Magelāna mākonis

GEA

Kādreiz sensenos laikos cilvēki bija piesaistīti vienai vietai. Visā plašajā pasaulē viņi pazina tikai to zemes stūrīti, kur piedzima, dzīvoja un nomira. Pirmajiem ceļotājiem nācās pārvarēt mežu biezokņus, krāčainas upes, nepārejamas kalnu grēdas, bet kontinenti, kurus šķīra okeāni, katrs dzīvoja savu dzīvi — kā tālās pla­nētas. Cik pārsteigti bija feniķieši, kad, nonākuši dien­vidu puslodes jūrās, ieraudzīja sauli virzāmies pa debe­sīm no labās uz kreiso pusi un guļošo mēness sirpi aiz Mežāža tropa lecam tā, ka vispirms parādījās divi iesārti ragi.

Pienāca laiks, kad sāka izzust tukšās vietas pa­saules kartēs, kad trauslie burinieki devās ilgos, grūtos un varonības pilnos ceļojumos, — Kolumba, Magelāna, Vasko de Gamas laikmets; bet Zeme arvien vēl bija tik milzīga, ka bieži vien cilvēka mūža nepietika, lai apbrauktu tai apkārt, un dažam labam no pirmajiem ceļotājiem vairs nebija lemts ieraudzīt savu dzimteni. Tikai mašīnu laikmetā mūsu planēta pamazām saruka un cilvēki sāka mērot ceļu ap zemeslodi mēnešos, ne­dēļās, tad dienās, līdz beidzot izrādījās, ka, pakļaudams telpu, cilvēks ir iedragājis to, ko gadu simteņiem bija uzskatījis par visnesatricināmāko, proti — laiku.

Katram no mums šodien ceļojot gadās gan panākt aizritošo dienu, gan pagarināt vai saīsināt nakti, gan, lidojot pretēji Zemes griešanās virzienam, pārlēkt vie­nai nedēļas dienai. Neviens par to nebrīnās — tik pa­rasts tas kļuvis; ļaudis, kas strādā uz mākslīgajiem pa­vadoņiem, pierod pie vietējā laika, kur miega un nomoda stundas aizrit ātrāk nekā Zemes diennakts, bet atgrie­zušies viegli iekļaujas vecajā ritumā. Telpa ir sarāvusies, laiks iedragāts, bet niecīga vēl ir cilvēka vara pār to. Pat kosmonauti, atgriezušies no tāliem lidojumiem Sa­turna vai Plūtona apkaimē, atved savos kuģos laiku, kas aizsteidzies priekšā ne vairāk kā trīs, četras vai pie­cas dienas.

Ekspedīcijai dodoties ārpus Saules sistēmas, uz tu­vāko zvaigzni — Centaura Proksimu, radīsies divi laiki. Viens paliks nemainīgs uz Zemes, bet otrs, kuru mērīs uz Geas, ritēs jo lēnāk, jo ātrāk trauksies raķete. Visa ceļojuma laikā starpība sniegsies gados. Dīvaini un pār­steidzoši ir tas, ka teorijas un formulas, kuras līdz šim attiecināja tikai uz zvaigžņu pasauli, sāks valdīt cilvēka dzīvē. Mēs atgriezīsimies jaunāki par saviem laikabied­riem uz Zemes, jo Visuma telpā kā priekšmetu, tā augu un cilvēku molekulās laiks ritēs lēnāk; grūti ffciredzēt, kādas sekas^būs šai parādībai tad, kad lidojumi ārpus Saules sistēmas kļūs ikdienišķi.

Tā es prātoju, stāvēdams mazajā lidlaukā, kas atra­dās sausā, zālainā ieplakā starp bērzu un alkšņu audzēm. Mani jau gaidīja no Geas atsūtītā raķete — jocīgs reaktīvs lidaparāts, kas nolaižoties izpleš trīs «pleznas» un nostājas uz tām vertikālā stāvoklī, atgā­dinādams sengrieķu vāzi ar slaidu kaklu.

Biju jau atvadījies no visa — no cilvēkiem, pazīsta­majām ainavām, priekšmetiem — un sagatavojies ce­ļam; man bija viegli un mierīgi ap sirdi, tikai kaut kur dziļi gailēja satraukums, un tomēr centos novilcināt aiz­lidošanas brīdi. Stāvot raķetes garajā ēnā, vēroju tuvējo egļu puduri, kas pret gaismu rādījās zilgans. Bija rāma, tveicīgā klusumā iegrimusi diena, kādā vasara mēdz nemanot nomainīt pavasari; karstumā it kā nogurušās gundegas bija nokārušas savas izpūrušās galviņas, tu­vumā iečiepstējās kāds putns, bet, paša balss izbiedēts, atkal apklusa. Tas viss man vienā mirklī būs jāpamet — kā peldētājam, kas atstāj krastu.» Turpat pie manām kājām pudurī ziedēja zilas puķītes, kurām es nezināju

nosaukuma; noliecos, lai tās noplūktu, bet izslējos ar tukšām rokām. Kādēļ? Tās taču novītīs. Lai ziedi paliek tādi, kādus es tos skatīju pēdējo reizi. Uzkāpu pa ra­ķetes kāpnēm un durvīs vēlreiz atskatījos: neskaitāmi sārti rietošās saules stari lauzās caur smuidro egļu tum­šajām galotnēm.

Es gribēju pasmaidīt — man tas bija nepieciešams. Bet nespēju. Stingums, kas mani bija pārņēmis, pama­zām pārvērtās vēl neizprotamā smagumā.

— Varam lidot, — automātiski noteicu, pieliecos, lai ieietu pa durvīm, un apsēdos.

— Varam lidot, — atteica, bet, pareizāk sakot, no­šņācās pilots-robots.

Raķete sakustējās un pacēlās gaisā. Caur apaļajiem lodziņiem vēroju Zemi, kas ātri attālinājās. Kabīnē kļuva gaišāks: šodien man vēlreiz uzlēca saule, majes­tātiski celdamās arvien augstāk un augstāk, bet tikai īsu brīdi; drīz debesu zilganums nobāla kā atkvēlināts, pārklājās ar pelniem, nomelnēja, un beidzot parādījās zvaigznes. Man pašreiz negribējās tajās skatīties; at­balstījies pret tukjiā sēdekļa atzveltni, kas atradās man priekšā, sēdēju tā; nezinu, cik ilgi, līdz atskanēja signāls.

