Magelāna mākonis

JAUNA LAIKMETA SĀKUMS

Nezinu, kad īsti iemīlēju Annu. Tas būs noticis sen, bet sapratu to tikai tad, kad notika katastrofa, kas lau­pīja mums biedru. Mūsu kopdzīve arī tagad nebija rāmi un klusi ritošu dienu virkne; ceļojums sagādāja pārāk daudz notikumu, ar kuriem es nepratu tikt galā, bieži biju saniknots, nevarīgs un traģisko atgadījumu no­mākts, bet arī mans niknums un skumjas mīlēja viņu, un es vienmēr ilgojos pēc Annas — pat brižos, kad viņa bija man vistuvāk.

Ilgus mēnešus strādāju līdz vēlai naktij. Tādās rei­zēs guļu ļoti cieši, no rītiem pamostos kā apmāts, ne­zinu, kas esmu un kā mani sauc, un man tas jāsameklē atmiņā, kura vēl nogrimusi miegā, kamēr es pats jau esmu nomodā. Sais brīžos, meklējot ceļu pie sevis, pati pirmā allaž radās viņas esamības apziņa, kas piepildīja mani visu un it kā izplūda no mana ķermeņa, apgais­mojot istabu un ikvienu priekšmetu, kam pieskārās ska­tiens, un man likās, ja es būtu zaudējis visas atmiņas, visu pagātni un neatcerētos neko, izņemot viņu, — tad tomēr būtu viens no visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Vakaros mēs gājām uz skatu galeriju, kur kādreiz zem zvaigznēm skūpstīju viņu. Mēs lūkojāmies tumsā, pat nepieskaroties juzdami viens otra klātbūtni, bet augstu pār mums mirdzēja Plejādu kopas — varenie uguņu kāši, kas stiepās caur izplatījumu. Reiz Anna pārtrauca klusumu, teikdama:

— Mīļais, tur, ap tām saulēm, riņķo planētas, ko apdzīvo dzīvas būtnes, vai ne?

— Jā, — es atbildēju, nezinādams, kurp traucas vi­ņas domas.

— Sādu planētu, ko apdzīvo saprātīgas būtnes, Ga­laktikā ir miljoni, par to nav šaubu?

— Ne mazāko.

— Tad šis melnais izplatījums nav ne nedzīvs, ne tukšs, ja to nemitīgi caurstrāvo miljonu dzīvu būtņu skatieni!

Kā mani pārsteidza šie vārdi, tik vienkārši un ne­māksloti.

«Nu protams,» es domāju, «Annai taisnība; kad es lūkojos saltajās Dienvidu Krusta ugunīs, varbūt mans skatiens sastop tur miljonu nepazīstamu būtņu skatie­nus, kuras, kaut arī atšķiras no mums un uzaugušas zem citas saules, tomēr, tāpat kā mēs, vēro vareno, mūžīgo Visuma daiļumu.»

Četrus mēnešus pēc katastrofas es saņēmu vecmo­dīgi iespiestu karti ar šādu uzrakstu:

Kolēģi,

Geas biofiziķu grupa pagodinās ielūgt Jūs papla­šinātā sēdē, kas notiks Institūta Lielajā zālē pulksten astoņpadsmitos pēc vietējā laika.

Dienas kārtībā:

1. Profesora Gobara iepriekšējs ziņojums.

2. Diskusija.

Ziņojuma tema — ārpusgalaktisko ceļojumu problēma.

Nekad vēl laiks nebija vilcies tik neciešami lēni kā šajā dienā. Strādājot slimnīcā, es nemitīgi raudzījos pulkstenī; biju nolēmis ierasties sēdē piecos, bet it kā nejauši jau četros devos uz Biofizikas institūta Lielo zāli pilnīgā pārliecībā, ka tur neviena nebūs, bet cik liels bija mans pārsteigums, jau no tālienes dzirdot balsu čaloņu. Pulksten piecos un divdesmit minūtēs zāle bija pārpildīta. No savas vietas amfiteātra aug­šējā kaktā redzēju kustīgu galvu jūru; visās ejās drūz­mējās ļaudis, brīva palika tikai šaura josla zem liela­jām, melnajām tāfelēm. Te bija sapulcējušies visi Geas ļaudis; laboratorijas un klāji bija tukši, trūka tikai viena cilvēka — dežurējošā astrogāta, bet arī viņš no centrālās stūrēšanas kameras pa televizoriem vēroja notikumu gaitu.

