspiedu to pret vaka bruņu apmali. Tā es varēju netraucēti vērot pulksteņa skalu un vienlai­kus pa pavērto lūku paturēt acīs apvārsni. Tas jopro­jām zibsnīja. Gaidīju, vērdamies gurdi rāpojošā se- kundu rādītājā.

«Vēl trīs minūtes,» nodomāju un skaļi jautāju:

— Vai tu ej?

— Eju.

Sie jautājumi un atbildes atkārtojās. Piepeši vien­laikus ieraudzīju divus tālus uzliesmojumus un izdzirdu apspiestu vaidu.

— Zorin! — iekliedzos.

— Nekas, nekas, — viņš atbildēja aizžņaugtā balsī. Es dziļi vilku elpu. Nē, meteors, protams, nebija ķēris, jo tad viņš būtu uz vietas beigts.

— Tu ej? — gribēju jautat, bet balss man iesprūda kaklā.

Austiņās kaut kas griezīgi čirkstēja.

— Nu, laid… — Zorins neskaidri murmināja. — Kādēļ tu nelaid? Nu …

— Ar ko tu runā? — jautāju, juzdams, ka mati man ceļas stāvus.

Viņš neatbildēja. Dzirdēju Zorina smagos elpas vil­cienus, it kā viņš čīkstētos. Ar vienu lēcienu biju ārā. Apkārtne ieslīpa, ledainā gaismā bija nedzīva un klusa. Zibeņātri aplēsu, ka Zorinam jāatrodas kādu trīssimt piecdesmit, četrsimt metru attālumā, bet redzēju tikai izrobotas klintis, kāpas, ēnu švikas … citu neko.

— Zorin! — es kliedzu tā, ka ausīs sāka džinkstēt.

— Jā, jā, — viņš atbildēja joprojām tai pašā ap­spiestā balsī. Piepeši smiltis kādā vietā salīgojās, sakustējās un no tām iznira dzirkstošais sudraba ska­fandrs, izslējās taisni un sāka gausi iet uz priekšu.

«Viņš bija pakritis,» es nodomāju, «bet ar ko gan viņš ^arunajās?»

Atliku šī jautājuma noskaidrošanu ūz vēlāku laiku un atgriezos slūžās. Drīz vien viņš sacīja:

— Esmu klāt.

Viņš kaut ko murmināja, acīm redzot atrakdams smiltis, kas bija aizbērušas 'ieeju.

— Sāku operāciju, — viņš pēc brīža sacīja.

Tā turpinājās ilgāk, nekā es paredzēju: pusstundu pēc pulksteņa, bet, ja laiku mērītu pēc manu nervu sa­sprindzinājuma, tā būtu mūžība. Beidzot viņš pateica:

— Cauri. Tagad viņi būs rāmi kā jēriņi. Atgriežos.

Nezinu, varbūt tā bija iedoma, 'bet man likās, ka

zibšņi kļūst biežāki. Pāris reižu pamats iedrebējās. Šīs vibrācijas, kurām mēs kamerā nepievērsām uzmanības, paātrināja manas sirds pukstus. Zorins nāca apbrīno­jami lēni. Austiņās viņa elpa skanēja tik smagi, it kā viņš skrietu, un tomēr viņš kustējās daudz lēnāk, nekā turp ejot. Pilns nepacietības, satraukts — es pāris reižu izgāju pa lūku ārā. Centaura A mazais, baltais disks skāra klinšaino apvārsni. Nakts tuvojās beigām. Drīz vien meteoru straumei vajadzēja kļūt spēcīgākai.

— Nu ko tu tā tūļājies? — es beidzot iesaucos. Zo­rins neko neatbildēja. Viņš smagi elpoja. Nevarēju sa­prast: ceļš taču nebija tik nogurdinošs, īpaši viņam.

Pēkšņi viņa stāvs aizsedza Ieeju. Zorins ātri un kaut kā nedroši ienāca slūžās. Aizvēris vāku, sacīja:

— Ej iekšā.

— Pagaidīšu… — es iesāku, bet viņš mani skarbi pārtrauca:

— Ej iekšā! Es tūlīt nākšu.

Paklausīju. Pēc brīža Zorins ienāca bez skafandra; to viņš bija atstājis slūžās. Lēni pienāca pie galda tu­vāk lampai, pacēla rokas pie acim, izplēta pirkstus un nesaprotami murmināja.

Viņa platās muguras 'liekumā bija kaut kas baigs.

— Kas tev kaiš?… — es čukstēju.

Zorins ar rokām atbalstījās pret krēsla atzveltni.

— Es slikti redzu, — viņš drūmi paskaidroja.

— Kādēļ?! Meteors?…

— Nē. Es pakritu.

— Nu un tad?

— Paklupu pret to sadragāto automātu …

— Runā tak!