Pacēlu galvu. Dziļi lejā aiz loga kvēloja saule — degoša bumba plandošu liesmu vainagā. Priekšā uz nekustīgo zvaigžņu fona ieraudzīju daudzkrāsainas, arvien augošas spirāliskas uguntiņu virknes. Tās bija Geas signālugunis, kas rādīja vienvirziena ceļu kravas raķetēm, reaktīvajiem lidaparātiem un maziem šāviņiem, kā manējais, kuri veseliem spietiem riņķoja ap Geu. Mēs divreiz pārlidojām tai pāri — acīm redzot lid­lauks bija pārpildīts. Beidzot pa radio saņēmām uzaicinājumu nolaisties. Mūsu kuģītis apmeta pa­rasto cilpu, un piepeši mani apžilbināja sudra­bota gaisma — Geas bruņas atstaroja mūsu raķe­tes ugunis. Gea auga kā milzīgs, piepūsts, mirdzošs balons, kas nekustīgi pakarināts izplatījumā. Taču drīz tās spožums satumsa un nodzisa. Mēs tuvojāmies Geai no sāniem. Gandrīz kilometru garais, zivij līdzīgais kuģis strauji tuvojās, aizsegdams debesis. Es sajutu vieglu grūdienu, uz brīdi viss satumsa, un atkal iedegās ugunis, bet šoreiz citas.

Tiklīdz biju izkāpis no raķetes un paspēris dažus solus (tuvumā nebija neviena cilvēka), slīdošās kāpnes sāka celt mani augšup. Pusceļā pagāju sānis un nostā­jos uz nekustīgas, balkonam līdzīgas platformas. Te, kādus trīs stāvus zemāk, plētās preču lidlauks. Gar ne­spodra tērauda slīdlentām pa gaisa tiltiem, kas atradās virs raķešu skrejceļiem, dārdēdami un klaudzēdami, els­dami un pūzdami ļodzīgā pīļu gaitā virzījās soļojošie automātiskie krāvēji un buldozeri.

Apaļās lidlūkas Geas korpusā kā drudžaini elpo­jošu zivju mutes nepārtraukti vērās vaļā un ciet, no tuneļiem ik brīdi iznira raķetes un izmeta savu kravu uz bezgalīgās slīdlentas, bet pie zāles sienām mirgoja oranžas, sarkanas un zaļas signāluguntiņas. Telpu pil­dīja neskaidra, vienmuļa, dobja dunoņa. Tā bija samērā klusa, jo zālē darbojās skaņu slāpētāji, kuru gliemežnī­cas bija redzamas pie kolonām un griestiem.

Iekāpu liftā. Informatora mikrofonā, kas bija ierīkots tā sienā, apjautājos, kur var sastapt inženieri Irjēlu, ekspedīcijas tehnisko vadītāju. Viņš atradās uz devītā klāja. Devos turp. Lifta vertikālās šahtas sienas bija no caurspīdīgas masas, un braucot es reckēju kustamies lif­tus blakus šahtās, bet, tā kā mūs šķīra tukši tuneļi, palsā miglā tītie cilvēku silueti tajos bija tik neskaidri, ka tos nevarēja pazīt. Piepeši aiz manas šahtas stikla sienas parādījās apgaismota ātrlifta kabīne, kas cēlās ātrāk par manējo. Tanī brauca divi cilvēki. Viens stāvēja ar muguru pret mani, turpretī otra augums un seja bija labi redzami. Tās izteiksmi un viņa žestus es nesapratu, jo braucējs pārāk ātri nozuda manam skatienam. Ātrlifts aizdrāzās, un es turpināju ceļu viens, tikko redzētā cil­vēka tēlam lēni izgaistot manā apziņā. Tas bija viens no ekspedīcijas dalībniekiem, mūsu laika izcilākais zi­nātnieks Gobars.

Lifts apstājās. Es atrados plašā gaitenī. Neparastā satikšanās mani bija mazliet saviļņojusi, un varbūt tādēļ kavējos uzmeklēt inženieri.

Pa kreisi no manis ik pēc pārdesmit metriem bija redzamas durvju ailes, bet pa labi, cik tālu vien sniedzās skatiens, stiepās stikla siena. Tā izstaroja gaismu, kura likās nākam no mākoņainām debesīm. Ejot pa gaiteni, ievēroju, ka šī gaisrha nepārtraukti mainās — brīžiem kļūst spilgtāka, brīžiem bālāka. Kad tā, domās nogri­mis, soļoju uz priekšu, man arvien vairāk likās, ka eju gar liela meža malu.

«Dīvaina ilūzija,» es nodomāju un piegāju pie stikla sienas. Tur lejā plētās milzīgs parks. Ieraudzīju ozolu un skābaržu vainagus, kas līgojās vējā, dzīvžogu ietver­tus sulīgus zālienus, puķu dobes, līkumotus celiņus un mazus ezeriņus — dažos spoguļojās debesu zilgme, citos varēja redzēt mākoņu attēlu, — un tālāk birzis, kuras vietvietām šķērsoja stigas; maigs, iedzeltens zaļums pakāpeniski pārgāja egļu melnumā, kuru puduri bija izkaisīti lapojuma jūrā. Sī meža ainava stiepās līdz pat baltiem mākoņiem klāto debesu apmalei. Piespiedis seju stikla sienai, vēroju dziļi lejā melni zilas klintis, kuras stiepās paralēli gaitenim, putojošu strautu, kas vijās lejup pa klintīm, un ieplakā, kur tas nozuda skatie­nam, — ciprešu puduri virs lāsainā porfīra bluķiem.

Pirmais iespaids izgaisa. «Videoplastiska pano­rāma,» nodomāju.

Sai brīdī kāds uzlika roku man uz pleca.

Manā priekšā stāvēja garš, vājš cilvēks mazliet sa- kumpušu muguru un tumši rudiem, cietos gredzenos sa­vītiem matiem, kas cieši piegulēja galvai. Viņam bija jauna, pasausa, grumboties gatava seja ar lielu muti un plānām, kustīgām lūpām. Viņš smaidīja, savilkdams vaigus neskaitāmās sīkās krociņās un atklādams ļoti baltus, asus zobus. Es pazinu šo cilvēku, pirms viņš mani uzrunāja.

— Esmu Irjēla, — viņš teica, — konstruktors. Mēs jau esam redzējušies.

Sniedzu roku, ko viņš stipri saspieda un atlaižot pa­taustīja delnu.

— Airētājs? — viņš apvaicājās un pasmaidīja vēl platāk — ja vien tas bija iespējams.

Es apstiprinoši pamāju.

— Ar airēšanu te būs bēdīgāk. Bet tu taču nodar­bojies ari ar skriešanu, dakter, vai ne?

Sī sporta intervija mani uzjautrināja.

