Magelāna mākonis

ASTROGĀTA TĒLS

Kalnu strauts, sastapis ceļā nepārvaramas klintis, sāk piepildīt ieleju. Tas ilgst mēnešiem un gadiem, sīkā, nepārtraukti plūstošā ūdens strūkla nav pat saredzama starp melnajiem masīviem, un tomēr kādu dienu ieleja kļūst par ezeru, bet strauts, pārplūdis pāri tās malām, turpina savu ceļu.

Tieši šāda mūžam nesatricināma pacietība, kas pie­mīt dabas spēkiem, no tukšumā klīstošiem atomiem ra­dot liesmojošas, ledainas un zaļiem dārziem klātas pa­saules, — tieši šāda pacietība bija raksturīga tēlniecei Soledadei. Četrus gadus viņa strādāja pie darba, kura dēļ bija devusies mums līdzi ceļojumā. Viņa veidoja astrogāta tēlu.

Jāatzīstas, es nevarēju tikt gudrs, kādēļ tēlniece iz­vēlējusies Songramu. Uz kuģa taču bija tādi astrogāti kā tēraudcietais Ters Akonjans ar modrajām acīm, kurš vienmēr likās esam tālāk no visa apkārtējā nekā jeb­kurš cits, bija Grotrians ar filozofa galvu sudrabotu matu vainagā, bija visretāk sastopamais Pendergasts — garš, sakūkušiem pleciem, it kā sava lielā auguma no­gurdināts, ar acu zīlītēm, kuru priekšā likās paveramies neizmērojamas tāles, bet kas vienmēr bija sarāvušās tik sīkas kā melni punktiņi, jo viņš bieži dežurēja nak­tīs. Un tomēr Soledade bija izvēlējusies visparastāko no viņiem; grūti būtu atrast mazāk patētisku tēlu. Son- grams, šis padruknais, tumšmatainais vīrietis labprāt smējās — ne vien sabiedrībā, bet arī vienatnē. Bieži, ejot gar viņa kabinetu, varēja dzirdēt skaļas jautrības

eksplozijas. Viņš vai plīsa no smiekliem, lasot savu iemīļoto literatūru — seno" astronomu darbus; viņš mēdza teikt, ka viņu uzjautrinot nevis seno autoru zinā­šanu trūkums, bef gan viņu pašpārliecinātība. Nebija nejaušība, ka tieši pie Songrama ieradās bērnu delegā­cija ar gluži nopietnu lūgumu sarīkot kādu avāriju — «mazu, bet īstu», jo citādi esot garlaicīgi.

Mēs ieraudzījām skulptūru ceļojuma ceturtās gada­dienas priekšvakarā. Tā vēl atradās darbnīcā. Tēr­pusies pelēkā, noputējušā darba virsvalkā, Soledade noņēma tēlam biezu auduma gabalu, kas to sedza. Astrogātu viņa nebija atveidojusi smagā akmens ska­fandrā, ne arī ar paceltu galvu, lai skatiens liktos trau­camies zvaigznēs. Uz vienkārša postamenta stāvēja tāds pats cilvēks kā mēs visi — mazliet pieliecies, kā gribē­dams doties uz priekšu, bet vēl pūlēdamies kaut ko at­cerēties, un tādēļ lūpās ielocījies tāds kā smaids vai nemiera vaibsts. Tas ir kaut kas svarīgs, jo viņš sa­springti domā, bet vēl nav izgaisusi viegla izbrīna par to, ka viņš te stāv viens, pacelts uz granīta pjedestāla.

Uz tēlnieces jautājumu, kā viņam patīkot skulptūra, Songrams atbildēja vienīgi:

— Tu uzticies man vairāk nekā es pats…

Jau četrus gadus uz izliektās skalas galvenās stū­rēšanas armatūras priekšā melnoja skaitļi 281,4° un —2,2°, kas apzīmēja mūsu-kursa galaktisko platumu un garumu grādos. Sudraba punkts, mūsu kuģa apzī­mējums uz lielās zvaigžņu kartes, jau bija sasniedzis pusceļu, bet debesis joprojām palika nemainīgas. Tikai dažas vistuvākās zvaigznes gausi pārvietojās uz melnā fona. Zilgani liesmojošais Sīriuss lēnām virzījās tuvāk sarkanajai Betelgeizei, Centaura zvaigznes mirdzēja arvien košāk, tomēr neviens, izņemot astrofiziķus, ne­mērīja laika plūdumu ar šīm pārmaiņām, kas bija tik niecīgas salīdzinājumā ar mūs aptverošo nedzīvo bez­dibeni. Pat pašā kuģī laiks likās sastindzis, katra aus­toša diena bija līdzīga aizritējušai, mākslīgais gada­laiku cikls nevienu vairs nespēja apmānīt, un laika ri­tēšanu mēs manījām tikai pēc jauniem cilvēkiem, kas

parādījās mūsu vidū, kaut arī bijām ieslēgti hermētis­kajā kuģa apvalkā.

Četrus gadus vecais Tembhāras dēls (viņš bija pie­dzimis jau uz kuģa) reiz rotajājoties jautāja man:

— Tēvoc, kā izskatās īstie cilvēki?

— Ko tu runā, puisīt, — es iesaucos, — kādi īstie cilvēki?!

— Nu tie, no Zemes.

— Bet mēs jau tieši esam no Zemes, — es atbil­dēju, apvaldīdams satraukumu. — Tavs tēvs, tava māte, mēs visi… tu pārliecināsies pats, kad mēs tur atgrie­zīsimies. Un galu galā tu taču pats skaties visādus notikumus no Zemes dzīves un zini, ka cilvēki uz Zemes ir gluži tādi paši kā mēs.

— E, — puisēns novilka, — tas nav pa īstam, tas tikai video…

Vecākie bērni nereti visai impulsīvā veidā atgādi­nāja mums par savu esamību; pašu parks viņiem bija par šauru, un rotāju karstumā viņi sarīkoja varenu skriešanos un pēdu dzīšanu, piepildot ar klaigām visus Geas stāvus.