Tieši sešos pa sānu durvīm, kas atradās blakus ka­tedrai, ienāca Gobars. Viņš uzkāpa uz paaugstinājuma, brīdi pārcilāja pie tāfeles kārtīgi sakrautos krita gaba­liņus, pirms izvēlējās sev vienu no tiem, tad pagriezās pret zāli, viegli palocījās un sāka runāt.

Sākumā viņš atgādināja virkni vispārzināmu faktu, pieminēdams apziņas «ņirbēšanu» pie kritiskā ātruma robežas un tās pārkāpšanas mēģinājumus, kas beigu­šies ar eksperimentatoru nāvi. Nobeidzis šo īso ievadu, viņš sacīja:

— Vairums speciālistu līdz šim uzskatīja, ka ceļo­jumi ar ātrumu, kas ir lielāks par 190 000 kilometriem sekundē, nekad nebūs realizējami, tomēr daži izteica ce­rības, ka izdosies atrast līdzekļus, kas pasargās cilvēku no virskritiskā ātruma nāvējošās iedarbības. Tā kā vis­pāratzītā dzīvības procesu teorija izslēdz šādu līdzekļu

atklāšanas iespēju, šī pēdējā speciālistu grupa pare­dzēja, ka minētā teorija izrādīsies nepareiza un tiks ap­gāzta. Runājot par mani, jāsaka, ka es nekad neesmu balstījies ne uz pirmās, ne arī otrās kolēģu grupas pieņēmuma. Atzīstot pirmās grupas viedokli, jāuzskata, ka visi pētījumi šai virzienā jau iepriekš nolemti ne­veiksmei; otrai var iebilst, ka pastāvošās zinātniskās teorijas tiek aizstātas ar jaunām nevis tādēļ, ka tās ir nepareizas, — šīs zinātnes attīstības periods jau ir pagājis, — bet gan tādēļ, ka ikviena jauna teorija vien­mēr ir vispārīgāka par veco un iekļauj to sevī kā atse­višķu gadijumu. Tādēļ arī es izvirzīju sev uzdevumu — atklāt šādu jaunu dzīvības procesu teoriju.

Zālei pārskrēja viegls saviļņojums.

Gobars uzrakstīja uz tāfeles ikvienam zināmo dzī­vas šūnas enerģētisko vienādojumu un, nopurinājis no pirkstiem krītu, turpināja:

— Kolēģus pārsteidz mans apgalvojums, ka var pastāvēt teorija, kas ir vispārīgāka par to, kuru izteic šī formula. Tiešām, tā aptver visus zināmos dzīvības procesus Zemes organismos no visvienkāršākajiem — baktērijām līdz visaugstākajam — cilvēkam. Vai tādā gadījumā ir iedomājama vēl vispārīgāka teorija? Vie­nīgo iespēju es saskatīju šādā traktējumā: Zemes dzī­vība ir tikai viens no Visuma planētu sistēmās pastā­vošās aktīvās eksistences atsevišķiem gadījumiem. Uz citiem debess ķermeņiem var veģetēt organismi, kas attīstījušies citādi nekā uz Zemes. Pie mums dzīvība vienmēr izpaužas olbaltumvielu savienojumu veidā;' bet jau sen bija izteikta hipotēzē, ka var pastāvēt olbaltum­vielām līdzīgas struktūras, kuru pamatā ir silīcija atomu skelets, tā saucamie silikolipīdi. Balstoties uz šo pieņēmumu, es nolēmu meklēt pašu vispārīgāko li­kumību, kurai pakļauta visu iespējamo dzīvības formu rašanās miljondaudzajās Visuma planētu' sistēmās. Ra­dīt šādu teoriju, pamatojoties uz eksperimentiem, ne­bija iespējams, jo mums nav ne jausmas par to, kā šādi mums nezināmi organismi var rasties; vienīgais reā­lais ceļš bija meklējamās teorijas deduktīva atvasinā­šana no pašiem vispārīgākajiem likumiem, kas valda visā kosmosā, tas ir, no nedzīvās matērijas likumiem. Kā zināms, dzīvības procesu pētīšanai Zemes organis­mos tika radīta jauna matemātikas nozare, ko sauc par biotensoriku; tad, lūk, es izvirzīju sev uzdevumu atrast tās matemātiskos «radiniekus» un varu teikt, ka pēc ilgiem darba gadiem tas mūsu kolektīvam ir izdevies.

