Magelāna mākonis

GOBARA BIEDRS

Kad kalnus tin migla, daļēji aizsedzot to virsotnes, dažreiz gadās, ka skatienu saista kāda šķietami nepa­zīstama smaile, kas atbrīvojusies no citu, lielāku smaiļu pārākuma, kuras līdz šim to nomākušas ar savu mil­zumu. Daudzus Gobara līdzstrādniekus parasti sastapu viņa sabiedrībā un tādēļ laikam uzskatīju par neintere­santiem cilvēkiem. Kādu vakaru pārliecinājos, ka esmu maldījies.

Kad ierados vēsturnieku darbnīcā, tur vēl neviena nebija. Apsēdos krēslā vienā no pirmajām rindām. Lie­lās griestu lampas nedega; tukšo zāli pildīja pelēcīga, nenoteikta gaisma, kā apmākušās dienas rīta blāzma, bet tas, kas šādā rītausmā ir tikai viena pakāpe ceļā no tumsas līdz pilnai gaismai, te — šajā vēsajā, lielajā zālē ar tikko saskatāmām tumšām gleznām pie sie­nām — likās sastindzis un pamiris kādā pārejas stāvoklī un, laikam apstājoties, kļuvis par mūžīgu ausmu, kas vairs nav nakts, bet vēl nav arī diena.

Tā prātojot, īsināju laiku, gaidīdams biedrus.

Lielākā ekspedīcijas dalībnieku daļa tagad arī vakaros uzturējās laboratorijās, apstrādājot materiālus, kas bija iegūti uz Sarkanā Pundura planētas, un sastādot nākošo pētniecisko ekspedīciju plānus Centaura sis­tēmā. Reti kads iegriezās pie vēsturniekiem, tādēļ šo­dien Moletiča lekcijas vietā te izraisījās sarunas, kas skāra visvisādus tematus. Tembhāra sasmīdināja mūs, pastāstīdams, kā automāti, kas piederējuši diviem zi­nātniekiem ar pretējiem uzskatiem, reiz, atstāti labora­torijā, strīdējušies cauru nakti, kamēr Viens pārliecinā­jis otru, un, kad pēdējā saimnieks no rīta atnācis uz darbu, viņš uzticama sabiedrotā vietā sastapis nesa­mierināmu pretinieku.

Tad Moletičs piedāvāja izrādīt un paskaidrot mums dažas senas gleznas. Kad mēs tam piekritām, zālē iz­dzēsa gaismu, un uz ekrāniem sāka paradīties seno ho­landiešu un itāļu audekli visā to krāsu bagātībā. Pēc stundas lampas atkal iedegās; mēs taisījāmies aiziet, mazliet juceklīgi sarunādamies.

— Vai ziniet, kas mani šais gleznās visvairāk pār­steidz? — Rudeliks sacīja. — Mākslinieku vientulība. Ta slēpjas zem dažādām maskām, izlikdamās sausa, salta, vienaldzīga, pilna nicināšanas vai līdzcietības… bet dažreiz no visa tā izlaužas kāds satricinošs klie­dziens. Goija …

— Senāk mākslā ar naidu varēja sasniegt tikpat daudz kā ar mīlestību, — es piezīmēju. — Tagad vairs ne.

— Ne tikai mākslā, — AAoletičs iemeta starpā.

— Bet šie cilvēki uz audekliem, — Rudeliks atsāka, — kas smejas, raud tāpat kā mēs… Patiesi, ja es nebūtu biologs, es kļūtu gleznotājs.

— Bet talants? — kāds iejautājās.

— Nu, gan jau Tembhāra man palīdzētu ar saviem automātiem, — Rudeliks smiedamies sacīja. Mēs jau de­vāmies uz durvju pusi, tikai 2murs vēl arvien sēdēja viens tukšajā auditorijā, rokas uzlicis uz krēsla elkoņu balstiem, un raudzījās ekrānu pelēkajā virsmā. Mēs apstājāmies pie durvīm, nezinādami, ko iesākt, jo bija kaut kā neērti aiziet, pametot matemātiķi vienu pustum­šajā zālē. Pēkšņi viņš pagriezās pret mums.