Laiks ritēja. Zēni izauga par vīriem, meitenes kļuva sievietes, darbnīcās un laboratorijās parādījās arvien vairāk jaunu seju. Bet šīs pārmaiņas, protams, neapro­bežojās ar zinātnisko un māksliniecisko kolektīvu pa­pildināšanos. Daudziem no mums vistuvāko cilvēku skaitā ir ne tikai piederīgie, kolēģi, draugi, bet arī jau­nieši, kas nāca pie mums ar saviem noslēpumiem vai arī pēc padoma un palīdzības. Sādi nodibināta pazī­šanās nereti pārvēršas par draudzību. Tā ir reizē ieprie­cinoša un skumja parādība. Iepriecinoša tādēļ, ka jau­natni pievelk tikai tie, kas ar savu dzīvi radījuši atdarināšanas cienīgas vērtības. Un skumja tādēļ, ka pirmais tāds viesis parasti vēsta mūsu pašu jaunības aiziešanu. Mani bieži apmeklēja Nilss Irjēla. Tagad viņš bija garš, izstīdzējis jauneklis, kas ne vien smaidot, bet arī runājot atsedza zobus — it kā kostu vārdus kā sīkus, sulīgus augļus. Nilss bija ļoti atjautīgs, bet zēna talanti bija tā sakusuši ar vēl daļēji bērnišķīgajām dī­vainībām, ka viņa automāti, pūlēdamies attīrīt rūdu no sārņiem, strādāja aizgūtnēm. Aplūkojot Nilsa darbus matemātikā, vecākie speciālisti vienlaikus pukojās un smaidīja, jo pat viņa dīvainībām piemita kaprīzs bur­vīgums. Ar gadu jaunāko profesora Trehuba dēlu Vik­toru viņi bija nešķirami; abus varēja sastapt visneiedo­mājamākās vietās diskutējam tā, ka beidzot abiem kū­pēja galvas.

Kādu vakaru Nilss, kura uzvedībā pēdējā laikā ievēroju pārmaiņu — viņš bija kjuvis rāmāks un bieži nogrima klusā vērošanā, pēc visai ceremoniāla ievada kautrīgi atzinās man, ka rakstot dzejoļus. Sākumā viņš atnesa dažus; es lasīju tos viņa klātbūtnē un, juzdams, cik uzmanīgi viņš vēro manu seju, centos, lai tā neko neizpaustu, jo dzejoļi bija ļoti vāji. Drīz vien viņš ieradās ar lielu kaudzi jaunu dzejoļu. Sājos atskaņās sarakstītajos filozofiskajos apcerējumos viņš pauda il­gas pēc bojā ejas, apjūsmoja iznīcību kā patvērumu ciešanās. Es jau sāku atskārst šo drūmo noskaņu cēloni, kad turpmākajos dzejoļos — viņš nesa man to arvien vairāk — parādījās kāda noslēpumaina sieviete. Dzejo­ļos, it sevišķi metaforās, ievēroju dažas īpatnības. Reiz nevarēju atturēties, nepajautājis:

— Te tu esi uzrakstījis «acis melnas kā debesis», —• kā tad tā, debesis taču…

— Nu, tādēļ ka viņai ir melnas acis, — viņš pietvīk­dams atbildēja.

— Bet debesis taču ir zilas!

Viņš pārsteigts palūkojās manī un nomurmināja:

— Nu jā … es te domāju īstās debesis …

Tātad Zemes debesis, šo gaišo zilgmi, ko ik dienas

redzēja Geas dārzā, viņš uzskatīja par neīstām, pret­statā bezgalīgajam melnumam, kas ielenca kuģi. Tā domāja viņš, kam lidojuma sākumā bija četrpadsmit gadu.

«Kas zina,» es nodomāju, «cik daudz šādu jaunu asociāciju tik nerodas to bērnu galvās, kas dzimuši uz Geas.»

Ceļojuma ceturtajā gadadienā notika visu ekspedī­cijas dalībnieku draudzības vakars, kas jau bija kļuvis tradicionāls.

Šoreiz visi pulcējās lielajā kolonu zālē. Jau pieva­karē tā sāka pildīties ļaudīm. Kad mēs ar Teru Hāru atnācām, fiziķi no Riljanta un Rudelika grupas ar fos- forescējošu modeļu palīdzību demonstrēja dezintegra- tora darbību.

Tas ir tik spēcīgas radiācijas izstarotājs, ka viens tā lādiņš spēj iznīcināt vidēja lieluma asteroīdu. Līdz ar radara iekārtu tas sargā Geu no sadursmes ar kos­miskajiem ķermeņiem, jo lidojuma lielā ātruma dēļ ku­ģis nespēj no tiem izvairīties manevrējot, bet avāriju novērst var vienīgi, sastapto matērijas blāķi izkliedējot ar starojuma triecienu. Skats, ko demonstrēja fiziķi, bija patiesi aizraujošs. Zāles vidū bija iekārtota ska­tuve, un šajā tukšajā telpā uzveda drāmu, kurā kuģa ceļu šķērsojošu matērijas blāķi sašķēla atomos. Zāle grima tumsā, raķetes modelis un meteors izstaroja blāvu fosforescējošu gaismu, un, kad sadursme šķita neno­vēršama, no kosmiskā kuģa izšāvās ass, adatai līdzīgs stars, kas akmens atlūzni pārvērta par degošu mākoni. Tiklīdz iedegās gaisma, ziņkārīgie ielenca fiziķus, un izcēlās karsta diskusija, kurā drīz vien ar savām pīksto­šajām balstiņām iejaucās matemātiskie analizatori. Mēs ar Teru Hāru uz brīdi izgājām dārzā. Griežoties at­pakaļ, gaiteņu krustojumā pie ieejas kolonu zālē ierau­dzījām trīs cilvēkus, kas sēdēja dziļajā nišā iepretim akvārijam. Tie bija Ameta, Nilss Irjēla un paleopsiho- logs Aheliss.