Klātesošos atkal pārņēma saviļņojums; kā dziļa no­pūta tas pāršalca visu zāli un tūlīt apklusa.

Gobars uzmeta formulu, piešķiebis galvu, brīdi no­raudzījās tajā un lielā steigā turpināja rakstīt. Vienā­dojumi izrietēja cits no cita, dziļajā klusumā dobji čirkstēja krīts, reizēm tā drumslas ar troksni krita uz grīdas. Pamazām tāfeli pārklāja grūti salasāmas zīmes. Jau sen biju zaudējis risinājuma pavedienu un tā turp­mākajai gaitai varēju sekot, tikai vērojot zinātnieku izturēšanos. Tie, kas sākumā konspektēja, nolika savus rokas aparātus pie malas. Noliekušies uz priekšu sa­vos krēslos, viņi sekoja katrai jaunai izteiksmei, brīžiem rauca pieres, reizēm viņu sejas sastinga, lai atkal at­plauktu tādā kā vājā smaidā vai atvieglojumā, kā svešā pūlī ieraugot pazīstamu seju. Pa šo laiku sasprindzi­nājums zālē nemitīgi auga; dažs sēdēja, abām rokām sagrābis pults dēli, kā taisīdamies piecelties, bet pus­ceļā sastindzis. Tembhāra sēdēja vienu rindu man priekšā, laizot sausās lūpas, bet viņa kaimiņiene, Cakan- džana, piespiedusi abas rokas pie deniņiem, it kā gribē­dama norobežoties no visa, kas nebija augošā vienādo­jumu čūska, kura beidzot aizvijās līdz pašam tāfeles ietvaram. Gobars, ne mirkli nevilcinādamies, rakstīja tālāk uz pulētā magoņkoka paneļa, tad, pabeidzis pirmo rindu, sacīja:

— Bet tagad pārmainīsim determinantus .,.

Un piespieda slēdzi. Mehāniskais bīdnis pacēla augšup aprakstītās tāfeles, to vietā nolaižot citas, zi­nātnieks nopūta no rokas baltos putekļus un rakstīja tālāk. Pēkšņi viņš pārtrauca rakstīšanu, atkal piešķiebis galvu kā putns, paskatījās uz formulām un savā viegli aizsmakušajā balsī sacījai

— Bet tagad ievietosim visur vienveidīgus laukus un dabūsim .,.

Viņš uzrakstīja īsu vienādojumu ar diviem nezinā­miem, sacīdams:

— Kā redzat, formula, izteikta pašā vispārīgākajā veidā, liecina, ka kritiskā ātruma pārsniegšanai neno­vēršami seko dzīvības procesu izbeigšanās. Citiem vār­diem — iestājās nāve.

īsa atbalss kā aprauta, no varenām krūtīm izlau­zušies nopūta saviļņoja gaisu. Gobars nesatricināmā mierā runāja tālāk:

— Tas ir neapšaubāmi. Nāve ir neizbēgama. Ar to beidzas mūsu pierādījums. Ilgu laiku nezināju, kur mek­lēt izeju, man šķita, ka esmu nonācis strupceļā, taču tā tas nav. Kā būtu, es nodomāju, ja problēmu risinātu no otra gala, ja atteiktos no vispārpieņemtās metodes un tuvotos problēmai nevis no dzīvības, bet gan no nāves puses? Ja par doto pieņemtu tieši liela ātruma nonā­vētu organismu, pie tam strauji nonāvētu, un pēc tam raudzītu ātrumu samazināt?