— Tā gan, — atteicu, — bet baidos, ka tur, — es norādīju uz parku, — skriet nevar. Tur nekā nav, vai ne?

— Kā nu nel — inženieri apbēdināja mana neticība. — Tas ir īsts dārzs… nu… varbūt drusku mazāks, nekā no šejienes izskatās.

Viņš atkal pasmaidīja. Viņa mirdzošajās acīs, cieta­jos, rudajos matos, sejā bija kaut kas pievilcīgs; tajā bija daudz šķelmīga, varbūt pat viltiga humora.

Irjēla raudzījās manī, bieži mirkšķinādams acis, it kā pārdomādams nedaudzos vārdus, kurus es biju pa­guvis izteikt.

— Dakter, — viņš sacīja, — Gea ir velnišķīgi liela un sarežģīta padarīšana, bet mūsu ceļojums — vēl sa­režģītāks. Vai zini ko, pirms tu pārņemsi savu valstību, ziedo man piecpadsmit minūtes, labi?

Sī ievada pārsteigts, es vēlreiz pamāju ar galvu. Viņš paņēma mani zem rokas un pieveda pie tuvākās ailes. Nobraucām ar liftu lejā. Es skaitīju stāvus: lifts apstājās pirmajā. Durvis atvērās, un biezā pakrēslī ieraudzījām kuplu vīteņaugu iapotni. Zem kājām iečirk­stējās grants, nāsīs iesitās svaiga skuju smarža. Pēc da­žiem desmitiem soļu atskatījos un pārsteigts apstājos. Uz visam pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, plētās plašs, kalnains apvidus; biezu mežu apaugušie pakalni ar šur tur izmētātām gleznainām kaļķakmens klintīm stiepās arvien tālāk un tālāk — līdz pat apvārsnim, ko ietvēra zilganas meža masīvu svītras.

— Lieliska ilūzijai — es neviļus iesaucos.

Irjēla sadrūmis vēroja mani.

— Pagaidi, — viņš sacīja, — tu apsolīji man piec­padsmit minūtes. Iesim tālāk.

Mēs šķērsojām nolaidenu zālienu, ceļu aizsprostoja ziedošu ceriņu krūmi. Mans pavadonis devās tieši bie­zoknī. Es sekoju viņam. Krūmājs piepeši izbeidzās pie strauta, kas putoja akmeņainos krastos. Irjēla vienā rāvienā pārlēca tam pāri, es darīju to pašu. Otrā krastā inženieris viegli uzrausās uz liela klintsbluķa un ar roku aicināja mani sēsties blakus.

Labu brīdi mēs klusējām. Vējš te likās stiprāks, un tā sveķu smarža pastiprināja vēsumu, kas nāca no strauta, kurš burbuļoja pie mūsu kājām. Pretējā krastā straumes ielokā pacēlās majestātiskas, drūmas Kanādas egles, bet drusku tālāk auga milzīga ziemeļu priede ar zilām un sudrabainām skujām; tās lāču ķetnām lidzīgās saknes vīdamās pazuda klinšu spraugās. Gribēju jautāt, vai te sākas ilūzija. Visu laiku centos uztvert robežu, kur īstais parks pariet videoplastiskā mirāžā, ko uzbur

veikli noslēpta aparatūra, bet nevarēju saskatīt nekādu pārejas pazīmju. Ilūzija bija pilnīga.

— Dakter, — Irjēla klusi sacīja, — nezinu, vai tiki dzirdējis, ka esmu viens no Geas konstruktoriem. Man gribētos, lai tu saprastu, ka tā nav tikai labi konstruēts mašīnu komplekss. Iedomājies, ka, plānojot šo kuģi, vi­sas tā nepieciešamās un derīgās iekārtas, mēs nepare­dzējām tikai vissvarīgāko — to, ka, izņemot mūs pašus, Gea būs vienīgā Zemes daļiņa, ko mēs paņemsim līdzi…

Man bija jāsasprindzina dzirde, tik klusi Irjēla ru­nāja. Vēja brāzieni un strauta čalas akmens gultnē brī­žiem apslāpēja viņa balsi.

— Tas nav parasts kuģis. Tavs skatiens atdursies pret tā sienām pirmajā atmodas brīdī, kad būsi vesels vai saslimis, atpūtā un darbā, dienā un naktī. Tā tas būs gadiem ilgi. Sīs mašīnas, metala sienas, šie akmeņi, ūdens un koki būs vienīgais, ko skatīs tavas acis, bet šis vējš — gaiss tavām plaušām. Sī ainava gan ir trūcīga, šaura, vienmuļa, bet tā tomēr ir daļa no Zemes. Gea ne­būs tikai kuģis, bet tava dzimtene, dakter. Tava tēv­zeme.

Viņš brīdi klusēja.

— Tā tam jābūt, noteikti jābūt… citādi tev būs ļoti grūti. Ļoti slikti un grūti. Ja arī tu pašreiz esi nobijies, zinu, ka neteiksi man to un neatteiksies no ceļojuma, jo tu to nespētu. Un tādēļ no tevis paša ir atkarīgs, vai šis ceļojums jeb, pareizāk, dzīve būs visaugstākā brīvība vai vissmagākā nepieciešamība. Piecpadsmit minūtes vēl nav pagājušas, bet tas jau ir viss. Es tev to pateicu tādēļ, ka … Vai runāt tālāk, vai arī tu vēlies, lai es vā­cos pie visiem velniem?

— Runā, Irjēl.

— Redzi, es mazliet nojaušu, kādēļ tu šeit ieradies viens. Tev netīk izšķirties, un tu vienmēr gribētu izman­tot divas iespējas tur, kur vieta tikai vienai… Tagad gan tu mani laikam briesmīgi nolādi?

— Tu taču zini, ka ne.

— Tad ir labi. Paklau, — vai tu uzvarēji Mehillu?

— Vai tam ir kāds …

— Ir. Tu uzvarēji visus, vai ne?

— Jā.

— Tad sniedz roku.

Pasniedzu roku, un viņš pavilka mani atpakaļ. Klints bluķis, uz kura mēs sēdējām, saskārās ar otru. Pavero­ties uz augšu, kļuva redzams milzīgs akmeņu nogru­vums līdz augstās nogāzes pašai virsotnei. Aizā kā sud­raba čūska aizvijās strautiņš. Irjēla pavilka manu roku uz tuvējā klints bluķa pusi. Es sagaidīju, ka sajutīšu tā nelīdzeno, vēso virsmu. Bet pirksti izgāja caur akmeni kā caur gaisu un atdūrās pret gludu metālu. Es sapratu. Te bija dārza robeža, te beidzās īstie koki un akmeņi un sākās videoplastikas uzburtais turpinājums: tālie meži, mākoņainās debesis, kalni… viss.

