Magelāna mākonis

KOMUNISTI

Kas gan no mums ievēro automātus? Kas gan domā par to esamību, kaut ari tie atrodas it visur un ir tikpat nepieciešami kā gaiss plaušām un atbalsts kājām? Kād­reiz senos laikos ļaudis baiļojās, domādami, ka auto­māti var sacelties pret cilvēku; kas gan šodien tādas domas neuzskata par ārprāta murgiem? Vai mēs varētu radīt automātus, kas iznīcina? Protams. Bet tikpat labi mēs varētu nojaukt mūsu pašu pilsētas, izraisīt zemes­trīces un injicēt sev slimības. Katrs cilvēka roku darbs var būt vērsts pret viņu pašu, to pierāda kaut vai nāves līdzekļi, ko radījušas barbarisma civilizācijas. Taču mēs nedzīvojam, lai iznīcinātu, bet gan lai veicinātu un at­tīstītu dzīvību, un šim vienīgajam mērķim arī kalpo mūsu automāti.

Projektējot pirmo zvaigžņu ceļojumu, zinātniekiem nācās atrisināt kādu ļoti grūtu problēmu. Bija iespē­jams, ka kuģa milzīgais ātrums ļauni ietekmēs cilvēka normālo prāta darbību, ka vājākie indivīdi, nespēdami pretoties šai postošajai ietekmei, nonāks ārprāta stā­voklī un dos automātiem nepareizus vai pat bīstamus

rīkojumus. Sāda iespēja bija jānovērš. Sai nolūkā tika radīta īpaša uztvērēju sistēma, ar kuras palīdzību va­rēja bloķēt visus Geas automātus. Sī sistēma atradās ekspedīcijas vadītāju pārziņā, kas pilnā mērā apzinājās savu atbildību. So līdzekli viņi drīkstēja izmantot tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumā, ja citādi vairs ne­varēs pārvaldīt situāciju. Automātu bloķēšana varēja kļūt par visai nopietnu precedentu, jo mūsu civilizācijas tūkstoš gadu ilgajā vēsturē tie vēl nekad nebija attei­kušies izpildīt cilvēka pavēles. Tādēļ, dzirdot Ir jēlas briesmīgos vārdus, pūlis pie lūkas sastinga un kādu minūti stāvēja dzeltenajā gaismā kā pārakmeņojies. Piepeši klusumu pārtrauca strauji nobremzēta lifta kau­ciens. Zemu noliektās galvas pagriezās uz to pusi. Tik­līdz lifts pieskārās gaiteņa grīdai, tā pavērtajās durvīs parādījās Ters Hārs.

Saliecies viņš devās taisni sastingušajā pūlī, it kā iesoļotu tukšā telpā. Tie, kurus viņš uzlūkoja, pašķīra ceļu un tūlīt aizsprostoja aizmugurē radušos eju. Tā viņš izsoļoja cauri ļaužu baram un, iegājis nišā, uzkāpa uz lūkas sliekšņa. Pasmagu stāvu, izslējies pāri cilvēku galvām, viņš sāka runāt, sākumā gandrīz čukstus, un iestājās tāds klusums, it kā visi būtu pēkšņi aizturējuši elpu. Visu acis pievērsās viņa tumšajam augumam, ko no muguras apgaismoja dzeltenās spuldzes. Balss kļuva pamazām skaļāka un dobji dunēja slēgtajā telpā.

— Jūs, kas gribat iet bojā: ziedojiet man desmit mi­nūtes jūsu dzīves. Tad mēs aiziesim — es un viņš —un jūs izdarīsiet to, ko gribat izdarīt. Neviens neuzdroši­nāsies jūs aizkavēt. Es jums to apsolu.

Viņš klusēja brīdi, kas ilga dažus sirds pukstienus.

