Magelāna mākonis

ZVAIGŽŅU ANNA

Otrajā ceļojuma gadā, radiosignāliem arvien vairāk aizkavējoties, sakari ar Zemi praktiski pilnīgi pārtrūka. Sīka cilvēces daļiņa, ieslēgta caur ledaino tumsu trau­cošajā čaulā, bija pamesta likteņa varā. Bet dzīve ri­tēja uz priekšu: laboratorijas strādāja, grupu darbības koordinēšanas konferencēs zinātnieki apmainījās pētī­jumu rezultātiem, zēni un meitenes ieguva izglītību, precējās, pasaulē nāca bērni.

Es viņiem veltīju daudz uzmanības: sīki iztaujāju mātes, kad tās apmeklēja ambulanci, un jāatzīstas, ka bez tīri zinātniskas intereses man bija neskaidras aiz­domas, ka mūžīgās tumsas un zvaigžņu tuvums, no kā mēs pūlējāmies patverties aiz kuģa biezajām bruņām, kādā neizdibināmā veidā ietekmēs šo mazo cilvēciņu augšanu un attīstību. Tādēļ es ar zināmu ne­uzticību vēroju sārtos, kunkstošos radījumus, kad tos pārtina, it kā gaidīdams kādas «zvaigžņu» īpašības izpausmi, bet šis aizdomas (es apzinājos, ka tās ir smieklīgas) izrādījās nepamatotas. Bērni bija pilnīgi normāli, veselīgi, dzīvespriecīgi, lielākie jau rāpoja pa

dārza mauriņu, bet viņu čalas, kas negaidīti atskanēja te no viena, te otra dzīvokļa, ejot tiem garām pa gai­teni, darīja metala sienas un liftu šahtas dīvaini mājīgas, it kā raķetē ieplūstu mūsu pašu bērnības siltā dvesma.

Man jāteic, ka es viens rūpējos par bērniem, jo no mūsu mediķu trijotnes Srejs bija ķirurgs, bet Anna pret tiem izturējās neizprotami vēsi, kas manī radīja izbrīnu, jo ceļojuma sākumā viņa bija dzīvi interesē­jusies par pirmo jaunpiedzimušo likteni.

Dzīve uz kuģa likās nostabilizējusies, tomēr uzma­nīgs vērotājs pamanītu mūsos notikušās parmaiņas, kas bija jo jūtamākas tādēļ, ka skāra cilvēku dvēseļu pašus dziļumus.

Kādreiz mēs baidījāmies no arvien pieaugošā klu­suma. Vai šīs bailes bija pamatotas? Izrādījās, nē, — mēs labprāt un bieži tikāmies cits ar citu, sabiedriskā dzīve ritēja tikpat strauji kā zinātniskais darbs, darbo­jās sporta sekcijas, bet šīs mūsu nodarbības un sarunas bija kļuvušas visai īpatnējas. Mēs daudz spriedām par ikdienas sīkumiem, par dzirdētiem koncertiem, izlasī­tam grāmatām, par pazīstamiem. Par Zemi neviens ne­runāja, sarunās to pat nepieminēja, un varētu domāt, ka visi to ir aizmirsuši; tāpat neviens nerunāja par tu­viniekiem, kas palikuši uz Zemes, un ari par pašu ce­ļojumu.

So tematu cilāja vienīgi speciālisti. Viņi atklāja ne mazumu interesantu faktu: piemēram, to, ka dažus mē­nešus pēc pilna ātruma sasniegšanas temperatūra uz Geas sāka nedaudz celties. Inženieri ņēmās pētīt šo pa­rādību. Tā likās jo dīvaināka tādēļ, ka dzinēji vairs ne­darbojās, tātad cēlonis bija meklējams ārpus kuģa, bet tur plētās tukšums, kura viens kubikcentimetrs saturēja tikai dažus atomus, tatad tukšums bija praktiski abso­lūts, ja to salīdzina ar vidējo gāzes blīvumu Zemes apstākļos, kur katrā kubikcentimetrā ir vairāki desmiti triljonu atomu. Bet Gea joņoja ar tādu ātrumu, ka vienā sekundē katrs tās apvalka kvadrātcentimetrs saskārās ar 800 miljardiem atomu; tā pietika, lai rastos «berze», kas savukārt izraisīja kuģa sasilšanu; vēl vairāk: izrādī­jās, ka, šķeļot šo starpzvaigžņu «gāzi», raķete pamazām apaug ar atomu kārtiņu, ko lidojuma ātrums iespiež kuģa bruņās. Sis masas pieaugums, protams, bija bezgala mazs, tomēr ar precīziem mēraparātiem to va­rēja noteikt.