— Vai jūs mani gaidat? — viņš teica. — Ja jūs nesteidzaties, es jums pastāstīšu kādu pamācošu gadī­jumu … Tam ir sakars ar to, ko mēs šodien redzējām …

Mēs atgriezāmies pie Zmura. Viņš palūdza vēl samazināt apgaismojumu. Moletičs to izdarīja, tad matemātiķis, kura seja mijkrēslī pelēcīgi gaišoja, sāka stāstīt.

Viņa matemātiķa spējas izpaudās jau bērnībā. Pa­beidzis studijas un uzsācis patstāvīgus zinātniskus pē­tījumus, viņš jau dažu gadu laikā publicēja darbus, ar kuriem kļuva pazīstams. Viņš tvēra pēc visgrūtākajām problēmām, ķērās pie jautājumiem, ar kuriem citi ga­diem velti nocīnījās, un uzveica tos dažu mēnešu laika. Prata vienlaicīgi risināt divus un pat trīs pētījumus. Zmuram piemita liela, asa, ātri aptveroša intuīcija, katru jaunu temu, kas viņu saistīja, pats tikai uzsaka, bet, tiklīdz bija atklājis virzienu, kādā vajadzēja risināt, tiklīdz iezīmējās pirmās kopskata kontūras, tā viņu pārstāja interesēt, un tālākai apstrādei viņš to atmeta saviem automātiem, kuru viņam bija vesela armija. Viss, pie kā viņš ķērās, viņam likās pārāk vienkāršs un viegli atrisināms. Kolēģi viņu sauca par «cieto riekstu krājēju» un pārmeta pārāk lielu pašpārliecinātību. Viņa lepnuma izprovocēti, tie iedvesa viņam kādu ideju. Zmurs pieņēma izaicinājumu, uzskatīdams, ka tieši ta būs viņa talanta cienīga.

Līdz šim viņa istabā, kur atradās rakstāmgalds, at­zveltnes krēsls, divās rindās līdz pašiem griestiem sa­krautas elektronsmadzenes, rokas analizatori, — vienīgā atkāpšagās no iekārtas vienkāršības bija hiacinte, kas auga konusveidīgā sudraba tīģelī uz palodzes. Tagad istaba iemirdzējās visdažādākajās krāsās. No trionu ekrāniem nozuda grafiki un matemātiski traktāti, biezi folianti un sējumi. To vēsajās, sudrabaini mirdzošajās dzīlēs sāka parādīties porcelāna mākslas brīnumi: šķīvji, kurus aplūkojot šķita, ka aveņsarkanu un zelta ziedlapu koncentriski virpuļi tajos griežas pretējos virzienos; kris­tais, kura slīpējuma caurspīdīgajos izciļņos zibsnīja ugunis, sksejoši brieži un skūpstā sakļautas lūpas; sen­laicīgi audumi, izšūti liesmainām krāsainām puķēm, sudraba un asiņu, sudraba un uguns, sudraba un vijo­līšu mainīgi ritmi; sengrieķu vāzes, kuru līnijas atgādi-

nāja kailus gurnus, un smagnēji platas, ausainas vāzes, atplestas it kā tumša vina alkās; lēkājošiem, dziedošiem gaiļiem izrakstītas krūzes un aizvēsturiskas baltu tēlu virkņu apjoztas amforas ar zemes saēstu, nespodru virsmu.

Katru šādu priekšmetu Zmurs iedalīja noteiktā sim­bolu klasē. Tad sekoja sīkāki pētījumi. Uz paligpultīm radās ķermeņu projekcijas un šķērsgriezumi, hiperbo- k)īdi, sfēriski kausi, savstarpēji šķeļošies konusi, daudz­skaldņi ar nošķeltām šķautnēm un izliektām virsmām, tori, kas pakļauti augstākās pakāpes deformācijām, politopi…

Metālā, stiklā, kristālā izkodināti tēli, lokani kā labī­bas stiebri, pārvērtās par vienmuļām virknēm, kas vir­zās virs imaginārās ass, par skaitļu ķēdēm un daudzla- painiem grafikiem, bet senseno urnu apmaļu slaido lī­niju biezokņus atšifrēja vibrējošas pulsēšanas sinusoīdi.