— Un šis strauts? — jautāju, norādīdams uz mazo, sudrabaino čūsku kalnos, kura likās esam sākums puto­jošai straumei akmens gultnē.

— Sis te ir visīstākais pasaulē — vari tanī peldēties, cik patīk, — Irjēla atteica, — bet tas, kas augšā… nu ko, atkārtošu tavus vārdus — «lieliska ilūzija».

Viņš atlaida manu roku. Tas bija dīvains skats: roka līdz pat elkonim atradās klintī, kuras vispār nebija. Re­dze runāja pretim taustei.

Es atvilku roku; kad tā parādījās, ilūzija atkal kļuva pilnīga.

Atstājot parku, es vaicāju inženierim:

— Kā tu mani tik labi pazīsti?

— Es tevi nemaz nepazīstu, — viņš atbildēja. —Pa­teicu tev to pašu, ko nesen sacīju sev.

— Un tomēr tu zini par mani… — Viņa smaids man neļāva nobeigt.

— Zinu par tevi samērā daudz, bet tas ir pavisam kas cits. Man taču ir jāzina: esmu mašīnu pavēlnieks un cilvēku biedrs.

— Tu pirmīt ieminējies par skriešanu. Vai te var trenēties?

— Kā tad. Ap parku ir skrejceļš. Labāku nevar vēlē­ties. Mēs varēsim skrieties … Varbūt tu uzvarēsi mani, lai gan to vēl nevar zināt. Es skrienu īsākas distances — trīs un piecus kilometrus.

Viņš uzlūkoja mani, šķelmīgi pasmaidīja un piemeti­nāja:

— Bet tu uzvarēsi mani, ja vien ļoti gribēsi…

Kādu laiku mēs klusējām, un, tikai iznākot ceturtajā stāvā no lifta, Irjēla sacīja:

— Tie ir tikai vārdi un nekas vairāk. Mēs sakām, ka būs grūti, bet vai varam iedomāties, ko tas nozīmē? Ci­vilizācija mūs ir izlutinājusi, mēs esam kā siltumnīcā iz­audzētas zemenes — apaļi, mīksti un sārti, nepietiekami norūdīti. Neesam vēl velnu redzējuši.

«Ko viņš vienmēr to velnu piemin,» man pavīdēja doma, bet skaļi izteicu:

— Mēs nebūt neesam tik izlutināti, kā tu saki, un par apaļu un mīkstu tevi nekādi nevar nosaukt.

— To mēs redzēsim, jo viss vēl priekšā. Bet pagai­dām darīsim savu darbu, vai ne?

Piekrizdams nolaidu plakstus, bet, kad pacēlu tos, Irjēla jau bija nozudis, it kā viņu būtu parāvis velns, ko allaž pieminēja.

«Viņš pats ir kā videoplastiska ilūzija,» es nodomāju un rūgti pasmaidīju.

Pajautāju informatoram, kā nokļūt slimnīcā, un de­vos turp.

Sekoja atkal īss ceļojums liftos, vispirms vertikāli, pēc tam pa garu, ieslīpu šahtu gar pienbaltām un opāla sienām. Gaitenis, kas veda uz slimnīcu, bija šaurāks par galeriju virs parka, krēmzelta krāsā ar gaiši zilu rotājumu, kas atgādināja lapu ēnas uz saules apspīdē­tām sienām. Neviena loga. Nezin kā tas panāktsl Pie tam bija skaidri redzams, ka šīs ēnas līgojas vējā. Te bija daudz pārsteidzoša. Sis tas man likās pat pārāk sa­mākslots.

Ar savu dzīvokli iepazinos pāris minūtēs: dažas ne­lielas, gaišas istabas, darba kabinets ar logiem uz jūru — protams, videoplastisku mirāžu. Man iešāvās prātā, ka tā modinās vēl lielākas ilgas, kas nav piepildā­mas. Bet iespējams, ka tam tā jābūt.

Manu dzīvokli no slimnīcas šķir spraišļota priekš­telpa. Tās vidū grīdā iebūvētā majolikas vāzē aug liela, tumša araukārija. Uz visām pusēm tā stiepj savas skujo­tās pleznas.it kā gribēdama artām aizskart garāmgājējai un atgādināt par savu esamību. Dubultdurvis ved mazā zālē. Te ir daudz sienas skapīšu, spožu sterilizatoru, ven­tilatoru; sānu nišās aiz matēta stikla atrodas ķīmiski mikroanalizatori, stikla trauki, retortes, elektriski sild- aparāti. Nākošā — lielākā zāle vēl žilbinošāk balta. Kā dzīvsudrabs mirdzoši aparāti, plastiska porcelāna krēsli un augsti, puslokā izbūvēti logi. Aiz tiem redzama sinagi viļņojoša, nodzeltējusi druva.

Otrā zāles galā ir plaša blāvstikla siena; aiz tās es negāju, jo nopratu, ka tur ir īstā operāciju zāle. Caur blāvo stiklu neskaidri iezīmējās aparātu apveidi un ķi­rurģiskais galds, kas atgādināja tilta posmu. Tuvojoties nākošajām durvīm, izdzirdu aiz tām vieglus un sīkus, acīm redzot sievietes soļus. Es sastingu. Neprātīga doma: tā ir Anna! Es to apvaldīju un atvēru durvis. Pie augsta loga ar muguru pret mani stāvēja sieviete baltā virsvalkā. Aiz viņas stiepās sniegbaltu gultu rinda, ku­ras citu no citas līdz pat griestiem atdalīja zilgana opāla krāsas plāksnes. Sieviete bija Annas augumā, ļoti jauna; viņas tumšie mati vijās lielās sprogās. Tā kā, izdzirdusi manus soļus, viņa nepagriezās, cerība manī uzliesmoja no jauna, un šoreiz es to vairs nespēju apspiest — man pietrūka spēka.

— Anna, — es izdvesu.

Esmu pārliecināts, ka viņa to nevarēja dzirdēt, bet tomēr pagriezās pret mani. Ieraudzīju svešu meiteni… tā nebija Anna. Skaistāka par Annu. Tuvojoties meite­nei, es tomēr vēl meklēju šai nepazīstamajā sejā ilgotos vaibstus, cerēdams, ka sapnis piepildīsies,

— Vai tu esi ārsts? — viņa jautāja, nekustīgi atspie­dusies pret palodzi.

— Jā.

— Mēs būsim kolēģi, — meitene sacīja, — mani sauc Anna Ruiss.