Gobars atkal pievērsās tāfelei, ar piedurkni nodzēsa dažas izteiksmes un rakstīja, runādams līdzi:

— Ievietosim atkal pastāvīgos laukus… tad Gar- gana transmutāciju … un dabūsim …

Uzrakstītajai formulai viņš apvilka rāmīti. Vēl krīta gabals, ko viņš turēja pirkstos, nebija atdalījies no melnā dēļa, kad atskanēja īss, daudzbalsīgs sauciens. Es palūkojos zālē. Mehāneiristi, biologi, matemātiķi iz­brīnā pielēca kājās un sastinga, kā zibens ķerti; vieni, saliekušies uz priekšu, citi, smapi atbalstījušies pret pultīm, starojošām acīm raudzījās tāfelē. Gobars no­slaucīja no pieres lielas sviedru lāses, pagriezās pret amfiteātri un, it kā nemanīdams, kas tajā notiek, tur­pināja:

— Kā redzat, nāve, kas iestājas pēc kritiskā ātruma pārkāpšanas, ir apgriežama … Paātrinājumam pieau­got pamazām, iestājas pakāpeniska organisma atmir- šana; irstošās fermentu grupas sāk graut un iznī­cināt audus, tātad sākas sairšanas process. Taču, ja kritisko ātrumu pārkāpj strauji, visa organisma mole­kulārā struktūra it kā sastingst, un, ja mēs tikpat strauji vēlāk pāriesim uz mazāku ātrumu, visas audu funkcijas atjaunosies, kā atjauno kustību uz laiku ap­stādināts un atkal palaists pulksteņa svārsteklis. Kāds paātrinājums jāpiešķir organismam, lai tas pārkāptu kritisko ātrumu un iekļūtu apgriežamās nāves zonā? Formula atbild: divsimtkārtīgs, ja salīdzina ar Zemes paātrinājumu,-citiem vārdiem, organisms svērs: 200X masa miera stāvokli, tātad cilvēks svērs apmēram pus­otras tonnas. Sāds paātrinājums viņu nenonāvēs, ja tas darbosies mazu sekundes daļiņu, bet vairāk mums ari nav vajadzīgs. Tādējādi, runājot tēlaini, ir iespējams pārkāpt robežātruma barjeru. Kādas ir tālākās perspek­tīvas? Iedomāsimies, ka mums ir raķete, ko apkalpo cil­vēki, un šī raķete, sasniegusi kritiskā ātruma robežu, vienā lēcienā pasteidzina gaitu. Visas dzīvības funkci­jas gandrīz pilnīgi izbeidzas, tātad varam sacīt, ka ce­ļotāji ir miruši, tomēr šī nāve ir apgriežama, un pēc ļoti ilga laika, kad raķete tikpat strauji pāries no virs- kritiskā ātruma pie kritiskā, — cilvēki atdzīvosies. Jā­uzsver, ka tādā kārtā iestājušās apgriežamās nāves jeb, ja vēlaties, visdziļākās letarģijas stāvoklis var tur­pināties neierobežoti ilgi — simtiem vai arī tūkstošiem gadu, — jo raķetē, kas virzās, teiksim, ar 999/1000 gais­mas ātruma, laika ritums praktiski apstājas, apstājoties dzīvības un tātad arī novecošanās procesiem. Tādējādi raķete var uzsākt ceļojumu uz jebkuru Visuma daļu, cik tālu tā ari neatrastos. Kaut arī ceļojums ilgtu 100 000 gadu, mērķi sasniegs tie paši cilvēki, kas izlidojuši no Zemes, bet nevis to tālie pēcteči; šie cilvēki nenovecos un nejutīs arī nekādas ceļojuma grūtības; šis milzīgais laika posms viņiem vispār neeksistēs, jo viņu apziņa šajā laikā nedarbosies. Kā redzat, še paveras nesalīdzināmi plašākas perspektīvas nekā tad* ja mēs varētu ceļot, dzīvi būdami, nepalēninot laika ritumu, jo šai gadījumā ceļojuma ilgums nekad nevarētu pārsniegt vienas pa­audzes mūžu. Tādēļ varam teikt, ka daba mums ir ne­aprakstāmi vēlīga …