Ik dienas ambulanci apmeklēja vairāki pacienti ar dažādām, bieži vien visai nenoteiktām sūdzībām; daž­reiz radās iespaids, ka viņi tikai meklē ieganstu, ]<ā pa­runātos ar ārstu, kas deva iespēju būt pilnīgi vaļsir­dīgiem. Sis privileģētais Stāvoklis palīdzēja man izprast notikumus, kas norisinājās pēc daudziem mēnešiem un pat gadieni

Pamazam visiem radās «viegla» attieksme pret dzīvi. Ļaudis labprāt izklaidējās, jokoja, bet tas tā bija tikai ārēji. Dažu reizi gluži parastā sarunā kāds negaidot pieskārās tematam, ko visi centās noklusēt. Atceros, reiz dārzā, spriežot par tektonofiziķu darbiem un to turpmākām izmantošanas iespējām, pieminējām Zemi, un kāda sieviete paklusi ieteicās: «Vai mēs vispār atgriezīsimies?» Brīdi valdīja sasprindzināts klusums, tad vairāki cilvēki reizē sāka steidzīgi runāt par ko citu.

Vislielākās bažas radīja parādība, kas acīm redzot skāra visdziļākās, intīmākās cilvēka psihes dzīles, kuras novērot nebija gandrīz nekādas iespējas, — tā bija mī­lestības izpausme uz kuģa.

No neskaitāmām dzīvnieku paaudzēm, kas bija no­mainījušas cita citu, lai beidzot varētu rasties cilvēks* mēs esam mantojuši nepārvaramo un nepieciešamo dzi­mumu pievilkšanās spēku. Aizritēja gadsimti, civilizā­cijas dzima un iznīka, bet cilvēks, cīnīdamies ar dabu gan ap sevi, gan sevī, tūkstošiem reižu mēģināja celt gaismā tos tumšos spēkus, kas viņā paslēpušies bez paša ziņas un piekrišanas; pamazām iekāre, kas tuvi­nāja dzīvnieku tēviņus un mātītes, kļuva par cilvēka ilgām. Taču daudzu gadsimtu laikā mīlestība, tāpat kā citas jūtu pasaules jomas, saduroties antagonistiskiem sociāliem spēkiem, radīja ap sevi dažādus priekšrakstus, rituālus un likumus. Ālanta, reliģiskie mīti un aizsprie­dumi kļuva par šķērsli vīrieša un sievietes tuvībai. Bar­bariskās merkantilās iekārtas centās pārvērst mīlestību par neķītru veikalu, par preci, kura pieejama vienīgi tiem, kas spējīgi to nopirkt. Mīlu izmantoja kā līdzekli pagurušo nervu uzbudināšanai, tā kļuva par vienu no izklaidēšanās veidiem, par spilgtu plankumu uz pelē­cīgās, vienmuļās dzīves fona. Vīrieši un sievietes mek­lēja tanī patvērumu no aklajām kataklizmām, kas brieda sociālo iekārtu dzīlēs, un ne mazāk aklās ikdienas ve­ģetēšanas.

Mūsu civilizācija radījusi jaunas attiecības starp dzimumiem: to pamatā ir radošs darbs — tiklab garīgs, kā fizisks — kā dzīves dziļākā jēga. Garīgais, radošais darbs dzimis no fiziskā un ir tā augstākais, gaišākais atspulgs, tas pastāvīgi atveido jūsmu un rosību, ko mū­sos izraisa pasaule. Agrāk ļaudis neapzinājās, ka jaunas dzīvības radīšana uzliek vislielāko atbildību, kāda vien cilvēkam var būt. Paaudzes dzima un mira, bet lielo, neatminēto noslēpumu tās nodeva cita citai kā aizzī­mogotu vēstuli, ko bija lemts izlasīt tikai tālajiem pēc­nācējiem.

Pasaules mīklas cilvēks atrisina ar prātu, kurā dabā valdošā kārtiba atspoguļojusies kā likumsakarīgas ma­teriālas pārvērtības, kas norit tiklab zvaigžņu dzīlēs, kā cilvēku ķermeņos. Mīlestība nepakļaujas zinātnis­kiem pētījumiem, to nevar izteikt ar formulām un vienā­dojumiem, nevar ne paredzēt, ne aprēķināt, un tomēr arī mūsu racionālajā pasaulē tā ir pārdzīvojums, bez kura dzīve nebūtu pilnīga.

Mūsdienu cilvēku mīlestībā nav kaislību uzliesmo­jumu, nav vētrainu tuvības brīžu, kam seko atsvešinā­šanās, nav ierobežotības un atkarības sajūtas izraisītās' dziņas iegūt. Kā divas planētas, riņķojot pa savām or­bītām, noteiktos punktos pienāk gluži tuvu viena otrai-, tā vīrietis un sieviete mīlā kļūst tik tuvi, cik vien tuvi cilvēki spēj būt. Tad viņiem rodas kopēji sapņi, katrs sāk vērot pasauli sava drauga acīm, baudot mīļotā mū­žīgās tuvības noslēpumu, kā arī prieku uzņemties otra rūpes un grūtības, kuru nekad nav par daudz. Kaislība ir tikai viena no daudzajām vienotājām saitēm, un glāsti no jutekļu kairinājuma kļūst par valodu bez vārdiem, kas sākas tad, kad parastā ikdienas valoda nevarībā ap­klust. Tāda mīla var būt dzīvē tikai reizi.