— Pirms tūkstoš divsimt gadiem Berlīnes pilsētā dzīvoja kāds cilvēks vārdā Martins. Tas bija laikā, kad viņa valsts sludināja, ka vājākās tautas esot jāiznīcina vai jāpārvērš par vergiem, bet pašu pavalstniekiem tā lika domāt nevis ar smadzenēm, bet ar asinīm. Martins bija stikla fabrikas strādnieks. Tāpat kā daudzi, viņš darīja to, ko tagad veic mašīnas: ar dzīvām plaušām sūknēja gaisu verdošajā stikla masā. Un tomēr viņš nebija mašīna, bet cilvēks, viņam bija vecāki, brālis, mīļota meitene, un viņš saprata, ka ir atbildīgs par vi­sas Zemes cilvēkiem — tiklab par slepkavām un slep­kavojamiem, kā par saviem tuvākajiem. Tādus cilvēkus toreiz sauca par komunistiem. Martins bija viens no tiem. Valsts vajāja un slepkavoja komunistus, tādēj viņiem bija jāslapstās. Slepenai sardzei, ko sauca par «gestapo», izdevās Martinu notvert. Martins, būdams partijas organizācijas biroja loceklis, zināja daudzu biedru uzvārdus un adreses. Gestapo prasīja, lai viņš tos nosauktu. Viņš klusēja. Viņu spīdzināja. Vairākas reizes viņš gandrīz noasiņoja, tad viņam ļāva nākt pie samaņas. Viņš joprojām klusēja. Ar salauztām ribām un nūjas sitienu atsistiem iekšējiem orgāniem Martinu ievietoja slimnīcā. Viņu ārstēja, līdz viņš atguva spēkus, un tad spīdzināja atkal, bet viņš klusēja. Viņu pratināja dienu un nakti, modināja, uzlaižot spilgtu gaismu, uz­deva viltīgus jautājumus. Viss velti. Tad viņu izlaida brīvībā, lai, sekojot viņa pēdās, atrastu pārējos komu­nistus. Martins to saprata un palika mājās, bet, kad izsīka pārtikas krājumi, gribēja atgriezties fabrikā, taču tur viņam nedeva darbu. Martins meklēja darbu citur, bet viņu nekur nepieņēma. Viņš bija badā. Paguris klai­ņoja pa pilsētu, pat nemēģinādams uzmeklēt kādu no biedriem, jo zināja, ka viņam seko.

Viņu atkal apcietināja, bet šoreiz ķērās pie jaunas metodes. Martins saņēma atsevišķu liru istabu, labu uzturu un medicīnisko palīdzību. Braucot arestēt, ges- tapovieši ņēma viņu lidzi; izskatījās tā, it kā viņš tiem rādītu ceļu. Viņam bija jābūt klāt, kad spīdzinaja ap­cietinātos biedrus, vai arī jāstāv kameras durvīs, kad tos veda no nopratināšanas. Gestapovieši mudināja vi­ņus atzīties, teikdami, ka aiz durvīm stāvot viņu biedrs, kas jau visu pateicis. Kad Martins kliedza biedriem, ka atrodas tādā pašā stāvoklī kā viņi, gestapovieši izlikās, ka tas pieder pie tīši spēlētās komēdijas. Sai laikā ko­munistisko partiju nežēlīgi vajāja, saites bieži pār­trūka un bija jāvairās no katra, ko turēja aizdomās kā nodevēju. Komunistu skrejlapas sāka signalizēt, ka Martins ir nodevējs. Gestapovieši viņam tās rādīja. Pēc tam, nekā neprasīdami, atkal izlaida viņu brīvībā. Pēc vairakiem mēnešiem Martins uzmanīgi mēģināja no­dibināt sakarus ar biedriem, taču neviens viņam neuz­ticējās. Tad viņš aizgāja pie brāļa, bet tas viņu nelaida iekšā. Viņi sarunājās caur aizslēgtām durvīm. Arī vecāki nelikās par viiļu ne zinis. Māte iedeva maizes ku­kuli, bet tas arī bija viss. Viņš atkal mēģināja sameklēt darbu — velti. Viņu apcietināja trešo reizi, un kāds augsts gestapo ierēdnis sacīja viņam: «Cilvēk, tavai klusuciešanai vairs nav nekādas jēgas. Tavi biedri jau sen tevi uzskata par nelieti un nodevēju. Neviens no vi­ņiem negrib par tevi pat dzirdēt. Pie pirmās izdevības viņi tevi nogalinās kā traku suni. Apžēlojies par sevi un sāc runāt.»