Sim jaunajam ceļošanas veidam, — Gobars turpi­nāja, — bez šaubām, būs visai nopietnas psihosociolo- ģiskas sekas. Pirmkārt, tas vispār ir pirmais mums pie­ejamais līdzeklis, ar kuru pēc vēlēšanās var palēnināt vai paātrināt laika ritumu un līdz ar to mūsu organismu novecošanos; tas ir līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks, kas atrodas apgriežamās nāves stāvoklī, var, tā sakot, pārlēkt veselus gadsimtus un piedzīvot vistālāko nā­kotni. Te rodas milzum daudz problēmu, taču es pie- skāršos tikai vienai. Ņemsim cilvēku grupu, kas, devu­sies tālu prom Galaktikā, atgriezīsies uz Zemes pēc vai­rākiem simtiem vai pat tūkstošiem gadu. Sie cilvēki atstās sabiedrību, kas sasniegusi noteiktu attīstības pa­kāpi, uz Zemes paliks viņu tuvinieki, draugi, viņi uzau­guši konkrētos kultūras apstākļos, viņiem ir savas tra­dīcijas, ieradumi un aizraušanās mākslā, ikdienas dzīvē, zinātniskā darba un tā talak. Un nu vīģi ci tgriezīsies pil­nīgi svešā sabiedrībā, jo šais gadsimtos tā būs nemitīgi attīstījusies, turpretim viņi — apstājušies uz tā līmeņa, kas bija sasniegts, viņiem atstajot Zemi. Es te saskatu ievērojamas grūtības. Atbraucēju grupa būs lielā mērā atsvešinājusies no Zemes sabiedrības, un, ja ceļojumi cauri Galaktikai un vēl tālāk kļūs par parastu parā­dību — bet es domāju, ka tas notiks, — tad ik pēc zi­nāmā laika uz Zemes atgriezīsies kuģi ar cilvēkiem, kas dzimuši 3100., 3200., 3500., 4000. gadā un tā tālāk; tā­dējādi izveidosies dīvaina dažādu paaudžu līdzās pa- stavēšana, un būs jāatrod jaunas sadzīves formas, kas paātrinās šo pārnācēju grupu asimilēšanos sabiedrībā.

Tās, protams, ir ļoti tālas nākotnes problēmas, ar kurām tai būs pašai jātiek galā; ieminējos par tām, vie­nīgi lai parādītu, ka progresam ir raksturīgs jaunu grū­tību rašanās process tieši tad, kad paveras jauni dzīves apvāršņi… Tas ir viss, ko gribēju pateikt.

Gobars nolika krītu.

— Vai būtu kādi jautājumi? — viņš vaicāja, nelū­kodamies z'ālē. Viņš velti pūlējās ar mutautiņu noslau­cīt no pirkstiem pielipušos krīta putekļus.

Jau īsi pirms lekcijas beigām vairāki desmiti cilvēku bija iznākuši pirmās krēslu rindas priekšā, bet tagad visi pameta solus un, nonākuši pa ejām apakšā, drūz­mējās ap tāfeli, kur tos vilktin pievilka neglītajā rok­rakstā uzrakstītu formulu virkne. Trehubs, iedams ga­rām, uzlūkoja mani tukšām acīm, pavēra lūpas, kā gribēdams kaut ko teikt, bet, ne vārda nebildis, atkal pievērsās tāfelei.