Reiz, tērzējot ar vēsturniekiem par mīlestību senajos laikos, nevarēju vien nobrīnīties par pagātnes cilvēku jūtu nepastāvību, bet vēl neizprotamāks šķita tas, ka šie cilvēki, kas tiecās pēc izglītības visās dzīves nozarēs, gan svarīgās, gan nenozīmīgās, pilnīgi ignorēja to vienā no vissvarīgākajām — bērnu audzināšanā. Tai

vajadzēja būt lielai tumsībai, ja viņi ļāva šai ziņā valdīt pilnīgai pašplūsmai un nejaušībām, neapjauzdami, ka pirmajos dzīves gados bērns ir visjutīgākais un pakļā­vīgākais materiāls, kurā apkārtējā vide atstāj jo dziļas pēdas, bet vainas, kas radušas šai dzīves posmā, vēlāk bieži vier. nevar izskaust pat ar audzinātāju visenerģis­kākajiem pūliņiem.

Uz Geas no Zemes bija atnākuši daudzi mīlestībai nobrieduši vīrieši un sievietes, kas arvien vēl meklēja draugu, un tādēļ bija jādomā, ka ilgajos ceļojuma ga­dos radīsies ne viens vien pāris. Tā tas arī notika, bet šķēršļi, ko nācās pārvarēt lietum lielajam vairumam, iz­rādījās nopietnāki, nekā to varēja iedomāties. Otrajā ceļojuma gadā nereti gadijās, ka pari izveidojās it kā nejauši un tāpat izšķīrās, bet par šo atgriešanos pie sen aizmirstajiem, barbariskajiem tikumiem visi, kā noru­nājuši, klusēja. Tas notika periodā, kad savaldīšanās, garīgais līdzsvars, miers — visas tās īpašības, ar ko mūs bija apveltījusi Zeme, pārvērtās par ārēju, sastin­gušu formu, ko rādījām citiem, izlikdamies, ka nekas mūsos nav mainījies, lai gan patiesībā īstais dzīves saturs bija kaut kur atkāpies un izzudis. Tas bija mil­zīgs ļaunums, ko tukšums nodarīja tiem, kas nebija sa­gatavojušies gandrīz vai nepārvaramajām ceļojuma grūtībām.

Ja mums tomēr izdevās daļēji maldināt darba bied­rus, kolēģus, pat draugus, tad augstāko jūtu sfērā šāda izlikšanās nebija iespējama. Tādēļ daudzi mēģināja rast glābiņu sievietes apkampienos, aizmirsties mīlas prie­kos. Mēs zinājām, ka mūs nevar ilgstoši vienot ne žē­lums, ne izmisums, ne arī vēlēšanās nokratīt atbildību par apzināti izvēlēto likteni, ka to spēj vienīgi īsta mī­lestība, un tomēr vīrieši meklēja sievietes un viņas tiem ļāvās, saspringti, sazvērnieciski klusējot. Tie bija bīs­tami un veltīgi glābiņa meklējumi. Kārtējie atplūdi pa­meta krastā gadījuma mīlētājus, vientuļus un nevarīgus, un, kad tumsā pār viņu galvām aizskanēja griezī­gais brīdinājuma signāls, kas atkārtojās ik nakti, vi­ņiem pietrūka drosmes palūkoties vienam otra acīs, jo tajās rēgojās tukšums, no kura viņi tiecās aizbēgt, bet uz brīdi nokratītais smagums atkal atgriezās, un viņi gulēja līdzās vientuļi, apzinādamies, .ka cietuši sakāvi.

Par ko gan es te stāstu? Visupirms par sevi, kaut gan zinu vai, pareizāk, nojaušu, ka daudzi no maniem biedriem piedzīvoja līdzīgu neveiksmi. Es še runāju par sevi. Vienīgi par sevi, jo Anna šai pārbaudījumā uzvarēja, lai gan arī viņa bija daudz cietusi un varbūt tieši tādēļ, ka viņai pietika drosmes ciest, kamēr es vēlē­jos tikai aizmirst.

Kad divas mutes sakļaujas skūpstā, skatiens vairs nespēj aptvert otra cilvēka seju, jo tā ir pārāk tuvu, bet šī tuvība ir tikai fiziska — tā neko neizšķir un nesaista. Velti es centos paātrināt mīlestības atnākšanu, velti meklēju to kvēlos skūpstos, ciešos apkampienos, kamēr tā slēpās kaut kur vakara klusumā, biklā smaidā, ne­jaušā, negaidītā roku saskarē, kad viena, gribēdama no­glāstīt otru, kautri apstājusies pusceļā. Cik vāji es sapratu Annu, cik biju cietsirdīgs, nemaz neinteresēda­mies par viņas dzīves saturti! Man negribas daudz runāt par to, kā es uzzināju patiesību. Protams, reizēm man uzmācās tā kā godprātība, tā kā gluži vienkārša kauna sajūta. Atmiņā iespiedies tikai viens gadījums, bet es jau pirms tam daudz ko nojautu un tikai vairījos par to domāt, zemiski baidīdamies, ka būšu spiests uzņemties atbildību par Annas likteni — es, kas nejaudāju nest pats savējo.

