Magelāna mākonis

GOBARS — VIENS NO MUMS

Uguns ir radījusi planētas. No uguns, no atdzisušas zvaigžņu matērijas radusies dzīvība. Vārā, gļotaina dzīvā viela pēc miljardiem neveiksmīgu mēģinājumu izveidoja kaļķu bruņas un asinis, žaunas un sirdis, acis, žokļus un iekšējos orgānus. Tā iesākās savstarpēja iznīcināšana un vairošanās, lēna attīstība un straujš pa­grimums. Cīņā par eksistenci vieni radījumi iznāca no jūras krastā, citi atgriezās okeānā, spuras pārvērtās par ķetnām, ķetnas par spārniem un pēdējie atkal par spurām. Kalnu veidošanas laikmetos dzīvība apsīka, iznīka, līdz ar miljoniem dzīvu būtņu sastinga pārak­meņotajā lavā un cēlās atkal kā vadmotīvs mūzikā — mūžam mainīgs un tomēr arvien tas pats; sāpju pilna, strauja melodija, kas iegrimst klusumā, nāvē un atkal atdzīvojas ūdens dzelmēs, kalnu virsotnēs, sniegotos klajumos un tuksneša smiltīs.

No šī miljonveidīgā nāvju un dzimšanu virpuļa, no nerimstošās cīņas, no tumsas un plēsonības iznāca cil­vēks, kas deva nosaukumu planētai, tās nemainīgajām debesīm un visam, ko viņš ieraudzīja, līdz pašām zvaig­znēm. Tā sākās civilizācijas attīstība. Debesis — kād­reiz tās bija paklausīgas planētu ugunis, kas, paradīzes mūzikai skanot, slīdēja pa kristālā sfērām; nekustīgajā velvē mirgoja miriādes zvaigžņu, kuras cilvēki centās pielabināt, uzskatot tās tikai par ornamentu uz mūriem, aiz kuriem slēpjoties mūžīgas laimes valstība. Tomēr cilvēks velti klausijās nakts klusumā, ilgodamies dzir­dēt atpestītāju debesu muziķu; viņš saka šaubīties un sacēlās pret paradīzi, sagrāva debesu velves, pārkāpa iedomātās robežas, iegāja melnajā tukšumā un, lai gan savā ceļā sastapa vienīgi liesmojošus miglājus, kas traucās no vienas bezgalības otrā, devās tālāk, nemek­lēdams vairs debesu mūzikas, bet gan atbildi uz jautā­jumiem: kur esmu piedzimis, kas es esmu, un kas man jādara, lai mana dzīve kļūtu pasaulei nepieciešama.

Mūs, pirmos cilvēkus, kas lidoja uz zvaigznēm, no­spieda ne tikai tukšuma vientulība. Mūs mocīja ari ne­izteikta, dziļi apslēpta doma, ka mūsu ciešanas būs veltīgas. Ikkatram bija skaidrs, ka, pat ceļojot ar gais­mas ātrumu, cilvēks varēs sasniegt tikai dažas vistu­vākās saules. Lidojumi uz tālajām planētu sistēmām, ceļojumi cauri Galaktikai pa Piena Ceļa plašumiem likās mūžam neaizsniedzama utopija. Melnie bezdibeņi, kurus pat gaismas stars šķērsoja miljonus gadu, no­slēdza ceļu uz zvaigznēm.

Tādēļ cilvēkus, kas bija devušies pie lūkas, mēs at­kal uzņēmām savā vidū — nevis kā nodevējus, bet

gan kā no bojā ejas izglābtus biedrus, kuri bija vairāk par citiem cietuši cīņā ar vājumu, kas gruzd katrā ncf mums.

Kad šie ļaudis atnāca pie pirmā astrogāta prasīt, lai viņus soda, Ters Akonjans viens pats negribēja lemt un ataicināja citus astrogātus, bet arī viņi paziņoja, ka to nedarīs. Uz mūsu kuģa nevienam cilvēkam nav varas pār citiem. Mēs esam Zemes sūtņu kolektīvs, kas labprātīgi apņēmies sasniegt Centauru. Ters Akonjans pateica vainīgajiem, ka viņi joprojām esot tādi paši ekspedīcijas locekļi kā līdz šim, bet, runājot par sodu, viņi to jau izcietuši un cietīšot arī turpmāk — savās atmiņās,

Sajā grupā ietilpa prāvs skaits manu pacientu. īsa­jam vājuma brīdim bija ļāvušies tie, kam neizturīgāka nervu sistēma; tātad viņu vaina nebija nemaz tik liela. Kad pateicu to Teram Hāram, viņš atbildēja, ka tos ve­dis pie prāta ar vārdu, nevis zāļu palīdzību.

Vēsts par šo notikumu zibeņātrumā aplidoja kuģi. Kārtējā apspriedē astrogāti ierosināja, lai vēsturnieki iepazīstinātu ekspedīcijas dalībniekus ar saviem dar­biem par lūzuma periodiem vēstures gaitā, kad izšķīrās pasaules nākotne un vienai paaudzei bija jālemj par desmitiem nākamo paaudžu, kura, gan liekdamās zem šīs nastas smaguma, tomēr prata to panest.