Tad nāca gleznas.

Un atkal, no tumsas izburtas, trionu ekrānu mir­dzumā parādījās Hobema augstās debesis, Goijas ver­došās līnijas, nesverama gaisa pilnās Vermēra istabas, Ticiāna dzīvības spēka piebriedušie kailie stāvi, pusel- pas vilcienā iemūžinātie, no zeltainās krēslas dzimušie Rembranta cilvēki. Caurām naktīm sēžot pie ekrāniem, optiskos aparātus notēmējis uz eņģeļu gaisīgajiem si­luetiem un putās nodzītajiem zirgiem, viņš pētīja ap­veidu saskares līnijas, perspektīvas asis zeltainā okera un ziloņmelnās krāsas plankumos, cinobra, indigo, sē­pijas un karmīna daudzstūros, venēciešu un indiešu purpura laukumos, gaismas un tumsas intensitātē;_viņš analizēja leņķu funkcijas, projicēto ēnu robežas, veidoja stabilus ekstrēmus un precīzi sašķeļamas grupas, no kurām radās pakāpju bāzes, ideālas kopas un bezgala attālinātie poli. Bet, jo tālāk, jo lielākus šķēršļus viņš sastapa savā ceļā. Katrai gleznai bija nevis viens, bet gan bezgalīgi daudz matemātisku skeletu. Tēlu robežas, plankumu attiecības, cilvēku ķermeņu proporcijas, ar vareno matemātiskās analizēs aparātu sašķeltas šķied­rās, nikni aizstāvēja savus noslēpumus. Viņš maldījās, atklāja nejaušas un nenozīmīgas sakarības,"1

Noguris viņš meklēja atpūtu tālās pastaigās. Bieži vien, ejot pa meža takām, melno zaru kontūrās saska­tīja ģeometriskas līknes un tūlīt meklēja to funkcionālo sakarību; tie viņam bija kā pirkstu vingrinājumi. Līdz vēlai naktij sēdēja pie aparātiem, klausīdamies to klu­sajā, vienmujajā sanēšanā, zibeņātrumā cirkulējošo strāvu dūkšanā, kamēr tie paklausīgi risināja daudzus tūkstošus uzdoto aprēķinu, līdz viņa apziņa saruka kā tumsas saspiests pelēks aplis, kurā virmo krāsu, skulp­tūru, polinomu jūklis, un tā, galvu uz rokām atbalstījis, viņš aizmiga pie lielā ekrāna, kurā arvien lēnāk iedegās ledainā vizmā stingstošās, zaļgani mirdzošās līknes.

Tomēr beidzot pienāca bridis, kad viņš uz baltas papīra lapas uzrakstīja šo formulu, kas bija simtiem negulētu nakšu auglis, — vienkāršu un skaidru kā ne­pieciešamība.

To vajadzēja pārbaudīt. Viņš piegāja pie automāta, deva tam instrukciju un formulu un pacietīgi klausījās, kā, zibenīgi vibrējošiem relejiem sanot, dzimst pirmais mākslas darbs, ko nebūs radījis cilvēks. Beidzot no ie­garenas spraugas izkrita papes gabals. Viņš vilcinājās, gribēdams attālināt brīdi, kad ieraudzīs pilnīgu dai­ļumu, jo tas būs radies formulas galējās precizitātes re­zultātā, pēdīgi satvēra loksni un aiznesa pie gaismas.

To klāja sarežģīts raksts, kas ritmiski atkārtojās. Acīs ņirbēja neskaitāmas arabeskas; katra no tām savu­kārt dalījās daudzās vēl sīkākās, un viss šis laukums, veidots stingri pēc dzelžainā likuma, kas izrietēja no formulas, bija fons, kura pašā vidū atradās nedzīvas dzimušās kompozīcijas galvenais elements: tukšs, ideāli apa)š, balts riņķis.