Es paraudzījos Gobarā. Stipri piekusis — viņš abām rokām bija atspiedies pret galdu. Meklēju viņa sejā lep­numu, triumfu par pārcilvēcisko sasniegumu,'ar ko viņš cilvēkiem bija pavēris visu Kosmosu. Bet nekā tamlī­dzīga nebija. Nekustīgi, arvien vēl klusuciešot, viņš raudzījās stāvošajos cilvēkos un tikko jaušami smaidīja to pašu bezgalīgajā zvaigžņotajā tālē vērsto smaidu, ko biju noskatījies tukšumā. ^

Grūti aprakstīt noskaņojumu, kas mūs pārņēma pēc Gobara lekcijas. Kad pirmais saviļņojums bija pārskrē­jis, kad sīki ziņojumi radioviļņu kūļa veidā bija norai­dīti Zemes virzienā (ko tie sasniedza pēc vairāk nekā diviem gadiem), speciāli nozīmēta starpgrupu rīcības padome izdalīja pētnieku kolektīviem jaunas darbu tē­mas, kas bija saistītas ar ārpusgalaktisko ceļojumu projektiem. Konstruktori sāka aprēķināt jauna tipa ra­ķetes, kuras varētu pārsniegt kritiskā ātruma robežu, mehāneiristiem uzdeva izstrādāt jaunus automātu mo­deļus, kas būs nepieciešami šādu raķešu vadīšanai; darba bija pilnas rokas, un kļuva skaidrs, ka Geas kolek­tīvs spēs paveikt tikai nelielu šī darba daļiņu. Gobars un citi biofiziķi arī nedomāja atdusēties uz lauriem, — viņi turpināja pētīt jaunās teorijas tālākās sekas. To visu darīja ar tādu kā, gribētos teikt, mērķtiecīgu sa­jūsmu, kas bija iekvēlinājusi cilvēkus; uz kuģa valdīja svinīgs, gaišs miers; trīs stundas garā lekcija bija devusi mums tik daudz spēka tukšuma pārvarēšanai, ka mēs gandrīz vairs nemanījām ledaino tumsu, kas jo­projām apņēma Geu. Nākošās dienas vakarā es nevarēju atturēties no smaida, ieraudzījis zvaigžņu galerijā des­mitiem biedru pastaigājamies tāpat kā pirmajās ce­ļojuma dienās, nē, vēl brīvāk: apstājušies tie rādīja cits citam tālus zvaigznājus, kā rāda pilsētu ugunis, ko nākotnē paredzēts apmeklēt.

. Vēlu vakarā aizgāju pie Tera Hāra; vēsturnieks bija ielūdzis draugus — Ametu, Zorinu, Nilsu, Tembhāru, Rudeliku un mani — iedzert glāzīti vīna un, kā viņš sa­cīja, intīmā sabiedrībā atzīmēt mūsu lielo triumfu.

Pie vēsturnieka nosēdējām līdz vēlai naktij. Mēs, kas līdz šim kā sazvērējušies vairījāmies sarunās pie­skarties galaktikas kosmodromijas problēmām, tagad apspriedām tās kā sen nojaustu īstenību. Te, jau labi pēc pusnakts, Ters Hārs, kas gandrīz visu laiku bija klu­sējis, sacīja:

— Ziniet, Geu neizdosies pārbūvēt par «virskritisku» kuģi.

— Protams, — jaunais Rudeliks atbildēja. — Dzi­nēju jauda ir par mazu, bez tam vajadzīgi gluži jauni automāti.

— Vēl gandrīz trīs gadi šķir mūs no mērķa, — vēs­turnieks turpināja, it kā nesadzirdējis šo piezīmi,— tad sāksies Centaura planētu pētīšana, kas turpināsies ga­dus divus vai pat vairāk, pēc tam astoņi gadi atpakaļ­ceļa — kopā septiņpadsmit gadi; mēs būsim jau krietni paveci, kad atgriezīsimies uz Zemes. Nākošā, jau «īstā» galaktiskā ekspedīcija nenotiks tik drīz; paies labs laiks mēģinot un eksperimentējot…

— Un kas par to? Nesaprotu, kādēļ tu to saki, pro­fesor? — nepacietīgi iejautājās Rudeliks. Mēs, pārējie, arī mazliet izbrīnījušies raudzījāmies vēsturniekā, kas neatlaidīgi turpināja:

— Laikam taču neviens no mums nekad nedosies galaktiskajā izplatījumā .., tātad mūsu dzīvē galu galā nav notikušas nekādas pārmaiņas. Viss palicis pa ve­cam; Gobara atklājums ne mazākā mērā neiespaidos mūsu likteņus — ne tagad, ne arī nākotnē — vai ne?