Laboratoriju darbinieki, draugu pulciņi un māksli­nieciskie kolektīvi sakusa kopā. Vakaros visi pulcējās vēsturnieku darbnīcā, kur klausījās lekcijas par sen­seno pagātni — ja vien par lekcijām var nosaukt stās­tus, kas līdzīgi tam, ar ko Ters Hārs bija saviļņojis mūsu sirdis. Mēs redzējām varenu, nebeidzamu ļaužu gājienu, kuri cilvēces nākotnes vārdā bija sacēlušies pret sava laika iekārtu.

Mūsu priekšā iznira vērīgas acis ar dzīvu, uzticības pilnu mirdzumu, roku kustības, neskaitāmi žesti, alk­stošas lūpas, mīlētāju čuksti un elsas, nāvei notiesāto pēdējie kārie skatieni, zinātnieku pārdomas bezmiega naktīs, visdrosmīgākie varoņdarbi un drebošas skrop­stas, jo tas viss kopā veido pasaules vēsturi. Tā mēs ieguvām zināšanas, kas nelīdzinājās sausajām teorijām, kuras bijām iemācījušies skolās, kā dzimumu bioloģikās lomas pazīšana nelīdzinās mīlestībai. Tā pagātnē nogrimušais apklusušo balsu koris atklāja mums savas un ari mūsu dzīves jēgu.

Dažas nedēļas pēc aprakstītajiem notikumiem, kad Gea jau bija sasniegusi noteikto paātrinājumu un va­kara signāli atkal uz ilgiem gadiem apklusa, visu kuģi aplidoja vēsts, ka Gobars, kas jau ilgi risināja zvaigžņu ceļojumu problēmu, esot uz pēdām kādam revolucio­nārām atklājumam. Šīs vēsts autors nebija zināms. Tā izplatījās visdažādākos, bet allaž visai miglainos va­riantos, galvenokārt nespeciālistu vidū. Varbūt tā radās tai sakarā, ka pēdējo mēnešu laikā biofiziku laborato­rijas bija pieaicinājušas darbā vislabākos Geas fiziķus, matemātiķus un ķīmiķus. Taču Gobara kolēģi noliedza valodas par jebkādu atklājumu, un bija pagrūti viņiem neticēt, jo neredzēja nekāda pamata slēpt patiesību, un tomēr baumas, neraugoties uz daudzajiem atsau­kumiem, atgriezās aizvien jaunā ietērpā, izraisīdamas kvēlas diskusijas.

Pats Gobars par šo jautājumu klusēja; grūti pateikt, vai šīs neatlaidīgās baumas vēl nebija viņu aizsnie­gušas vai ari, iegrimis darbā, viņš nelikās par tām ne zinis. Pēc kalendāra pēdējā pavasara dienā vēlu vakarā aizgāju uz koncertu. Kad iegāju zālē, lielās spuldzes nodzisa. Ātri apsēdos brīvā vietā pēdējā rindā. Man blakus sēdēja Ruiss un Gobars. Zinātnieks likās nove­cojis — kopš tās dienas, kad viņu pēdējo reizi redzēju. Viņa seja bija bāla, novājējusi kā cilvēkam, kas pastā­vīgi uzturas slēgtā telpā, biezs dzīsliņu tīkls klāja plakstus, kuri reizēm viegli ietrīsējās, jo viņš klausījās muziķu aizvērtām acīm. Atskaņoja Kreskatas otro sim­foniju. Es pašķielēju sānis un apstulbu: atliecies atpa­kaļ un atspiedis galvu pret krēsla atzveltni, Gobars gulēja. Viņu pamodināja tikai straujais fināls. Pie iz­ejas radās drūzma, tādēļ es paliku vietā un tik dziļi no­grimu domās vai drīzāk aizsapņojos, ka beidzot, pacēlis acis, ievēroju, ka tukšajā zālē esam palikuši tikai mēs trīs. Uztrūkos kājās, tai pašā brīdī piecēlās ari Ruiss un Gobars. Situācija kļuva mazliet neveikla: līdz šim mēs

še bijām katrs par sevi, bet tagad tas, ka palikām tri­jatā, vienoja mūs un, jo vairāk tuvojāmies izejai, jo tas kļuva nepārprotamāk. Nolēmu starp portāla kolo­nām atvadīties no komponista un zinātnieka, tomēr gāju tālāk. Tā bija diezgan savāda pastaiga; mēs no­gājām apmēram pusi no kuģa garuma, bet neviens no mums nebilda ne vārda. Neliels grīdas nolaidums vie­noja klāju ar gaiteni; gājām gar plaši atvērtām, tuk­šām ieejām dārzā, pa kurām tas apdvesa mūs ar egļu skuju vēso smaržu. Pie pēdējām durvīm Gobars pēkšņi nošķīrās no mums un nostājās uz sliekšņa. No tumsā tītā dārza plūda klusa, liega lapu šalkoņa vējā.