Neticēdams savām acīm, viņš pārbaudīja automāta savienojumus, instrukcijas pareizību, veikto operāciju secību, uz labu laimi vandījās pētījuma iepriekšējos posmos, arvien jaunās vietās lauzās matemātiskajā bie­zoknī, ko bija aptvēris ar vislielāko apziņas piepūli, lai uzvarētu un apkopotu.

KJūdas nebija.

Viņš nodzēsa gaismu un piegāja pie loga. Augstu debesīs spīdēja smags, balts mēness. Deniņos dobji pul­sēja asinis. Tā viņš stāvēja, cieši piemiedzis plakstus un atspiedis sakarsušo pieri pret rāmja auksto metālu, bet smadzenēs sabira uzbāzīgu algebrisko zīmju spieti. Beidzot viņš pagriezās atpakaļ, pagāja soli uz priekšu un sastinga. Kaktā pie sienas uz otra galda dega vienī­gais neizdzēstais trionu ekrāns. Tur stāvēja pirms da­žām dienām izsauktā skulptūra — Nefretetes galva. Viņa rīcībā bija visas metodes, ko lieto topoloģijā, vie­nīgajā matemātikas nozarē, kas pēta kvalitatīvas izmai­ņas, lielā grupu teorija, visi formulu slazdi, ko viņš bija izlicis neizteiktajam, gribēdams to reducēt līdz re- lācijai, kā telpiskajos pētījumos reducē kristālā režģi. Matemātikas likumiem taču pakļaujas katra matērijas druska — tiklab akmens, kā zvaigzne, spārns un spura, telpa un laiks. Kā var eksistēt kaut kas tāds, kas preto­jas šim varenajam aparātam?

Un tomēr uz rakstāmgalda, kas bija apkrauts ierī­cēm un noklāts logaritmu tabulām, rāmajā gaismā kā viesis no citas pasaules stāvēja šī galva — kalsna, kom­pakta, slaida un tik koncentrēta, ka likās piepildām vi­sas cerības, kādas viņam jebkad bijušas. Tā visa bija balta matemātika,personificēts vienādojums, kas stāstīja par visām iespējamām pasaulēm, un visa neiespējamā atrisinājums. Loki, ko veidoja kakls, pārejot plecos, bija kā divi negaidīti klusumi lielas simfonijas plūdumā. Zem smagās faraonu galvas segas seja ar juteklīgām lū­pām, kas pazīst baudu, — klusēšanas zelta valstība, ne­uzvaramā pasaule, kas viņu nospiedusi uz ceļiem. Un tā visa bija ar kaltu veidota granīta bluķa virsma, ko pirms četrdesmit pieciem gadsimtiem apdarinājis ēģip­tiešu amatnieks.

Viņš piegāja pie rakstāmgalda, nodzēsa mēnesi, ieslēdzot spuldzes gaismu, un, truli vērdamies tās žilbi­nošajā mirdzumā, smagi elpoja. Tad viņš izslējās, sa­tvēra automāta kompozīciju, saplēsa to, salika abas puses kopā, pārplēsa vēlreiz un turpināja to tik ilgi, līdz baltu papīra gabaliņu mākonis kā birstošas ziedlapas uzspurdza gaisā. Viņš gribēja iziet laukā, bet durvīs apstājās un pagriezās atpakaļ. Piegāja pie galvenajām elektronsmadzenēm un piespieda anihilatoru. Ietrīcē­jās uguntiņas, maigi iedūcās strāvas. Viņš stāvēja, sa­

springti klausīdamies, kā ar sausu, lapu čaboņai līdzīgu troksni no atmiņas metala spolēm tiek izdzēsta gigan­tiskā teorija, kas bija radīta daudzu mēnešu darbā, kā domājošais mehānisms pēc viņa pavēles uz mūžīgiem laikiem aizmirst visu, lai viņš nevarētu aizmirst rūgto pieredzi.