— Daži gadu tūkstoši, — paleopsihologs runāja, — ir niecīgs laika posms bioloģiskās evolūcijas gaitā, un mūsu ķermeņu, jutekļu, smadzeņu struktūra ir tāda pati kā senlaiku cilvēkiem, tomēr argonautiem Vidus­jūra bija bezgalīgs plašums, kamēr mēs attālumu no Zemes līdz Saulei dēvējam par «saules soli»; iespējams, ka pēc mums nāks kosmonauti, kuriem ceļojuma solis būs kiloparscks …

— Un vai tomēr astronautus nevar salīdzināt ar argonautiem? — Ameta sacīja. Pār viņa seju slīdēja zaļganas un sudrabainas ēnas. — Skaidrs, ka drosmi nevar mērīt ar pārvarētā attāluma lielumu, tas būtu bez­jēdzīgi. Ap senlaiku cilvēku galvām vēl tikko sāka gaist maģisko ticējumu migla, tie visur vēl redzēja dziedo­šus briesmoņus, pūķus, dievus un tomēr devās arvien tālāk…

— Man šķiet riskanti tā salīdzinat dažādu laikmetu pārstāvjus, — piezīmēja Nilss. — Senlaiku cilvēki bija strauji, neapvaldīti, vienlīdz gatavi raudāt un cīnīties.

Ameta pacēla acis. Viņam pretī aiz stikla sienas zi­vis māja ar galvām, atvērtām mutēm skarot stiklu, it kā noklausīdamās sarunu.

— Viņi bija ļoti vienkārši un krietni jaudis, — pilots sacīja, — es viņus pilnīgi saprotu. Siem ļaudīm bija drosme sapņot, un… nav svarīgi, ka šos sapņus viņi ietērpa pasaku tēlos, kas mums šķiet dīvaini. īstenībā tas pats, kas viņiem lika pamest savus zvejnieku cie­mus un doties neizpētītajos jūras plašumos, mudina mūs traukties uz zvaigznēm.

— Kā tu tā vari runāt?! — Nilss piecēlās. — Sen­laiku cilvēki veica atklājumus neapzinīgi, tiekdamies sasniegt iedomātus, neesošus mērķus. Viņi bija mītu vergi!

— Tu esi netaisns, — paleopsihologs iebilda. — Mi­nēsim kaut vai vienu no neskaitāmo faktoru samez- glojumiem: barbarisma laikmetā sociālo spēku mehā­nisms bija mīkla. Tuvu aplūkota, dzīve šķita puteklīšu deja saules staru kūlī, ko laiku pa laikam uzvanda kata­klizmas. Tomēr cilvēks gribēja izprast pats savas un citu būtņu esamības jēgu. Alkdams atklāt to par varu, viņš upurēja loģiku, lai izrautos ārpus dzīves īstenības iedomātajā mūžīgajā dzīvē un tādējādi piešķirtu jēgu šīs zemes esamībai.

Psihologs apklusa, redzēdams, ka Nilss viņā ne­klausās. Zēns lūkojās gaitenī. Mums tuvojās jauna mei­tene. Nilss paspēra soli uz priekšu un atstāja mūsu sabiedrību, neapzinādamies, ka iet. Meitene atskatījās. No tumsas iznira vēl viens stāvs — tas bija Viktors.

Abi pagāja mums garām un nozuda garajā kolonu amfilādē. Nilss sastinga. Viņa pirksti, kā ko ņurcīdami, tikko manāmi sakustējās. Piepeši viņš sarāvās, droši vien juzdams sev pievērstus daudzus skatienus, izslējās un pārspīlēti mierīgiem, platiem soļiem pagāja uz stikla sienas pusi. Sakniebtām lūpām Nilss vērās zaļajā gaismā, kas atspoguļojās viņa neko neredzošajās, plaši ieplestajās acīs. Tobrīd, uzlūkojot šo zēnu, es atcerējos, kā reiz, kad biju ļoti jauns un mīlestības dēļ stipri nelai­mīgs, klejoju visu nakti un no rīta atgriezos tūristu mītnē samircis, sveķiem notraipītās drēbēs; tas notika kalnos, viss bija biezā miglā tīts, līņāja sīks lietutiņš. Pēkšņi mani, stīvu no aukstuma, pamodināja pirmā putna čivināšana. Piegāju pie loga. Lēca saule. Es plaši atvēru slēģus un vēroju malu, kur debess saiet ar zemi*,' tur ausa gaisma; migla un mākoņi iekvēlojās nekustī­gās liesmās. Raudzījos tālē, un man šķita, ka redzu ne­beidzamu, bezgala garu nākošo dienu virkni, ka vēroju neizmērojamās bagātības, ar kurām tās mani apbērs, — jutu, cik stipri pukst mana sirds, un biju tik noskumis un tik laimīgs …

Sarīkojums turpinājās līdz vēlai naktij. Beidzot troksnis zālē sāka pamazām norimt, lampas kļuva tā kā tumšākas, mēs sajūtām nogurumu, arvien biežāk iestājās vispārēji klusuma brīži, kuros dzirdēja tikai apkalpotāju automātu vieglos soļus. Vienā no šādām pauzēm kāds uzsāka ļoti senu dziesmu. Sākumā melodija lēkāja kā pa ciņiem, līdz, plūstot no mutes mutē, apskrēja apli un aizrāva līdzi visus. Man, tāpat kā citiem, brīžiem pie­trūka vārdu, reti kāds tos atminējās, jo tie bija seni, gandrīz nesaprotami un savādi — par vergiem, kurus moka bads, par viņu pēdējo kauju. Kad vienas balsis pagura un dziesma sāka krist līdzīgi vaļā palaistam smagumam, ieskanējās citas, kas neļāva tai izdzist, un dziesma cēlās, plētās plašumā. Tepat aiz muguras iz­dzirdu kādu varenu basu. Pagriezos atpakaļ. Tur stā­vēja Ters Akonjans. Viņa sejā vairāk nekā jebkad atspo­guļojās dzimto kalnu drūmais daiļums, un viņš pats, kas laikam gan viskaislīgāk no mums visiem bija sap­ņojis par ceļojumu uz zvaigznēm un visu dzīvi ziedojis tā īstenošanai, stāvot dziedāja seno Zemes iedzīvotāju himnu un aizvērtām acīm raudāja.

Desmit dienas vēlāk mani naktī pamodināja zvans no slimnīcas: tur bija atnākusi dzemdētāja. Uzmetis mēteli, ielūkojos Annas guļamistabā: viņas gulta bija neskarta. Vakarā Anna sacīja, ka viņai esot jāpabeidz steidzošs eksperiments Sreja darbnīcā, tāpēc atgriezī­šoties diezgan vēlu. Palūkojos pulkstenī: bija gandrīz trīs. Saraucu pieri. Nolēmu no rīta pasacīt viņai dažus bargus vārdus un aizbraucu uz dzemdību zāli.