Bieži vien nopratu, ka viņa visos sīkumos atceras mūsu pirmās tikšanās, kamēr es neatcerējos gandrīz neko. Sākumā piedēvēju to labajai sieviešu atmiņai, ku­ras vīriešiem nereti pietrūkst. Bija arī neviļus noklau­sīta saruna un vēl viens otrs sīkums, ko es nevēlējos saprast. Līdz beidzot kādu vakaru atgadījās kas tāds, kam es vairs neuzdrošinājos paiet vienaldzīgi garām.

Mēs sēdējām, pareizāk, zvilnējām gultā, kas bija pārsegta ar smagu, baltu zvērādu. Juzdamies noguris, atbalstīju galvu uz Annas sakrustotajām rokām un stingi vēros sienā. Istabu apgaismoja zemu piekārta zila spul­dzīte. ES'jau nezin kuro reizi stāstīju viņai, kā mēs kād­reiz dzīvosim kopā, kā sastapsim ceļā tik mazu planētu, kur pietiks vietasv tikai diviem cilvēkiem, un tie būsim mēs abi, apmetīsimies tur mazā namiņā zvaigžņu vidū … un piepeši, tā laiski, pusčukstus runājot, sienas spogulī ieraudzīju Annas seju.

Viņa klausījās manī, viegli savilkusi lūpas rūgtā smīna, it kā gribētu sacīt: «Zinu, ka tie ir meli un ka tu runā tikai runāšanas pēc — lai aizpildītu klusumu, un aizmirsti ikvienu vārdu, tiklīdz tas izteikts, bet tas nekas, runā tālāk, runā vien tālāk…»

Un šai mirklī es sapratu, cik bīstamu eksperimentu esmu uzsācis. Es nesniedzu viņai nekā; viņa bija man silts, kluss' patvērums garajās, tukšajās stundās cauri nedēļām un mēnešiem. Biju pieradis pie viņas, kā cil­vēks pierod pie ainavas; viņas prombūtnē jutu tukšumu ap sevi, bet ne sevī; sevī — tas nozīmētu mīlestību. Anna saprata to jau pašā sakumā, bet mēmā izmisumā samie­rinājās ar visu, jo mīlēja mani. Es viņai biju visdārgā­kais un tomēr svešs cilvēks; vienaldzīgs un bezrūpīgs — ienācu viņas dzīvjī, iespiedos visintīmākajās atmiņās un rakņajos tajās kā bērns, kas tīksminās ar mirdzošiem nieciņiem, reizēm paceldams kādu pie acīm, lai jau nā­košajā mirklī garlaikots to aizsviestu projām, bet daž­reiz biju arī mīļš pret viņu — un tas bija vēl ļaunāk. Jā, es būtu varējis skatīt pasauli viņas acīm, klausīties viņas sirds balsī, kuru pat viņa pati negribēja uzklausīt; gatava uz visu — viņa lūkojās savā dzīvē, it kā tā — balta un neaptraipīta — vēl tikko sāktos; viņas mīles­tība nebijās zvaigžņu, bet es domāju par viņas smar­žīgajiem matiem un silto, samtaino ādu.

Apklusu, nespēdams vairs dabūt pār lūpām neviena nepatiesa vārda.

— Un tālāk? … — viņa klusu jautāja, liegi šūpo­dama manu galvu. Es nevarēju parunāt, kaklu žņau­dza it kā dzelžaini pirksti; pievienodams visām vecajām nelietībām vēl vienu, pievilku viņas galvu un paslēpos skūpstā, lai no manas sejas viņa nevarētu nolasīt, ka es jau zinu visu.

Cik labprat es jums pateiktu, ka tūlīt pēc šī notikuma iemīlēju Annu un mēs kļuvām ļoti laimīgi, bet cilvēku attiecības, diemžēl, nemēdz tik vienkārši atrisināties.

Pagāja otra ceļojuma ziema, pienāca otrs pavasa­ris. Līdz šim visi darza koki mainīja izskatu, paklausot mākslīgajai Saulei: kad tā sildīja stiprāk, plauka lapas, ziedi, bet, tās stariem atdziestot, koki tērpās košās ru­dens krāsās. Vienīgi Kanādas egle, kas, ietinusies tum­šajās skujās, auga strauta malā, nemainīja savu iz­skatu. Botāniķi ievadīja speciālus' hormonus un prepa­rātus augsnē, no kuras tā smēlās savas dzīvības sulas, bet koks tomēr palika nemainīgs, drūms un vienaldzīgs un, it kā atminējis cilvēku naivo rotaļu un negribēdams kļūt par maldu mirāžas daļu, iegrima mūžīgā miegā. Bet tad kādu rītu Geu saviļņoja jauna ziņa: melnā egle noticējusi pavasarim un pa nakti izlaidusi zaļus dzi­numus …

Dārzā sanāca daudz ļaužu. Neviens nebilda ne vārda. Visi, kas, neizprotamu jūtu dzīti, bija lielā steigā atskrējuši šurp, brīdi pastāvēja, klusēdami nolūkojās uz atmodušos koku un cits pēc cita aizgāja. Beidzot palika tikai daži cilvēki, kāds gribēja noplūkt gaišzaļo dzi­numu, lai to plaukstā saberztu un ieelpotu sveķu smaržu, bet kāds cits viņu bargi norāja. Galu galā es paliku viens. Nosēdos pie koka stumbra un atbalstīju galvu rokās. Vientiesīgajam priekam, ko man sagādāja izplaukušais koks, tagad piejaucās truls žēlums. Pie­peši sajutu cilvēku klātbūtni. Pacēlu galvu. Man blakus stāvēja Ameta un Zorins.