— Liekas, tam bija sašķaidīts reaktors, zini… atom- sirds.

— Un tu TAJĀ iekriti?! — es šausmās iesaucos.

Viņš pamāja ar galvu.

— Piesūcekņi, zini… zābaku magnētiskie piesū­cekņi aizķērās aiz dzelžiem, un es nevarēju atrauties …

Miers atgriezās. Tas bija liels, domas stindzinošs saltums, bet tai pašā laikā noskaidrojās prāts. Es zi­nāju: jārīkojas nekavējoties. Meteors bija sadragājis mūsu automātu tik pamatīgi, ka atomsirds — rezer­vuārs ar radioaktīvo elementu — saplīsa, un Zorins krizdams ar visu ķermeni pieplaka lauskām, no kurām plūda spēcīgs starojums.

— Ko tu jūti? — jautāju, tuvodamies viņam.

— Nenāc klāt… — viņš teica un soli atkāpās.

— Zorinl

— Es varu tevi nogalināt. Apvelc aizsargbruņas.

Es ieskrēju otrā kabīnē un uzvilku smagu metala

tērpu. Uz krūtīm nevarēju to aizpogāt, tik ļoti man tricēja rokas. Kad atgriezos, Zorins pusguļus sēdēja atzveltnes krēslā.

— Ko tu jūti? — es atkārtoju.

— Taisnību sakot, neko… — viņš runāja ar nelie­lām pauzēm kā ārkārtīgi nokausēts cilvēks. — Kad pakritu, pirmajā brīdī… ieraudzīju violetu miglu…

pulsējošu mākoni, man satumsa acis… Tur, pie auto­mātiem, strādāju gandrīz kā akls…

— Vai tu mani redzi? — jautāju, pienācis viņam klāt.

— Kā miglā …

Es zināju, ko tas nozīmē. Šķidrums, kas pilda acu ābolus, radiācijas ietekmē fluorescēja. Radiācijas indi­kators uz galda divu metru attālumā brīdinoši tikšķēja; viss Zorina ķermenis bija radioktīvs. Viņš bija saņēmis milzīgu devu.

— Vai tev kas sāp?

— Nē, bet tāds vājums … un nelaba dūša …

Saņēmu viņu aiz pleciem.

— Nāc atgulies.

Zorins, smagi balstīdamies pret mani, devās uz gultu. Kad viņš jau gulēja apsegts, bet es pārskatīju medikamentu krājumus, izdzirdu murminām:

— Muļķīgi…

Kad vēlāk pienācu klāt, sāka stāstīt par kaut kā­diem signāliem, par automātiem un Geu; palūkoju pulsu — viņam bija augsta temperatūra. Kā nejēga nodomāju, ka viņš murgo, un nepievērsu viņa vārdiem uzmanības. Drīz vien viņš zaudēja samaņu. Dažu stundu laikā es viņu sīki izmeklēju. Izrādījās, ka bo­jātās kaulu smadzenes neražo asinsķermenīšus. Man bija sešas ampulas konservēto asiņu, es izdarīju asins- parliešanu, bet tas bija piliens jūrā.

Nodevies domām par dzīvības glābšanas iespējām, es pilnigi aizmirsu sarunu ar Geu. Urbos grāmatās, meklēdams radiācijas bojājumu aprakstus. Jo ilgāk la­sīju, jo vairāk pārliecinājos, ka Zorins ir nāvei nolemts. Pirms pašas rītausmas mani, pār trionu ekrāniem no­liekušos, pārņēma nemierīgs snaudiens. Pamodos no dzelžainiem dārdiem. Pret bruņām šķīda meteori. Bija jau gaiša diena. Līdz vēlai stundai neatkāpos ne soli no nesamaņā guļošā Zorina. Kad pienāca vakars, uz­kāpu augšā. Dzirdamība bija tik slikta, ka uztvēru tikai izkropļotus raidījuma fragmentus.

«Tas nekas,» nodomāju, «ataicināšu automātus, ta­gad tie atnāks un izlabos antenu.»

Kad pienācu pie vadības pults, man pazibēja doma, ka automāti neatnāks. Tos varēja atsaukt tikai pa radio, bet tas nedarbojās. Vajadzēja izsaukt automātus vēl iepriekšējā dienā, tiklīdz Zorins atgriezās, raidītājs tad vēl daudzmaz strādāja. Apjukumā biju visu aizmirsis. Pirmajā brīdī šis atklājums man laupija spēkus, tomēr saņēmos un devos uz slūžām. Kad šķērsoju istabu, Zorins ierunājās. Viņš bija nācis pie samaņas.

— Vai parraide jau cauri?… — viņš jautāja. — Kas jauns?