Pustumsā ieraudzīju Miliju Grotriani, astrofiziķa Ril- janta sievu. Viņai bija pirmās dzemdības, tādēļ jaunā sieviete ļoti uztraucās. Apvaicājos, kur ir vīrs. Izrādījās, ka viņš observatorijā novērojot kādas dubultzvaigznes aptumsumu. Gribēdams izkliedēt viņas satraukumu, sāku jokodams gausties par mūsu abu sūro likteni — dzīves biedru pārāk lielo darba mīlestību. Ik pēc dažām minūtēm zvanīja Riljants, taujādams, kā norit dzem­dības, tā kā tas mani atrāva no Milijas, es beidzot pa­teicu, lai viņš uzmana savu zvaigzni, gan es ar viņa sievu pats tikšu galā.

Dzemdības ritēja gausi, ap pulksten četriem augļa pulss radīja manī nemieru, vēl kādu laiku gaidīju, pa­ļaudamies uz dabu, bet, kad bērna sirds sāka kļūt ar­vien vājāka, nolēmu izdarīt attiecīgu injekciju. Saga­tavoju instrumentus, uzklāju palagus un ļoti baltajā sievietes rokā uzmeklēju zilganu dzīsliņu.

— Tas nemaz nesāpēs, — es sacīju, — uzmanies, gatavs.

Dzidrais šķidrums izplūda no šļirces. Sajutis virzuļa pretestību, atvilku roku atpakaļ. Sai brīdī griesti virs mums iekvēlojās sarkanā blāzmā, un tūdaļ atskanēja spalga balss, kas šķita nākam no visām pusēm:

— Uzmanību! Otrās pakāpes trauksmes gat…

Sajā mirklī izdzirdējām skaļu brīkšķi, grīda zem kājām salīgojās un visas spuldzes nodzisa. Paliku tumsā pie dzemdētājas gultas. Kādu sekundi valdīja tik pilnīgs klusums, ka es dzirdēju čaukstam Milijas kreklu, kas, viņai elpojot, berzējās gar segas malu. Es sāku meklēt papildu prožektoru slēdzi, atcerējos, ka tas atrodas virs gultas galvgaļa. Bet pirms paguvu to sa­meklēt, sajutu ļoti spēcīgu grūdienu, it kā neredzams veseris tiktu ietriekts zāles grīdā, un tai pašā brīdī no apslēptajiem skaļruņiem atskanēja metāliskā ķērkšana, kas pārauga spazmatiskos rēcienos.

— Milij! — es saucu. — Turies, Milij! — Grūdiens bija aizsviedis mani prom no gultas. Es pakritu un zau­dēju orientāciju. Ātri uzrausos kājās, atsitos ar galvu pret kādu starpsienu, tad sekoja jauns grūdiens, es sa­grīļojos, izstiepu rokas uz priekšu. Tas viss notika tumsā, zem plakstiem lēkāja krāsaini plankumi, es velti valbīju acis, lai ko ieraudzītu. Nejutu ne mazāko baiļu, tikai mocošu nevarību, kas pārgāja dusmās. Tad no ellišķīgā trokšņa izdalījās cilvēka balss, kas, izmisīgi cīnīdamies pēc elpas, aizelsies sauca:

— Trešās pakāpes.., gatavība… avārijas tīkls… ieslēdzu … uzmanību …

Tad atskanēja divi sprādzieni, it kā tepat man bla­kus eksplodētu sprāgstvielas lādiņš, un balss pamir­dama un stostīdamās, tā ka vārdus es drīzāk uzminēju nekā sadzirdēju, sacīja:

— Izzūd … gravitācija …

Mans ķermenis zaudēja svaru.

«Kāds es muļķis!» man iešāvās prātā. «Kādēļ gan nepaņēmu savu lukturīti!»

Es to parasti nenēsāju līdzi, jo apgaismojums man likās pilnīgi nodrošināts pret avārijām. Nevarīgs kā kucēns, ko sagrābuši aiz skausta, ķepurojos gaisā un izmisis kliedzu:

— Milij … atsaucies …

Kļuva gaišs. Iedegās zemu pakārtās zaļganās re­zerves spuldzes. Es ieslīpi karājos gaisā kādus četrus metrus no gultas. Milija pussēdus zvilnēja tanī, ar vienu roku aizsargādama vēderu, ar otru krampjaini turēdamās pie gultas metala galvgaļa. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem man beidzot izdevās nokļūt pie viņas. Sieviete bija ļoti bāla. Mēs paraudzījāmies viens otram acīs. Es mēģināju smaidīt.

— Tas nekas, vienkāršs negadījums! — es iesaucos, lai gan viņa nevarēja mani dzirdēt, jo kaukšana virs mums nerimās. Nākošais grūdiens mani gandrīz atrāva no gultas.

Steidzīgi piesēju sevi ar jostu pie tās galvgaļa, lai atbrīvotu rokas. Kuģis atkal nodrebēja, bet šoreiz ci­tādi. Ik pēc dažām sekundēm atkārtojās ellišķīgā svilp­šana, kas izbeidzās ar dobju atsitienu. Es sapratu: kuģī aizcirtās blīvās starpsienas, hermētiski atdalot vienu telpu no otras. Tas nebija vis negadījums, bet kata­strofa.

Milijas seja ar milzīgajām, nekustīgajām acīm bija pavisam tuvu. Viņas ķermenis spēji izliecās, viņa kliedza, bet es nedzirdēju, ko. Pieliecu galvu pie viņas lūpām.

— Māmiņ! Māmiņ! — viņas balss skanēja kā no liela attāluma.

Vēl viens aizcirtušās sienas dārdiens, šķita — kaut kur tepat aiz zāles durvīm. Sajā mirklī, īsā sekundes daļiņā, atskārtu reizē divus faktus: ka dzemdības tur­pinās un nekas, izņemot nāvi, nespēj tās apturēt un ka Annas darbnīca atrodas pēdējā stāvā, pie paša kuģa bruņu apvalka. Iztēlojos neaizsargātu visdārgāko ķer­meni un tumsā brūkošās tērauda masas. Kļuva tā, it kā man kāds būtu iedūris sirdī. Sarāvos un metos prom, gribēdams kailām rokām sagraut tērauda sienu, lai ietu bojā kopā ar viņu. Raustījos kā vājprātīgs, aizmirsis siksnu, ar kuru pats tikko kā biju piesējis sevi pie gultas.