— Nāc mums lidzi, — ierunājās Ameta. — Aiziesim uz zvaigžņu galeriju.

Man nebija ne mazākās vēlēšanās iet turp, it sevišķi šobrīd.

— Negribi? — Ameta vaicāja. — Un tomēr nāc.

Es sadusmojos par Ametas uzbāzību. Piecēlos un negribīgi devos līdzi pilotiem. Lifts mūs aizveda uz skatu klāju. Pēc brīža atradāmies tumsā, augšā mir­dzēja zvaigznes. Negribēju tās redzēt. Novērsos, bet ar muguru, ar galvas ādu, ar visu ķermeni jutu tukšumu, kas plētās aiz manis. Tā mēs stāvējām tumsā, līdz bei­dzot Ameta, nevienu īpaši neuzrunādams, sacīja:

— Mēs nedzīvojam mājā, kurai pāri peld mākoņi, mēs esam tukšumā. Var sevi mānīt un izturēties, it kā tas tā nebūtu, bet tas arī viss. Daudz labāk ir atzīt, ka esam tukšumā… un . pat likt šo atziņu visa pamatā. Tiesa, tad mūs sagrābj bailes, jo viss, uz kā esam ra­duši balstīties, mums ir laupīts. Prāts par varu tiecas aizklāt īstenībai priekšā kādus milzīgus melus. To ne­drīkst darīt. Mums nav vajadzīga mājīga, no dažādām nejaušībām pasargāta dzīve. Vai tad neizpētīta, briesmu

pilna esamiba nav cilvēka cienīgāka? Mēs arvien vairāk paplašinām savu redzes loku, tātad ari atklājam pa­saulē arvien vairāk jauna. Neaizvērt acis! Tā ir vie­nīgā drosmes izpausme, kas mums nepieciešama. Neno- vērsties no tukšuma, nedumpoties pret to, jo tieši tā ir pasaule. Mūsu pasaule. Ir tikai jāsaprot, ka, jo grūtāk kaut kas iegūstams, jo pilnīgāk tas pieder mums, cilvē­kiem, lai tas viss, kas kādreiz likās svešs un baiss, kļūtu par sen kārotu mērķi.

Zvaigznes spīdēja nemirgojot. Es klusēju. Ameta, kā atsākdams pārtrauktu sarunu, atkal ierunājās:

— Ko tu šovakar domā darīt?

— Nezinu.

— Tad atnāc pēc stundas uz Bērnu parku. Labi?

Iespējams, ka es būtu atteicies, bet viņš satvēra

manu roku, un šis īsais, spēcīgais rokas spiediens sa­mierināja mani ar visu: gan ar dīvaino runu zvaigžņu priekšā, gan ar savādo ielūgumu, gan, beidzot, ar viņu pašu, pilotu Ametu.

Par Bērnu parku sauca zāli, kas atgādināja nelielu botānisku dārzu. Koku te nebija daudz un visi zemi, ar spēcīgiem, līkumotiem zariem, pa kuriem varēja labi rāpties augšā. Vismazākajiem te bija iekārtotas smilšu kastes, bet tālāk klintī pavērās grota ar strūklaku vidū.

Tovakar koku un smilšu kastu trūka: videoplastiķi bija pārvērtuši zāli par burvju dārzu, jo te vajadzēja no­tikt īpatnējām sacensībām — konkursam par pasaku stās­tītāja meistartitulu. Pretendentu bija daudz. Tie pēc kārtas ieņēma vietas uz paaugstinājuma, ko, uzmanīgi klausoties, ielenca bērni ar maziem sudraba zvaniņiem rokās.

Viņi izpauda savas jūtas, skandinādami tos pēc kat­ras pasakas, bet liels, ērmīgi tērpts automāts, slēpies palmas ēnā, precīzi reģistrēja zvaniņu kopīgās skaņas intensitāti. Viens no labākajiem stāstītājiem izrādījās Zorins; parasti mazrunīgais pilots pārsteidza mūs ar pasaku «Par Radioaktīvajiem Milžiem no Algola zvaig­znes». Un tomēr uzvarētāja laurus ieguva Tembhāra, kura vārdu, krāšņām raķetēm sprāgstot, nosauca par burvi pārģērbtais automāts.