Es sarāvos un pētoši uzlūkoju viņu. Nieki. Viņa, pro­tams, nekā nezināja. Vai tad tikai vienai sievietei pa­saulē ir tāds vārds!

Saraukusi uzacis, viņa smaidīja — laikam pārprata manu klusēšanu.

— Tu esi pārsteigts, dakter?

, _— Nē… tas ir… nē, nē, — iesaucos, ar smaidu slēpdams apmulsumu. — Esmu dzirdējis tikai tavu uz­vārdu un iedomājos, ka esi vīrietis.

Mēs brīdi klusējām.

— Mums te pagaidām nav ko darīt, vai ne?

— Jā, — Anna nedroši atteica. Tad gluži kā maza meitene piegāja pie gultas un, domās nogrimusi, izlīdzi­nāja iedomātās krokas gultas segā.

— Nu, ja mums nav*darba, tad … varam tikai vēlē­ties, lai tāpat būtu ari uz priekšu, — es sacīju.

Mēs atkal klusējām. Es ieklausījos dziļajā mierā, kas, likās, valdīja visā kuģī, bet tad atcerējos trokšņaino lidlauku. Tātad te bija vienigi laba skaņu izolācija.

— Slimnīcas vadītājs ir profesors Srejs, vai ne? — es jautāju.

— Jā, — viņa atbildēja, priecīga, ka beidzot atradu­sies diezgan pateicīga sarunu viela. — Pašreiz profesors nav uz kuģa, viņš aizlidojis uz Zemi, bet šovakar atgrie­zīsies. Es ar viņu runāju pirms dažām minūtēm.

Pēkšņi kaut kur neaptveramā augstumā atskanēja spalga, džinkstoša skaņa, kas atgādināja mehāniska putniņa vīterošanu.

— Pusdienas! — priecīgi iesaucās mana darba- biedre, un tagad es sapratu, ka viņa visu laiku bija saspringti gaidījusi šo signālu.

«Acīm redzot garlaikojas… jau tagad!» man pazi­bēja doma.

Anna, kas bija nodzīvojusi te jau veselu nedēļu, pa­vadīja mani cauri Geas gaiteņu labirintiem. Ļoti platas slīdošas kāpnes mūs pārcēla pāri centrālā parka stikla jumtam. Ievēroju, ka parka «debesis», raugoties no aug­šas, ir pilnīgi caurspīdīgas. Kā no zemu lidojošas lidma­šīnas vērojām mežainus pakalnus, kas plētās zem mums.

Ēdamzāles vestibilā pamanīju redzētu seju: tas bija Ters Hārs, vēsturnieks, ar kuru iepazinos pirms dažiem mēnešiem. Viņš palicis man atmiņā sakarā ar jocīgu no­tikumu. Viesibās pie profesora Muraha viņa galdabiedre bija kāda viesa septiņus gadus veca meitiņa. Ters Hārs visādi centās viņai kavēt laiku, līdz mazā pēkšņi sāka nevaldāmi raudāt un māte bija spiesta viņu izvest ārā. Izrādījās, vēsturnieks bija pastāstījis bērnam, ka senos laikos cilvēki nogalinājuši dzīvniekus, lai tos apēstu. Vēlāk, kad palikām dārzā divatā, Ters Hārs ar aizkusti­nošu nopietnību atzinās, ka viņu mulsinot bērnu sabied­rība. «Pēc piecu minūšu ilgas sarunas,» viņš teica, ar­vien vēl apjucis, «es sāku svīst no piepūles, meklējot tematu sarunai, un galu .galā viss beidzas tāpat kā šodien.»

Tagad, ieraugot Tera Hāra drukno, pasmago augumu, es uzsmaidīju viņam kā vecam paziņam. Viņš arī mani pazina un aizvilka mūs ar Annu pie kāda no galdiņiem. Tur jau sēdēja gara auguma vīrietis — tas bija Ters Akonjans, ekspedīcijas vadītājs.

Kad pie mūsu galdiņa pienāca automāts un sāka likt uz šķīvjiem siltus ēdienus, ņemdams tos no savas kris­tālā iekšpuses, es pāri mirdzošajiem pusdienas traukiem ar interesi vēroju sirmo astrogātu. Viņam bija liela, stū­raina galva. īsi apcirptā melnā bārda laistījās zilganā krāsā kā ļoti veca, rūdīta asmeņa tērauds.

«Varbūt tādēļ,» es nodomāju, «viņam ir palama «tē­rauda astrogāts».»

Zāle pamazām pildījās. Uz citrondzeltenām sienām ar sudrabainām apmalēm bija uzgleznoti skati no vidus­laiku pilsētu dzīves. Griesti likās izcirsti no milzīgas le­dus plātnes. To dimanta rozetēs atstarojās uz galdiņiem plandošās sveču liesmas un pārplūdināja zāli ar mirgo­jošu gaismu.

Ters Akonjans apjautājās, vai esmu apmierināts ar dzīvokli. Viņš pacēla galvu, un sejā, kas lika domāt par viņa dzimtā Kaukāza tumšajiem, drūmajiem kalniem, negaidīti iemirdzējās bērnišķīgi zilas acis.

— Ja gribi ko pārveidot, mūsu arhitekti ir tavā rī­cībā, — astrogāts turpināja, jo bija nepareizi iztulkojis manu klusēšanu. Es sacīju, ka dzīvoklis man ļoti patīk. Annai Ruisai piepeši iegribējās palmu vīna, ko viņa bija dzērusi Malajā, kur ilgāku laiku dzīvoja, un pierunāja arī mani nogaršot šo vīnu. Automāts nozuda un pēc mirkļa atgriezās, uzbūris divas pudeles. Pēc tam no ļaužu straumes, kas virzījās starp galdiņiem, atdalījās trīs cilvēki un tuvojās mums: irjēla, viņam līdzīgs ga­dus četrpadsmit vecs zēns un tumšmataina sieviete. No tālienes likās, ka viņa ir vidējos gados, bet tuvojoties kļuva it kā arvien jaunāka. Tā bija pazīstamā tēlniece Soledade. Zēns, pienācis pie mūsu galdiņa, strauji pie­vilka kāju, bet Irjēla, stāvot viņam aiz muguras, pa­skaidroja:

— Tas ir mans dēls Nilss, dakter..,

Viņi apsēdās. Nilss Irjēla vērīgi palūkojās manī. Viņš mēdza pētīt cilvēku sejas, it kā tās būtu mīklas, kas nekavējoties jāatrisina. Sēžot līdzās zēnam, tēlniece brīžiem izskatījās vienos gados ar viņu. Viņas šaurajā sejā izdalījās tumšsārtās, biezās lūpas un mirdzošie zobi. Acis viņai bija viegli piemiegtas, kailie pleci meitenīgi vaji, bet man palika atmiņā viņas stingrais, enerģiskais rokas spiediens. Pakausī saspraustajos matos bija iesieta lenta. Brīžiem viņa nepacietīgi pakratīja galvu, it kā gribēdama atbrīvoties no šīs sievišķīgās rotas.