Dzemdētāja locījās sāpēs, no viņas plaši atplestās mutes lauzās kliedzieni. Es rimos raustīties. Pastiepu rokas un sajutu karstu, mitru galviņu, ar asinīm sali­pušus bērna matus. Avārijas lampu spokainā gaisma trīsēja, es biju pilnīga bezsvara stāvoklī, instrumenti lidinājās gar mūsu galvām, liels, caurspīdīgs trauks ar asinīm pacēlās gaisā, aizpeldēja man gar pašiem de­niņiem, iemirdzējās kā rubīns lampas gaismā un atsitās pret sienu. Milija vaidēja, bet es viņu nedzirdēju, re­dzēju vienīgi mokās atņirgtas lūpas, mirdzošus zobus.

Pāri mums brāzās kaucieni, guldzieni, dārdi. Es no­liecos vēl zemāk, ar savu ķermeni aizsedzu dzemdētājas vēderu, kas raustījās viļņveida krampjos. Gaisma sāka drebēt, vēl brīdi es redzēju lampas kā fosforescējošas lodes, tad iestājās tumsa un reizē pilnīgs klusums, ko piepeši pārtrauca vāja, bet skaidri dzirdama raudāšana. Kreisajā rokā, nezinu pats, cik ilgi, turēju instrumentu, taustīdamies atradu nabas saiti, saspiedu to. Man izde­vās ar roku aizsniegt galdiņu, izrāvu no kastes kom­preses, saliku tās kopā un ietinu tajās jaunpiedzimušā ķermenīti. Augšā atkal kaut kas iežvadzējās.

— Turies! — es uzsaucu sievietei, bet grūdiens, ko gaidīju, izpalika. Skaļrunis labu brīdi sēca, tad atska­nēja pazīstama balss; runāja Irjēla:

— Biedri, kur jūs arī neatrastos, izturieties mierīgi. Gea uzskrēja nelielam kosmiskam ķermenim. Mēs val­dām pār situāciju. Pagaidām pieci augšējie stāvi ir atgriezti no pārējā kuģa. Izturieties mierīgi un palieciet tur, kur patlaban atrodaties. Tūlīt iedarbināsim avārijas gravitācijas iekārtu, sagatavojieties — atjaunojam smaguma spēku. Pēc piecpadsmit minūtēm sniegsim nākošo ziņojumu.

Skaļrunī kaut kas noklikšķēja, un iestājās klusums. Atkal iedegās lampas. Atskanēja bieži, dobji klaudzieni: atjaunojoties gravitācijai, uz grīdas krita instrumenti, trauki, aparāti, kāds stikla priekšmets saplīsa, un laus­kas skaņi sašķīda uz akmens plāksnēm. Brīdi noņēmos, atbrīvojoties no siksnas, ar ko biju piesējis sevi pie gul­tas; ticis vaļā, aiznesu bērnu uz vannas istabu. No krā­niem plūda silts ūdens. Pēc peldes bērns atdzīvojās, raudāja arvien skaļāk un mirkšķināja lielas, debeszilas acis. Es pārsēju brūcīti uz vēderiņa un atgriezos pie mātes, visu laiku pūlēdamies sadzirdēt, kas notiek ār­pus zāles. Sākumā bija dzirdama tāla klunkšķēšana, it kā no augšas gāztos ūdens kaskādes, tad drudžaini ieklaudzējās veseri un sāka sīkt no šauriem vadiem strauji izplūstoša gāze, kaut kas žvadzēja, un kaut kas spēcīgs vilka smagus priekšmetus pa nelīdzenu grīdu; piepeši izdzirdu īsu svilpienu, no kura man kļuva silti ap sirdi, — tur aizjoņoja lifts.

Minūtes ritēja. Milija gluži novārgusi gulēja uz muguras, viņas seja bija maza un bērnišķīga, ļoti lī­dzīga bērna sejiņai; ievīstītu kompresēs, es bērnu vēl arvien turēju rokās.

«Esmu jau paveicis visu, kas man bija veicams,» nodomāju, «bērns dzīvo, ar Miliju viss ir labi, tagad varu iet.,.» Tomēr arvien vēl stāvēju. Atvērās durvis, ienāca Srejs. Aiz viņa automāts nesa augstu paceltu lodveida lampu. Tā izdalīja spilgtu, pienbaltu gaismu. Automātam tuvojoties, apkārtējo priekšmetu ēnas kus­tējās kā dzīvas, rāpdamās augšup pa sienām.

Srejs apstājās dažus soļus aiz automāta, vērojot, kas notiek zālē; viņa skatiens pārslīdēja gultai, uz ku­ras gulēja sieviete, sasistajiem un pa grīdu nekārtīgi izmētātajiem instrumentiem, asins traipiem, beidzot tas apstājās pie manis.

— Viņš nupat piedzima? — Srejs vaicāja, uzlūko- .dams bērnu, ko es turēju rokās. Viņa lūpas atmaiga vieglā, skumjā smaidā.

— Kas ir… ar viņu? … — es izdvesu,

Srejs nesaprata mani.

— Par ko tuTunā? — viņš jautāja, Es nevarēju izteikt ne vārda. Anna taču šonakt at­radās viņa darbnīcā.

— Kas ir… ar viņu? — es atkārtoju. Neuzdroši­nājos izrunāt viņas vārdu.

— Ar Annu? — Srejs beidzot uzminēja. — Viņa bija manā dzīvokli, tūlīt būs klāt… Ko tu dari, no­žņaugsi bērnu! — viņš iesaucās, jo es biju neviļus pie­spiedis bērnu cieši pie krūtīm. Tagad elsu kā pēc ilga skrējiena.

— Kas noticis, profesor?

— Es nezinu vairāk par tevi. Tikko man zvanīja Ters Akonjans, viņš gribēja sazināties ari ar tevi, bet nevarēja dabūt savienojumu,

— Es biju šeit.