Brīdi visi pārsteigti klusēja, beidzot Rudeliks iesaucās:

— Ko tu runā! Tad jau tu esi akls, ja nemani, kas notiek uz Geas!

— Gluži otrādi, es manu to un tieši gribu izprast šī satraukuma cēloni, jo, kā jau teicu, mūsu likteņi…

— Neizmainīsies… kā tad! — Rudeliks nikni no­beidza. — Tu saki, ka mūsu likteņos nekas nav izmai­nījies, bet manuprāt — viss. Profesor! Cilvēk! Vai tad tu nebiji kopā ar mums šos četrus gadus, vai neizjuti briesmīgo slogu — gaidīšanu, kas, ne reizi vien pieva­rēta un atsista, atgriezās ikreiz citādi maskēta. Un nekādu nākotnes izredžu — pietika padomāt par to, ka līdz zvaigznēm, kas atrodas tikai nedaudz tālāk par Centaura alfu, kuģiem būs jālido trīsdesmit četrdesmit gadu, ka ceļojums būs mūžīgs cietums, ka tukšums ap­rīs kuģus un atdos Zemei sirmgalvjus vai bērnus, kas nepazīst īstas debesu zilgmes, ka mums nekad neizdo­sies izrauties ārpus kāda Sīriusa robežas, — es saku, pietika tikai aptvert to, lai nolaistos rokas .Bet tagad •mēs zinām, ka ceļojumi izskatīsies pavisam citādi, ka mēs uzcelsim aizsprostu tukšuma plūdiem, ka tas ne ti­kai neaprīs mūs, neiznīcinās dzīvi, pārvēršot to par ga­diem ilgstošu briesmīgu gaidišanu, bet ka cilvēki to pat nejutīs. Vēl vairāk. Ceļojot, teiksim, no Eirāzijas uz Austrāliju, cilvēks varbūt novecos vairāk, nekā ceļojot no Zemes uz Dzinejsuņu miglāju, jo uz Zemes mēs nepro­tam apturēt laika ritumu, kas būs iespējams un pat ne­pieciešams zvaigžņu kuģīl

— Tas viss ir ļoti jauki, — Ters Hārs nerimās, — bet tu visu laiku runā par nākošajām ekspedīcij īvn. Nu labi, bet tev, kas atrodies nevis uz šī «virskritiskā» zvaigžņu kuģa klāja, bet gan uz «vecmodīgās» Geas, ko gan tev dod šis atklājums?

Rudeliks izmisis palūkojās mūsos, vairākkārt pa­vēra lūpas, nopūtās, paraustīja plecus un neteica nekā.

Piepeši Ters Hārs sāka smieties. Viņš ilgi smējās viens pats, beidzot starp divām jautrības lēkmēm izmeta:

— Nē … nē … Tūlīt… Pagaidiet..,

Viņš aizvēra plakstus un, nopurinājis no tiem asaru, sacīja:

— Atvainojiet mani. Negribēju par jums smieties. Problēma tiešām ir svarīga un interesanta, proti: cik ļoti daudz no tā, kas ir mūsu dzīves visdziļākais saturs, īstenībā atrodas ārpus tās fiziskajām robežām.!

— Jā, — Nilss sacīja, — bet vai vienmēr tā būs? Vai vienmēr cilvēki mirs?

Iestājās klusums, kuru pārtrauca Tembhāras balss:

— Iedomājies, Nils, priekšmetu no trim taisniem stienīšiem, kas galos salodēti cits ar citu. Kas tā būs par figūru?

— Trīsstūris.

— Pareizi. Savienojot tādējādi stienīšus, rodas trīs­stūris neatkarīgi no tā, vai es to vēlos vai ne. Ja kāds man liktu šādi savienot šos stienīšus un tai pašā laikā kategoriski noteiktu, ka figūra, ko tie izveidos, nedrīkst būt trīsstūris, es kā konstruktors atbildētu, ka uzde­vums ir neatrisināms — tiklab šodien, kā pēc miljar­diem gadu. Tad, lūk, atgriežoties pie taviem vārdiem, atbilde atkarīga no tā, vai nāve dzīvībai ir nepieciešama vai nav.