Pusdienas solījās būt lieliskas. Rubīnsārtā rāmītī zvīļoja garš ēdienu saraksts, bet vīnu karte atgādināja senlaiku grāmatu — to varēja pētīt stundām. Uz galda atradās tik daudz dažādu zeltainu, zilu un zaļu šķīvīšu, glāžu, kausiņu, ka es brīnījos, kā tiem pietika vietas uz nelielās sešstūra galda virsmas. Anna Ruisa, kuras gai­šais profils iezīmējās uz ieliekta spoguļstikla fona pa labi no manis, gardi ēda, katru kumosu vērīgi aplūko­dama. Kad atnesa cepeti, viņa pameta pētošu skatienu tuvākajā spogulī un ar īsti sievišķīgu kustību sakārtoja matus. Sarunas pie galda nevedās, jo visi bija aizņemti ar daudzajiem izsmalcinātajiem ēdieniem. Uz galda vi­zuļot vizuļoja zelts un kristais.

Pusdienu nepieredzētais bagātīgums mani pārsteidza un pat mazliet kaitināja, bet es klusēju, uzskatīdams, ka jāpakļaujas vietējai kārtībai. Ters Hārs tomēr ne­nocietās.

— Ak vai, — viņš nopūtās, — nu gan pārcentušies! Tas laikam domāts kā viesmīlības apliecinājums, bet cil­vēks jau to nespēj turēt!

Visi sāka smieties. Uzreiz jutāmies pavisam nepie­spiesti. Un tagad mēs abi ar Annu iedrošinājāmies at­teikties no kārtējā ēdiena, ko automāts grasījās uzlikt mums uz šķīvjiem. Izraisījās dzīvas sarunas par Marsa tuksnešu apūdeņošanu. Tikai Soledade visu pusdienas laiku domās kavējās kaut kur citur. Divas reizes viņai nokrita dakšiņa, ko viņa izklaidīgi meklēja pagaldē, ap­draudot visus galda traukus; ikreiz, pacēlusi galvu, viņa pārsteigta ievēroja, ka automāts izrādījies veiklāks, jo bija jau likvidējis šīs neuzmanības sekas, un uz galda laistījās jauns nažu un dakšiņu komplekts. Soledade atdzīvojās tikai tad, kad pasniedza sasaldētu apelsīnu siteni. Visi apklusa, bet Soledade, vēcinādama garās skropstas, jautāja automātam>

— Vai nevarētu dabūt sausu baltmaizi?

Kad to atnesa, viņa sāka maizi drupināt, mērcēt glāzē un ēst tik maziem gabaliņiem kā putniņš.

Ters Hārs paliecās uz priekšu un draudzīgi pačuk­stēja man ausī:

— Kā tev patīk,freska tur uz tās sienas?

Es pagriezos uz to pusi, kurp viņš rādīja ar dakšiņu. Gleznā bija attēlota viduslaiku pilsētas iela. Gar to slē­jās ērmoti nami ar režģotiem logiem un smailiem jum­tiem, kuri izskatījās pēc klaunu cepurēm; gar namiem staigāja cilvēki, bet ielas vidū pa tērauda sliedēm brauca gaiši zils vagons. Caur vagona priekšējo stiklu bija re­dzams vadītājs baltā parūkā un ar zeltu izšūtā spilgtā kamzolī ar kruzuļainu mežģiņu apkakli, galvā viņam bija trīsstūraina cepure ar strausa spalvu. Enerģiski sa­tvēris kloķi, viņš vadīja savu vecmodīgo braucamo, pilnu ar ļaudīm, kuri raudzijās ārā pa logu.

Es īsti nesapratu, kas Teram Hāram likās tik smiek­līgs: viņš klusītiņām smējās un sazvērnieciski mirkšķi­nāja man kā nerātns puišelis.

— Nu, kā tev patīķ? — viņš atkārtoja.

Es centos atrast gleznā kādu kļūdu, anahronismu, kas tā varēja uzjautrināt vēsturnieku. Acīm redzot Teru Hāru, kā jebkuru speciālistu, uztrauca citu cilvēku zinā­šanu trūkums viņa aroda jautājumos.

— Man liekas, — es šaubīdamies iesāku, — ka te kaut kas nav kārtībā ar logiem … Logi ar šādiem krus­tiem parasti bija tikai tajos namos, kuros piekopa reli­ģiskus kultus, vai ne? Jo krusts bija …

Ters Hārs palilkojās manī plati ieplestām acīm, pie­tvīka un iesmējās tik skaļi, ka savukārt es sajutu sār­tumu sakāpjam vaigos.

— Bet, mīļais cilvēk, ko tu runā! Logi ir bez vainas, un šim krustam nav nekā kopīga ar reliģisko mītu. Vai tad tu neredzi? Tas taču ir elektriskā sliežu ceļa va­gons — tā saucamais tramvajs, kas saistās ar XIX—XX gadsimtu, bet vadītājs un pasažieri tērpušies kā Franci­jas karaļnama galminieki.

— Tātad mākslinieks ir kļūdījies par simt gadiem. Vai tad tas ir tik svarīgi? — Anna nāca man talkā./ — Tērpi tolaik mainījās gandrīz vai ik brīdi … Atceros, reiz skatījos izrādi… Vai viņiem kamzoļi bija izšūti vai ne, vai parūkas bija gaišas vai tumšas…

Ters Hārs pārstāja smieties.

— Nu, — viņš noteica, — izbeigsim šo temu. Esmu vainīgs. Man tas vienmēr licies neticami, bet jums vi­siem tomēr ir tik bezgala, tik nedzirdēti maz zināšanu vēsturē.

Viņš uzsita ar dakšiņu pa galdu.

— Bet paklau, profesor, — es ieteicos, — kas gan no mums nezina sabiedrības attīstības likumus?

— Tas ir tikai skelets un vairāk nekasi — viņš pār­trauca mani. — To drusciņu jūs iemācāties skolā. Jūs nemaz neinteresē, kā cilvēki senatnē dzīvoja, strādāja, par ko sapņoja.