— Jā, — Šrejs pamāja ar galvu. — Viņš negribēja ārstus izsaukt pa vispārējo tīklu, lai neizceltos satrau­kums. Mums jāsagatavojas, šurp tūlīt sāks nest ievai­notos …

Gaitenī atskanēja soļi un balsis. Anna pavēra durvis un atmuguriski ienāca iekšā. Es pieskrēju pie viņas un sastingu, arvien vēl turēdams rokās bērnu. Gaitenis bija tumšs, tikai no viņa gala tuvojās mirgojošu ugun­tiņu virkne, virzīdamās kādu metru virs grīdas. Ierau­dzīju ar baltu audumu pārklātas nestuves. No vistuvākā apsega apakšas, slābi svārstīdamās, nokarājās neva­rīga sievietes roka.

Veicot ik sekundē 177 000 kilometru, Gea sava ceļā bija sastapusi meteoru. Radara atbalss atklāja to 90 000 kilometru attālumā. Sekundes tūkstošdaļā auto­māti notēmēja dezintegratoru. Trāpīts ar radiācijas lādiņu, meteors saira. Turpinādama lidojumu ar tādu pašu ātrumu, Gea nonāca sprādziena vietā, kad atomu sairšanas process vēl nebija beidzies. Radioaktīvo at­lieku vilnis ķēra Geas muguras bruņas un pārplēsa tās deviņu metru garumā. Plīsumā iebruka sakarsušu gāzu mākonis, kas pārrāva visus iekšējā izolācijas apvalka slāņus un izlauzās cauri ūdens tvertnēm tanī vietā, kur apakšā atrodas dzesināšanas tīkla vadi, pa kuriem riņķo sašķidrināts hēlijs.

Tas notika brīdī, kad automāti pārbaudīja cauruļu necaurlaidību, šķidrais hēlijs riņķoja zem spiediena, bet visi krāni, kas automātiski noslēdz tā izplūšanu, bija nobloķēti. Šķidrā gāze, kuras temperatūra bija trīs grādi virs absolūtās nulles, izplūda ar varenu spēku, prāvā garumā pārplēsa caurules un nevaldāmā straumē sāka gāzties caur rezerves ventilācijas šahtu centrālajā apa­ratūras zālē, kur pārplūdināja automātus. Visi elek­triskie vadi, ar kuriem tā saskārās, atdziestot kļuva par supravadītājiem. Ritmisku impulsu un signālu vietā radās haotisku strāvu jūklis. Ieplūstošajam hēlijam aparatūras zālē ceļoties arvien augstāk, automāti ieguva supravadītspējas un cits pēc cita pārtrauca dar­boties.

Stūrēšanas kamerā, kas atrodas tieši zem apara­tūras zāles (tātad pirmās griesti ir otrās grīda), šai laikā — pulksten trijos un četrdesmit septiņās minū­tēs — atradās tikai viens cilvēks — dežurējošais astro­gāts Songrams. Viņš nevarēja ne nobloķēt plūstošā hēlija galveno maģistrāli, ņe nolaist hermētiskās starp­sienas, ne arī aizbāzt ar provizorisku tamponu caurumu bruņu apvalkā: vairākas elektronsmadzenes bija pilnīgi paralizētas, bet citas darbojās kā ārprātīgas, sagrozī­damas uzdevumus un sekundes daļā noraidīdamas des­mitiem pretrunīgu pavēļu. Songrams ne ar vienu neva­rēja sazināties un tikko paguva izziņot trauksmi caur fonisko avārijas instalāciju, jo arī tās kabeļi kādā posmā bija nākuši saskarē ar šķidro gāzi.

Viņš bija viens, viņa priekšā atradās mēraparātu skalas un rādītāji, kuri vairs neko nemērīja un neko ne­rādīja; visas kontrolspuldzes te nodzisa, te iedegās bez kādas jēgas, transformatoru korpusi vibrēja, daļa spoļu izjuka, citās pārslodzes dēļ sērijām izdega drošinā­tāji; kontroles aparātos šaudījās violetas liesmas. Son­grams zināja, ka agri vai vēlu hēlijs, kas krājas virs viņa galvas, piepildīs visu aparatūras zāli un sa­bojās pat visdziļāk apslēpto atomreaktoru elektrisko vadītājpulti. Tas nozīmētu kuģa bojā eju.

Nav zināms, ko viņš domāja. Bet ir saglabājies ieraksts par visu, ko viņš darīja, jo reģistrētāja apara­tūra, kas darbojas pēc supravadītspējas principa, palika neskarta. Stūrēšanas kamerā kļuva arvien aukstāks, no griestiem, kurus augšā klāja biezs šķidrā hēlija slānis, plūda stindzinošs saltums, pultis nosarmoja, no mutes nāca balti garaiņi, bet augšā hēlijs visu laiku mutuļoja, vārījās un pārplūdināja arvien augstākas automātu sek­cijas, bet pa spraugu kuģa korpusā ik sekundi aizplūda simtiem kubikmetru gaisa. Songrams vēlreiz pamēģi­nāja iedarbināt centrbēdzes sūkņus, tālvadāmās dro­šības starpsienas un galvenajam tīklam paralēlo avāri­jas tīklu, bet velti.