— Kā gan tā var būt nepieciešama? Tā taču iznīcina dzīvību.

— Indivīda — gan, bet ne sugas dzīvību. Ja man ar vienu vārdu būtu jāatbild uz jautājumu, kas ir biolo­ģiskās evolūcijas virzītājs spēks, es teiktu: mainība.

Bez tās arheozoiskā okeāna dzīlēs izveidojusies pirmat­nējā plazma veģetētu, kā veģetējusi, līdz pat šai dienai un nebūtu radījusi augu un dzīvnieku formu neaptve­ramo dažādību, no kuras cēlies cilvēks. Jājautā: kas tad ir šīs mainības pamatā? Tas, ka vienas formas paver ceļu citām, ka pasaulē nāk pēcnācēji un šai procesā no paaudzes paaudzē iezīmējas grūti saskatāmas, sīkas pārmaiņas, kas gadu miljonos summējas un dod sā­kumu jaunām sugām un ģintīm. Mūsu ikdienas valodā šo vecāku formu iznīkšanu par labu pēcnācējiem, šo jauno paaudžu stāšanos veco vietā sauc par nāvi. Bez nāves nebūtu mainības. Bez mainības nebūtu evolūci­jas. Bez evolūcijas nebūtu cilvēka. Lūk, atbilde uz tavu jautājumu.

— Tu pierādīji, ka evolūcijas konstruktīvo principu pamatā ir tās radījumu mirstība, — pēc laba brīža Nilss sacīja, — es tam piekrītu. Bet, ja evolūcija nav spējīga radīt nemirstību, varbūt to paveiks cilvēks?

Tembhāra klusēja.

— Un kaut arī, — istabas kaktā kāds ierunājās, — un kaut ari …

Mēs palūkojāmies turp. Tas bija Ameta.

— Kas gan ir nāve? Baiss iznīcības atgādinājums? Priekšstats par nožēlojamiem pīšļiem, kuros mēs pār­vērtīsimies? Apziņa, ka, uzsākuši cīniņu ar zemi, debe­sīm un zvaigznēm, mēs uzvaram nedzīvo matēriju, lai beigās atkal atgrieztos tajā? Jā. Un vēl apziņa, ka olbaltumvielu degšana mūsu organismā, kas rada mu­ziķu un baudu, pāriet trūdēšanā. Jā. Bet tai pašā laikā tā ir katra mirkļa, katra elpas vilciena neizmērojamās vērtības avots, pavēle sasprindzināt mūsu vislabākos spēkus, lai varētu paveikt un nodot nākošajām paaudzēm pēc iespējas vairāk, nepielūdzams atgādinājums, ka esam atbildīgi par katru darbu, jo padarīto nevar ne atgriezt, ne aizmirst tik īsā laika posmā, kāda ir cilvēka dzīve. Un ar visu to nāve māca mūs mīlēt dzīvi, bet vis­vairāk — citus cilvēkus, kas arī ir mirstīgi, arī drosmes un baiļu pilni, kas tāpat ar ilgošanos tiecas izkļūt ār­pus fiziskās esamības robežām un ar mīlestību ceļ nākotni, kuru tiem nebūs lemts skatīt. Iemantojis nemir­stību, cilvēks būtu spiests atteikties no visvērtīgākā — no atmiņām, — jo nevienas smadzenes nespētu aptvert

to milzumu atmiņu, kam vārds ir — bezgalība. Viņam būtu jāpiesavinās aukstā gudrība un nežēlīgais miers, kāds piemita seno laiku cilvēku dieviem, bet kurš gan būtu tik neprātīgs, ka gribētu kļūt par dievu, ja varētu palikt cilvēks? Kas gan gribēs dzīvot mūžīgi, ja ar savu nāvi var dāvāt dzīvību citiem, kā astrogāts Songrams? Es tādas pasaules nevēlos. Katrs manas sirds pukstiens Ir dzīves slavinājums, un tādēļ es saku jums: es neļaušu atņemt sev nāvi.