Audzinātāji aicināja bērnus gulēt, un te nu mazie sacēla brēku, jo vēlējās redzēt vēl kādus brīnumus. Bei­dzot, palūkojies visapkart, ieraudzīju, ka zālē palikuši tikai pieaugušie, un sirds iesmeldzās savādās skumjās, it kā, bērniem aizejot, es būtu šķīries no savas jaunības. Bet tad uz tukšā paaugstinājuma viegliem soļiem uz­kāpa Kalarla un smaidot vaicāja:

— Nu, varbūt vēl vienu pasaku? Ja vēlaties, es pa­stāstīšu kādu, lai jūs visi nejustos tik briesmīgi veci…

Mēs tūdaļ tvērām pēc bērnu pamestajiem sudraba zvaniņiem, un driz vien zāli piepildīja to priecīgās balsis, bet Kalarla ar daudzsološu un noslēpumainu se­jas izteiksmi iesāka:

— Pasaka, ko es pastāstīšu, ir gandrīz patiess no­tikums, un to sauc — «Par Turingu, kas smējās».

Iestājās klusums, kurā kādu brīdi vēl dzirdēja ap- kalpotāju-automātu soļus. Tad apklusa arī tie, bet Ka­larla ar vieglu, rotaļīgu smaidu uz lūparn vēl ilgi, it kā ko gaidīdama, klusēja. Ko gan viņa gaidīja? Varbūt, lai atgriežas tā noskaņa, kas valdīja zālē, kamēr tajā vēl bija bērni.

Beidzot viņa sacīja:

— So pasaku man pastāstīja vecmāmiņa, viņa bija ļoti konservatīva… bet varbūt pasakām komentāri lieki? Es labāk sākšu.

Kalarla vairs nelūkojās uz mums. Viņa domīgi vērās strūklakas dzirkstošajā šaltī, bet stāstītājas samtainā balss jaucās ar ūdens burbuļošanu akmens tvertnē.

— Ļoti sen, vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem, pa­saule dalījusies divās daļās. Vienā no tām valdījuši atlantīdi. Katram cilvēkam — kā sensenos laikos, tā mūsu dienās — ir savi sapņi. Tie bijuši arī atlantīdiem. Viņi sapņojuši iznīcināt otru pasaules daļu, kas bija at­brīvojusies no viņu kundzības. Šim nolūkam viņi krā­juši indes, lai sagandētu gaisu un ūdeni, kā arī radio­aktīvus līdzekļus un sprāgstvielas. Bet, jo vairāk sakrā­juši, jo lielākas bailes viņus sagrābušas. Tādēļ ar zeltu uzpirkuši zinātniekus, lai tie celtu mašīnas, kas noga­lina cilvēkus. Reiz viņi uzzinājuši, ka tālā salā okeāna vidū dzīvojot kāds zinātnieks, vārdā Turings, kas protot būvēt automātus. Tolaik par automātiem zinājuši vēl ļoti maz un neviens nav pratis paskaidrot, kam tie īsti var derēt. Turings būvējis dažādus automātus: vieni varējuši izgatavot mašīnas, citi — cept maizi, vēl citi.— rēķināt un loģiski domāt. Tā viņš strādājis četrdesmit gadus, līdz beidzot izgudrojis automātu, kas pratis da­rīt visu, ko vien sirds vēlas. Sis automāts varējis kausēt metālus, šūt zābakus, pārvērst elementus un celt mājas, un, tāpat kā strādāt fizisku darbu, tas. pratis arī domāt par visdažādākajām lietām: spējis atbildēt uz jebkuru jautājumu, atrisināt jebkuru problēmu; neesot bijis nekā tāda, ko viņš nespētu paveikt, ja tam bijis pavēlēts. At- lantīdas valdnieki aizsūtījuši savus spiegus, lai tie uz­pirktu Turingu, bet zinātnieks tos atraidījis. Tad viņi to saņēmuši ciet un nozaguši izgudrojuma plānus. At- lantīdu vecākais izskatījis tos, tad ataicinājis citus un sacījis: «Kad mums būs automāts, mēs viņam pajautā­sim, kā iznīcināt tos briesmoņus, kas grib uz visiem lai­kiem novērst karus.» Bet otrs valdnieks, sirms un visu cienīts, piemetinājis: «Viņš mums pateiks ari to, kā mūsu pavalstniekus atradināt no domāšanas, jo domājoši cil­vēki nelabprāt mirst, lai vairotu mūsu zelta slavu.» šie vārdi visiem ļoti patikuši, un viņi nolēmuši tā: uzcelsim Turinga Lielo Ģenerālo Automātu un kļūsim visvareni, lai neviens visā pasaulē nespētu mums pre­toties.