Bija vēl viena izeja. Viņš zināja, ka, atverot griestos ventilācijas lūkas, hēlijs, kas bija sakrājies virs gries­tiem metru biezā slānī, sāks ieplūst stūrēšanas kamerā, bet, kamēr tas to piepildīs, augšā temperatūra mazliet celsies, tieši tik daudz, lai automāti varētu atsākt nor­māli darboties, — tad tie paši apturēs gāzes tālāko izplūšanu. Elektriskā aparatūra bija noMoķēta, tātad viņam būtu jāatver lūkas ar rokām, ar spieķratu palī­dzību, kuri atrodas stūrēšanas kameras sānu sienā. Ja atvērtu tikai vienu lūku, tad varētu pagūt izskriet no stūrēšanas kameras, bet Songrams nebija pārliecināts, vai pa šo atveri no aparatūras zāles izplūdis vairāk hēlija, nekā tanī ieplūst no plīsušajām caurulēm. Bet šāda pārliecība bija nepieciešama. Ja viņš atvērtu visas lūkas, tad nepaspētu vairs aizbēgt. Šķidrais hēlijs sa­saldē tik ātri, ka cilvēks tajā jau pēc sekundes kļūst par stiklainu mūmiju. Songrams vēlreiz pamēģināja iedarbināt centrbēdzes sūkņus — bez panākumiem. Tad viņš atstāja slēdžus mierā. Četras ar trešdaļu sekundes viņš nedarīja nekā, tad sāka vērt vaļā lūkas — citu pēc citas. Viņš paguva atvērt četras. Četri hēlija ūdenskri­tumi sāka gāzties stūrēšanas kamerā, augšā automāti iznira no šķidruma, un viss notika tā, kā viņš bija pare­dzējis. Vieni automāti noslēdza hēlija izplūšanu, citi iedarbināja sūkņus, kas to izsūknēja no stūrēšanas ka­meras, vēl citi likvidēja caurumu kuģa bruņās, izsmidzi- not zem spiediena ātri cietējošu metalcementu; lai pa­darītu vieglākus aparatūras zāles griestus, tie izslēdza gravitācijas iekārtu, kā arī citu pēc citas aizvēra her­mētiskās starpsienas Geas iekštelpās, neļaujot iztvai­kojošajam hēlijam sajaukties ar gaisu dzīvojamā daļā. Tad no avārijas lūkām iznira garas mehānoautomātu rindas, tie ielīda rezerves šahtās, starp aparatūras zā­les izolācijas starpsienām, zem ieplīsušās ūdens tver­tnes. Automāti strādāja bez mitas līdz sešiem no rīta, kad beidzamās avārijas pēdas uz kuģa tika lik­vidētas.

Bija ievainoti — samērā viegli — tikai daži cilvēki ar trešajā un ceturtajā stāvā sasprāgušo cauruļu šķem­bām. Pārsējis ievainotos, es aizgāju Irjēlam līdzi uz jau iz'žuvušo un izremontēto stūrēšanas kameru. Kad mēs to atstājām, pulkstenis rādīja gandrīz septiņi no rīta. Gaiteņus pildīja mākslīgā rīta blāzma, bija kluss un tukšs. Irjēla pagāja garām vietai gaitenī, kur mūsu ce­ļiem vajadzēja šķirties, un turpināja iet tālāk, it kā ne­spēdams no manis aiziet. Piepeši, jau slimnīcas durvju priekšā — es gāju atpakaļ pie kontuzētajiem, — viņš apstājās.

— Labāk es to nebūtu aprēķinājis… — viņš sacīja.

Es jautājoši palūkojos viņā. Irjēla neskatījās uz mani.

— Nevarēju atturēties… Viņam nevajadzēja,., saproti? Būtu pieticis ar vienu lūku,'Bija iespēja.

Es sapratu.

— Viņš nezināja?

— Viņš nevarēja zināt. Lai to aprēķinātu, bija va­jadzīgas vismaz dažas minūtes. Viņš tās sev neatvēlēja.

Es klusēju. Manu acu priekšā vēl rēgojās aina, ko nupat biju redzējis stūrēšanas kamerā: liela, tukša telpa, kurā katastrofas pēdas jau likvidētas, un sastingušais astrogāts, uzlicis rokas uz pēdējā, līdz galam neat­grieztā rata.

Irjēla arvien stiprāk spieda manu elkoni.

— Tu … nepazini viņa …

Viņš aprāvās, un jau otrreiz šogad es redzēju rau-< došu vīrieti.

Otrā rītā inženieri sāka Geas apvalku bojājuma vietā pārsegt ar metala kārtu. Sai nolūkā atvēra drošības lūkas un uz kuģa ārējām bruņām norīkoja mehānoau- tomātu grupu. Ameta atnāca uz slimnīcu, lai paņemtu mani līdzi, jo bija radusies vienīgā šāda veida izdevība pastaigāties pa tukšumu.

Apakšējā klājā, kur savienojās gaiteņi, ritēja spraigs darbs. Ik brīdi no šahtas iznira kāds automāts,

citi, kas gaidīja pie transportiera, uzkrāva tam instru­mentus un metālu, pēc tam bruņās kaltais radījums neapgriezies atmuguriski iekāpa liftā, kura grīda šķita ieliecamies zem viņa smagajiem soļiem. Gribētāju iziet ārpus Geas bija daudz, mums nācās labu brīdi gaidīt. Beidzot es nokļuvu spiediena kamerā. Ameta, kas jau bija sagatavojies ceļam, palīdzēja man apvilkt skafan­dru. Es ielīdu tajā pa prāvo galvas atveri, tad man uz pleciem uzlika apaļu, priekšā un mugurpusē ieliektu ap­kakli, kas atgādināja lielu mežģiņu krāgu, kādu val­kāja senatnē, ar to starpību, ka šī apkakle, kurā bija iemontēta elpošanas un atomapsildes aparatūra, bija pagatavota no metala un tādēļ pasmaga. Uz tās novie­toja stikla masas sejsegu, kas virs acīm bija cilindrvei­dīgi izdobts. Kustoties es jutu, kā ķermenim pieskaras biezie skafandra slāņi: ārējais — metala, ko sedza blīvs, sudrabains pūkojums, un iekšējais, kas pēc taustes at­gādināja samtu. Staigāt šajā masīvajā tērpā gravitā­cijas apstākļos nebūt nebija viegli. Saņēmis no mugur­puses grūdienu, es nokļuvfi spiediena tamburā; kopš biju uzlicis galvas bruņas, gaisma likās satumsusi līdz dzel­tenīgai vizmai un Ameta nozuda manam skatienam. Ar pēdējo tradicionālo kustību automāts pie izejas pārbau­dīja manas skābekļa aparatūras, vadu necaurlaidību, pēc tam iekšējā lūka aizvērās. Dažas sekundes bija dzir­dama klusa gaisa sīkšana, tad man pie kājām pats no sevis pacēlās ārējās lūkas vāks, ko vairs neaizturēja gaisa spiediens. Devos lejā pa kāpnēm; sākumā kājas, pēc tam ķermenis un galva izkļuva ārpus Geas — pirmo reizi kopš četriem gadiem.