Nespēju pateikt viņam taisnību. Bez tam radio rīt jau darbosies. Tā, pūlēdamies no dzirdētajiem frag­mentiem uzminēt pārraides saturu, rekonstruēju to pil­nībā. Viņš tūlīt pēc tam iemiga, es klusu aizlavījos uz slūžām. Apvilku skafandru, nolaidu sejsegu un jau uz­liku roku uz kloķa, kad mani pārsteidza doma. Bet ja nu es iešu bojā un Zorins paliks viens — nespējīgs kustēties, nevarīgs un akls?

Kādu minūti stāvēju kā pamiris, tad tikpat klusi no­vilku skafandru un atgriezos kabīnē.

Tas bija otrajā dienā. Bet trešajā radio apklusa pavisam; es sacerēju veselu ziņojumu, un tā tas turpinā­jās ik vakaru. Man tas bija jādara, jo, vienīgi noklau­sījies ziņas, Zorins iemiga. Kad es viņam jautāju, kādēļ viņš neatgriezās tūlīt pēc negadījuma, viņš atbildēja:

— Vai tad tu būtu atgriezies? — Un palūkojās manī tā, ka es sapratu visu.

Viņš jau kopš pirmā brīža bija atskārtis, ka nav ne­kādu cerību, un teicis pats sev: «Cilvēks divreiz ne­mirst.» Tādēļ, kļuvis akls, viņš vēl izslēdza automātu drošinātājus. Tādēļ negribēja ņemt no manis asinis, un man nācās tās slepus nolaist sev un stāstīt, ka mums ir papildu rezerves. Tā rīkodamies, pēc četrām dienām tikko turējos kājās; baidījos, ka paģībšu, tādēļ bez skaita lietoju visus uzmundrinošos līdzekļus, kas vien gadījās pie rokas, un bija brīži, kad atskārtu, ka, pusap- reibis no bezmiega un noguruma, pats pie sevis čuk­stot lūdzos kaulu smadzenēm, lai tās ātrāk ražotu asinis . ..

Ikreiz, kāpjot augšā, domāju: es nedrīkstu melot mi­rējam, tas ir neciešami, jā, šodien pateikšu viņam, ka antena ir sagrauta, un tomēr, kad kāpu lejā un redzēju, kā viņš savas aklās acis vērš uz manu soļu pusi, kā, paužot vislielāko sasprindzinājumu, trīc viņa kādreiz tik spēcīgais un vingrais ķermenis, — man pietrūka spēka, un agrakajiem meliem es pievienoju jaunus.

Astoņus vakarus no vietas stāstīju viņam, kā Gea tuvojusies planētai, ka tai pretim izlidojuši lieli, dīvaina apveida kuģi, ka svešās būtnes sazinājušas ar cilvēkiem ar tulkotāju automatu palīdzīby, un, kamēr es tā stās­tīju, meteoru lietus kļuva arvien biezāks, it kā bezdibe­nis izgāztu par mums visas kosmosā paslēptās dzelzs un akmeņu straumes. Sienas, priekšmetus, ķermeņus parņēma trīsas, viss līgojās, un šajā drudžainajā vibrā­cijā es stāstīju Zorinam par būtņu augsto civilizāciju un par to, cik ļoti tās bijušas satriektas, kad izpētījušas nogāzto Geas raķešu atliekas un pārliecinājušās par savu kļūdu.

Zorinam drudzis mitējās, tik ļoti izvārdzis bija viņa organisms. Zināju, ka neizglābšu viņu, ka tas ir neie­spējami. Pēc visām medicīniskajām prognozēm viņam vajadzēja nomirt jau pirms divām dienām, bet viņš to­mēr bija dzīvs, un es tiešām nezināju, kas viņu vairāk uztur — manas asinis vai mani meli. Droši vien pēdējie, jo viņš tik ļoti pārvērtās, kad es stāstīju, turēdams viņa roku. Tad es jutu, kā viņa pulss kļūst stiprāks un vien­mērīgāks, kā dreb lielā ķermeņa muskuļi un kā līdz ar pēdējo vārdu^viņš atkal iegrimst nemaņā. Septītajā va­karā Zorins spēja vairs tikai dzert. Es gatavoju sildām- aparātā spēcinošu buljonu, kad piepeši tur, kabīnes kaktā, man iešāvās prātā doma:

«Kad Zorins nomirs, es varēšu iziet ārā un salabot antenu.»

Es nodrebēju, it kā slimnieks, kas gulēja man aiz muguras, būtu varējis redzēt man cauri un izlasīt šo domu. Ar vislielāko gribas piepūli centos iegrūst to at­pakaļ tumsā, no kuras tā bija izlīdusi, bet kā atbalss bez vārdiem, kurā tomēr slēpjas svarīgs saturs, tā ne­mitīgi dunēja manī, lai ko es arī darītu.