Sai brīdī zālē kāds piecēlās un jautāja, vai klātesoša­jiem nav iebildumu pret vieglu muziķu. Visi izteica pie­krišanu, un tai pašā brīdī atskanēja klusināta melodija. Ters Hārs vairs nerunāja līdz pat pusdienas beigām. Zālē kļuva arvien tukšāks, arī mani galda biedri piecē­lās. Palocījies pret tiem, es izgāju kopā ar dakteri Ruisu jeb Annu, kā es viņu tagad uzrunāju. Sākumā man bija grūti izrunāt viņas vārdu, bet drīz tas pārgāja.

Viņa sāka aizrautīgi izrādīt man kuģi.

Kuģī bija vienpadsmit stāvu; ejot uz pakaļgalu, vis­pirms apskatījām mazo priekšpuses observatoriju, pēc tam — galveno astrofizisko observatoriju, kas aizņēma piecus stāvus un kur atradās Geas spēcīgākais teleskops; tad iegriezāmies kuģa vadīšanas centrālēs, virs kurām bija novietotas divas automātisko stūrēšanas iekārtu grupas: viena darbojās, kad kuģis attīstīja lielu ātrumu, otra — tam virzoties debess ķermeņu tuvumā. Pēc tam nobraucām lejā, kur atradās lidlauks un Geas raķešu an- gāri, apskatījām sporta zāles, bērnu parku, peldbasei­nus, filharmoniju, videoplastikas un atpūtas zāles. Sī stāva galā atradās arī mūsu slimnīca. Tur, kur dzīvoja­mās telpas piekļāvās atomdzinēju kamerām, kas aiz­ņēma visu kuģa pakaļgalu, pacēlās varena bruņu aiz­sargsiena pret radioaktīviem izstarojumiem. Tad ar liftu atkal uzbraucām augšā, kur apstaigājām vienpadsmit laboratorijas, bet ar divpadsmito man jau pietika. Re­dzot, ka mana sajūsma atslābst un tās vietā stājaš no­gurums, Anna likās tik-norūpējusies, ka pat iebāza mutē mazo pirkstiņu, bet, sajutusi manu skatienu, to žigli iz­ņēma un priecīgi iesaucās:

— Es zinu, kur mēs iesim! Tu taču vēl neesi bijis pa­staigu klājā?

Es atbildēju noraidoši. Anna iepriecināta triumfējoši paņēma mani zem rokas un veda uz klāju.

Plaša gaiteņa galā ieraudzījām sudrabaini blāvu, smagi krītošu aizkaru. Mēs to pašķīrām un no mākslīgi apgaismotā gaiteņa piepeši nokļuvām pilnīgā tumsā.

Labu brīdi es nekā neredzēju, tad acis sāka pamazām pierast pie tumsas. Mēs atradāmies plašā galerijā; ja vien tā nebūtu tik gara, to gandrīz varētu saukt par zāli. Jk pēc pāris desmitiem soļu galerijas sienā parādījās durvis, virs kurām spīdēja bālas, fosforescējošas bulti­ņas; šo dzelteno, likās, gaisā pakarināto svītriņu rinda, kas izskatījās kā jāņtārpiņu virknite, stiepās tik tālu, ka pēdējās saplūda nepārtrauktā, bāli vizuļojošā līnijā. Kad, atrāvis skatienu no uguntiņām, pavēros uz galeri­jas vai, pareizāk, klāja otru pusi, man šķita, ka tur nav nekā, bet nākošajā mirklī attapos, ka biju maldījies. Tur pavērās bezdibenis.

Uzmanīgi, baidīdamies, ka klājs var pēkšņi izbeig­ties un es ar galvu uz leju iegāzīšos bezdibenī, paspēru dažus soļus uz zvaigžņotā izplatījuma pusi, bet te iz­stieptā roka pieskārās vēsai, caurspīdīgai sienai, kura neļāva virzīties tālāk.

Ieraudzīju pazīstamus zvaigznājus. Kaut kur zem manis aizvijās Piena Ceļa takas. Tur gailēja daudzi mil­jardi sīku dzirksteļu; uz šī blāvā, dziestošai liesmai lī­dzīgā fona vietvietām rēgojās melnas bedres — drūmo kosmisko mākoņu ēnas. Pēc brīža pamanīju, ka zvaig­znes kustas, ka mans Piena Ceļam pievērstais skatiens pamazām ceļas augšup, līdz piepeši galerijas viņā galā parādījās spožs sudraba gaismas trīsstūris. Pagriezos uz to pusi. Staru kūlis strauji plētās, apgaismodams ar­vien lielāku telpu, cita pēc citas nobāla fosforescējošās bultiņas virs durvīm, un vienā mirklī visu klāju pielēja mēnesnīcas gaisma. Palūkojos debesīs. Pats Mēness at­radās kaut kur lejā — apaļš, biezi nosēts krāteriem, kā milzīgs sudrabains un tārpains auglis. Tas laiski peldēja uz priekšu, aptumšodams apkārtējās zvaigznes, bet ēnas uz klāja dziļā klusumā mainīja kustības virzienu, kļuva arvien slīpākas, spokaini slīdēja pa sienām un griestiem, liecās un lūza, kamēr Mēness sasniedza Geas otro galu

un nozuda tikpat negaidīti, kā bija uzpeldējis. Tas viss bija viegli izskaidrojams — kuģis nepārtraukti griezās ap savu garāko asi, tādējādi radīdams mākslīgu gravi­tācijas lauku.

Kad Mēness norietēja aiz kuģa pakaļgala, mūs atkal apņēma tumsa. Pēkšņi Anna saņēma manu roku savā mazajā, karstajā plaukstā un pavilka mani uz otru pusi, čukstēdama: .

— Skaties … skaties … Tūlīt uzlēks Zeme.

Starp zvaigznēm parādījās zilgana, miglā tīta lode, kuras trīs ceturtdaļās valdīja nakts. Tās milzīgā sirpja mirdzums bija maigāks nekā Mēnesim, gaiši zils ar tikko jaušamu zaļganu nokrāsu. Mākoņu plaisās pa­vīdēja neskaidri, izplūduši kontinentu un jūru apveidi. Virs ziemeļpola, kur pašreiz valdīja polārā nakts, kvē­loja spoža gaisma — tā bija Zemes mākslīgā zvaigzne, ziemeļu atomsaule. Uz klāja atkal ēnas mijās ar gais­mas strēlēm, tās locījās, plētās, krita, Zemes pēdējais atspīdums pieskārās galerijas griestiem, slīdēja arvien tālāk, līdz viss atkal satumsa.

— Vai tu redzēji? — bērnišķīgā sajūsmā čukstēja mana pavadone.