Pieturēdamies pie pēdējā pakāpiena, es uzkāpu uz kuģa bruņu apvalka; zoļu magnēti tam cieši piekļāvās. Izslējos. Acīs vēl mirgoja zem plakstiem līdzi atnesti gaismas vizuļi. Pēc dažām sekundēm nodzisa pēdējie. Sāku redzēt. Geas ārējais apvalks bija stabils, — māk­slīgās gravitācijas uzturēšanai kā milzu karuselis ro­tēja tikai iekšējās — dzīvojamās telpas. Seit, kur es stāvēju, viss bija pilnīgi nekustīgs. Piena Ceļa gubu mākoņi ietvēra tumsu neizmērojami plašā lokā, kas at- gadināja apvārsni. Skafandrs bija zaudējis svaru, es jutos kails, visa mana ķermeņa virsma atradās tuk­šuma varā. Baidīdamies, ka kāda neuzmanīga kustība neatrauj mani no tumsā neredzamā kuģa korpusa, es sakucis piekjāvos cietajam pamatam zem kājām. Atce- rejos, ka ar lūkas rokturi mani savieno gara drošības virve, ko apsēja ap manu skafandru, pirms atstāju kuģi. Meklēdams tās galu, strauji sakustējos, nejauši pie­spiedu magnēta slēdzi un aizlidoju izplatījumā. Plaši ieplestām acīm vēroju, kā gausi, cits pēc cita atritinās fosforizētās virves loki. Tā izstiepās kā gara, balta na­bas saite, līdz beidzot es karājos kā balons ieslīpi zem kuģa vai arī virs tā, jo pievilkšanas spēka trūkums laupīja virziena izjūtu. Es sakustējos, atliecu galvu at­pakaļ — zvaigznes. Palūkojos lejup, zem kājām — zvaigznes; uz visām pusēm nedzīva tumsa, un tās bez­dibeņos — sastingušu zvaigžņu putekļi. Piepeši man uznāca reibonis, un es krampjaini saspiedu kopā plak­stus. Mazajā gaisa telpā ap galvu dobji atbalsojās mani sirds pukstieni. Atkal atvēru acis. No Lielā Lāča pazīs­tamā apveida skatiens slīdēja zemāk; tur, starp Kasio- pejas ipsilonu un deltu, mirdzēja nekustīga dzirkste- iīte — Saule. Tā bija tik bāla un tik ļoti atšķīrās no visa, kas manās atmiņās ar to saistījās, ka es nejutu ne ilgu, ne izbrīna, tikai vienaldzību, aiz kuras slēpās prāta slēdzieniem neaizsniedzama neticība, ka šis dzeltenī­gais puteklītis, gluži tāds pats kā tūkstošiem citu, ir manas dzimtenes gaisma.

Gribēju palūkoties, kur palikusi Gea. Domāju, ka ieraudzīšu to lidināmies izplatījumā — tumšu, slaidu vārpstiņu, bet neieraudzīju nekā. Drausmīgas bailes pa otram lāgam sažņaudza man kaklu; pazibēja briesmīga doma, ka virve ir notrūkusi un esmu palicis viens mel­najā bezgalībā. Panisku baiļu uzplūdā sāku strauji svai­dīties, gribēdams kaut ko satvert, piekļauties kādam drošam pamatam. Tā es nevarīgi locījos kā akls tārps. Sirds dauzījās kā veseris, skatiens šaudījās gar ap­vārsni. Visur miljoni nekustīgu zvaigžņu, tik vāju, ka to gaismā es nevarēju saredzēt pat savas izstieptās rokas, it kā pats būtu izkusis visu aprijošā melnumā. Bija asiņu šalkoņa un melna bezgalība, vairāk nekā.

Piepeši redzes laukā parādījās gara, balta čūska — virve, kas mani savienoja ar kuģi. Līdz sāpēm sasprin­dzinājis redzi, ieraudzīju Geu vai, pareizāk — uzminēju tās zivs apveidus pēc tā, ka dažās izplatījuma vietās

nebija zvaigžņu. Kuģis kā melna ēna iezīmējās pret Ga­laktikas dienvidu zvaigznājiem. Steidzīgi sāku satīt virvi, pēc brīža sajutu cietu pieskārienu — ar abiem ceļgaliem reizē biju piedūries kuģa bruņām. Atcerējos zābaku magnētus un ieslēdzu tos. Tagad varēju staigāt. Pēkšņi gluži tuvu apkārtējā tumsā iemirdzējās zaļa uguntiņa — spuldzīte, kas atrodas katra skafandra ap­kakles mugurpusē. Kāds stāvēja un vēroja strādājošos mehānoautomātus. Es pagājos turp. Mehānoautomāti bija ielenkuši kuģa bruņās izrauto caurumu. Vairāki prožektori apgaismoja darba vietu; plīsuma zobi, iz­locījušies un saliekušies no karstuma, kas šeit valdīja sadursmes brīdī, meta ērmīgas ēnas. Kamēr vieni auto­māti zāģēja nost šos tērauda kankarus, otri ar elek­trisko liesmu pātagām aizšuva brūci, bet citi, kas sekoja tiem, darbojās ar slīpējamiem aparātiem. Zem viņu ro­kām izšāvās un aiztrauca tumsā violetu un zeltainu dzirksteļu šaltis. Tas bija neparasts skats — šķita, ka kādas būtnes, salīkušas zem mūžīgajām zvaigznēm, rada acumirklīgus, krāsainus visumus, kuri izdziest jau pašā rašanās brīdī. Pretējā pusē mirdzēja cita zaļa uguntiņa. Es devos pie tās. Atkal mani apņēma zvaigžņota tumsa. Likās neticami, ka Gea tiešām lido, es saskāros ar kus­tības relativitātes jēdzienu; ātrums ir tukša skaņa, ja nav norādīts priekšmeta relatīvais novietojums. Sākumā man šķita, ka savrup stāvošais cilvēks ir Ameta, bet viņš izrādījās garāka auguma. Pacēlu roku, gribēdams to uzlikt biedram uz pleca. Tā atkrita atpakaļ. Tas bija Gobars. Viņš stāvēja tuvējo spīguļojošo dzirksteļu gaismā, rokas uz krūtīm sakrustojis, un, iegrimis bez­galīgā tukšuma vērošanā, smaidīja.