Pasniedzu viņam gatavo ēdienu, bet, kad viņš jau­tāja, kādēļ es kavējoties, uzkāpu augšā un nīku tur pie nedzīvās aparatūras, laiku pa laikam pārbaudīdams, vai durvis ir cieši aizvērtas. Nogaidījis divdesmit bries­mīgas minūtes, nokāpu lejā un uzsāku kārtējo stāstu par bū,tnēm, par viņu lielisko civilizāciju un par to, ka turpmāk nevis mūsu mazā stacija, bet gan Baltās planētas varenais radars radīs ce|u Zemes ārpusgalak- tiskajām raķetēm Magelāna mākoņu virzienā.

Astotajā vakara "pamata vibrēšana kļuva retāka. Mēs sakam iziet no meteoru straumes. Stundu pēc sau­les rieta iestājās pilnīgs klusums. Un tomēr es nevarēju atstāt kameru — tik nopietns bija Zorina stāvoklis. Viņš vairs neko nejautāja. Acis bija aizvērtas, seja kā pārakmeņojusies. Laiku pa laikam es saudzigi saņēmu viņa roku. Lielā sirds arvien vēl cīnījās. Vēlu naktī viņš pēkšņi ierunājās:

— Pasakas… atceries?

— Atceros.

— Bērni negribēja … skumju, tādēļ es .. . sacerēju tām laimigas … beigas …

Man parskrēja šermuļi. Es pamiru. Ko viņš ar to gribēja teikt?!

Elpas vilcieni nevienmērīgi cilāja viņa platās, stip­rās krūtis.

Pēkšņi viņš iečukstējās:

— Laiviņas… tādas laiviņas…

— Ko tu runā? — es noliecos pār viņu.

— No bērzu tāss… es taisīju, mazs būdams… pasniedz …

— Te … te nav bērzu tāss …

— Jā .. . bet ceriņu . .. zari .. . pasniedz . . .

Es pielēcu pie galda. Tur stikla traukā stāvēja sausu zariņu pušķis. Kad atgriezos ar tiem, viņš jau bija miris.

Tad es apsedzu viņa seju, izgāju slūžās, apvilku skafandru, paņēmu instrumentus un aizgāju uz auto­mātu patvertni. Kopā ar tiem es trīs stundas montēju jaunus segmentus antenas reflektoram, taisnoju torni, sametināju to, uzvilku troses. Visu to es darīju kā dī­vainā sapnī, kas bija pārlieku īsts, neciešami reāls, un tomēr kā sapnī, jo dvēseles dziļumos snauda cieša pār­liecība, ka, ja vien ļoti ļoti gribēšu, pamodīšos.

Atgriezies uzkāpu augša radiostacija un ieslēdzu strāvu. Atskanēja dobjš skaļruņu troksnis. Piepeši ne­lielo telpu piepildīja skaļi, spēcīgā, skaidrā balsī runāti vārdi:

—… un četrkārt — koordinātes. Rīt pulksten se­šos pēc vietējā laika Gea uzņems kursu jūsu virzienā

un sasniegs asteroīdu pēc divpadsmit dienām. Esam ār­kārtīgi uztraukti par jūsu klusēšanu. Joprojām izsauk­sim jus visu diennakti. Runā Irjēla no Geas klaja ses­tajā dienā pēc sakaru nodibināšanas ar Balto planētu. Tagad runās Anna Ruisa.

Skaļrunis ietikšķējas un uz brīdi apklusa. Bet es dzirdēju tikai iepriekšējos vārdus, kas šalca asinīs; es uzlēcu kajas, pieskrēju pie durvīm un noskrēju lejā, no visa spēka kliegdams:

— Es neesmu melojis, Zorin! Es neesmu melojisl Tas viss ir taisnība! Tas ir taisnība!!

Apkampu lielo ķermeni un raustīju to tā, ka, sma­gajai galvai līgojoties, gaišie mati nemitīgi slīdēja pa spilvenu.

Es atlaidu to. Tas nevarīgi atslīga. Nokritu uz vaiga un raudaju. Kaut kas klauvēja pie manas apziņas, kaut kas mani aicinaja, sauca, lūdza… Es atģidos. Tā bija Anna. Annas balss. Gribēju skriet augšā, bet neuzdro­šinājos pamest Zorinu vienu. Devos uz durvju pusi — lēnām, atmuguriski, arvien vēl raudzīdamies viņa sastingušaja seja. Tad Anna nosauca mani vārdā, un es novērsos no mirušā. Viņas balss skanēja arvien tu­vāk. Sasniedzis kāpnes, pavēros augšup un atvērtajā lēcveidigaja logā ieraudzīju Dienvidu Krustu, bet ze­māk balu miglas plankumiņu: saltā, rāmā mirdzumā tur zaigoja Magelāna mākonis.