Tad viņi sapulcinājuši septiņus tūkstošus rēķinātāju (jo cilvēki toreiz rēķinājuši galvā), lai tie aplēstu, cik zelta vajadzēs automāta celtniecībai, pēc tam ataicinā­juši septiņus tūkstošus inženieru, kas septiņus gadus zī­mējuši plānus. Tie vēl nav bijuši gatavi, kad pirmās strādnieku brigādes jau devušās uz izvēlēto vietu. Ala- inogordo, Jaunmeksikas plašā smilšu tuksneša sirdī, sa­pulcējušies septiņreiz septiņi tūkstoši strādnieku. Tie dzīvojuši dzelzs barakās, kur naktī valdījis ledains aukstums, bet dienā — neciešams karstums. Sāļās smil­tis saēdušas plaušas un acis, strādnieku vidū plosījušās slimības, tādēļ mirušo vietā atlantīdi sūtījuši arvien jaunus strādniekus, un tā viņi rakuši milzu bedres pa­matiem, kaluši šahtas un ejas, bet tām pāri gājuši eks­kavatori, kas atgādinājuši milzu rāpuļus ar gariem kak­liem, kādi dzīvoja pirms simt septiņdesmit miljoniem gadu. Un šī celtniecība ilgusi septiņus un vēl septiņus gadus, bet pēc četrpadsmit gadiem simttūkstoš akru lielo platību klājuši tērauda torņi un milzu ēkas, ko ap­jozuši augsti mūri. Un tad pienākusi diena, kad visi, kas bija piedalījušies šai titāniskajā darbā un palikuši dzīvi, aizbraukuši un vārti aizvērušies.

Būvlaukums kļuvis tukšs un kluss, tikai vējš kaucis augstu pakārtajos vados, bet pa grantētajiem celiņiem staigājuši sargi ar suņiem. Tā tas ildzis septiņas dienas, līdz tumšā,, melnā naktī pie austrumu sienas apstājusies liela- mašīna, ko saukuši par bruņu automobili, un no tās izkāpuši astoņi cilvēki, kas pārvaldījuši Atlantīdu. Pirmajam piederējusi visa tās dzelzs, otrajam — ogles, trešajam — nafta, ceturtajam — satiksmes ceļi, piekta­jam — labība un gaļa, sestajam — elektrība, bet septī­tajam — armija.

No pazemes viņus satikt iznācis celtniecības galve­nais inženieris un zemu palocījies. Valdnieki izkāpuši no automašīnas un augstu virs mūriem ieraudzījuši pie stiepļu trosēm šūpojamies spuldzes, bet to nemierīgajā gaismā — melnus blokus un torņus, kas stāvējuši cieši cits pie cita kā kareivju rindas, taču tā bijusi tikai Tu- ringa Ģenerālā Automāta nelielā virszemes daļa, kamēr galvenās iekārtas bijušas paslēptas dziļi pazemē, tuks­neša klintīs izcirstās ejās un zālēs. No divām pusēm pienākuši sargi un atvēruši mūrī melnas durvis, atbrau­cēji iegājuši iekšā, kur tos gaidījusi maza, stiklota va­gonete, kas tūlīt sākusi braukt.

Viņi braukuši cauri zālēm, kur spīdējusi salta, zil­gana gaisma, un cauri ēkām, kas likās iegrimušas klintī, bet pār viņu galvām melnojis nepārredzams vadu bie­zoknis, nosēts milzīgām izolatoru sēnēm. Garām slīdē­jušas sienā iebūvētas blīvslēgu ligzdas, šahtas, kurās sardzē stāvējuši automāti bruņu cepurēs, bet vagonete laidusies arvien dziļāk, kamēr inženieris sniedzis pa­skaidrojumus un stāstījis, ka tikai galveno agregātu vien pazemē esot vairāk nekā sekunžu cilvēka dzīvē. Viņi turpinājuši ceļu, slīdēdami lejup no stāva uz stāvu, caur stiklu redzējuši aizvijamies gaiteņus, viņu skatieni maldījušies kabeļu mežā, vagonete spraukusies starp resniem vara vadu atzarojumiem, reizēm kaut kur tā­lumā iemirdzējusies rubīnsarkaha uguntiņa, krēsla sa­biezējusi, visu pārklājusi arvien melnāka tumsa, bet vagonete, riteņiem klaudzot, laidusies arvien dziļāk un dziļāk.

Un viss šis neaptveramais un neizmērojamais labi­rints bijis kā izmiris; neviens strāvas impulss vēl nebija skāris miljardus vadu, kas vijušies ap Milzeņa vara smadzenēm. Viņi braukuši ilgi, līdz beidzot aiz logu stikliem iemirdzējušās spuldzītes, kuru gaisma kritusi uz tuneļa valgās klints sienas. Vagonete nodrebējusi un apstājusies. Viņi sasnieguši mērķi. Zem šīs briesmīgās celtnes tās pēdējā, visdziļākajā telpā atradusies neliela, bruņām apšūta, ovāla istabiņa. Viņi iegājuši tajā. Pie melnajām sienām rēgojušās kontrolinstrumentu ska­las — septiņsimt septiņdesmit septiņas skalas, — un pašā vidū bijis paaugstinājums. Uz tā atradies melns mikrofons, bet zem dimanta pārsega — poga un vairāk nekas. No šejienes varējis pavēlēt Lielajam Ģenerāla­jam Turingam.

Inženieris paskaidrojis, ka Milzenis varot tikpat labi audzēt eksotiskus ziedus un ierīkot dārzus kā nogalināt cilvēkus. Tam trūcis drošinātāju, kādi ir mūslaiku auto­mātiem, kuriem tas nemaz nebijis līdzīgs. Tas bijis me­žonīgs, barbarisks automāts, miljoniem reižu lielāks par piramīdām.