Tomēr Martins klusēja. Tad viņš atkal tika izlaists un izsalcis klīda pa pilsētu. Kādu vakaru satika svešu cilvēku, kurš aizveda viņu pie sevis mājās, paēdināja, piedzirdīja ar alkoholu un sāka mierīgi iegalvot, ka ta­gad jau esot vienalga, vai viņš runās vai ne, bet, ja nerunās, tad viņu nonāvēs, un šī nāve nekā nelīdzēs — viņš miršot kā nodevējs; bet Martins klusēja. Sis cil­vēks aizveda viņu uz cietumu. Kādā decembra naktī, divus gadus pēc pirmās apcietināšanas, viņu izveda no kameras akmens pagrabā un ielaida lodi pakausī. Pirms nāves, dzirdot, ka nāk viņa bendes, viņš piecēlās un savas kameras sienā iekasīja vārdus: «Biedri, es…» Vairāk nepaguva uzrakstīt — atstāja tikai šos divus vārdus, tā pārtraukdams divu gadu ilgo klusuciešanu, un viņa līķis sapuva kādā no lielajām kaļķu bedrēm.

Palika tikai gestapo dokumenti un hronikas, kas kāda vēlāka kara laikā iebruka cietuma pagrabos, un šajos vēlā imperiālisma laikmeta izrakumos mēs, vēs­turnieki, atklājām tos un izlasījām vācu komunista A4artina dzīves stāstu.

Bet tagad padomājiet. Sis cilvēks klusēja, kad viņu spīdzināja un mocīja. Klusēja, kad no viņa novērsās tuvinieki, vecāki, brālis un biedri. Klusēja, kad vairs neviens, izņemot gestapoviešus, neteica viņam drau­dzīgu vārdu. Bija pārtrūkušas visas saites, kas cilvēku var vienot ar pasauli, bet viņš arvien vēl klusēja — un te nu ir šīs klusuciešanas alga!

Ters Hārs pacēla rokas.

— Te nu ir šīs klusuciešanas alga: mūsu drausmī­gais parāds vistālākajai pagātnei, tiem tūkstošiem cil­vēku, kas gājuši bojā līdzīgi Martinam, un pat viņu uzvārdi mums paliks nezināmi. Tas ir vienīgais, kā dēļ viņš atdeva dzīvību, labi zinādams, ka nekāda labāka

pasaule neatalgos viņa mokas, ka viņa dzīve uz visiem laikiem izbeigsies kaļķu bedrē, ka nebūs ne augšām* celšanās, "he atmaksas. Bet viņa nāve šai klusumā, kuru pats bija izvēlējies, varbūt par dažām minūtēm, bet var­būt arī par dažām dienām vai nedēļām — tas nav no svara! — ir paātrinājusi komunisma atnākšanu. Un mēs nu esam ceļā uz zvaigznēm, jo viņš tam ziedojis savu dzīvību, un mums ir komunisms… bet kur gan ir komunisti?!!!

Sim dusmu un sāpju pilnajam saucienam sekoja īss, baiss klusuma bridis. Tad vēsturnieks atkal ierunājās:

— Tas ir viss, ko gribēju jums teikt. Tagad mēs aiz­iesim, inženier, bet viņi atvērs lūku un, gaisa spiediena izmesti, izkritīs tukšumā, pārsprāgdami kā asiņaini bur­buļi, un izplatījumā mūžīgi riņķos šo dzīves izbiedēto cilvēku ķermeņi.

Viņš nokāpa zemē un izspraucās cauri aplim, ko ap viņu bija izveidojuši apkārtstāvošie cilvēki; brīdi vēl bija dzirdami viņa soļi, tad iesvilpās lifts. Bet ļaudis stāvēja nekustīgi. Viens pārvilka ar roku pār seju, it kā noraudams no tās smagu, saltu plīvuru, otrs iekle­pojās, kāds cits ievaidējās vai ieraudājās, līdz piepeši visi sakustējās un … devās uz visām četrām pusēm, galvas nokāruši, nesdami savas smagās, nevarīgi no­laistās rokas, kas ejot kā nedzīvas šūpojās viņu soļu ritmā. Beidzot palikām tikai mēs trīs: Irjēla, kas stāvēja pie sienas, arvien vēl turēdams rokā bloķējošo aparātu, Zorins, atspiedies pret'sienu, rokas uz krūtīm sakrusto­jis, un es. Mēs ilgi tā stāvējām. Gribēju jau doties prom, kad pār mūsu galvām atskanēja stiepta, dobja skaņa: jau bija iestājusies nakts un dūca brīdinājuma sig­nāli — Gea kāpināja ātrumu.