— Arī tu vairs nenāc pie manis, Ruis… — Gobars ierunājās. Mēs stāvējām aiz viņa, urvšie vārdi skanēja tā, it kā viņš tos teiktu nevis vienam no mums, bet gan šai tumsai, kas smaržoja pēc miklām lapām.

— Negribēju tevi traucēt, — komponists klusu at­bildēja.

— Nu jā. Saprotu …

Viņš apklusa, kā ieklausīdamies vēja nopūtās.

— Reiz lekcijas laikā — tas bija vēl uz Zemes —es lūdzu studentus mani apciemot. Nebija jau domāta ne­kāda pieņemšana, nē, vienkārši tā — pastaigāties pa dārzu, patērzēt. Es, protams, necerēju, ka ieradīsies visi, tomēr domāju — sanāks krietns pulciņš. Nosēdē­jām ar sievu līdz vēlai naktij, gaidīdami viesus. Neviens neatnāca. Vēlāk es jautāju: kādēļ? Viņi domājuši — liels bars Gobaru apgrūtinās. Kādam taču jāatsakās. Un tā domājis ikviens no viņiem…

Saruna ritēja tik klusi, it kā tuvumā kāds gulētu. Pēc brīža Ruiss sacīja:

— Uz Zemes bija citādi.,. Es tevi apmeklēju —• varbūt pat pārāk bieži. Bet tagad tu esi pārslogots ar darbiem, noguris…

— Noguris? — Gobars brīnījās. Bet pēc brīža pie­bilda: — Tas tiesa.

Un no tā, kā viņš to pateica, varēja manīt, ka līdz šim pats nebija par to domājis.

— Labi, ka tu atnāci uz koncertu, — Ruiss atsāka. — Muziķa ir tik nepieciešama.

— Bet es jau tur gulēju! — piepešas jautrības pār­ņemts, Gobars viņu pārtrauca, un viņa balss skanēja gluži tāpat kā toreiz ballē, kad pirmo reizi ar viņu sa­runājos.

Ruiss pārsteigts vai varbūt sašutis apklusa, bet Gobars paskaidroja:

— Es nevaru gulēt. Lai aizmigtu, man viss jāaiz­mirst. Klausoties muziķu, es aizmirstu un aizmiegu ..,

— Tev jāaizmirst? Kas tad?

Iestājās klusums. Jau kopš šīs sarunas pirmajiem vārdiem es jutos še lieks un uzbāzīgs; jau reizes desmit sacīju sev, ka man jāiet prom, un gaidīju tikai izdevīgu brīdi. Man likās, ka tagad tas pienācis, bet, tikko es sa­kustējos, Gobars iesāka:

— Jau devīto gadu pētu gravitācijas ietekmi uz bio­loģiskajiem procesiem. Tas ir garš ceļš. Esmu iegājis īstā problēmu mežā, un katra no tām ir veselas dzīves vērta. Nesāku risināt nevienu. Lielie paātrinājumi, kas tuvi gaismas ātrumam,— lūk, mana tema. Kāds likte­nis sagaida cilvēku, kas pārsniegs 190 000 kilometru ātrumu sekundē? «Nāve,» teiks pirmziemnieks. To pašu šodien saku arī es ar pārliecību, kas reizināta ar devi­ņiem darba gadiem. Kas tālāk? — viņš atspiedās pret stikla durvīm. Tā mēs stāvējām, bet dārzs šalkoja.

— Jau kopš daudziem mēnešiem katram, ar ko es satiekos, — vienalga, kādos apstākļos, — mēles galā ir kāds jautājums. Tiesa, neviens to neizsaka. Biedri la­boratorijā zina tikpat labi kā es, kādā stadijā ir pētī­jumi, un tomēr pat viņi, pat vistuvākie, pat Kalla … Ko lai viņiem saku? Paļauties uz hipotēzēm? Cerēt? Ar kādām tiesībām? Autoritāte nozīmē atbildību. Tā mūs mācīja. Jo lielāka autoritāte — jo lielāka atbildība. Un visi gaida. Skatās un gaida. Tic Gobaram. Bet kam lai Gobars tic?

Viņš nekliedza. Pat nepacēla balsi, un tomēr viņu varēja dzirdēt vai visā klājā. Bet tas bija tukšs. Tieši priekšā mirdzēja gara zilo nakts spuldžu virkne. La­bajā pusē, līdz galam atvērto durvju melnajā ailē, šalca . neredzamais dārzs.

— Un pat tagad, šajā brīdī, kad es jums to saku, jūs domājat: «Nu jā, bet kāds gan ir viņa paša sprie­dums? Uz ko viņš cer? Kāds ir viņa uzskats? …» Vai man nav taisnība?

Mēs neteicām nekā. Viņam bija taisnība.

Iestājās klusums. Gobars palūkojās pulkstenī un iz­slējās.

— Nu ko, laiks iet un sākt.

— Ko tad?

— Jaunu dienu.

Viņš pamāja mums ar galvu un, šķērsojis gaiteni, nozuda liftā.

Bija trešā nakts stunda.