Es neatbildēju. Sis skats man bija labi pazīstams; katrs no mums kaut pāris reižu gadā ir pacēlies no Ze­mes, lai kaut kur ceļotu cauri tukšumam, bet tie parasti bija īsi ceļojumi, kas ilga dažas dienas, retāk nedēļas, un atgriežoties arvien zinājām, kas mūs sagaida; tagad turpretim Zeme man šķita nesasniedzama, neizsakāmi tāla… Un, kad jaunā meitene man līdzās, piespiedusi seju vēsajam stiklam, čukstēja: «Cik burvīgi…» — pēc ilgāka laika pirmo reizi jutos vientuļš.

«Bērns,» es nodomāju.

Tumsā, kura mūs apņēma pēc Zemes nozušanas, lēni peldēja zvaigžņu mākoņi, tik noslēpumaini un vilinoši celdamies augšup, ka nevarēja atraut skatienu: šķita, ka tiem līdzi majestātiski cēlās sudraba dzirkstīm piebirusi tumsa kā aizkars, kas slēpj kaut ko nezināmu, — bet mani šī ilūzija vairs nespēja maldināt…

Tad mēs kādu laiku staigājām pa klāju, kur ar biezu tumsu mijās gaismas šaltis — te Mēness spilgti baltie, te Zemes zilganie stari, un likās, ka tos rada milzīgu spārnu vēdas.

Anna stāstīja man par sevi. Kopā ar viņu uz Geas bija tēvs, pazīstams komponists. Tieši šai brīdī filhar­monijā izpildīja viņa sesto simfoniju. Es izteicu izbrīnu, ka Anna pat neuzaicina mani to noklausīties.

— Ai, es jau to tik labi pazīstu .,. Vai tad tēvs no­skatās visas manas operācijas? — viņa to izteica tik nopietni, ka brīdi šaubījos, vai tas ir joks. Beidzot tomēr nolēmām iet uz koncertu. Kad mēs tuvojāmies vestibilam ar hrizoprasa plākšņu grīdu, atskanēja augsti, melodiju vainagojoši fināla akordi, un drīz pēc tam publika sāka atstāt zāli, virzoties lejā pa kāpnēm, kas plašā lokā apvija^ varenu dabiska vulkanita bluķi un kā balta, krēslā* Izzūdoša spirāle sasniedza dzīvžogus, kuri stie-

ās līdz pat Geas centrālajam parkam. Mēs stāvējām āpnēs, nezinādami, ko iesākt. Meitenei droši vien jau sen bija apnikusi tik nerunīga jaunekļa sabiedrība, bet viņa varonīgi turpināja pildīt savu pavadones lomu un ar galvu un acīm neuzkrītoši rādīja man garām ejošos cilvēkus, nosaukdama viņu uzvārdus. Visvairāk, liekas, bija astronomu un fiziķu, tehniķu bija mazāk, bet mehā- neirista nebija neviena.

— Mehāneiristiem visu dara automāti, acīm redzot tie var viņu vietā noklausīties arī koncertus, — Anna sa­cīja un ilgi smējās par savu asprātību, bet smiekli pārgāja vāji slēptās žāvās. Tas jau bija nepārprotams mā- iens, tādēļ es atvadījos, novēlēdams labu nakti. Viņa noskrēja lejā, pustumsā pagriezās atpakaļ un vēlreiz pamāja ar roku.

Es vēl paliku kāpnēs; mans skatiens vēroja tumšas un gaišas galvas, kavējās pie sieviešu augumiem. Ļaužu plūsma kļuva arvien retāka, vēl dažas grupas, tad kāds novēlojies pāris… un es jau gribēju aiziet, kad plašā, kolonu ietvertā durvju ailē parādījās vientuļa sieviete.

Viņa bija neparasti, apbrīnojami skaista. Ovāla seja, slaidi izliektas uzacis, tumšas acis, augsta, skaidra piere — un tas viss vēl maigs un nenoteikts, kā vasaras rītausma. Noteiktas, izveidotas, gribētos teikt — no­beigtas bija vienīgi lūpas, kas šķita daudz vairāk no­briedušas nekā seja. Tajās bija kaut kas tāds, kas mo­dināja reizē līksmi un ilgas. Kaut kas ļoti viegls, dzie­došs un tomēr cilvēcisks. Viņas tuvumā viss kļuva daiļš. Kad, sasniegusi kāpnes, viņa ar savu balto roku pieskā-

rfls nelīdzenajai vulkanīta klintij, šķita, ka aukstais ak­mens uz mirkli atdzīvojas. Sieviete tuvojās man. Sma­gie, atrisušie mati laistījās visās bronzas nokrāsās un, gaismas apspīdēti, mirdzēja kā zelts. Kad viņa pienāca pavisam tuvu, pārsteigts ievēroju, cik viņa maza au­guma. Vaigi bija gludi, apaļīgi, zods ar bērnišķīgu bed­rīti. Ejot garām, sieviete ielūkojās man acīs, un cīpslas uz viņas kakla savilkās kā maiga instrumenta stīgas.

— Viens pats? — viņa jautāja.

— Viens, — es atbildēju un nosaucu savu uzvārdu.

— Kalarla, — viņa sacīja, — esmu biofiziķe.

Uzvārds man likās pazīstams, bet nevarēju atcerē­ties — kādā sakarībā. Mēs stāvējām tā kādu sekundi, kura man šķita mūžība. Tad viņa pamāja ar galvu un, pateikusi «ar labu nakti, dakter», sāka kāpt lejā. Garais iērps, kas slēpa viņas kājas, viegli viļņoja. Brīdi vērojis, kā mana jaunā paziņa aiziet, drīzāk aizslīd prom vingra un slaida, pārvilku roku pār seju un tikai tad pamanīju, ka smaidu. Smaids izdzisa. Sīs sievietes sejā — tagad es to nopratu — bija kaut kas sāpīgs. Tas bija kaut kas ļoti trausls un varbūt ne visiem saskatāms, bet noteikti bija. Tāda seja var būt tad, ja no mīļota cilvēka slēpj savas ciešanas un dara to labi. Tikai gluži svešs cilvēks spēj tās pamanīt un tikai pirmoreiz tiekoties, jo vēlāk piera­dis viņš vairs to neuztver.

«Ko lai dara,» es nodomāju. «Ikviens no tiem dažiem simtiem cilvēku, kas pašreiz dodas pie miera ērtajos Geas apartamentos, ņem līdzi ceļojumā uz zvaigznēm visas savas Zemes rūpes. Dodoties bezgalībā, tās nevar nokratīt, kā nokratījām no kājām Zemes pīšļus.»