Tā viņi stāvējuši tur un klusējuši. Kaut gan pie griestiem degušas spuldzes septiņos svečturos, melnās sienas absorbējušas gaismu. Turingu gan bijis pare­dzēts iedarbināt vēlāk, bet galvenais inženieris, vēlēda­mies izdabāt valdniekiem, licis priekšā to tūlīt izmēģi­nāt. Viņš pats jau ilgus gadus dzīvojis drudžainās gai­dās, un viņa smadzeņu dzīlēs snaudusi doma, kuru viņš slēpis, saprazdams, ka cilvēks, kas nostāsies pie iedarbi­nātā Turinga mikrofona, kļūs varenāks par asīriešu un babiloniešu magiem, kuriem kalpojuši dēmoni. Tādēļ, kad pirmais valdnieks pajautājis: «Kas jādara, lai to iedarbinātu?» — viņš atteicis: «Mans kungs, ir jāno­spiež šī melnā poga, lai paceltos slūžas un Svētā Huana upes ūdeņi ieplūstu septiņdesmit septiņās turbīnās un radītu strāvu, kas piesātinās Turinga metala .iekšas, un viņa orgānos sāks pulsēt elektriskā strāva.» Valdnieks licies drusku aizkustināts, jo mīlējis dižas un brīnumai­nas lietas, un kā negribēdams ar resnu, baltu pirkstu nospiedis pogu. Tūdaļ iedegušās ugunis, aparātu rādī­tāji sākuši drebēt, spuldzes atvērušas savas sarkanās acis un palūkojušās cilvēkos, bet virs viņu galvām sa­kustējusies un ietrīcējusies simttūkstoš akru lielā pla­tība.

Mašīnas sākušās virpuļot un šņākt, tūkstošiem va- kuumcauruļu sārti iekvēlojušās, releji šaudījušies šurp un turp, visās spolēs, solenoīdos un vītnēs ieplūdusi strāva. Bet melnajā istabā varējis redzēt tikai vienmē­rīgi apgaismotās aparātu skalas un skaļrunī skanējusi vienmuļa sanēšana, jo briesmonis ar vara smadzenēm, kaut arī atdzīvojies, tomēr vēl snaudis un it kā miegā krācis.

Tad valdnieki pēkšņi sapratuši, ka atrodas aci pret aci ar visvarenu būtni, ka tas ir dievs, kuru viņi paši radījuši, un, kad tam pavēlēs, tas izpildīs visu. Kad viņi aptvēruši šī vārda jēgu, viņu sirdis, bailēs sažņaugušās, kā raugoties bezdibenī, jo viņi nebija raduši visu spēt.

Katrs sapņojis, ka pēc viņa pavēles automāts iznī­cinās pārējo sešu īpašumu un dzīvību, bet dzinis prom šo neatlaidīgo, uzbāzīgo domu jaunā kara labad, kuru viņi visi kopā bija iecerējuši. Bet astotajam bijis astoņ­padsmit gadu, un viņa tēvs bijis dzelzs valdnieks, ba­gātāks par visiem, jo no dzelzs toreiz izgatavojuši nāves ieročus. Sis valdnieks labāk nekā citi pratis par zeltu pārdot cilvēku asinis, un viņa metalurģiskajās rūpnīcās kaluši tūkstoši tērauda veseru, lai tālās zemes malās beigtu pukstēt tūkstoši dzīvu siržu. Bet viņa dēls vēl bijis tīrais zēns — bāls un melanholisks. Viņš zinājis, kā garšo visi Zemes augļi un visas Tndes, kas kairina pagurušos nervus, un pazinis visas baudas, ko varēja iegūt par zeltu. Tādēļ pasaule viņam šķitusi bezgala garlaicīga, un, meklēdams vēl neizbaudītas sajūtas, viņš labprāt gremdējies tumšo filozofiju labirintos. Viņi visi stāvējuši kā sastinguši, un neviens neuzdrošinājies bilst ne vārda, juzdams savu niecīgumu līdzās šai mašīnai. Visi klausījušies tikai strāvas vienmērīgajā sanēšanā, un viņiem licies, ka briesmonis elpo, pazemīgi gaidī­dams rīkojumus. Un tad bālais zēns paspēris soli uz priekšu un jautājis:

— Kādēļ mēs dzīvojam?

Viņa tēvs satrūcies un gribējis viņu norāt, bet ne­paguvis ne lūpas pavērt, kad Turings jau iedarbojies.

Spuldzes sākušas mirgot, gaisma kļuvusi bālāka, sienu melnums te mācies viņiem virsū, te atkal atkāpies, līdz pēkšņi skaļrunī atskanējusi metāliskā nopūta, tad otra, trešā, ceturtā, arvien straujākas. Grīda sākusi drebēt, sacēlušies putekļi, no spēcīgiem grūdieniem ļodzījušās kājas, līdz beidzot, griezīgas šņirkstoņas un rēkšanas kā viesuļvētras pavadīti, visi reizē metušies uz durvīm, paniskā izbīlī cits citu grūstīdami un samīdami, jo viņi sapratuši: mašīna smējās…